Igaunijas Republikā

Pētī jaunizveidotos uzņēmumus

Eiropas Savienības (ES) programma paredz integrēt Viduseiropas un Austrumeiropas (VAE) valstis vienotā Eiropas statistikas sistēmā. Lai šo uzdevumu izpildītu, sākts kopīgs starptautisks pētījums “Jaunizveidotie uzņēmumi”, kurā piedalās 11 Eiropas valstis, to vidū arī Baltijas valstis. Pirmie divi statistikas izpētes posmi risinājās 1995. un 1996. gadā, šobrīd turpinās izpētes programmas trešais posms.

Izpētes rīkošanas un metodikas jautājumu saskaņošanai izveidota apvienotā darba grupa, tajā ietilpst pētniecības programmā iekļauto valstu pārstāvji, kā arī Rietumu eksperti. Apvienotajā darba grupā strādā arī Lietuvas statistikas departamenta eksperts Eduards Jančausks. Viļņas laikrakstā “Respublika” lietuviešu eksperts iepazīstina ar līdzšinējā pētījuma rezultātiem un īpatnībām.

Visdinamiskākā uzņēmumu grupa

Pētījumu finansē Eiropas Savienības PHARE programmas fonds. Pamatpētījuma “Jaunizveidotie uzņēmumi” mērķis — precizēt Eiropas uzņēmumu reģistru, noskaidrot uzņēmumu ekonomiskās demogrāfijas kopīgos un specifiskos rādītājus, izveidot statistikas datu bāzes sistēmu un veikt salīdzināmo analīzi. Šis pētījums ir unikāls jau ar to, ka, izmantojot unificētus jautājumus un vienotu metodiku, tajā piedalās 11 valstis. Svarīgi arī tas, ka no vairāk nekā 3,36 miljoniem jauno uzņēmumu, kas izveidoti šajās valstīs, izlases kārtībā pētīti tiek 92 tūkstoši uzņēmumu, no tiem Lietuvā — 12,2 tūkstoši, bet trešajā posmā uz anketas jautājumiem būs jāatbild 7460 firmu vadītājiem.

Pētījumam izraudzītajā grupā ir daudz mazo un vidējo uzņēmumu. Tas iezīmē vēl kādu šīs izpētes savdabību — tiek aplūkota pati dinamiskākā un arvien mainīgā uzņēmumu grupa, kuras attīstības procesus grūti novērot ar tradicionālajām statistikas metodēm. Cita šķautne — šo uzņēmumu iekšējie procesi ir ļoti būtiski valstīm, kurās notiek ekonomiskās sistēmas maiņa. Tieši šajā vidē veidojas tautsaimniecības vidējais posms — viena no vissvarīgākajām daļām ekonomikā, kas pamatojas uz tirgus attiecībām, būtiski ietekmējot saimniecisko attīstību un sociālo attiecību stabilitāti.

Trešajā izpētes posmā atbildēs uz anketās uzdotajiem jautājumiem atklāsies plaša panorāma: kas īsti norisinās uzņēmumos, kuri cīnās par eksistenci. Daļa no tiem uzplaukst, citi tā vai citādi savelk kopā galus un veģetē, bet vēl citi izput un bankrotē. Tuvinot un analizējot izpētes datu raksturlielumus, var mēģināt saistīt dažādas darbības, kas ietekmē uzņēmumu aktivitāti.

1996. gadā veiktais pētījums sākās jau iepriekšējā gadā — vispirms tika aptaujāti vadītāji 8574 uzņēmumos, kas izveidoti no 1990. līdz 1995. gadam. Vēl pēc gada aptaujāja 1751 vadītāju, kas savu firmu bija izveidojuši pēdējā gada laikā.

Radīti “no nekā”

Var secināt, ka izpētes valstīs daudzi uzņēmumi ir radīti “no nekā”, t. i., tie nav tapuši valsts vai kooperatīvā īpašuma privatizācijas vai “privatizādzības” rezultātā. Tomēr pētījuma dati rāda, ka Lietuvā, rēķinot procentos, ir daudz vairāk uz valsts vai kooperatīvā īpašuma pamata radītu uzņēmumu nekā VAE valstīs.

Ja salīdzina, kur jauno uzņēmumu izveidots vairāk — pilsētās vai laukos, jāsecina, ka katrā valstī ir savādāk. No iegūtajiem datiem redzams, ka 87,2 procenti uzņēmumu Bulgārijā un 74,1 procents Rumānijā ir koncentrēti pilsētās, bet Albānijā — pretēji: aptuveni puse jauno uzņēmumu ir laukos. No Baltijas valstīm tikai Lietuvā gandrīz vienāds skaits jauno uzņēmumu ir gan laukos, gan pilsētās. Turklāt Latvijas un Igaunijas uzņēmēji, salīdzinot ar citu valstu iedzīvotājiem, visvairāk koncentrējuši savu darbību galvaspilsētās.

Analizējot jauno uzņēmumu rašanās procesus, pats būtiskākais ir fakts, ka veidojas sociāli pavisam jauns slānis — sīkīpašnieki. Pat 66,2 procentiem jaunradīto uzņēmumu nav algota darbaspēka — tajos strādā tikai pats īpašnieks un viņa ģimenes locekļi. Īpašnieki ir l8,9 procenti no nodarbinātajiem šajos uzņēmumos, visvairāk Rumānijā (26,5 procenti) un Ungārijā (24,6 procenti), bet vismazāk Lietuvā (9,6 procenti) un Latvijā (6,1 procents).

Izpēte ļaus apkopot arī datus par jaunajiem uzņēmējiem — viņu vecumu, dzimumu, izcelsmi, iepriekš gūto profesionālo pieredzi. No pašreiz rīcībā esošajiem rezultātiem, piemēram, var konstatēt, ka izpētāmajās VAE valstīs uzņēmēja vidējais vecums ir 41,7 gadi. Starp citu, visjaunākie firmu vadītāji ir Lietuvā (vidējais vecums — 39,6 gadi), visvecākie — Bulgārijā (42,6 gadi).

Problēmas ir visiem

Jauno uzņēmumu vadītājus raksturo arī ļoti dažādā un daudzpusīgā izglītība. Piemēram, Albānijā vadītāju ar sākuma izglītību vien ir daudz vairāk nekā jebkurā citā valstī, bet Bulgārijā tādu vispār nav. Baltijas valstu specifiska iezīme — uzņēmumu īpašnieki citu VAE zemju kolēģu vidū izceļas ar savu augsto izglītības līmeni.

ES un VAE valstu tuvināšanās ir ļoti svarīga vēl no viena — tieši ekonomiskās iekārtas — viedokļa. Zinot, ka agrāk gandrīz visu VAE valstu galvenā orientācija bija uz industrijas attīstību, var apgalvot (un to apstiprina dati), ka tagad te īstenojas būtiskas pārmaiņas.

Kā redzams no tabulā iekļautajiem VAE valstu rādītājiem, Lietuvas tautsaimniecības pašreizējo stāvokli raksturo vairākas īpatnības: ļoti daudz tirdzniecības uzņēmumu, sarucis celtniecības firmu skaits, neattīstīts viesnīcu, restorānu un citu pakalpojumu uzņēmumu tīkls. Apstrādes rūpniecības uzņēmumu un transporta uzņēmumu skaits Lietuvā tuvojas VAE valstu caurmēra rādītājiem.

Visu valstu jaunizveidotie uzņēmumi saskaras ar dažādām grūtībām, attīstot ražošanu, realizējot saražoto produkciju un sniedzot pakalpojumus. Starp citu, anketās par dažādiem šķēršļiem visbiežāk žēlojas tieši Lietuvas uzņēmumu īpašnieki (pat 89,2 procenti), visretāk — Bulgārijas (46,3 procenti) un Čehijas (46,5 procenti) uzņēmēji.

Pētot, kas tad īsti kavē ražošanas attīstību, noskaidrojās divi savstarpēji cieši saistīti faktori: nepietiek finansu līdzekļu ražošanas attīstībai un trūkst pieprasījuma pēc saražotās produkcijas. Finansu resursu nepietiekamību kā galveno problēmu visās grūtībās nosauca pat 87 procenti Latvijas uzņēmēju (Lietuvā — 81, bet Igaunijā — 53 procenti).

Uzņēmumu iedalījums pēc darbības veida (procentos)

Darbības veids Albā- Bulgā- Čehija Ungā- Igaunija Latvija Lietuva Polija Rumā-

nija rija rija nija kija nija valstīs

Apstrādes rūpniecība 10,6 17,5 16,13 16,07 14,17 13,35 16,86 17,31 20,15 17,7 2

Celtniecība 2,52 7,39 15,23 9,73 10,82 8,24 4,44 10,42 4,88 14,74 11,

Tirdzniecība 47,54 27,99 28,55 41,38 35,68 50,50 50,91 42,25 50,41 34,

Transports 14,19 9,59 4,74 5,76 9,35 5,07 6,17 8,70 7,09 5,54 11,98

Viesnīcas, restorāni 16,64 17,44 5,37 6,04 5,89 5,49 3,83 3,07 7,67 5,26 7,06 6

Cits 9,05 20,09 29,98 21,02 24,08 17,36 17,80 18,25 9,79 22,43 21,18

Uzņēmumu iedalījums pēc darbības veida VAE un ES valstīs

Darbības veids VAE valstīs ES valstīs

Apstrādes rūpniecība 16,9 13,3

Celtniecība 10,6 12,7

Tirdzniecība 37,6 31,8

Viesnīcas, restorāni 6,1 8,5

Transports un pakalpojumi 28,7 33,6

Kopā 100,0 100,0

Lietuvas Republikå

Lietuvas eksperts analizē

starptautisku projektu

Laukiem ir jåatdzimst

Igaunijas avīzē “Maaleht” publicēta intervija ar Igaunijas atmodas laika aktīvu politiķi Marju Lauristinu.

“M.”: — Kā jūs raksturotu pašreiz Igaunijā valdošo sabiedrisko noskaņojumu?

M.Lauristina: — Igaunijas sabiedrība pašlaik ir vairāk nekā jebkad iepriekš sadrumstalota. Tā vispirms noticis iedzīvotāju ienākumu ļoti atšķirīgā līmeņa dēļ. 70. un 80. gados lielākā daļa igauņu lasīja vienus un tos pašus laikrakstus un grāmatas, skatījās lielākoties Igaunijas televīzijas pārraides un klausījās Igaunijas radio. Tātad sabiedrības noskaņojumā valdīja vienotība.

Pašlaik avīžu tirāža ir samazinājusies un katram izdevumam ir savs stabilizējies lasītāju loks. Bet patlaban vairāk nekā jebkad agrāk ir to, kuri avīzes nelasa vispār. Laukos tādu cilvēku ir vēl vairāk, nekā pilsētā.

Sekas ir tādas, ka cilvēki dzīvo it kā citā pasaulē. Viņi nodarbojas ar savām lietām, un līdz viņiem jaunākās ziņas nenonāk vienā un tajā pašā laikā.

Igaunijas sabiedrībā ir notikusi noslāņošanās. Esmu pārliecināta: nekad vēl starp lauku un pilsētu iedzīvotājiem nav bijusi tik ievērojama atšķirība, kā pašreiz. Un tas ir ne tikai dzīves līmenī, bet arī domāšanā.

“M.”: — Kādas briesmas rada šī parādība?

M.Lauristina: — Manuprāt, tas ir bīstami, ja tauta ļauj savā vidū uzcelt mūri. Īstenībā tās ir tīri konkrētas praktiskas lietas, kas šos mūrus rada.

Ņemsim kaut vai pārvietošanās iespējas. Ja agrāk kā pašu par sevi saprotamu uztvērām faktu, ka ar autobusu vai vilcienu var bez grūtībām nokļūt jebkurā Igaunijas vietā, tad tagad tā vairs nav. Iedzīvotājiem trūkst pārvietošanās iespēju, tādēļ viņi ir iekapsulējušies mājās. Tā ir nopietna problēma.

Pēdējā laikā ir izveidojušies divi pavisam galēji uzskati par personīgā braucamā līdzekļa iegādi. Viena daļa cilvēku uzskata, ka mašīna ir pilsētas pašpuikas luksus. Otra daļa uzskata auto par obligātu.

Esmu jutusies neēri tādēļ, ka man nav auto, jo daudzās vietās tiek vaicāts: “Ja jums nav līdzi pases, tad dodiet savu autovadītāja apliecību.” Kad es atbildu, ka man tādas nav, uz mani raugās kā uz bezvērtīgu būtni.

Pastāv tomēr iespēja sniegt cilvēkiem ziņas, kas valstī notiek, ir viens atklāts tiesisks ceļš — valsts televīzija un valsts radio. Un šim ceļam visu laiku jābūt atklātam. Šos raidījumus nedrīkst pārvērst par izklaides kanāliem, kur tiek rādīta bagāto un skaisto pasaule.

Manuprāt, vairāk būtu jāseko, lai Igaunijas radio un Igaunijas televīzija nokļūtu arī tālāk no Tallinas, kur cilvēki nedzīvo tādu dzīvi kā galvaspilsētā.

“M.”: — Kā samazināt plaisu starp Tallinu un pārējo Igauniju?

M.Lauristina: — Apriņķi sākuši cits no cita atšķirties tieši ar to, cik daudz vienā vai otrā ir uzņēmīgu un riskēt gatavu cilvēku, cik daudz ir izglītotu jauniešu, kas vēlas savās mājās ko izdarīt.

Igaunijas reģionālpolitikas galvenais uzdevums būtu radīt priekšnoteikumus spējīgas sabiedrības izveidei arī ārpus Tallinas. Tas būtu jāatzīst par vērtīgu visām valdībām, par partijām nemaz nerunājot.

Svarīgi, lai pilsētas mentalitāte neatšķirtos tādā veidā, ko es dēvēju par konservatīvu. Zināms konservatīvisks, protams, ir vajadzīgs, lai saglabātu tautiskumu, bet, lai dzīve attīstītos uz priekšu, ir nepieciešamas jaunas domas, uzskati un nāksies lauzt ieakmeņojušos priekšstatus.

Par piemēru ņemsim Tartu pilsētu, kas salīdzinājumā ar Tallinu nemaz nav atpalikusi, tomēr jaunas sabiedrības radīšana prasa ilgu laiku, jo konservatīvisms sliktā nozīmē šeit ir ļoti spēcīgs. Cilvēki jauno atgrūž. Šāds domāšanas veids nekādā ziņā nesaskan ar šodienas atklāto ekonomisko domāšanu.

No vienas puses ir izveidojusies talliniešu augstprātība, uzpūtība: mēs nāksim un dabūsim to, ko mēs gribam. No otras puses — vietējas bailes un ietiepība: ko viņi te lien mūsu sētā kauties.

Manuprāt, ļoti pamācošs ir Pihajarves gadījums. Es cienu Igaunijas uzņēmējus, kas ar savām dotībām, darbu un uzdrošināšanos riskēt ir tiktāl tikuši, ka var teikt: tas viss ir mūsu padarīts, gribam, lai no tā būtu labums visa Igaunijai, ne tikai Tallinai. Tādēļ ir nepieciešams dialogs starp pilsētas un lauku ļaudīm vai arī starp ļaudīm ar atšķirīgiem uzskatiem, vai arī — dialogs starp ļaudīm ar atšķirīgiem ienākumiem. Lai no Tallinas nākušie jaunie un bagātie cienītu vietējās ieražas. Vai vismaz domātu, kādas varētu būt viņu un vietējo ļaužu savstarpējās attiecības. Lai viņi nekļūtu par svešķermeņiem, bet kļūtu par savējiem.

Arī vietējiem jābūt gataviem attiekties pret viņiem nevis kā pret pilsētas pašpuikām, bet kā pret cilvēkiem, ar kuriem var kopīgi atrisināt būtiskas problēmas. Tautas kopību var stiprināt uzskats: mēs esam gan, atsevišķi ņemot, atšķirīgi, bet mums kopīga ir mūsu Igaunija.

“M.”: — Kādēļ tad lauku jaunatne pēc skolas beigšanas dodas uz pilsētu laimi meklēt?

M.Lauristina: — Izglītība ir ļoti būtisks cilvēkus vienojošs elements. Pilsētas un lauku atšķirība izglītības iegūšanā var kļūt igauņu tautai liktenīga.

Šeit nelīdzēs nopūtas un sapņošana. Visai mūsu izglītības sistēmai ir nepieciešamas nopietnas reformas. Esmu droši pārliecināta, ka sākuma un pamatskolai ir jāatrodas tuvu mājām. Bet es nemaz neesmu droša, ka katra apriņķa centrā jābūt ģimnāzijai. Ģimnāziju sistēmai visā Igaunijā ir jābūt vienlīdz augstai — lai to būtu mazāk, bet lai tajās mācītu labākie Igaunijas skolotāji. Manuprāt, mēs vēl neesam pilnībā apzinājuši vienu pavisam sāpošu problēmu, un tā ir jauniešu bezdarbs. Daudzi vidusskolu beigušie nespēj atrast ne darbu, ne savu vietu dzīvē. Igaunijas valsts nav darījusi visu, lai vispirms atbalstītu profesionālās izglītības attīstību laukos.

“M.”: — Kam tad tomēr ir labi dzīvot Igaunijā?

M.Lauristina: — Labi ir tiem, kam ir ar attīstītām kaimiņvalstīm salīdzinoši ienākumi. Kaut arī ne vienmēr tos var samērot. Kā piemēru minēšu kādu savu kolēģi, kuru uzaicināja uz Somijas augstskolu mācīt studentus, solot 12 000 Somijas marku mēnesī. Par šo pašu darbu Tartu universitātē viņš saņem 4,5 tūkstošus kronu, kas Igaunijai arī nemaz nav maza alga. Mans kolēģis šo piedāvājumu no Somijas nepieņēma, jo viņa aicinājums ir izglītot igauņu jauniešus šeit pat, Igaunijā.

Manuprāt, šis piemērs liecina par laucinieka — labā nozīmē — attieksmi, ka savs lauks prasa kopšanu vienmēr.

Mācību spēkiem ir jāiegādājas grāmatas un mācību līdzekļi no savas algas, bet kopsavilkumā Igaunijas izglītības devēji vēl piemaksā par to, ka viņi jauniešus māca.

Domāju, arī laukos ir daudz cilvēku, kas no sevis daudz dod, negaidot, ka viņiem uz vietas jākļūst bagātiem. Bet ir atkal tādi, kas bez mēra pārdod vecvecāku mežu un zemi, lai tad sāktu pašpuikas dzīvi. Turklāt gan pilsētā, gan laukos ir cilvēki, kas tādēļ nedzīvo labi, ka baidās sevi izmēģināt nozarē, kur nekad nav mēģinājuši. Gan laukos, gan pilsētā netrūkst sliņķu un neizdarīgo.

Man šķiet, mēs esam izkļuvuši no šī pirmā attīstības posma, kur viss gāja kaut kādu savu ceļu. Kam veicās, tas cēlās, kas gaidīja, tas atpalika. Viss bija sajaukts, nebija skaidrības, kas kuram jādara. Kas jādara valstij, kas pašvaldībai, kas cilvēkam pašam.

Ļoti daudz traucē vecais uzskats, vecā izpratne — ka valstij cilvēka labā jāizdara viss un viss viņa vietā arī jāizlemj.

Patlaban daža pieredze jau ir tik skaidra, ka par nozīmīgu jāuzskata līdzsvarota pienākuma sadale. Igaunijai ir nepieciešama lauciniecisku uzskatu, labā nozīmē, atdzimšana. Sapratnei, ka pāri savām iespējām dzīvot nevar, ir jānāk no cilvēka paša. Taupīgs dzīves veids ļoti bieži ir tieši saistīts ar zemnieku kultūru un dabas tuvumu jeb saskaņā ar dabu dzīvojošo domāšanas veidu. Tās trūkst gan saimniecībā, gan arī cilvēkos.

Marju Lauristina —

par sabiedrības attīstību Igaunijā

Igaunijā — jauna

mākslas filma

Ļaunuma impērijas radītāji

Igaunijas lielākajā kinoteātrī “Kosmoss” parasti izrāda Holivudas filmas. Bet te pēkšņi — skatītāju vairāk nekā Stīvena Spīlberga “Juras laikmeta parka “ otrās daļas demonstrēšanas sākumā. Izrādīja igauņu režisora Hardi Volmera otro pilnmetrāžas mākslas filmu “Mani Ļeņini”.

Padomju impērijas pēkšņais sabrukums cilvēkus ietekmēja dažādi, citiem tas bija pilnīgi negaidīti, citiem — tieši likumsakarīgi. Ir saglabājusies interese par šīs lielvalsts priekšgalā bijušajiem diktatoriem. Ļeņina autoritāte kreisi domājošiem arī vairs nav līdzšinējā, bet tai pašā laikā interese par šo personību arī nav izzudusi.

Ir izplatījies uzskats — un ne bez pamata — par to, ka ļaunuma impērijas sagrāvē Igaunijai bijusi būtiska loma. Filma “Mani Ļeņini” turklāt rāda, ka vēl nozīmīgāka loma igaunim bijusi ļaunuma impērijas radīšanā. Un tur nemaz nav darīšana ar izdomu. 1905.gada notikumu dalībnieks Aleksandrs Keskila tiešām esot ticies ar Ļeņinu un bijis starpnieks sarunām ar vāciešiem, kas tālākā nākotnē finansējusi boļševiku oktobra apvērsumu. Keskilam esot bijusi ideja radīt Lieligauniju, kurā ietilptu Petrograda, Rīga, Pleskava un ar tām saistītās zemes .

Filmas sākumā notikumu gaita risinās lēnām. Keskila (tēlo Illars Sāremā) tiekas ar Ļeņinu (tēlo Pēterburgas aktieris Viktors Suhorukovs) 1912.gadā — Parīzē. Tālāk darbība risinās Šveicē un Vācijā. Keskilas Lieligaunijas ideja kļūst par abstrakciju, un tālāk izgaismojas Iļjiča teorētiskais redzējums no nākotnes Krievijas līdz pasaules revolūcijai. Spraigumu filma iegūst tad, kad Keskila “iepotē” vāciešiem un Ļeņinam ideju par citu Uļjanovu nepieciešamību. Tiek izvēlēti pieci viltus Ļeņini, un sākas to apmācība Ļeņinu skolā Cīrihē. Tagad sākas groteska un farss. Izrādās, ka viens no viltus Ļeņiniem ir daudz ļeņiniskās nekā īstais Ļeņins, un viņš sāk dominēt. Filma ir jāredz, un tur katrs atradīs savu Ļeņinu.

Filmas uzņemšana izmaksājusi 8 miljonus Igaunijas kronu. Izrādās, ka arī ar nelieliem līdzekļiem var uzņemt diezgan sarežģītu un laikmetīgu filmu, kuru nav kauns arī citur pasaulē rādīt.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane