Tik daudz jūsu sirdij un mājai

Stāstot par izstādi “Māja II '97"

Izstādes kopskats

SIA “EKIU” pārstāvis pie stenda

“Velux” jumta logi

Piecas dienas no 22. līdz 26. oktobrim RTU Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā un Olimpiskajā Skonto hallē atkal valdīja mājas paradīze. Kā izstādes kataloga ievadā raksta starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrības BT1 direktors Viesturs Tīle , izstādes devīze varētu būt: “No projekta līdz gatavam objektam”. Un vēl viņš bilst, ka izstādes pamatbūtība ir ne tikai tās plašais piedāvājums, bet arī tirgus cenu veidošana patērētāju interesēs. Savukārt izstādes dalībnieki — preču un pakalpojumu piedāvātāji iegūst skaidrību par tirgus situāciju, var nopietni plānot ražošanas un produkcijas piegādes apjomus.

Izstādes apmeklētāji varēja iepazīties gan ar jaunākajiem celtniecības materiāliem un tehnoloģijām, gan modernu santehniku un efektīvu siltumtehniku. Izvēles bagātību apliecina tas vien, ka izstādē “Māja II '97" ar savu produkciju piedalās 325 firmas. Šeit var ieraudzīt tieši tādas durvju eņģītes vai rokturus, par kādiem tu, cilvēks, esi ilgi sapņojis, te var uzzināt, kādu cementu vislabāk pirkt un kura firma palīdzēs tikt pie ērtas un skaistas mājas. Tik daudz visa kā mājai un dvēseles priekam!

Arī izstādes apmeklētāji visdažādākie — gan lietišķi un steidzīgi rūpnieki, gan šeftmaņi, kuriem še atkal izdevība izrādīt savas veiksmes spīdumu, gan vienkārši ļautiņi, kuri raibajā klāstā gan arī atradīs savai pieticīgai rocībai kaut ko pieejamu.

Šajā dažu dienu uguņošanā mājas idejai par godu neapciemojām košos starpnieku stendus, kuri mirdzošas itāļu un spāņu vannas un krānus mēģina iemitināt latviešu mājās, arī par “Velux” logiem, šķiet, visiem viss ir skaidrs. Mēs meklējām “Latvijas preci”, vietējos ražotājus, kuru, starp citu, nemaz nebija tik daudz.

Pirmais vilinošākais izskatījās Latvijas un Vācijas kopuzņēmuma SIA “EKIU” stends, kurā dižojās īsta, maza dārza mājiņa no guļbaļķiem. Pati firma atrodas Rīgā, taču filiālē Līgatnē un Ieriķos notiek projektēšana un ražošana. Kā pastāstīja kopuzņēmuma datorgrafikas speciālists Didzis Brants, firmas nosaukumam nav nekāda sakara ar kādām svešzemju naudas vienībām, bet gan ar četru firmas īpašnieku vārdiem — Egons, Klauss, Juris un Uldis. “EKIU” pamatnozares ir zāģmateriālu un, dažāda veida guļbaļķu ēku ražošana, taču tā nodarbojas arī ar dārza interjera elementu, mēbeļu sagatavju, kokapstrādes iekārtu tirdzniecību un eksportu. Uzņēmums dibināts apmēram pirms pieciem gadiem, un tagad tajā strādā apmēram 150 cilvēku. Kā var saprast, bizness veicas labi, māju ražošana paplašinās gan pasutījumu apjoms, gan projektēšanas tehnoloģijas ziņā: “EKIU” nesen iegādājusies lielisku koka māju projektēšanas programmu. Kas iegādājas “EKIU” mājas?

Didzis Brants stāsta:

— Guļbaļķu māju tirdzniecībā lieliski var redzēt starpību — kādās mājās kurš grib un var dzīvot. Viena daļa pasūtītāju vēlas būvēt mājas no pašu sagādātiem baļķiem, un dažreiz varbūt pat vairāk “nošpikot” būvniecības tehnoloģiju, nekā maksāt par firmas pakalpojumiem. Tie ir vistaupīgākie un pieticīgākie. Otrie vēlas, lai firma uzbūvē tikai mājas koka daļu, bet pārējo izdara paši. Trešos interesē tikai viens — lai māja atbilstu viņu vēlmēm un tajā būtu ērta dzīvošana. Viņi naudu neskaita, un saņem mājas atslēgas, kad tā pilnīgi gatava dzīvošanai.

Starpība cenas ziņā ir ievērojama. Piemēram, normālas dzīvojamās mājas koka daļa maksā Ls 10 000, bet pilnīgi gatava — Ls 28 000. Taču, pagaidām, šķiet, vislielākais pieprasījums ir tieši pēc dārza mājiņām, kuru īpaši daudz sabūvēts Līgatnes apkaimē, kur mīt arī firmas arhitekti un tādēļ pakalpojums pieejamāks. Taču Norvēģijā pašlaik beidzot uzstādīt tēstu baļķu māju 300 kvadrātmetru platībā. Tātad “EKIU” mājas tiek pieprasītas arī Norvēģijā, dārza mājiņas tiek eksportētas uz Vāciju. Didzis Brants atzīst, ka arī Latvijā, par spīti zemajai pirktspējai, cilvēku interese par dažāda veida koka mājām esot liela, un paredz, ka nākamgad ļoti plaši attīstīsies amerikāņu parauga vieglas konstrukcijas ģimenes māju būvniecība.

Taču viena no “EKIU” dārza mājiņām kopā ar dārza rotaļu komplektu — galdu, šūpolēm, smilšu kastēm — kā ziedojums priecē kristīgās misijas “Pakāpieni” bērnu aprūpes centra mazos iemītniekus Jaundubultos.

— Paši atveda, uzstādīja, un visu bez maksas, — dziļā pateicībā teica viens no misijas darbiniekiem.

Garāmejot tomēr acis piel`īp pie firmas “LX” mirdzošās produkcijas — spāņu, čehu, itāļu santehnikas brīnumiem, kuri tiek pārdoti firmas veikalos “Komforts”. Vienu no tiem vada Jānis Jasinskis, kas aizrautīgi (kas cits gan atliek!) reklamēja visus krānus un izlietnes, uzsverot to iespējami zemo cenu. Garām normāla latvieša gaumi šausminošām mākslīgi izlocītām kāpnēm un visādām citādām ietaisēm, kas droši vien atradīs vietu kādā īpaši “biezā” mājā, nonākam pie atturīgi eleganta stenda, kura grīdu rotā mirdzošs parkets ar un bez ornamenta un dažādas dekoratīvas līstes. Šeit iespējamos klientus gaida SIA no Limbažiem “Mozaīka” un tās direktors Juris Hincenbergs. Izrādās uzņēmums izveidojies no bijušās Limbažu mežrūpniecības saimniecības bijušā parketa ceha.

— Gribi vai negribi, lai izdzīvotu, saglabātu darbu, mums cehu vajadzēja privatizēt, — stāstīja Juris Hincenbergs. MRS laikos viņš ilgus gadus bijis valsts uzņēmuma galvenais tehnologs, pēc tam ceha priekšnieks, uz “būt vai nebūt” sliekšņa, kad tika izveidota SIA, — tika ievēlēts par tās valdes priekšsēdētāju. Tagad uzņēmums darbu dod septiņiem desmitiem limbažnieku. “Mozaīkā” ražo dažāda veida parketa dēlīšus, ievieš arī jaunus produkcijas veidus — sienu apdares materiālus, grīdas līstes. Drīz uzņēmuma produkcijas klāstā parādīsies arī modernais paneļveida parkets. “Mozaīka” sasparojusies, ka atklāšanai gandrīz gatavs jaunais cehs, iepirktas arī vairākas jaunas kokapstrādes iekārtas.

— Šobrīd jau varētu dzīvot vieglāk un labāk, un jauno cehu netaisīt, — bilda Juris Hincenbergs. — Bet jādomā arī par nākotni un jācenšas produkcijas kvalitātes ziņā “vilkties” uz Rietumu standartiem.

Tačū kā citādi iekarosi un noturēsi savu vietu preču tirgū? Visvairāk pircēju gan esot ārpus Latvijas — Vācijā, Igaunijā, kādu laiku Austrālijā. Mūsu pašu valstī “Mozaīkas” produkciju visnaskāk pērkot galvaspilsētā un tās tuvumā. Kokmateriāli uz “Mozaīku” ceļo no visas Latvijas — pat no Liepājas, Madonas.

Toties SIA “Pakavs”, kura ražotne Rīgā, Ganību dambī, gan šobrīd vairāk skatās uz Ukrainas un Polijas ošiem un ozoliem. Izrādās, vietējie koki ir pārāk zaraini, un koksne tālab nav īpaši piemērota nažotā finiera sagatavju smalka mēbeļu finiera izgatavošanai. Šis uzņēmums izveidots pirms sešiem gadiem kā kooperatīvs, bet drīzumā, iespējams, kļūs par akciju sabiedrību. Bez finiera mēbeļu sagatavēm “Pakavs” nelielā apjomā izgatavo arī augstas kvalitātes durvis, mēbeles pēc pasūtījuma un citus galdniecības izstrādājums. Uzņēmumam ir arī filiāles Rīgā un Jūrmalā. Galdniecības ceha vadītājs Dzintars Ločs pastāstīja, ka firmā pašlaik strādā apmēram simt cilvēku. Finiera sagataves mēbeļu ražošanai tiek pārdotas Lietuvā, Igaunijā, Austrālijā, vēl par šo produkcijas veidu interesējoties dāņi. Un vispār — produkcijas pieprasījums esot ļoti liels, taču firmai ir grūtības to nodrošināt izejmateriālu trūkuma dēļ. Kā jau iepriekš teicu, Latvijas ozoli ir pārāk zaraini un mēbeļu finieru ražošanai derīgi tikai stumbra trīs metri. Ko galdniecības speciālists šajā sakarā var ieteikt mežu īpašniekiem Latvijā?

— Audzēt vairāk ozolu, ošu un labas kvalitātes priežu! Starp citu mēbeļu ražošanai der arī tikai pirmie trīs metri priedes un bērza stumbra. Te var līdzēt tikai mežu izkopšana. Tad nebūs koki jāpērk ārzemēs.

Un kā ar galdniecības speciālistiem Latvijā? Izrādās, drusku līdzīgi kā ar ozoliem un priedēm.

— Galdniecībā jau meistars uzreiz nerodas. Es pats pirms divdesmit sešiem gadiem pabeidzu 17. galdniecības arodskolu. Pašlaik mums ir grūti ar kadriem, jo tie jaunieši, kas pie mums nāk, grib uzreiz pelnīt ļoti lielu naudu, bet darbu negrib kārtīgi padarīt. Mums tādi jaunieši, kuri nāk arodu mācīties, nāk un ietÉ Nezinu, ko viņi dzīvē darīs un kā nopelnīs iztiku. Mēs taču zinām vienkāršo patiesību — labs meistars nekad badu necietīsÉ

Turpat blakus “Pakavam” nelielā patrepītē iespiesta firma ar lepnu nosaukumu “A/s “Latvijas būvmateriāli””. Patiesībā šis nelielais stūrītis arī pilnīgi apmierina, jo šai privātajai vairumtirgotāju firmai, kas izveidojusies no kādreizējā “Latsnabsbita” un kuras akciju īpašnieki ir firmas darbinieki, gan nav iespējams izstādīt ruberoidu, cementu, skaidu plātnes, vai santehnikas materiālus un darbarīkus, kuri skaitāmi simtos. Visdaiļrunīgākā ir cenu lapa, kurā uzskatāmi redzams viss piedāvājuma klāsts. Abas kundzītes, kuras preci piedāvā, uzsver, ka firma tiešām visvairāk pērk un pārdod Latvijā ražotus materiālus — Brocēnu cementu un šīferi, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas produkciju; laba sadarbība esot ar Sauriešu būvmateriālu kombinātu, “Olaines kūdru”, “Agroservisu” u.c. Pircēju esot gana, un, lai gan arī “Latvijas Būvmateriāliem” neklājoties viegli kā leiputrijā, tomēr redzams, ka Latvijā ļaudis gan būvē, gan remontē.

Un, lūk, arī pazīstama seja un pazīstama balss: SIA “Andris” šefs Andris Lasmanis, kas var ik rītu radio stāsta par telpu siltināšanas derīgumu un izdevīgumu. Un pareizi stāsta. Arī viņa biznesam, kad ārā trako ziemelis un slapjdraņķis, īstie “ziedu laiki”. Turpat stendā redzami dažādi logu siltināšanas materiāli, kurus pārdod SIA “Andris”, un tiek demonstrēti paņēmieni, kā siltināšanu pareizi veikt. Taču tas nav viss. Andris Lasmanis firmas pakalpojumu loku paplašinājis, un tagad ne tikai Rīgas, bet arī Liepājas, Ventspils, Daugavpils un Valmieras iedzīvotāji var izmantot firmas speciālistu palīdzību telpu siltināšanā.

— No mūsu darba cilvēkiem liels ieguvums — viņi saudzē gan veselību, gan ietaupa kurināmo vai arī maksā lētāk par apkuri. Es neteikšu, ka mūsu pakalpojumi ir dārgi, tie cilvēkiem ir pieejami. Paradoksāli, bet, piemēram, Liepājā 80 procentu privātpersonu pasūtījumu logu siltināšanai saņemam tieši no pensionāriem. Tagad cilvēki sāk saprast: ja kurināmā izmaksas tieši “sit pa kabatu”, izdevīgāk ir telpas siltināt, nevis maksāt par gaisā palaistu siltumenerģiju. Skaidri redzams, kā Latvijā atkarībā no īpašuma formām mainās arī attieksme pret siltuma patēriņu.

Man šeit atliek vienīgi piebilst: patiesi, Liepājas paradoksam ir loģisks izskaidrojums — šajā pilsētā strauji rit dzīvojamo māju privatizācija, un dzīvokļu īpašnieki jūt tiešu sakarību starp telpu siltināšanu un maksu par apkuri.

Par spīti aukstumam un visa veida nokrišņiem, firmas “Jotul” teltī, kas pie Ķīpsalas izstāžu zāles atradās zem klajas debess, bija silti un omulīgi, jo tās pašā centrā kurējās lepns un un jaudīgs kamīns. Veikala “Jotula” direktors Mārtinš Zemītis kādai interesentei pacietīgi saskaņoja “Jotul” piedāvājumu ar kādas potenciālas klientes vēlmēm un iespējām, bet “Privātīpašuma” korespondenti tikmēr vērīgi aplūkoja “Godmaņa krāsniņu” uzlabotos variantus norvēģu firmas izpildījumā. Jā, ja jums ir 250 latu un vairāk, varat iegādāties čuguna krāsniņu, kas jūsu mītnei garantēs siltumu ar visai niecīgu kurināmā daudzumu. Kamīns gan maksā daudz daudz dārgāk. Bet par čuguna krāsniņām alternatīvu siltumapgādes veidu Mārtinš Zemītis pastāstīja:

— Šīs krāsniņas ir līdzīgas tām, kas tautā pazīstamas ar nosaukumu “buržuikas”. Taču šīm, protams, cits dizains un cits jaudīgums. Šādos krāsniņas ar vienu malkas devu tiešām kuras 5 vai 8 stundas un dod lielu siltumu. Daudzi cilvēki taupības dēļ šīs krāsniņas iegādājas arī uz nomaksu. Apmēram 30 procentu mūsu klientu ir pensionāri. Tās iegādājas daudzi cilvēki, kuri nevar atļauties dārgi maksāt par centrālapkuri. Tā ir mūsu ikdiena — uzstādām krāsniņas ne tikai ģimenes mājās, bet arī lielajos īres namos, kur saglabājušies dūmvadi.

Lūk, ar siltumu plaukstās no čuguna krāsniņas un ar ieceri par kādu mūsu mājai noderīgu lietu šķiramies no izstādes “Māja II '97", lai atkal ko noderīgu ieraudzītu nākamajā šādā pasākumā nākamā gada aprīlī.

Mudīte Luksa, “LV”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”