Ministru kabineta rīkojums Nr. 380

Rīgā 2019. gada 17. jūlijā (prot. Nr. 33 74. §)

Par Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānu laika posmam līdz 2030. gadam

1. Apstiprināt Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānu laika posmam līdz 2030. gadam (turpmāk – plāns).

2. Noteikt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju par atbildīgo institūciju plāna ieviešanas koordinēšanā.

3. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un plāna ieviešanā iesaistītajām institūcijām plānā noteikto pasākumu īstenošanu nodrošināt no tām piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem.

4. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu (ja tādi būs nepieciešami) plāna ieviešanā iesaistītajām atbildīgajām institūcijām plānā iekļauto pasākumu īstenošanai vērtēt plāna īstenošanas gaitā un izskatīt Ministru kabinetā gadskārtējā valsts budžeta likumprojekta un vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

5. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sadarbībā ar nozaru ministrijām sagatavot un iesniegt Ministru kabinetā:

5.1. līdz 2026. gada 31. decembrim – informatīvo ziņojumu par plāna ieviešanu 2020.–2025. gadā;

5.2. līdz 2031. gada 31. decembrim – informatīvo ziņojumu par plāna ieviešanu 2026.–2030. gadā.

Ministru prezidents A. K. Kariņš

Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrs J. Pūce

(Ministru kabineta
2019. gada 17. jūlijā
rīkojums Nr. 380)

LATVIJAS PIELĀGOŠANĀS KLIMATA PĀRMAIŅĀM PLĀNS laika posmam līdz 2030. gadam

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

2019

SATURS

IEVADS

lietotie termini, jēdzieni, saīsinājumi un abreviatūras

I. Plāna kopsavilkums

II. esošās situācijas raksturojums

2.1. Klimata pārmaiņu Latvijā raksturojums

2.1.1. Gaisa temperatūra

2.1.2. Atmosfēras nokrišņi

2.1.3. Vēja ātrums

2.1.4. Jūras un upju ūdens līmenis

2.1.5. Ekstremāli laikapstākļi

2.2. Klimata pārmaiņu riski un iespējamie ieguvumi

2.2.1. Būvniecība un infrastruktūras plānošana

2.2.2. Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas plānošana

2.2.3. Veselība un labklājība

2.2.4. Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi

2.2.6. Tūrisms un ainavu plānošana

2.2.7. Iespējamie ieguvumi no klimata pārmaiņām

2.3. Plāna sasaiste ar esošajiem starptautiskajiem, Eiropas Savienības un Latvijas politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

2.3.1. Sasaiste ar esošajiem starptautiskiem ES politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

2.3.2. Sasaiste ar Latvijas Republikas attīstības plānošanas dokumentiem

3. Pielāgošanās klimata pārmaiņām mērķi un rīcības virzieni

3.1. Plāna virsmērķis

3.2. Plāna apakšmērķi un rīcības virzieni

3.3. Plāna ieviešana un uzraudzība

III. IETEKMES novērtējums UZ VALSTS UN PAŠVALDĪBU BUDŽETU

IV. SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBA

PIELIKUMI:

1. pielikums "Pasākumi plānā identificēto rīcības virzienu īstenošanai";

2. pielikums "Klimata pārmaiņu un pielāgošanās klimata pārmaiņām monitoringa sistēma".

IEVADS

Pēdējās desmitgadēs ir konstatētas visstraujākās klimatisko parametru izmaiņas instrumentālo meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Tiek prognozēts, ka temperatūra 21. gadsimtā straujāk kā iepriekš palielināsies visu izvērtēto siltumnīcefekta gāzu (turpmāk – SEG) emisiju scenāriju gadījumā¹. Tas ietekmēs gan sabiedrību kopumā, gan arī dažādas nozares un tautsaimniecības sektorus.

Klimata pārmaiņas, ko šobrīd raksturo vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, ekstremāli augstas un zemas gaisa temperatūras, jūras ūdens līmeņa paaugstināšanās, spēcīgu lietavu gadījumu skaita palielināšanās u.c. visos pasaules reģionos, ir tieši saistītas ar cilvēka radīto ietekmi. Tagadējās klimata pārmaiņas ir izraisījusi SEG emisiju koncentrācijas palielināšanās atmosfērā. Turklāt, ja SEG emisiju koncentrācija atmosfērā turpinās palielināties, tas izraisīs vēl tālāku globālās gaisa temperatūras paaugstināšanos un klimata pārmaiņas. Tas, savukārt, radīs ilgstošas pārmaiņas visās klimata sistēmas sastāvdaļās un palielinās iestāšanās varbūtību dažādām smagām un neatgriezeniskām ietekmēm uz cilvēkiem un ekosistēmām.

Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (turpmāk – Konvencija) dalībvalstis, tai skaitā Latvija, Konvencijas Parīzes nolīguma ietvaros ir vienojušās ierobežot globālo vidējās temperatūras paaugstināšanos 2^oC robežās, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu un censties ierobežot temperatūras pieaugumu 1.5°C robežās, jo tas būtiski samazinās klimata pārmaiņu izraisītos riskus un ietekmes. Pašreizējās rīcības, lai samazinātu SEG koncentrāciju atmosfērā un ierobežotu pasaules vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos, nav pietiekoši efektīvas, un tāpēc pasaules vidējā temperatūra turpina paaugstināties. Līdz ar to valstīm ir jāievieš pasākumi, lai uzlabotu savas spējas pielāgoties un sekmētu noturīgumu pret klimata pārmaiņām un to radītajām sekām, kā arī izmantotu to radītās iespējas.

Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plāns laika posmam līdz 2030. gadam (turpmāk – Plāns) ir veidots kā nacionāla līmeņa ilgtermiņa (līdz 2030. gadam) attīstības plānošanas dokuments. Plāns ir izstrādāts ņemot vērā Ministru kabineta 2019. gada 7. maija rīkojumu Nr. 210 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai"², kā arī, lai īstenotu Vides politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam³, Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdošanā⁴ un Parīzes nolīgumā⁵ noteikto. Parīzes nolīgums paredz, ka visām tā Pusēm ir jāiesaistās pielāgošanās klimata pārmaiņām plānošanā un pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumu īstenošanā. Plāna izstrādi nosaka arī ES pielāgošanas klimata pārmaiņām stratēģija⁶. Plāna mērķis un uzdevumi cieši saistīti ar ANO Ilgtspējīgas attīstības 17 mērķiem līdz 2030. gadam, kā arī ANO Sendai Ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam.

Tā kā Plāna izstrādi starptautiski nosaka Parīzes nolīgums un Eiropas Parlamenta un Padomes regula Nr. 525/2013, tad šis attīstības plānošanas dokuments ir sagatavots, ievērojot Ministru kabineta noteikumu Nr 737 "Attīstības plānošanas dokumentu izstrādes un ietekmes izvērtēšanas noteikumi" 6. punktu, pēc iespējas Plānu izstrādājot atbilstoši šajos Ministru kabineta noteikumos noteiktajiem nosacījumiem politikas plānošanas dokumenta veidam – plāns, vienlaikus veidojot to kā ilgtermiņa attīstības plānošanas dokumentu (līdz 2030. gadam).

Plānā ir apskatītas līdz šim Latvijā novērotās klimata pārmaiņas un noteikti pielāgošanās risinājumi dažādiem ar tām saistītiem riskiem un iespējām. Pasākumi ir balstīti uz pētījumiem par risku un ievainojamības novērtēšanu un pielāgošanās pasākumu identificēšanu sešās jomās: ainavu plānošana un tūrisms, bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi, civilā aizsardzība un katastrofas pārvaldīšana, būvniecība un infrastruktūras plānošana, veselība un labklājība, lauksaimniecība un mežsaimniecība, kas tika izstrādāti Eiropas Ekonomikas zonas (turpmāk – EEZ) finanšu instrumenta 2009.–2014. gada programmas "Nacionālā klimata politika" iepriekš noteiktā projekta "Priekšlikuma izstrāde Nacionālajai klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģijai, identificējot zinātniskos datus un pasākumus pielāgošanās klimata pārmaiņu nodrošināšanai, kā arī veicot ietekmju un izmaksu novērtējumu" ietvaros. Izvēlētās nozares aptver visus klimata pārmaiņām visvairāk pakļautos, visjūtīgākos sektorus.

lietotie termini, jēdzieni, saīsinājumi un abreviatūras

TERMINI UN JĒDZIENI

SAĪSINĀJUMIUN ABREVIATŪRAS

I. Plāna kopsavilkums

Klimatisko parametru novērojumi pasaulē par vairāk nekā 100 gadu periodu pierāda, ka klimats mainās. Tāpat kā pasaulē, arī Latvijā ilggadīgajā laika periodā ir konstatētas klimatisko apstākļu izmaiņas, kas izpaudušās gan kā meteoroloģisko parametru vidējo vērtību, gan arī to ekstremālo vērtību pārmaiņas. Latvijā pēdējo 50 gadu laikā (laika periodā no 1961. gada līdz 2010. gadam), līdzīgi kā citviet pasaulē, novērota vienmērīga gaisa temperatūras paaugstināšanās – gan gaisa temperatūras vidējās, gan arī maksimālajās un minimālajās vērtībās. Vidējās gaisa temperatūras vērtības ir paaugstinājušās par 0,7 °C (1981.–2010. g. attiecībā pret 1961.–1990. g), savukārt gada minimālā gaisa temperatūra pieaugusi par 1,9 °C, bet gada maksimālā gaisa temperatūra vidēji Latvijā paaugstinājusies par 0,7 °C. Analizējot izmaiņas gaisa temperatūras vērtībās nākotnē, redzams, ka Latvijā gada vidējā gaisa temperatūra turpinās paaugstināties.

Latvijas teritorijā ir novērojama arī kopējās atmosfēras nokrišņu summas palielināšanās. Dienu skaits ar stipriem un ļoti stipriem nokrišņiem kopš 1961. gada ir pieaudzis par attiecīgi vidēji divām un vienu dienu. Tiek prognozēts, ka nokrišņu daudzums, kā arī dienu skaits ar stipriem un ļoti stipriem nokrišņiem pieaugs arī turpmāk. Līdz 21. gadsimta beigām tiek prognozēts gada kopējā nokrišņu daudzuma palielinājums par 10 līdz 21% (aptuveni 80–100 mm). Sezonālā griezumā vislielākais nokrišņu daudzuma palielinājums gaidāms ziemas un pavasara sezonās.

Līdzšinējo klimatisko apstākļu, kā arī nākotnes klimata pārmaiņu scenāriju analīze uzskatāmi demonstrē, ka klimata pārmaiņu tendences turpināsies visa šī gadsimta laikā. Turklāt visbūtiskākās izmaiņas skars klimatisko parametru ekstremālās vērtības – nākotnē aizvien biežāk nāksies saskarties ar Latvijas teritorijai neraksturīgiem un ekstremāliem laikapstākļiem. Izmaiņas klimatiskajos parametros un indeksos laika gaitā ietekmē ne tikai dabas kapitālu (sugas, biotopus, ekosistēmas), bet arī iedzīvotāju veselību, labsajūtu, drošību un saimnieciskās aktivitātes. Latvijā identificētie nozīmīgākie riski ir sezonu, t.sk. veģetācijas perioda, izmaiņas; ugunsgrēki; kaitēkļu un patogēnu savairošanās, koku slimības, vietējo sugu izstumšana, jaunu sugu ienākšana; elpošanas sistēmu slimību izplatība; infekcijas slimības, karstuma dūrieni; nokrišņu izraisīti plūdi, vējuzplūdi; Elektropadeves traucējumi; noteces palielināšanās, hidroenerģijas svārstības; sasaluma mazināšanās, kailsals, izkalšana; eitrofikācija; infrastruktūru bojājumi, aprīkojuma pārkaršana; ūdens noteces samazināšanās vasaras sezonā.

Lai ierobežotu klimata pārmaiņas, dažādās rīcībpolitikās gan starptautiskajā, gan Eiropas Savienības (ES), gan nacionālā līmenī ir iekļauti mērķi un pasākumi siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanai,. Ar SEG emisiju samazināšanu ir iespējams mazināt klimata pārmaiņas un to negatīvo ietekmi ilgtermiņā. Jo plašāk un savlaicīgāk valstis īsteno SEG emisiju samazināšanas pasākumus, jo mazākas ir klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes, kurām nepieciešams pielāgoties.

Atsevišķi pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumi, lai mazinātu klimata pārmaiņu riskus un izmantotu klimata pārmaiņu radītās iespējas, ir iekļauti esošajās rīcībpolitikās, tomēr ir nepieciešama visaptveroša, koordinēta politika un papildus pasākumu īstenošana, kas uzlabotu Latvijas klimatnoturīgumu, vienlaicīgi veicinot Latvijas attīstību un konkurētspēju.

Plāns ir sagatavots, ņemot vērā dažādu Eiropas valstu pieredzi pielāgošanās klimata pārmaiņu risku pārvaldības jomā un pielāgošanās klimata pārmaiņām plānošanā. Plāns Latvijā attīsta pielāgošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanas ciklu (1. attēls), kas paredz klimata ietekmju, ievainojamības un risku izvērtējumu; pielāgošanās plānošanu; pielāgošanās pasākumu ieviešanu; monitoringu un izvērtēšanu.

1. attēls. Pielāgošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanas cikls

Plāna izstrādes pamatā ir Latvijas līdzšinējo klimata pārmaiņu analīze un klimata pārmaiņu scenāriji periodam līdz 2100. gadam, kā arī Latvijā veiktie klimata pārmaiņu ietekmju un risku izvērtējumi tādās 6 (sešās) jomās kā būvniecībā un infrastruktūras plānošanā, civilajā aizsardzībā un katastrofas pārvaldīšanā, veselībā un labklājībā, bioloģiskajā daudzveidībā un ekosistēmu pakalpojumos, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, tūrismā un ainavu plānošanā. Plānā ir noteikts pielāgošanās klimata pārmaiņām virsmērķis un 6 (seši) stratēģiskie mērķi, 14 (četrpadsmit) rīcības virzieni un 89 (astoņdesmit deviņi) pasākumi.

Plāna virsmērķis ir mazināt Latvijas cilvēku, tautsaimniecības, infrastruktūras, apbūves un dabas ievainojamību pret klimata pārmaiņu ietekmēm un veicināt klimata pārmaiņu radīto iespēju izmantošanu. Plāna sasniegšanai ir izvirzīti pieci stratēģiskie mērķi:

1. Cilvēku dzīvība, veselība un labklājība, neatkarīgi no dzimuma, vecuma un sociālās piederības, ir pasargāta no klimata pārmaiņu nelabvēlīgas ietekmes;

2. Tautsaimniecība spēj pielāgoties klimata pārmaiņu negatīvajām ietekmēm un izmantot klimata pārmaiņu sniegtās iespējas;

3. Infrastruktūra un apbūve ir klimatnoturīga un plānota atbilstoši iespējamiem klimata riskiem;

4. Latvijas daba un kultūrvēsturiskās vērtības ir saglabātas un klimata pārmaiņu negatīvā ietekme uz tām – mazināta;

5. Ir nodrošināta zinātniskajā argumentācijā balstīta informācija, tai skaitā monitorings un prognozes, kas veicina pielāgošanās klimata pārmaiņām aspektu integrēšanu nozaru politiku un teritorijas attīstības plānošanas dokumentos, kā arī sabiedrības informēšanu.

Plāna ieviešanai nepieciešama institūciju plaša iesaiste, īstenojot pielāgošanās pasākumus, kas minēti Plāna 1. pielikumā. Taču vairums pielāgošanās pasākumu lielā mērā ir saistīti ar jau veicamajām aktivitātēm (piemēram, civilo aizsardzību, pretplūdu pasākumiem, būvklimatoloģijas u.c. būvnormatīvu ievērošanu u.tml.) un Plāns nodrošina nepieciešamo redzējumu par ierasto pasākumu pielāgošanu jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem, kā arī nepieciešamajos gadījumos ievieš efektīvu plānošanu, koordināciju, monitoringu u.tml.. Plāna ieviešanas pasākumus un uzdevumus plānots īstenot izmantojot gan valsts un pašvaldību budžeta finansējumu, gan piesaistot ES un citu avotu finanšu līdzekļus, kā arī privāto kapitālu.

II. esošās situācijas raksturojums

2.1. Klimata pārmaiņu Latvijā raksturojums

Galvenie klimata pārmaiņas raksturojošie rādītāji ir gaisa temperatūra (un ar to saistītie rādītāji), atmosfēras nokrišņu daudzums, jūras līmenis, vēja ātrums, ekstremāli laikapstākļu un klimata notikumi (ekstrēmi). 2.1. nodaļā ir aprakstīti vēsturiskie novērojumi un nākotnes scenāriji attiecībā uz klimata pārmaiņas raksturojošajiem rādītājiem (klimatiskajiem parametriem).

Vēsturiskie novērojumi par klimata pārmaiņu raksturojošo rādītāju izmaiņām tiek izmantoti gan pagātnes analīzei, gan arī klimata pārmaiņu prognozēšanai. Latvijā līdzšinējo klimata pārmaiņu analīze ir veikta, izmantojot visu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) meteoroloģisko novērojumu staciju datus par periodu no 1961. gada līdz 2010. gadam. Savukārt nākotnes laika periodiem līdz 2100. gadam klimatisko parametru izmaiņas ir prognozētas, ņemot vērā vēsturiskos novērojumus un izmantojot 28 globālo skaitlisko klimata modeļu aprēķinus atbilstoši Klimata pārmaiņu starpvaldību ekspertu (IPCC) grupas 5. novērtējuma ziņojumā (AR5) pieņemtajiem SEG emisijas scenārijiem (RCP 4,5 un RCP 8,5). ⁷

RCP 4,5 scenārijs paredz SEG emisiju samazināšanu, sākot no šī gadsimta vidus, un šī scenārija apstākļos līdz 21. gadsimta beigām gaisa temperatūra Latvijā paaugstināsies par vairāk nekā 3°C virs 1971.–2000. gada vidējās vērtības. Saskaņā ar IPCC 5. novērtējuma ziņojumu RCP 4,5 scenārijs paredz, ka pasaules vidējā gaisa temperatūra līdz 21. gadsimta beigām pieaugs par 1,1°C līdz 2,6°C. Savukārt gadījumā, ja pasaules mērogā šī gadsimta laikā netiks īstenoti klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi, ko apraksta klimata pārmaiņu scenārijs RCP 8,5 – gaisa temperatūra Latvijā līdz gadsimta beigām paaugstināsies pat par 5°C, savukārt pasaulē par 2,6°C līdz 4,8°C.

LVĢMC ir izveidojis klimata pārmaiņu rādītāju un pielāgošanās klimata pārmaiņām indikatoru monitoringa sistēmu, kuras ietvaros tiek nodrošināta iespēja Latvijā regulāri sekot līdzi klimata pārmaiņu norisēm. Sistēmas ietvaros tiek veikts regulārs klimata parametru un indeksu monitorings (ja nepieciešams, tiek izstrādāti jauni indikatori) un tiek nodrošināta klimata pārmaiņu scenāriju atjaunināšana pēc jaunākajiem IPCC zinātniskajiem modeļiem/scenārijiem. LVĢMC nodrošina atbalstu klimata pārmaiņu indikatoru monitoringa sistēmas uzturēšanai. Klimata pārmaiņu un pielāgošanās klimata pārmaiņām monitoringa sistēmas detalizēts raksturojums ir iekļauts Plāna 2. pielikumā.

1. tabulā iekļauts vispārīgs apkopojums par šīs nodaļas apakšnodaļās aprakstīto klimatisko parametru līdzšinējām vērtībām un šī brīža izmaiņām, kā arī paredzamajām izmaiņām nākotnē, ņemot vērā dažādus klimata pārmaiņu scenārijus⁸.

1. tabula Klimatisko parametru līdzšinējās un nākotnes izmaiņas attiecībā pret ilggadīgajām vidējām klimatisko parametru vērtībām pagātnē⁹

Līdzšinējās klimata pārmaiņas Latvijā iezīmējušas ievērojamas izmaiņas gaisa temperatūras vērtībās, un līdzīgi daudzviet pasaulē novērotajām tendencēm apstiprina izteiktu un stabilu pasiltināšanās tendenci. Analizējot turpmākas izmaiņas gaisa temperatūras vērtībās dažādu klimata pārmaiņu scenāriju kontekstā, jāsecina, ka Latvijā gada vidējā gaisa temperatūra turpinās paaugstināties. Ilggadīgo novērojumu datu rindu analīze liecina, ka maksimālais nepārtraukta sausuma periodu ilgums Latvijā sasniedz 21–25 dienas, atsevišķos gados dažviet valstī novēroti pat ļoti ilgstoši sausuma periodi. Prognozes liecina, ka sausuma un karstuma periodi nākotnē kļūs biežāki. Runājot par nokrišņu daudzumu un intensitāti, līdzšinējo klimata pārmaiņu izpausmes Latvijas teritorijā ir iezīmējušas kopējā atmosfēras nokrišņu daudzuma un intensitātes palielināšanos, kā arī pieaugošu stipru nokrišņu gadījumu skaitu un tiek prognozēts, ka šādas tendences Latvijā, turpināsies arī visa šī gadsimta laikā.

Tātad ir secināms, ka nākotnē Latvijā kopumā:

• Gaisa temperatūra (gan vidējā, gan minimālas un maksimālās temperatūras) būtiski paaugstināsies;

• Būtiski palielināsies vasaras dienu skaits, kā arī gaidāms būtisks palielinājums tropisko nakšu skaitā;

• Sala dienu skaits un dienu bez atkušņiem skaits samazināsies, ka samazināsies arī sniega apjoms un ledus veidošanās un noturība;

• Būtiski palielināsies kopējais nokrišņu daudzums (lietus), kā arī palielināsies dienu ar stipriem un ļoti stipriem nokrišņiem skaits;

• Nedaudz samazināsies vidējais vēja ātrums un palielināsies bezvēja dienu skaits, tomēr būtiskas vētraino dienu skaita izmaiņas netiek prognozētas, taču tiek prognozētas atšķirības starp reģioniem Latvijas iekšienē.

• Palielināsies karstuma un sausuma periodi un to biežums, kuru laikā var pazemināties virszemes un pazemes ūdeņu līmeņi.

2.1.1. Gaisa temperatūra

Gaisa temperatūra ir meteoroloģiskais parametrs, ko izmanto, lai raksturotu globālo klimata pārmaiņu procesus. 2.1.1. apakšnodaļā sīkāk apskatīti ar gaisa temperatūru saistītie novērojumi un prognozētās izmaiņas.

2. attēls. Gada vidējās gaisa temperatūras izmaiņas Latvijā laika periodā 1961.–2010. gads10	3. attēls. Prognozētās gada vidējās gaisa temperatūras izmaiņas RCP 8,5 klimata pārmaiņu scenārija apstākļos (izmaiņas 2071. g.–2100. g. pret 1961. g.–1990. g. vērtībām)11

Latvijā no 1960. gada līdz 2010. gadam vidējās gaisa temperatūras vērtības ir paaugstinājušās par 0,7°C, viskrasāk palielinoties vidējās gaisa temperatūras gada minimālajai vērtībai – par vidēji 1,7°C (2.attēls). Līdzšinējo klimata pārmaiņu ietekmē ir paaugstinājusies arī minimālā un maksimālā gaisa temperatūra. Pēdējo 50 gadu laikā vidēji Latvijā par 1,9°C, pieaugusi gada minimālā gaisa temperatūra, savukārt maksimālās gaisa temperatūras vērtības ir pieaugušas vidēji par 0,7°C. Saskaņā ar LVĢMC datiem 2018. gads (kopā ar 2000. un 2008. gadu) bija trešais siltākais gads novērojumu vēsturē un vidējā gaisa temperatūra tajā bija +7,6°C (1,9°C virs klimatiskās references perioda (1961.–1990. gada perioda) normas).

Prognozēts, ka gada vidējā gaisa temperatūra līdz gadsimta beigām Latvijā palielināsies par vidēji 5,2°C – 5,5°C (3.attēls). Ilggadīgā vidējā gada maksimālā gaisa temperatūra gadsimta beigās Latvijā vidēji varētu sasniegt pat +35°C. Toties visbūtiskāk līdz 2100. gadam paaugstināsies minimālā gaisa temperatūra – par vidēji 9,3°C līdz 13,5°C. Viskrasāk gaisa temperatūras vērtības palielināsies ziemas un pavasara sezonās, vidējai gaisa temperatūrai ziemas sezonā esot par 4,4°C līdz 7,8°C augstākai nekā 1961.–1990. gadu periodā. Būtisks vidējās gaisa temperatūras pieaugums prognozēts arī vasaras sezonā (par 4,8°C līdz 5,1°C).[12]

4. attēls. Sala dienu skaits Latvijā laika periodā 1961.–2010. gads13	5. attēls. Sala dienu skaita izmaiņas RCP 8,5 (pa labi) klimata pārmaiņu scenārija apstākļos (izmaiņas 2071. g.–2100. g. pret 1961. g.–1990. g. vērtībām)14

Sala dienu skaits no 1960. gada līdz 2010. gadam bija 96– 55 dienas, un perioda laikā dienu skaits vidēji Latvijā samazinājās par 9 dienām gadā (4. attēls). Arī dienu bez atkušņa skaits vidēji Latvijā ir samazinājies par 9 dienām gadā, atsevišķās vietās – par vidēji 5–11 dienām gadā. Ņemot vērā to, ka viskrasāk gaisa temperatūra paaugstināsies ziemas sezonā, sagaidāms, ka līdz 2100 gadam sala dienu skaits samazināsies par vidēji 52 līdz 81 dienām gadā, savukārt dienu skaits bez atkušņa samazināsies par 32 līdz 46 dienām (5. attēls).

6. attēls. Vasaras dienu skaits Latvijā laika periodā 1961.–2010. gads	7. attēls. Vasaras dienu skaita izmaiņas RCP 8,5 klimata pārmaiņu scenārija apstākļos (izmaiņas 2071. g.–2100. g. pret 1961. g.–1990. g. vērtībām)15

Vasaras dienu skaits Latvijā ir vidēji 4 līdz 26 dienas gadā, un līdzšinējo klimata pārmaiņu ietekmē to skaits ir palielinājies par vidēji 1 – 5 dienām gadā (6. attēls). Vēsturiski Latvijā ir bijis neliels tropisko nakšu skaits – vidēji 0,1 līdz 0,7 naktis gadā, tādēļ arī nevar veikt viennozīmīgus secinājumus par šādu nakšu izmaiņu tendencēm, tomēr pēdējo pāris desmitgažu laikā ir novērojams šādu nakšu biežuma palielinājums. Vasaras dienu skaits nākotnē pieaugs par vidēji 31– 3 dienām gadā, un tropisko nakšu skaits, kas līdz šim bija ļoti neliels, palielināsies par 4 līdz 14 naktīm gadā (7. attēls).

8. attēls. Veģetācijas perioda ilguma izmaiņas Latvijā laika periodā no 1961. līdz 2010. gadam16	9. attēls. Veģetācijas perioda ilguma izmaiņas RCP 8,5 klimata pārmaiņu scenārija apstākļos (izmaiņas 2071. g.–2100. g. pret 1961. g.–1990. g. vērtībām)17

Vispārējas gaisa temperatūras paaugstināšanās ietekmē ir mainījies arī veģetācijas perioda ilgums – kopš 1961. gada par vidēji 2 dienām gadā, pārsvarā Latvijā bijušas 184 līdz 208 dienas gadā (8. attēls). Lai gan augšanas sezonas ilgums ir cieši saistīts ar gaisa temperatūras izmaiņām, līdzšinējā novērotā gaisa temperatūras paaugstināšanās Latvijā nav izraisījusi statistiski būtisku augšanas sezonas ilguma palielināšanos. Vienīgā meteoroloģisko novērojumu stacija, kurā novērota statistiski vērā ņemama augšanas sezonas ilguma palielināšanās, ir Ventspils, kur, salīdzinot ar klimatiskās references periodu, mūsdienās augšanas sezona ir par 10 dienām ilgāka. Sagaidāms, ka līdz 2100. gadam gaisa temperatūras paaugstināšanās ietekmē pieaugs veģetācijas perioda ilgums – par 27 līdz 49 dienām, jeb aptuveni 1 līdz 2 mēnešiem (9. attēls), tai skaitā tiek prognozētas atšķirības arī reģionālā griezumā, proti, būtiskāks veģetācijas perioda ilguma palielinājums sagaidāms tieši jūras piekrastē Kurzemē.

2.1.2. Atmosfēras nokrišņi

Atmosfēras nokrišņi ir klimata mainības parametrs, kas tiek izmantots, lai raksturotu globālo klimata pārmaiņu procesus. 2.1.2. apakšnodaļā tiek sīkāk apskatīti ar atmosfēras nokrišņiem saistītie novērojumi un prognozētās izmaiņas. Latvijā gada kopējais nokrišņu daudzums laika periodā no 1961. līdz 2010. gadam bija vidēji 576 mm–757 mm. Līdzšinējo klimata pārmaiņu ietekmē vidēji Latvijā nokrišņu daudzums ir palielinājies par 6% jeb par aptuveni 39 mm (10. attēls). Nokrišņu daudzums līdz šim visvairāk ir pieaudzis ziemas sezonā, taču pieaugums ir novērojams arī pavasara un vasaras sezonās, savukārt rudens sezonā ir pat neliels nokrišņu daudzuma samazinājums.

10. attēls. Gada kopējā atmosfēras nokrišņu daudzuma izmaiņas Latvijā laika periodā 1961.–2010. gads	11. attēls. Gada kopējā atmosfēras nokrišņu daudzuma izmaiņas RCP 8,5 klimata pārmaiņu scenārija apstākļos (izmaiņas 2071. g.–2100. g. pret 1961. g.–1990. g. vērtībām)18

Ņemot vērā, ka kopš 1961. gada ir pieaugusi nokrišņu intensitāte, ir palielinājies arī dienu skaits ar stipriem un ļoti stipriem nokrišņiem, attiecīgi par divām un vienu dienu. Apskatītajā laika periodā (1961.–2010. gads) dienu skaits ar stipriem nokrišņiem ir vidēji 15 dienas gadā, kamēr ar ļoti stipriem nokrišņiem – 3 dienas. Analizējot ilggadīgo laika periodu (1961–2010. gads), redzams, ka vidēji ik gadu Latvijas teritorijā vienas diennakts maksimālais nokrišņu daudzums ir 31–8,5 mm, savukārt piecu diennakšu maksimālais nokrišņu daudzums – no 44 līdz 85 mm. Saskaņā ar prognozēm līdz 2100. gadam pieaugs nokrišņu intensitāte – par 0,1–1 mm/dienā vai 0,5–1,3 mm/dienā (attiecīgi RCP 4,5 un RCP 8,5 scenārijos). Dienu skaits ar stipriem nokrišņiem palielināsies par vidēji 3 līdz 5 dienām gadā, savukārt dienu skaits ar ļoti stipriem nokrišņiem mērenu klimata pārmaiņu scenārijā palielināsies par 0,1–2,3 dienām gadā, kamēr nozīmīgu klimata pārmaiņu scenārijā par 0,8–3,3 dienām gadā.

Līdz 21. gadsimta beigām tiek prognozēts gada kopējā nokrišņu daudzuma palielinājums par 10 līdz 21% (aptuveni 80–100 mm) attiecīgi RCP 4,5 un RCP 8,5 scenāriju apstākļos (11. attēls). Sezonālā griezumā vislielākais nokrišņu daudzuma palielinājums gaidāms ziemas un pavasara sezonās. Mērenu klimata pārmaiņu scenārija apstākļos ziemas sezonā nokrišņu daudzums palielināsies par 24–37%, tikmēr nozīmīgu klimata pārmaiņu scenārijā gaidāms, ka nokrišņu daudzums palielināsies par 35–51%. Kopumā visos nākotnes laika periodos un sezonās tiek prognozēts nokrišņu daudzuma palielinājums, izņemot vasaras sezonu 2071.–2100. gadu periodā, kurā dažviet nokrišņu daudzums var arī samazināties.

2.1.3. Vēja ātrums

Vēja ātrums ir viens no klimata mainības parametriem, tāpēc šajā apakšnodaļā sīkāk apskatīti ar vēja ātrumu saistītie novērojumi un prognozētās izmaiņas.

Novērojumi liecina, ka ilggadīgajā laika periodā (1961.–2010. gads) Latvijā vidējā vēja ātruma līkne valstī ir lejupejoša, tomēr maksimālajās vidējā vēja ātruma vērtībās vērojami atsevišķi maksimumu periodi perioda sākumā un beigās, kas saistīti arī ar novēroto vētru biežumu un aktivitāti. Vēja ātruma samazināšanās tendencēm novērotas lielākajā Latvijas teritorijas daļā: tikai trijās (Ventspils, Kolka, Alūksne) no LVĢMC pētījumā iekļautajām 22 meteoroloģisko novērojumu stacijām nav konstatētas būtiskas vēja ātruma izmaiņas.

12. attēls. Vidējā vēja ātruma izmaiņas Latvijā laika periodā 1961.–2010. gads19	13. attēls. Vidējā vēja ātruma izmaiņas RCP 8,5 klimata pārmaiņu scenārija apstākļos (izmaiņas 2071. g.–2100. g. pret 1961. g.–1990. g. vērtībām)20

No 1966. gada līdz 2010. gadam vidējais vēja ātrums Latvijā bija 2,6 – 4,8 m/s. Vējam ir raksturīgs izteikts gradients jūras teritoriju – sauszemes virzienā, bet gada vidējā vēja ātruma vērtības ir cieši saistītas ar rudens un ziemas perioda vētru aktivitāti. Kopš 1966. gada vidējā vēja ātrums Latvijā ir samazinājies par 8% (12. attēls). Vidējā vēja ātruma samazināšanās ietekmē bezvēja dienu skaits ir palielinājies par vidēji 13 dienām. Bezvēja dienu skaits vidēji Latvijā gadu no gada svārstās 53–127 dienu robežās, un līdz šim visvairāk bezvēja dienu konstatēts 2010. gadā, savukārt vismazāk – 1977. gadā. Bezvēja dienu skaita ilggadīgo izmaiņu tendenču analīze norāda, ka ilggadīgajā laika periodā lielākajā valsts teritorijas daļā bezvēja dienu skaits ir statistiski vērā ņemami līdz būtiski palielinājies, bet tajā pašā laikā Kolkas un Dobeles meteoroloģisko novērojumu stacijās konstatētas vērā ņemamas bezvēja dienu skaita samazināšanās tendences.

Savukārt vētrainas dienas Latvijā tiek novērotas samērā reti – no 0–1 dienai gadā lielākajā daļā teritorijas, un līdzšinējā laika periodā šādu dienu skaits vidēji Latvijā ir samazinājies par vienu dienu.

Nākotnē, līdz gadsimta beigām atbilstoši RCP 4,5 klimata pārmaiņu scenārijam gada vidējais vēja ātrums Latvijā samazināsies par 5%, savukārt RCP 8,5 klimata pārmaiņu scenārijā vidējais vēja ātrums paliks nemainīgs. Teritoriāli RCP 4,5 klimata pārmaiņu scenārijā vidējais vēja ātrums samazināsies par 4–13%, savukārt RCP 8,5 scenārijs iezīmē mazākas vēja ātruma izmaiņas, kas nepārsniegs 0–6% (13. attēls). Šādas klimata pārmaiņu scenāriju aplēšu atšķirības ir saistāmas ar lielo nenoteiktību vēja ātruma parametru aprēķinā globālo klimata modeļu ansamblī iekļautajos klimata modeļos, kas arī gada griezumā uzrāda ievērojamas atšķirības atsevišķu modeļu ansambļa locekļu aprēķinu starpā.

Svarīgs vēja ātruma parametrs ir vēja ātrums brāzmās, kas ir ievērojami lielāks nekā vidējais vēja ātrums. Vētru laikā tieši vēja brāzmas izraisa lielākos postījumus. Ņemot vērā, ka mūsdienās galvenais datu avots par vēja ātrumu un virzienu virs sauszemes ir anemometra mērījumi, pastāv augsta nenoteiktība tā ilggadīgo izmaiņu tendenču analīzēs.

Novērojumi liecina, ka maksimālo vēja brāzmu stiprums mūsdienās, salīdzinot ar klimatiskās references periodam pietuvinātā perioda (1966.–1995. gads) vērtībām, pārsvarā ir nedaudz samazinājies, tomēr tikai Liepājas, Daugavpils, Bauskas un Alūksnes meteoroloģisko novērojumu stacijās šīs atšķirības pārsniedz 1 m/s robežas. Tajā pašā laikā Ainažu un Rīgas meteoroloģisko novērojumu stacijās maksimālās vēja brāzmas mūsdienās ir par 0,8–1,1 m/s stiprākas nekā references periodā. Ilggadīgo izmaiņu tendenču analīze noraida būtisku maksimālo vēja brāzmu stipruma izmaiņu klātbūtni valsts lielākajā daļā, tomēr apstiprina vērā ņemamu līdz ļoti būtisku maksimālo vēja brāzmu stipruma samazināšanos galējos valsts dienvidu rajonos – Liepājā, Bauskā un Daugavpilī. Savukārt Ainažu un Rīgas novērojumu stacijās novērota vērā ņemama vēja brāzmu stipruma palielināšanās, kas varētu būt saistīta ar vētru trajektoriju izmaiņām apskatītajā laika periodā.

2.1.4. Jūras un upju ūdens līmenis

Laika periodā no 1901. līdz 2015. gadam jūras līmenis globāli ir paaugstinājies vidēji par 13 – 20 cm, t.i., vidēji 1,2 – 1,7 mm/gadā, variējot pa desmitgadēm. Globāli vidējais jūras līmenis visvairāk paaugstinājies 2016. gadā (3,4 mm/gadā)²¹. Nākotnes prognozes attiecībā uz jūras līmeņa izmaiņām ir ar samērā lielu nenoteiktību. Jūras līmenis turpina paaugstināties arī 2018. gadā, kad saskaņā ar PMO datiem pasaules vidējais jūras līmenis bija par 3,7 mm augstāks nekā 2017. gadā, kļūstot par augstāko novērojumu vēsturē. Nākotnes prognozes attiecībā uz jūras līmeņa izmaiņām ir ar samērā lielu nenoteiktību.

Globālās klimata pārmaiņas vērojamas arī Baltijas jūrā. Temperatūras, vēju un nokrišņu režīma izmaiņas Baltijas jūras baseinā var radīt gan tiešus, gan kaskādes efektus. Piemēram, gaisa temperatūras pieauguma dēļ Baltijas jūrā ir samazinājies maksimālais ledus pārklājuma laukums un ledus sezonas ilgums, kas ietekmē visu to sugu izplatības areālu, kuru izdzīvošanai ir būtisks ledus. Turklāt, samazinoties ledus pārklājuma laukumam un ledus sezonas ilgumam, lielāki piekrastes rajoni tiek pakļauti krasta erozijai intensīvo vētru sezonas (rudens–ziema) laikā. To vēl pastiprina ūdens līmeņa celšanās, kas novērota klimata pārmaiņu ietekmē.²²

Klimata pārmaiņas būtiski ietekmē gan virszemes, gan pazemes ūdeņu hidroloģisko režīmu. Upju caurplūdumi ziemā ir pieauguši ievērojami straujāk nekā vasarā, kad caurplūdumi novērojumu laikā nav mainījušies, izņemot mazajās upēs, kurās mākslīgu un dabisku šķēršļu rezultātā (mazo HES ūdenskrātuvju aizsprosti, dambji, mehāniska piesārņojuma aizdambējumi un bebru aizsprosti) ir notikusi upju fragmentācija. Ziemas caurplūdumi īpaši būtiski ir palielinājušies pēdējo gadu desmitu laikā.

Globālās klimata pārmaiņas ir noteikušas arī ilgtermiņa un sezonālās izmaiņas Latvijas upju notecē, novērojot būtiskas izmaiņas upju hidrogrāfos tieši ziemas un pavasara sezonās. Gaisa temperatūras un atmosfēras nokrišņu sezonālās izmaiņas varētu ietekmēt arī hidroenergoresursu sezonālo sadalījumu. Vēsturiskajā laika periodā upēs no gada kopējās noteces lielākais apjoms veidojās pavasara sezonās ar lielāko caurplūdumu aprīlī, savukārt pēdējās desmitgades iezīmējās ar sezonālām izmaiņām upes kopējā notecē. Ir konstatēta izteikta tendence notecei palielināties janvārī, februārī un samazināties aprīlī, maijā. Ledstāves ilgums Latvijas lielākajās upēs ir samazinājies par 6–15 dienām²³. Siltākas ziemas un mazāka sniega un ledus sega nākotnē ietekmēs pavasara plūdu riska samazināšanos.

Sausuma, karstuma viļņu un tropisko nakšu ietekmē palielināsies gultņu atsegumi mazajās upēs, kurās ir notikusi upju fragmentācija, veicinot intensīvu ūdensaugu veģetāciju un biotopu samazināšanos vai bojāeju.

Ceļoties ūdens līmenim, zemo piekrastes teritoriju applūšana un krasta nogāzes profila pielāgošanās jaunajiem apstākļiem izraisīs krasta līnijas atkāpšanos un jaunu krasta līniju veidošanos, sevišķi mazajās upēs ar atšķirīgiem pretējo krastu reljefa profiliem. Paralēli erozijas radītajām problēmām zemajās teritorijās ap piejūras baseina upēm pastāv applūšanas risks. Kopējās attīstības tendences pēdējo 20 gadu laikā norāda arī uz krasta procesu aktivizēšanos – notiek erozijai pakļauto krasta iecirkņu garuma palielināšanās un erozijas ātruma pieaugums.

Krasta posmu kopējais garums, kur mūsdienās krasta līnija atkāpjas²⁴:

• 0,1–0,5 m/gadā ~ 120 km;

• 0,6–1,5 m/gadā ~ 50 km;

• 1,6–3,0 m/gadā ~10 km (Bernātu rags, Jūrkalne, Melnrags, Staldzene, Kolkas rags, Gaujas grīva).

Nākotnē krasta erozijas izplatība galvenokārt sagaidāma vietās, kur tā novērota pēdējās desmitgades laikā, par 10–20% pieaugot erozijas apdraudēto krasta posmu kopgarumam. Sagaidāms, ka līdz 2060. gadam Latvijas teritorija krasta atkāpšanās dēļ samazināsies par aptuveni 10 km² .²⁵

Taču jāatzīmē, ka kopumā Latvijā trūkst aktualizētu datu par hidroloģiskā režīma izmaiņām un to prognozēm.

2.1.5. Ekstremāli laikapstākļi

Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, pagājušā gadsimta otrajā pusē un šī gadsimta sākumā novērotas būtiskas ekstremālo klimatisko parādību izmaiņas – biežākas kļuvušas ekstremāli karstas dienas un naktis, kā arī dienas ar stipriem nokrišņiem, savukārt ekstremāli aukstas dienas tiek novērotas arvien retāk. Konstatēts arī karstuma viļņu (ilgstošs, nepārtraukts karstuma periods) atkārtošanās gadījumu skaita pieaugums, kas rada specifiskas problēmas īpaši pilsētu teritorijās. Saskaņā ar IPCC prognozēm nākotnē gaidāma ekstremālo laikapstākļu (tai skaitā nokrišņu un vēja ātruma) atkārtošanās biežuma un kontrastainības palielināšanās.²⁶ Kontrastainību Latvijā ilustrē, piemēram, 2018. gads, kas bija sausākais gads novērojumu vēsturē. Kopējais gada nokrišņu daudzums vidēji Latvijā bija 472,7 mm (32% zem gada normas – 692,3 mm), kas ir mazākais gada nokrišņu daudzums Latvijas novērojumu vēsturē (kopš 1924. gada). Piecpadsmit novērojumu stacijās tika sasniegts jauns vasaras dienu (dienas ar maksimālo gaisa temperatūru >+25°C) skaita rekords, savukārt Ainažos, Jelgavā un Liepājā tika fiksēts jauns tropisko nakšu (dienas ar minimālo gaisa temperatūru >+20°C) skaita rekords. Toties februāra beigās un marta sākumā novērots aukstuma vilnis, kas ilga 13 dienas (no 21. februāra līdz 5. martam) un bija visstiprākais aukstuma vilnis pēdējos 5 gados. Maijā Latvijā iesākās ļoti stiprs sausums, kas ilga no 4. maija līdz 20. jūnijam. Jūlija otrajā pusē un augusta sākumā bija otrais karstuma vilnis, kura laikā tika pārspēti 60 maksimālās gaisa temperatūras rekordi, turklāt arī Ainažu (+33,7°C) un Kolkas (+32,1°C) absolūtie maksimālās gaisa temperatūras rekordi un reģistrēti vairāki meža un purvu ugunsgrēki. Vasarīgais karstums turpinājās arī septembrī un pirmo reizi septembra otrajā pusē tika novēroti +30°C (21. septembrī Jelgavā). Savukārt mēneša beigās (25. septembrī) Ventspilī un Jelgavā tika novērots arī pirmais sniegs, kas ir šo novērojumu staciju agrākā sniega rekordi. Īpaši zīmīgi tas ir Jelgavas novērojumu stacijā, jo tajā vien 4 dienas iepriekš tika novēroti +30°C. Savukārt oktobrī kopumā tika pārspēti 97 maksimālās gaisa temperatūras rekordi. Kā arī tika atkārtots vēlāko +20°C rekords – 18. oktobris. Novembris kļuva par 4. sausāko novērojumu vēsturē. Decembris kļuva par vienīgo mēnesi 2018. gadā, kad netika pārspēts neviens gaisa temperatūras rekords.

Mūsdienās Latvijā pārsvarā piecu diennakšu laikā izkrīt par 1–10 mm vairāk nokrišņu kā references periodā. Intensīvas lietusgāzes ik gadu Latvijā nodara lokālus postījumus, appludinot apdzīvotas vietas, izskalojot ceļus, kā arī nodarot postījumus infrastruktūrai. Piemēram, 2017. gada 24. augustā Rēzeknē nolija 123,1 mm, kas ir šīs novērojumu stacijas jauns vienas diennakts maksimālā nokrišņu daudzuma rekords. Savukārt kopējais nokrišņu daudzums 23.–24. augustā 2017. gadā Rēzeknes novērojumu stacijā atbilda ¼ daļai no visas gada normas (14. attēls). Tik intensīvas lietusgāzes šajā reģionā kopš meteoroloģisko novērojumu sākuma nebija fiksētas. Lai gan kopumā Latvijā ir novērotas vēl intensīvākas lietusgāzes – 1973. gada 9. jūlijā Ventspilī diennakts laikā nolija pat 160 mm.

14. attēls. LVĢMC novērojumu stacijās fiksētā kopējā nokrišņu daudzuma 23.–24.08.2017. salīdzinājums ar augusta mēneša normu, procentos (%)

Intensīvo lietavu rezultātā vispirms applūda zemākās vietas – lauki un pļavas, kā arī grāvji, tika izskaloti ceļi. Pakāpeniski ūdeņi satecēja arī uz upēm, izraisot būtisku ūdens līmeņa paaugstināšanos arī tajās. Aiviekstē, Pededzē un Rēzeknes upē tika appludinātas palienes. Atsevišķos upju posmos ūdens līmenis paaugstinājās vairāk nekā par diviem metriem. Lietavu un plūdu dēļ milzīgus zaudējumus cieta šī reģiona lauksaimnieki – tika bojāta raža un nebija iespējams veikt tās novākšanu. Šajā reģionā tika izsludināts atkārtas stāvoklis lauksaimniecībā.

Ekstremālas parādības neatkārtojas katru gadu, dažkārt pat norisinās tikai reizi desmitgadē vai vēl retāk, un šis apstāklis pat pastiprina to bīstamību, jo dabas katastrofas var piemeklēt iedzīvotājus nesagatavotus.

2.2. Klimata pārmaiņu riski un iespējamie ieguvumi

Šajā nodaļā ir iekļauts ievainojamības pret klimata pārmaiņām novērtējums un risku apskats tādās tautsaimniecības jomās kā ainavu plānošana un tūrisms, bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi, civilā aizsardzība un katastrofas pārvaldīšana, būvniecība un infrastruktūras plānošana, veselība un labklājība, lauksaimniecība un mežsaimniecība. Par pamatu ir izmantoti pētījumi, kas tika veikti Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finanšu instrumenta 2009.–2014. gada programmas "Nacionālā klimata politika" iepriekš noteiktā projekta "Priekšlikuma izstrāde Nacionālajai klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģijai, identificējot zinātniskos datus un pasākumus pielāgošanās klimata pārmaiņu nodrošināšanai, kā arī veicot ietekmju un izmaksu novērtējumu" ietvaros. Izvēlētās jomas aptver visus klimata pārmaiņām visvairāk pakļautos, nozīmīgākos un lielākos Latvijas tautsaimniecības sektorus, 15. attēlā atspoguļots klimata pārmaiņu risku Latvijā kopsavilkums.

15. attēls Klimata pārmaiņu riski Latvijā

Latvijai būtiskākie klimata pārmaiņu izraisītie riski ar lielāko iestāšanās varbūtību ir šādi:

• Sezonu, t.sk. veģetācijas perioda, izmaiņas;

• Ugunsgrēki;

• Kaitēkļu un patogēnu savairošanās, koku slimības, vietējo sugu izstumšana, jaunu sugu ienākšana;

• Elpošanas sistēmu slimību izplatība;

• Infekcijas slimības, karstuma dūrieni;

• Nokrišņu izraisīti plūdi, vējuzplūdi;

• Elektropadeves traucējumi;

• Noteces palielināšanās, hidroenerģijas svārstības;

• Sasaluma mazināšanās, kailsals, izkalšana;

• Eitrofikācija;

• Infrastruktūru bojājumi, aprīkojuma pārkaršana;

• Ūdens noteces samazināšanās vasaras sezonā.

2.2.1–2.2.6. apakšnodaļā sīkāk apskatīti klimata pārmaiņu riski tādās sešās jomās kā būvniecība un infrastruktūras plānošana, civilā aizsardzība un katastrofas pārvaldīšana, veselība un labklājība, bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi, lauksaimniecība un mežsaimniecība, ainavu plānošana un tūrisms. 2.2.7. apakšnodaļā aprakstīti iespējamie ieguvumi no klimata pārmaiņām.

2.2.1. Būvniecība un infrastruktūras plānošana

Latvijā būvniecībai un infrastruktūras (arī transporta infrastruktūrai) plānošanai ir būtiskas vairākas klimata pārmaiņu izpausmes (tai skaitā ekstrēmi):

• gada vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, karstuma viļņu biežuma un ilguma pieaugums, meteoroloģiskās vasaras pagarināšanās, diennakts maksimālās temperatūras maksimālās vērtības paaugstināšanās;

• sala dienu un dienu skaita bez atkušņa samazināšanās;

• nokrišņu daudzuma palielināšanās un maksimālā vienas diennakts nokrišņu daudzuma palielināšanās, dienu skaita ar ļoti stipriem nokrišņiem palielināšanās, maksimālā piecu diennakšu nokrišņu daudzuma palielināšanās, virs normas strauju sniega nokrišņu palielināšanās;

• vidējā jūras ūdens līmeņa celšanās ilgtermiņā un krasta erozija attīstība, kā arī gruntsūdeņa līmeņa svārstības, ko ietekmē nokrišņu un jūras ūdens līmeņa izmaiņas, un upju noteces režīma izmaiņas.

Klimata pārmaiņas ietekmē visus būvniecības un infrastruktūras objektus – ēkas, ūdens apgādes un kanalizācijas infrastruktūru, meliorācijas, transporta, sakaru un enerģētikas tīklus un to funkcionēšanu, kur lielākā ietekme ir klimata pārmaiņu radītiem ekstrēmiem laika apstākļiem (vētras, plūdi, liela apjoma nokrišņi, karstuma viļņi).

Būvniecībā un infrastruktūras plānošanā Latvijai ir identificēti 14 riski, kas saistīti ar klimata pārmaiņām (skat. 2. tabulā).²⁷

2. tabula. Klimata pārmaiņu riski un iespējamās sekas būvniecībā un infrastruktūras plānošanā

Būvniecības un infrastruktūras plānošanas jomā klimata pārmaiņu radītie riski, kam Latvijā ir salīdzinoši ļoti augsta vai augsta īstenošanās varbūtība un lielākās negatīvākās sekas, ir:

• uzplūdu radīto bojājumu pieaugums ēkām jūras piekrastē un upju grīvas pilsētās;

• elektroenerģijas pieprasījuma pieaugums vasarā;

• enerģijas pieprasījuma samazināšanās ziemā un iekštelpu pārkaršana vasarā;

• sadales tīklu bojājumu vēja brāzmu pieauguma atsevišķos Latvijas reģionos dēļ;

• lietusgāžu plūdu radīto bojājumu pieaugums ceļiem (kopā ar ceļu sasaluma perioda samazināšanos un nokrišņu pieaugumu šajā periodā).

Pārējie riski izpaudīsies ar salīdzinoši zemākām sekām, bet tajā pašā laikā arī tiem ir iespējama ļoti augsta īstenošanās varbūtība.

Ekonomisko aprēķinu rezultāti²⁸ liecina, ka, piemēram, visās jūras piekrastes pilsētās Latvijā uzplūdu radīto bojājumu ēkām ikgadējais zaudējumu pieaugums laika periodā no 2040. līdz 2070. gadam varētu būt ap 1,5 milj. euro gadā, bet periodā 2070.–2100.gads varētu sasniegt 3 milj. euro gadā.

Savukārt lietus un sniega kušanas radīto plūdu pieauguma sekas klimata pārmaiņu ietekmē Latvijā ēkām var radīt ikgadējos ekonomiskos zaudējumus 40–50 tūkst. euro (periodā 2020.–2040. gads) un ap 160–210 tūkst. euro gadā laika periodā 2070.–2100. gads. Sniega segas pārslodzes pieauguma dēļ uz jumtiem paredzētais ekonomiskais apdraudējums tuvākā nākotnē (līdz 2040. gadam) ir ap 90 tūkst. euro gadā, bet gadsimta beigās (periodā 2071.–2100.gads) tas būs ap 300–700 tūkst. euro gadā. Jārēķinās, ka bojājumi ēku konstrukcijām var veidoties arī intensīvu nokrišņu un strauju gaisa temperatūras svārstību rezultātā, piemēram, gadījumos, kad strauji izveidojas bieza sniega sega, kam seko temperatūras paaugstināšanās virs nulles, tādējādi palielinot sniega slodzes svaru vairākas reizes, radot pārslodzi jumta konstrukcijām. Palielināta mitruma dēļ iespējams pelējuma palielināšanās risks. Koka konstrukcijas ēkām jāņem vērā sagaidāmā kukaiņu t.sk., invazīvo svešzemju kukaiņu sugu izplatība.

Sociāli ekonomiskā ietekmes aprēķini ir veikti dzelzceļa infrastruktūras apdraudējumam, kas saistīts ar sliežu ieliekšanos. Tā rezultātā nepieciešams samazināt atļauto vilcienu kustības ātrumu, kam summāri ir vērā ņemama ekonomiskā ietekme. Novērtējot kavējumu dienas, kas rodas sliežu ceļu degradācijas dēļ, ikgadējie kavējuma zaudējumi laika periodā no 2040.–2070. gadam ir ap 0,2 milj. euro ar pieaugumu 0,1 milj. euro, bet laika periodā no 2070.–2100. gadam attiecīgi ir 0,4 milj. euro un 0,3 milj. euro.²⁹

2.2.2. Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas plānošana

Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas jomā aktuāli ir ekstrēmu laikapstākļu un klimata notikumi, kuriem piemīt izteikta starpgadu un telpiskā mainība. Arī Latvijas klimata prognozes rāda, ka nākotnē aizvien biežāk nāksies saskarties ar Latvijas teritorijai neraksturīgiem un ekstremāliem laikapstākļiem. Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas jomā klimata pārmaiņu radītie ekstrēmie notikumi ietekmē:

• cilvēku veselību, drošību un dzīvību – klimata pārmaiņu radīto ekstrēmo notikumu rezultātā var būt cietušie un bojāgājušie, cilvēki var tikt pārvietoti uz drošākām, risku neskartām teritorijām, var rasties šķēršļi palīdzības sniegšanai cietušajiem (riski, kas rada smagas vai katastrofālas sekas);

• būtiskus transporta negadījumus, infrastruktūras bojājumus, rūpnieciskās avārijas u.c.

Latvijā civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas plānošanai būtiskākās ir šādas klimata pārmaiņu izpausmes un ekstrēmi:

• vasaras dienu skaita, tropisko nakšu skaita, karstuma viļņu ilguma un biežuma pieaugums, nepārtraukta sausuma periodu biežuma un ilguma palielināšanās;

• maksimālo vēja brāzmu pieaugums;

• dienu skaita ar ļoti stipriem nokrišņiem palielināšanās, maksimālā vienas diennakts nokrišņu daudzuma palielināšanās un gada nokrišņu daudzuma summas sniega formā samazināšanās;

• jūras ūdens līmeņa izmaiņas (paaugstināšanās) un nokrišņu daudzuma izmaiņas, to veicināta upju noteces režīma maiņa no pašreizējā izteiktā maksimuma pavasarī uz lielu noteci rudenī un sausumu vasarā bez izteikta pavasara palu maksimuma.

Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas plānošanā ir identificēti četri riski, kuri varētu rasties klimata pārmaiņu rezultātā (skat. 3. tabulā).

3. tabula. Klimata pārmaiņu riski un iespējamās sekas civilajā aizsardzībā un katastrofas pārvaldīšanas plānošanā

Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas plānošanā klimata pārmaiņu radītie riski, kam Latvijā ir salīdzinoši ļoti augsta vai augsta īstenošanās varbūtība un lielākās negatīvākās sekas, ir:

• mežu un kūdras ugunsgrēki – risks ar vidējām sekām, kas nākotnē palielināsies, un ar ļoti augstu varbūtību;

• vētras un jūras vējuzplūdi – risks ar smagām sekām, kas nākotnē var palielināties, un vidēju varbūtību. Ilggadīgo izmaiņu tendenču analīze norāda uz vērā ņemamām līdz ļoti būtiskām vētrainu dienu skaita samazināšanās tendencēm lielākajā valsts daļā, kas īpaši izteiktas bijušas, taču jāņem vērā prognozēto ekstremālo parādību atkārtošanās biežuma palielināšanos dažādos laika periodos (IPCC, 2014);

• spēcīgas lietusgāzes un to izraisītie plūdi – risks ar salīdzinoši zemākām sekām, kas nākotnē palielināsies, un ar augstu iestāšanās varbūtību;

• pavasara pali un ledus sastrēgumu izraisīti plūdi – risks ar salīdzinoši zemākām sekām, un ar vidēju iestāšanās varbūtību, tomēr tiek prognozēts, ka nākotnē šim riskam samazināsies gan iestāšanās varbūtība, gan sekas.

Tiek prognozēts, ka, piemēram, pavasara palu un ledus sastrēgumu izraisīto plūdu riska radītie zaudējumi klimata pārmaiņu kontekstā samazināsies kopumā par aptuveni 50% no 6,49 milj. euro pašreizējā situācijā līdz 3,10 milj. euro 2100. gadā. Meža un kūdras purvu ugunsgrēku riska zaudējumi nākotnē, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, nedaudz palielināsies no 1,22 milj. euro līdz 1,39 milj. euro 2100. gadā. Spēcīgas lietusgāzes un to izraisīto plūdu risks satiksmes dalībniekiem dēļ zaudētā produktīvā laika Latvijā kopumā rada 31,571 tūkst. euro zaudējumus, seku likvidācijas zaudējumi ir 8,85 tūkst. euro, savukārt apdrošinātāju izmaksātā atlīdzība ir 39,420 tūkst. euro, bet kopējo riska zaudējumu summu veido 79,84 tūkst euro. Aprēķini liecina, ka 2100. gadā riska zaudējumu apjoms pieaugs, un 2100. gadā spēcīgas lietusgāzes un to izraisīto plūdu risks radīs 121,56 tūkst. euro zaudējumus satiksmes dalībnieku zaudētā produktīvā laika dēļ, seku likvidācija radīs 12,75 tūkst euro zaudējumus, bet apdrošinātāju izmaksātā atlīdzība būs 56,78 tūkst. euro, tādējādi riska radītie kopējie zaudējumi ir lēšami 191,10 tūkst. euro apmērā. Vētru un jūras vējuzplūdu risks nākotnē radīs salīdzinoši vislielākos zaudējumus. Aprēķini parāda, ka risks pašreizējā situācijā kopumā var radīt 3,15 milj. euro zaudējumu (2,2 milj. euro ir vētru radīti zaudējumi, 944,67 tūkst. euro – vējuzplūdu radīti zaudējumi). Laika posmā līdz 2100. gadam kopējie riska zaudējumi var būt 15,59 milj. euro, t.sk. ievērojami palielinoties vējuzplūdu radītiem zaudējumiem – līdz 6,86 milj. euro, un vētru radītajiem zaudējumiem palielinoties līdz 8,73 milj. euro.³⁰

2.2.3. Veselība un labklājība

Latvijā klimata pārmaiņas potenciāli visvairāk izjutīs sociāli mazāk aizsargātās sabiedrības grupas (ģimenes ar maziem bērniem, vecāka gadagājuma cilvēki, cilvēki ar hroniskām slimībām (t.sk. fiziskiem un garīgiem veselības traucējumiem), cilvēki ar invaliditāti, trūcīgi un maznodrošināti iedzīvotāji, personas, kuru dzīvesvieta ir attālināta no ekonomiski aktīvajiem reģionu centriem u.c.). Nesaņemot nepieciešamo atbalstu un palīdzību (medicīniskās palīdzības un citu palīdzības dienestu pieejamība), ko ietekmē trūcīgie materiālie apstākļi, neatbilstoša vai nepieejama infrastruktūra un informācija, šo iedzīvotāju grupu sociālekonomiskais stāvoklis var būtiski pasliktināties, kas kopumā vēl vairāk var palielināt sociālo nevienlīdzību valstī.

Ekstremālu laikapstākļu gadījumā būtiski zaudējumi veselībai (smaga saslimšana vai nāves gadījums) var ietekmēt arī to mājsaimniecību sociālekonomisko stabilitāti, kas nav nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajā grupā. Ekonomiski aktīvo mājsaimniecības locekļu darba produktivitāti, iespējas iesaistīties darba tirgū un līdz ar to gūt ienākumus mājsaimniecības vajadzību nodrošināšanai var ietekmēt gan pašu strādājošo mājsaimniecības locekļu būtiskās veselības problēmas, gan nepieciešamība aprūpēt nestrādājošos ģimenes locekļus (bērnus, vecākā gada gājuma cilvēkus) ar būtiskām veselības problēmām, kas radušās klimata pārmaiņu izpausmju negatīvo efektu dēļ³¹.

Klimata pārmaiņu izpausmes (tai skaitā ekstrēmi), kas Latvijā ir būtiskas veselības un labklājības jomai, ir šādas:

• vidējās temperatūras paaugstināšanās, kā rezultātā pavasara/vasaras/rudens sezonas varētu pagarināties, savukārt ziemas³² ilgums samazināsies;

• gada kopējā nokrišņu daudzuma palielināšanās, spēcīgu lietavu biežuma palielināšanās, upju, ezeru un citu ūdenstilpņu ūdens temperatūras paaugstināšanās;

• karstuma viļņu biežuma un ilguma pieaugums.

Veselības un labklājības jomā ir identificēti vairāki riski, bet zemāk uzskaitīti tie, kas tikuši padziļināti analizēti un uzskatāmi par Latvijai nozīmīgiem (skat. 4. tabulā).

4. tabula. Klimata pārmaiņu riski un iespējamās sekas veselības un labklājības jomā

Kā nozīmīgākie riski ar salīdzinoši visaugstāko riska līmeni un visaugstāko iestāšanās iespējamību atzīmējami "karstuma dūrienu biežuma pieauguma risks" un "hronisko slimību (SAS, diabēts u.c.) saasinājumu un nāves gadījumu pieauguma risks". Attiecībā uz zaudējumiem cilvēka veselībai, vislielākā negatīvā ietekme klimata pārmaiņu kontekstā sagaidāma no SAS.

Ekonomiskie zaudējumi 2016.–2100. gada periodā, piemēram, no SAS lēšami vidēji 21,6 milj. euro gadā un zaudējumi darbnespējas dēļ, invaliditātes iestāšanās gadījumā – vidēji 4,3 milj. euro gadā. SAS minētajā laika periodā klimata pārmaiņu kontekstā radīs arī vislielākās izmaksas valstij. Izmaksas veidos produktivitātes zaudējumi slimības laikā (103 tūkst. euro gadā) un veselības aprūpes stacionāru izmaksu pieaugums (346 tūkst. euro gadā). Pārējie veselības riski radīs būtiski mazāk draudus personu veselībai. Ir paredzams, ka karstuma dūriena gadījumā ir sagaidāma neliela ietekme uz zaudētajiem dzīves gadiem – 26 tūkst. euro apmērā (diskontēts) vidēji gadā. No pārējiem riskiem augstākās sagaidāmās izmaksas tiek prognozētas elpošanas slimībām, kur produktivitātes zaudējumi tiek prognozēti vidēji 24 tūkst. euro gadā un veselības aprūpes papildus zaudējumi vidēji 62 tūkst. euro gadā.³³

2.2.4. Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi

Klimata pārmaiņu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību Latvijā šobrīd ir sarežģīti izvērtēt datu nepietiekamības dēļ. Nepieciešams pastiprināti pētīt jaunu sugu ienākšanu Latvijā, monitorēt ekspansīvās un agresīvās svešzemju sugas, kā arī tās sugas, kuras Latvijā atrodas uz izplatības areāla robežas. Jo, piemēram, boreālās sugas jūtas sliktāk un varētu atkāpties, savukārt nemorālas sugas jūtas labāk un to atradņu skaits palielinās. Tāpat svarīgi pastiprināti veikt augiem kaitīgo (karantīnas) organismu, kas raksturīgi siltāka klimata reģionos, monitoringu, jo tie tieši var ietekmēt bioloģisko daudzveidību. Bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu samazināšanās klimata pārmaiņu un antropogēnās mijiedarbes rezultātā rada draudus Latvijas dabas kapitāla saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai. Lai iegūtu detalizētu un zinātniski pamatotu informāciju par Latvijas dabas vērtībām, to daudzumu, veidiem, izplatību un kvalitāti, projekta "Dabas skaitīšana"³⁴ ietvaros tiek veikta ES nozīmes īpaši aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšana, iegūtās pamatinformācijas analīze un priekšnoteikumu sagatavošana bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai.

Klimata pārmaiņu izpausmes, kas Latvijā var ietekmēt bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, ir šādas:

• gaisa temperatūras paaugstināšanās, ziemas minimālās gaisa temperatūras paaugstināšanās,

• pavasara augšanas fāzes agrāka iestāšanās, vasaras sezonas pagarināšanās;

• ūdens temperatūras un līmeņa paaugstināšanās un virszemes ūdeņu līmeņu svārstību biežuma palielināšanās;

• nokrišņu daudzuma izmaiņas (palielināšanās noteiktās sezonās un samazināšanās vasaras periodā), lielāka iespēja iestāties biežākiem un ilgākiem sausuma periodiem, sniega segas samazināšanās;

• ekstremālu laikapstākļu biežuma un kontrastainības palielināšanās.

Pētījumā "Risku un ievainojamības novērtējums un pielāgošanās pasākumu identificēšana bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā", Latvijas ekosistēmu pakalpojumi klasificēti sekojoši: nodrošinošie (piemēram, ūdens, materiāli (piemēram, nekultivēti savvaļas augi, sēnes, to lietošana), enerģija (malka, biodīzelis utml.), regulējošie (piemēram, bioloģiskā attīrīšanās, trokšņa regulēšana, patogēnu kontrole utml.) un nemateriālie (estētiskie un kultūras) ekosistēmu pakalpojumi (piemēram, rekreācija, ainavas kā kultūrvēsturiska vērtība, informatīvā vērtība u.tml.).

Bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā Latvijā ir identificēti vairāki riski, bet zemāk uzskaitīti seši riski³⁵, kas tikuši padziļināti analizēti un uzskatāmi par Latvijai nozīmīgiem (skat. 5. tabulā).

5. tabula. Klimata pārmaiņu riski un iespējamās sekas bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā

Klimata pārmaiņu kontekstā ir prognozēts, ka ar visaugstāko iestāšanās iespējamību un visizteiktākajām sekām ir saistāmi riski "ūdensteču, ūdenstilpju piesārņojuma un eitrofikācijas risks" un "ūdens temperatūras paaugstināšanās un ilgāka stratifikācijas perioda, kā arī izšķīdušā skābekļa daudzuma samazināšanās piegrunts slānim risks". Kopumā klimata pārmaiņas nākotnē visvairāk ietekmēs tieši nodrošinošos ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, nekultivētu saldūdens/jūras augu un dzīvnieku lietošanu pārtikā) un regulējošos ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, dzīves cikla uzturēšanu, dzīvotņu un genofonda aizsardzību).

Klimata pārmaiņu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem var raksturot, piemēram, ar atsevišķu bioloģiskās daudzveidības elementu, tādu kā stirnu populācijas, kāpu biotopu, reņģu populāciju un putnu sugu vērtību izmaiņām nākotnē³⁶. Vairāku iemeslu dēļ labs klimata pārmaiņu indikators ir stirnu populācijas lieluma svārstības³⁷. Tiek prognozēts, ka kopumā līdz 2100. gadam³⁸ stirnu populācijas ekonomiskā vērtība palielināsies sniedzot 158,85 milj. euro ieguvumu (attiecībā pret stirnu populācijas ekonomisko vērtību 2014.gadā), Rīgas līča reņģu populācijas³⁹ kopējā vērtība palielināsies sniedzot 413,48 milj. euro ieguvumu (attiecībā pret reņģu populācijas ekonomisko vērtību 2016.gadā), bet piekrastes kāpu biotopu vērtība un putnu sugu kopējā vērtība samazināsies, attiecīgi radot 231,69 milj. un 45,21 milj. euro zaudējumu.⁴⁰

Bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus ietekmē arī ainavas vienkāršošanās (monokultūras – vienlaidus meža stādījumi ar viena veida sugu, lauksaimniecības zemes ar lielām vienlaidus kultūraugu platībām). Ekosistēmas kļūst mazāk stabilas, tas veicina invazīvo vai svešzemju sugu un kaitēkļu izplatīšanos. Jo daudzveidīgāka ekosistēma, jo tā ir stabilāka un spējīgāka ātrāk pielāgoties klimata izmaiņām, un sniedz plašāku ekosistēmu pakalpojumu klāstu.

2.2.5. Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība

Tā kā lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība ir tieši pakļautas laikapstākļu ietekmei, ir nozīmīgi noteikt nepieciešamos pielāgošanās pasākumus un veidot ieteikumus konkurētspējīgas nozares tālākai attīstībai, minimizējot klimata pārmaiņu ietekmē radušos riskus un realizējot klimata pārmaiņu potenciālos ieguvumus.

Klimata pārmaiņu izpausmes, kas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs var radīt riskus, ir šādas⁴¹:

• ziemas vidējās temperatūras paaugstināšanās un meteoroloģiskās ziemas ilguma samazināšanās, vasaras vidējās temperatūras paaugstināšanās un meteoroloģiskās vasaras ilguma palielināšanās, biežāku un ilgāku sausuma periodu iespējamības palielināšanās vasarās; dienu skaita ar ļoti augstu temperatūru paaugstināšanās vasarās;

• gada kopējā nokrišņu daudzuma pieaugums, nokrišņu daudzuma izmaiņas vasaras mēnešos, pēkšņu un spēcīgu pērkona negaisu iespējamības palielināšanās vasarās;

• lielāka sniega segas biezuma nenoteiktība, dienu ar sasalušu augsni skaita samazināšanās, gaisa masu saskares joslu veidošanās, radot piemērotus apstākļus sasalstošam lietum; vēja ātruma brāzmās palielināšanās atsevišķās Latvijas teritorijās.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības jomā ir identificēti vairāki riski, bet zemāk uzskaitīti tie, kas tikuši padziļināti analizēti un uzskatāmi par Latvijai nozīmīgiem (skat. 6. tabulā). Vienlaikus jāņem vērā, ka atšķirībā no daudzām citām nozarēm klimata pārmaiņām uz lauksaimniecību un mežsaimniecību var būt arī pozitīva ietekme, kā, piemēram, ilgāks veģetācijas periods, lielākas ražas u.c. Potenciālie ieguvumi iezīmēti 2.2.7. apakšnodaļā.

6. tabula. Klimata pārmaiņu riski un iespējamās negatīvās sekas lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā

Lauksaimniecībā būtiskākie konstatētie riski ir sējumu un stādījumu izsalšanas kailsalā risks, kultūraugu un dzīvnieku slimību un kaitēkļu izplatības risks, ražas un ražas kvalitātes zuduma nokrišņu dēļ ražas novākšanas laikā risks, izkalšanas risks, straujākas augsnes izžūšanas risks un ilgstošu karstuma viļņu ietekmes risks. Savukārt mežsaimniecībā būtiskākie ir koku slimību un kaitēkļu izplatības risks, vētras risks un ziemas sasaluma trūkums, kas apgrūtina mežizstrādi. Riskiem ir novērojama galvenokārt ekonomiskā ietekme. Sociālā ietekme veidojas pastarpināti no ekonomiskās: samazinoties konkrētu kultūraugu ražībai, samazinās saimniecības īpašnieku labklājība, kā arī saimniecības iespējas nodarbināt darbiniekus, tādējādi atstājot sociāli ekonomisku ietekmi uz reģionu, kurā saimniecība atrodas. Īpaši jūtama šo risku ietekme ir gadījumos, ja tiek skartas vairākas saimniecības vienā reģionā (piemēram, jāizkauj dzīvnieku slimības skarti ganāmpulki vai sasalstoša lietus bojājumi).

Finansiālā ietekme mežsaimniecībā novērtējama tikai aptuveni, ņemot vērā VMD datus par sanitārajām kailcirtēm pēdējos 10 gados, mežaudžu sadalījumu pa koku sugām un vecumstruktūru saskaņā ar Meža statistiskās inventarizācijas datiem un pieņēmumus par bojātās koksnes apjomu vai pieauguma samazinājumu. Veicot šādus aprēķinus konstatēts, ka, piemēram, vētru radītie tiešie zaudējumi meža īpašniekiem pēdējā desmitgadē bijuši ap 164 milj. euro, savukārt dendrofāgo kukaiņu radītie – ap 36 miljoniem euro.⁴³

2.2.6. Tūrisms un ainavu plānošana

Klimata pārmaiņas tūrisma attīstību Latvijā var ietekmēt gan kā bremzējošs, gan arī kā attīstošs faktors. Klimata pārmaiņas var izmainīt ainavu vizuālo kvalitāti, estētisko, ekoloģisko, ekonomisko, zinātnisko, vēsturisko un rekreatīvo vērtību, kas savukārt var mainīt tūristu uzvedību un paradumus, un ietekmēt konkrētās vietas, reģiona vai valsts ekonomiku.

Klimata pārmaiņu izpausmes, kas Latvijā nozīmīgi var ietekmēt tūrisma nozari un ainavu plānošanu, ir šādas:

• gada vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, gaisa vidējās temperatūras ziemas sezonā paaugstināšanās, diennakts maksimālās temperatūras minimālās vērtības paaugstināšanās, vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās vasaras mēnešos;

• sala dienu skaita samazināšanās, dienu skaita bez atkušņiem palielināšanās, vidējā dienu skaita ar sniegu segu samazināšanās, vidējā sniega segas biezuma ziemas mēnešos samazināšanās, ledstāves perioda saīsināšanās, vasaras dienu skaita palielināšanās, tropisko nakšu skaita pieaugums;

• veģetācijas perioda dienu skaita palielināšanās;

• gada nokrišņu daudzuma pieaugums, nepārtraukta nokrišņu perioda ilguma palielināšanās, dienu skaita ar stipriem un ļoti stipriem nokrišņiem palielināšanās, maksimālā vienas diennakts nokrišņu daudzuma palielināšanās;

• maksimālo vēja brāzmu pieaugums jūras piekrastē, dienu skaita ar maksimālo vēja ātrumu pie rietumu vēja virzieniem palielināšanā jūras piekrastē.

Tūrisma nozarē un ainavu plānošanas jomā Latvijā ir identificēti vairāki riski⁴⁴, bet zemāk uzskaitīti tie riski, kas tikuši padziļināti analizēti un uzskatāmi par Latvijai nozīmīgiem (skat. 7. tabulā).

7. tabula. Klimata pārmaiņu riski un iespējamās sekas tūrisma un ainavu plānošanas jomā

Tūrisma nozares un ainavu plānošanas jomas risku iespējamo seku novērtējums ekonomisko zaudējumu izteiksmē parāda, ka visaugstākais riska līmenis ir ziemas tūrisma sezonas garuma un pazīmju maiņas riskam (3,4 milj. euro zaudējumi) un plūdu riskam (29–52 milj. euro zaudējumi) – ūdens līmeņa celšanās upēs un ezeros. Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes applūšanas un erozijas risks varētu radīt 15–20 milj. euro zaudējumus. Nacionālā līmenī telpiski ir izdalāmi vairāki ar ziemas tūrisma sezonas garuma un pazīmju maiņas risku, plūdu risku (ūdens līmeņa celšanās upēs un ezeros) un Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes applūšanas un erozijas risku saistīti indikatīvi ievainojamības areāli. Latvijas tūrisma nozarei jāņem vērā arī peldūdens kvalitātes pazemināšanās un upju noteces mainības riski.

2.2.7. Iespējamie ieguvumi no klimata pārmaiņām

Plāna izstrādē izmantotajos risku pētījumos⁴⁵ tika identificēti vairāki iespējamie ieguvumi un iespējas no klimata pārmaiņām Latvijā.

8. tabula. Klimata pārmaiņu iespējamie ieguvumi

Pētījumos konstatēti vairāki iespējamie klimata pārmaiņu radīti ieguvumi Latvijai visās plānā aplūkotajās jomās. Vienlaikus visi ieguvumi jāskata kontekstā ar potenciālajiem zaudējumiem no klimata pārmaiņām. Piemēram, lai gan ieguvums iedzīvotājiem varētu būt apkures izmaksu samazināšanās, papildus izdevumi būs nepieciešami gaisa kondicionēšanai. Analoģiski arī, piemēram, tūrisma nozarē – ieguvumi būs vērojami no garākas vasaras sezonas, taču zaudējumus radīs siltāka gaisa temperatūra ziemās, kā rezultātā samazināsies ziemas tūristu skaits.

2.3. Plāna sasaiste ar esošajiem starptautiskajiem, Eiropas Savienības un Latvijas politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

2.3.1. Sasaiste ar esošajiem starptautiskiem ES politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām⁴⁶ (turpmāk – Konvencija) mērķis ir globāli stabilizēt SEG koncentrācijas tādā līmenī, lai novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Turklāt tas jāsasniedz laikā, kas ir pietiekams, lai ļautu ekosistēmām dabiski pielāgoties klimata pārmaiņām, lai cilvēce nodrošinātu ekoloģiski tīras pārtikas ražošanu, tajā pat laikā netraucētu ilgtspējīgai saimnieciskajai attīstībai. Konvencijas I pielikumā minētajām valstīm, kuru sastāvā ietilpst arī Latvija, ir stingras prasības saistību izpildē – tām jāiesniedz nacionālie ziņojumi reizi četros gados, kuros jāziņo par klimata pārmaiņu ietekmēm, ievainojamību, pielāgošanās pasākumiem. Konvencijā norādīts, ka dalībvalstīm jāveic aizsardzības pasākumi, lai paredzētu un novērstu vai neitralizētu klimata pārmaiņu cēloņus un mazinātu to kaitīgo ietekmi. Konvencija nosaka ziņošanas par pielāgošanos klimata pārmaiņām pienākumu, nosakot, ka Konvencijas līgumslēdzējpusēm (konvencijas I pielikums) ir jāiesniedz nacionālie ziņojumi reizi četros gados, kuros ziņo par klimata pārmaiņu ietekmēm, ievainojamību, pielāgošanās pasākumiem.

Konvencijas Parīzes nolīguma⁴⁷ mērķis ir:

– ierobežot globālo vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, tiecoties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni;

– vairot spējas pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei un veicināt klimatnoturību;

– veicināt tādu attīstību, kam raksturīgas zemas SEG emisijas, turklāt tā, lai neapdraudētu pārtikas ražošanu;

–pieskaņot finanšu plūsmas izvirzītajam kursam uz mazākām SEG emisijām un klimatnoturīgu attīstību.

Parīzes nolīguma 7. pants nosaka globālo mērķi un uzdevumus pielāgošanās jomā un to, ka Parīzes nolīguma Pusēm, t.sk. Latvijai, jāveic klimata pārmaiņu pielāgošanās procesa nacionālo plānošanu, jāsagatavo rīcībpolitika un jāinformē Konvencijas sekretariāts. Parīzes nolīgums noteic, ka, sākot ar 2021. gadu, ziņošana par pielāgošanos klimata pārmaiņām jāveic reizi divos gados, tomēr konkrētas ziņošanas prasības vēl nav zināmas. Saskaņā ar Konvencijas Pušu sanāksmē Katovicē, Polijā, kas norisinājās 2018. gada decembrī, pieņemtajiem lēmumiem, darbs pie kopīgu ziņošanas formātu izstrādes turpināsies 2019. gadā.

ANO Ģenerālā asambleja 2015. gadā pieņēma rezolūciju Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, kas nosaka 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķus un 169 apakšmērķus⁴⁸, kas sasniedzami, lai pasaulē mazinātos nabadzība un pasaules attīstība būtu ilgtspējīga. 13.mērķis ir "veikt steidzamus pasākumus, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un to ietekmi", t.sk. veiktu pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumus. 13.mērķa 1.apakšpunktā noteikts uzdevums "visās valstīs stiprināt noturību pret apdraudējumiem, kas saistīti ar klimatu, un dabas katastrofām un spēju pielāgoties tām". Papildus, ar pielāgošanos klimata pārmaiņām saistīti uzdevumi ietilpst gandrīz visos pārējos gtspējīgas attīstības mērķos mērķos, piemēram, visur izskaust nabadzību visās tās izpausmēs (1. mērķis), izskaust badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un uzlabot uzturu, veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību (2. mērķis); nodrošināt veselīgu dzīvi un sekmēt labklājību visu grupu jebkura vecuma cilvēkiem (3. mērķis); nodrošināt tīru ūdeni un sanitārijas pieejamību visiem un ilgtspējīgu pārvaldību (6. mērķis); veicināt noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību, kā arī cilvēka cienīgu darbu visiem (8. mērķis), veidot noturīgu infrastruktūru, veicināt iekļaujošu un ilgtspējīgu industrializāciju un sekmēt inovācijas (9. mērķis), veidot pilsētas un kopienas ilgtspējīgas, drošas un izturētspējīgas (11. mērķis), aizsargāt ekosistēmas un apturēt bioloģiskās daudzveidības zudumu un zemes degradāciju, ilgtspējīgi pārvaldīt mežus (15. mērķis).

ANO Sendai ietvarprogramma 2015–2030 par katastrofu risku mazināšanu⁴⁹ tika pieņemta 2015. gada 18. martā. Ietvarprogrammā ir izvirzīti mērķi, kas jāsasniedz 15 gadu laikā, piemēram, globālās katastrofās bojāgājušo skaita samazināšana vai kritiskajai infrastruktūrai radītā kaitējuma un ekonomisko zaudējumu samazināšana (rēķinot uz IKP vienību), agrīnās brīdināšanas sistēmu pieejamības uzlabošana. Sendai ietvarprogramma rekomendē ietvert klimata pārmaiņu aspektu katastrofu risku pārvaldības politikā, plānos, rīcībās un mehānismos. Tā ieteic izmantot nākotnes klimata scenārijus katastrofu riska pētījumos un reģionālo karšu sagatavošanā, brīvi dalīties ar esošo situāciju, attālinātiem novērojumiem un nākotnes prognozēm, un sadarboties klimata mainības pētījumos. Lai paaugstinātu sagatavotību efektīvai atbildes reakcijai, periodiski jāpārskata katastrofu pārvaldības politiku, plāni un programmas, iekļaujot tajos jaunākos zinātniskos atzinumus.

Lai atbalstītu Sendai ietvarprogrammas centienus un noteiktās prioritātes, EK pieņēma starptautiskās Sendai ietvarprogrammas īstenošanas rīcības plānu⁵⁰, kurā kopā ar ES dalībvalstīm ir apņēmusies īstenot efektīvu politiku katastrofu novēršanai un sagatavotībai tām. Piemēram, EK ir izveidojusi Katastrofu riska pārvaldības zināšanu centru⁵¹, kas ļauj stiprināt saikni starp zinātnes sasniegumiem, veiktiem pētījumiem (bīstamības modelēšana, prognozēšana, agrīnās brīdināšanas sistēmas, riska novērtēšanas metodikas, katastrofu zaudējumu un bojājumu datu uzkrāšana u.c.) un tehnoloģijām un to pārnesi uz katastrofu pārvaldīšanas politiku.

EK komunikācija "ES pielāgošanās klimata pārmaiņām"⁵² ir galvenais dokuments, kas nosaka klimata pārmaiņu politiku ES mērogā, kuras viens no mērķiem ir aicināt visas ES dalībvalstis pieņemt visaptverošas pielāgošanās stratēģijas un nodrošināt finansējumu pielāgošanās spēju kāpināšanai un aktīvai rīcībai, t.sk. atbalstīt pielāgošanos klimata pārmaiņām pilsētās. EK komunikācijas mērķis ir sekmēt pielāgošanos galvenajās klimata pārmaiņu ietekmei pakļautajās jomās, piemēram, lauksaimniecībā, zivsaimniecībā un kohēzijas politikā, nodrošinot, ka infrastruktūra kļūst noturīgāka pret klimata pārmaiņu ietekmi, un panāktu lielāku izturīgumu pret dabas izraisītām katastrofām. EK komunikācijā ir uzsvērts, ka pielāgošanās pasākumi ir jāīsteno visos līmeņos – pašvaldības, reģionālā un valsts līmenī. 2018. gadā tika publicēta EK komunikācijas izvērtējuma pakotne, kurā analizēts, kā tiek īstenota ES pielāgošanās stratēģija, vienlaikus sniedzot arī zaudējumu prognozes ES un rekomendācijas uzlabojumiem pielāgošanās kontekstā dažādās jomās nākotnē.⁵³ Izvērtējuma pakotnes pavadošajā dokumentā ietverta informācija par ES dalībvalstu, tai skaitā Latvijas, progresu pielāgošanās jomā.⁵⁴ Šajā posmā EK uzskata, ka esošā stratēģija atbilst tās mērķim, vienlaikus atzīstot, ka kopš 2013. gada pielāgošanās vajadzības ir pastiprinājušās un kļuvušas daudzveidīgākas. EK uzskata, ka pirms pieņemt lēmumu par stratēģijas iespējamu pārskatīšanu, būs jāņem vērā virkne pasākumu un to rezultāti līdz 2020. gadam.

Baltijas jūras reģiona pielāgošanās stratēģija un rīcības plāns⁵⁵ ir rekomendējoša rakstura dokuments pielāgošanās klimata pārmaiņām rīcību veicināšanai Baltijas jūras reģiona valstīm. Stratēģija un rīcības plāns aptver pilsētvidei svarīgo arvien spēcīgāko lietusgāžu jautājumu un pilsētplānošanu, kā arī praktiskos risinājumus. Īpaši akcentēta mūsdienīgu vizuālo materiālu izmantošana, kas zināšanas par nākotnes klimatu padara saprotamākas.

Eiropas ainavu konvencijas⁵⁶ mērķis ir veicināt ainavu aizsardzību, pārvaldību un plānošanu, kā arī organizēt sadarbību par ainavu jautājumiem Eiropā.

ES līmenī ziņošanu par pielāgošanos klimata pārmaiņām šobrīd nosaka 2018. gada 11. decembrī pieņemtā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību, kas aizstāj Regulā 525/2013 noteiktos ziņošanas nosacījumus par pielāgošanos klimata pārmaiņām. Saskaņā ar Regulas Nr. 2018/1999 19.pantu līdz 2021. gada 15. martam un pēc tam ik pēc diviem gadiem dalībvalstis EK ziņo informāciju par saviem nacionālajiem plāniem un stratēģijām attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, norādot, kādi pasākumi īstenoti un plānoti, lai atvieglotu pielāgošanos klimata pārmaiņām.

Dalība WMO nosaka ziņošanu par klimata parametru novērojumiem pēc organizācijas pieprasījuma, iekļaujot informāciju par novērojumiem dažādos periodos un griezumos, un informāciju par novērojumu metadatiem. Jāsniedz ikgadējie nacionālie ziņojumi par nokrišņu daudzuma un gaisa temperatūras novērojumiem un to anomālijām, salīdzinot ar klimatiskās references perioda vērtībām, kā arī informāciju par ekstremālu laikapstākļu gadījumiem.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development) jeb OECD rekomendācijas ietver arī pielāgošanos un tās iekļaušanu rīcībpolitikas attīstībā⁵⁷, tostarp skatot privātā sektora lomu, ekonomiskās analīzes izmantošanu, nacionālo pielāgošanās pieeju salīdzināšanu un iekļaušanu sektoriālajās aktivitātēs. OECD palīdz dalībvalstīm dalīties ar pielāgošanās pieredzi, identificēt barjeras un informēt par rīcībpolitikas risinājumu attīstību. Pēdējos gados uzmanība ir pievērsta ekonomiskiem apsvērumiem, tanī skaitā pielāgošanās ieguvumiem un izmaksām, kā veiksmīgāk pielāgoties pilsētām, lauksaimniecībai un ūdenssaimniecībai. OECD rekomendācijā par klimatnoturīgu infrastruktūru rekomendēts projektēt, būvēt un ekspluatēt infrastruktūru tā, lai tā būtu klimatnoturīga. OECD uzsver publiskās partnerības pieejas un zaļās infrastruktūras risinājumu, kas papildina "pelēko" infrastruktūru, nozīmi.⁵⁸ Savukārt ziņojumā par pielāgošanos klimata pārmaiņām OECD vērš uzmanību uz nepieciešamību veikt kvalitatīvu klimata pārmaiņu monitoringu un novērtējumu, kā arī aicina pielāgošanās plānošanas aspektus integrēt politikās.⁵⁹

2.3.2. Sasaiste ar Latvijas Republikas attīstības plānošanas dokumentiem

Latvijā ir attīstības plānošanas dokumenti, kas tiešā veidā skar pielāgošanos klimata pārmaiņām (piemēram, Vides politikas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam), bet ir citi dokumenti, kas ir saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, taču tajos nav atsevišķi mērķi vai pasākumi, kas veicinātu pielāgošanās klimata pārmaiņām (piemēram, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam) vai vispār netiek atsevišķi izdalīti klimata pārmaiņu aspekti (Latvijas tūrisma attīstības pamatnostādnēs 2014. – 2020. gadam).

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam⁶⁰ (turpmāk – LIAS2030) klimata pārmaiņas atzīmē starp būtiskākajiem ar globālajiem procesiem saistītajiem izaicinājumiem, kas ietekmē tautsaimniecību un ekosistēmas, ekosistēmu pakalpojumus, dabas un cilvēkkapitālu. LIAS2030 īpaši attiecībā uz klimata pārmaiņu riskiem akcentēti Baltijas jūras piekrastē notiekošie krasta erozijas un smilšu akumulācijas procesi. Norādīts, ka ilgtspējīga dzīvesveida, patēriņa un ražošanas modeļu veicināšana klimata pārmaiņu kontekstā ļaus novērst ne tikai tiešos sociāli ekonomiskos zaudējumus (piemēram, mazināt mirušo cilvēku skaitu klimatisko ekstrēmu rezultātā, zaudētās ražas lauksaimniecībā vai izstrādāto koksni mežsaimniecībā), bet celt globālo konkurētspēju, darba ražīgumu, veicināt energoneatkarību u.c. (LIAS2030 stratēģiskie indikatori).

Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam⁶¹ visi trīs prioritārie virzieni (tautas saimniecības izaugsme, cilvēka drošumspēja un izaugsmi atbalstošas teritorijas) ir saistīti ar Plānā aprakstītajām jomām. Risku un ievainojamības mazināšana tādās jomās kā civilā aizsardzība, veselība ir saistītas ar cilvēka drošumspēju. Risku un ievainojamības mazināšana būvniecībā, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā ir tieši saistīta ar ekonomisko izaugsmi. Plānā noteikto pasākumu īstenošana sekmēs risku un ievainojamības mazināšanu reģionos, kas ir saistīts ar trešo prioritāti "izaugsmi atbalstošas teritorijas".

Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027.gadam šobrīd tiek izstrādāts. 2019. gada 31. janvārī noslēdzās Pārresoru koordinācijas centra organizētā sabiedriskā apspriešana par Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam ietveramajām prioritātēm, mērķiem un investīciju virzieniem. Plānots, ka 2019. gada jūnijā Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2021.–2027.gadam tiks iesniegts izskatīšanai Ministru kabinetā. Sagaidāms, ka Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam tiks ietvertas prioritātes, kam būs ietekme uz pielāgošanās klimata pārmaiņām veicināšanu.

Vides politikas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam⁶² (turpmāk – VPP2020), izvirza pasākumus, lai sasniegtu virsmērķi – nodrošināt iedzīvotājiem iespēju dzīvot tīrā un sakārtotā vidē, īstenojot uz ilgtspējīgu attīstību veiktas darbības, saglabājot vides kvalitāti un bioloģisko daudzveidību, nodrošinot dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un informētību par vides stāvokli. VPP2020 ir šobrīd galvenais pielāgošanās klimata pārmaiņām politiku noteicošais dokuments Latvijā. VPP2020 saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām ir definēts mērķis: "Veicināt Latvijas gatavību pielāgoties klimata pārmaiņām un to izraisītajai ietekmei". VPP2020 uzskaitīti 10 rīcības virzieni, lai sasniegtu definēto pielāgošanās klimata pārmaiņām veicināšanas mērķi. Starp rīcības virzieniem ir tādi kā klimata scenāriju modelēšana un integrētas datu sistēmas izveide, risku un jutīguma analīze un pasākumu identificēšana prioritārajos sektoros, pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumu integrēšana sabiedrības veselības politikā u.c. Gandrīz visi no 10 VPP2020 rīcības virzieniem saistībā ar pielāgošanās klimata pārmaiņām veicināšanu šobrīd jau ir īstenoti.

Vides monitoringa programma 2015.–2020. gadam⁶³ ietver piecas daļas: (1) gaisa un klimata pārmaiņu monitoringa programmu (cita starpā ietver sistemātisku primārās meteoroloģiskās un klimata informācijas ieguvi un uzkrāšanu); (2) ūdeņu monitoringa programmu (pazemes ūdeņu ķīmiskā stāvokļa monitoringa biežums ir palielināts klimata mainības ietekmju novērtēšanai, savukārt Jūras vides monitoringa programma norādīti pasākumi klimata ietekmes dinamikas datu iegūšanas nepilnību novēršanai un hidroloģisko modeļu attīstībai; (3) zemes monitoringa programmu (piemēram, ietver zemes virsmas apauguma monitoringu, augsnes radioaktivitātes monitoringu, mūsdienu ģeoloģisko procesu monitoringu), (4) bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmu (Fona monitorings, piemēram, sniedz informāciju par sugu populāciju lieluma un biotopu platību izmaiņu tendencēm un (5) meža monitoringa programmu. Vides monitoringa īstenošanas mērķis ir iegūt datus un informāciju par vides un dabas stāvokli, t.sk. par novērotajām klimata pārmaiņu ietekmēm, lai nodrošinātu savlaicīgu reaģēšanu.

Valsts ilgtermiņa tematiskajam plānojumam Baltijas jūras piekrastes publiskās infrastruktūras attīstībai⁶⁴ (turpmāk – Piekrastes plānojums) noteikts virsmērķis: Latvijas piekraste ir ekonomiski aktīva, daudzfunkcionāla telpa, kurā dabas un kultūras mantojuma saglabāšana un pielāgošanās klimata pārmaiņām tiek nodrošināta ar kvalitatīvu infrastruktūru un tiek īstenota laba pārvaldība. Piekrastes plānojuma risinājumi ir vienošanās piekrastes pašvaldību, valsts institūciju un nevalstisko organizāciju starpā, lai investīcijas piesaistītu vietās, kur tās sekmēs dabas un kultūras mantojuma saglabāšanu un attīstību. Piekrastes plānojumā ietvertajos nosacījumos noteikts, ka apbūve piekrastē tiek plānota un veidota, ievērojot ilgtermiņa prognozes par klimata pārmaiņu ietekmi, krasta erozijas procesus un ainaviskās vērtības.

Reģionālās politikas pamatnostādnēs 2013.–2019. gadam⁶⁵ (tālāk – Reģionālās pamatnostādnes) noteikti šādi ilgtermiņa attīstības mērķi: 1) radīt līdzvērtīgus dzīves un darba apstākļus visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no dzīves vietas, sekmējot uzņēmējdarbību reģionos, attīstot kvalitatīvu transporta un elektronisko sakaru infrastruktūru un publiskos pakalpojumus un 2) stiprināt Latvijas un tās reģionu starptautisko konkurētspēju, palielinot Rīgas kā Ziemeļeiropas metropoles un citu valsts lielāko pilsētu starptautisko lomu. Tajās ir minēts atbalsta virziens Baltijas jūras piekrastei – infrastruktūra jūras krasta erozijas un applūšanas riska mazināšana. Piekrastes attīstības resursi ir telpiski ierobežoti, turklāt klimata pārmaiņas (jūras līmeņa celšanās, vējuzplūdu intensitāte un krasta noskalošana) piekrastē ir daudz izteiktākas kā iekšzemē, tāpēc ekonomiskā darbība piekrastē ir jālīdzsvaro ar dabas un kultūras mantojuma saglabāšanu. Viens no būtiskiem atbalsta virzieniem ir uzņēmējdarbību veicinošas piekrastes publiskās infrastruktūras attīstība, mazinot sezonalitātes ietekmi, saglabājot piekrastes vērtības un veicinot pielāgošanos klimata pārmaiņām.

Latvijas tūrisma attīstības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam piekraste ir identificēta kā viena no Latvijas tūrisma eksporta konkurētspējīgākajām teritorijām. Ņemot vērā nākotnes klimata scenārijus, kad Eiropas Dienvidu valstis arvien biežāk pārņems liels karstums un sausums, tiek prognozēts, ka vasaras sezonās varētu būtiski palielināties tūristu skaits Baltijas valstīs, arī Latvijā.

Ēku atjaunošanas ilgtermiņa stratēģijā 2014.–2020. gadam noteikts, ka daudzdzīvokļu māju atjaunošana un energoefektivitātes paaugstināšana ir viens no Latvijas valsts mājokļu un enerģētikas politikas mērķiem. Latvijā ir apmēram viens miljons mājokļu, no kuriem 69% atrodas daudzdzīvokļu mājās. Lielākā daļa no šīm mājām ir būvētas pirms valstiskās neatkarības atjaunošanas un tām ir raksturīgs augsts būvkonstrukciju un inženiersistēmu nolietojums, kā arī zema siltumnoturība. Ēku (daudzdzīvokļu māju un publisko ēku) sektorā patērētā enerģija veido līdz 40% no valsts energobilances. Stratēģija nosaka rentablas renovācijas pieejas atkarībā no ēku veida un klimatiskās joslas, kā arī nepieciešamos politiskos pasākumus, lai veicinātu ēku rentablu pilnīgu renovāciju, tostarp pakāpenisku pilnīgu renovāciju.

Ainavu politikas pamatnostādnēs 2013.–2019. gadam⁶⁶ noteikts, ka klimats ir viens no izšķirošajiem dabas faktoriem Latvijas ainavu attīstībā. Latvijas ainavu politikas mērķis ir daudzfunkcionālas un kvalitatīvas ainavas, kas visā Latvijā uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti, veicina vietu, reģionu un valsts ekonomisko aktivitāti un atpazīstamību, kā arī nodrošina bioloģisko daudzveidību. Savukārt, ainavu politikas prioritārais uzdevums ir ainavu pārvaldības uzlabošana, nosakot ainavu pārvaldībā iesaistīto institūciju kompetences un integrējot ainavu politiku teritorijas attīstības plānošanā, teritoriāli vienoti skatot gan dabas, gan kultūras mantojumu.

Saskaņā ar Regulu Nr. 2018/1999⁶⁷, 2018. gadā ir izstrādāts Latvijas enerģētikas un klimata plāna sākotnējais projekts, kas iesniegts Eiropas Komisijā 2018. gada 28. decembrī. Saskaņā ar Regulas Nr. 2018/1999 nosacījumiem Nacionālā enerģētikas un klimata plāna (NEKP) galīgā redakcija ir jāiesniedz EK līdz 2019. gada 31. decembrim. NEKP klimata politikas jomā aptvers pasākumus SEG emisiju samazināšanai ne vien enerģētikas, bet arī transporta, lauksaimniecības, rūpniecisko procesu, atkritumu apsaimniekošanas, mežsaimniecības u.c. sektoros. NEKP noteiks Latvijā īstenojamos pasākumus, lai sasniegtu Latvijai ES apstiprinātos 2021.–2030. gada perioda un ikgadējos mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai un oglekļa dioksīda piesaistei. NEKP arī jānodrošina Latvijas tautsaimniecības un sabiedrības virzība uz oglekļa mazietilpīgu attīstību, t.i. siltumnīcefekta gāzu emisiju tālāka samazināšana un oglekļa dioksīda piesaistes noturēšana ilgtermiņā. NEKP nav plānots detalizēti atspoguļot pielāgošanās klimata pārmaiņām jautājumus, taču tajā ir atsauce uz Plānu. Konkrēti pielāgošanās pasākumi noteikti pielāgošanās Plānā. Pielāgošanās klimata pārmaiņu politikas īstenošanai Latvijā reglamentē arī dažādi nozaru tiesību akti. Nozīmīgākie tiesību akti, kas saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, ir: Teritorijas attīstības plānošanas likums, Tūrisma likums, Aizsargjoslu likums, Būvniecības likums, Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums, Nacionālās drošības likums.

3. Pielāgošanās klimata pārmaiņām mērķi un rīcības virzieni

3.1. Plāna virsmērķis

Plāna virsmērķis ietver četrus nozīmīgus fokālos elementus jeb centrus:

– cilvēks;

– tautsaimniecība;

– infrastruktūra un apbūve;

– daba.

Tie vienoti veido ietvaru, lai Plāna ieviešana norisinātos divos virzienos:

1) klimata pārmaiņu negatīvo seku, risku un ievainojamības mazināšana;

2) klimata pārmaiņu sniegto iespēju izmantošana.

3.2. Plāna apakšmērķi un rīcības virzieni

Plāna virsmērķa sasniegšanai izvirzīti pieci stratēģiskie mērķi, kas nosaka klimata pārmaiņu negatīvo ietekmju mazināšanu uz cilvēkiem, tautsaimniecību, infrastruktūru, apbūvi un dabu, kā arī klimata pārmaiņu radīto iespēju izmantošanu un nepieciešamību pēc papildus zināšanām un informācijas klimata pārmaiņu ietekmju un pielāgošanās jautājumos. Katram no pieciem stratēģiskajiem mērķiem definēti rīcības virzieni (turpmāk – RV) – kopumā 14 (četrpadsmit). Katram RV ir izstrādāts prioritāro pasākumu plāns. Pasākumi, to izpildē iesaistītās institūcijas, izpildes termiņi, finansējuma avoti, kā arī pasākumu rezultatīvie rādītāji ir ietverti 1. pielikumā.

Pirmais stratēģiskais mērķis vērsts uz cilvēku veselības un labklājības nodrošināšanu. Pirmajam stratēģiskajam mērķim ir noteikti divi rīcības virzieni. Cilvēku veselības, dzīvības un drošības aizsardzībai īpaši būtiski ir preventīvie pasākumi.

Otrais stratēģiskais mērķis ir attiecināms uz tautsaimniecības spēju pielāgoties klimata pārmaiņām. Stratēģiskajam mērķim ir noteikti trīs rīcības virzieni. Rīcības virzienos apskatīta gan visas tautsaimniecības klimatnoturīguma stiprināšana, gan atsevišķu nozaru spēju pielāgoties klimata pārmaiņām palielināšana.

Trešais stratēģiskais mērķis ir vērsts uz infrastruktūras spēju pielāgoties palielināšanu. Stratēģiskajam mērķim ir izvirzīti trīs rīcības virzieni, kas galvenokārt vērsti uz dažādu infrastruktūras objektu klimatnoturīguma palielināšanu.

Ceturtais stratēģiskais mērķis ir vērsts uz dabas vērtību saglabāšanu. Mērķim ir noteikti trīs rīcības virzieni, kas vērsti uz dažādu dabas un kultūrvēsturisko vērtību pielāgošanās spēju palielināšanu un aizsardzību.

Piektais stratēģiskais mērķis ir vērsts uz pētniecības veicināšanu saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Stratēģiskajam mērķim ir noteikti trīs rīcības virzieni, kas vērsti uz to, lai stiprinātu zinātniskās informācijas bāzi un to integrāciju dažādu nozaru politikās.

3.3. Plāna ieviešana un uzraudzība

Pielāgošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanai ir nepieciešami vairāki posmi, kas shematiski parādīti 16. attēlā. Ir nepieciešams identificēt klimata pārmaiņu indikatorus un veikt regulāru to monitoringu, lai novērtētu klimata pārmaiņas, precizētu prognozes un klimata pārmaiņu scenārijus. Klimata pārmaiņu indikatoru monitoringa sistēma sīkāk aprakstīta 2. pielikumā.

Klimata pārmaiņu monitoringam un izvērtēšanai ir jānotiek regulāri, lai nodrošinātu informācijas aktualitāti. Balstoties uz indikatoru monitoringu un prognozētajām klimata pārmaiņām, ir nepieciešams klimata ietekmju, ievainojamības un risku izvērtējums. Pamatojoties uz izvērtējumu, tiek uzsākta pielāgošanās plānošana, nosakot, būtiskākos riskus, kā arī pasākumus, kurus nepieciešams īstenot, lai veicinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām. Noslēdzošais posms pielāgošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanas ciklā ir pielāgošanās pasākumu ieviešana, kas nozīmē konkrētu pasākumu īstenošanu pielāgošanās klimata pārmaiņām veicināšanai. Lai novērtētu pielāgošanās pasākumu efektivitāti un to ietekmi uz novērtētajiem potenciālajiem riskiem dažādās nozarēs, pastāvīgi tiek veikts pielāgošanās klimata pārmaiņām indikatoru monitorings, ziņošana un analīze, kā arī tālākā izvērtējums.

16. attēls. Pilns pielāgošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanas cikls

Plānā noteikto pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumu (rīcības darbību) uzraudzība tiek veikta vienlaikus ar klimatisko parametru novērojumiem pielāgošanās klimata pārmaiņām monitoringā atbilstoši pasākuma raksturam, novērtējot tā ieviešanas progresu un efektivitāti un izvērtējot pasākuma rezultātu uzturēšanu. Plāna ieviešanas uzraudzība tiks veikta, novērtējot rezultatīvo rādītāju sasniegšanu. Plānā noteikto mērķu īstenošanas veicināšanai tiks regulāri organizētas ar VARAM Ministra 2017. gada 13. septembra rīkojumu Nr. 1-2/140 izveidotās Pielāgošanās klimata pārmaiņām starpinstitūciju darba grupas un ar VARAM Ministra 2017. gada 13. septembra rīkojumu Nr. 1-2/142 izveidotās Pielāgošanās klimata pārmaiņām ekspertu darba grupas sanāksmes.

Atskaitīšanās par Plāna ieviešanu un īstenošanu plānota tās darbības vidus un beigu posmā. VARAM iesniegs Ministru kabinetā informatīvo vidusposma ziņojumu par Plāna ieviešanas gaitu līdz 2026. gada 31. decembrim un informatīvo gala ziņojumu par Plāna īstenošanu līdz 2031. gada 31. decembrim. Informatīvo ziņojumu sagatavošanai par Plāna ieviešanu un īstenošanu visām Plāna īstenošanā iesaistītajām atbildīgajām un līdzatbildīgajām institūcijām būs jāsniedz informācija attiecīgi līdz 2026. gada 1. jūnijam un līdz 2031. gada 1. jūnijam.

III. IETEKMES novērtējums UZ VALSTS UN PAŠVALDĪBU BUDŽETU

Pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumi lielā mērā ir īstenojami atbildīgo un iesaistīto institūciju esošo likumdošanā noteikto funkciju un pienākumu ietvaros, jo tie saistīti ar institūciju atbildībā esošām jau veicamām aktivitātēm (piemēram, civilo aizsardzību, pretplūdu pasākumiem, būvklimatoloģijas, būvnormatīvu ievērošanu u.tml.), taču Plāns nodrošina nepieciešamo redzējumu par ierasto pasākumu pielāgošanu jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem, kā arī nepieciešamajos gadījumos ievieš efektīvu plānošanu, koordināciju, monitoringu u.tml..

Plānā ietvertos pasākumus un uzdevumus plānots iespēju robežās īstenot piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros un piesaistot ES un citu avotu finanšu līdzekļus un privāto kapitālu, atkarībā no pasākuma rakstura. Jautājums par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu (ja tādi būs nepieciešami) plāna ieviešanā iesaistītajām atbildīgajām institūcijām plānā iekļauto pasākumu īstenošanai ir vērtējams plāna īstenošanas gaitā un skatāms Ministru kabinetā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem gadskārtējā valsts budžeta likumprojekta un vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

Nepieciešamais finansējuma apjoms Plānā noteikto mērķu un tajā ietverto rīcību īstenošanai šobrīd nav aprēķināms ņemot vērā, ka šis ir ilgtermiņa (līdz 2030. gadam) attīstības plānošanas dokuments un klimata pārmaiņu prognozēs ir vērojama nenoteiktība, kā arī daudzu iesaistīto nozaru politika nav saplānota periodam pēc 2020. gada. Eiropas Komisija ir publicējusi priekšlikumus ES daudzgadu finanšu budžetam 2021.–2027. gada periodam, kurā paredzēts klimata pārmaiņu aktivitātēm novirzīt 25% kopējā pieejamā finansējuma dažādos fondos. Lai arī ES daudzgadu finanšu budžets vēl nav apstiprināts un precīzi saplānots, jau šobrīd ir paredzams, ka klimata pasākumiem, t.sk. pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumiem finansējums būs pieejams.

IV. SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBA

Plāna projekts tika publicēts VARAM tīmekļvietnē 2017. gada 30. jūnijā⁶⁸. Plāna projekts tika apspriests Vides konsultatīvajā padomē 2017. gada 12. decembrī.

Ar VARAM ministra 2017. gada 13. septembra rīkojumu Nr. 1-2/142 tika izveidota pielāgošanās klimata pārmaiņām ekspertu darba grupa, savukārt ar VARAM ministra rīkojumu Nr. 1-2/140 tika izveidota pielāgošanās klimata pārmaiņām starpinstitūciju darba grupa, kurām tika dotas pilnvaras sniegt priekšlikumus Plāna projekta un citu ar pielāgošanās klimata pārmaiņām saistītu politikas plānošanas dokumentu pilnveidošanai un ieviešanai. Plāna projekts tika vairākkārtīgi apspriests šo darba grupu sanāksmēs, kā arī skaņots ar to locekļiem elektroniski.

Plāna mērķi un piedāvātie risinājumi prezentēti un pārrunāti dažādos publiskos pasākumos.

Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrs J. Pūce

1. pielikums
Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānam
laika posmam līdz 2030. gadam

Pasākumi plānā identificēto rīcības virzienu īstenošanai

Stratēģiskais mērķis 1: Cilvēku dzīvība, veselība un labklājība, neatkarīgi no dzimuma, vecuma un sociālās piederības, ir pasargāta no klimata pārmaiņu nelabvēlīgas ietekmes

Stratēģiskais mērķis 2: Tautsaimniecība spēj pielāgoties klimata pārmaiņu negatīvajām ietekmēm un izmanto klimata pārmaiņu sniegtās iespējas

Stratēģiskais mērķis 3: Infrastruktūra un apbūve ir klimatnoturīga un plānota atbilstoši iespējamiem klimata riskiem

Stratēģiskais mērķis 4: Latvijas daba un kultūrvēsturiskās vērtības saglabātas un klimata pārmaiņu negatīvā ietekme uz tām – mazināta

Stratēģiskais mērķis 5: Ir nodrošināta zinātniskajā argumentācijā balstīta informācija, tai skaitā monitorings un prognozes, kas veicina pielāgošanās klimata pārmaiņām aspektu integrēšanu nozaru politiku un teritorijas attīstības plānošanas dokumentos, kā arī sabiedrības informēšanu

Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrs J. Pūce

2. pielikums
Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānam
laika posmam līdz 2030. gadam

Klimata pārmaiņu un pielāgošanās klimata pārmaiņām monitoringa sistēma

Lai izstrādātu monitoringa sistēmas koncepciju un datubāzi, laika periodā no 2015. līdz 2017. gadam Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) veica līdzšinējo un nākotnes klimata pārmaiņu analīzi un izstrādāja klimata pārmaiņu scenārijus Latvijā. Par monitoringa sistēmas teorētisko pamatu tika pieņemta mainīgas ievainojamības mēru analīzes pieeja (Examining measures of changing vulnerability approach), kas nosaka ievainojamības rādītāju apkopošanu un monitoringu un fokusējas uz konkrētiem rādītājiem, kas aptver ievainojamības vispārējos faktorus¹. Savukārt tautsaimniecības nozaru eksperti, balstoties uz iegūtajiem klimatiskajiem datiem, veica klimata pārmaiņu ietekmes analīzi, riska un ievainojamības novērtējumu, izmaksu un ieguvumu analīzi, kā arī izvēlējās atbilstošajai jomai svarīgākos klimata pārmaiņu ietekmes indikatorus. Ekspertu identificētie klimata pārmaiņu ietekmes indikatori, jomas ievainojamības novērtējums un tā aprēķinam nepieciešamie dati tika apkopoti vienotā datubāzē, kas tiek uzturēta un papildināta ar jauniem datiem, un tiek veikts klimata pārmaiņu un nozaru ievainojamības monitorings.

Monitoringa sistēma sastāv no divām daļām (skatīt 1. attēlu). Pirmā balstās uz klimata pārmaiņu analīzi, savukārt otrā – uz nozaru ievainojamības novērtējumu:

1. Klimata pārmaiņu monitorings, kuru nodrošina LVĢMC, tiek veikts, apkopojot un analizējot izvēlētos meteoroloģiskos parametrus un klimata indeksus, to izmaiņas laikā un tendences.

2. Klimata pārmaiņu ietekmes monitoringa datubāzē tiek uzturēti izvēlētie klimata pārmaiņu ietekmes indikatori, kā arī tiek aprēķināta nozares ievainojamība kā ekspertu definētā sakarība jeb funkcija starp klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņu ietekmes indikatoriem.

Lai nodrošinātu turpmāku monitoringa sistēmas un datubāzes funkcionalitāti, visiem datiem jābūt kvalitatīviem un pastāvīgi papildināmiem. Pašlaik monitoringa sistēmas datubāzē ir ievietoti 18 klimata pārmaiņu ietekmes indikatoru dati, to apraksti un ievainojamības raksturojumi, kurus LVĢMC saņēma no tautsaimniecības jomu ekspertiem. Šie indikatori (sk. 1. tabulu ) raksturo dažādus atbilstošās jomas aspektus kopumā Latvijā, par katru gadu vai garāku laika periodu, tomēr pārsvarā reprezentējot tikai 21. gadsimtu. Tādēļ attiecīgas tautsaimniecības nozares ievainojamības novērtējums ir pieejams ar tādu pašu telpisko raksturojumu un laika periodu kā klimata pārmaiņu ietekmes indikatori. Monitoringa sistēmas datu bāzes un interaktīva klimata pārmaiņu analīzes rīka uzturēšanu veic LVĢMC speciālisti: klimatologi, monitoringa sistēmas eksperti, datu analītiķi un programmētāji, kas uztur un papildina gan monitoringa sistēmu un datubāzi, gan interaktīvo klimata pārmaiņu analīzes rīku. Monitoringa sistēmā izmantoto indikatoru papildināšanu, jaunu indikatoru ieviešanu, kā arī risku novērtēšanu VARAM uzraudzībā veic jomu eksperti, balstoties uz jaunākajiem pieejamiem LVĢMC nodrošinātajiem mūsdienu klimatu un nākotnes klimata pārmaiņu scenārijus raksturojošiem datiem.

Turpmāka sistēmas attīstība un pilnveidošana, gan arī koncepcijas pārskatīšana papildus prasa jaunu metožu izstrādi un jaunu datu analīzi. Ilgtspējīgai monitoringa sistēmas attīstībai ir būtiski nodrošināt klimatisko datu kvalitāti un viendabīgumu, kas ir cieši saistīts ar meteoroloģiskā monitoringa tīkla pārklājumu un pieejamajiem uzturēšanas resursiem. Turklāt ir svarīgi lokalizēt klimata pārmaiņu ietekmes indikatorus un ievainojamības novērtējumu no visas valsts raksturojuma uz atsevišķo reģionu mērogu, tomēr šādai detalizētai analīzei ir nepieciešami augstas kvalitātes atbilstoša telpiska mēroga dati. Monitoringa kvalitātes palielināšanai nozīmīga ir pieredzes apmaiņa ar ārzemju speciālistiem gan klimata pārmaiņu, gan pielāgošanās jomās.

1. attēls. Klimata pārmaiņu monitoringa sistēma

1. tabula. Latvijas klimata pārmaiņu ietekmes indikatori

Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrs J. Pūce