Iesniegumi

Par Genādija Ambalova kandidatūru

pilsonības piešķiršanai

(Saeimas dok.nr.3140)

Pamatojoties uz š.g. 23.septembra Pilsonības likuma izpildes komisijas sēdes lēmumu, izvirzām izskatīšanai Saeimas plenārsēdē priekšlikumu par Genādija Ambalova uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Pilsonības likuma izpildes komisijas

1997.gada 23.(25.) septembrī priekšsēdētājs A.Požarnovs

Izraksts no Pilsonības likuma izpildes komisijas 1997.gada 23.septembra sēdes protokola Nr.27

Piedalījās: A.Požarnovs, A.Pētersons, A.Prēdele, Dz.Ābiķis, L.Ozoliņš, I.Kreituse, A.Golubovs, V.Dozorcevs, J.Strods, A.Seiksts, J.Straume.

Izskatīja: Komisijas sēdes slēgtajā daļā — par Genādija Ambalova uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Nolēma: Genādija Ambalova kandidatūra ar komisijas pozitīvu lēmumu tiek izvirzīta izskatīšanai Saeimas sēdē.

Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētājs A.Požarnovs

Ieteikumi

Mēs, zemāk parakstījušies 6.Saeimas deputāti, rekomendējam Genādiju Ambalovu pilsonības piešķiršanai par šādiem īpašiem nopelniem Latvijas labā:

Sakarā ar īpašiem nopelniem krūšu kurvja ķirurģijas attīstībā Latvijā, ar lielo personīgo ieguldījumu daudzu pacientu ārstēšanā visā valstī, ar nopietnu ieguldījumu zinātniskajā darbā, ceļot valsts prestižu, ar ilggadēju darbību pedagoga statusā Latvijas Medicīnas akadēmijā jaunās ārstu paaudzes sagatavošanā.

Saeimas deputāti: V.Boka, V.Nagobads, P.Apinis, V.Kalnbērzs,

V.Dinēvičs, A.Saulītis, K.Leiškalns,

1997.gada 4.septembrī Dz.Ābiķis, J.Kaksītis, J.Strods

Genādijs Ambalovs dzimis 1945.gadā Ziemeļosetijā kalpotāju ģimenē. Kopā ar vecākiem ieradies Latvijā 1945.gadā. 1962.gadā beidzis Rīgas 32.vidusskolu, pēc tam iestājies Rīgas Medicīnas institūta Medicīnas fakultātē, kuru sekmīgi beidzis 1972.gadā kā ārsts. Pēcdiploma specializāciju ķirurģijā izgājis klīniskajā ordinatūrā, tālāk sācis darbu torakālajā nodaļā P.Stradiņa klīnikā, pievēršoties barības vada pataloģijas ārstēšanai. Kopš 1978.gada G.Ambalovs strādā ķirurģijas katedrā par asistentu, bet pēc kandidāta disertācijas aizstāvēšanas (1981.g.) par docentu.

G.Ambalovam raksturīga nopietna attieksme pret zinātnisko un pedagoģisko darbu, arī aktīva līdzdalība sabiedriskā darbā. Viņa pētījumi barības vada pataloģijā un lielā klīniskā pieredze apkopota zinātniskās publikācijās un sagatavots materiāls habilitēta medicīnas doktora disertācijas aizstāvēšanai. Kā klīnicists un pedagogs viņš iemantojis patiesu cieņu pacientu, kolēģu un studentu vidū. Viņš savā speciālajā klīniskajā nozarē — barības vada pataloģijā — ir vispieredzējušākais ķirurgs Latvijas Republikā, sakarā ar to viņš operē un konsultē šī profila pacientus visās republikas slimnīcās gan plānveidīgi, gan arī neatliekamā kārtā sanaviācijas izbraukumos.

Savā pilsoniskajā nostājā G.Ambalovs ir pilnīgi lojāls pret Latvijas valsti un tautu. Latviešu valodu viņš apguvis pietiekami augstā līmenī: viņš lasa lekcijas un māca ķirurģiju latviski.

Ņemot vērā minēto, Latvijas torakālo ķirurgu asociācija lūdz Latvijas Republikas Saeimai piešķirt G.Ambalovam Latvijas pilsonību ārpus kārtas.

Latvijas torakālo ķirurgu asociācijas prezidents,

1997.gada 19.maijā profesors M.Mihelsons

Curriculum Vitae

Es, Genādijs Ambalovs, esmu dzimis 1945.gada 1.janvārī Zemeļosetijā kalpotāju ģimenē. Kopā ar vecākiem ierados Latvijā 1945.gadā.

1962.gadā beidzu Rīgas 32.vidusskolu, pēc tam iestājos Rīgas Medicīnas institūta Medicīnas fakultātē, kuru beidzu 1972.gadā kā ārsts. 1972.gada 1.augustā sāku strādāt par ķirurgu Krāslavas CRS. No 1973.gada septembra līdz 1975.gada novembrim strādāju par ķirurgu 1.Rīgas ātrās medicīniskās palīdzības klīniskajā slimnīcā. Pēcdiploma specializāciju ķirurģijā izgāju klīniskajā slimnīcā. Pēcdiploma specializāciju ķirurģijā izgāju klīniskajā ordinatūrā (1975.g.—1977.g.). Pēc klīniskās ordinatūras sāku satrādāt par ķirurgu torakālajā nodaļā P.Stradiņa klīnikā, specializējos barības vada pataloģijas ārstēšanā. Kopš 1978.gada strādāju ķirurģijas katedrā kā asistents, bet pēc kandidāta disertācijas aizstāvēšanas (1981.g.) kā docents.

Cēlu savu kvalifikāciju, apmeklējot kursus (Maskavā, Ļeņingradā), piedaloties kongresos, tai skaitā starptautiskajos: Indijā, Igaunijā, Lietuvā, Francijā, Grieķijā, Dānijā u.c. Ir publicēti vairāk nekā 50 mani zinātniskie darbi. Sagatavots materiāls habilitēta medicīnas doktora disertācijas aizstāvēšanai.

Esmu precējies. Audzinu trīs meitas.

1997.gada 29.maijā G.Ambalovs

Par Nikolaja Vederņikova kandidatūru

pilsonības piešķiršanai

(Saeimas dok.nr. 3175)

Pamatojoties uz š.g. 30.septembra Pilsonības likuma izpildes komisijas sēdes lēmumu, izvirzām izskatīšanai Saeimas plenārsēdē priekšlikumu par Nikolaja Vederņikova uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Pilsonības likuma izpildes komisijas

1997.gada 30.septembrī priekšsēdētāja I.Kreituse

Izraksts no Pilsonības likuma izpildes komisijas 1997.gada 30.septembra sēdes protokola nr.28.

Piedalījās: I.Kreituse, A.Pētersons, A.Prēdele, J.Lagzdiņš, D.Ābiķis, A.Golubovs, V.Dozorcevs, J.Ādamsons, A.Seiksts, J.Straume.

Izskatīja: Komisijas sēdes slēgtajā daļā — par Nikolaja Vederņikova uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Nolēma: Nikolaja Vederņikova kandidatūra ar komisijas pozitīvu lēmumu tiek izvirzīta izskatīšanai Saeimas sēdē.

Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētāja I.Kreituse

Ieteikumi

Mēs, zemāk parakstījušies 6.Saeimas deputāti, rekomendējam Nikolaju Vederņikovu pilsonības piešķiršanai par šādiem īpašiem nopelniem Latvijas labā:

Par zinātniskiem pētījumiem (211 publikācijas) un svarīgiem izgudrojumiem (19 patenti 11 valstīs un 37 autorapliecības), kuri guvuši ASV, Kanādas, Francijas, Zviedrijas, Japānas u.c. atzinību. Profesora biogrāfija publicēta 1997.g. ASV izdotajā “Five Hundred Leaders of Influence “, kas apliecina teikto. Viņš pirmo reizi pasaules rūpnieciskā praksē atrisināja lapkoku koksnes kompleksās pārstrādes problēmu, tehnoloģija realizēta 9 rūpnīcās 4 valstīs.

Saeimas deputāti: I.Kreituse, A.Kreituss, V.Kalnbērzs,

1997.gada 9.septembrī J.Ādamsons, L.Ozoliņš, G.Eniņš, E.Grinovskis

Latvijas Zinātņu akadēmijas Prezidijs atbalsta Latvijas pilsonības piešķiršanu akadēmiķim Nikolajam Vederņikovam par īpašiem nopelniem Latvijas Republikas labā.

Dr.hab.ķīm. N.Vederņikovs tika ievēlēts par LZA īsteno locekli 1992.gada 24.novembrī. Viņš aktīvi risina zinātniskas un tehniskas problēmas, kas saistītas ar koksnes komplekso ķīmisko pārstrādi. Viņa zinātniskie darbi ir atzīti (ielūgtās konferences, lekcijas u.c.) daudzās valstīs, tai skaitā ASV, Kanādā, Francijā, Japānā, Ķīnā, Zviedrijā un citur.

Profesors N.Vederņikovs ir izcils speciālists furfurola tehnoloģijā un LZA ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļa savās sēdēs vairākkārt ir klausījusies un apspriedusi viņa ziņojumus par furfurola iegūšanas iespējām Latvijā, izmantojot vietējos izejmateriālus. Jāatzīmē, ka furfurols ir viena no nedaudzajām ķīmiskās rūpniecības izejvielām, ko pie mums varētu iegūt pietiekamā daudzumā, lai nodrošinātu citu sarežģītāku ķīmisku savienojumu un ma-teriālu ražošanu.

Profesors N.Vederņikovs ir aktīvi atbalstījis Latvijas neatkarības atgūšanu. Pilnībā pārvalda latviešu valodu.

Ņemot vērā, ka visa profesora N.Vederņikova radošā dzīve ir ritējusi Latvijā un viņa zināšanas un praktiskā pieredze arī turpmāk var kalpot Latvijas valsts izglītības, zinātnes un rūpniecības attīstībai, mēs atbalstām Latvijas pilsonības piešķiršanu viņam.

LZA viceprezidents akadēmiķis J.Stradiņš

Akadēmiķis Nikolajs Vederņikovs strādā Koksnes ķīmijas institūtā no 1959.gada pēc RPI Ķīmijas fakultātes beigšanas ar izcilību. Kopš 1971.gada viņš ir Polisaharīdu ķīmijas laboratorijas vadītājs. Zinātņu kandidāta disertāciju N.Vederņikovs ir aizstāvējis 1965.gadā, bet ķīmijas zinātņu doktora disertāciju — 1981.gadā. Par doktora disertāciju atzinīgas atsauksmes atsūtīja 38 šajā nozarē vadošie zinātnieki un speciālisti.

Kopā ar līdzautoriem N.Vederņikovs ir uzrakstījis 267 publikācijas, tai skaitā 4 monogrāfijas, 207 zinātniskos rakstus un konferenču tēzes, saņemti 19 patenti 11 valstīs un 37 autorapliecības par izgudrojumiem. Viņa vadībā ir izstrādātas 5 zinātņu kandidāta disertācijas un 3 termiņus (1982.—1990.) viņš ir strādājis kā Ķīmijas tehnoloģijas ekspertu padomes loceklis Augstākajā atestācijas komisijā Maskavā. 1989. gadā viņam ir piešķirts profesora goda nosaukums.

Pamatojoties uz teorētisko pētījumu rezultātiem, N.Vederņikovam pirmo reizi pasaules rūpnieciskajā praksē izdodas atrisināt pilnīgas lapkoku koksnes polisaharīdu izmantošanas problēmu, iegūstot gan furfurolu, gan raudzējamos cukurus. Jaunā tehnoloģija profesora N.Vederņikova vadībā ir realizēta sešās PSRS rūpnīcās, dodot vairāk nekā 10 milj. rubļu lielu ekonomisko efektu. Pār-dota licence Dienvidslāvijas firmai “ Jugotanin” un sekmīgi izpildīti 6 kontrakti ar rietumu firmām par 750 tūkst.USD. Izpildot šos kontraktus, profesors N.Vederņikovs ir nostrādājis 8 mēnešus modernās furfora rūpnīcās ārzemēs, ko būvējušas “Escher Wyss”, “Rosenlew” un citas pazīstamas firmas. Izmantojot jauno tehnoloģiju, furfurola iznākums šajās rūpnīcās palielinājās par 20—25 procentiem.

Profesora N.Vederņikova devums zinātnē un tehnoloģijā ir novērtēts ar Republikas valsts prēmiju (1982), sešām Zinātņu akadēmijas prēmijām, divām Zelta medaļām un pirmās pakāpes diplomu Vissavienības izstādē Maskavā.

Profesora N.Vederņikova darbi atzīti arī ārzemēs. Viņa vadītajā laboratorijā ir stažējušies prof. Mičko no Kanādas, prof. Rozmarīns no Rumānijas, prof. Košiks no Čehoslovākijas u.c. Laboratoriju ir apmeklējuši zinātnieki no ASV (prof. Šafizade, dr. Robins), Francijas (prof. Gandini), Japānas (prof. Kobajashi, dr. Tokano), Vācijas (prof. Lieze), Lielbritānijas (dr. Vilsons), Ķīnas (prof.He Juanlu), Zviedrijas (prof. Flodins), Somijas (dr. Pāsikoski, dr. Rosengvists), Indonēzijas (dr. Panigoro), Malaizijas (dr. Abdul—Kaders), kā arī no lielākās daļas bijušām socialistiskājām valstīm.

Prof. N.Vederņikovs ar referātiem ir piedalījies 34 starptautiskās konferencēs, 1995. gadā lasījis lekcijas Zviedrijas Lauksaimniecības universitātē. 1996.gadā Kembridžas Biogrāfiskais centrs viņu izvirzīja Man of the Year titula piešķiršanai, bet 1997.gadā Amerikas Biogrāfiju institūts iekļāva viņa biogrāfiju izdevumā “Five Hundred Leaders of Influence”.

Atmodas laikā N.Vederņikovs aktīvi atbalstīja cīņu par Latvijas neatkarību. Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gada maijā viņš izstājās no PSKP, 1991.gada janvārī kopā ar institūta darbiniekiem dežūrēja pie Ministru padomes ēkas, balsoja par telegrammas sūtīšanu M.Gorbačovam, pats aizsūtīja telegrammu Petera kungam, atbalstot Latvijas neatkarību. Viņš arī brīvi pārvalda latviešu valodu.

Akadēmiķis N.Vederņikovs turpina aktīvi piedalīties tehniskā progresa attīstībā Latvijas Republikā, viņš ir LR Patentu valdes Apelācijas padomes loceklis, nacionālās programmas “Biodegvielu ražošana un pielietošana Latvijā” Koordinācijas padomes loceklis, LV Koksnes ķīmijas institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja vietnieks. Kopā ar Preiļu rajona padomes organizēto grupu viņš aktīvi darbojas mazvērtīgo lapkopu koksnes un koksnes atkritumu pārstrādāšanas organizēšanā, lai ražotu furfurolu un etiķskābi. Šajā virzienā viņš turpina arī zinātnisko darbu, izpildot grantu un vadot 3 doktorandus.

Ņemot vērā visu teikto, LV Koksnes ķīmijas institūta Zinātniskā padome atbalsta Latvijas pilsonības piešķiršanu Nikolajam Vederņikovam par īpašiem nopelniem Latvijas Republikas labā.

LV KĶI Zinātniskās padomes priekšsēdētājs

1997.gada 2.septembrī akadēmiķis A.Alksnis

Autobiogrāfija

Es, Nikolajs Vederņikovs, esmu dzimis 1937.g.8. februārī Tverā. Mans tēvs Aleksandrs Vederņikovs ir dzimis 1894.g. un strādāja Valsts bankā. 1941.g.jūlijā viņš bija mobilizēts armijā. Pēc demobilizācijas 1946.g. viņu norīkoja strādāt Latvijas Bankā, kur viņš nostrādāja līdz pensijai. Tēvs nomira 1983.g. Rīgā. Mana māte Antoņina Vederņikova (Beļjaminova) dzimusi 1904.g., strādāja par mūzikas skolotāju. 1941.g. jūnijā viņai piedzima meita Tatjana, bet oktobrī mēs aizbraucām uz Kostromu pie mātesmāsas. Tur māte strādāja rūpnīcā — 1945.g. janvārī viņa nomira. Pēc mātes nāves es un māsa dzīvojām pie mātesmāsām.

1946.g.decembrī tēvs atveda mani uz Rīgu. Vēlāk arī māsu. Mana māsa Tatjana Perfiļjeva (Vederņikova) dzīvoja Rīgā, bet 1993.g. viņa ar savu ģimeni aizbrauca uz Krieviju un tagad dzīvo Novgorodā.

1954.g. es pabeidzu 1. dzelzceļnieku vidusskolu ar sudraba medaļu un iestājos LVU Ķīmijas fakultātē. 1958.g. kopā ar fakultāti mūs pārveda uz atjaunoto RPI, kuru es beidzu ar izcilību 1959.g. Mācoties institūtā, prakses laikā strādāju par aparātstrādnieku Līgatnes papīrfabrikā, Ļeņingradas un Kanskas hidrolīzes rūpnīcās. 1957.g. vasarā braucām uz Kazahstānu palīdzēt vākt ražu — tur es 3 mēnešus nostrādāju par kombainiera palīgu.

Pēc RPI beigšanas mani norīkoja strādāt LZA Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūtā, kur strādāju arī tagad. Mainījās tikai amati — inženieris, aspirants, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, zinātniskais sekretārs, direktora vietnieks zinātniskajā darbā. No 1971.g. pēc mūsu laboratorijas vadītājas doc. V.Kalniņas nāves esmu Polisaharīdu ķīmijas laboratorijas vadītājs.

Ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju prof. A.Kalniņa vadībā aizstāvēju 1965.g. un doktora disertāciju — 1981.g. Par profesoru ievēlēja 1989.g., kad manā vadībā bija izstrādātas un aizstāvētas 5 zinātņu kand. disertācijas. Par LZA korespondētājlocekli mani ievēlēja 1989.g. un par īsteno locekli — 1992.g. Tajā pašā gadā mani ievēlēja arī par Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas locekli.

Strādājot Koksnes ķīmijas institūtā, jau sākot no 1962.g., es daudz strādāju arī rūpnīcās, izpildot līgumus, kas bija saistīti ar jaunas tehnoloģijas un iekārtas izmēģināšanu un ieviešanu. Kopā man iznāca strādāt 15 dažādās rūpnīcās, tajā skaitā 3 modernās furfurola rūpnīcās Dienvidslāvijā un Ungārijā.

Piedalījos dažādās starptautiskās konferencēs Vācijā, Polijā, Somijā, Indijā, Čehoslovākijā, lasīju lekcijas Zviedrijā.

1960.g. es apprecējos ar Valēriju Loktevu, un 1965.g. mums piedzima meita Gaļina. 1985.g. meita apprecējās un no tā laika dzīvo Maskavā. 1988.g. es izšķīros no pirmās sievas un apprecējos ar Irēnu Krūmu, kurai ir divi bērni — Ilmārs (dzimis 1971.g.) un Laura (dzimusi 1978.g.).

No 1965.g. biju PSKP loceklis, bet 1990. g. maijā pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas es izstājos no PSKP.

Pēc A.Kreitusa kunga piedāvājuma es piedalījos Darba partijas programmas izstrādāšanā, un 1997.gada 15.martā Darba partijas dibināšanas konferencē tiku ievēlēts par padomes un valdes locekli.

1997.gada 2.septembrī N.Vederņikovs