“Lulēnu" ģimenes lepnums — piena ganāmpulks

Pētījot

lauksaimniecības ražošanu

Smārdes pagastu daba apveltījusi dažādiem jaukumiem — Valguma ezeru, Latvijas lielāko dižbērzu tā krastā, bagātiem un ienesīgiem mežiem, skaisto, ainavām bagāto slēpotāju iecienīto Milzu kalnu.

No bajāru viedokļa raugoties — ko līdz skaista līgava, ja pūrs nav diezcik bagāts. Patiesi, Smārdes pagastā tikpat kā nav auglīgo Zemgales līdzenumu, kādi ir tepat blakus pārnovadā — Slampē. Veiksmīgi un čakli saimnieki prot kopt un gūt labumu skaistajos pakalnos, kur kalni mijas ar lejām. Par to liecina “Lulēnu” saimniecība ar ražīgo piena lopu ganāmpulku. Daba šeit skaista — netālu atrodas daudzu iecienītais Milzu kalns. Bet kalnainajos tīrumos audzēt labību un konkurēt mūsdienās vairs nav iespējams. Arī lauku tūrisms mums vēl ir mazpazīstama un nav teikts, ka noturīga lieta. Bet govju ganāmpulks ir pamats, kas ļauj izmantot kalnainās pļavas, celt tīrumu auglību un pelnīt ar piena ražošanu.

Gandrīz gar pašu “Lulēnu” durvju priekšu aizlīkumo vecais Tukuma ceļš, par to liecina vairs tikai augošā koku rinda. Patlaban šo ceļu uz ganībām mēro “Lulēnu” lepnums — piena ganāmpulks. Pavasarī ganības pietaupa sienam, bet vasaras otrā pusē ir, kur izvērsties.

Saimniekdēls Mārtiņš veikli rīkojas ar elektrisko ganu, un esam jau kalnā pie brūnaļām, raibaļām un, lūk, arī Latvijas zilā govs. Dabas krāšņums šeit nudien sasaucas ar vēl šodien dzīvo leģendu — zilā govs esot izcēlusies no jūras putām (patiešām tā ir sirmi–balta) un tāpēc visvairāk izplatīta jūras piekrastes ciemos. Laika gaitā šī izplatība mainījusies uz iekšzemi, zilo govju nav vairs daudz un tāpēc katrai govij, arī “Lulēnu” Salnai, ir nozīmīga loma ģenētiskā fonda saglabāšanā.

— Vienu vakaru avīzē izlasījām sludinājumu, ka tepat Slampē pārdod zilo govi. Otrā dienā steigšus no rīta posāmies uz turieni, lai būtu pirmie pircēji, — tā saimniece Inta Lāce. Salna, salīdzinot ar savām brūnajām un melnbaltajām ciltsmāsām, esot pieticīgāka barības izvēles ziņā, arī izslaukuma rekordus nesolot. Bet “Lulēnu” ganāmpulkā ir pienīgas govis, dažām gada slaukums sasniedz pat 6000 kg. Deviņpadsmit govju ganāmpulks gadā no govs vidēji dod 5245 kg piena. (Salna un viņas piens šeit nav ierēķināts). Piena tauku saturs — 4,15%.

Ganāmpulks izkopts atbilstoši ciltsrakstu prasībām un tiek labi uzraudzīts, aprūpēta un noglāstīta ir katra piena devēja.

No kalna pļavas paveras skaists skats uz saimnieka sētu. Nu gluži kā Šveicē! Bet kālab gan Šveicē? Vai tad Siguldā ir mazāk skaistuma? Varbūt tie, kas pabijuši šeit, citviet teiks: — Te ir tik skaisti kā Milzu kalna pakājē — “Lulēnos”!

Šī ir Intas mātes vecsaimniecība, kura gājusi cauri vairākiem laikmetu griežiem. Arī dzīvojamā māja sešdesmitajos gados uzcelta no jauna. To rotā rudenīgi košas puķu dobes un košumkrūmi, bet pār atpūtas stūrīti, kur svētku brīdī pasēdēt, klājas sirmu lapegļu zari. Tad augļu un ogu dārzs, šķūnis, kur glabā tehniku. Šī “Lulēnu” ikdienas dzīves un darba daļa ir saimnieka Jāņa Lāča ziņā. Viņš ir gan šoferis, gan traktorists, gan kombainieris, gan mehāniķis. Par darba pienākumu trūkumu nudien nevar sūdzēties. Vasarā lauku darbi, ziemā — mežā, un tā vien skaties, ka neieputina — līdz lielceļam jānostumj sniegi no ceļa, lai pa to ik dienas varētu iebraukt piena mašīna. Pa to katru dienu uz Milzkalnes sākumskolu ceļu mēro arī Mārtiņš.

Jāņa Lāča dabā ir kārtības mīlestība, kas nākusi līdzi no vecākiem. Viņa māte Zelma savulaik kolhozā bijusi labākā slaucēja, uz kūti gājusi baltās kapzeķēs un kūtspriekšā ierīkojusi puķu dobi. Kas ir strādātājs, tas vienlīdz labi dzīvo visos laikos, bet kas nepārtraukti sūdzas un skauž, tā arī pie turības netiek, jo visi spēki aiziet vējāÉ

“Lulēnu” kūtī ir kārtība: betonēta vircas bedre un laukums kūtsmēslu uzkrāšanai. Arī pie kūts — betonēta uzbrauktuve, lai lopbarību varētu uzvest kūtsaugšā. Katrs slaukums nonāk piena dzesētājā. Pārstrādei tiek pārdots labas kvalitātes piens. Samaksu gan “Lulēnos” vēlētos augstāku, un tomēr esot labi, ka vismaz pēdējā laikā piena nauda nekavējoties.

Vecsaimniecības zemes platība ir 50 ha, no kuriem 22 ha aizņem mežs. Lai nodrošinātu ganāmpulkam barību, vēl tiek nomāti 30 ha zemes. Graudus galvenokārt audzē spēkbarībai un lielākoties ved uz paju sabiedrību “Straume” apmaiņai pret spēkbarību. Audzē arī rudzus, kviešus, miežus un auzas. Pēdējās sevišķi nepieciešamas teļiem. Zālājos — āboliņš, timotiņš, auzene. Šai ziemai pirmo reizi sarūpēts skābsiens rituļos.

— Tur arī aizgāja visa ietaupītā nauda, bet ceru, ka ziemas mēnešos tā atnāks atpakaļ ar pienu, — spriež saimniece.

Nācies rēķināties arī ar šīsvasaras sausumu. Jāmeklē pļaujamplatības, lai varētu piena ganāmpulku piebarot. Tomēr tas ir darbietilpīgs pasākums. To pašu varētu teikt arī par lopbarības biešu audzēšanu. Ja ar skābsienu šogad viss būs labi, to gatavos arī turpmāk, un bietes vairs nesēs. Varbūt kādreiz kukurūzuÉ Bet tai vēl jāgādā novākšanas tehnika. Arī prāvais kartupelājs šovasar aizdomīgs — iespējams, ka sausums bumbuļu ražu būs mazinājis. Bet siena gan netrūks. Tas savākts bagātīgi, un Inta paldies teic meitām Ivetai un Gitai, mazbērniem un visai radu saimei, kas nedēļas nogalē brauc uz “Lulēniem” talkot.

Rūta Fjodorova

Saimniekdēls Mārtiņš. Pa kreisi no viņa Latvijas zilā govs Salna Foto: Agris Jansons

“Lulēnu” saimniece Inta Lāce ar mazbērnu un dēlu Mārtiņu (no labās)