Nomniekam izdevīgi kļūt par īpašnieku

Skaidrojot jautājumus par telpu privatizāciju

Septembrī Rīgas dzīvojamo māju privatizācijas komisija ir uzsākusi neapdzīvojamo telpu privatizāciju, kā to nosaka likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” grozījumi 1997. gada 11.jūlijā un MK 1997.gada 2.septembra noteikumi nr. 312 “Par kārtību un apmēriem, kādos veicami maksājumi par dzīvokļa, mākslinieku darbnīcas un neapdzīvojamās telpas nodošanu īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai”. Šobrīd mēs jau varam runāt par pirmajām 15 nomnieku privatizētajām telpām. Saņemti jau vairāk nekā 50 iesniegumi par vēlēšanos privatizēt, bet vērtētājiem nodoti 35 objekti. Šāds procesa sākums ļauj izdarīt secinājumus par lielākajām problēmām, kas jāpārvar, paātrināti privatizējot neapdzīvojamās telpas.

Pirmkārt, mums nav datu bāzes, lai operatīvi noskaidrotu mājas īpašuma piederību — vai tā ir pašvaldības māja, bet, ja tā ir pirmskara māja, vai nav iesniegts denacionalizācijas pieteikums. Pašlaik Rīgā ir apmēram 2000 māju, par kurām nav īstas skaidrības, vai tās ir vai nav denacionalizētas. It kā ir iesniegti dokumenti tiesā, un īpašnieks cer atjaunot savas īpašuma tiesības, bet nav zināms, kad un vai tas notiks.

Otrkārt, jānoskaidro, vai šī māja vispār ir dzīvojamā māja, jo mūsu komisija privatizē neapdzīvojamo fondu tikai tajās mājās, kas ir dzīvojamās un atrodas pašvaldības īpašumā. Mūsu darbā jau bija precedents, kad nomnieks iesniedza privatizācijas pieteikumu, bet izrādījās, ka visa māja ir neapdzīvojamais fonds.

Lūk, šādas visaptverošas informācijas trūkums ir liels traucēklis mūsu darbā. Pašlaik komisijas rīcībā ir ziņas par visām mājām, kurās ir privatizēts kaut viens dzīvoklis. Bet, ja parādās jauna adrese mājā, kurā nav privatizēts neviens dzīvoklis, mums nav pilnīgi nekādas informācijas. Tad, protams, sākas informācijas vākšana un precizēšana. Ja nomnieks grib paātrināt šo procesu, viņš var tajā aktīvi piedalīties, savā priekšpilsētas vai rajona valdē saņemot izziņas, ka viņa nomātās telpas atrodas pašvaldības īpašumā, ka šī ēka ir dzīvojamā māja un par to nav iesniegts denacionalizācijas pieteikums.

Otrs jautājums ir savdabīgs interešu konflikts starp pašvaldību (kas līdz šim saņem nomas naudu) un nomnieku, kas vēlas kļūt par īpašnieku. Kā tad mēs šajā situācijā cenšamies rīkoties? Tā kā tuvojas gada beigas un pašvaldības nevar izmainīt savu budžetu, bet turpina rēķināties ar nomas maksu, tad mēs cenšamies privatizēt puspagraba un pagrabtelpas vai nomalēs esošās telpas, par kurām saņemtā nomas maksa vai tās iztrūkums nekādas lielas izmaiņas pašvaldības budžetā neradīs. Mēs esam nolēmuši likuma robežās veicināt tieši pagrabstāvu un nomaļu paātrinātu privatizāciju.

Tagad par kārtību, kā šī paātrinātā privatizācija notiek. Nomniekam jāierodas komisijā, Vāgnera ielā 5 ar nomas līgumu, kura patiesums apstiprināts namu pārvaldē ar izziņu vai zīmogu. Tas nepieciešams tāpēc, ka mēs jau sastapāmies ar gadījumu, kad nomnieks atnesa nomas līgumu, bet tas patiesībā jau bija anulēts parādu vai cita iemesla dēļ. Tāpēc mums ir jāzina, vai nomas līgums ir spēkā. Tāpēc lūdzam to apstiprināt namu pārvaldei. Otrs dokuments ir reģistrācijas apliecība. Pēc dokumentu iesniegšanas nomnieks aizpilda neapdzīvojamā fonda paātrinātās privatizācijas pieteikumu. Ja ir noskaidrots mājas statuss, tad varam noslēgt līgumu par telpu vērtēšanu. Šeit atkal ir parādījusies acīm redzama problēma — Ministru kabinets ir noteicis 300 latu lielu maksu par telpu vērtēšanu. Sākas lieli strīdi un nomnieku pretenzijas pret to, ka šie 300 lati ir konstanta summa, kas nav atkarīga no vērtējamo telpu lieluma. Piemēram, ģimenes ārstam ir divi nelieli kabineti Zemgales un Kurzemes priekšpilsētā, abi apmēram 16 kvadrātmetru lieli, bet tagad par katra novērtējumu jāmaksā 300 latu, lai gan pašu telpu vērtība ir pat mazāka. Telpa Zemgales priekšpilsētā ir 270 latu vērtībā, bet arī par tās vērtēšanu jāmaksā 300 latu un vēl 220 latu par mājas sagatavošanu privatizācijai. Taču mums ir arī otrs gadījums, kad par neapdzīvojamo telpu kompleksu Imantā, kura platība ir ap 500 kvadrātmetru un kura vērtēšanas izmaksas būs daudz lielākas par 300 latiem, būs jāmaksā arī 300 latu. Domāju, ka lietderīgi būtu, tāpat kā līdz šim, vērtējot šo summu diferencēt. Citās Latvijas vietās varbūt telpu dažādība nav tik liela, taču Rīgā tā ir ļoti atšķirīga, tādēļ prasība pēc diferencētas vērtēšanas samaksas ir acīmredzama.

Liela problēma ir arī tā dēvētais nomniekiem atlīdzināmo ieguldījumu aprēķins. Pašlaik spēkā esošā aprēķina metodika un Ministru kabineta noteikumu punkti konkrēti nenorāda, par kādām pozīcijām un nosacījumiem mēs varam aprēķināt nomnieka ieguldījumu. Ja ir vērtētāju pamatojums, atsauce uz metodiku un Ministru kabineta noteikumiem, komisija šo vērtību mainīt nedrīkst. Ceram, ka tuvākajā laikā būs izmaiņas metodikā un šīs pozīcijas tiks konkretizētas. Tāpēc mēs pašlaik nogaidām, aizturot tos nomnieku iesniegumus, kuros ir paredzams ievērojams nomnieku ieguldījums. Tā ir nopietna problēma, jo Rīgā ir arī tādas koka mājas, kurās ir nomainītas pat visas nesošās konstrukcijas. Un šis apstāklis būtu jāņem vērā.

Manuprāt, paātrinātā privatizācija nomniekam ir ļoti izdevīga, jo, kad telpas ir paātrināti privatizētas, kad nomnieks veicis pirmo iemaksu, viņš vairs nemaksā par telpu nomu. Tajā pašā laikā, domājot par nākotni, cik zināms, tiek izstrādāti likumprojekti par īpašuma nodokli, kas būs jāmaksā jaunajam īpašniekam. Tādējādi tiktu sakārtots īpašums. No vienas puses, katrai telpai būtu atrasts īpašnieks, no otras puses, arī pašvaldības neko nezaudētu, bet drīzāk gan iegūtu, saņemot nodokļus. Taču par ēku tehnisko stāvokli rūpētos pats privatizēto telpu īpašnieks.

Māris Laukalējs,

Rīgas pilsētas Valsts un pašvaldības

dzīvojamo māju privatizācijas komisijas Dzīvojamo māju vērtēšanas nodaļas vadītājs