Kas rūpēsies par “Preses namu”

Apcerot

privatizāciju kultūras jomā

Kazimirs Dundurs, akciju sabiedrības “Preses nams” prezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Četrkrāsu ruļļu iespiedmašīna “Cromoset” darbībā

Eiropā modernākā četrkrāsu lokšņu mašīna “MAN Roland 700” montāžas stadijā

Arī akciju sabiedrība “Preses nams” — lielākā tipogrāfija Baltijas valstīs — pakāpeniski gatavojas privatizācijai. Valstij piederošās uzņēmuma akcijas privatizācijas gaitā tiks pārdotas. Taču, lai kā arī veidosies “Preses nama” (ar kuru mēs, žurnālisti, esam vairāk vai mazāk saistīti) nākotne, tā darbs ne uz stundu neapstājas. Top laikraksti, žurnāli, grāmatas, kalendāri...

— Ar kādu “pūru”, ar kādu darba apjomu “Preses nams” gaida sava uzņēmuma privatizāciju?

— Par to, cik bagāti vai nabagi esam, liecina bagātais tipogrāfijas darba portfelis. Ekonomiski visai sarežģītajā situācijā, kad ļoti daudzi Latvijas lielie uzņēmumi (un mēs esam starp lielajiem uzņēmumiem) ir parādā valstij, kas liecina, ka ražošana “buksē”, mēs esam spējuši izdzīvot un valstij neesam parādā ne santīma. Gluži otrādi — dodam ieverojamu peļņu. Lai gan no bijušās PSRS laikiem mantojumā palika divdesmit gadu vecas tipogrāfijas iekārtas, pareizi izvēloties darba stratēģiju, maksimāli esam centušies nomainīt tās pret jaunām. Pateicoties “Preses nama” valdes pūlēm, ir izveidots dzīvotspējīgs mūsu uzņēmuma ekonomiskās darbības modelis. Joprojām esam lielākā tipogrāfija Latvijā un arī Baltijā. Uzskatu, ka mēs esam liela nacionālās kultūras sastāvdaļa, bez kuras valsts nevarēja un nevar iztikt. Pašlaik mūsu tipogrāfijā iespiež 92 dažādas avīzes un 84 žurnālus. Daudz iespiežam arī grāmatu. Šī gada desmit mēnešos mūsu tipogrāfijā ceļu pie lasītājiem sākušas 306 dažādu nosaukumu grāmatas un brošūras. Praktiski tas nozīmē, ka katru dienu iznāk ne mazāk kā vienas grāmatas tirāža. Jāņem gan vērā, ka tagad grāmatas tirāža nav divdesmit pieci tūkstoši, bet gan divi, trīs, pieci vai desmit tūkstoši eksemplāru tirāža. Iespiežam arī mācību grāmatas izdevniecībai “Zvaigzne ABC”, iespiežam kalendārus un dažādu citu iespiedprodukciju. Šajā gadā būsim izpildījuši 11 000 dažādu pasūtījumu. Tas ir ļoti daudz.

Latvijā ir ļoti labi attīstīta poligrāfiskā bāze (Rīgā vien ir ap 100 dažādu, protams, arī pavisam nelielu, tipogrāfiju) un līdz ar to visai šaurs poligrāfisko pasūtījumu tirgus. Šī iemesla dēļ esam izgājuši starptautiskajā arēnā. Desmit procentus no mūsu produkcijas iespiežam ārzemju pasūtītājiem. Mūsu galvenie pasūtītāji ir Lietuva un Krievija. Lietuvai drukājam 24 lappušu biezu krāsainu izklaides avīzi “Brigita”, vēl vairākas avīzes un žurnālus. Sanktpēterburgai regulāri ir divdesmit dažādi pasūtījumi —laikraksti un žurnāli.

Lai tipogrāfija strādātu ar peļņu, vecās tehnoloģiskās iekārtas ir jānomaina pret jaunām. Pagājušajā gadā, paņemot kredītu, nopirkām un uzstādījām jaunu četrkrāsu rotācijas iespiedmašīnu “Cromoset”. Ar to var iespiest gan avīzes, gan žurnālus un grāmatas. Kad 1995.gadā slēdzām kontraktu par šīs mašīnas iegādi, daudzi apšaubīja, vai būs ko uz tās drukāt. Šodien var teikt, ka “Cromoset” palīdz paātrināt mūsu attīstību. Jo šī mašīna praktiski strādā 24 stundas diennaktī visas septiņas dienas nedēļā, dodot vienu trešdaļu tipogrāfijas ienākumu. Lūk, kāda nozīme ir kaut vienai mūsdienīgai augstas kvalitātes mašīnai, kas spēj ražot augstas kvalitātes produkciju. Lai žurnālu apdare kļūtu mūsdienīgāka, šogad iegādājāmies jaunu (četru krāsu, ar lakošanas sekciju) lokšņu iespiedmašīnu “MAN Roland”. Šīs mašīnas jauda un darba ražīgums ir divas reizes lielāks nekā vecajām iekārtām. Pašlaik notiek jaunās iespiedmašīnas montāža, un kā pirmo ar to iespiedīsim “Preses nama” apgāda kalendāru. Izmēģināsim mašīnu, “iešūposimies”, un ap 10.decembri lai tā sāk pa īstam strādāt. Starp citu, šī Latvijā ir vienīgā iespiedmašīna, kurai ir kvalitātes sertifikāts, tā ir maksimāli automatizēta. Protams, ne tikai iespiedmašīnas dotumi, bet arī poligrāfiķu meistarība dos augstas kvalitātes produkciju.

Runājot par privatizāciju, uzskatu, ka ģenerālajam investoram, kurš pārņems valstij piederošo “Preses nama” akciju paketi, ir tūlīt jāienāk ar vienu jaunu avīžu četrkrāsu iespiedmašīnu. Tas dotu iespēju iespiest krāsainas 48 – 72 lappušu biezas (“Rīgas Balss” formāta) avīzes, kurām 16 vai pat 32 lappuses būtu četrās krāsās. Šāda iespiedmašīna maksās ne mazāk kā septiņus miljonus USD, varbūt pat vairāk.

“Preses nama” tipogrāfijas šī gada deviņu mēnešu darba rezultāts ir pat ļoti labs. Šajā periodā iegūtais ienākums un arī peļņa ir aptuveni pusotras reizes lielāks nekā pagājušā gada visos divpadsmit mēnešos.

— Kādēļ nepieciešama “Preses nama” privatizācija?

— “Preses nams” ir sabiedrība ar jaukto kapitālu, kurā 26,5 procenti ir privātais kapitāls, t.i., akcijas, kuras paši par savu naudu nopirkām pirmajā — 1990.gadā. Bija paredzēts, ka mēs izpirksim 51 procentu akciju, bet diemžēl 1991.gada janvāra notikumi neļāva to izdarīt un mēs paguvām izpirkt tikai 26,5 procentus. Vēlāk valdība pieņēma citus lēmumus un tālāka akciju pārdošana nenotika. Pašlaik valstij pieder 73,5 procenti akciju kapitāla.

Mēs strādājam kā privāta akciju sabiedrība un jūtam, ka spējam strādāt labāk nekā tad, kad uzņēmums piederēja valstij. Pa visiem šiem gadiem, kopš esam akciju sabiedrība, valdība mums nav palīdzējusi ne ar vienu latu. Turpretim mēs katru gadu ar dažādiem maksājumiem budžetā iepludinām ne mazāk kā miljonu latu. Pagājušajā gadā šis skaitlis sasniedza gandrīz pusotra miljona latu. Visu esam sasnieguši pašu spēkiem. Atgriežoties 1991.gada augustā “Preses namā”, bijām pliki kā baznīcas žurkas. Turklāt man vēl vajadzēja atmaksāt 76 000 rubļu kredīta, ko pirmajā pusgadā biju ņēmis, lai palīdzētu tiem strādājošiem, kas palika bez darba, kad janvāra notikumu dēļ bijām spiesti aiziet no “Preses nama”. Parādu 1992.gadā atdevām, turklāt visu šo laiku esam spējuši augt un attīstīties, iegādāties jaunas iekārtas. Kopš 1995.gada esam sākuši ņemt kredītus, bet tie ir jāatmaksā. Pagājušajā gadā vien esam atmaksājuši vairāk nekā 370 000 latu kredīta un kredīta procentus. “Cromoset” iespiedmašīnas iegādei ņēmām kredītu Vācijas bankā par 6,5 procentiem gadā, bet Latvijas valsts par šī kredīta garantēšanu arī paprasīja no mums sešus procentus.

Un godīgi mēs šos procentus, kas pagājušajā gadā bija pāri par 60 000 latu, maksājām. Valstij mēs esam devuši un dodam 60 000 latu peļņu. Mūsu gada iemaksas valsts budžetā (nodokļi u.c.maksājumi) pašlaik uztur gandrīz 1200 pensionārus veselu gadu. Tas ir mūsu 500 strādājošo devums. Pat daļēji privatizēti, spējam strādāt labāk nekā daudzi valsts uzņēmumi. Un tas nozīmē, ka privatizācija ir nepieciešama. Diemžēl privatizāciju bieži vien pārvērš par atsevišķu personu vai grupējumu šauru interešu realizēšanas objektu, kas sāk kalpot nevis uzņēmumam un tā darba kolektīvam, bet personīgām interesēm. Ļoti slikti, ja privatizācija notiek privatizācijas dēļ, nevis tādēļ, lai privatizācijas rezultātā uzņēmums strādātu daudz ražīgāk, un būtu konkurētspējīgs gan vietējā, gan Eiropas tirgū. No šādas situācijas, kad sākam runāt par “Preses nama” privatizāciju, es baidos visvairāk. Visi, kurus interesē mūsu uzņēmuma privatizācija, agrāk vai vēlāk atnāk pie manis, lai iepazītos ar objektu, tehnoloģiju, nekustamo īpašumu, ražošanas jaudām. Šogad pie manis bijuši jau kādi trīsdesmit “līgavaiņi”, kas tīkoja iegūt “Preses namu”. Vairums no viņiem bija gardas sviestmaizītes meklētāji. Daudzi grib mūs iegūt, bet viņu spēciņi ir par vājiem, jo esam liels objekts. Mūsu vājā vieta šajā procesā ir tā, ka savulaik esam uzcelti ar milzīgo padomju vērienu, bez kura varēja iztikt, jo “Preses nams” gan agrāk, gan arī tagad varētu strādāt, būdams uz pusi mazāks. Ēku uzturēšana, zemes nodoklis — viss prasa lielu naudu. Vienam otram šķiet, ka pusi vai vienu trešdaļu tipogrāfijas telpu varētu iznomāt. Bet visas komunikācijas ir tā veidotas, ka telpas nav iespējams bez lieliem kapitālieguldījumiem atdalīt vai pārdalīt, lai kādā daļā izvietotu, piemēram, supermārketu vai birojus. Tas nav iespējams. Taču mums ir informācija, ka viens otrs no potenciālajiem privatizētājiem redz “Preses namu” nevis kā tipogrāfiju, bet kā nekustamo īpašumu. Ja “Preses nams” nonāks šādu “precinieku” rokās, tad pēc pieciem sešiem gadiem to varēs kā ķirbi sadalīt, “atšķeļot” augstceltni birojiem,bet tipogrāfijas vietā ierīkojot supermārketu vai ko citu. Ir vairāk nekā skaidrs, ka tie, kurus mūsu nams interesē tikai un vienīgi kā nekustamais īpašums, centīsies visus pašreiz te mītošos izlikt un izīrēt telpas bagātiem, maksātspējīgiem klientiem.

Es redzu, kāda varētu būt “Preses nama” nākotne, ja tas nonāks saprātīga investora rokās. Te varētu būt jaunas ražotnes, bet kādas, tas pagaidām ir mūsu biznesa noslēpums. Divtūkstošajā gadā, es domāju, mūsu tipogrāfijā taps arī grāmatas cietajos vākos. Un ne tikai. Kapitāls, kuru investoram nāksies šeit ieguldīt, pēc trijiem pieciem gadiem atmaksāsies. Lūk, kādēļ daudzi “līgavaiņi” jūt, ka šis objekts viņiem nav pa spēkam. No trīsdesmit “līgavaiņiem” tikai kādi trīs varētu reāli pretendēt uz “Preses nama” akciju paketi. Ieinteresētību par mūsu uzņēmumu izrāda ārzemnieki. Taču arī Latvijā dzīvojošie nestāv gluži malā, jo viena daļa no šiem interesentiem ir ieinteresēta “Preses nama” nogremdēšanā. Bet ir, protams, arī tādi, kas ieinteresēti, lai “Preses nams” vienmēr paliktu kā Latvijas kultūras sastāvdaļa. Padomājiet vien, ko nozīmē deviņdesmit laikraksti! Cilvēkiem ir plaša izvēle.

Pagājušajā nedēļā “Preses namu” apmeklēja trīs Rietumeiropas izdevēju grupas, kas vēlējās šeit ieguldīt savus kapitālus. Viņi gan vēl nav devuši savu atbildi, taču domāju, ka tā būs negatīva, jo mūsu apjomi ir par lieliem. Toties cita uzņēmēju grupa, lai gan neviens no viņiem šeit nav bijis, ir atsūtījuši no savas puses parakstītu kontraktu, ka ņem “Preses namu”. Sola nopirkt tūlīt pat jebkuru nepieciešamo mašīnu tipogrāfijai. Pat vēl vairāk — ir gatavi kotēt “Preses nama” akcijas ārvalstu biržā. Tā ir garantija akciju turētājam, ka viņš iegūs peļņu par savām akcijām. Protams, ne tūlīt, bet pēc četriem pieciem gadiem. Viņi, ir vienīgie, kuri atklāti pasaka: “Mēs redzam, ka ir nopirktas divas jaunas modernas mašīnas, ka tiks uzstādīta vēl viena liela mašīna un tipogrāfija tiks atjaunota gandrīz simtprocentīgi.” Viņi saprot, ka uzreiz peļņa nevar būt, un saka, ka viņi to arī ātrāk kā pēc pieciem sešiem gadiem negaidot. Pašlaik mēs sniedzam amerikāņiem nepieciešamo informāciju un gatavojamies viņus sagaidīt Rīgā. Starp citu, tie nav vienīgie pretendenti, kuri bijuši šeit vairākas nedēļas un iepazinušies ar “Preses namu”.

Par privatizāciju paši mēs neko nelemsim. Kopīgi ar Latvijas Privatizācijas aģentūru mēs iepazīstinām ar sevi pasauli. Ne visi ir uzzinājuši par mums. Kad līdz noteiktajam laikam visi interesenti būs pieteikušies, Privatizācijas aģentūra izvēlēsies piemērotākos kandidātus. Tiks izstrādāti atbilstoši noteikumi, un process varēs sākties. Pašlaik vēl ir sagatavošanās periods.

— Vai uz valstij piederošo “Preses nama” akciju daļu varēs pretendēt arī jūsu uzņēmumā strādājošie un pensionāri?

— Likums par privatizāciju nosaka, ka noteikta daļa akciju ir jāpārdod par sertifikātiem. Mēs savā laikā esam nopirkuši akcijas par naudu. Ceram tagad ne mazāk kā divdesmit procentus akciju iegādāties par sertifikātiem.

— Domājot par “Preses nama” privatizācijas nākotni...

— Ļoti ceru, ka Privatizācijas aģentūra parūpēsies, lai “Preses nams” nonāktu tāda saimnieka rokās, kurš to nesagraus. Jo sagraut nav nekāda māksla. Visus pēdējos gadus ir grauts pārāk daudz. Ir pienācis laiks sākt pilnveidot ražošanu un ražot produkciju, kurai ir noiets. Un cilvēki nedrīkst palikt bez darba. Manuprāt, ja pašlaik vēl nav nopietns pretendents, kas kā īsts saimnieks varētu ienākt “Preses namā”, tad varbūt nevajadzētu ar uzņēmuma privatizāciju steigties. Vajadzētu turpināt meklēt investorus, kuri spēj ne tikai ieguldīt lielas naudas summas tipogrāfijas modernizācijā, bet spēj un vēlas rūpēties par “Preses namu” kā Latvijas kultūras sastāvdaļas saglabāšanu. Es ļoti ceru, ka “Preses nama” privatizēšanu ar nolūku kādam tikai iegūt nekustamo īpašumu, bet nevis attīstīt uzņēmumu un bagātināt to ar jaunām, mūsdienīgām iespiediekārtām, Privatizācijas aģentūra, izdevēji un sabiedrība nepieļaus. Ir nepieciešams, lai “Preses nama” privatizēšanā valdītu pilnīga caurskatāmība.

Armīda Priedīte, “LV”

Foto: Atis Ieviņš un Zigismunds Zālmanis