PROJEKTI UN PAR PROJEKTIEM

Starp darba devēju un darba ņēmēju

Par Streiku likuma projektu

Vladimirs Makarovs, labklājības ministrs

Turpinājums no 1.lpp.

Tāpēc noteikti ir jāuzsver šī sarunu nepieciešamība — jebkurā kolektīvā strīda stadijā — gan pirms iespējamā streika sākuma, gan arī tad, kad, citu risinājumu nerodot, — streiks kā pēdējais strīda risinājuma veids tomēr ir sācies. Un es uzskatu, ka tad, ja uzņēmuma vadība kaut nedaudz būtu bijusi gatava dialogam, arī, piemēram, “Nordekas” darbinieku streiks būtu novērsts.

Streiku problēma nav to uzsākšana, bet gan vadība un nobeigšana. Jo var pienākt arī situācija, kad abas puses — gan darba devējs, gan darbinieks — secina, ka streikotāju prasības ir godīgas, bet neizpildāmas. Šādā situācijā, lai streikotāji nebūtu zaudētāji, ir nepieciešamas efektīvas iepriekšējas sarunas un vismaz centieni viedokļus tiešām saskaņot.

— Ko uzskatāt par pozitīviem sasniegumiem likumprojekta izstrādes gaitā?

— Tikko Labklājības ministrijas izstrādātu, šo likumprojektu atbalstīja arī Latvijas Darba devēju konfederācija, uzskatot, ka tālāka papildu saskaņošana vairs nav nepieciešama.Tomēr pēc arodbiedrību, manuprāt, pamatotajiem iebildumiem tika izveidota darba grupa ar visu triju ieinteresēto pušu piedalīšanos un, sarunu ceļā precizējot likuma tekstu, tika atrasts visiem pieņemams variants. Tā rezultātā 13. oktobrī jau bez ilgām diskusijām visu triju pušu — Labklājības ministrijas, darba devēju un darba ņēmēju — pārstāvji parakstīja kopīgi sagatavoto Streiku likuma projektu.

— Kas bija likumprojekta apspriešanas strīdīgākie jautājumi?

— Piemēram, jautājums par to, kas var pieteikt streiku — tikai arodbiedrība vai arī darba kolektīvs? Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji uzskatīja, ka šādām tiesībām jābūt vienīgi arodbiedrībās apvienotiem darbiniekiem. Bet tas nozīmētu, ka kolektīvi, kur nav arodbiedrības, vispār nevarētu streikot – faktiski tas būtu zināmā mērā pat piespiedu mehānisms, kā cilvēkus iesaistīt arodbiedrībās. Tāpēc likumprojektā palika sākotnējā iestrāde — streiku var pieteikt gan arodbiedrības, gan uzņēmuma darbinieki.

Otrs karstāko diskusiju objekts bija jautājums par to, kas var streikot un kādas ir tomēr obligāti izpildāmās saistības. Daudziem dienestiem, kam ir saglabātas streika tiesības, šī streika laikā tomēr jānodrošina iestādes darbība. Tādi ir ārstniecības un medicīniskās palīdzības dienesti, sabiedriskā transporta, dzeramā ūdens piegādes, elektroenerģijas un gāzes ražošanas un piegādes, sakaru, gaisa satiksmes kontroles, atkritumu un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas, radioaktīvo vielu un atkritumu uzglabāšanas, civilās aizsardzības un citi dienesti – projektā kopumā desmit. Šo nozaru darbinieki varēs piedalīties streikā tikai tad, ja būs brīvi no pienākumu pildīšanas, lai pat šāda riska situācijā neciestu valsts iedzīvotāji. Faktiski es uzskatu, ka šajos dienestos streika iespēja, cēloņi būtu jālikvidē jau sākotnēji — lai šis kolektīvais darba strīds vispār nerastos.

Vitālijs Gavrilovs,

a/s “Aldaris” un Darba devēju asociācijas prezidents

— Kas jums — darba devējiem — noteica nepieciešamību atbalstīt Streiku likuma projekta izstrādi?

– Šodien darba devēji, neapšaubāmi, ir ieinteresēti izveidot skaidrus, pareizus un varbūt pat starptautiski atzītus triju sociālo partneru — darba devēju, darba ņēmēju un valsts — attiecību noteikumus. Un viena no šo attiecību būtiskām sastāvdaļām būs likums par streikiem, kurš risinās darba strīdu situācijas. Līdz šim tādu spēles noteikumu tik smagām situācijām nebija. Jaunais likums skaidri regulēs divu sociālo partneru — darba devēju un darba ņēmēju — attiecības, definējot, kas ir streiks, kā pie tā nonāk un kā to piesaka, un kā atrisina. Mums, darba devējiem, šāda likuma pieņemšana ir solis uz darbinieku apmierinātību, tāpat kā labi darba apstākļi, pareiza darba samaksas sistēma, bez kuras nav iespējams panākt pilnīgu darbinieka atdevi.

— Vai, jūsuprāt, tas, ka šāds likumprojekts tiek izstrādāts, nozīmē, ka Latvijas uzņēmumos pastāv liels skaits riska situāciju, kurās var būt nepieciešamība likt lietā streiku likumu?

— Nedrīkst sagaidīt brīdi, kad kaut kas tāds notiek. Šādām situācijām ir jāgatavojas iepriekš un jāapmāca cilvēki, kā rīkoties. No šī likuma nedrīkst baidīties, jo tā pieņemšana nozīmētu drošību gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem — likums radīs saskaņotu pieeju streika situācijas risināšanai.

— Vai, kopīgi izstrādājot šo likumprojektu, sarunu partneriem — darba devējiem, ņēmējiem un valsts pārstāvjiem — radās būtiskas domstarpības?

— Nē, tā bija kopīga ceļa meklēšana, kas vēlreiz pierādīja dialoga nepieciešamību. Tikai tādā veidā var atrast visiem pieņemamu risinājumu jebkurā, ne tikai streiku, jautājumā. Mēs darbojāmies kopīgā darba grupā un centāmies viens otru argumentēti pārliecināt. Un vienmēr nonācām pie visiem pieņemama kompromisa.

— Tātad ārpus likumprojekta nepalika nekas būtisks no tā, ko tur iestrādāt būtu vēlējušies darba devēji?

— Nē, domāju, ka ne. Un vēlreiz jāuzsver svarīgākais, kas līdz ar tā pieņemšanu var tikt panākts, — šis likums ļaus droši justies gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem.

— Kā jūs kopumā vērtējat darba devēju, darba ņēmēju un valsts sociālo dialogu Latvijā? Vai streiku likumprojekts bija jūsu sadarbības pirmais veiksmīgais rezultāts?

— Sociālo partneru dialogs mūsu valstī vēl ir tikai veidošanās stadijā. Pavisam nesen bija situācija, kad sešus mēnešus pēc kārtas nenotika neviena sociālo partneru trīspušu padomes sēde. Vai tas nozīmē, ka trūkst problēmu, ko tai risināt? Nē, tas nozīmē atklāta dialoga, tātad demokrātijas trūkumu. Un mēs gribam sabiedrībai rādīt ceļu uz šādu dialogu, rīkojot, piemēram, trīspušu sarunas par darba drošības jautājumiem, par sociālo apdrošināšanu, profesionālo izglītību un citiem jautājumiem, kas skar katru darbinieku un darba devēju. Mēs esam par atklātiem un skaidriem spēles noteikumiem.

— Kāds, jūsuprāt, ir šī sociālā dialoga galvenais mērķis, ko jūs vēlaties panākt ar piedalīšanos tajā?

— Sociālais miers mūsu sabiedrībā — tas, ko mēs vēlamies saglabāt un atstāt nākamajām paaudzēm. Tas ir galvenais mērķis — gan man kā pilsonim, gan kā uzņēmējam. Lai šāds sociālais miers būtu iespējams, katrai sociālā dialoga pusei ir jāzina, ko domā tās partneri, kāds ir viņu uzdevums, idejas un mērķi. Tikai tādā gadījumā iespējams vienam otru saprast un palīdzēt. Tad sabiedrībā var rasties arī nepieciešamā “pleca sajūta”.

Agris Olmanis,

Brīvo arodbiedrību

savienības priekšsēdētājs:

— Vai, jūsuprāt, var uzskatīt, ka līdz ar Streiku likuma projekta kopīgu izstrādi sociālo partneru dialogs Latvijā tiešām ir iedzīvināts?

— Jā, jo mums pirmo reizi bija iespēja pateikt, ka piedāvātais likumprojekta variants mūs neapmierina. Un mūsu iebildumi sociālo partneru dialogā tika uzklausīti.

— Kādi bija jūsu iebildumi pret Labklājības ministrijas sākotnēji piedāvāto likumprojekta variantu?

— Vispirms jau pirmajā projekta variantā iestrādātā norma par to, ka pirmām kārtām darbinieki un tikai tad arodbiedrības varētu būt streika pieteicēji un organizatori. Mūsuprāt, tieši pretēji — jau likumā jānosaka prioritāte arodbiedrībās organizētajiem darba ņēmējiem šajā ziņā — viņu pašu interešu labākas aizsardzības labad. Pirmajā likumprojekta apspriešanas reizē mēs pat ierosinājām šo procesu atstāt tikai arodbiedrību ziņā. Tam, ka darbiniekiem būtu nepieciešams organizēti apvienoties, jo sevišķi kolektīvā darba strīda gadījumā, par pamatojumu jāmin priekšrocības, ko līdz ar iestāšanos organizācijā var izmantot katrs arodbiedrību loceklis: juristu konsultācijas, padomi, kā virzīt darbinieku protestu un formulēt prasības, lai efektīvāk panāktu savu interešu ievērošanu un vienlaikus lai streiks neiegūtu haotisku formu, kā rezultātā darbinieki atkal būtu tikai zaudētāji. Turklāt apvienošanos arodbiedrībās nedrīkst ierobežot, kā tas bija “Nordekas” variantā, — arodbiedrību dibināšanas iniciatorus atlaist no darba aizliedz Darba likumu kodekss.

Trīspušu sarunu noslēgumā parakstītais variants mūs apmierina — streika pieteikuma tiesības tiek piešķirtas gan arodbiedrībām, gan darbiniekiem.

— Vai, jūsuprāt, ar likumu arodbiedrībām piešķirta iniciatīva streiku pieteikšanā un organizēšanā nevarētu kļūt par sava veida piespiedu mehānismu darbinieku iesaistīšanai arodbiedrību organizācijās?

— Nē. Cilvēkiem vienkārši ir jāsaprot, ka arodbiedrības ir spējīgas daudz labāk aizsargāt viņu intereses attiecībās ar darba devējiem. Tā, piemēram, pašlaik notiekošajā valsts uzņēmumu privatizācijā un visas ekonomikas pārveides laikā mēs spējam vienoties ar Privatizācijas aģentūru, mums ir stabilas attiecības ar Valsts ieņēmumu dienestu, Valsts darba inspekciju. Ir skaidrs, ka tikai ar lielu un labi organizētu spēku nevar nerēķināties.

Turklāt valstiskā mērogā mēs varam uzskatīt arodbiedrības par sava veida drošības vārstuli — līdzekli, ar kura palīdzību sabiedrība var atbrīvoties no uzkrātās spriedzes, turklāt organizētā un pārskatāmā formā. Un tas nozīmē sociālo mieru valstī, bet par to, kā zināms, jebkura sabiedrība un jebkura valdība ir ar mieru daudz maksāt.

— Kur, pēc jūsu domām, arodbiedrības līdz šim savu spēku ir visspilgtāk parādījušas?

— Piemēram, 1994. gada skolotāju streika laikā. Arī šogad – “Nordekas” konfliktā.

— Kas vēl sākotnējā Streiku likuma projekta variantā jums bija nepieņemams?

— Otrs mūsu iebildums bija tas, ka streika pirmajā variantā nebija skaidri regulēts streika vadības process — bija paredzēts to uzticēt sociālo partneru trīspušu konsultatīvajai padomei. Bija skaidrs, ka tādā gadījumā streiki tiks padarīti par neiespējamiem — kamēr atsūtīs pieteikumu, kamēr apstiprinās darba grupu un šo priekšlikumu izskatīs, iniciatīva jau būs noslāpusi.

— Kas, jūsuprāt, būs lielākais jaunā likuma sasniegums?

— Tas, ka streiks tiek paredzēts kā pēdējais, galējais darba strīda risināšanas ceļš. Vispirms, kā tas noteikts likumā, būs jānotiek sarunām, un, iespējams, tās vairumā gadījumu spēs novērst strīda cēloņus.

— Kā jūs vērtējat pašu Streiku likuma izstrādes faktu – vai tas nozīmētu lielu šādu krīzes situāciju iespējamību?

— Neviena valdība nav ieinteresēta streikos. Tomēr to iespējamība pastāv vienmēr, tāpēc tie ir jāregulē. Līdz Streiku likuma pieņemšanai šādas regulācijas Latvijā trūkst. Pēc neatkarības atgūšanas Latvija pievienojās ANO 1966. gada paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kurā noteiktas arī streikošanas tiesības. Tās paredzētas arī Latvijas konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 26. pantā un likuma “Par arodbiedrībām” 20. pantā. Tomēr nekur nebija konkrētas reglamentācijas. Un ko tas nozīmēja realitātē? Kā māk vai arī kā grib, tā dara. Un tas atkal nozīmē haosa iespējas. Tādēļ, mūsuprāt, šis likums būs ieguvums gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem, gan, neapšaubāmi, valstij kopumā.

Dina Gailīte,

Saeimas un valdības lietu

virsredaktore

Streiku likums Likumprojekts

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini.

Kolektīvais darba strīds — tāds darba strīds, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām un kurā arodbiedrības vai darbinieku prasības darba devējam attiecas uz visiem vai daļu no attiecīgajā uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā, iestādē, organizācijā vai nozarē strādājošajiem darbiniekiem, un tās pauž visi vai daļa attiecīgo darbinieku.

Kolektīvā darba strīda puses — darba devējs, darba devēju grupa, darba devēju organizācija vai nozares pārvaldes institūcija un darbinieku arodbiedrības vai attiecīgajā uzņēmumā vai nozarē strādājošie darbinieki vai viņu pilnvarotie pārstāvji.

Streiks — kolektīvā darba strīda atrisināšanas forma, kas izpaužas kā brīvprātīgs noteiktas darbinieku grupas pilnīgs vai daļējs darba veikšanas pārtraukums.

Streika sarunas — sarunas, kuru mērķis ir panākt vienošanos kolektīvajā darba strīdā, novērst vai izbeigt streiku.

Solidaritātes streiks — streiks, kura pamatā nav kolektīvais darba strīds, bet solidarizēšanās ar cita uzņēmuma vai nozares darbinieku prasībām, lai panāktu to interešu ievērošanu.

Streika pieteikums — paziņojums par arodbiedrības vai darbinieku vai viņu pilnvaroto pārstāvju pieņemto lēmumu streikot.

2.pants. Šis likums regulē:

1) streika pieteikšanas un norises kārtību;

2) streikošanas tiesību ierobežojumus;

3) pamatu streika atzīšanai par nelikumīgu;

4) streika norises uzraudzību, kā arī starpniecību streika laikā;

5) darbinieku un darba devēju tiesības un pienākumus streika pieteikšanas un streika laikā;

6) atbildību par šī likuma un citu tiesību aktu pārkāpšanu un streika laikā nodarītajiem zaudējumiem.

3.pants. (1) Strādājošajiem ir tiesības streikot, lai aizstāvētu savas darba tiesības, ekonomiskās vai profesionālās intereses.

(2) Tiesības streikot izmantojamas kā galējs līdzeklis tikai tad, kad visas citas iespējas panākt vienošanos un samierināšanos kolektīvajā darba strīdā ir izsmeltas streika sarunās starp kolektīvā darba strīda pusēm.

4.pants. (1) Piedalīšanās streikā ir brīvprātīga.

(2) Nevienu darbinieku nedrīkst piespiest vai tam neļaut piedalīties streikā.

(3) Pret darbiniekiem, kas šajā likumā noteiktā kārtībā piedalās streikā, nedrīkst vērst nekādus piespiedu pasākumus, lai viņi izbeigtu streiku.

5.pants. (1) Streika laikā kolektīvā darba strīda pusēm jāpiedalās streika sarunās, lai noregulētu kolektīvo darba strīdu.

(2) Prasības, priekšlikumi, ierosinājumi un atbildes uz tiem streika sarunu laikā, kā arī pieņemtie lēmumi un panāktās vienošanās jānoformē rakstiski.

(3) Ja darba devējs nepilda streika sarunās panākto vienošanos par kolektīvā darba strīda atrisināšanu, tad arodbiedrībai vai darbiniekiem ir tiesības atsākt streiku bez pienākuma izpildīt šī likuma III nodaļas 12. un 13.pantā minētos noteikumus.

6.pants. Ja kolektīvais darba strīds attiecas uz vairākiem darba devējiem, tad tiem kopīgi jāizvirza pārstāvji streika sarunām ar arodbiedrību vai darbiniekiem.

7.pants. Kolektīvā darba strīda pusēm jānodrošina streika norise šajā likumā paredzētajā kārtībā.

II nodaļa. Sarunas pirms streika pieteikšanas

8.pants. (1) Kolektīvā darba strīda atrisināšanai pirms streika pieteikšanas arodbiedrība vai darbinieki un darba devējs, darba devēju grupa, darba devēju organizācija vai nozares pārvaldes institūcija (turpmāk tekstā — darba devējs) rīko sarunas. Kolektīvā darba strīda pusēm no to pilnvarotajiem pārstāvjiem jāizveido izlīgšanas komisija ne mazāk kā sešu cilvēku sastāvā un vienādā skaitā no katras puses, lai atrisinātu kolektīvo darba strīdu. Šī komisija jāizveido ne vēlāk kā desmit dienu laikā pēc arodbiedrības vai darbinieku prasību iesniegšanas darba devējam.

(2) Arodbiedrības pilnvarotie pārstāvji un darbinieku pilnvarotie pārstāvji paši no sava vidus izvirza izlīgšanas komisijas locekļus.

9. pants. (1) Arodbiedrība savus pārstāvjus izvirza statūtos noteiktajā kārtībā. Ja uzņēmumā ir vairākas arodbiedrības, tās sarunām ar darba devēju pilnvaro pārstāvjus proporcionāli katras organizācijas biedru skaitam uzņēmumā, bet vismaz vienu pārstāvi.

(2) Darbinieki savus pilnvarotos pārstāvjus ievēlē ar vienkāršu balsu vairākumu balsošanā, kurā piedalās vismaz puse no kopējā darbinieku skaita, bet ne mazāk par desmit darbiniekiem. Pilnvaroto pārstāvju daudzumu nosaka paši darbinieki, taču to skaits nedrīkst būt mazāks par vienu desmito daļu no kopējā darbinieku skaita uzņēmumā.

10. pants. Sarunu gaita izlīgšanas komisijā ir jāfiksē protokolā.

11. pants. Ja izlīgšanas komisijā sarunu gaitā vienas puses iebildumu dēļ nav panākta vienošanās, tad darbinieku arodbiedrībai vai darbiniekiem ir tiesības pieteikt streiku šā likuma 12. un 13. pantā noteiktajā kārtībā.

III nodaļa. Streika pieteikšana

12. pants. (1) Arodbiedrība lēmumu par streika pieteikšanu pieņem arodbiedrības statūtos noteiktā kārtībā sasauktā biedru kopsapulcē. Lēmumu par streika pietiekšanu arodbiedrība ir tiesīga pieņemt kopsapulcē, kurā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no arodbiedrības biedriem.

(2) Ja arodbiedrībai nav iespējams sasaukt arodbiedrības biedru kopsapulci biedru skaita dēļ vai darba organizācijas īpatnību dēļ, lēmumu par streika pieteikšanu pieņem arodbiedrības statūtos paredzētā kārtībā sasauktā arodbiedrības biedru pilnvaroto pārstāvju sapulcē. Lēmumu par streika pieteikšanu šāda sapulce ir tiesīga pieņemt sapulcē, kurā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no arodbiedrības biedru pilnvarotajiem pārstāvjiem.

(3) Lēmums par streika pieteikšanu var tikt pieņemts, ja trīs ceturtdaļas no sapulcē klātesošajiem ir balsojuši par streika pieteikšanu.

13. pants. (1) Uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā, iestādē, organizācijā (turpmāk tekstā — uzņēmumā) lēmumu par streika pieteikšanu pieņem visu darbinieku kopsapulcē, aizklāti balsojot. Lēmumu par streika pieteikšanu ir tiesīga pieņemt darbinieku kopsapulce, kurā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no visiem darbiniekiem.

(2) Ja darbinieku kopsapulci nav iespējams sasaukt darbinieku skaita dēļ vai darba organizācijas īpatnību dēļ, tad lēmumu par streika pieteikšanu pieņem darbinieku pilnvaroto pārstāvju sapulcē. Lēmumu par streika pieteikšanu sapulce ir tiesīga pieņemt, ja tajā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no darbinieku izvirzītajiem pilnvarotajiem pārstāvjiem.

(3) Lēmums par streika pieteikšanu var tikt pieņemts, ja trīs ceturtdaļas no darbinieku kopsapulcē klātesošajiem vai darbinieku izvirzītajiem pilnvarotajiem pārstāvjiem ir balsojuši par streika pieteikšanu.

14. pants. (1) Arodbiedrībai vai darbiniekiem, kas pieņem lēmumu par streika pieteikšanu, vienlaicīgi ar šā lēmuma pieņemšanu jāizveido streika komiteja, kas vadīs streiku un pārstāvēs darbinieku intereses sarunās ar darba devēju. Streiku komitejas skaitlisko sastāvu un izveidošanas kārtību nosaka attiecīgi arodbiedrība vai paši darbinieki.

(2) Streika komitejas pilnvaras izbeidzas, ja kolektīvā darba strīda puses vienojas par streika izbeigšanu, vai arī gadījumā, ja streiks tiek atzīts par nelikumīgu.

15. pants. (1) Streika komitejai ne vēlāk kā piecpadsmit dienas pirms streika sākuma rakstiski jāiesniedz darba devējam, Valsts darba inspekcijai un Latvijas Trīspusējās darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes (turpmāk tekstā — Trīspusējā padome) sekretāram streika pieteikums, kurā norādīts:

1) streika sākšanas datums, laiks un norises vieta;

2) streika iemesli;

3) streikotāju prasības;

4) streikotāju skaits;

5) streika komiteja, tās sastāvs un vadītājs.

(2) Papildus streika pieteikumam jāiesniedz sapulces lēmums par streika pieteikšanu, kā arī protokols, kas apliecina balsošanas rezultātus.

(3) Arodbiedrībām un darbiniekiem aizliegts streika laikā izvirzīt darba devējam tādas prasības, kas nav minētas iesniegtajā streika pieteikumā.

IV nodaļa. Streikošanas tiesību ierobežojumi

16. pants. (1) Streikot ir aizliegts tiesnešiem, prokuroriem, policijas darbiniekiem, robežsargiem, drošības iestāžu darbiniekiem, ieslodzījuma vietu uzraugiem, personām, kas dien Latvijas Republikas Nacionālajos bruņotajos spēkos, valsts civildienesta ierēdņiem (ierēdņu kandidātiem), ugunsdzēsējiem, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem.

17. pants. (1) Ja līdz streika pieteikumā norādītajam streika sākšanas datumam tiesā iesniegts pieteikums par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu, streiku nedrīkst uzsākt līdz tiesas spriedums stājies spēkā.

18. pants. (1) Lai garantētu sabiedrībai svarīgāko interešu aizsardzību, darba devējam un streika komitejai jānodrošina tāda minimāli nepieciešamā darba turpināšana streika laikā sabiedrībai nepieciešamajos dienestos, uzņēmumos, uzņēmējsabiedrībās, organizācijās un iestādēs (turpmāk tekstā — sabiedrībai nepieciešamajos dienestos), kura pārtraukšana radītu draudus valsts drošībai, visas sabiedrības, noteiktas iedzīvotāju grupas vai atsevišķu indivīdu drošībai, veselībai vai dzīvībai.

(2) Ja nepieciešams, ne vēlāk kā trīs darba dienas pirms streika sākuma darba devējs un streika komiteja rakstiski vienojas un nozīmē no tiem darbiniekiem, kas piedalīsies streikā, noteiktu, skaitu darbinieku, kuri veiks šī panta pirmajā daļā minēto darbu streika laikā, vienlaicīgi nosakot tiem praktiskās darbības apjomu un dodot tiem konkrētus rīkojumus.

(3) Darbinieka atteikšanās pildīt šā panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā uzlikto darbu sabiedrībai nepieciešamā dienestā vai darba līgumā vai darba koplīgumā paredzēto streika laikā veicamo minimāli nepieciešamo darbu, uzskatāma par darba kārtības pārkāpumu, un darbinieks saucams pie atbildības saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem un citiem tiesību aktiem.

(4) Sabiedrībai nepieciešamie dienesti ir:

1) ārstniecības un medicīniskās palīdzības dienesti;

2) sabiedriskā transporta dienesti;

3) dzeramā ūdens piegādes dienesti;

4) elektroenerģijas un gāzes ražošanas un piegādes dienesti;

5) sakaru dienesti;

6) gaisa satiksmes kontroles dienesti un dienesti, kas veic gaisa satiksmes kontroles dienestu nodrošināšanu ar meteroloģisko informāciju;

7) dienesti, kas saistīti ar visa veida transporta kustības drošību;

8) atkritumu un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas iestādes vai dienesti;

9) radioaktīvo vielu un atkritumu uzglabāšanas, izmantošanas un kontroles dienesti;

10) civilās aizsardzības dienesti.

19. pants. Ja nepieciešams, streika komitejai un darba devējam ne vēlāk kā trīs darba dienas pirms streika sākuma rakstiski jāvienojas par pasākumiem streika laikā, kas:

1) uzturētu uzņēmumu, tā iekārtas un aprīkojumu vai ierīces tādā stāvoklī, kas ļautu atsākt darbu tūlīt pēc streika beigšanās;

2) nodrošinātu aizsardzību izejmateriāliem, pabeigtajai un nepabeigtajai produkcijai;

3) nodrošinātu iekārtu un telpu apsardzi.

V nodaļa. Streika norises uzraudzība

20. pants. (1) Streika norises uzraudzību un kontroli veic Valsts darba inspekcija.

(2) Valsts darba inspekcija:

1) pārbauda šajā likumā noteiktās streika pieteikšanas kārtības ievērošanu;

2) uzrauga streika norisi un atbilstību šim likumam un citiem tiesību aktiem;

3) uzrauga, kā tiek ievēroti tās norādījumi;

4) darbojas kā starpnieks streika sarunās starp darba devēju un streika komiteju, nosakot sarunu vietu un laiku, ja puses streika sarunās nespēj pānākt vienošanos;

5) sastāda protokolu par administratīvo pārkāpumu.

(3) Valsts darba inspekcijai ir tiesības:

1) atlikt streiku 21. pantā paredzētajos gadījumos;

2) pieņemt saistošus norādījumus kolektīvajā darba strīdā iesaistītajām pusēm 22. un 23. pantā noteiktajos gadījumos;

3) pieprasīt no pusēm kolektīvā darba strīda atrisināšanai un streika sarunu rīkošanai nepieciešamo informāciju.

21. pants. Dabas katastrofas, liela mēroga avārijas vai epidēmijas gadījumos Valsts darba inspekcija var atlikt streika sākumu vai pārtraukt streiku uz laiku līdz trīs mēnešiem.

22. pants. Ja netiek pildīti 18. panta noteikumi, tad Valsts darba inspekcija pieņem saistošus norādījumus minimāli nepieciešamā darba garantēšanai sabiedrībai nepieciešamajos dienestos, norādot darbinieku skaitu, kam jāveic 18. pantā paredzētais.

23. pants. Ja puses pēc streika pieteikšanas nevar vienoties par 19. pantā minētajiem pasākumiem, tad Valsts darba inspekcija pēc darba devēja lūguma vai pēc savas iniciatīvas nosaka darbinieku skaitu, kam jāveic 19. pantā paredzētie pasākumi.

VI nodaļa. Streika atzīšana par nelikumīgu

24. pants. (1) Streiks vai streika pieteikums ir atzīstams par nelikumīgu, ja:

1) ir pārkāpti šā likuma noteikumi;

2) tas pieteikts jau noslēgta darba koplīguma darbības termiņa laikā, lai mainītu šī līguma noteikumus, pārkāpjot darba koplīgumā paredzēto līguma grozīšanas kārtību;

3) tas pieteikts, lai atrisinātu kolektīvu strīdu, kas neizriet no darba tiesiskajām attiecībām;

4) tas ir solidaritātes streiks, kas nav saistīts ar ģenerālvienošanās (par tarifiem, darba un citām sociālās aizsardzības garantijām) nenoslēgšanu vai nepildīšanu;

5) tas ierosināts, lai paustu politiskas prasības vai politisku atbalstu, vai protestu.

(2) Streiks ir atzīstams par nelikumīgu, ja tas attiecas uz jautājumiem par kuriem puses ir vienojušās streika sarunās.

25.pants. (1) Streiku vai streika pieteikumu par nelikumīgu var atzīt tikai tiesa.

(2) Tiesības prasīt uz šajā likumā minēto iemeslu pamatā atzīt streiku vai streika pieteikumu par nelikumīgu ir darba devējam.

(3) Darba devējam pieteikums tiesā par streika pieteikumu atzīšanu par nelikumīgu jāiesniedz piecu dienu laikā no streika pieteikšanas dienas.

26.pants. Par nelikumīgu atzīts streiks nekavējoties ir jāpārtrauc, bet ja streiks vēl nav sācies un tiesa atzinusi streika pieteikumu par nelikumīgu, tad to ir aizliegts uzsākt.

VII nodaļa. Darbinieku un darba devēju tiesības

un pienākumi streika laikā

27.pants. (1) Streika ierosināšana, pieteikšana un piedalīšanās likumīgā streika nav uzskatāma par darba līguma un darba tiesību pārkāpumu un tāpēc nevar būt par pamatu darbinieka atlaišanai no darba.

(2) Darbiniekiem, kas piedalās likumīgā streika, tiek saglabāta darba vieta.

(3) Darbinieki, kas piedalās likumīgā streikā, nav disciplināri sodāmi par to.

28.pants. (1) Laiku, kurā darbinieks piedalās streikā, pēc viņa pieprasījuma neieskaita uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņā. Šādiem līgumiem termiņa tecējums ir apturēts pa visu streika laiku un tas atjaunojas, tiklīdz streiks tiek izbeigts šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Laiku, ko darbinieks pavada streikā, pēc viņa pieprasījuma neieskaita darba līguma uzteikuma termiņā.

29.pants. (1) Streika laikā, darbiniekiem, kas tajā piedalās, darba alga netiek maksāta, ja vien puses nav vienojušās citādi.

(2) Darbinieki, kas streika laikā strādā saskaņā ar šā likuma 18. vai 19.pantu, saņem darba samaksu atbilstoši veiktajam darbam.

30. pants. Darbiniekiem, kuri nepiedalās streikā, bet sakarā ar streiku nevar pildīt savus darbus pienākumus, uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņā tecējums pēc darbinieka pieprasījuma ir apturēts par to laiku, kurā darbinieks streika dēļ nevar veikt savu darbu, un tas atjaunojas tiklīdz streiks tiek izbeigts šajā likuma noteiktajā kārtībā.

31.pants. (1) Darbiniekiem, kas nepiedalās streikā un turpina darbu, ir saistoši visi darba līguma un darba koplīguma noteikumi, un viņi saņem darba samaksu atbilstoši tiem.

(2) Darbiniekus, kas nepiedalās streikā un turpina darbu, nevar piespiest uzņemties streikojošo darbinieku darbu.

32.pants. (1) Arodbiedrība, darbinieki, kā arī streika komiteja var izveidot fondu no brīvprātīgām darbinieku un citu personu iemaksām, ziedojumiem un citiem līdzekļiem, lai sniegtu materālu atbalstu streikotājiem.

(2) Arodbiedrība vai darbinieki var izveidot arī īpašu brīvprātīgās apdrošināšanas fondu;

(3) Politisko partiju materiālā palīdzība šī panta pirmajā un otrajā daļā minētajiem fondiem ir aizliegta.

33.pants. (1)Uzņēmuma, kurā notiek streiks, blokāde, ieeju un caurbrauktuvju aizsprostošana ir aizliegta.

(2) Darbiniekiem streika laikā ir tiesības organizēt sapulces, gājienus un piketus likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” noteiktajā kārtībā.

34.pants. Streika laikā darba devējs nedrīkst pieņemt darbā jaunus darbiniekus streikojošo vietā, lai novērstu vai apturētu streiku, vai arī, lai kavētu streikojošo prasību izpildi.

35.pants. Darba devējam aizliegts vērsties pret darbiniekiem, pilnīgi vai daļēji apturot uzņēmuma darbību un liedzot darbiniekiem iespēju veikt darbu (lokauts).

VIII nodaļa. Atbildība par likuma pārkāpumiem

un streika laikā nodarītiem zaudējumiem

36.pants. Darba devēji un amatpersonas ir administratīvi atbildīgas par šā likuma noteikumu pārkāpšanu.

37.pants. Personas, kurām saskaņā ar šo likumu vai citiem tiesību aktiem aizliegts streikot, ir disciplināri, administratīvi un mantiski atbildīgas par piedalīšanos streikā.

38.pants. Darbinieki, kas piedalās nelikumīgā streikā ir disciplināri un mantiski atbildīgi saskaņā ar Latvijas Darba likumu kodeksu.

39.pants. (1) Ja darbinieki vai arodbiedrība aicina piedalīties nelikumīgā streikā, kā rezultātā streiks notiek, tie ir atbildīgi par streika nodarītajiem zaudējumiem darba devējam un trešajām personām, turklāt attiecīgie darbinieki vai arodorganizāciju vadītāji ir arī administratīvi atbildīgi.

(2) Ja arodbiedrība nepārtrauc streiku, kurš atzīts par nelikumīgu, tā ir atbildīga par streikā nodarītajiem zaudējumiem darba devējam un trešajām personām, bet attiecīgo arodorganizāciju vadītāji ir administratīvi atbildīgi.