“Valmieras stikla šķiedra" un tās partneris

Latvijas un ārzemju kopuzņēmumu

privatizācijas problēmas lūkojot

Inārs Poļaks

Imants Saulītis

Austuvē top pasaulē pieprasīts stikla šķiedras audums Foto: Aleksejs Koziņecs

Turpinājums. Sākums — iepriekšējā numurā

Un tātad — gada apgrozījums “Valmieras stikla šķiedrā” (VSŠ) šogad tiek plānots 10 miljoni 400 000 latu; septiņos mēnešos tas bija vairāk nekā 6 miljoni latu. Valmieriešu produkcija ceļo uz 22 pasaules valstīm. Visvairāk to pērk Vācijā — 45,5 procentus. Čehijā — 9,3, ASV — 7, Slovakijā — 5,8, Krievijā — 4,1, Anglijā — 3,4, Lietuvā — 3,3 procentus. Latvijā patērē 3,8 procentus valmieriešu ražojumu.

Kā atzīst akciju sabiedrības prezidents Inārs Poļaks , pašlaik tiek izgatavota tikai apmēram puse no produkcijas apjoma, ko uzņēmumā paredzēts nākotnē ražot. Tas ir arī daudz mazāk, nekā pieprasa patērētāji. Šis faktors dod drošības sajūtu un mudina mērķtiecīgi un strauji modernizēt un paplašināt ražošanu. Par laimi, kontrolpaketes īpašnieki solījumus ne tikai deva, bet tos arī godprātīgi pilda: “Glasseiden Oschatz GmbH” šogad paredzējuši investēt uzņēmumā 900 tūkstošus latu. Šobrīd no tiem apgūts 181 tūkstotis latu. Taču tas nenozīmē, ka šādas summas nonāks uzņēmuma kontā. Vācu partneri palīdz iegādāties jaunas iekārtas un ieviest modernāku tehnoloģiju. Ar visu pārējo jātiek galā pašiem.

Remonti, jaunas iekārtas,

jauni projekti

Augusta sākumā “Valmieras stikla šķiedrā” uz desmit dienām tika apturēts 24 stundu ražošanas process.

I.Poļaks teic, ka pēc ilga laika šis ir bijis pirmais gads, kad pietika līdzekļu, lai saimniecībā veiktu pamatīgu remontu. Nu izremontēta transformatoru apakšstacija, katlu māja, ūdenstornis un sūknētava, uzlabotas bioloģiskās ūdensattīrīšanas iekārtas utt. Tagad iespējams strādāt ekonomiskāk un drošāk.

VSŠ tiek uzstādītas arī modernākas, tiesa, ne vienmēr pilnīgi jaunas iekārtas. Tās jau galvenokārt par vāciešu līdzekļiem.

Pērn ar līzinga noteikumiem tika nopirkta stikla šķiedras neaustā materiāla ražošanas iekārta 640 tūkstošu Vācijas marku vērtībā. Šobrīd ar jauno produkciju vēl tiek maksāts iekārtas piegādātājam Vācijā, taču turpmāk tai paredzams plašs noiets citās valstīs, kur šo stikla šķiedras produktu izmantos automobiļu, kuģu būvē un citās nozarēs. I.Poļaks ar gandarījumu piebilst, ka materiāls ir kvalitatīvāks par Vācijā ražoto. Rūpnīcā strādā jaunas stelles, pašlaik tiek uzstādīta stikla šķiedras šķērmašīna, pirms kuras iegādes Latvijas eksperti veica rūpīgu izpēti — vai tā tiešām tik daudz vērta, kā sarēķinājuši investētāji — aptuveni DM 700 000. Arī jaunā šķiedras cērtamā mašīna tika vesta garu ceļu uz Valmieru, kur divi vācu speciālisti nedēļu izmēģināja, cik tā piemērota VSŠ produkcijai, un tikai tad tika galīgi lemts par tās iegādi. Ja nederētu, caur Klaipēdu vestu atpakaļ uz Vāczemi. Tagad saprātīgi saimnieki “kaķi maisā” vairs nepērk. Pēc tam nāks kārta audumu apdarināšanas mašīnai, un tā cita pēc citas VSŠ parādīsies iekārtas, kas to arvien vairāk tuvinās Eiropas standartiem un mērogiem. Investors ir parakstījis līgumu par 11 iekārtu iegādi, tā ka jaunumi gaidāmi vēl un vēl, līdz tiks iztērēti nolīgtie 37 miljoni Vācijas marku.

Cita starpā vēl jāpiemin, ka plašas iespējas produkcijas noietam pavērušas arī audumu apstrādes jaunās tehnoloģijas. Piemēram, kāda amerikāņu firma gatavojas iepirkt jauna veida audumu apmēram par 2 miljoniem dolāru gadā. Vispār “Valmieras stikla šķiedrai” ir nopietni nodomi palielināt savas produkcijas noietu gan ASV, gan Japānas tirgū, kur iespējami kontrakti par vairākiem miljoniem dolāru.

— Mums ir produkts, kas ļoti nepieciešams Japānas rūpniecībai, — saka I.Poļaks. Sīkāk par to gan velti taujāt.

Klientu vēlēšanās nosaka visu

Nebūs iespējams nosaukt arī konkrētu skaitli, cik produkcijas veidu VSŠ ražo. Var vienīgi pateikt, ka to diapazons aptver vai visas tautsaimniecības nozares. Sākot no materiāliem, ko celtniecībā izmanto siltumizolācijas un santehnikas vajadzībām, un beidzot ar vismodernākajiem izstrādājumiem elektronikas un kosmiskajai rūpniecībai.

— Sortiments šajos gados ir pamatīgi izmainījies, — stāsta I.Poļaks. — Jaunajos apstākļos viena no mūsu lielākajām kļūdām (mantojums no sociālisma laikiem) bija tā, ka klientiem sākumā piedāvājām tikai tādu produkciju, kāda mums bija. Taču firmas lielākoties vēlas kaut ko mainīt atbilstoši savām vajadzībām. Ražotājam šādas izmaiņas ir neērtas, taču tagad mēs vadāmies no pretēja principa — ražojam to, ko prasa klienti. Ne tikai katru nedēļu, bet ik dienu uzklausām kādas speciālas vēlēšanās. Mūsu produkcijas katalogā iespējamais klients var atrast nepieciešamo materiālu paraugus. Viņa vēlmes uzmanīgi uzklausām un, ja vien iespējams, veicam vajadzīgās izmaiņas; šādā veidā nereti uzsākam ražot jaunu materiālu.Protams, tas prasa gan papildu darbu, gan augstu profesionalitāti.

Ar kadriem nav vienkārši

Šajā laikā izmainīta arī uzņēmuma organizatoriskā shēma, īpašu nozīmi piešķirot tirgus lietām. Apgādes un realizācijas nodaļu vietā izveidots spēcīgs mārketinga jeb tirgzinības dienests. Tā darbiniekiem dotas visplašākās iespējas izglītoties gan ārzemēs, gan Latvijā, apgūt valodas. I.Poļaks atzīst, ka aktuāla kļūst jaunu vadošo kadru audzināšana. Uzņēmuma vadošo darbinieku vecums ir no 45 līdz 50 gadiem.

— Mums jācenšas pieņemt darbā pēc iespējas vairāk gados jaunu cilvēku, no sākuma zemākos amatos, un tad jāraugās, kas no viņiem iznāks. Gan man, gan visiem pārējiem pamazām jāsāk gatavot sev jaunu maiņu.

Agrāk inženiertehniskos speciālistus uz Valmieru sūtīja Maskava. Viņi ieradās no visas Krievijas, apmetās rūpnīcas kopmītnēs, pēc tam jaunuzceltās mājās dabūja dzīvokļus. Šodien no atbraucējiem palicis tikai retais. Lielākā daļa “aizmainījušies” uz Liepāju, Daugavpili, Rīgu un no turienes — tagad atpakaļ uz Krieviju. Tā radies paaudžu pēctecības pārrāvums to speciālistu korpusā, kuriem kabatā augstskolas diploms.

Tagad rūpnīca dzīvojamo fondu nodevusi pašvaldībai, un, ja valmierieši gribētu pie sevis pārvilināt kādu vērtīgu darbinieku no malas, tad jāpērk viņam dzīvoklis vai māja. Pie tam nekad nevar droši zināt, vai šis cilvēks tiešām būs īstais. Tālab I.Poļaks par pareizāku uzskata audzināt nākamos ražošanas speciālistus un vadītājus no pašu valmieriešu vidus, modināt viņos interesi par rūpnīcu. Abu pilsētas ģimnāziju skolēni uzņēmuma laboratorijās izstrādā savus zinātniskos darbus; iespēju robežās izglītība tiek atbalstīta no sponsorēšanai paredzētajiem līdzekļiem. Tehniskajā universitātē Rīgā mācās vairāki “Valmieras stikla šķiedras” stipendiāti, kuru sekmēm tiekot arī vērīgi sekots. Tātad cerība ir. To, ka Valmieras rūpnīca nepaliks bez darbiniekiem ar augstāko izglītību, apliecina arī konkursi uz vakancēm, kuros uz vienu vietu pieteikušies 5 — 8 kandidāti.

Taču bažas rada augsti kvalificētu strādnieku trūkums. Tagad mašīnām “galvā ir kompjūters”, un atslēdzniekam ar primitīvām zināšanām, āmuru un skrūvgriezi vairs nepietiek.

Trūkst jaunu cilvēku, radioelektroniķu, kuri spētu apkalpot komplicētas iekārtas. Šeit I.Poļaks redz gan profesionālās izglītības, gan vienkārši audzināšanas sekas.

Ne visi jaunieši spēs būt darījumu cilvēki un staigāt baltās apkaklītēs. Lai nepaliktu vispār bez savas vietas dzīvē, vajadzētu “nolaisties uz zemes”, apgūt arī šādas lietišķas profesijas, kuru pamatā vispirms pamatīgas zināšanas eksaktajos mācību priekšmetos. Ar neprašām neviens neauklēsies. Var pienākt diena, kad Valmieras rūpnīca kvalificētus strādniekus nolīgs ārzemēs. Jo katram cilvēkam jābūt maksimāli atbildīgam savā vietā, jāpadara tieši tas, ko no viņa sagaida. Pērkot “Valmieras stikla šķiedras” kontrolpaketi, vācu partneri līgumā ierakstīja, ka strādājošo skaits no 1339 cilvēkiem jāsamazina līdz 1207. Uzņēmuma administrācija nolēmusi līdz gada beigām šajā normā iekļauties. Strādnieku pamatprofesijas šis samazinājums neskar, tas attiecas galvenokārt uz uzņēmuma pārvaldes un apkalpojošajām struktūrām. Gan teritorijas uzkopšanas, gan transporta un citas līdzīgas nozares tiek atdotas nelielām privātām firmām, ar kurām tiks slēgti līgumi par attiecīgu pakalpojumu veikšanu. Tā ka darbavietas patiesībā nemaz nezudīs. Iespējams, tas uzņēmumam neiznāks lētāk, taču atslogos pārvaldes funkcijas, kas ir ļoti būtiski. I.Poļaks saka:

— Uzņēmumam jānodarbojas ar savu pamatuzdevumu — jāražo produkcija un tā izdevīgi jāpārdod.

Racionālāku darba organizāciju uzņēmumā veicinās arī kvalitātes sistēmas ISO-9000 ieviešana.

Nākotnes meti

Nākamais lielākais investīciju ieguldījums Valmierā gaidāms, ieviešot tā dēvēto vienstadijas stikla šķiedras procesu. Tā ir principiāli citādāka stikla šķiedras ražošanas tehnoloģija, kura prasa mainīt arī līdzšinējās tekstilmašīnas. Vienstadijas tehnoloģiju no 14 bijušās Savienības rūpnīcām pielietoja tikai viena — Vladimiras apgabalā, un ar iekārtām to apgādāja tagadējais valmieriešu partneris Ošaces uzņēmums. “Glasseiden GmbH Oschatz” uzstādītas jau trešās paaudzes mašīnas, kamēr Vladimirā modernas skaitās tās pašas vecās. Vācijā neviens jau sen vairs neizmanto divstadiju teholoģiju, turpretī Valmierā uz tās balstīta visa ražošana.

— Kad vācieši atbrauc pie mums, viņi saka, ka jūtoties kā skaistā, labā muzejā, — stāsta I.Poļaks. — Šim “muzejam” ir arī savas priekšrocības — kad jāražo tā dēvētie “nišas” produkti mazās partijās, mums vieglāk operatīvi pārkārtot ražošanu. Ja runa ir par lieliem apjomiem, kvalitāti un zemu cenu, tad to var pilnībā īstenot tikai ar jauno tehnoloģiju.

Taču līdz tam vēl jāatrisina izejvielu jautājums. Stikls pamatā sastāv no smiltīm un kaļķakmens — tiem ir 70 procentu īpatsvara no visa nepieciešamā izejvielu daudzuma. Un, lūk, piemērotas kvarca smiltis nav viegli atrast. Kamēr bija cieši sakari ar Krieviju, smiltis veda no Piemaskavas. Vēlāk — no Lietuvas, taču to kvalitāte neatbilda ražošanas prasībām. Tagad tās transportē no Igaunijas. Vēl labākas varētu dabūt Vācijā, Čehijā vai Zviedrijā, taču transporta izdevumi pārsniegtu pašu izejvielu izmaksu, tādēļ par to nav ko domāt. Paradokss, bet piemērotas smiltis atrodamas turpat rūpnīcai kaimiņos — Bālē, kas pieder a/s “Lode”. Taču nav jau tā, ka — ņem un roc, un ved tik uz fabriku. Smiltis ir īpaši jāapstrādā, lai tās derētu stikla ražošanai. Atkal vajadzīgi lieli ieguldījumi. Kamēr “Lode” nebija privāts uzņēmums, par to vispār nebija runas. Tagad kopā ar Ošaces firmu tiek domāts par iespējām uzbūvēt smilšu bagātināšanas līniju. Taču tās jauda būtu 4 — 5 reizes lielāka nekā valmieriešu pieprasījums. Tātad atkal jāmeklē klienti, kuru Baltijā gan necik daudz nav. Sadarbībā ar Būvmateriālu ražotāju asociāciju tiek izskatītas iespējas izmantot Nīgrandes karjera kaļķakmeni. Kad vietējo izejvielu jautājums būs atrisināts, pienāks kārta arī vienstadijas tehnoloģijas ieviešanai.

Vācu partneri ieinteresējušies arī par jaunu darbavietu radīšanu. Daimlera kungs kopā ar speciālistu komandu šovasar bija ieradies Valmierā un pētījis iespējas šeit izveidot stikla pudeļu ražotni. Ir doma arī par to, ka no Vācijas uz Valmieru varētu pārvietot stikla šķiedras austuves. Tās būtu patstāvīgas privātfirmas, kuras daļēji izmantotu vai nu “Valmieras stikla šķiedras” produkciju vai infrastruktūru, tātad vairāk vai mazāk būtu saistītas ar akciju sabiedrību.Taču Latvijas pusē nepieciešami uzņēmīgi cilvēki, kuri šādos projektos enerģiski piedalītos.

Ar finansēm viss kārtībā

Akciju sabiedrības finansu direktors Imants Saulītis , informējot par uzņēmuma sekmīgo finansiālo darbību, gan tūdaļ piebilst, ka, realizējot mēnesī produkciju vidēji par 800 tūkstošiem līdz 1 miljonam latu, arī izdevumi stipri tuvojoties šim apjomam.

— Mēs arvien labāk jūtamies savā naudas plūsmā, — viņš saka. — Kredītus neesam lūguši, jo Latvijā to darīt ir pārāk riskanti: banku nauda šeit joprojām ir pārāk dārga.Iztiekam ar pašu apgrozāmajiem līdzekļiem. Mūsu likviditātes koeficients šā gada pirmajā pusē bija 1,7, bet līdz gada beigām tam jau vajadzētu būt 2. Tas liecina par rūpnīcas “asinsrites” pilnīgumu, un ar šādu koeficientu uzņēmumam nav problēmu dabūt aizņēmumu.

Jaunajā 1998. gadā “Valmieras stikla šķiedra” ieies brīva no parādiem. Parādu vairs nav nedz valsts, nedz sociālajā budžetā. Vispēdējais dilst īpašuma nodokļa parāds Valmieras pilsētas pašvaldībai, kas bija sakrājies no 1992. līdz 1994. gadam. Tekošie maksājumi tiek kārtoti precīzi un bez kavēšanās. Piemēram, pirmajā pusgadā valstij un pašvaldībai nodokļos tika samaksāti 1 miljons 154.650 latu.

Kas šobrīd notiek ar VSŠ akcijām? Bez Ošaces uzņēmuma lielākie akcionāri ir divi ASV investīciju fondi un vairākas Latvijas komercbankas. No fiziskajām personām, šķiet, vislielākais akcionārs ir pats Inārs Poļaks. Taču aptuveni 70 procentu fizisko personu, kuras VSŠ akcijas bija iegādājušās nelielos daudzumos, tās jau biržā pārdevušas.

Latvijas Centrālajā depozitārijā ir iegrāmatoti 11, 5 miljoni parasto vārda akciju viena lata vērtībā. Akciju sabiedrība savas akcijas kotē biržas otrajā sarakstā. Kā uzsver I.Saulītis, par uzņēmuma akcijām lielu interesi izrāda Somijas, Anglijas un Igaunijas bankas. Tuvākajā laikā pēc kādas somu bankas filiāles Londonā pasūtījuma tikšot izgatavots informācijas prospekts par VSŠ un to izplatīšot vairākiem interesentiem.

Kā zināms, saskaņā ar PA lēmumu par iepriekšējo gadu sociālā nodokļa kapitalizāciju akciju sabiedrības akciju kapitāls tika ievērojami palielināts līdz 12 miljoniem 627 238 latu. Kapitalizācijas rezultātā tika emitētas 1 miljons 127 238 akcijas. Vienas akcijas cena — 1,50 latu. Maksāšanas līdzekļi par šīm akcijām ir 74,8 procenti latos un 25,2 procenti privatizācijas sertifikātos. Akciju sabiedrības padome un valde nolēmusi iegādāties visas jaunemitētās akcijas. Līdz 5. decembrim valdei jāsagatavo priekšlikumi, kā rīkoties ar šīm akcijām. Par pieciem procentiem no akciju vērtības uzņēmums norēķināsies tūlīt, slēdzot pirkšanas līgumu ar Latvijas Privatizācijas aģentūru. Pārējā daļa jānomaksā triju gadu laikā. Taču uzņēmums centīsies darījumu pabeigt jau gada laikā, lai izvairītos no ikgadējās 6 procentu likmes maksāšanas. Tālākais rīcības ceļš var būt dažāds. Akcijas iespējams pārdot kopumā kā paketi, tās var realizēt pakāpeniski caur biržu. Var dot arī akciju iegādes pirmpirkuma tiesības jau esošajiem akcionāriem vai uzņēmuma darbiniekiem.

Mudīte Luksa, “LV”