PROBLĒMAS

Bērni un ģimenes labklājība

Oļģerts Krastiņš,

LZA akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Ir šīsdienas un ilglaicīga labklājība. Šīsdienas labklājība ir atkarīga no bērnu skaita ģimenē. Bērnu skaits ģimenē atkarīgs no ilglaicīgās labklājības. Paradoksāli? Dzīvē ir daudz grūti saprotama.

Ienākums —

labklājības pamats

Mājsaimniecību labklājību vai, kā bieži izrādās, “sliktklājību” pētī, vispirms noskaidrojot rīcībā esošo ienākumu vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. 1996.gadā precētu pāru mājsaimniecībās ar vienu bērnu, bet bez citiem mājsaimniecības locekļiem tas bija Ls 54,77, bet mājsaimniecībās ar četriem un vairāk bērniem — tikai Ls 24,06 jeb apmēram 44 procenti. Vai tiešām bērni tik strauji pazemina mājsaimniecību materiālo dzīves līmeni? Visumā pazemina, tomēr ne tik strauji.

Ir zināms, ka bērni, īpaši kamēr vēl mazi, nepatērē tik daudz kā pieaugušie ne pārtikai, ne apģērbiem, ne citiem izdevumiem. Tādēļ šādos salīdzinājumos pareizāk ir rēķināt ienākumu lielumu nevis uz mājsaimniecības locekli, bet uz nosacītu patērētāju vienību. Par to, kas ir patērētāja vienība, plašāk rakstījām “LV” 1997.gada 27.augustā. Turpmāk izmantosim Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skalu, kurā pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pielīdzināts 1,0, katrs nākamais — 0,7, bet bērni vecumā līdz 14 gadiem — 0,5 patērētāju vienībām.

Pārrēķinot uz patērētāju vienībām, precētu pāru ar vienu bērnu mājsaimniecību mēneša ienākums bija Ls 74,68, bet mājsaimniecību, kuras veido precēts pāris ar 4 un vairāk bērniem, — Ls 39,70, kas ir 53% no vienbērnu mājsaimniecību ienākuma. Starpība ir pietiekami liela, bet ne tik nomācoša, kā rēķinot ienākumu uz vienu mājsaimniecības locekli.

Lai detalizētāk izpētītu, kā bērnu skaits ietekmē mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus, izveidojām trīs mājsaimniecību demogrāfiskos tipus: 1) precēts pāris ar bērniem; 2) precēts pāris ar bērniem un citiem mājsaimniecības locekļiem un 3) māte ar bērniem. Katrā demogrāfiskā tipā izdalījām apakšgrupas pēc bērnu skaita: 1; 2; 3; 4 un vairāk bērnu. Izmantojot Valsts Statistikas komitejas mājsaimniecību budžetu statistikas aptaujas datus, pēdējā grupā izlasē ir tik maz mājsaimniecību, ka iegūtajiem datiem ir tikai orientējoša nozīme. Grupas ar 1—3 bērniem ir pietiekami reprezentatīvas, kaut gan arī trīsbērnu ģimeņu nav daudz.

Tabulas 2.–3. ailē ir redzams, ka mājsaimniecību labklājība straujāk samazinās, augot bērnu skaitam, bet tā ir mazāk atkarīga no demogrāfiskā tipa. Uzskatāmāk tas redzams pievienotajā attēlā. Par mājsaimniecību tipu ar 0 bērniem nosacīti pieņēmām jaunāku par pensijas vecumu vieninieku mājsaimniecības, kuru vidējais rīcībā esošais ienākums uz patērētāju vienību (arī uz mājsaimniecības locekli) 1996.gadā bija Ls 78,35. Vēl salīdzināšanai varētu izmantot precētu bezbērnu pāru mājsaimniecības, kur kāds loceklis jaunāks par pensijas vecumu. Viņu vidējais rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz patērētāju vienību, bija Ls 73,64. Pēdējais ir pat nedaudz mazāk nekā vienbērna ģimenēs bez citiem mājsaimniecības locekļiem.

Novērtējot uzrādītos ienākumus tabulā, bet vēl uzskatāmāk attēlā, var izdarīt šādus secinājumus. Pieaugot bērnu skaitam, rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu patērētāju vienību, visos mājsaimniecību tipos samazinās diezgan vienādi. Izlīdzinot attēlā redzamās lauztās līnijas ar taisnēm (lineāriem regresijas modeļiem), ieguvām, ka katrs bērns aprēķinātos ienākumus uz patērētāju vienību samazina: precētu pāru ģimenēs — par Ls 11, precētu pāru ģimenēs ar citiem mājsaimniecības locekļiem — par Ls 9, bet mājsaimniecībās, ko veido māte ar bērniem, — par Ls 10. Ņemot vērā izlases un izlīdzināšanas kļūdas, atšķirības ir mazas. Ar vienādu bērnu skaitu vislabāk ir situēti precēti pāri ar bērniem, bet bez citiem mājsaimniecības locekļiem. Īpaši tas sakāms par vienbērna un divbērnu ģimenēm. Ja precēta pāra mājsaimniecībā bez bērniem ir vēl kāds cits (–ti) mājsaimniecības loceklis, visbiežāk tas ir pensijas vecumā. Tā kā vidējā pensija ir mazāka par vidējo rīcībā esošo ienākumu uz patērētāju vienību, tad pensionāru klātbūtne pazemina mājsaimniecību labklājību. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ jaunie pāri tā steidzas nošķirties no vecākiem. Starpība kļūst maza trīsbērnu ģimenēs, un četru bērnu ģimenēs tās vairs nav. Varētu pieņemt, ka šādās ģimenēs, kur bez precēta pāra nav citu pieaugušo, mātei vairs nav iespējams strādāt algotu darbu, kas strauji pazemina kopējos ienākumus. Ja ģimenē bez precēta pāra ir vēl kāds cits pieaugušais, tas saglabā labvēlīgākus apstākļus algota darba turpināšanai. Vientuļā māte ar vienu bērnu, vērtējot pēc rīcībā esošā ienākuma uz patērētāju vienību, ir situēta gandrīz tāpat kā ģimenes ar vienu bērnu un citu(–iem) mājsaimniecības locekli. Bet, ja vientuļai mātei jāaprūpē divi vai trīs bērni, viņas materiālais stāvoklis ir daudz sliktāks, nekā audzinot to pašu skaitu bērnu ģimenē. Dati par vientuļām mātēm ar 4 un vairāk bērniem nav reprezentatīvi, jo izlasē nonāca tikai 3 šādas mājsaimniecības.