Līdz gada beigām — privātīpašumā būs 20 procentu Latvijas dzīvojamā fonda

Komentējot dzīvojamo māju un dzīvokļu privatizācijas lietas

ZIEDONIS ZIEDIŅŠ, Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Ziedonis Ziediņš

1997. gada trešais ceturksnis mājokļu privatizācijā bija iezīmīgs ar to, ka stājās spēkā likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” grozījumi, kuri šajā procesā ienesa daudz jauna. Atcerēsimies svarīgāko: tika paplašināts paātrināti privatizējamo objektu loks — komunālie dzīvokļi, mākslinieku darbnīcas un neapdzīvojamās telpas dzīvojamās mājās. Likuma grozījumi atļāva paātrinātajā privatizācijā par dzīvokļa īpašnieku kļūt ne tikai vienam īrniekam, bet gan jebkuram īrnieka ģimenes loceklim vai citai fiziskai vai juridiskai personai ar īrnieka un viņa pilngadīgo ģimenes locekļu piekrišanu. Dzīvokli paātrinātajā privatizācijā kļuva iespējams noformēt arī kā kopīpašumu uz vairāku personu vārda. Tika nodrošinātas dzīvokļa privatizācijas mantojuma tiesības un vienkāršota privatizācijas procedūra attiecībā uz lēmumu pieņemšanas kārtību.

Tātad — kā veicies aizvadītajā laika posmā, kas mūs atkal tuvinājis gadsimtu mijai, kad izbeigsies arī sertifikātu derīguma termiņš?

— Kopumā šobrīd esam privatizējuši vairāk nekā 17 procentu no Latvijas dzīvojamā fonda, un paredzu, ka līdz gada beigām tiks privatizēti 22 — 23 procenti. Un, tā kā dzīvojamās mājas tiek reģistrētas zemesgrāmatā, šis īpašums vienlaikus tiek arī tiesiski nostiprināts. Tātad veidojas īpašums, ar kuru var tālāk brīvi rīkoties — pārdot, dāvināt, un tas manuprāt ir vissvarīgākais.

— Ko šobrīd uzskatāt par būtisku bremzi privatizācijas gaitā?

— Likums pašlaik aizliedz privatizēt dzīvokļus, ja īrniekiem ir īres un komunālo maksājumu parādi. Latvijā ir virkne reģionu, pilsētu, kur iedzīvotāji vispār vairs nemaksā. Piemērm, RAF dzīvojamo māju mikrorajons Jelgavā. Valsts uzņēmums nav izmaksājis cilvēkiem algas no iepriekšējā gada, un skaidrs, ka tur parādu apjoms aug lavīnveidīgi, jo tie, kas ir materiāli nodrošināti, negrib būt izņēmums uz šī bēdīgā fona. Ļoti grūti viņiem kaut ko pārmest, jo — uzsveru — valsts uzņēmums nav nokārtojis savas saistības ar viņiem. Līdzīga situācija veidojas reģionos, kur ir augsts bezdarba līmenis. Mums nesen bija saruna ar rēzekniešiem — viņu pilsētā bezdarba līmenis pārsniedz 30 procentusÉ Lieki skaidrot, ka šis faktors vistiešāk atsaucas uz īres un komunālo maksājumu kārtošanu, sevišķi tagad, kad sākas apkures sezona. Tādēļ jau pāris gadus apsveram: vai ir tiesiski pareizi saistīt privatizāciju ar īres un komunālo maksājumu parādiem. Jo sertifikātu izmantošanas laiks kļūst arvien īsāks, bet likumdevējs, no vienas puses, ir atļāvis jebkuram īrniekam savu dzīvokli privatizēt. Sevišķi aktuāls šis jautājums ir pilsētās, kur dzīvojamo māju vispārējā privatizācija tuvojas 50 procentiem, piemēram, Aizkrauklē. Īpašuma attiecības it kā tiek nokārtotas, līdzekļi šim nolūkam iztērēti, privatizācijas paziņojumi nosūtīti vairāk nekā pusei īrnieku, bet parādu dēļ (vai tie radušies valsts vai pašu vainas dēļ) otra puse īrnieku nevar izmantot šīs tiesības. Tādējādi privatizācija daļēji kļūst bezmērķīga.

Ar Ekonomikas ministrijas rīkojumu tika izveidota darba grupa 25 cilvēku sastāvā, kura izskatīja jautājumu kopumu par nepieciešamajām izmaiņām likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, lai procesu paātrinātu un likvidētu kavējošos faktorus. Viens no tiem skar tieši parādu lietas.

— Tātad likums tiks atkal “atvērts” labojumiem?

— Jā, tas notiks tuvākajā laikā.

— Ja atceltu aizliegumu parādu dēļ iegūt dzīvokli īpašumā, tad trūkumā nonākušie iedzīvotāji varētu tos ieķīlāt vai pārdot un kaut vai tādējādi atvieglot savas grūtībasÉ

— Viņi, piemēram, varētu pārdot dzīvokļus un doties uz kādu citu vietu, kur darbu iespējams atrast. Pašlaik vēl joprojām dzīvokļiem pircēji ir. Pat tādā vietā kā Olaine, par kuru neatlaidīgi tika deklarēts, ka šeit nu gan neviens negribēs dzīvot un pašvaldībai tukšo dzīvokļu dēļ būs jācieš zaudējumi, dzīvokļus pērk par samērā normālām cenām. Ja ir dzīvokļu tirgus, tad sākas arī migrācija un norit sabiedrībā nepieciešamie procesi. Dzīvokļu tirgū nozīmīga loma arī denacionalizācijai. Šobrīd pieprasījums pēc dzīvokļiem palielinās, tātad jādara viss iespējamais, lai to veicinātu.

— Vai jūs nesatrauc, ka tomēr tik maz īrnieku vēlas kļūt par dzīvokļu īpašniekiem. Izņēmums varbūt ir Aizkraukle un vēl dažas vietas, kur privatizācija rit naskiÉ

—  Nedomāju, ka tur privatizācijas lietas būtu organizētas īpaši labi. Vienkārši — viss notiek normāli. Daudz māju vispārējā kārtā privatizētas arī Bauskā; kopumā 6 — 7 rajonu lielākajās pilsētās uz 1. septembri jau bija nodots privatizācijā vairāk nekā 20 procentu dzīvojamā fonda. Līdz gada beigām tos pārsniegs vismaz 12 lielo valsts rajonu un pilsētu.

Diemžēl ir arī apdzīvotās vietas, kur process rit ļoti gausi, tādēļ vidējais rādītājs būs tikai šie 20 procenti. Piemēram, nesen bijām Ventspilī, kur privatizēts tikai 0,1 procents no dzīvojamā fonda. Tas var bremzēt šogad iecerēto privatizācijas tempu valstī kopumā. Lai privatizācijas procesu paātrinātu, iepriekšminētā darba grupa akceptējusi priekšlikumu, ka pēc paziņojuma saņemšanas īrniekam 6 mēnešu laikā jādod atbilde — privatizēs dzīvokli vai nē. Ja īrnieks nevēlas kļūt par īpašnieku, ja atbildi nedod, tad fiksētais dzīvokļa īpašums saskaņā ar Civillikumu paliek tās personas īpašumā, uz kā vārda ierakstīts zemesgrāmatā. Tātad tas paliek pašvaldības, valsts vai kādas iestādes īpašumā, kuras ar to var rīkoties tāpat kā jebkurš namīpašnieks.

— Tātad zudīs starpība — cilvēks dzīvo pašvaldības vai denacionalizētā mājā?

— Pilnīgi pareizi. Bez tam arī pašvaldība vai valsts gūst zināmu ieinteresētību aktīvāk risināt parādnieku jautājumus, jo atbrīvoto dzīvokli vairs nevajadzēs pārdot par sertifikātiem, bet par naudu, vai arī ievietot tur citu, maksātspējīgu īrnieku.

— Tātad gaidāmas tiešām būtiskas un savā ziņā īrniekiem diezgan nepatīkamas izmaiņas?

— Vēlreiz gribu uzsvērt — mūsu komisija ikvienam īrniekam ir devusi iespējas pašam kļūt par īpašnieku. Ja viņš to negrib, nu tadÉ

— Kā jūsuprāt izskaidrojama īrnieku pasivitāte — ar psiholoģisko nesagatavotību kļūt par īpašnieku, materiālo trūkumu vai ar neskaidrībām māju apsaimniekošanā pēc privatizācijas?

— Interesanti, ka neviena no dzīvojamo māju privatizācijas komisijām un pilsētu domēm, kur process rit bez sarežģījumiem un kavēšanās, nav žēlojušās ne par īrnieku pasivitāti, ne neskaidrībām māju apsaimniekošanā. Manuprāt šis jautājums pacelts “bubuļa” līmenī tieši tajās pilsētās, kur šajā jomā gandrīz nekas nenotiek, kur reāli nemaz nav ko apsaimniekot. Tai skaitā — RīgāÉ

— Bet šeit ir lielais dzīvojamo māju rajons Ziepniekkalnā un arī citiÉ

— Kas ir Ziepniekkalns? Tur nav pat 30 māju; divu namu iedzīvotāji jau sagatavojuši un iesnieguši dokumentus par apsaimniekošanas sabiedrību dibināšanu.

— Vienalga, situācija veidojas sarežģīta. Līdz ar mājas nodošanu vispārējai privatizācijai tā vairs neatrodas pašvaldības apsaimniekošanā. Ja dzīvokļa īpašnieku ir tikai trešā daļa no visiem iedzīvotājiem, kā atrast saskaņu un noorganizēt funkcionējošu apsaimniekošanu?

— Manā skatījumā pie “pilnās” jeb vispārējās privatizācijas tādu īrnieku vairs nevarētu būt. Jebkuras sarunas par mājas apsaimniekošanu risinās īpašnieki. Pašvaldība vai valsts ir īpašniece neprivatizētajai daļai, bet dzīvokļu īpašnieks pārstāv privatizēto daļu. Ir jārada precedenti, lai īrnieks saprastu, ka viņam šajā spēlē vairs nav nekādu balsstiesību. Viņš ir tikai īrnieks, un viņu aizsargā tikai īres līgums, kas nedod paplašinātas tiesības kaut kur piedalīties, kaut ko lemt un noteikt. Un vairākās pilsētās, ko es pieminēju, jautājums tiek risināts tieši šādā formā. Pašvaldība kā īpašnieks arī piedalās māju apsaimniekošanas organizēšanā, un, ja tai pieder lielākā daļa īpašuma, diktē arī nosacījumus, kas ar attiecīgo māju tālāk notiks.

— Tad būtībā viss paliek gandrīz tāpat kā līdz šim. Namu pārvaldes saimnieko, bet īpašnieki slēdz ar tām līgumusÉ

— Taču ar namu pārvaldi sarunājas īpašnieki, ne vairs īrnieki, un tas cilvēkiem ir jāizprot.

— Negribas cilvēkus lieki baidīt, bet šķiet, reiz tiks atcelti arī “īres griesti” un īrniekiem nebūs vairs šo atlaižuÉ

— Protams. Un pirms tos atcels, uz īres dzīvokļiem tiks attiecināti arī visi nodokļu maksājumi, jo pieņemtā nodokļu likumdošana nosaka: par valsts un pašvaldību nekustamā īpašuma īri vai nomu nekustamā īpašuma nodoklis tiek izvietots uz īrnieku vai nomnieku. Tātad tas attiecas gan uz īpašnieku, gan īrnieku vai nomnieku. Padārdzinājums būs neizbēgami. Līdz šim ir nostiprinājies uzskats, ka valsts un pašvaldību mājās īrnieks ir galvenais noteicējs — viņš izsaka savu neapmierinātību, raksta sūdzības par namu pārvaldi, un pats ne par ko īpaši neatbild. Turpmāk visu noteiks īpašnieki.

— Mājas īpašnieki nākotnē arī noteiks īres maksu, kas nepieciešama tās kvalitatīvai uzturēšanai?

— Protams. Viņi to paaugstinās vai samazinās — kā būs nepieciešams.

— No šā gada sākuma Centrālā dzīvojamo māju komisija nodarbojas arī ar valsts māju dzīvokļu privatizāciju un kopš vasaras — arī ar neapdzīvojamo māju telpu nodošanu privātīpašumā. Kā sokas šajā jomā?

— Valsts mājās dzīvokļu paātrinātās privatizācijas temps nesamazinās. Katru mēnesi vidēji saņemam vairāk nekā 300 iesniegumu un katru nedēļu pieņemam lēmumus par 100 — 120 lietām. Pēdējie likuma grozījumi atļāva dzīvokli arī paātrinātā kārtā privatizēt kā kopīpašumu, un to izmanto apmēram 5 — 10 procentu nākamo īpašnieku.

— Vai tie ir ģimenes locekļi?

— Varianti ir ļoti dažādi. Precīzi grūti pateikt, jo mēs redzam tikai uzvārdus un personu kodus.

Taču apmēram 5 procenti cilvēku nav atvēruši privatizācijas sertifikātu kontus, kaut arī Latvijā dzīvojuši vairākus desmitus gadu un pat šeit dzimuši. Viņiem privatizācijas vajadzībām atļauts atvērt sertifikātu pagaidu kontu un iegādāties konkrētajam nolūkam nepieciešamo sertifikātu skaitu.

— Taču viņi nevar atgūt savas neizdarības dēļ zaudētos sertifikātus, kas viņiem likumīgi pienācās?

— Protams. Viņi sertifikātus tagad var tikai nopirkt. Likuma grozījumi arī noteica, ka paātrinātajā privatizācijā dzīvokļa īrnieks var deleģēt savas privatizēšanas tiesības kādai trešajai personai. To arī izmanto apmēram 5 procenti dzīvokļu potenciālo īpašnieku. Grūti pateikt, kāds ikreiz ir šādas rīcības iemesls. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad šādā veidā dzīvokli privatizē juridiska persona.

Esam saņēmuši arī vairākus iesniegumus, ka dzīvokļa īrnieks daļu dzīvokļa vēlas privatizēt uz sava vārda, bet daļu deleģēt trešajai personai. Vai, piemēram, tēvs pusi dzīvokļa privatizē uz sava vārda, bet otru pusi kā kopīpašuma daļu reģistrē uz dēla vārda. Kādēļ ne visu? Tādēļ, ka baidās, vai dēls viņu šādā gadījumā “neizliks uz ielas”.

— Iespējams, cilvēki šādā veidā ļoti sarežģī savu dzīvi. Taču viņiem ir tiesības tā rīkoties.

— Jā. Par visiem šiem gadījumiem pieņemam attiecīgus lēmumus, un šādi varianti ir ar likumu atļauti.

— Kā valsts dzīvojamās mājās norit neapdzīvojamā fonda privatizācija?

— Esam noslēguši pirmos pirkuma un pārdevuma līgumus. Taču sastopamies ar nelielu, bet nepatīkamu kavēkli. Ar Ministru kabineta rīkojumu pavasarī vairāk nekā simt pašvaldību māju tika nodotas Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai (VNĪA). Taču no 136 mājām VNĪA līdz šim brīdim reāli savā valdījumā pārņēmusi tikai astoņas. Tagad, kad nomnieks šādā mājā vēlas privatizēt neapdzīvojamās telpas, rodas neskaidrība — kā īpašumā nams īsti atrodas? Apsaimniekošanu veic pašvaldība, taču vienlaikus eksistē MK rīkojums par īpašuma tiesību nodošanu. Savukārt likumi šajā jomā ir ļoti pretrunīgi, jo ir tiesību akti, kas deklarē — kamēr nav noformēts pieņemšanas un nodošanas akts, reālās īpašuma tiesības ir bijušajam īpašniekam. No otras puses, ir rīkojumi un skaidrojumi, ka attiecīgā objekta atrašanās bilancē nedod īpašuma tiesības. Tāpēc varētu uzskatīt, ka MK rīkojums tomēr dod valstij juridiskas tiesības rīkoties ar šīm mājām. Un vēl kas. Samaksa tiek ņemta gan no īrniekiem, gan no nomniekiem.

Taču, tā kā nav zināms, kam nams īsti piederēs — pašvaldībai vai valstij —, tad šie līdzekļi tiek izlietoti visur citur, tikai ne attiecīgo māju uzturēšanai. Šeit izvēršas bīstams process: kamēr notiek privatizācija, nauda pāris gadus no iedzīvotājiem tiks ņemta bez atdeves.

— Vai valsts mājas beidzot tiks nodotas arī vispārējai privatizācijai?

— 21.oktobrī tika pieņemts Ministru kabineta rīkojums par pirmo 150 māju nodošanu vispārējai privatizācijai. Tātad ir pirmais precedents. Domāju, tas manāmi palīdzēs atrisināt VNĪA un arī Latvijas Privatizācijas aģentūras pārziņā esošo māju privatizēšanu.

— Vai Latvijas Privatizācijas aģentūras (LPA) pārziņā joprojām ir simtiem privatizēto uzņēmumu dzīvojamo māju, kuras it kā nevienam nepieder?

— Situācija nav mainījusies uz labo pusi. LPA joprojām mēģina šīs mājas “kā piedevu” uzspiest apsaimniekot jaunajiem uzņēmumu īpašniekiem. Viņi šīs saistības pilda nelabprāt un pavirši, turklāt tas ir pagaidu risinājums. Man pat grūti pateikt, kas šogad notiks ar Slokas papīrfabrikas mājām. Tā kā šeit notiek uzņēmuma likvidācija, mājas pat nav kam “piekabināt”. Tāda pati situācija ar “Juglas manufaktūras” mājām, varētu nosaukt vēl un vēl. Pašvaldība nav ieinteresēta tās pārņemt savā valdījumā, jo nami ir diezgan nolaisti, tajos lielākoties nav neapdzīvojamā fonda, kas varētu dot jelkādus ienākumus. Tā būtībā ir tikai privatizācijas lieta. Pēc šīm pirmajām 150 mājām pamazām privatizēsim arī šīs mājas, protams, tik lielā apjomā, cik atļaus mūsu rīcībā esošie līdzekļi. Kā zināms, tos iegūstam no privatizācijas līdzekļu pārdales, saņemot 40 procentus procesa nodrošināšanai. Esam dzirdējuši pārmetumus par šo pārdali, visvairāk no Rīgas dzīvojamo māju privatizācijas komisijas. Taču jāteic, ka pārējās Latvijas lielākajās pilsētās pret šo līdzekļu pārdali kopējām vajadzībām izturas ar izpratni, un, piemēram, Liepājas rajonam, kas pašlaik dod vislielāko ieguldījumu, daļu līdzekļu arī atdodam atpakaļ, apmaksājot rēķinus par māju sagatavošanu vispārējai privatizācijai šī rajona pagastos. Šāda pārdale nepieciešama, jo mazajās pilsētiņās un pagastos privatizācija nozīmē tikai izdevumus, šeit nav iespējams iegūt līdzekļus ne paātrinātajā dzīvokļu, ne neapdzīvojamo telpu privatizācijā un pārdošanā izsolēs.

— Sarežģīts, ilgstošs un dārgs process ir zemes piesaiste vispārējā kārtībā privatizējamām mājām. Ko rāda pieredze — vai šeit viss rit normāli?

— Zemes iemērīšana ir zemes komisiju kompetencē. Pie tam šis zemes komisijas lēmums par piesaistāmā zemes gabala lielumu un teritoriālo izvietojumu nav jāsaskaņo nekādās instancēs, nedz arī ar zemes īpašnieku. Šādu lēmumu pieņēmām tāpēc, ka skaidri zināms: ja teritorijas noteikšanā tiktu iesaistīti visi zemes un potenciālie dzīvokļu īpašnieki, tad lēmumus par māju privatizāciju vispār nebūtu iespējams pieņemt. Protams, mēs vienmēr esam deklarējuši, ka būtu ļoti labi, ja privatizējamām mājām piesaistāmais zemes gabals sakristu ar bijušajām robežām un īpašnieku atgūtajām teritorijām, diemžēl tas nav iespējams. Zemes īpašumi pilsētā vēl nav sakārtoti, bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem zeme ir atdota tikai zemes komisiju lēmumu līmenī, taču reāli reģistrēta un iemērīta tā nav. Un mums nav iespējams gaidīt, kamēr tos noteiks. Zemes īpašnieku teritorijas it kā tiek “uzklātas” uz jau iemērītā zemesgabala pie dzīvojamās mājas, un šī daļa īpašniekam piekrīt kā īpašs apgrūtinājums.

— Kamēr dzīvojamā māja ir pašvaldības valdījumā, ir vienkāršāk — īpašnieki par savu zemes daļu nomas maksu var pieprasīt no tām. Ko lai viņi dara, ja māja tiek privatizēta? Ņemot vērā privatizācijas procesu un zemes nodokļa pieaugumu pilsētās, šis jautājums kļūst ļoti aktuālsÉ

— Juridiski jautājums ir sakārtots. Par neprivatizēto daļu zemes īpašnieks nomas maksu var pieprasīt no pašvaldības vai valsts, bet par privatizēto — no dzīvokļu īpašniekiem. Un te rodas grūtības, jo dzīvokļu īpašnieku pilsētās var būt vairāki desmiti un pat simti. Kamēr nav izveidota kopīpašuma sabiedrība, kas kā juridiska persona nestu atbildību vismaz par vienu māju kopumā, tikmēr īpašniekam jāskraida ar saviem iesniegumiem un jāmēģina zemes nomas maksu dabūt no katra dzīvokļa īpašnieka atsevišķi.

Pirms privatizācijas uzsākšanas vēlējāmies panākt, lai īpašums zemesgrāmatā tiktu reģistrēts tikai tad, ja ir noslēgts attiecīgs līgums par zemes nomu. Diemžēl Zemesgrāmatu nodaļu tiesneši uzskatīja, ka īpašums vispirms ir deklarējams un pēc tam gan zemes, gan dzīvokļu īpašnieki var risināt savus savstarpējos jautājumus un vienojoties par nomas maksu. Godīgi jāatzīst, ka situācija ir slikta.

— Skaidri redzams, ka arī diezgan bezcerīga, un te ir bagātīga viela īpašai sarunai.

— Jo vairāk tādēļ, ka Ekonomikas ministrijas izveidota darba grupa gatavo priekšlikumus Saeimai par attiecīgiem likumu grozījumiem, lai iepriekšminētos sarežģījumus novērstu.

Mudīte Luksa, “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”