Mēs visi pasaulē

Pie franču lasītājiem — ar draudzīgi atvērtu plaukstu

Ar Latvijas Kultūras ministrijas un Sorosa fonda atbalstu apgāds “Nordik” franču valodā laidis klajā antoloģiju “Latviešu literatūra XX gadsimtā”. Grāmatas dzimšanas diena tika svinēta nelielajā Dī pilsētiņā, kur tradicionālā Rietumu— Austrumu festivāla ietvaros no 18. līdz 28.septembrim bija sarīkots grāmatu salons. Nedēļu šajā skaistajā Priekšalpu pilsētiņā pie Dromas upes uzturējās arī antoloģijas sastādītāja, tulkotāja un atdzejotāja Inta Geile - Sīpolniece un dzejnieces Nora Ikstena un Māra Zālīte. Par grāmatas ieceri, tapšanu un iziešanu tautās — saruna ar Intu Geili-Sīpolnieci.

— “Latvijas Vēstnesis” savā laikā rakstīja par jūsu veidoto dokumentālo filmu “Sods par sapni”, kas veltīta tā sauktajai franču grupai. Jūs latviešu lasītājus esat iepazīstinājusi ar Fransuāzas Sagānas un Žorža Simenona romāniem, Žana Kokto “Cilvēka balsi” un vēl dažiem franču autoriem. Kā radās doma veidot šādu antoloģiju, kā atradāt tulkotājus un atdzejotājus?

— Kopš Veronikas Strēlertes laikiem, kad 1931.gadā franciski iznāca neliela latviešu dzejas grāmatiņa, mūsu autoru darbi tulkoti tikai sakarā ar atsevišķiem pasākumiem, tie nekur nav apkopoti. Kopš 1993.gada, kad man tika dota iespēja ar Francijas Kultūras ministrijas stipendiju trīs mēnešus pavadīt Parīzē, esmu pati savam priekam franciski tulkojusi gan Imantu Ziedoni un Māri Čaklo, gan Miervaldi Birzi un citus rakstniekus. Šādi mīlestības darbi bija arī Ievas Lases audzēknei Intai Šmitei un Universitātes docentei Astrai Skrābanei. Stimulu grāmatas veidošanai deva šis festivāls, kas tika rīkots jau devīto reizi. Pēdējos piecus gadus tā ietvaros notiek grāmatu salons ar daudzu slavenu apgādu piedalīšanos. Tā ir ļoti laba iespēja tikties ar rakstniekiem, tulkotājiem un izdevējiem.

— Kā Francijā tika uzņemta mūsu literatūras antoloģija?

— Speciālisti ļoti atzinīgi novērtēja filozofijas doktora Viestura Vecgrāvja sniegto ieskatu latviešu literatūrā un ziņas par autoriem, kā arī grāmatas mūsdienīgo noformējumu, ko veidojuši fotogrāfs Ilmārs Znotiņš un jaunais mākslinieks Aigars Ozoliņš. Es no savas puses varu piebilst, kā neatsverams palīgs grāmatas veidošanā bija redaktors Nikolā Ozano ( Nicolas Auzanneau ), kas arī ir mūsu Universitātes pasniedzējs.

— Kas noteica autoru un darbu atlasi?

— Darbus izvēlējos es, aprunājoties arī ar Viesturu Vecgrāvi, cenšoties sniegt pēc iespējas plašāku un dziļāku ieskatu latviešu rakstniecībā XX gadsimtā. Reizē bija jāsamēro vēlmes ar iespējām. Piemēram, Raiņa dzejas šajā grāmatā nav, jo tik ātrā laikā kvalitatīvus tulkojumus nevarējām sagādāt. Nav arī Erika Ādamsona. Tas paliek nākotnes uzdevums. No agrāko laiku atdzejojumiem ir vienīgi Edvarta Virzas poēma “Lauku darbi”, ko atdzejojusi Elza Stērste. Visi pārējie ir Astras Skrābanes, Intas Šmites un mani tulkojumi. Centos izvēlēties dzejas, prozas un dramaturģijas paraugus, kas vislabāk raksturotu mūsdienu latviešu literatūras kopainu un reizē atspoguļotu mūsu tautas likteni. Man likās svarīgi, piemēram, pieminēt gan Knuta Skujenieka izsūtīšanu uz Sibīriju, gan Miervalda Birzes pārdzīvojumus vācu koncentrācijas nometnē. Tātad krājumā ir Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas, Māras Zālītes un Klāva Elsberga dzejoļi un poēmas, Zigmunda Skujiņa proza un Leldes Stumbres viencēliens Astras Skrābanes tulkojumā, Imanta Ziedoņa epifānijas un Gundegas Repšes novele Intas Šmites tulkojumā un Knuta Skujenieka, Miervalda Birzes, Alberta Bela, Regīnas Ezeras un Māra Čaklā darbi manā tulkojumā.

— Cik plašs ir šis festivāls,un vai bija vērojama interese par mūsu literatūru?

— Šis Rietumu—Austrumu festivāls, ko rīko franču asociācija Traverses, ir milzu notikums Dī pilsētiņas dzīvē. Tajā piedalās vai visi iedzīvotāji, piedāvājot savus pakalpojumus viesu uzņemšanā un dažādu pasākumu rīkošanā. Viņi tā arī saucas — “brīvprātīgie” un laipni nēsā nozīmītes ar šo uzrakstu. Arī mēs ar Māru Zālīti un Noru Ikstenu dzīvojām šādā “brīvprātīgo” mājā. Istabu tur bija, šķiet ļoti, daudz, jo šī ģimene uzņēma arī vairākus igauņu un poļu rakstniekus. Ģimenes galva esot ģeologs. Pats akmens nams, no īsta koka gatavotās mēbeles un viss iekārtojums iedvesa respektu ar savu pamatīgumu, pat tādu kā senatnīguma šarmu. Ērtības, protams, vismūsdienīgākās. Apbrīnojami kopts zāliens, puķes. Visapkārt kalni. No rītiem tie tinas zilganā dūmakā. Klusums visapkārt.

Uz festivālu uzaicina katru gadu citu valsti. Šoreiz galvenā dalībniece bija Lietuva, kuru pārstāvēja gan profesionālā, gan tautas māksla, nacionālā virtuve un tamlīdzīgi. Protams, arī literatūra. Grāmatu salonā piedalījās populārais prozaiķis Sauļus Kondrots un dzejnieks Marcēlijs Martinaitis.Viņa “Kukušu balādes”, kas pirms vairākiem gadiem iznāca Latvijā, par godu šim festivālam izdotas arī Francijā. Domāju, ka arī mums tas būs nākamais solis. Šoreiz antoloģija tika izdota Latvijā, nākamais tulkojums varētu iznākt Francijā.

— Kas piedalās grāmatu salonā, un kā notiek savstarpēja iepazīšanās?

— Šajā salonā piedalījās aptuveni 100 Francijas un arī citu valstu apgādi ar 3500 dažādām grāmatām. Bija ieradušies daudzi grāmatizdevēji, rakstnieki un tulkotāji. Krievu literatūru pārstāvēja Ludmila Uļicka un Viktorija Tokareva. Tika runāts par slovēņu un rumāņu rakstniecību. Bija arī daži gruzīnu autori, jo nākamā festivāla galvenā viešņa būšot Gruzija. Ar mūsu grāmatu salona dalībniekus iepazīstināja ievērojamās radioprogrammas “France—Culture” žurnālists Antuāns Spirs ( Antoine Spire ). No filmas “Sods par sapni” tika parādīti fragmenti par Elzu Stērsti un Kurtu Fridrihsonu. Māra Zālīte lasīja savu dzeju, bija intervija ar Noru Ikstenu. Man izdevās tikties ar pazīstamā grāmatu apgāda “Robert Laffont” pārstāvi. Mūsu grāmatu novērtēja kā labi padarītu darbu.

— Un visbeidzot — kāpēc grāmatai nav nosaukuma? Tikai atturīgi uzrakstīts “Latviešu literatūra XX gadsimtā”.

— Mums šķita, ka māksliniekam Aigaram Ozoliņam tik precīzi izdevies pateikt to, ko mēs, grāmatas veidotāji, bijām iecerējuši, ka vārdi vairs nav vajadzīgi. Mums ir jauna literatūra — kā tikko apsēts lauks. Bet mēs augam, attīstāmies un esam atvērti pasaulei. Un pāri mūsu draudzīgajā žestā atvērtajai plaukstai — mūžīgais ūdens ritējums.

Novēlot grāmatai atsaucīgus lasītājus, varētu atgādināt franču dzejas tulkotājas Maijas Silmales aicinājumu: “Dzeja svešā valodā reizēm ir ļoti neaizsargāta. Esiet zeme, cilvēki, kas lasāt dzeju, jo dzeja ir sēkla, kura uzdīgst, aug un sazarojas. Esiet saudzīgi!”

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

“Latviešu literatūra XX gadsimtā”. Mākslinieks — Aigars Ozoliņš.

Dī pilsētiņai cauri vijas Dromas upe.

Tulkotāja Inta Geile– Sīpolniece

No visām pusēm Dī pilsētiņu ieskauj kalni

Parizē pie Latvijas vēstniecības ēkas netālu no Triumfa arkas. No kreisās: Nora Ikstena, Māra Zālīte un Inta Geile–Sīpolniece

Foto: Inta Geile-Sīpolniece