— Es staigāju pa smalku dziju. Es gribu zināt, kas reiz biju...

Foto: Arnis Blumbergs, LV"

Senie ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēks vienlaikus dzīvo gan patlaban, gan mūžībā. Savukārt latviešos un arī citās mūsdienu tautās valda atziņa — mūsu tuvie ir tepat blakus, kamēr tos atceramies.

Bet ko bez tēva un mātes vēl pieminam? Cik zinām par savām saknēm, saviem priekštečiem? Maz, pat ļoti maz. Lielākoties zināšana apraujas ar vecātēva un vecāsmātes vārda atcerēšanos, bet ir ģimenes, kur aizmirsti pat tie. Šos tukšos laukumus paaudžu atmiņā daļēji var izskaidrot ar to, ka pēdējā gadsimtā un arī pirms tam Latvija ir bijusi kā iebraucamā vieta pasaules vareno karagājienos un cīņās. Arī komunistu izraisītās deportācijas un spaidi sarāva un mēģināja kā ar nazi nogriezt atmiņu takas uz reiz bijušo.

Visnesaudzīgāk ļaužu mūžus tomēr sijā laiks. Un vairums šīszemes gaitas staigājušo izbirst cauri sieta lielajām acīm. Vien paliek ieraksti senos papīros — baznīcas grāmatās, revīziju aktīs. Daudz jau tur ziņu nav: dzimšana, laulības, pēcnācēji. Tomēr pavediens uz pagātni, uz iepriekšējām paaudzēm un dzīvēm. Tiesa, arī šie dokumenti reizēm nav bijuši pasargāti no kara posta, ugunsnelaimēm un arī papīru aizpildītāju paviršības.

Lai izdibinātu iespējami vairāk par Aleksandra Čaka priekštečiem, dzejnieka muzejdzīvoklis deva pasūtījumu dzimtu pētniekam māksliniekam Jānim Plūksnam. "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā uz Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūra tagad aplūkojams šā pētījuma sākumposms, ļaujot izsekot Čadaraiņiem — Čakiem — Čadariņiem piecās paaudzēs.

Vistālāk pagājībā iestiepjas dzimtas ciltstēva Mārtiņa saknes. Sencis varētu būt dzimis XVIII gadsimta vidū, bet sīkāku ziņu trūkst, nav nekas zināms arī par viņa sievu. Toties skaidrs, ka Mārtiņam bijuši divi dēli — Juris un Andrejs Čadariņi, turklāt abiem sievas bijušas Edes. Juris un Ede devuši dzīvību divām meitām, dzimtas vīriešu līnija šajā zarā neturpinās.

Daudz bagātīgāk bērniem svētīta bijusi Andreja un Edes laulība — piedzimuši četri dēli un trīs meitas, to vidū arī nākamā dzejnieka vecaistēvs Jēkabs (Jakovs) Čadarainis, kas 1853. gada 2. februārī slēdzis mūža derību ar Ilzi (Elizavetu) Apkalnu Mača meitu. Otrie vārdi dokumentos parādās tāpēc, ka Čadariņu ģimene 1848. gadā pāriet pareizticībā.

Bet dīvainības Andreja un Edes Čadariņu radu rakstos ieraugāmas jau agrāk — visi viņu bērni ir reģistrēti kā Čadaraiņi, izņemot trešo atvasi — 1821. gadā dzimušo Andreju jaunāko, kuram pierakstīts dubultuzvārds Čadarainis—Čaks. Savukārt dzejnieka tēvabrālis Pēteris dzimšanas dokumentos piefiksēts ar sava vectēva uzvārdu Čadariņš. Pēcāk gan arī Pēteris pārtapis un mūžu beidzis kā Čadarainis, ja neņem vērā Aleksandra Čaka kristāmzīmi, kur viņš skaidri un gaiši ierakstīts kā Pēteris Čaks.

Tajā pašā kristību zīmē norādīts: dzejnieka māte nāk no Aizputes. Bet ir taču labi zināms, ka viņas tēvs Kārlis Freijs dzīvojis Dobeles apriņķa Naudītes pagastā, bijis ieceļotājs no Bavārijas. Lūk, ko par Aleksandra Čaka senčiem raksta Arnolds Būmanis 1976. gadā savā apcerē "Ar sirdi Rīgas torņos":

"Dzejnieka tēvs Jānis Čadarainis–Čaks (1866 — 1952) dzimis Cēsu apriņķa Lauteres pagastā, nāk no plaši sazarotas zemnieku dzimtas. Tēvatēvs Jēkabs sākumā bijis Lauteres muižas barona Jēkaba fon Klodta dzimtcilvēks. Viņš apprecējis turienes "Ozolkroga" saimnieka meitu Līzi, un tikuši pie sava zemes stūrīša. Jēkabam bijuši četri bērni: bez Čaka tēva Jāņa vēl jaunībā mirusī meita Līze, ko dzejnieka tēvs ļoti mīlējis un visu mūžu pieminējis, tad Andrievs, kuram savukārt divi dēli Pēteris un Jānis (Pētera dēls Miervaldis Čadarainis (dz. 1928. g.) tagad dzīvo Bebru pagasta "Silakalnos", strādā mežniecībā, Miervalda māsa Marija — grāmatvede Ogrē). Vistuvākās attiecības dzejniekam bijušas ar tēvbrāli Pēteri Čadaraini (1860 — 1948). Sākumā viņš bijis Bebru pagasta "Aļļēnu" māju saimnieks, tad 1932. gadā iepircis "Pelladu" mājas pašā Gaiziņa piekājē. Tur tad nu mazais Aleksandrs, vēlāk lielais dzejnieks, pavadījis daudzas vasaras."

Nav zināms, no kādām atmiņām vai krātuvēs uzietiem papīriem savas ziņas smēlies Arnolds Būmanis, bet Jānis Plūksna ieradis vadīties tikai no oficiālos dokumentos rakstītā. Dzejnieka tēvmāsa Līze pareizticīgo baznīcas grāmatās nav uzrādīta. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viņas nav bijis. Jo, kā jau teikts, ne vienmēr pētnieks pilnībā var paļauties uz seno rakstu skrīveru godaprātu. Turklāt nav izdibināti arī dzejnieka tēvabrāļu ģimeņu tālākie zari, kas kuplojuši aiz Bērzaunes draudzes robežām.

Jānis Plūksna no paša pieredzes zina, ka visrūpīgāk izdarīti ieraksti Vidzemē, tur arī baznīcas grāmatas saglabājušās vispilnīgāk. Daudz vairāk robu un nesaprotamā atrodams Kurzemē, vēl bēdīgāks stāvoklis šajā ziņā ir tikai Latgalē. Tāpat arī luterāņu baznīckungu ieraksti bieži vien ir gandrīz nevainojami, ko ne vienmēr var sacīt par pareizticīgo un katoļu baznīcu grāmatās lasīto — ieraksti izdarīti diezgan juceklīgi, radot iespaidu, ka toreizējiem spalvas darbu veicējiem pašu darāmais nav šķitis īpaši svarīgs.

Turpmāk Jāņa Plūksnas uzdevums ir sīkāk izpētīt dzejnieka mātes Emīlijas Lizetes Freijas dzimtu. Tieši no Aleksandra Čaka māmuļas albuma šoreiz ir visi desmit fotoattēli, kas uzņemti ap XIX un XX gadsimta miju. Kas tie par cilvēkiem? Fotogrāfijām otrajā pusē nav nekādu norāžu, pat ne mazāko pieturas punktu. Un nu jau arī laikam velti cerēt, ka šo mīklu atminēs nākamās paaudzes. Viens gan skaidrs — tie ir Emīlijas Lizetes Freijas radinieki, ģimenes draugi vai paziņas. Tiesa, divas sievietes šajā attēlu kopā tomēr atpazītas un zināmas: baltā blūzītē tērptā ir dzejnieka māte, bet tumšajā tērpā —mātesmāsa un Aleksandra Čaka krustmāte Melānija Freija.

Pats ciltsrakstu pētnieks pie tagadējā peļņas radu darba nonācis, garu un sarežģītu meklējumu ceļā izdibinot savu senču rakstus no Struteles muižas līdz gandrīz XVIII gadsimta sākumam. Dzimtas koks vēlāk varen sakuplojis, bet līdz šim tomēr rādās, ka visiem Latvijas Plūksnām bijis kopīgs ciltstēvs.

Pēc tam radusies interese ielūkoties dažu Latvijas kultūras un gara darbinieku ciltskokos, pareizāk — pašam tos uzzīmēt, kad veikta izpēte. Tā izsekots Blaumaņu, Pilsātnieku, Čakstu, Kalpaku, Niedru, Skalbes, Kaudzīšu, Mauriņas un daudzu, daudzu citu sabiedrībā zināmu personību senču rakstiem.

Reizēm atklājies arī šis tas neparasts. Piemēram, kāda slavena latviešu ģenerāļa pēcteči bijuši izbrīnīti un pat vīlušies, ka viņu ciltstēvs nav ne kuršu ķoniņš, ne zviedru karavīrs vai vismaz vācu amatnieks, bet gan muižas pirtnieks. Bet vēsturi jau nedrīkst viltot. Baznīcas grāmatas liecina, ka Oskara Kalpaka senčiem uzvārds bijis Gulbis, Kalpaks šajā dzimtā parādās tikai 1858. gadā. Savukārt grāmatnieks Jānis Roze nācis pasaulē ārlaulībā.

Viens no pašreiz vissarežģītākajiem Jāņa Plūksnas uzdevumiem ir tikt skaidrībā par dzejnieka Ojāra Vācieša senču rakstiem.

Bet atgriezīsimies pie Aleksandra Čaka.

Viņš pats par sevi vienmēr rakstos izteicies atturīgi, pat paskopi. Kā šādas atklātības uzplaiksnījums uzlūkojams dzejolis "Dzīves variācijas", kas pirmoreiz iespiests tikai 1991. gadā Kopotu rakstu 1. sējumā. Daži izvilkumi no dzejoļa otrās daļas:

Uz bumbas apaļās, ko sauc par Zemi, mēs esam tikai divi — es un tēvs.

Viņš sēž uz galda, es uz savām jūtām, viņš pelna, es tik tērēju kā sieva.

Un tā mēs dzīvojam un dzīvosim uz priekšu. Viņš taisās pirmais nomirt. Es jau sataisījies, bet cepure vēl galvā nav nevienam.

(..)Viņš tērzēt mīl ar piena nesēju, bet es ar istabmazgātāju; kad iziet tēvs, es mājās palieku.

Un tikai reiz mēs kopā izejam un jūtam — pie mātes un pie sievas kapa.

Mazliet citas toņkārtas rindas, kas vedina uz pārdomām, atrodamas 1943. gadā sacerētajā dzejojumā "Nakts":

— Es staigāju pa smalku dziju.

Es gribu zināt, kas reiz biju,

Kas tagad esmu es

Un kas vēl būšu. Vai kā kliju,

Ko vēji nes,

Laiks mani aizpūtīs jau rītu,

Jeb mana acs ar savu spītu

Vēl ilgi plosīs zilgmes zīdu? —

Tobrīd liktenis dzejniekam vēl bija atvēlējis nepilnus septiņus mūža gadus.

Tā arī nav izdevies dzirdēt pārliecinošu skaidrojumu, kāpēc divdesmito gadu vidū Aleksandrs Čaks dokumentos kļūst par gadu jaunāks — dzimis it kā 1902. gadā.

Daži domā, ka tas kaut kādi saistīts ar nevēlēšanos doties karadienestā Latvijas armijā. Bet tad padarīt sevi jaunāku nav nekādas jēgas, gluži otrādi.

Aleksandrs Čaks esot bijis ļoti māņticīgs un cerējis ar šādu mistifikāciju apmānīt nenovēršamo un nāvi. Ļoti interesanta versija, gluži čakiska, taču tai trūkst jebkādu pierādījumu.

Bet varbūt tas vienkārši cēlies no misēkļa kādā ierakstā, kas pēc tam aizvien nāk līdzi. Turklāt — kam gan negribas vismaz dokumentāri apmānīt laiku un nozagt tam vienu gadu? Ja tā, tad var arī saprast, kāpēc dzejnieks 1942. gada oktobra nogalē radu un draugu pulciņā paša mājās jautri atzīmēja savu 40. dzimšanas dienu. Kaut labi zināja, ka kļūst jau 41 gadu vecs.

Bet varbūt tomēr viņš gribēja apmānīt arī likteni, kas viņam bija atvēlējis tik īsu mūžu?

Savus laikabiedrus viņam izdevās apmuļķot: gan Latvju mazajā enciklopēdijā, gan nekrologā, gan rakstos līdz 1970. gadam teikts, ka Aleksandrs Čaks dzimis 1902. gadā...

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Aleksandra Čaka māte Emīlija Lizete Freija

Aleksandra Čaka krustmāte Melānija Freija