Pie latvieša, kura mūža darbs ir Latvija

Uz redaktora Ata Skalberga jautājumiem atbild Andrejs Eglītis

Ar dzejnieku Andreju Eglīti es satikos Stokholmas centrā pie Galvenās dzelzceļa stacijas. Un tad ar 53.autobusu braucām uz viņa mājām Dānvidsklipera rajonā. Tulkojumā tas nozīmējot Dāna klinšu rajons. Tuvumā ir kuģu piestātnes, jūtama Baltijas jūras elpa. Dzejnieks dzīvo septiņstāvu mājas 5.stāvā divistabu dzīvoklī. Dzīvo tur jau no 1947.gada. Andrejs Eglītis nav krājis naudu, lai pārceltos uz lielāku dzīvokli, pirktu dārgas mēbeles un rūpētos par savu komfortu. Ne jau tāpēc viņš dzīvo Zviedrijā. Visi viņa garīgie un fiziskie spēki atdoti dzejai, literatūrai, sabiedriskajai darbībai cīņā par Latvijas Brīvību un Neatkarību. Un mūsu saruna arī par Latviju un tās brīvību.

Atis Skalbergs: — Kas tevi visvairāk nodarbina, domājot par šodienas Latviju?

Andrejs Eglītis: — Es varētu atbildēt tā: mani nodarbina rīts, mani nodarbina vakars, mani nodarbina nakts, kad es atmostos. Mani nodarbina Latvijas liktenis — vai mēs būsim, paliksim, vai mēs izcietīsim un izdzīvosim. Pastāvēt vai iznīkt? Problēma, no kuras es nevaru tikt vaļā, ja arī es gribētu tikt vaļā. Šodien es domāju, kas mūs var izglābt un kas mūs var grūst dziļi grāvī?

A.S.: — Un tas būtu?

A.E.: — Par to pašu NATO. Cik tas var būt draudzīgs, cik NATO lēmumi var mūs skart realitātē, cik tie var palikt uz papīra? Tai pašā laikā Maskava šauj no visiem stūriem. Jeļcins pirms Ziemassvētkiem būs Stokholmā un centīsies iestāstīt zviedru valdībai, ka NATO nedrīkst iesaistīt Baltijas valstis.

A.S.: — Es uzskatu, ka Latvija būs patiesi brīva. Mūsu tautas brīvības alkas šai gadsimtā ir piepildītas. Ne pilnībā, tomēr mēs esam patstāvīga, neatkarīga valsts. Un šī neatkarība nākotnē būs vēl reālāka. Kādas ir tavas domas?

A.E.: — Es tev pilnīgi piekrītu. Tikai viss mūsu gājiens ir kaut kas cits, kā tad, kad mēs cīnījāmies par brīvību. Tagad arī mums Fondā jācīnās par kaut ko citu. Mums jācīnās, lai tajās zemēs, kurās mēs dzīvojam, pārliecinātu valdības, lai viņas nāk palīgā Baltijas valstīm, lai mūs aizsargā no Maskavas. Es ticu, fanātiski ticu, ka mēs tiksim uz brīvības pusi vairāk nekā pašlaik. Bet tam līdzi nāk viens ienaidnieks — mūsu tautas klusā nāve — kad mēs mirstam vairāk, nekā dzimstam. Tautas izmiršanas procesa apturēšanai nedara neko it neviens, valdība nedara. Un tas mani nomāc, ka pēc desmit gadiem mēs izmirsim. Vienkārši nav mums vairs dabiskā pieauguma.

A.S.: — Mēs esam ievainota tauta, un tas pirmais vilnis, kad mēs ticējām brīvības gaismai, ir norimis. Kad jādomā par bērniem, par savas tautas nākotni, tad šajos materiālajos apstākļos to darīt ir grūtāk. Man ir ticība, ka mēs atgūsimies. Un te šo nacionālo pašapziņu var celt dzejnieki, mākslinieki, tie, kuriem tauta tic. Tu, Andrej, esi viens no tiem. Tāpēc svarīgas ir tavas domas.

A.E.: — Vārdam vairs nav tā spēka, kas bija agrāk. Tagad dominē realitāte. Ja es braucu kaut kur runāt, ja es nevāktu līdzekļus daudzbērnu ģimenēm, tad es neietu katedras priekšā. Fonda pārskatā ir redzams: tie ir miljoni, kas ir savākti pa visu pasauli un aizlaisti uz Latviju, i bērniem, i veciem ļaudīm. Lūk, tad es zinu, ka es daru, ka manam vārdam ir spēks, ka tie nav tikai skaisti vārdi. Cilvēks prasa maizi. Es gribu dot, cik es varu. Mums ir mācītājs Normunds Kamergrauzis. Viņš te beigs studijas un izdos grāmatu par to, ka Latvijā trūkst morāles, ētikas, ka Latvijā daudz kas ir sagrauts. Es viņam jautāju — kas tavu grāmatu lasīs? Cilvēki prasīs maizi. Tad ņem baznīcu pie rokas, ej nu staigā pa visiem laukiem. Un kad tev prasa naudu, par ko nopirkt medikamentus, tad gādā, mācītāja kungs, to naudu. Nevar vairs tikai no altāra sludināt — klausieties uz Dievvārdu. Tas ir jāpiepilda darbos. Ja baznīca to nedarīs, tai ir jāiznīkst! Viņa jau lēnām brūk kopā. Es pats esmu baznīcas cilvēks, bet es cīnos pret to runāšanu vien, ja aiz tā nestāv paša darbs.

A.S.: — Kas ir šodien jādara, lai Latvija nostiprinātos? Šorīt telefona sarunā tu teici, ka esi uzrakstījis piezīmes par tām atslēgām, ar kurām mēs varam atslēgt ceļu uz Latvijas patiesu brīvību.

A.E.: — Ja man šodien prasītu, cik svarīga loma šai lietā ir tautai, to īsteni vēl neapzinās. Viņas klēpī valstās ir tautas apzadzēji, slepkavas, ir Maskavas pravieši, arī godīgi ļaudis. Bet, lai tauta kļūtu pilnīgi brīva un, Brīvības durvis slēdzot, atslēgas nenolūztu, tai jāpārbauda savas zemes robežas, Austrumu robežas. Un latviešu valoda nedrīkst atstāt latvieša muti. Latviešu valoda ir svēta, tā jāsargā un latviešu valodā ir jārunā. Kas to pazaudē, tas pats sevi pazaudē. Ja tauta to pazaudē, tad pazūd arī pati tauta. Bet atslēgas neslēgsies arī tad, kad sāksim rāpot Maskavas neskaitāmo prasību priekšā. Bīstami ir okupantiem piešķirt pilsoņu tiesības. Palīdzēsim izveidot jaunatnei patriotisko iedālu kustību. Tas nozīmē — Tēvzemes mīlestību. Bez tās karavīrs nav nekāds karavīrs. Atvērsim acis mūsu jaunatnei, palīdzēsim tai tikt uz Dzīvības ceļa un tas nozīmē — visas tautas Dzīvības ceļa glābiņu. Tas veicams valsts mērogā. Es negribu durt visām tautas nelaimēm acīs, bet meklēt gaismas pusi. Šo gaismu var atrast. Meklēsim cilvēkā cilvēku! Jāpalīdz, palīdzēsim, palīdzēsim vēl vairāk! Tauta — mūsu mājas! Lai kādā pasaules malā mēs šodien mītam, mums visiem ir un paliks tikai vienas kopējas mājas — mūsu LatvijaÉ

Šī saruna tiešā raidījumā Latvijas Valsts radio 1.programmā skanēs rīt, 24.oktobrī, pulksten 18.07.

Andrejs Eglītis raidījumam atlasījis šādu savu dzeju:

Jaunā gadā

Andrejs Eglītis

Nav šodien jābaidās no maskaviešu

karotāju bandas, bet izmisumā jākrustās —

no tēvu zemes mīlestības mums vienai

daļai pāri palikušas tikai skrandas.

Tik daudzreiz Dieva vārdu esam saminuši

kājām un krievam zemi uzdāvāt mēs

esam gatavi ar visām mājām. Vai izcietīsim

tukšo sapņu karstumu un posta salu, ar

pirkstu rādot debesīm, nu esam satikuši

savas tautas galu. Bet ne jau ne. Tikai paciesties,

caur gadu simtu šausmām vij zvaigžņu

miriadas pestīšanas ceļu no dievišķīgām

rīta ausmām.Nāc mājās, Latvija, no debesu un

zemju tālumiem. No vakariem un rītiem.

Nāc mājās, Latvija, ar seniem Dieva

likumiem ap dvēsli aizmūžīgās smaržās

vītiem. Nāc, nekavējies, kad svešās tautās

iejaukušies, tā lēnām sākam bojā iet un

svešāki par svešu, viens otram kļūt.

Tev, senā baltā Latvija, tev mājās tagad

vajadzēja būt.

Nāc mājās, Latvija, tik ļoti tevi gaidām

mēs ar tavas sirdsšķīstības sensenības

gaismu. Pret tumsas baismu.

Daugavas vanagi. Vienosimies, iekams naidnieks nav iedzinis naglas arī mūsu zārkos. Ir jau vienalga, kā mūs apbēda, sadedzina vai goda svārkos. Skatos debesīs, divi vanagi viens otram pretī spārnus vēda. Tie abi nāk no vienas tautas, tiem abiem viena bēda. Tas viens ir no dzimtenes, tas otrs — no svešuma klaida. Vai tie viens otram tuvāk tiks. Jaunais gadu simts gaida.

Viena Latvija ir mums.

Ja tā zudīs, nebūs arī mūs.

Vēl nav par vēlu. Nedalīsimies

divās daļās. Mēs un Jūs.