"Plaša apmaiņa ar Bausku"

"Dalarnas Tidningar"

— 2000.03.10.

Hēdemūras un Āvestas komūnai ir izveidojusies auglīga sadarbība ar Bausku Latvijā. Nupat uz Bausku devās kravas mašīna ar ēveļgaldiem, skolas soliem, šujmašīnām un rotaļlietām, kā arī dziju un audumiem.

Bauskas slimnīcai regulāri tiek sūtītas lielas veselības aprūpes un ārstniecības līdzekļu kravas.

Kad Dienviddālarnas Latvijas grupa rīkoja ikgadējo sanāksmi, tās priekšsēdis Jans Ulfbergs konstatēja, ka starp sadraudzības pilsētām ir notikuši vairāki apmaiņas braucieni.

Ar Dienviddālarnas Latvijas grupas palīdzību pagājušajā gadā tika organizēti divi braucieni uz Bausku, līdzi ņemot lielu bagāžu ar slimnieku kopšanas materiāliem, apģērbiem un zālēm. Grītnēsas tautas dejas kopu pagājušajā vasarā apmeklēja tautas deju kolektīvs no Bauskas; arī dažas futbola komandas no Bauskas ir ieradušās Hēdemūrā un spēlējušas ar Hēdemūras komandu.

Pensionētā rektore un sadraudzības pilsētu apmaiņas aktīviste Birgita Foršmane ir pievērsusies sadarbībai ar Īslīces skolu. Viņa uzdrīkstējās apsolīt paciņas visiem 500 skolēniem. Šīs paciņas viņai palīdzēja sagatavot Karlbū un Krilbū skolu skolēni. Marta beigās viņa ar šīm pakām dosies uz Īslīces skolu.

Pērs Gezeliuss ikgadējā sanāksmē stāstīja par Bauskas baznīcas atjaunošanu. Viņš bija viens no tiem, kas deviņdesmito gadu sākumā organizēja sadraudzības pilsētu sadarbību.

"Mēs esam savākuši 140 000 kronu baznīcas jumtam. 15 000 kronu jau esam piešķīruši drenāžas darbiem baznīcā", viņš teica.

Berita Jansone informēja par sadarbību veselības aizsardzības jomā, sevišķi veco ļaužu aprūpē. Viņa Bauskā ir bijusi vairākas reizes un mācījusi, kā mēs šeit, Zviedrijā, rūpējamies par saviem vecajiem cilvēkiem.

Sanāksmē Jans Ulfbergs tika no jauna ievēlēts par Latvijas grupas priekšsēdi. Par jauno priekšsēža vietnieci kļuva Sūlbrita Stēninga; pārējie valdes locekļi ir Birgita Ēriksone, Anna Svāna un Jans Uve Juhansons.

"Arkādijs centrā izklaidē garāmgājējus"

"Dalarnas Tidningar"

— 2000.03.11.

Šonedēļ visi var klausīties dziedāšanu un akordeona spēli pašā centrā.

Par šo izklaidi gādā 40 gadu vecais mūzikas skolotājs Arkādijs Radzēvičs no Latvijas.

Viņš ir no Liepājas, kur strādā par pasniedzēju augstskolā. Šī pilsēta atrodas pie jūras iepretī Zviedrijai un ir 250 kilometru no galvaspilsētas Rīgas. Viņš vairāk nekā divus mēnešus kā ielu muzikants ir ceļojis pa Zviedriju.

Zviedrijā viņš paliks vēl vienu mēnesi savā garajā turnejā, kas sākās Lundā. Kopš tā laika viņš ir spēlējis arī Līnčēpingā, Ērebrū un Upsalā, bet nākamnedēļ dosies uz Karlstādi.

"Līnčēpingā nozaga manu akordeonu, un es biju spiests pirkt jaunu. Tas maksāja 3995 kronas, ir ražots Zviedrijā uzņēmumā "Hagströms", Arkādijs Radzēvičs stāstīja, ieturot pauzi muzicēšanā.

Viņš spēlē ļoti dažādu repertuāru, apmēram 40 skaņdarbu, kuros jūtama latviešu tautas mūzikas ietekme.

Šī ir pirmā reize, kad viņš ir ieradies Zviedrijā. Parasti viņš ap Ziemassvētkiem spēlē Vācijā.

"Vasaras atvaļinājumā es gribu būt pilnīgi brīvs," tā viņš paskaidroja savu spēlēšanu ziemā.

Dāgs Holmgrēns

"Waffen - SS veterāni soļo cauri Rīgai"

"Handelsblatt"

— 2000.03.17.

Bijušie karavīri atceras kritušos biedrus.

Apmēram 300 latviešu Waffen - SS veterānu ceturtdien devās cauri Latvijas galvaspilsētai Rīgai. Bijušie karavīri vispirms piedalījās dievkalpojumā baznīcā un tad devās uz Brīvības pieminekli, kur viņi nolika ziedus. "Mēs tikai vēlamies atcerēties kritušos biedrus un pateikt mūsu bērniem patiesību par to, kas šajā valstī notika 20. gadsimtā," saka 76 gadus vecais Visvaldis Lācis, kas ir viens no pasākuma organizētājiem. Vairāki tūkstoši Rīgas iedzīvotāju pulcējās ielās, taču viņu bija mazāk nekā iepriekšējos gados.

Ikgadējais gājiens 16. martā atgādina par kaujām starp latviešu Waffen - SS un padomju Sarkano armiju 1944. gadā. Iepriekšējos divos gados šis gājiens izraisīja spēcīgus protestus. Krievija paziņoja, ka notikums ir necieņas izrādīšana miljoniem nogalināto padomju karavīru. Latvijas Ebreju kopienas dalībnieki teica, ka šis gājiens esot nerēķināšanās ar apmēram 80 000 ebreju, kas valstī tika nogalināti nacionālsociālistu okupācijas laikā no 1941. gada līdz 1944. gadam. Spriedze pagājušajā gadā saasinājās tad, kad parlaments 16. martu paziņoja par oficiālo atceres dienu. Tomēr šogad šis lēmums tika atcelts.

"

SS veterāni maršē"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.03.17.

Simtiem Otrā pasaules kara latviešu SS vienības veterānu ceturtdien cauri Rīgai devās kritizētajā ikgadējā gājienā.

Nacisti Otrajā pasaules karā SS iesauca apmēram 146 000 latviešu.

Policija informēja, ka procesijā piedalījušies 1500 bijušo kareivju un viņu ģimeņu, lai svinīgi atzīmētu 1944. gada 16. marta piemiņu, kad divas latviešu divīzijas pirmo reizi kopā cīnījās pret padomju karaspēku.

Pret šo gājienu protestēja apmēram 50 cilvēku. Krievu un ebreju grupas, kā arī Sarkanās armijas veterāni teica, ka šis maršs ļoti traucē tiem, kuri cīnījās pret un cieta no Hitlera pārvaldes, kad tika iznīcināti 95% Latvijas ebreju. Latvijas valdība ir mēģinājusi atcelt šo piemiņas dienu, tomēr vairāki valdībā esošās labēji nacionālistiskās partijas " Tēvzemei un brīvībai" līderpolitiķi piedalījās gājienā.

"Pēdējā parāde?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.17.

Leģionāru un antifašistu izlīgšana Latvijā atkal neizdevās.

Fakts, ka KF Valsts domē šodien jāizskata jautājums par ekonomiskajām sankcijām pret Latviju, neietekmēja latviešu SS leģionāru un viņu pretinieku apņēmību veikt jau par tradicionālu kļuvušu maršu pa Rīgas ielām. Valdība 16. martā jau agri no rīta ieradās vietējo (Ļimonova) "nacionālboļševiku" štāba mītnē un arestēja pusduci "pagrīdnieku" (NBP republikā ir aizliegta), kā arī neļāva Lielā Tēvijas kara veterāniem rīkot alternatīvu mītiņu.

15. un 19. SS divīzijas veterāni devās aptuveni 500 cilvēku lielā kolonnā ar neatkarīgās Latvijas karogiem ar sēru lentēm no Doma laukuma līdz Brīvības piemineklim, lai noliktu ziedus pieminekļa pakājē. Starp dalībniekiem bija arī daži Latvijas Saeimas un Rīgas Domes izteikti labējās frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai" deputāti. Atšķirībā no pagājušo gadu maršiem nebija neviena cilvēka, kas būtu tērpies militārā formā, un neviena no Latvijas bruņoto spēku vadības. Starp citu, kad "nacionāļi" ierosināja pārtraukt parlamenta darbu, lai deputāti varētu piedalīties pasākumā, tie izrādījās mazākumā.

Mītiņā pie "Mildas" (kā tautā sauc galveno Latvijas pieminekli) netika teiktas nekādas runas. Taču pūlī, kurā kopā ar dīkdieņiem, kā arī atbalstītājiem un pretiniekiem maršētāju skaits sasniedza vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku, notika karstas diskusijas. Un turpinājās vēl pāris stundu pēc marša beigām. Vienubrīd puses gandrīz sāka kautiņu, taču policija nekavējoties novietoja pretiniekus "barikāžu pretējās pusēs". Tāpēc izlīgšana, par kuru ne pirmo gadu runā Latvijas valdība, nenotika. Kā atbildi leģionāriem savus piketus izstādīja Krievu un Ebreju kopienas, kā arī aģentūras "Sohnut" aktīvisti. Viņu vidū bija daudz tādu, kas bija uzšuvuši uz drēbēm dzeltenās "Dāvida zvaigznes". Latvijā visi zina, ka starp "Waffen SS" kareivjiem un virsniekiem bija ne mazums to, kuri šāva cilvēkus Rīgas geto un Salaspils koncentrācijas nometnēs. Protams, bijušie leģionāri to noliedz. "Padzīvojušo esesiešu diskreditācijas kampaņa tiek veikta mērķtiecīgi", preses konferencē Rīgā apgalvoja Latvijas nacionālpartizānu biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis (padomju laikos šos cilvēkus sauca par "mežabrāļiem"). Turklāt SS leģionāri uzskata, ka valdība tos neizstāv, jo "valdošā elite ir gļēva".

Vienam no leģionāriem šī "parāde" laikam bija pēdējā. Padzīvojušajam vīram uznāca sirdslēkme tieši blakus "Mildai". Mediķiem ar lielām grūtībām izdevās izvest veco vīru no klīniskās nāves stāvokļa, taču iespēju viņa glābšanai praktiski neesot.

""Eesti Telekom" draud

120 miljonu igauņu kronu soda nauda"

"Dagens Industri"

— 2000.03.17.

Igaunijas satiksmes ministrs Toivo Jirgensons draud iesūdzēt tiesā uzņēmumu "Eesti Telefon", ja pēdējais nedarīs zināmus savus darījumu plānus.

Ļaunākajā gadījumā varētu tikt piespriests 120 miljonu igauņu kronu (66 miljoni zviedru kronu) naudas sods.

"

Eesti Telefon" ietilpst koncernā "Eesti Telekom", kura galvenie īpašnieki ir zviedru "Telia" un somu "Sonera" . Saskaņā ar 1992. gadā starp Igaunijas valsti un "Eesti Telefon" noslēgto koncesijas līgumu, kas pēdējam uz desmit gadiem piešķīra monopoltiesības uz Igaunijas parasto tālruņu tīklu, uzņēmumam ir jāiepazīstina valstis ar saviem darījumu plāniem trīs tuvākajos un nākamajos desmit gados. Kad līgums tika pārrakstīts, netika mainīta prasība uzrādīt plānus.

Tagad "Eesti Telefon" nevēlas izpaust savus nākotnes projektus. Ministrs Toivo Jirgensons uzskata, ka problēma ir meklējama mātes uzņēmumā "Eesti Telekom" .

"Ministrs nevēlas saprast, ka uz uzņēmumu, kas tagad tiek kotēts biržā, attiecas citi noteikumi. Ja mēs savus darījumu plānus izsniegsim valstij, kas ir viens no vairākiem īpašniekiem, tad tie kļūs visiem pieejami. Pastāv risks, ka tie varētu nokļūt konkurentu rokās", teica Marts Nurks, kas Igaunijā ir atbildīga par "Telia" , kas ir "Eesti Telekom" līdzīpašnieks.

Lai varētu apstiprināt ieplānotos tarifu paaugstinājumus, ministram nepieciešams zināt nākotnes plānus.

"Pats par sevi saprotams, ka mēs esam gatavi sniegt viņam papildu informāciju, taču nevaram publicēt biržā kotēta uzņēmuma darījumu plānus kā visiem pieejamus dokumentus. Mēs ceram uz labāku ministra gribu", Nurks norādīja. Pašlaik abas puses paliek savās pozīcijās.

Ja lieta nonāks līdz soda naudai, tad atbilstoši līgumam tā var sasniegt 5% no peļņas. "Eesti Telefon" peļņa no apgrozījuma 1999. gadā sasniedza 2,5 miljardus igauņu kronu. Tas nozīmē vairāk nekā 120 igauņu kronu soda naudu.

Rēta Vaikla

""Telia" spiesta pārdot igauņu "Starman""

"Dagens Industri"

— 2000.03.17.

Telekomunikāciju uzņēmums "Telia" ir spiests pārdot meitas uzņēmumu "Starman Kaabeltelevisioon" , kas ir Igaunijas lielākais un veiksmīgākais kabeļtelevīzijas uzņēmums.

"Igaunijas kabeļtelevīzijas izplatīšanas likumā ir ierakstīts, ka kabeļtelevīzijas uzņēmumam nedrīkst būt īpašnieks, kam vienlaikus pieder vairāk nekā 40% no tālruņu tirgus", teica Marts Nurks, kas ir atbildīgs par "Telia" darījumiem Igaunijā.

"Telia"

īpašumā atrodas 24% no holdinguzņēmuma "Eesti Telekom", kam pieder 100% no "Eesti Telefon " un "Eesti Mobiiltelefon".

"Ja mēs paliksim, tad sagandēsim "Starman" iespējas cīnīties par nepieciešamo raidīšanas atļauju", Marts Nurks norādīja.

Pārdošanas process jau ir sācies, un pircēji var būt viens vai vairāki finansu ieguldītāji. Gaidāms, ka līdz vasarai darījums būs pabeigts.

""K-Rauta" kļūst

par celtniecības preču līderi Igaunijā"

"Dagens Industri"

— 2000.03.17.

Somu tirdzniecības koncerns "Kesko" pērk Igaunijas lielāko celtniecības preču ķēdi "Ehitusmaailm". Līdz ar to "Kesko" Igaunijā ievieš celtniecības preču zīmi "K-Rauta".

"Kesko OY" pērk 95,7% akciju no igauņu tirdzniecības uzņēmuma "AS Fanaal", kam pieder celtniecības preču veikalu ķēde " Ehitusmaailm " (tulkojumā tas nozīmē kaut ko līdzīgu celtniecības pasaulei). "Kesko " ar savu celtniecības tirgus ķēdi "K-Rauta " tādējādi kļūs par celtniecības preču sektora tirgus līderi Igaunijā. Šajā ķēdē ietilpst pieci celtniecības universālveikali Igaunijā - Tallinā, Tartu un Pērnavā, kā arī viens Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Gaidāms, ka darījumu pabeigs jau 30. aprīlī. Tā cena netiek atklāta. "Fanaal " akciju kapitāls ir 40 miljoni igauņu kronu.

"Mēs meklējām stratēģisku ieguldītāju, kas spēj nostiprināt uzņēmuma tirgus pozīciju Igaunijā un Latvijā", teica "Fanaal " valdes priekšsēdis Pēters Raudseps. "Visos veikalos tagad tiks ieviesta "K-Rauta " koncepcija." Šis pirkums nozīmē pirmo ārvalstu celtniecības veikalu ķēdi Igaunijā.

Celtniecības preču universālveikala "Ehitusmaailm" iegādi "Kesko" pamato ar to, ka šis darījums labi iekļaujas viņu starptautiskās paplašināšanās stratēģijā.

Igaunijas celtniecības tirgū ir jūtamas svaigas vēsmas. Konjunktūra kāpj, un vienlaikus bankas privātpersonām dzīvokļu remontēšanai piedāvā aizvien izdevīgākas kredīta iespējas.

"Pēc diviem gadiem pieprasījums pēc celtniecības precēm būs ļoti liels", Pēters Raudseps uzsvēra.

"

Kesko OY" Somijā izplata arī pārtiku, mājsaimniecības un lauksaimniecības preces. Zināmu laiku "Agro Keskus" Igaunijā pārdod lauksaimniecības produktus.

Apgrozījums Igaunijā 1999. gadā bija 583 miljoni igauņu kronu un Latvijā 191 miljons kronu. Darbinieku skaits Igaunijā ir 315 un Latvijā 102.

"

Kesko" grupas apgrozījums pērn bija 51 miljards kronu un peļņa pārsniedza 1 miljardu.

Rēta Vaikla

"Priekšvēlēšanu dienās"

"Argumenti i fakti"

— 2000.03.15.

Līdz vēlēšanām atlikušajās dienās Kremlī visi pēkšņi pieklusuši un saausījušies.

Visa administrācijas līdzstrādnieku uzmanība pievērsta 2–3 līdz 26. martam atlikušajiem V.Putina braucieniem uz reģioniem. To adreses tiek turētas noslēpumā, bet nav izslēgts, ka tā būs Ņižņijnovgoroda, Novosibirska un Čeļabinska. Oficiāli braucieniem būs ražošanas raksturs.

Tajā pašā laikā nākamās prezidenta administrācijas un valdības kabineta veidošana jau sākusies. Kremļa administrācijas vadītāja pretendentu skaitā min Drošības padomes sekretāru S.Ivanovu, sekretariāta priekšnieku I.Sečinu un Putina priekšvēlēšanu štāba vadītāju D.Medvedevu. Starp citu, arī A.Vološinam ir visas izredzes saglabāt šo amatu.

Kā visreālāko pretendentu uz premjerministra krēslu min M.Kasjanovu. "Rezerves spēlētāja" lomā — finansu ministra pirmais vietnieks A.Kudrins. Nekādas izredzes uz šo amatu nav Novgorodas apgabala gubernatoram M.Prusakam. Baumas, kas parādījušās presē par viņu kā par iespējamo premjera amata pretendentu, tiek vērtētas kā PR akcija, ko inspirējis pats gubernators. Kremlis ir noskaņots, ka neviens gubernators neietilps nākamā kabineta sastāvā.

Tostarp parādījušies arī kandidāti, kuri pametīs pašreizējo valdības sastāvu. Tas ir kurināmā un enerģētikas ministrs V.Kaļužnijs, ekonomikas ministrs A.Šapovaljancs un nodokļu un nodevu ministrs A.Počinoks. Spriežot pēc frivolajiem jokiem, ko viņiem adresē Kremlī, šo ministru dienas Baltajā namā faktiski ir skaitītas. Bet S.Stepašinu, kurš atteicās par labu V.Matvijenko balotēties gubernatora vēlēšanās Pēterpilī, administrācijā cer ieraudzīt skaitīšanas palātas priekšgalā. Bet varbūt arī ģenerālprokurora lomā.

Politiskajās aprindās jau sen pievērsuši uzmanību tam, ka no informatīvās hronikas pazudis B.Jeļcina vārds. Tā arī nenotika viņa februārī paredzētā vizīte uz dzimto Jekaterinburgu. Naina Jeļcina, kas bija paredzējusi piedalīties A.Sobčaka bērēs Pēterburgā, arī atteicās no brauciena. Liekas, ka līdz vēlēšanu rezultātu apkopošanai Kremlī nolēmuši "uz laiku aizmirst" to, kuram pateicoties V.Putins kļuva par visperspektīvāko prezidenta kandidātu, un nedot iemeslu nevajadzīgām asociācijām ar ģimeni.

Tajā pašā laikā valsts galvas v.i. kontaktējas ar Krievijas pirmo prezidentu, bet Kremļa sanāksmēs dažkārt piedalās arī T.Djačenko. Ja V.Putinam izdosies tikt vaļā no piedēkļa "v.i." jau pirmajā kārtā, tad iespējams, ka viens no pirmajiem oficiālajiem kontaktiem būs tikšanās ar B.Jeļcinu, kurš, bez šaubām, saņems ielūgumu uz inaugurācijas ceremoniju.

Bet kā vienu no pirmajiem prezidents var parakstīt dekrētu par ārkārtējā stāvokļa pasludināšanu Čečenijā. Kremlī uzskata, ka tas ilgs vismaz gadu. Protams, ar Federācijas padomes piekrišanu.

 

Nedēļas fušieris

Par to kļuva V.Putina frāze, ko viņš izteica Pēterburgā par "Allāhu virs mums un āžiem zem mums". Turklāt āži, kā prezidenta v.i. paskaidroja angļu premjeram T.Blēram, — "tie esam mēs visi". Situācijas pikantums slēpjas tajā apstāklī, ka "āzim" (angļu valodā goat ) ir otra, vulgāra nozīme — "miesaskārīgs vīrietis". Anglis ilgi nevarēja saprast, par ko ir runa...

Taču tā ir odziņa. Ir arī nopietnākas lietas. Piemēram, prezidenta komandā ir sagatavots administratīvās reformas projekts. Tas paredz par 80% samazināt valdības aparāta ierēdņu skaitu, kuri dublējas ar ministriju ierēdņiem, un atlikušajiem līdzstrādniekiem palielināt darba algu līdz 15–20 tūkst. rubļu. Ministriem attiecīgi — 45–50 tūkst. rbļ. Taču problēma ir arī šeit. Saskaņā ar likumu par deputātu statusu viņu alga pielīdzināta ministru algai. Tā ka viss ietaupījums no aparāta darbinieku skaita samazināšanas var izrādīties uzpūsts.

Vēl viena nopietna problēma paliek B.Berezovskis ar viņa kvēlo vēlēšanos piedalīties varas intrigās. V.Putinu, protams, tas sāk stipri nervozēt. It īpaši pēc apstiprinājumu guvušajām ziņām par to, ka kopā ar R.Abramoviču BAB savā kontrolē ieguvis krietnu riecienu valsts alumīnija rūpniecības. Taisnība, tādēļ ar viņu karot Kremlī negrasās. Taču, kā runā, V.Putina vārdā oligarham ieteikts "nebāzt degunu" Kremļa lietās un aizvākt savus cilvēkus no KST telekanāla. Vai Boriss Abramovičs to darīs, grūti pateikt.

Pagaidām ar viņa finansiālu atbalstu izdota priekšvēlēšanu grāmata ar jautājumiem un Vladimira Vladimiroviča atbildēm. Līdzīga grāmata ar jautājumiem un atbildēm tika izdota arī B.Jeļcinam 1996. gadā.

 

Sīkas cūcības pret v.i.

Jo tuvāk nāk vēlēšanu diena, jo biežākas kļūst baumas par iespējamajiem dažādiem terora aktiem. Tā no speciālajiem dienestiem pienāk satraucoši ziņojumi par to, ka 23.–24. martā čečeni gatavojas sagrābt Gudermesu, izmantojot nāviniekus.

Bet 19. martā ne mazākas nepatikšanas var gadīties sakarā ar Andreja Karaulova programmas iziešanu CTV Viskrievijas kanāla ēterā, kura ir veltīta Kremlim neērtai versijai par septembra sprādzieniem dzīvojamajās mājās. Tikpat nepatīkama publikācija esot gatavojusies kādā no avīzēm, ko vadīja šajās dienās bojā gājušais Artjoms Boroviks. (Pēdējā laikā plaši pazīstamais žurnālists A.Boroviks bija holdinga "Soveršenno sekretno" prezidents — " LV ".)

Smagi pārbaudījumi vēlēšanu dienā Vladimiru Vladimiroviču sagaida arī tādos lielos reģionos kā Tatarstana, Baškīrija un Maskava ar tās apgabalu. Šeit varas orgāni nepakustinās ne pirksta, lai palīdzētu galvenajam pretendentam.

Visu šo sīko cūcību mērķis ir viens, ja jau prezidenta v.i. vienalga uzvarēs šajās sacensībās, tad jādara viss, lai viņš neuzvarētu vismaz pirmajā kārtā. Kādēļ? Lai kļūtu piekāpīgāks un vairāk tiektos uz kompromisiem. Ja runā vienkāršāk, tad daudzi Krievijā baidās, ka triumfāla Putina uzvara sāpīgi aizskars viņu intereses, kā politiskās, tā ekonomiskās.

Tatjana Ņetreba,

Andrejs Uglanovs,

Vitālijs Cepļajevs

"Vēlētāju meklējumos"

"Die Welt"

— 2000.03.15.

Vladimirs Putins atrodas vēlēšanu cīņas vidū un ir par visu padomājis: Pilsoņu birojā viņa līdzstrādnieki uzklausa vienkāršo ļaužu rūpes. Otrā upes pusē lietišķie stratēģi pie datoriem izstrādā Krievijas nākotnes scenārijus.

Tagad daudzi krievi Vladimiru Putinu uzskata par "pēdējo instanci" un stāv garā rindā pie Pilsoņu biroja. Krievijā viņu uzskata par "darītāju", taču vienlaikus viņam ir arī nepieejama valsts ierēdņa imidžs. Tāpēc viņš tagad mēģina tuvināties pilsoņiem, lai arī ne gluži personīgi. Viņš pieciem līdzstrādniekiem ir uzdevis jauniekārtotajā birojā Maskavas centrā dienu no dienas rūpēties par vairāk vai mazāk labu ikdienas problēmu atrisinājumu.

Birojā jaunie datori un kopēšanas iekārtas sniedz priekšstatu par līdz malām piepildīto vēlēšanu cīņas kasi. Sienas rotā tikko jūtami smaidošā Putina forogrāfija, bet uz galda atrodas "Atklātās vēstules vēlētājiem" kopijas, kurās Putins sola "likuma diktatūru".

Telefons zvana nepārtraukti. Vieni vēlas palīdzēt vēlēšanu cīņā kā brīvprātīgie, savukārt uzņēmēji Krievijas vīru numur viens grib uzaicināt apskatīt rūpnīcas, bet vēl citi sūdzas par lēnajām birokrātijas dzirnavām. Kāds biroja darbinieks saka: "Mēs esam kā psihologi. Cilvēki pie mums var vismaz atbrīvoties no agresīvā noskaņojuma un, kad ir uzklausīti, apmierināti iet uz mājām." Biroja darbinieki par problēmu neuzskata to, ka Putins līdz vēlēšanām negrib iesniegt programmu un, kā domā kritiski noskaņotie, Krievija tādā veidā nopirks "kaķi maisā". Iepriekšējos desmit gados esot bijis tik daudz programmu, ka ar tām varētu iztapsēt mājas sienu. "Svarīgāko Putins jau ir pateicis: viņš vēlas kārtību un demokrātiju."

Birojā nešaubās par to, ka tauta grib "VVP", kā vēlēšanu štābā sauc Vladimiru Vladimiroviču Putinu. Viņš varētu iegūt no 50 līdz 60% balsu.

Maskavas upes otrā pusē Aleksandra namā ir ierīkots Stratēģijas izstrādāšanas centrs, kurā prezidenta amata kandidāta labā strādā jaunie inteliģenti. Šo centru finansē vadošie krievu uzņēmumi, kuri atsaucās uz Putina aicinājumu "izveidot neatkarīgu centru, kurā saplūstu kopā visas idejas". Centram ir jāizstrādā milzu impērijas politiskais, ekonomiskais un sociālais kurss nākamajiem desmit gadiem — tā vēlas Putins. Nepārsteidz tas, ka viņa vēlēšanu štābs atrodas tikai stāvu augstāk un starp abām institūcijām notiek dzīva informācijas apmaiņa.

Kamēr Putina birojā ir jāvalda tuvumam pilsoņiem, viņa ideju fabrika norobežojas no ārpasaules. Domātāji, kuri veido Krievijas nākotni, kā arī vēl 200 zinātnieku, kurus var iesaistīt nepieciešamības gadījumā, jau nedēļām strādā virsstundas. Laiks negaida. Centram lielais stratēģiskais dokuments ir jāiesniedz jau aprīlī, kad veidos jauno valdību. Sensācijas, kā aiz kulisēm var dzirdēt jau tagad, "manifestā" nebūšot. Tam esot jābūt lietišķam Krievijas stāvokļa novērtējumam, un tam esot jānorāda iespējamais valsts attīstības ceļš.

Jaunie stratēģi savu dokumentu nevēlas salīdzināt ar citiem stratēģiskajiem dokumentiem un analīzēm, ko Krievija deviņdesmito gadu sākumā iesniedza Rietumiem, lai saņemtu lielu naudu, un kas, kā saka kāds Ekonomikas ministrijas vadošais darbinieks, "sava apjoma dēļ neietilptu nevienā no maniem dokumentu skapjiem". "Jaunums būs tas, ka mēs akcentu liksim ne tikai uz ekonomiskajām zinātnēm, bet rīkosimies starpdisciplināri," tā kāds no domātājiem skaidro uzdevumu. Vispirms ir jāatrisina politiskie uzdevumi un tad var domāt par saprātīgu ekonomisko politiku.

Viens no domātājiem — Jurijs Kotlers — uzskata, ka vispārliecinošāko nacionālo ideju ir izteicis satīriķis Mihails Žvaņeckis. "Tā skan šādi: kaut ko ēdamu uz galda."

Kotlera Krievijas stāvokļa novērtējums nav arī brīvs no banalitātēm. Viņš runā, ka korupcija saindē investīciju klimatu, ka tiesas Krievijā nav neatkarīgas un ierēdņu aparāts līdzinās Moloham. 45% krievu esot gatavi likteni ņemt paši savās rokās un atteikties no valsts palīdzības. Tas esot krievu jaunās mobilitātes pierādījums.

Putins pret Stratēģijas centra darbu izturas ļoti nopietni. Tā uzraudzības komitejā ir gandrīz visi vadošie valdības locekļi. Tās vadībā atrodas Hermanis Oskarovičs Grefs, kas pagaidām ir atstājis Privatizācijas iestādes pirmā vietnieka amatu un, tāpat kā viņa šefs, tekoši runā vāciski. Viņš pieder pie tā sauktās Pēterburgas komandas, kā Maskavā sauc Putina sekotājus, kas viņam līdzi ir pārcēlušies uz galvaspilsētu.

Grefs, kas sevi uzskata par "privatizācijas romantiķi", redz daudzas nākotnes stratēģijas jomas. "Pirmkārt, ir jāattīsta pilsoniska sabiedrība, otrkārt, Krievijai ir jāatrod sava vieta starptautiskajā arēnā, treškārt, tai ir jāmodernizē ekonomika, ceturtkārt, ir jārada tirgus ekonomikas struktūras." Līdz ar ideoloģiju valdībai ir rakstiski jāizstrādā arī darba pamatprincipi un jāizvirza konkrēti mērķi.

Krievijai, kā saka Grefs, desmit gados ir jāatrodas tur, kur Brazīlija atrodas šodien un kur Spānija atradās pirms pieciem gadiem.

Putina atbalstītāju vidū arī tādi, kuri Putinam dzied gandrīz vai himnas, piemēram: "Putina kungs, jūs esat mūsu cilvēks, kas visu zina un visu var. Mēs jūs ievēlēsim prezidenta amatā un gribam, lai jūs domātu par mums. Mums ir veicies, ka jums arī ir šīs dotības, ko mēs tik ļoti vēlamies."

Jens Hartmans

"Pirms stingrās rokas valdības"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.03.16.

Prezidenta amata kandidāts Putins sola ekonomiskās reformas, taču viņa programmas detaļas joprojām nav skaidras.

Arī desmit dienu pirms lielā lēmuma pašreizējais Krievijas prezidenta vietas izpildītājs un izredzēm visbagātākais kandidāts uz prezidenta amatu Vladimirs Putins joprojām nav atklājis savus ekonomiskās politikas priekšstatus. "Viņam to nemaz nav," kritizē Maskavas Globalizācijas problēmu institūta direktors Mihails Deļagins. Kā spriedzes uzturēšanas meistars Putins tautai tikai mazām porcijām atklāj, kā viņš iedomājas Krievijas ekonomikas atveseļošanu.

Putina klusēšana padara nervozus firmu un banku pārstāvjus. Pagājušajā nedēļā Putina izveidotā "Stratēģiskās analīzes centra" vadītājs Hermanis Grefs "Argumenti i fakti" publicēja samērā nekonkrētu programmu, kurā ir četras nodaļas. "Ekonomikas modernizācija" atrodas trešajā vietā. Taču par to, kā un kas tiks modernizēts, Grefs klusē. Tomēr valdība nepieciešamās reformas grib realizēt ar tirgus ekonomikas, nevis administratīvās sviras palīdzību.

Krievijas ekonomika par spīti negatīvajām prognozēm pagājušajā gadā un 2000. gada 1. ceturksnī attīstījās pozitīvi. Rūpnieciskā produkcija pieauga par 8%, bet iekšzemes kopprodukts (IKP) par 3,2%. Impulsu tam deva rubļa devalvācija. Centrālās bankas naudas un valūtas rezerves palielinājās, un pašreiz tās ir sasniegušas 14 miljardus dolāru. Tas nodrošina spēles telpu rubļa aizsardzībai. Tagad Centrālā banka, ja ir nepieciešams, var arī aizdot naudu parādu apkalpošanai. Inflācija februārī bija 1%, un, ņemot vērā lielos ieņēmumus budžetā, valsts varēja arī izdarīt nepieciešamos ar ārējo parādu saistītos maksājumus. Finansu ministrs Kasjanovs teica, ka parāds attiecībā pret IKP no 150% 1999. gada janvārī ir samazinājies līdz 109% 2000. gada sākumā.

Nākamā maksātnespēja Krievijai draud 2008. gadā, kad būs beidzies pašreizējais saudzēšanas laiks ar samazinātām procentu likmēm. Tomēr Krievijā skepsi vienmēr ir iemesli. Valdība gadiem ilgi novilcinājusi ekonomiskās reformas. Augstie nodokļi, kas tuvojās pat 100%, apslāpēja jebkādu uzņēmēju iniciatīvu. Enerģija ir pārāk dārga, jo daudzi uzņēmumi nespēj samaksāt par rēķiniem, bet var teikt, ka tā ir pārāk lēta, jo cilvēki ar to apietas izšķērdīgi.

Krievija galvenokārt labumu gūst no naftas cenu celšanās un no palādija vai platīna eksporta. Pašreiz trūkst visaptverošas nodokļu reformas. Tāpat kā agrāk pastāv juridiskā nedrošība un korupcija. Lai atrisinātu problēmas, valdībai ir jālikvidē monopoli, kas tirgu pārvalda galvenokārt enerģijas sektorā. Deļagins prognozē: "Putins valdīs ar stingru roku. Tas iedzīvotājiem būs ļoti nepatīkami, bet ļoti patīkami investoriem."

Zuzanna Landvēra

"10 mazzināmu faktu par v.i."

"Subbota"

— 2000.03.17.

1

Ģimenē Volodja bija trešais bērns. Divi vecākie Putinu dēli nomira vēl bērna gados: viens pirms kara, otrs blokādes laikā. Vistuvākā radiniece pašlaik ir māsīca Ļubova, kas vēl līdz pat šim brīdim dzīvo vecā Pēterpils komunālajā dzīvoklī. Ar brālēnu viņi bieži sazvanās, galvenokārt naktīs, bet redzas reti. Māsīca nemīl afišēt savas radnieciskās saites ar VeVePe. Pieticības dēļ, arī tāpēc, ka baidās pievērst sev nelabvēļu uzmanību.

 

2

Beigdams Ļeņingradas universitātes juridisko fakultāti, Putins aizstāvēja diplomdarbu par tematu "Pincips, kas vislabvēlīgāk ietekmē nāciju starptautiskajās tiesībās". Un saņēma "teicami". Viņa zinātniskais vadītājs bija Anatolijs Sobčaks.

 

3

Irina Piotrovska, Ermitāžas direktora laulātā draudzene, reiz lūdza Putinu palīdzēt iekārtot meitu pieklājīgā vietā. Putins apsolīja. Drīz vien Piotrovsku meita sāka strādāt "BNP Dresdner Bank" Pēterpils nodaļā. Starp citu, šī banka Krievijā ieradās ne bez VeVePe līdzdalības.

 

4

Dīvani, bet pret Putinu simpātijas izrāda sievietes. Neraugoties uz viņa nelielo augumu (175 cm) un auksto, bezkaislīgo sejas izteiksmi. Dāmām, kas strādāja ar viņu kopā Pēterpilī, patika VeVe zilās acis un viņa sportiskais augums, nepievērsdami uzmanību plānajiem matiem, daudzi no bijušajiem kolēģiem līdz pat šim brīdim dēvē viņu par gaišmati. Kad Sobčaks zaudēja vēlēšanās un Putins atvadījās no Smoļnija kolektīva, daudziem bira asaras, bet daži bez pārspīlējuma tiešām raudāja.

 

5

Ik rītu Putins vismaz 45 minūtes velta vingrošanai un skriešanai. Nopietni nodarbojas ar džudo un dažādiem cīņas veidiem. Kad viņš strādāja Smoļnijā, viņš bieži vien pēc darba bija redzams savā kabinetā, kimono tērpies — atslābinājās.

 

6

Pirms septiņiem gadiem Putins ar ģimeni Jauno gadu sagaidīja Austrijas pilsētiņā Hestlingā pie Ibsas. "Sobesedņika" žurnālists devās pa viņa pēdām un noskaidroja, ka nākamā v.i.ģimene nav centusies spīdēt: par 12 dienu dzīvošanu privātā pansijā visi četri samaksājuši 6880 šiliņus, tas ir kādus 650 dolārus. Turklāt kautrīgais Putins sadraudzējās ar Hestlingas burgomistru, bet viņa sieva — ar mežsarga laulāto draudzeni, kas dzīvoja kalnu mājiņā. Tagad austrieši cer vēlreiz sagaidīt Putinu pie sevis ciemos.

 

7

Prezidenta v.i.kabinetā karājas cara reformatora Pētera Pirmā portrets, kurš ar stingru roku pagrieza valsti uz Rietumu civilizācijas ceļa. Ko tas varētu nozīmēt?

 

8

Joko VeVePe reti, bet labi: uzstādamies pārraidē "Dienas varonis", uz jautājumu par viņa attieksmi pret iespējamo Primakova uzvaru prezidenta vēlēšanās, Putins atbildēja: "Bet kas gan slikts var būt gudra cilvēka uzvarā?" Un klusu, gandrīz maigi piebilda: "Ja veselība viņam ļaus..." Bet pamezdams Lubjanku, viņš negaidīti raportēja jaunajam federālā biroja direktoram: "Pulkvedis Putins posteni nodod". Pēctecis bija spiests atbildēt: "Ģenerālpulkvedis Patruševs posteni pieņem".

 

9

Draugi atceras viņa ieradumus: bieži vien, kad viņam sacīja: "Uz veselībām!" — Putins atbildēja: "Nesagaidīsi!", bet ja vēlēja labu apetīti, tad izdzirda atbildi: "Nav jūsu darīšana!" Vēl viņam patīk zila krāsa, un viņš dod priekšroku aukstajiem troņiem. Drēzdenes iedzīvotāja Monika Grabsa Dannata, kas dzīvo Angelikaštrases ielā 13 — tieši pretim bijušajai VDK rezidencei, atceras, ka garām viņas logiem Putins gājis uz darbu — vienmēr civilā, vienmēr zilā mētelī...

 

10

Bijušais Putina dienesta biedrs atvaļinātais VDK apakšpulkvedis Igors Antonovs intervijā laikrakstam "Komsomoļskaja pravda" uzsvēra, ka Putins, kaut arī izcila personība, taču ir normāls, parasts cilvēks: var nogulēt pasākumu, var steigā visu otrādi izdarīt. Un vēl viņš ļoti gausi ēd, rūpīgi sakožļādams barību, lai kas arī notiktu.

"Krievijā nav iestājies kara nogurums"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.16.

Putina popularitāte nemazinās par spīti lielajai asiņu izliešanai Čečenijā.

Pleskavā apglabāti pirmie karavīri, kuri krita līdz šim asiņainākajā krievu sakāvē Čečenijas kara laikā, marta sākumā. Par spīti augošajam upuru skaitam Krievijā nav manāms kara nogurums. Tam ir ietekme uz pašreizējo prezidenta vēlēšanu cīņas norisi: no galvenajiem kandidātiem neviens neiestājas par ātru militāru akciju beigšanu.

Ļoti daudziem iedzīvotājiem piedaloties Rietumkrievijas pilsētā Pleskavā, otrdien tika apglabāti 8 no 84 virsniekiem un karavīri, kuri pirms divām nedēļām savu dzīvību atdeva, veicot uzbrukumus Čečenijā.

 

Ilgā klusēšana

Aizsardzības ministrs Sergejevs, kas ceremonijā piedalījās kopā ar citiem augsta ranga virsniekiem, beigās preses pārstāvju priekšā godināja Pleskavas gaisa desanta karavīru varoņu nāvi, kuru grupa naktī uz 1.martu tika iznīcināta. Militārajai vadībai bija nepieciešamas veselas deviņas dienas, līdz tā varēja oficiāli paziņot par asinspirts apjomiem bez nosaukuma esošajā Argunas aizas "Augstienē 776,0", kaut arī Pleskavas vietējā avīze jau daudz agrāk bija ziņojusi par cīņas detaļām. Līdz šim par notikušo bija zināmas tikai oficiālas un daļēji oficiālas versijas, kas gan savās niansēs bija pretrunīgas, taču visas noliedza kritušo varonību. Pēc tām iznāk, ka 6.vienībai bijis dots uzdevums no savas atrašanās augstienes Argunas aizā novērst čečenu vienību izlaušanos uz austrumiem. Tomēr pārsteidzoši, ka to aplenca un apšāva spēcīgs ienaidnieku kontingents. Par spīti 20 reižu mazākam spēku samēram krieviem esot izdevies apstādināt "bandītu" tālāku došanos uz priekšu un tam nodarīt smagus zaudējumus.

Krievijas sabiedrībā līdz šim gandrīz nebija šaubu par šo skaidrojumu. Izskanēja tikai jautājums, kāpēc tik maza vienība tika sūtīta uz šo apgabalu un vai visā vainojami tikai sliktie laika apstākļi, jo laikā neieradās papildspēki. Laikraksts "Novosti Pskova" sarūgtinājumā rakstīja: "Čečenijas karš patiesībā ir brutālāks un asiņaināks, nekā mums to grib attēlot, spēcīgāk politizēts, ar augstu slepenības ievērošanu, nekā mēs tam ticam."

Nekad agrāk armijai nav bijuši tik lieli zaudējumi atsevišķās kaujās, kā bija "Augstienē 776,0". Kopumā kopš kara sākuma, pēc oficiālām ziņām, nogalinātas 1600 militārpersonas un ievainotas aptuveni 4000. Pat tie — iespējams vēl izpušķotāki — skaitļi norāda, ka karagājiens par spīti ilgumam krievu pusei ir asiņaināks nekā pirmais Čečenijas karš vai iebrukums Afganistānā, kuri abi beidzās ar kaunpilnu Maskavas karaspēka vienību atkāpšanos. Daudzi krievu un ārvalstu novērojumi izrietēja no tā, ka augošā asinspirts mazinās tautas atbalstu vardarbīgajai rīcībai Kaukāzā vai pat pārvērtīs atklātā kritikā pret valdību. Patiesībā tikai dažos laikrakstos ir pesimistiskāki novērtējumi, nekā tas bijis agrāk, un, kā liecina aptaujas, vēl joprojām lielākais vairākums krievu izsakās par militāru operāciju turpināšanu.

 

Nevienas spraigas diskusijas

par vēlēšanām

Arī masu drūzmēšanās Pleskavā nav protests pret karu, bet gan zīme klusai līdzjūtības izteikšanai. No divpadsmit patvaļīgi izraudzītiem aptaujātiem uzkrītošā veidā neviens nav iestājies par noregulējumu sarunu ceļā. Tikpat maz tic, ka bruņotais konflikts drīz varētu beigties. Gandrīz visi prasa, ka armijai vēl neatlaidīgāk jācīnās, un daudzi nebaidās genocīdu pret čečenu tautu slavēt kā labāko risinājumu. Antikaukāza šovinisms, šķiet, iesakņojies visos slāņos. Pat liela vietējā uzņēmuma menedžere, kas par ekonomikas jautājumiem vēl inteliģenti un diferencēti spriež, par Čečenijas tēmu runājot, izmanto krievu frazeoloģiju.

Iedzīvotāju atbalsts Maskavas kara politikai atstāj ietekmi uz prezidenta vēlēšanu cīņu. Prezidenta amata pildītājs Putins galvenokārt ar savu rīcību Ziemeļkaukāzā radījis respektu tautā, un nesenās sakāves kaujas laukā viņa popularitāti nemazina. Vēlēšanu manifestā viņš Čečenijas karu pat min kā galveno piemēru, kā viņš nākotnē vadīšot valsti. Krievijas galvenā problēma slēpjoties "valstiskas gribas zudumā", kas galvenokārt veicinājusi noziedzības uzplaukumu. Trieciens Čečenijas "bandītiem" esot pirmais solis, lai radītu pretestību šai attīstības tendencei.

 

Miermīlīgie konkurenti

Gatavojoties tautas nobalsošanai, galvenie Putina konkurenti nevarētu atļauties Čečeniju padarīt par īstu vēlēšanu tēmu. Komunistu vadītājs Zjuganovs atklāti iestājas par militāru operāciju turpināšanu. Viņš savu kritiku par valdības politiku Čečenijā ierobežo ar detaļām, piemēram, prasot Maskavai "atbrīvotajos reģionos" radīt darba vietas un zemniekiem nodot valsts īpašumu. Vēl pirms dažiem gadiem, pirmā Čečenijas kara laikā, komunistu vadonis Zjuganovs pieprasīja sākt procesu par toreizējā prezidenta Jeļcina atstādināšanu no amata, turklāt viņam, lai to realizētu, apakšpalātā gandrīz izdevās savākt nepieciešamo divu trešdaļu balsu vairākumu.

Arī liberālais kandidāts Javļinskis sargājas apdedzināt pirkstus ar Čečenijas tēmu. Viņš gan pieprasa sarunas par konflikta politisku risinājumu, bet to saista ar nosacījumu, ka čečenu pusei vispirms jāatsakās no republikas neatkarības. Tas separātistiem nav pieņemams.

 

Gribas trūkums, lai veiktu sarunas

Atšķirības no pēdējās prezidenta vēlēšanu cīņas pirms četriem gadiem tādējādi nevarētu būt lielākas: arī toreiz Krievija karoja ar čečenu dumpiniekiem, tomēr Jeļcins sabiedrības spiediena rezultātā bija spiests piekrist miera dialogam. Lai paaugstinātu savas izredzes vēlēšanās, viņš čečenu vadoņus Jandarbijevu un Mashadovu uzņēma Kremlī. Šodien valdība skaidri pateikusi, ka ar Mashadovu, demokrātiski ievēlēto čečenu prezidentu, nekādas sarunas nenoturēs - ja nu vienīgi viņš važās iekalts sēž uz notiesāto sola.

"Van Ārtsens ir pārāk labticīgs"

"Algemeen Dagblad"

— 2000.03.17.

Nīderlandes ārlietu ministrs van Ārtsens ļāvis krievu amata brālim Ivanovam sevi apvārdot.

Krievijas starptautisko attiecību speciālisti uzskata, ka viņš, tāpat kā britu premjers Blērs, amerikāņu ministre Olbraita un NATO ģenerālsekretārs Robertsons, ir noticējis skaistajām runām par Krievijas nākotni jaunā prezidenta Putina vadībā (..). Van Ārtsens pirms dažām dienām intervijā teica, ka paredzot Putina apņēmību atjaunot politiskās un ekonomiskās saites ar Rietumiem. "Stāsti par diktatoriskām tieksmēm ir stipri pārspīlēti," viņš paziņoja pēc ilgas sarunas ar Ivanovu. Van Ārtsens netic, ka Putins sev par paraugu varētu ņemt Pinočetu. "Ivanovs van Ārtsenam ir stāstījis tikai to, kas paredzēts. Ja viņš būtu teicis ko citu, tad nekavējoties tiktu atlaists," saka liberālais politiķis Aleksejs Arbatovs, kas ir arī Domes Aizsardzības komisijas priekšsēdētāja vietnieks. "Rietumu līderiem nebūtu jāļaujas sevi tā apvārdot. Starp Putinu un Zjuganovu ir maza atšķirība. Putinam ir programma, bet viņš to neatklāj, jo tas izaicinātu kritiku. Viņa kampaņas veidotāji to ir atzinuši. Putins vēlas kārtību un disciplīnu."

Arī citi speciālisti ir nobažījušies par van Ārtsena un viņa kolēģu maldiem. "Pēc 27. marta Putins noteikti kļūs par diktatoru," saka Andrejs Pjontkovskis, Stratēģisko pētījumu centra direktors. Viņaprāt, Rietumu optimismu izraisījušas ekonomiskās intereses: "(..) Taču Putins no ekonomikas nesaprot neko. Viņš tikai izmanto vilšanos un neapmierinātību ar attīstību pēdējo desmit gados. Rietumu vadoņu izteikumi man atgādina Čemberlena un Daladjē nomierinošos vārdus, kas tika veltīti Hitleram." Nikolajs Petrovs no Karnegī institūta: "Mūsu politiskā sistēma piešķir par daudz varas vienam cilvēkam, turklāt Putins nav demokrāts."

Ļaunas priekšnojautas rada tas, ka Putinam nav nekādas pieredzes valsts pārvaldē, bet gan VDK. Viktors Kremeņuks no Amerikas un Kanādas institūta: "Armija grib parādīt, ka tā vēl ir ko vērta. VDK sekotājs FDD ir gatavs sākt spiegu tvarstīšanu. Putinam tuvās aprindās nopietni tiek apsvērts Pinočeta modelis."

Nīderlandes parlamenta otrās palātas Darba partijas PvdA frakcija ir pārsteigta par van Ārtsena pozitīvajiem izteikumiem. "Ar pašu Putinu viņš nav pat runājis, turklāt Ivanovs ir uzticams ierēdnis," saka deputāts un Krievijas speciālists Franss Timmermans. "Van Ārtsens pļāpā kā viesībās, bet tajā pašā laikā tiek apdraudēta preses brīvība. Laikrakstiem ir problēmas ar papīra sagādi un telefonsakariem.

Kāpēc Putinam, kura vadībā Čečenijā tiek pastrādātas tādas šausmas, pēc 26. marta pēkšņi būtu jākļūst citādākam".

PvdA apsver iespēju sagatavot parlamenta paziņojumu, kur liktu van Ārtsenam iesniegt ANO Cilvēktiesību komisijā sūdzību par Krievijas darbību Čečenijā.

Parlamenta otrā palāta jau tā nav īpaši apmierināta ar van Ārtsena ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā. Ārlietu komisijas debašu laikā izrādījās, ka parlamenta vairākums uzskata — van Ārtsenam jāieņem stingrāka nostāja pret Krieviju un Ķīnu. Drīzumā Ženēvā notiks ANO Cilvēktiesību komisijas sēde, kur Nīderlande piedalīsies kā novērotājs, taču parlaments nav apmierināts ar van Ārtsena ieguldījumu.

Jāps Jansens

 

"Atpakaļ uz Padomju Krieviju"

"Die Welt "

— 2000.03.16.

Visi Rietumu politiķi līdz šim Kremlī par Vladimiru Putinu ir guvuši iespaidu, ka viņš ir inteliģents, laipns, reformām un demokrātijai atvērts vīrs.

Vašingtona viņam jau ir piespraudusi reformatora etiķeti. Berlīnē un Londonā tic, ka Krievijai šajā grūtajā laikā ir nepieciešams nelokāms vīrs, kas ievieš kārtību. Kā šī kārtība izskatīsies, tas viņus interesē tikai otrām kārtām.

Demokrātisko krievu politiķu brīdinājumi, ka līdz ar Putina nākšanu pie varas draud policejiska valsts, paliek nesadzirdēti. Visapkārt valda bēdīgs, taču politikā nenovēršams pragmatisms. Tas, ka Jeļcina pēctecis 26. marta vēlēšanās Krievijā varēs netraucēti uzkāpt varas Olimpā, jau tagad tiek uzskatīts par faktu. Un ar prezidentu nestrīdas. Turklāt, un tam uzmanību pievērsa reformu politiķis Grigorijs Javlinskis, kas arī kandidē uz prezidenta amatu, Rietumiem vajadzēs apšaubīt savu iepriekšējos desmit gados piekopto politiku. Putins nozīmē Jeļcina impērijas turpināšanu, tikai citiem līdzekļiem. Pēctecim adresētā kritika ietver arī kritiku par ilggadējo, naivo atbalstu aizgājušajam Kremļa vadītājam un līdz ar to atzīšanos, ka ir pieļauta kļūda, domā Javlinskis un secina: "Tātad arī Putins ir jāsauc par reformatoru".

Tas jo vieglāk ir tāpēc, ka VDK audzēknis izprot vārdu spēles. Viņš braši runā par demokrātiju un preses brīvību. Taču tas, ko viņš ar to saprot, tikai retumis sakrīt ar Rietumu priekšstatiem. "Vārda brīvību mēs saprotam atšķirīgi," viņš nesen teica kādā intervijā. Tā Putinam beidzas tur, kur žurnālists Babickis pārkāpa valsts propagandas līniju un ļāva pie vārda tikt arī čečenu pusei. Tas, to jaunais Krievijas prezidents noteikti zina, esot "daudz bīstamāk nekā šaušana ar automātiskajiem ieročiem".

Atmaskojoša atziņa. Putins apgalvo, ka Babickis neesot ievērojis Krievijas likumus. Nevainīguma prezumpcija, ko Maskava citos gadījumos labprāt attiecina uz sevi, pēkšņi vairs nav spēkā. Putinam krievs Babickis, kas strādā amerikāņu "Radio Liberty", "nav krievu žurnālists". Un, tā kā, pēc Putina domām, viņš neievēro Krievijas likumus, viņam arī nevajag brīnīties par to, ka šie likumi uz viņu netiek attiecināti. Prātā nāk likumu sagrozīšana komunistiskajā padomju laikā. Putinam šodien nav nekādu problēmu labskanīgos jēdzienus interpretēt tā, ka tiem ar sākotnējo ideju vairs nav gandrīz nekā kopēja. Interesantā veidā to Krievijā saprot daudz labāk nekā ārzemēs. Pārāk ātri Rietumi sākuši izturēties tā, kā varētu būt pa prātam nākamajam Kremļa kungam.

Krievijā atkal cieņā ir nacionālisms, ikdienas militarizācija un militārās varas dievināšana. Visur valda tādas valsts ārprāts, kuru no visām pusēm ietver ienaidnieki. Turklāt jautājums nav par to, vai arī Putins pats to visu vēlas. Viņa parādīšanās visā valstī radījusi atmosfēru, kas veicina šādu domāšanu.

Var jau tagad sevi mierināt, ka tā ir vēlēšanu cīņas izpausme, kas pēc divām nedēļām beigsies un pēc tam sekos ikdienas reālisms. Taču paliek jautājums, vai Putins gribēs iegrožot tos spēkus, uz kuru muguras viņš būs iekļuvis Kremlī. Un, ja viņš to gribēs, vai viņš to arī spēs? Krievijas demokrātiskie politiķi par to šaubās tāpat kā bijušie padomju disidenti, kuri jau sen ir atkal nonākuši opozīcijā. Īstais Putins kļūs redzams tikai pēc prezidenta vēlēšanām. Tikai nevienam nav jābrīnās, ja viņš līdzināsies tam šodienas Putinam, kuram pārāk bieži uz āru izlaužas militāristu žargons.

Manfrēfds Kvirings

"Viltus dumpinieku vadonis

kā vēlēšanu cīņas izdomājums"

"Die Presse"

— 2000.03.15.

Krievijas masu mediji apšauba apcietinātā čečenu komandiera Salmana Radujeva identitāti.

Sākumā bēdīgi slavenā čečenu lauku komandiera Salmana Radujeva apcietināšanu, ko izdarīja Federālais drošības dienests, televīzijā slavēja kā panākumu. Taču pēc pirmajiem Radujeva attēliem radās aizdomas, vai tas, kurš ir apcietināts, patiesi ir Radujevs, vai arī tas ir viņa dubultnieks.

Šaubas par Radujeva atrašanās vietu radās jau pirmā Čečenijas kara laikā; toreiz vispirms teica, ka dumpinieku komandieris ir zaudējis dzīvību. Taču dažus mēnešus vēlāk par mirušu pasludinātais atkal parādījās: ar bārdu, saules brillēm, stikla aci un rētām sejā.

Propagandas trikam, kā Maskavas laikraksts "Trud" ir nosaucis Federālā drošības dienesta šķietamo "Mega–Coup", ir labas izredzes uz panākumiem: laikraksts ironizē, ka tā ir labākā vēlēšanu dāvana, ko slepenais dienests varējis pasniegt savam kādreizējam vadītājam, prezidenta vietas izpildītājam Vladimiram Putinam. Putins tūlīt pēc iecelšanas valdības vadītāja amatā apsolīja, ka "čečenu bandītu vadītāju nepieciešamības gadījumā noslepkavos pat tualetē". Taču viņš, lai gan tika izsludināta viņa vajāšana, sniedza neskaitāmas intervijas. "Kāpēc tieši tagad?", jautā laikraksts "Moskovskij komsomoļec". Pēc novērotāju domām, Kremlim ir pamatots iemesls šai vēlajai apcietināšanai, jo Putina atbalstītāju skaits pirms vēlēšanām marta beigās ir sācis strauji samazināties: "Izvestija" pirmdien publicēja trīs populārāko sabiedriskās domas pētīšanas institūtu pēdējo aptauju rezultātus. Tikai pagājušajā nedēļā vien Putina reitings bija samazinājies par sešiem punktiem.

Iemesls tam ir smagās kaujas par Komsomoļskas ciemu — "Putingradu", — kur, iespējams, izšķirsies visa kara liktenis. Jau novembrī šajā no krieviem "atbrīvotajā" apdzīvotajā vietā atkal savas pozīcijas nostiprināja dumpinieki. Te klāt nāk arī 84 elites vienību karavīru nāve. Veselu nedēļu Kremlis un armijas vadība mēģināja slēpt šo zaudējumu.

Acīmredzot tagad Radujevam ir jāpalīdz ierobežot starptautisko kaitējumu. Jau sen runāja, ka viņš ir iekļauts slepenā dienesta algu sarakstā un tāpēc nopratināšanā teiks tieši to, kas vajadzīgs Maskavai, lai attaisnotu tās uzskatus par terorisma apkarošanu. Otrdien krievu ģenerālis Genādijs Troševs izteicās pret izpostītās Čečenijas galvaspilsētas atjaunošanu: "Pilsētai ir jāpaliek tādai, kāda tā ir." Tā nākamajām paaudzēm stāstīs, ka ir labi jāapdomā, pirms pieņem lēmumu, kam var būt spēcīgas konsekvences. Kaut arī kaujas Čečenijas kalnos turpinās, aizsardzības ministrs Igors Sergejevs otrdien teica, ka galvenās dumpinieku bandas esot iznīcinātas.

Elke Vindiša

"NATO un Krievija: pēcvēlēšanu loģika"

"Les Echos"

— 2000.03.16.

Pieklājība un morāle neietilpst Krievijas vai NATO vārdu krājumā, ja ir runa par globālo drošību.

Pēc gadu ilgiem Maskavas un Atlantijas alianses strīdiem, kas iesākās ar aviācijas uzbrukumiem Dienvidslāvijai 1999.gada 24.martā, abas nometnes Briselē ir atsākušas dialogu 1997.gadā izveidotās apvienotās pastāvīgās padomes ietvaros. Šo laiku raksturoja satraukums pēc Krievijā izraisītā šoka sakarā ar Polijas, Ungārijas un Čehijas Republikas uzņemšanu NATO. Šī uzņemšana materializējās 1999.gada 16.martā. Pēc šī drūmā gada un par spīti Čečenijas krīzei tieši Atlantijas alianse ir tā, kas tuvinās Krievijas prezidenta vietas izpildītājam Vladimiram Putinam. NATO dalībvalstu pārstāvji steidzas uz Maskavu vai St.Pēterburgu, lai viņam izpatiktu. Pēkšņi kļuvis par "patriotu", šis vadītājs saņem pozitīvu raksturojumu. Šāda rusofilija, kas savā laikā jau tika izrādīta Jeļcinam un Gorbačovam, nekādi neiederas pēcvēlēšanu loģikā.

Vladimirs Putins 26.martā varētu kļūt par jauno Kremļa līderi. Tādēļ arī Briselē no jauna tiek apspriesta parasto ieroču un kodolieroču atbruņošanās un jaunā stratēģija. Tā ir nepieciešamība, kas liks NATO paplašināt savu "krīžu kontroles" lomu Eiroatlantijas zonā, bet Krievijai — agresīvā veidā izklāstīt savu kodolieroču izmantošanas koncepciju.

"Navruzs — labestības un taisnīguma svētki"

IA "Žahon"

— 2000.03.

No senseniem laikiem Vidusāzijas iedzīvotāji Jauno gadu atzīmējuši 21. martā, kad diena un nakts ir vienādā garumā, saistot šo dienu ar Džamšida vārdu, kurš to nosauca par Navruzu un ieviesa paražu to svinēt.

Katrā valstī Navruzu atzīmē savādāk. Uzbekistānā tam ir īpašs, ar vietējām tradīcijām un paražām saistīts saturs. Navruzs — tas ir gada sākums. Šajās dienās aizmirstas visi ķīviņi un strīdi, tautas un cilvēki līgst mieru, starp viņiem rodas saskaņa, vienotība, želsirdība.

Navruza renesanse simbolizē apzinātu ceļu uz senču tradīciju atjaunošanu. Mūsu senču dzīve bija nesaraujami saistīta ar zemi, ūdeni, sauli, kokiem, viņiem pavasara atnākšana nozīmēja jauna cikla sākumu — zemes aršanu, sēju, ražas audzēšanu un novākšanu.

Gadu tūkstošiem veidojušās Navruza tradīcijas. Omārs Haijams grāmatā "Navruznoma" tā apraksta šos svētkus: "Mājas sakopj, izrotā ar zaļumiem un ziediem, apciemo vecākus, tuviniekus — tas kļuvis par vienkāršo ļaužu ieradumu."

Un, protams, visos laikos šie ir bijuši visdzejiskākie svētki, kas iedvesmojuši daudzus. Ališers Navoji reiz novēlēja: lai katrs tavs vakars, cilvēk, ir veiksmīgs, katra nakts — laimīga, un katra tava diena kļūst par jaunu Navruzu!

"Lai top gaisma!" Gaisma ir labestības un taisnīguma svētki, siltuma uzvara pār salu, dzīvības pār nāvi — tā ir mūžīgā Navruza ideja. Un tāda tā ir Vidusāzijā un Irānā, Azerbaidžānā un Turcijā, visur, kur svin šos pavasara svētkus. Tāpat kā senāk pirms svētkiem nolīdzina visus parādus, pabeidz darbus. Māja, pagalms un iela mājas priekšā tiek uzkopta, visur valda tīrība. Tāpat kā senāk tiek klāts bagātīgs svētku galds un apdāvināti radi un draugi.

Navruza dienās obligāts dastarhana izdaiļojums ir 7 "š": vīns (šarob), piens (šir), saldumi (širini), cukurs (šakar), šerbets (šarbat), svece (šam) un ķemme (šona). Vīns simbolizē atdzimšanu, piens — tīrību, saldumi — dzīves priekus, cukurs — pārticību, šerbets — atspirdzinājumu un atpūtu, sveci aizdedzina gaismai, saulei un ugunij par godu, bet ķemme simbolizē sievietes daiļumu.

Uzbekistānā Navruzu atzīmē 21. martā. Agrāk tā bija parasta diena, bet svētki tika uzskatīti par ideoloģiski kaitīgiem. Taču reizē ar neatkarības pasludināšanu tauta atguva arī savas tradīcijas, ko priekšteči bija kopuši gadu simtiem. Pavasara svētku priekšvakarā visur notiek gatavošanās: tiek uzkopti dārzi, ielas un laukumi.

Visā Uzbekistānā tautas svētkos uzstāsies estrādes kolektīvi, notiks profesionālo un mākslas ansambļu koncerti, ar jaunām programmām uzstāsies klauni un askijači (jokdari), spēkavīri mērosies spēkiem, virvesdejotāji sacentīsies veiklībā un bezbailībā. Prasmīgi pavāri uz ielas gatavos tautiskus ēdienus, te varēs nobaudīt cepumus, kuri pildīti ar pirmajiem pavasara zaļumiem. Neatkarīgajā Uzbekistānā Navruzu svin plaši un priecīgi, jaunu spēku gūst visas tā paražas un tradīcijas.

"Mums ir nepieciešams miljons jaunu imigrantu"

"Dagens Nyheter"

— 2000.03.15.

Zviedrijas vīzu un patvēruma piešķiršanas politika šobrīd ir ļoti ierobežojoša, un tas mūsu valstij ir liels kavēklis.

Taču mums vajadzētu durvis atvērt līdz galam vaļā. Mums ir nepieciešams jauns liels ieceļotāju vilnis. Viens miljons jaunu iedzīvotāju Zviedrijā līdz 2010. gadam mūsu iekšzemes kopproduktu palielinātu par 15 — 20% jeb 400 — 500 miljardiem kronu. Mēs nedrīkstam atļauties aizcirst durvis to cilvēku deguna priekšā, kuri vēlas ierasties Zviedrijā. Līdz ar to mēs atsakāmies no pieauguma, raksta bijušais SIFO priekšsēdis Bū Ēkmans.

Šodien Zviedrijā ir deviņi miljoni iedzīvotāju, bet mums vajadzētu par mērķi izvirzīt 2010. gadā būt 10 miljoniem. Tas vēl nav viss. Pēdējais laiks ir sākt debates par to, kāda "nācija" radīsies pēc nacionālās valsts, ko izveidojusi rūpnieciskā sabiedrība. Mums jātiek vaļā no pašpietiekamības un svešinieku nīšanas. Mums nepieciešams atvērt savu prātu jaunām perspektīvām un mūsu valsti reģionālai attīstībai globālā zināšanu un tirgus vidē.

Zviedrijā mēs labprāt balstāmies uz "atmiņām par bijušajiem labajiem laikiem". To mēs darījām 19. gadsimta pirmajā pusē, pagājušā gadsimta mijas nacionālajā romantikā un arī tagad, kad Zviedrijas modelis piedzīvo politisku un ekonomisku lejupslīdi.

Sešdesmito gadu pasaule un skatījums uz nākotni bija raksturīgs labklājības valstij un rūpnieciskai sabiedrībai. Mēs uzskatījām, ka esam konstruējuši par visiem citiem pārāku sabiedrības modeli. Tas balstījās uz relatīvu konkurētspēju (kas pazuda 70. gados), uz Rietumu pretnostatījumu Austrumiem (kas beidzās 90. gados) un ilūzijām, ka rūpnieciskā sabiedrība (kas izzuda 90. gados) augs mūžīgi. Zviedrija varēšot saglabāt savu nacionālo un politisko savdabību, paliekot nošķirta no pārējām valstīm ar "neitralitāti" un "atrašanos ārpus aliansēm" — un ārpus Eiropas Savienības. Tā nenotika.

Tajā pašā laikā, kad mēs politiski ilgstoši turējāmies "nomaļus", Zviedrijas rūpniecības internacionalizācija nozīmēja, ka pavisam drīz kļuvām atkarīgi no pasaules ekonomikas. Londonas Biznesa skolas veiktajā pētījumā redzams, ka Stokholmas fondu birža 20. gadsimtā bijusi vislabākā pasaulē, galvenokārt sakarā ar milzīgo abos pasaules karos gūto peļņu.

Mēs tomēr neesam iztikuši pilnīgi bez ārējās palīdzības. 60. gados ar Zviedrijas darbaspēku vairs nepietika. Otro lielo pēckara imigrācijas vilni radīja darbaspēka nepieciešamība rūpniecībā. Ieceļotāji ieradās pirmām kārtām no Somijas, Dienvidslāvijas, Itālijas un Turcijas. Pirmais vilnis sākās kara beigās. Bēgļiem, kas toreiz ieradās, bija ļoti dažāda izcelsme un izglītība, bet viņi integrējās Zviedrijas sabiedrībā un ir ievērojami sekmējuši valsts attīstību.

Trešais ieceļotāju vilnis bija 70. un 80. gados no valstīm ar iekšējiem konfliktiem un apspiestību — no Grieķijas, Čīles, Peru, Irānas, Irākas, Dienvidāfrikas un Somālijas. Vēlāk imigranti ieradās no bijušās Dienvidslāvijas, Kurdistānas un citiem vajāšanu piemeklētiem reģioniem.

Zviedrijas bēgļu politika bija augstsirdīga tik ilgi, kamēr mūsu pašu ekonomiskā krīze radīja masveida bezdarbu un katras zviedru mājsaimniecības ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos. Tolaik — 1995. gadā — Zviedrijā klimats kļuva bargāks. Eiropas Savienībai un Zviedrijai šobrīd ir ierobežojoša patvēruma piešķiršanas un vīzu politika, ko nosaka īslaicīgas savtīgas intereses.

Ieceļotāji daudzējādā ziņā ir ietekmējuši mūsu valsti, tomēr jākonstatē, ka lielā imigrācija nav dziļi iespaidojusi mūsu homogenitātes kultūru. Zviedrija šobrīd nav tāds kausējamais katls kā atsevišķi ASV, Anglijas, Austrālijas vai Dienvidāfrikas reģioni. Zviedrijā (un zviedru uzņēmumos) valda neskarta zviedru kultūra. Ieceļotājiem konsekventi ir mazāka darba alga, sliktāks darbs, zemāka izglītība, maz ietekmes politikā, uzņēmumos un masu saziņas līdzekļos.

Mūsu priekšstatā par ieceļotājiem dominē pārliecība, ka viņi ir jāiekļauj pastāvošajā kultūrā un uzvedības priekšrakstos, nevis jādod viņiem iespēja attīstīt, mainīt, vitalizēt, izaicināt un konkurēt ar vienādiem noteikumiem atklātā darba tirgū.

Zviedrijai ir nepieciešams jauns imigrācijas vilnis, tomēr tagad ar citām īpašībām nekā iepriekšējiem viļņiem 20. gadsimtā — vadoties nevis no nepietiekamības, bet gan no pieauguma perspektīvas. Jaunā ekonomika globalizē tirgus un izvirza mums pavisam citas prasības. Kultūras protekcionisms kļūst par traucēkli.

Ieguvēji jaunajā ekonomikā būs tie uzņēmumi un reģioni, kas vislabāk spēj informāciju, zināšanas un idejas pārvērst jaunos produktos un pakalpojumos. Tādi šobrīd ir sastopami, sākot no Silikona ielejas un Londonas līdz Vankūverai, bet ir arī Stokholmā.

Tur jautrā dejā virpuļo idejas, pētniecība, tehnika, kapitāls un finanses, uzņēmēji, uzņēmumi un universitātes, un tas notiek internetā, bet it sevišķi fiziski. Šie "hotspots" piesaista talantus, radošus cilvēkus un uzņēmējus no visas pasaules. Vislielākais pievilkšanas spēks piemīt ASV. Vissvarīgākais magnēts ir to izglītības sistēma, augstākā izglītība, kam pasaulē ir līderpozīcijas, pētniecība un relatīvi atklāta ieceļošanas politika.

Labi paraugi tomēr atrodami arī Zviedrijā, un viens no tiem ir Ūmeo pilsēta. Tur ir uzņēmēji un ļoti apjomīga jauna veida domāšana. Jāteic, ka 50% no iedzīvotājiem ir ieceļojuši, un viņu vidējais vecums ir 34 gadi. Tur runā 54 valodās. Pilsētas mērķis ir, cik ātri vien iespējams, izaugt no 100 000 līdz 150 000 iedzīvotāju — tātad masveida imigrācija.

Demogrāfiskā situācija visdinamiskākajos pieauguma reģionos dažos gadu desmitos ir dramatiski mainījusies. Sanfrancisko rajonā 1960. gadā 75% iedzīvotāju bija baltie. Tagad viņu īpatsvars ir samazinājies līdz 40%. Pieaugusi ir galvenokārt aziātu un latīņamerikāņu ieceļošana. 1999. gadā tikai 30% no Berklijas universitātes pirmā kursa studentiem bija baltie.

Šādas attīstības rezultātā vadošajās universitātēs, galvenokārt anglosakšu pasaulē, daudzi apdāvināti kadri ir nākuši no Āzijas un Āfrikas valstīm. Daudzu ievērojamāko Amerikas universitāšu un neatkarīgo institūtu fakultātēs un pētniecības nodaļās vairākumu veido neamerikāņi, it sevišķi dabaszinātnēs.

Zviedrijā līdz šādai dinamikai vēl ir ļoti garš ceļš ejams. Mūsu valstī ir vairāk baiļu no svešiniekiem, rasisma un vīzu iegūšanas birokrātijas un mazāk kultūras atklātības, iecietības un augstsirdības. Nedrīkst aizmirst arī nodokļu sistēmu, kas kā efektīvs mūris kavē izglītota darbaspēka, bagātu ļaužu un jaunu cilvēku ieceļošanu, kuri pie mums vēlas ierasties, lai mācītos un veidotu karjeru.

Mēs nedrīkstam atļauties aizcirst durvis to cilvēku deguna priekšā, kuri vēlas ierasties Zviedrijā. Gluži otrādi — mums vajadzētu atvērt durvis līdz galam vaļā un ar vilinājumiem un draudiem lūgt viņus ienākt.

Zviedrijas demogrāfiskā attīstība norāda uz lielu darbaspēka trūkumu nākotnē, bet tajā pašā laikā pieaugs nepieciešamība pēc veco ļaužu aprūpes un izglītības. Mūsu darba laiks ir kļuvis īsāks, un pensionēšanās vecums ir de facto samazināts. Mūsu valstī pārāk maz strādā salīdzinājumā ar tām cerībām uz atjaunotu un pat augstāku dzīves līmeni. Darba laika saīsināšana jau ir izdarīta.

Patiesībā diezgan biedējoša ir doma, ka mums nevajadzētu censties ne pēc kā vairāk kā "pilnas nodarbinātības", līdz ar to samierinoties tikai ar to, ko var sasniegt 4,1 miljons faktiski strādājošo zviedru. Politikas uzdevumam ir jābūt šādam — veikt pēc iespējas vairāk darba reti apdzīvotā, bet ar resursiem bagātā valstī.

Pēc paaudzēm ilgušās pamestības novārtā jaunie un mazie uzņēmumi Zviedrijā atkal var attīstīties. Jaunās ekonomikas neierobežotā darījumu un darbības loģika ir nenovēršama. Stokholma ir kļuvusi par mobilo sakaru software un hardware attīstības pasaules galvaspilsētu. Vienlaikus kvalificētie uzņēmumi un nozares tomēr atstāj Zviedriju.

Tas ir novedis pie neprātīgas politiskas domas, ka viestehniķi, vieskonsultanti un viespētnieki šeit varētu maksāt mazāku nodokli nekā tie, kas ir izvēlējušies dzīvot, strādāt un maksāt nodokļus Zviedrijā. Sodīt cilvēkus par to, ka viņi dzīvo Zviedrijā, ir cinisks bezprincipa pragmatisms.

Mums ir nepieciešams vairāk visādu uzņēmēju, inženieru, ārstu, studentu un amatnieku, kā arī aprūpes darbinieku. Mūsu skolās un augstākajā izglītībā ir vajadzīgs vairāk jaunu, ambiciozu un globāli kustīgu cilvēku. Mums ir nepieciešama dinamiska, kultūras un intelektuāla daudzveidība, lai spētu izturēt jaunās ekonomikas augošo tempu.

Kultūras homogenitāte vairs nav panākumu formula. Tā noved stagnācijā. Veiksmīgas sabiedrības jaunajā globālajā ekonomikā turpretī balstās uz cilvēku spēju dažādu kultūru un valodu sadarbībā un attiecībās radīt jaunas vērtības.

No 20. gadsimta restriktīvās ieceļošanas un bēgļu politikas mums jāpāriet uz imigrācijas politiku. Tai ir jāuzņemas daudz lielāka atbildība par bēgļiem, kā arī jāiemieso agresīvāka konkurence par mērķtiecīgiem jauniešiem, uzņēmējiem, riskēt gribētājiem un uzņēmīgiem un labi izglītotiem ļaudīm visu sabiedrības sektoru vajadzībām. Mums tagad ir jāpiedalās Eiropā notiekošajās talantu medībās.

Vācija šajās dienās ir pasludinājusi, ka vēlas, lai tajā ieceļo 30 000 informācijas tehnoloģijas speciālistu no Austrumeiropas un Indijas. Līdzīgi izteikumi dzirdami arī no Francijas. Stokholmas ekonomikas birojs tagad izstrādā Austrumeiropas ekspertu ieceļošanas programmu.

Viens miljons vairāk iedzīvotāju Zviedrijā varētu nozīmēt — ja puse no viņiem iekļausies atklātajā darba tirgū — mūsu IKP pieaugumu par 15 — 20 procentiem jeb 400 — 500 miljardiem kronu 2010. gadā.

Nereāli? Silikona ielejas un Sanfrancisko rajonā deviņdesmitajos gados iedzīvotāju skaits palielinājās par vairāk nekā vienu miljonu. 40% no visu Silikona ielejas jaundibināto uzņēmumu izpilddirektoriem ieradās no Āzijas. Fīniksas iedzīvotāju skaits palielinājās par 800 000, Losandželosas — par 1,3 miljoniem, Atlantas par — 800 000, Londonas par — 325 000. Kembridža, Dublina, Vankūvera, Monreāla un Sofiantipole Francijas dienvidos liecina, ko apzināta darba vietu radīšana var dot pozitīvai kompetences ieceļošanai. Notiek tautu staigāšana.

Mūsu vēsture ir noderīga mugursoma, kas mums ir līdzi jaunā sadarbības pasaulē. Tajā neaizstājams priekšnoteikums ir sava identitāte, bet tikpat svarīgi ir "zviedra" identitāti attīstīt mijiedarbībā ar citām, nevis iekšējā vakuumā.

Atvērsim Zviedriju kreativitātei, kompetences ieplūdumam, personīgai atbildībai un daudzveidīgām kultūrām sabiedrībā, kurā cilvēku izaugsme apsteidz ekonomikas pieaugumu.

"Zviedrijā diskutē par imigrāciju"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.14.

Drīz iestāsies akūts darbaspēka trūkums.

Nupat vēl bezdarbs bija īsta mocība, taču tagad darbaspēka nepietiek. Kamēr uzņēmumi žēlojas, Zviedrijas sociāldemokrātiskā valdība var būt apmierināta — tās izvirzīto nodarbinātības mērķi ne tikai ir iespējams sasniegt, tas būs paveicams pat priekšlaikus.

Jērana Persona valdība tika izveidota laikā, kad ekonomikas stāvoklis bija slikts un bezdarbs, pēc zviedru domām, bija rekordliels, apmēram 8 procenti. Toreiz bezdarbnieki no visas valsts ar autobusiem tika vesti uz Stokholmu, lai paustu savu neapmierinātību un pieprasītu valdībai radīt darba vietas. Tolaik sociāldemokrātu solījums uz pusi samazināt atklāto bezdarbu šķita pārdrošs, un kritiķi norādīja, ka bezdarbu vienmēr esot iespējams noslēpt šķietamos pasākumos.

Vēl ambiciozāks bija nākamais solījums, nodarbinātības mērķis — 2004. gadā 80% no 20 līdz 64 gadus vecā darbaspēka strādās.

Tagad liekas, ka šo mērķi sasniegs ātrāk. Trīs lēņos tas jau ir noticis — Kronobergas lēnī, Stokholmā un Jenčēpingā, un vairākos tas var pienākt pavisam drīz. Ja attīstība turpināsies kā līdz šim, mērķi varētu sasniegt jau nākamgad. Zviedrijas Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka gadu mijā nodarbinātības līmenis visā valstī bija 76,5%.

Pašlaik bezdarbs ir 5,7%, un valdība vēl joprojām uzskata, ka līdz gada beigām to izdosies samazināt līdz 4 procentiem.

Nodarbinātība turpina palielināties, jauno brīvo darba vietu skaits ir rekordliels, un uzņēmēji sūrojas par darbaspēka trūkumu. Pats par sevi saprotams, ka tas attiecas uz telekomunikāciju un informācijas tehnoloģijas sektoru, kā arī uz tradicionālo mašīnbūvniecības rūpniecību Smolandē. Te jau ir pilna nodarbinātība, un uzņēmumi ir spiesti personālu pievilināt no citiem valsts rajoniem.

Stokholmā darbaspēka nepietiekamība informācijas tehnoloģijas un datornozarē, kā arī dzīvesvietu trūkums jau ir sācis samazināt pieaugumu.

Vēl pirms gada nodarbinātība izraisīja bažas, bet augstā konjunktūra Zviedrijā ir radījusi jaunu problēmu — darbaspēka trūkumu. Šī problēma ir zināma, tāpat kā pret to izmantojamās zāles — imports. Citiem vārdiem sakot, darbaspēka ieceļošana, gluži tāpat kā tad, kad dienvidslāvi, grieķi un somi ieradās Zviedrijā 50., 60., un 70. gados.

Valdība vēlas palielināt darbaspēka ieceļošanu, jo pētījumi rāda, ka drīz vairs nebūs cilvēku. Lai saglabātos labklājība, ir nepieciešams lielāks strādājošo skaits. Sākot no 2008. gada, darbaspējīgo iedzīvotāju skaits sāks samazināties, un tiek lēsts, ka 2015. gadā pašvaldību resursi vairs nespēs izturēt uz labklājības sistēmu aizvien augošo spiedienu.

Nepieciešams palielināt strādājošo skaitu, bet dzimstība Zviedrijā ir rekordzema, un deviņdesmitajos gados dzimusī paaudze, kam pēc apmēram desmit gadiem būs jāienāk darba tirgū, ir rekordmaza. Lielāks bērnu skaits šo problēmu vairs nespēj atrisināt. Gluži pretēji, lielāka dzimstība radītu vēl stiprāku spiedienu uz labklājības sistēmu, jo vispirms būtu vajadzīgi bērnudārzi un skolas.

Tagad ir vajadzīgi pieaugušie, kas ir gatavi ienākt darba tirgū un strādāt, kā arī maksāt nodokļus.

"Darbaspēka ieceļošana nostiprinās mūsu iespēju arī turpmāk saglabāt augstu vispārējo labklājību", konstatēja integrācijas ministre Ulrika Mesinga.

Tagad tiek aplūkota darbaspēka ieceļošanas iespēja, kā arī pētīts, vai noteikumi, kas bija spēkā darbaspēka imigrācijas laikā kopš 60. gadiem, vēl aizvien varētu labi darboties.

Tajā pašā laikā šeit jau mītošie imigranti, arī ar augstāko izglītību, ir bezdarbnieki.

Mesinga sola, ka valdība strādāšot daudz aktīvāk, lai likvidētu diskrimināciju darba tirgū. Kopš pagājušā gada pavasara spēkā ir likums, ka darba devējiem, kurus tur aizdomās par ieceļotāju diskrimināciju, ir jāpierāda, ka zviedrus viņi nav pieņēmuši darbā citu iemeslu dēļ, nevis tādēļ, ka pēdējie ir izrādījušies prasmīgāki darbinieki. Tiem, kas jūtas diskriminēti, viņu lietu tālāk virzīt palīdz diskriminācijas ombudsmens. Svarīgi tomēr ir ne tikai konkrētie tiesāšanās gadījumi, runa ir par attieksmes mainīšanu pret ieceļotājiem.

"Mums ir uzdevums informēt ļaudis par diskrimināciju", teica diskriminācijas ombudsmena juriste Katri Linna.

Nepieciešams ne tikai nepieļaut diskrimināciju, ir jāatrod paņēmiens, kā imigrantus padarīt pievilcīgus darba tirgū. Taču šādu metožu nav.

Dažos lielpilsētu rajonos, kur ir liels ieceļotāju īpatsvars, darba nav vairāk kā 90% cilvēku. Bezdarbs ieceļotāju vidū palielinās tieši proporcionāli tam, cik tālu no Zviedrijas atrodas viņu dzimtene. Kaimiņi no ziemeļvalstīm, kā arī ļaudis no kontinenta var dabūt darbu, taču bēgļiem no kara izpostītajiem Balkāniem jau ir lielas grūtības, bet Somālija un Irāna daudziem darba devējiem Zviedrijā ir pārlieku eksotiskas zemes. Zviedru valodas mācīšana arī ne vienmēr ir tik efektīva, kā būtu jābūt.

Tālab pašlaik Zviedrijā gadās, ka ārstiem nākas pārdot karstas desiņas, bet mašīnbūves inženieri strādā par apkopējiem.

Pašlaik visvairāk darbaspēka Zviedrijā ieceļo no Eiropas un ASV. No 2799 personām, kas pagājušajā gadā saņēma uzturēšanās atļauju, vairāk nekā puse bija ieradušies no ASV.

Heidi Avellana

"Vairākas valstis izspiego Zviedriju"

"Aftonbladet"

— 2000.03.17.

Drošības policijas ( Säpo ) priekšnieks: runa ir par 15 valstīm.

Zviedrijas izspiegošana palielinās. Šobrīd mūsu valstī darbojas ārvalstu aģenti no 15 valstīm un izspiego Zviedrijas politiku, tehniku un ekonomiku, kā arī militāros ieročus un ieroču sistēmas.

Spiegošana bieži vien ir saistīta ar organizēto noziedzību.

Politiķi, ministriju ierēdņi, kā arī uzņēmumu vadītāji, produkcijas attīstītāji, pētnieki un arhīvu darbinieki kā kontaktpersonas rada ļoti lielu interesi citu valstu pretizlūkošanas dienestos. To savā pārskatā par darbību 1999. gadā konstatē Zviedrijas drošības policija.

"Mūsu novērojumi pērn un agrāk ļauj apgalvot, ka mēs zinām, ka tā ir", teica "Säpo" priekšnieks Anderšs Ēriksons.

Pēdējos gados spiegošana Zviedrijā ir vērsta galvenokārt pret ekonomiskiem, politiskiem un tehnoloģiskiem mērķiem. Pagājušajā gadā "Säpo" ir pamanījusi arī atjaunojušos interesi par militāro tehniku, ieročiem un ieroču sistēmām.

Spiegošanai tiek izmantoti gan spiegi, gan jauna tehnika. Tiek izmantota Zviedrijas nepilnīgā informācijas tehnoloģiju drošība, kā arī signālspiegošana un pārvietojamo tālruņu noklausīšanās.

ASV ir visaktīvākā signālspiegošanas valsts, taču arī Krievija daudz neatpaliek.

Lielvalstu pretizlūkošanas dienesti turklāt nodarbojas ar rūpniecisko spiegošanu un ar ekonomiskās informācijas vākšanu.

Kuras valstis vēl izspiego Zviedriju?

"Es nenosaukšu, kuras ir šīs valstis. To ir apmēram piecpadsmit", Ēriksons atbildēja.

Ar spiegošanu nodarbojas arī tās valstis, ar kurām Zviedrijai tradicionāli ir ļoti labas attiecības.

"Säpo" arī strādā, lai nepieļautu tādu tehnoloģiju izspiegošanu, kas var tikt izmantotas, lai izplatītu, izgatavotu vai lietotu masu iznīcināšanas ieročus.

"Säpo" rīcībā nonākusi aizdomīga informācija ir nodota uzņēmumiem, kas eksportē produktus uz dažādām valstīm, lielākoties Vidējiem Austrumiem un pārējo Āziju.

Dažreiz spiegošana Zviedrijā tiek veikta aiz ārvalstu uzņēmējdarbības izkārtnes. Tajā pašā laikā daļa no organizētās noziedzības arī ir saistīta ar ārvalstu spiegošanu.

Par kādu organizēto noziedzību ir runa?

"Galvenokārt ekonomiska rakstura", Anderšs Ēriksons norādīja.

"Säpo" pagājušajā gadā ir veikusi veselu pasākumu virkni, lai pretdarbotos Zviedrijas izpiegošanai.

Personas, kas tika atmaskotas kā spiegi, ir slepenībā izraidītas no valsts. "Säpo" nevēlējās atklāt, cik liels ir spiegu skaits.

Vairākas reizes 90. gados "Säpo" ir identificējusi bijušos Austrumvācijas aģentus. Neviens tomēr nav apsūdzēts, jo par viņu noziegumiem jau ir iestājies noilgums.

Anete Holmkvista

"Palielināsies darbaspēka trūkums"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.16.

"Ja ekonomikas pieaugums Somijā turpināsies tikpat strauji kā pašlaik, tad pēc desmit gadiem iestāsies pilna nodarbinātība, tas ir, 5 procentu bezdarba līmenis", teica Rūpniecības un darba devēju organizācijas (TT) direktors Kari Purhonens.

Fakts tomēr ir tāds, ka jau šodien pastāv prasmīga darbaspēka trūkums, un šķiet, ka nekas nemainīsies uz labo pusi, uzskata TT.

Purhonens vakar runāja TT sanāksmē Jiveskilē.

Viņaprāt, prasmīga darbaspēka trūkuma problēmu nav iespējams atrisināt, ātrākā tempā izglītojot vairāk jauniešu, jo šādā veidā labākajā gadījumā desmit gados iespējams atjaunot tikai ceturto daļu darbaspēka potenciāla.

"Sabiedrībai un uzņēmējiem jāuzticas pieaugušajiem, kas jau ir ienākuši darba dzīvē."

Purhonens norādīja, ka TT vismaz pagaidām nediskutējot par prasmīga darbaspēka importu.

"Vispirms mums ir jāiegulda pašiem savā izglītības sistēmā, jāsaīsina izglītošanās laiks un jāsamazina koncentrācija. Mums turklāt vajadzētu lielāku uzsvaru likt uz šeit jau esošajiem ieceļotājiem, lai viņi iemācās valodu un apgūst darba tirgū nepieciešamās iemaņas."

"Multikulturālisms nav dogma"

"Tageszeitung"

— 2000.03.14.

NATO vēlas izveidot multietnisku Kosovu. Taču izrādās, ka Balkānos drošību un kārtību var nodibināt tikai tad, ja izvairās no etniskā.

Policejiskā rīcība no militārās atšķiras tikai ar to, ka politiku nav iespējams turpināt citiem līdzekļiem un ka ir tikai viens vienīgs uzdevums: drošības un kārtības iedibināšana. Taču NATO, kas Balkānos politiku īsteno militāriem līdzekļiem, mērķi sniedzas daudz tālāk: tā grib izveidot multietnisku Kosovu.

Mēs nevēlamies šo kosmopolitisko mērķi izlaist no acīm. Tas atbilst vienam no cilvēces morālajiem likumiem. Taču naidīgums pret svešiniekiem nav nesen parādījušās briesmas, bet jau sens dabisks izejas punkts.

Politisks korektums. Senajā Grieķijā "viesis" un "svešinieks" tika apzīmēti ar vienu un to pašu vārdu, proti "xenos", un to daži min kā paraugu. Taču grieķi nekādā gadījumā neatbilda šim ideālam. Viņi svešiniekus tikai tik ilgi sauca par "xenos", kamēr viņi bija viesi. Parasti viņi svešiniekus sauca par "barbar". Šī nelielā kļūda vēsturiskā vērtējumā jau sen būtu aizmirsta, ja vien tā nebūtu tik raksturīga politiskā korektuma izraisīto maldu dēļ, ka cilvēku draudzīgums pret svešiniekiem ir eksistējis jau no paša sākuma un ir dabisks. Un tas, ko mēs tagad saucam par "tautu pārvietošanos", nebija viss tieksme pārvietoties, bet gan etniskā padzīšana.

Neaizmirsīsim, ka upe, kas Kosovā atdala vienu no otras divas tautas, ir arī visas mūsu vēstures robeža: pastāvīgi vardarbīgi apkarotā robeža starp Vakarzemi un Austrumiem, starp kristiešiem un turkiem.

Lai gan NATO akcijas šķiet daļēji sakārtotas un neiet roku rokā ar fanātismu, aiz tieksmes vardarbīgi realizēt cilvēktiesības un panākt kosmopolītismu slēpjas nelabojams garīgais jakobīnisms, kas nodara tikpat lielu ļaunumu kā giljotīnas trakošana 18. gadsimtā, par ko runā Šillers.

Sibilla Tonis

"Divas Hosē Marijas Aznara panākumu receptes"

"Die Presse"

— 2000.03.14.

Līdz ar uzvaru vēlēšanās Spānijas premjers Hosē Marija Aznars pēta arī iespējas ieņemt vadošo lomu Eiropas kristīgo demokrātu vidū.

Spānijas ministru prezidentam Hosē Marijai Aznaram līdz ar zemestrīcei līdzīgo konservatīvās Tautas partijas uzvaru vēlēšanās būs jāuzņemas lielāka atbildība: tagad opozīcija un vēlētāji viņa valdību vērtēs pēc tā, kā tiek izpildīti solījumi, kas doti vēlēšanu cīņas laikā. Paziņojumi par pilnīgu nodarbinātību valstī ar hroniski augstāko bezdarba koeficientu ES šķiet īpaši drosmīgs mērķis. Aznars vairs nevarēs norādīt uz koalīcijas partneriem, par kuru piekāpšanos viņam ir vajadzējis atteikties no daža laba nodoma. Tagad Katalonijas un basku nacionālistiem Madridē būs tikai pakārtota loma.

Par saviem neticamajiem panākumiem Aznaram galvenokārt ir jāpateicas divām receptēm: mazo soļu reālpolitikai, kas vienmēr bijusi orientēta uz sasniedzamo — piedalīšanos Eiropas Valūtas savienībā, valsts finansu konsolidāciju, kā arī spēkā esošo darba tiesību reformām. Turklāt premjeram izdevās savu partiju pavirzīt uz centra pusi. Kā nedogmatisks pilsoniskais spēks Tautas partija spēja sevi prezentēt labāk, nevis tikai kustību pēc Francijas RPR parauga, kā sociāldemokrātijai pretēju projektu. Sociālistu un komunistu sakāve ir mācība vecās valsts pārdales politikas ideologiem. Tāpat tas ir arī vilinošs paraugs visu nometņu partijām atrašanos opozīcijā neizmantot iekšējo reformu veikšanai. Pēc Felipes Gonzalesa aiziešanas sociāldemokrātu partijā tikpat kā nekas vairs nenotika. Tā nemēģināja izstrādāt jaunu programmu, bet sniedza roku komunistiem. Sakāvi 1996. gadā vēl varēja uzskatīt par "negadījumu darbā" pēc Gonzalesa ēras skandāliem, bet svētdien notikušās vēlēšanas Spānijā apzīmogoja galīgo "dabiskā kreiso vairākuma" norietu.

Aznara triumfs norāda ceļu arī Eiropai. Jurists tagad Eiropā pretendē uz kādreizējo Helmūta Kola kristīgo demokrātu vadošo lomu. Arī tad, ja anticikliskā kustība Pireneju otrā pusē, kur tikai pēc 23 gadiem notika demokrātiskas vēlēšanas, Spānijas konservatīvos ir pacēlusi augšpusē, tad gandrīz vai vienīgā konservatīvo valdība sarkanajā Eiropā ir parādījusi, kā ir iespējams ilgākā laikā piesaistīt sev vairākuma atbalstu: ar liberālu ekonomisko politiku, ar skaidru prioritātes piešķiršanu ES un neatlaidīgu darba tirgus deregulāciju.

Nikolauss Novaks

"Eiropeiskās pretrunas"

"Die Welt"

— 2000.03.11./12.

Kamēr Vācijas ārlietu ministrs Irānā mēģina normalizēt attiecības, Beļģijas tiesa ir izvirzījusi apsūdzību bijušajam Irānas prezidentam Rafsandžani.

Britu iekšlietu ministrs Strovs uz apšaubāmas pārbaudes pamata nosūta Pinočetu atpakaļ uz Čīli un traucē Spānijas tiesai mēģinājumos pieņemt "universālu" spriedumu. Savukārt Prodi ar Austrijas prezidentu Klestilu tiekas laikā, kad ES dalībvalstis vēl nav atteikušās no Austrijas boikotēšanas. Parīzē Žospēns un Širaks strīdas pa proarābiskās Austrumu politikas "svēto reliktu", arī ne sekundi nepadomājot par šī jautājuma eiropeisko aspektu.

Kas ir Eiropas kopējā ārpolitika? Ko dara apkampšanās meistars Solana? Ko saka abi nozīmīgākie par ārējām attiecībām atbildīgie komisāri Ferhoigens un Patens? Francijā ir sākuši runāt par "suverēnismu", lai arī turpmāk pretendētu uz pašnoteikšanos svarīgākajos politiskajos jautājumos. Tas, ka beļģi ar Rafsandžani, ar cīņu pret Vīni (ārlietu ministrs Mišels: "Mans mērķis ir šīs nožēlojamās valdības gāšana") un ar pieprasījumu Pinočetu izdot Beļģijai vēlas novērst labējā Vlaams Bloc ("Haiders ir pa kreisi no mums") panākumus nākamajās vēlēšanās, ir saprotami. Tikai — šie cēlie centieni tiek īstenoti uz eiropeiskā ārējā saprāta rēķina.

Kamēr netraucēti tiks piekoptas ambīcijas, patiesi svarīgi jautājumi, kā par Eiropas robežām, netiks atrisināti. To atgādina Žaks Delors, sakot, ka 28 dalībvalstu Eiropa (ieskaitot Turciju) "atšķaidīs" Eiropu. Viņš aicina uz avangardisku risinājumu: vadošajām valstīm noslēgt jaunu līgumu. Koncentrēšanās uz šo Eiropai eksistenciālo jautājumu būtu izšķiesto pūļu vērta.

Herberts Kremps

"Normalizācija pēc Vašingtonas mērogiem"

"Berliner Zeitung"

— 2000.03.14.

Ja arī ASV aizsardzības ministrs Viljamss Koens ir apzinājies savas Vjetnamas vizītes vēsturisko nozīmi, tad viņš to labi slēpj.

Koens kā pirmais no Pentagona vadītājiem 25 gadus pēc ASV kara pret Vjetnamu apmeklē kaujas lauku, kurā bojā gāja trīs miljoni vjetnamiešu, pa lielākajai daļai civiliedzīvotāji. Un tieši vizītes sākumā viņš uzsvēra, lai Vjetnama negaida nožēlas vārdus.

Koena uzstāšanās pasvītroja to, ka bilaterālā normalizācija norisināsies pēc Vašingtonas ieskatiem. Amerikāņiem daudz grūtāk ir lūgt piedošanu amerikāņiem nekā otrādi, Hanojā konstatēja ASV vēstnieks Duglass Pītersens. Tikai 1994. gadā, tātad dažus gadus pēc Austrumu bloka sabrukuma, ASV atcēla tirdzniecības embargo pret Vjetnamu. Un tikai tāpēc, ka tā vairs nespēja noraudzīties, kā citi savā starpā sadala 75 miljonus cilvēku lielo nākotnes tirgu. Līdz ar apmainīšanos ar vēstniekiem ASV 1997. gadā ar valsti, kas atkarīga no kredītiem, pat noslēdza darījumu: Vjetnamai ir jāapņemas nolīdzināt kādreizējā ASV marionešu režīma 145 miljardus dolāru lielais parāds. Arī 3,25 miljardus dolāru lielo kompensāciju par karā nodarītajiem postījumiem, kas tika solīta Parīzes sarunu laikā, vjetnamieši gaida joprojām.

Rolands Heine

"Klintons atvadās kā ārpolitiķis"

"Berliner Zeitung"

— 2000.03.15.

Pēc reformatoru uzvaras vēlēšanās Irānā ASV Ārlietu ministrijas pārstāvis apsolīja, ka ASV meklēs ceļu, kā uzlabot bilaterālās attiecības.

Taču tagad prezidents Bils Klintons ir pieņēmis lēmumu, ka ASV firmas arī turpmāk nedrīkstēs noslēgt līgumus ar Irānas naftas firmām. Līdz ar to vēl par gadu tiek pagarināts 1995. gadā noteiktais embargo, lai gan pašreizējās naftas cenas ir spēcīgs arguments tā atcelšanai. Vēl arvien, kā saka ASV prezidents, neesot jūtami samazinājušās no Irānas draudošās terorisma briesmas. Tā rīkoties Klintonu spiež ASV likumi. Prezidents tikai savu soli pamatoja ārpolitiski, taču patiesais iemesls ir meklējams iekšpolitikā. Viņš izšķīrās par labu riska novēršanai, ko radītu stratēģiskā virziena maiņas. To īsi pirms viņa pilnvaru laika beigām vairs nenosaka viņš, bet viņa partijas kandidāts uz augstāko amatu valstī Als Gors. Viņu tagad nekas vairs nedrīkst traucēt. Un tā Klintons kā radošs ārpolitiķis atvadījās bez sensācijām. Viņš atlikušajos mēnešos pirms vēlēšanām pārvaldīs vairs tikai ASV lietas. Iespējams, ka slepenībā viņš cer uz brīnumu sarunās starp Izraēlu, Sīriju un palestīniešiem.

Franks Herolds

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.03.

Viltojums atmaskots

Vikinga Vinlanda 15.gadsimta karte, kurā redzami Eiropas, Āfrikas un Ziemeļamerikas silueti, atzīta par viltojumu. Bet tā taču bija galvenais trumpis to rokās, kuri apgalvoja, ka Amerikas pirmatklājēji bijuši vikingi. Seno karšu speciālisti konstatējuši, ka tinte, ar kuru zīmēta karte, nu nekādi nav attiecināma uz 15.gadsimtu.

 

Uzmanību: atkal jauna sekta!

Jaunie sektanti Eiropā ārstē vēzi, AIDS un homoseksuālismu. Tās nosaukums pašu lietošanai ir "Universālā un cilvēka enerģija", bet darbojas tā kā dažādi kursi ar nosaukumu "Garīgā joga" jeb, piemēram, "Dzen — ilgs mūžs". Nākamie dziednieki iziet vairākas pakāpes, par katru no kurām nākas krietni samaksāt skolotājam — vjetnamiešu izcelsmes amerikānim Kērtisam Kao. Beļģijā un Vācijā sekta iekļauta īpaši bīstamo sarakstā, bet Spānijā, piemēram, nav attiecīgas likumdošanas, tādēļ kērtisistu darbību tur pārtraukt nav tik vienkārši. Jau pienākuši tālruņa zvani no pirmajiem 75 "ārstēšanas" upuriem šajā valstī. Bet pašā sektā esot 9000...

 

Javlinskis priekšā visiem

Maskavas avīze "MK" rīkoja lasītāju aptauju, lai noskaidrotu, par ko viņi balsotu, ja Krievijas prezidenta vēlēšanas notiktu jau šodien. Pavisam aptaujā piedalījās 349 cilvēki. Lasītāju balsis sadalījās šādi: Javlinskis — 149, Putins — 75, Zjuganovs — 57, Pamfilovs un Skuratovs — pa 12, Govoruhins — 10, Žirinovskis — 5, Tuļejevs — 4, Titovs — 3, Džabrailovs, Podberjozkins un Savostjanovs — 0.

 

Par klonēšanu — cietums

Japānas valdība ierosina noteikt cietumsodu vai lielus naudassodus tiem, kuri cenšas klonēt cilvēku. Japānas Ministru kabinets nolēmis panākt, ka parlaments aizliedz ne tikai klonēt cilvēku, bet arī radīt tā saucamos himēriskos radījumus, kuros apvienotas cilvēku un dzīvnieku iezīmes... Cietumsods par cilvēku klonēšanu noteikts jau vairākās rietumvalstīs. Vācijā par tādiem eksperimentiem var saņemt līdz 5, Francijā — līdz 20 gadiem cietumsoda.

 

Ķenguri cilvēkiem

Austrālijas ķirurgi paziņojuši, ka pārstrādāšanai cilvēkam vislabāk der šī somaiņa sirds. Un nepavisam ne cūkas, kā visi pieraduši domāt. Pirms diviem gadiem ķengura sirds vārstuļi tika pārstādīti aitām un pētījumi liecina, ka tie darbojas teicami. Tagad pienācis brīdis jauno metodiku izmantot pie cilvēka. Izrādās, ka ķenguri ir līdzīgi cilvēkiem, tāpat pārvietojas vertikāli un ņem priekšmetus ar priekšķepām, turklāt struktūras ziņā viņu sirds ir līdzīga cilvēka sirdij, tā ir daudz izturīgāka nekā cūkai un tajā ir zemāks holesterīna līmenis. Ja eksperimenti ar cilvēkiem būs sekmīgi, tad austrāliešiem būs jāizaudzē īpaša ķenguru šķirne un jāgatavojas pacientu pieplūdumam.

 

Dod vēl moriem naudu!

Bijušie draugi un kaimiņi Krievijai ir parādā 120 miljardus ASV dolāru. Nesenos laikos PSRS dāsni deva aizdevumus visiem, ar kuriem kopīgi cīnījās pret imperiālismu, hegemonismu un citiem ideoloģiskiem "ismiem". Summa, kuru Krievijai parādā ir citas valstis (ieskaitot NVS) ir patiešām astronomiska. Ja visu šo naudu izdotos atgūt, tad tās pietiktu, lai dzēstu visus Krievijas parādus augsti attīstītajām valstīm, Rietumu bankām un SVF. Taču nav ko cerēt, ka Krievijai naudu varētu atdot, teiksim, Afganistāna vai Angola, kur plosās pilsoņu karš. Visas valstis, ko jebkad finansējusi Krievija, 1999.gadā izmaksāja tai nožēlojamus 50 miljonus dolāru. Šogad sagaidāma jau 100 miljonus liela summa, jo beidzot kaut ko atmaksāt Krievijai apņēmusies Mozambika, Jemena un Madagaskara.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors