Valsts, sabiedrības un pasaules problēmu lokā

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Turpinājums no 1.lpp.

Tā ir viena no tādām stūrakmens institūcijām, kas veido arī mūsu ceļu uz Eiropas Savienību. Lai gan viņu redzeslokā ir vairāk humanitārie jautājumi, šeit pamatjautājumi ir cilvēktiesības, likumi, vara, un es domāju, ka mēs runāsim par mūsu valsts nostādnēm, ejot uz Eiropas Savienību, — kādi ir mūsu valsts principi, aizstāvot savas intereses, un ko mēs varam arī paši dot Eiropas Savienībai kā valsts, kas tiek uzņemta no jauna. Protams, ļoti sarežģīts jautājums ir par nāvessoda atcelšanu, izpildīšanu, par nāves soda neparedzēšanu jaunajā Krimināllikumā, un es vēlreiz palikšu pie tām pašām domām, par ko esmu pārliecinājies šai laikā — ka moratorijs uz nāves sodu tiks turpināts līdz tam laikam, kamēr mūsu likumdevēji pieņems attiecīgos lēmumus un likumus, kas jau atbilst Eiropas Savienības, Eiropas Padomes prasībām.

— Cik cerīgi jūs raugāties uz šo decembra sanāksmi, kad Latvija varētu tikt iekļauta tajā skaitā, kas varētu...

— Es domāju, ka pašreiz mūsu cerības uz Eiropas Savienību nedrīkst vērtēt pēc viena kalendārā datuma, ka tanī un tanī datumā kaut kas tiks noteikti paziņots vai nepaziņots. Process, kurš ir uzsācies, lai iekļūtu Eiropas Savienībā, noteikti turpināsies, un, aktīvi iesaistoties šais procesos visām ministrijām, ministriem, parlamentāriešiem, kuri tikko atgriezās no Briseles, valdībai, es domāju, ka Latvija būs Eiropas Savienībā agri vai vēlu, un skatīt kārtu, rindu vai gadu šinī gadījumā būtu diezgan nepateicīgs uzdevums, mūsu pašu darbs tieši dažādās sfērās būs apliecinājums tam, kur un kādā laikā mēs tiksim uzņemti.

— Atgriezīsimies tepat pie Latvijas problēmām. Jautājums, ko jums jau ir uzdevuši šad un tad žurnālisti, proti, Vaiņode. Jūs esat solījis zināmā mērā atbalstīt Vaiņodes iedzīvotājus, kā tas atbalsts varētu izpausties?

— Ziniet, katrs vadzis var vienreiz lūzt. Vaiņodi izraisīja mūsu valdības institūciju nepārdomāta rīcība, ne tik daudz pēc būtības, cik pēc formas. Jo, ja reiz bija jāslēdz dzelzceļš, tad to vajadzēja slēgt, arī rēķinoties ar sabiedrības interesēm un šinī gadījumā ar vaiņodiešu interesēm. Tas tika izdarīts ļoti ātri un, es teiktu, ļoti nepārliecinoši, kā rezultātā radās šī pretrunīgā situācija un šobrīd izveidojusies konfliktsituācija. Es ļoti gribētu, lai tie, kas šo konfliktsituāciju uzsāka, arī pabeigtu. Jo pat lielās valstīs un lielos streikos vai nu tiek panākts kompromiss un streiks izbeidzas, vai, ja visi kompromisa varianti tiek izsmelti, tad streiks tiek uzskatīts par nepamatotu un tiek pieņemti citi mēri. Šinī gadījumā valdības institūcijas un arī pašvaldības vienkārši pasīvi noraugās, šad tad pamezdami pa kādam solījumam, uz kuru varbūt šie streikotāji šobrīd nav uzķērušies, un lieta neiet uz priekšu. Mēs varam vēl skatīties vienu dienu, divas dienas, bet mēs nevaram būt atkal Eiropā, atkal kārtējā gadījumā par izsmieklu, ka pat tādā pēc būtības niecīgā konfliktā, kur iesaistīts mazs cilvēku skaits un pati problēma ne tuvu nav milzīga, valstiskas nozīmes, netiek risināta tikai tādēļ, ka valdības pārstāvji ir uzskatījuši par savu goda principu tur neierasties. Man nav problēma aizbraukt uz Vaiņodi, bet manā rīcībā nav finanses, un es nevaru arī atcelt lēmumu par dzelzceļa slēgšanu. To var izdarīt tikai valdības pārstāvji. Ja tas netiks darīts, es turpmākā laikā aicināšu pie sevis valdības pārstāvjus un jau kategoriski no viņiem prasīšu konkrētu rīcību.

— Kādu jūs redzat to konkrēto rīcību?

— Konkrētā rīcība ir — atrisināt problēmu pēc būtības. Vaiņodiešiem ir svarīgi nokļūt tajās vietās, kur viņiem ir jānokļūst, veidojot savu dzīvi. Tas ir pamatjautājums. Agrāk bija dzelzceļš. Ja ir cita alternatīva un tā ir tāda, kas apmierina šos cilvēkus, tad tālākam streikam vairs nav jēgas. Ja kāds trešais grib uzkurināt šo streiku, lai vienmēr būtu šis streiks un lai vienmēr būtu konflikts starp valdību un streikotājiem, tad tas ir otrs jautājums. Un trešais jautājums — ja mēs nevaram iedzīvotājiem dot tās iespējas, kas viņiem ir nepieciešamas, tad mums kaut kur jāpiekāpjas. Dzelzceļš kā tāds vienmēr visās mazajās valstīs lielākā vai mazāka mērā, pārvadājot pasažierus, ir saistīts ar zaudējumiem. Un arguments, ka, lūk, tas iecirknis ir ar zaudējumiem un tāpēc ir jālikvidē... tad drīz mums paliks tikai viena dzelzceļa līnija no Maskavas caur Rēzekni uz Ventspili, un visas pārējās dzelzceļa līnijas vairs nebūs rentablas. Es domāju, ka šis jautājums nav kompleksā pietiekami izanalizēts un, pats galvenais, neesam rēķinājušies galīgi ar sabiedrības interesēm.

— Jūs teicāt, ka vēlaties aizbraukt uz Vaiņodi, jūs varat aizbraukt, bet jūs bijāt Liepājā, jūs tur nebijāt, kāpēc?

— Tāpēc, ka — ko es vaiņodiešiem pateikšu, es nevaru ne dzelzceļu atslēgt, ne aizslēgt, ne naudu iedot, ne streiku pārtraukt. Un es pirms došanās uz Liepāju lūdzu valdības pārstāvjus doties uz Vaiņodi un pieņemt konkrētus mērus. Vai viņi to ir darījuši vai nav darījuši, man tas šodien nav zināms. Un turpmākajās dienās es paskatīšos, kā tas notiks. Ja vēl pēc dažām dienām lēmumi netiks pieņemi un streiks netiks pārtraukts, tad acīmredzot man būs jābrauc uz turieni, aicinot līdzi uz Vaiņodi arī valdības pārstāvjus.

— Tas ir zināmā mērā cerīgi vaiņodiešiem, ja tā. Varbūt vēl par kādu problēmu, kas ir parādījusies, tas ir, Saeimā, kur jau kārtējo reizi nespēj nekādi pieņemt Satversmes grozījumus, jo pastāvīgi pietrūkst kvoruma, tiek izjauktas sēdes. Kā jūs to vērtējat? Un kā jūs vērtējat pašus grozījumus?

— Ziniet man šeit ir grūti dot vērtējumu, pašus grozījumus es vērtēju pozitīvi, tāpat kā vērtē, manuprāt, lielākā parlamenta deputātu daļa, bet, kāpēc notiek tādi manevri un tādas teātra izrādes, to prasiet pašiem parlamentāriešiem.

— Vai tas neliecina par zināmā mērā valdošās koalīcijas nespēju?

— Es domāju, ka šeit ir viena zināmas deputātu daļas bezatbildība.

— Pozīcija vai opozīcija?

— Man liekas, ka šajā jautājumā ir sajaukušies, jo opozīcija viena pati nespētu šo jautājumu nobloķēt. Šeit ir arī pozīcijas vai brīvo deputātu nostāja un pozīcijas deputātu, nu, nepietiekama. Koncentrēšanās šajā jautājumā. Es tomēr ticu, ka šis jautājums tiks pieņemts pozitīvi, jo šeit nav alternatīvas un nav faktiski nekādu pretrunu.

— Un arī grozījumi Vēlēšanu likumā, kas šobrīd tiek ļoti aktīvi apspriesti?

— Tie vēl būtu, manuprāt, jāapspriež. Tie ir zināmā mērā pretrunīgi, tie varianti, kas ir par partiju veidošanos un partiju skaita ierobežošanu, ir antidemokrātiski, par to es savu viedokli esmu izteicis, un es domāju, ka turpmākajās parlamenta diskusijās deputāti paši šo jautājumu novedīs līdz tādai kondīcijai, lai viņi nebūtu pretrunā ar pašu parlamentāriešu uzskatiem, ka mūsu valsts ir parlamentāra demokrātiska republika.

— Mums ir klausītāja jautājums, kurš prasa — kāpēc jums Rīgas pilī kurina, bet mums, iedzīvotājiem, ir jāsalst?

— Jūs ziniet, kurināt laikam kurina, bet jāatzīst, ka mēs drebam apmēram tikpat daudz, cik visi pārējie, es biju iebraucis pie saviem bērniem Rīgas dzīvoklī, un tur apmēram tāda pati temperatūra kā manā pilī. Tā ka es domāju, ka visiem jākurina pēc iespējas ātrāk, nevis kādā vietā un kādā noteiktā istabā vai telpā.

— Ulmaņa kungs, kad mēs jūs atkal sagaidīsim radio?

— Jebkurā laikā, kad man radīsies problēmu loks tik liels, lai tas būtu interesanti klausītājiem un jums pašiem.

— Paldies.

Pēc raidījuma “Pusdiena”

Valsts radio žurnālistam

Aidim Tomsonam