PROJEKTI UN PAR PROJEKTIEM

Starp darba devēju un darba ņēmēju

Par Streiku likuma projektu

Pēc neatkarības atgūšanas, kopš deviņdesmito gadu sākuma, Latvijā veidojās darba devēju apvienības un notika padomju varas gados radušos arodbiedrību pārstrukturēšanās.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), izveidota 1992. gadā, ir patlaban plašākā darba devēju organizācija — tajā līdzdalīgie uzņēmēji nodarbina ap 28 procentus no valsts strādājošo kopskaita. Tās darbību regulē 1992. gada 15. decembra likums “Par sabiedriskajām organizācijām un to darbību”.

Darba ņēmēju intereses Latvijā pārstāv arodbiedrības, no kurām lielākās ir konsolidējušās Brīvo arodbiedrību savienībā, kas apvieno kopumā aptuveni 300 tūkstošus biedru jeb trešdaļu Latvijas darba ņēmēju. Papildus likumam “Par sabiedriskajām organizācijām un to darbību” arodbiedrības Latvijā reglamentē speciāls likums “Par arodbiedrībām”.

Pārstrukturējoties valsts ekonomikai un aizvien pieaugot jauno ekonomikas virzītājspēku — darba devēju un darba ņēmēju — vēlmei ietekmēt to intereses skarošu lēmumu izstrādi un pieņemšanu, kā arī ņemot vērā Rietumvalstu sociālo partneru sarunu ilggadīgo pieredzi, 1993. gada 19. oktobrī Ministru kabinets akceptēja trīspusējo sarunu veidošanas pamatprincipus.

1993. gada 28. decembrī darbu uzsāka Nacionālā trīspusējā darba devēju, valdības un arodbiedrību konsultatīvā padome, kuras nolikumā kā tās galvenais uzdevums ir noteikta darba devēju, darbinieku un valdības sadarbības koordinācija ar mērķi saskaņot ekonomisko un sociālo problēmu risināšanu valstī.

Sociālo partneru sadarbības specifisku jautājumu risināšanai 1993. gadā ir izveidota Trīspusējā darba aizsardzības padome, 1994. gadā — Trīspusējā sociālās apdrošināšanas padome un Trīspusējā padome obligātās veselības apdrošināšanas vadībai.

Viens no veiksmīgākajiem sociālo partneru sadarbības rezultātiem, kas guvis arī līdz šim lielāko sabiedrības uzmanību, ir šā gada 13. oktobrī Nacionālās trīspusējās darba devēju, valdības un arodbiedrību konsultatīvās padomes sēdē akceptētais Streiku likuma projekts, kas nosūtīts tālākam akceptam Ministru kabinetā un Saeimā.

Vladimirs Makarovs,

labklājības ministrs

— Sociālo partneru dialogu es neapšaubāmi vērtēju pozitīvi – tādā veidā palielinās sabiedrības izpratne un mazinās iespēja pārmest valdībai katru sabiedrības locekli skaroša lēmuma izstrādes slēpšanu. Tā tas ir ar Trīspusējās darba devēju, valdības un arodbiedrību konsultatīvās padomes, kā arī ar Trīspusējās sociālās apdrošināšanas padomes darbu. Ierosinot šeit izskatīšanai kādu jautājumu, parasti gan pirmā mūsu sarunu partneru reakcija ir negatīva, tomēr — tikai diskusijās dzimst patiesība. Kaut arī pretrunas pastāv, tomēr ir skaidrs, ka dažas sarunu dalībnieku intereses arī sakrīt — tas veicina visu pušu izpratni par dialoga nepieciešamību.

— Kā jūs vērtējat nesen sociālo partneru sarunās akceptēto Streiku likuma projektu?

— Katrā valstī ir jābūt šādam likumam, lai noteiktu, kas ir streiks, kā to piesaka, kā norit streika darbība — nepārtraukti saglabājot sarunu iespējas starp darba devēju un darba ņēmēju — un kā streiku iespējams beigt.

Streiku likums nav vērsts pret streiku vai streikotājiem, bet gan uz to, lai streiks mūsu valstī tiešām kļūtu par galējo cīņas līdzekli un pirms tam notiktu visas iespējamās sarunas un kompromisu meklējumi.