Kultūras saimnieciskie un sociālie aspekti

Latvijas kultūras centru un tautas namu vadītāju sanāksmē, kas 23.oktobrī

notika Kongresu namā Rīgā, piedalījās arī kultūras valsts inspektori un pašvaldību vadītāji.

Lai kultūra varētu pastāvēt un attīstīties brīvā tirgus apstākļos, diametrāli jāmaina kultūras iestāžu struktūra, viedokļi, pieeja. Par to runāja kultūras ministre Ramona Umblija, uzsverot, ka visā kultūras laukā nepieciešams mūsdienīgs menedžments. Kā rāda panākumi starptautiskos konkursos, gan mūsu profesionālā, gan tautas māksla ir spoža visās savās daudzveidīgajās izpausmēs, taču kultūras iestāžu saimnieciskā un finansiālā struktūra ir kā pēdējie padomju bastioni. Šādu vērtējumu devuši ārvalstu vēstniecību kultūras atašeji, kas visai nopietni analizē Latvijas kultūras situāciju un attīstības tendences.

No savas pirmās ārzemju vizītes Stokholmā Ramona Umblija atgriezusies ar daudzsološu sadarbības piedāvājumu. Sarunās ar Karaliskās bibliotēkas un lielāko muzeju un arhīvu vadītājiem Latvija uzaicināta piedalīties kopprojektā “Zviedru laiki Latvijā. Mūsu kopīgā vēsture”. Atzīmējot mūsu galvaspilsētas 800 gadu jubileju, 2001.gadā Rīgā un pēc tam Stokholmā tiktu atklāta šāda izstāde, bet ceļā uz to mūsdienīgā līmenī tiktu inventarizēts viss, kas ir Latvijas un Zviedrijas arhīvos, muzejos un citās kolekcijās, tiktu rīkoti semināri un izdoti katalogi un citi iespieddarbi. Kā pilotprojekts tiek piedāvātas kultūrvēsturiskas ekskursijas Latvijā uz vietām un objektiem, kur savijušies abu valstu vēsturiskie likteņi. Reizē tā būtu pieredzes apmaiņa. Izrādās, ka zviedru puse ir ļoti ieinteresēta šāda kopprojekta realizēšanā, jo mūsdienu paaudze nemaz nav dzirdējusi par šo XVII gadsimta vēstures lappusi, bet toreiz notikušajām pārmaiņām, it sevišķi izglītības reformai, bijušas tālejošas sekas arī pašas Zviedrijas dzīvē.

Par kultūras attīstību un lauku vides saglabāšanu kā Latvijas pastāvēšanas pamatu runāja pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Ja pagastā nav savas skolas, bibliotēkas un tautas nama, nav arī pašvaldības. Kultūras ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktore Anna Jansone optimistiski vērtēja kultūrtūrisma attīstības iespējas, kas palīdzēs aktualizēt kultūras mantojumu, un īpaši uzsvēra, ka Rīga nebūt nav visa Latvija. Novadu rosība krietni atdzīvina kopējo kultūras ainu. Kultūras iestādes sāk atgūt prestižu. To apliecina gan Zemgales reģiona attīstības padomes aicinājums kultūras darbiniekiem un kultūras dzīves aktivitātes Kuldīgas rajonā, gan jaunā dzīvība tautas namos.

Par tautas namu vietu pašvaldību iestāžu infrastruktūrā runāja Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra Metodiskā darba daļas vadītāja Daina Raituma. Pēdējo sešu gadu laikā 266 tautas nami un kultūras centri diemžēl izbeiguši darbību. Sakarā ar saimnieciskajām grūtībām, darbinieku neprofesionalitāti un pašvaldību deputātu raibo sastāvu vairāki tautas nami attālinājušies no saviem tiešajiem uzdevumiem, un to kultūras norišu kalendārs atgādina karnevālu gada garumā. Pirms gada tika sagatavota tautas namu jaunā koncepcija, kas pamatojas uz labāko kultūras darba darītāju pieredzi. Tiek atkal iedzīvināts divdesmitajos un trīsdesmitajos gados lietotais termins — tautas nams, taču valodnieki atzīst arī iepriekšējos gadu desmitos iegājušos nosaukumu — kultūras nams. Tiek veidoti arī kultūras centri, kultūras un tautas mākslas centri, izglītības un kultūras centri u.tml.

Tātad tautas nams ir sava pagasta vai pilsētas sabiedriskās rosības, tautas izglītības, tradicionālo kultūras norišu, kultūras un mākslas vērtību uzturēšanas un piedāvājumu, kā arī atpūtas centrs. Sadarbojoties ar citām pašvaldību kultūras un izglītības iestādēm, nevalstiskām organizācijām un politiskajām partijām, kā arī atsevišķām personām, tas īsteno valsts kultūrpolitiku savā pagastā vai pilsētā, ņemot vērā visu paaudžu un sociālo grupu intereses.

Meklējot labāko tautas nama/kultūras centra darbības modeli, pagājušā gada oktobrī tika izsludināts konkurss, kura rezultāti tagad apkopoti. Nevalstiskās organizācijas var kļūt par tautas namu labākajām partnerēm, jo saimniecisko grūtību apstākļos sevišķu nozīmi iegūst tautas apgaismības un kultūras darbs, uzsvēra Pieaugušo izglītības apvienības priekšsēde Anita Jākobsone. Ne tikai valsts atbild par mums. Arī mēs, kas šo varu esam deleģējuši, atbildam par valsti. Politiskās kultūras, sadarbības kultūras kopšana ir gan nevalstisko organizāciju, gan tautas namu uzdevums. Īpaši jādomā par sadarbības kultūru. Mēs visur redzam konkurentus, neprotam saskatīt partnerus. Bet, ja mēs kaut ko darām divreiz, tas ir neefektīvi. Demokrātija ir nevis rezultāts, bet process. Jo vairāk iedzīvotāju piedalās šajā procesā, jo labāks ir rezultāts.

Runājot par sabiedrību vietējā līmenī, angļi lieto apzīmējumu “community”, vācu valodā ir jēdziens “Gemeinschaft”. Latviski mēs sakām “pašvaldība”, kad runājam par lietām vietējās sabiedrības līmenī. Bet patiesībā pašvaldība nav tas pats, kas vietējā sabiedrība. Sabiedrība ir pasūtītāja, vietējā pašvaldība ir izpildes organizētāja. Tas bieži nav skaidrs, kad runājam par varas pienākumiem, atbildību, funkciju deleģēšanu un to izpildes kontroli. Tas, ka latviešu valodā nav vārda ar šādu nozīmi, liecina tikai vienu — pati parādība vēl reāli neeksistē. Tai jāveidojas demokrātijas attīstības procesā, par kuru mēs bieži runājam, nevis kā par procesu, bet kā par rezultātu.

Kas tad veido vietējo sabiedrību? Tās ir pilsoņu grupas, organizācijas, kas pārstāv intereses un veicina to harmonizāciju vietējā līmenī. Pagaidām šajā arēnā darbojas tikai politiskās partijas, bet visas citas organizācijas kā interešu paudējas ir aizmirstas. Sadarbības kultūras trūkums izpaužas konfliktos, kuru risināšanas iespējamie scenāriji vēl vairākumam ir sveša lieta. Saprotams, ka Rietumu sabiedrību apskaidrotības pamatā ir citādas mācību grāmatas, kuras mums nevis jānoliedz, bet jāsteidz lasīt un piemērot ikdienā. Tieši nevalstiskās organizācijas ir diskusiju, saskarsmes kultūras, efektīvas darbības un sabiedrības problēmu risināšanas, politiskās kultūras un pilsoniskās līdzdalības skola.

Latvijas nevalstiskās organizācijas pārstāv nabadzīgu tautu. Īsā laika sprīdī veselas sabiedriskas grupas un slāņi ir noripojuši pa sociālās hierarhijas kāpnēm. Vairākumam iedzīvotāju sociālais statuss ir pazeminājies. Puse iedzīvotāju nespēj nodrošināt normālu iztiku. Nevalstisko organizāciju straujā skaitliskā izaugsme (oficiāli reģistrētas vairāk nekā 4900 organizāciju) apliecina cilvēku centienus saprast, kas ar viņiem notiek, ko darīt. Cilvēki cenšas palīdzēt paši sev, analizēt savas problēmas, izvirzīt mērķus un meklēt to sasniegšanas iespējas. Bet dialogs starp valsti un tautu var būt sekmīgs tikai tad, ja tas pamatojas uz plašu tautas pilsonisko izglītību. Arī tas ir viens no kultūras komponentiem, jo kultūru veido viss, kas cilvēku pavada, — vide, garīgās vērtības, savstarpējā saskarsme, doma par vēlamo valsti, kurā cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības tiešām būtu augstākā pamatvērtība.

Par to, kā kultūra var ietekmēt reģionālo attīstību, runāja ZA Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte. Līdz šim kultūra tikusi uzskatīta par patērētāju nozari un tā arī finansēta — no tā, kas paliek pāri. Taču tieši kultūra, kas cilvēkā attīsta tādas īpašības kā pašcieņa, iniciatīva un pašdisciplīna, ir ilgtspējīgas ekonomikas pamats. Protams, nekur pasaulē kultūru nefinansē tikai valsts, tiek meklēti visdažādākie finansēšanas avoti, taču sēklas nauda jāsaņem no valsts.

Pleca sajūtu, apņēmību turēties par spīti grūtajiem laikiem sanāksmē apliecināja Daugavpils, Cēsu, Mālupes, Jēkabpils, Ventspils un Jaunpils kultūras dzīves vadītāji.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore