MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Čaka dzimšanas dienā — kopā ar Spēlmani un jaunā muzeja atslēgām

Rīga Ieskaņa

Aiz mežu puduriem un tāliem smilšu purviem,

Kur mūžam vaivari un zila sūna augs,

Tu pēkšņi pacelies kā manu sapņu burve,

Un tava miesa mirdz kā saulē zelta trauks.

Tu, mana pilsēta, ar savām ielu aizām

Un slaidiem bulvāriem, kur liepas sauli lūdz,

Tavs katrs akmenis man smaršīgs kūp kā maize,

Sirds katru spuldzi sev kā zelta astru plūc.

Tu, mana pilsēta, pie taviem vārtiem ceļos

Kā sieva grēcīga man elpa lēni slīd;

Tad atkal sevi ņem un aiziet tūkstoš ceļos,

Līdz augstu pāri tev kā rožains debess spīd.

Tu, mana pilsēta, liec man uz plakstiem roku,

Lai acis man vēlreiz kā senāk sapņot var,

Lai tavā dvēselē es redzu augam koku,

Kas kvēl kā samtains pāvs un tālo zilgmi skar.

Pirmpublicējums no tikko iznākušā Aleksandra Čaka Kopoto rakstu 4.sējuma,

kura vākam izmantots Anšlava Eglīša draudzīgais šaržs

Māmuļas Zelta zāle vakar, 28. oktobrī, bija daudz par šauru un mazu, lai uzņemtu visus Čaka talanta cienītājus, kas vēlējās būt klāt Rīgas Domes jaundibinātā Čaka muzeja un Rīgas Latviešu biedrības organizētajā sarīkojumā. Tie bija trīskārši svētki — tika atzīmēta Aleksandra Čaka 96. dzimšanas diena, pirmo reizi rīdziniekiem pieteica jauno muzeju, un atkal skanēja Aleksandra Čaka smeldzīgā dzeja, ko Pēteris Pētersons pirms 25 gadiem tik brīnišķīgi “atrisināja darbībā”, turpat divdesmit sezonas pēc kārtas likdams Imantam Skrastiņam uz Jaunatnes teātra skatuves dzīvot Dzejnieka dzīvi neaizmirstamajā izrādē “Spēlē, spēlmani!”.

Lēmumu par muzeja dibināšanu Dome pieņēma šā gada 15. martā. Par tā vadītāju apstiprināta Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja speciāliste Andra Konste:

— Doma, ka es varētu kļūt par šī muzeja veidotāju, mani pārņēma kādā saulainā dienā, braucot ar trolejbusu pa Čaka ielu. Rīgā jābūt Čaka muzejam, kur Dzejnieka gars netiktu turēts kā sarkofāgā, bet dzīvā vidē. Tām jābūt Čaka mājām ar dzīvu asinsriti, ar dzejnieku un mākslinieku pulcēšanos, kā tas bija viņa dzīves laikā. Dzīvoklī Lāčplēša ielā, kur Aleksandrs Čaks kopā ar tēvu sācis dzīvot trīsdesmito gadu vidū, viss saglabājies kā dzejnieka dzīves laikā, kaut pēc viņa nāves aizritējuši jau 47 gadi. Čaka roku pieskārienus glabā vēl visas viņa lietas, sākot ar papīrgrozu un beidzot ar cepuri. Dzejnieka piemiņu svētu turēja viņa māsīca Emīlija Briežkalne un pēc viņas nāves — audžudēls Andris Reinis Brežģis.

Čaka dzīvoklī mājvietu savā laikā atrada dzejniece Ausma Pormale. Te dzīvojuši Leons Briedis, Viktors Avotiņš un citi dzejnieki un kultūras darbinieki. Ir iecere rīkot viņu atmiņu vakarus. Tiks dibināts arī Čaka fonds, kurā cilvēki varēs piedalīties gan ar materiāliem līdzekļiem, gan idejām. Čaka dzīvoklis jāapaudzē ar dzīviem mākslas notikumiem. Ir labi, ka Aleksandra Čaka simtā dzimšanas diena iekrīt Rīgas 800 gadu jubilejas laikā. Viņš taču bija visīstākais Rīgas dzejnieks!

Arī Domes Kultūras nodaļas vadītāja Kārina Pētersone uzsvēra, ka Čaka dzejā uzceltais piemineklis Rīgai atsver daudzas monogrāfijas un pētījumus, ko varētu uzrakstīt zinātnieki.

Kur slēpjas Čaka dzejas, viņa personības pievilkšanas spēks? Kāpēc viņa dzeja vienmēr tikusi lasīta un mīlēta? Imants Ziedonis to skaidroja ļoti ticami:

— Čaks dara cilvēku jaunāku. Čaks atdod jaunību. Čaks pats bija zināmā mērā traģiska personība, viņam bija dramatisks liktenis, bet viņa gars, viņa dzeja dara cilvēku jaunu. Liels ir Rainis. Viņš visu laiku dzīvo starp dzīvību un nāvi, starp mīlestību un nāvi. Cilvēks, lasot viņa dzeju, aug, veidojas, bet visai omulīgi nejūtas starp šiem pretmetiem.

Būdams dzejas izrādes “Spēlē, spēlmani!” krusttēvs, šī uzveduma idejas jundītājs, Imants Ziedonis savu uzrunu nobeidza ar vārdiem:

— Aktieri, kas spēlē Čaku, ilgi paliek jauni. Arī Pēteris Pētersons nevarētu ieņemt trīs amatus, ja nebūtu Čaku spēlējis.

Pats Pēteris Pētersons par šo dzejas teātri saka tā:

— “Spēlē, Spēlmani!”, “Mängi, Pillimees!” — šīs divas izrādes Rīgā un Tallinā septiņdesmitajos gados manā ļoti dažādiem notikumiem bagātajā režijas mūžā ir bijušas man vistuvākās, varbūt arī visveiksmīgākās.

Atceros toreiz tik smago 1971. gada vasaru, kad Jaundubultu mājeles verandā rakstīju libretu un naktī virs mana jumta bez apstājas riņķoja Čaka pūces un kliedza. Atceros Jaunatnes teātra cilvēkus tai pašā rudenī, kad sākām, — un man nekas nebija jāpierāda — visi tūlīt un līdz galam saprata visu.

Tāda pati sapratne valdījusi arī izrādes fragmenta atjaunošanas laikā. Lai gan nekas nav bijis tā īsti jāatjauno. Kaut pēc pēdējās izrādes teātrī bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi, aktieri savos tēlos iejutušies tik ātri, it kā no tiem nebūtu ne brīdi šķīrušies.

Muzejs apmeklētājus sāks uzņemt tikai nākamgad, bet jau šajā sarīkojumā pret ziedojumu varēja saņemt ieejas karti. Un varēja arī iegādāties apgāda “Zinātne” izdoto Rakstu 4. sējumu, kurā ir arī piecpadsmit vācu laikā uzrakstīti dzejoļi, kas tiek publicēti pirmo reizi. Rakstu sastādītājs Valdis Rūmnieks atzina: — Mēs visi esam ceļinieki lielajā Aleksandra Čaka dzejas apguves gaitā. Viņa mantojums ir bezgalīgs gan domu dziļuma, gan visa uzrakstītā aptveršanas ziņā. Ejot ar mīlestību šo ceļu, katrs ir daudz guvis un gūs.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Un vēl viens pirmpublicējums no 4.sējumā:

Dzīvība

Ja dvēsele svārstās un solis top glums,

Atceries — dzīvot ir pienākums.

Lai cik tev skumji, lai kā tev iet:

Lūpas slēdz spītā, strādā un ciet.

Vien sāpēs cilvēks kļūst īsti dzīvs,

Pārkāpj pats sevi un paceļas brīvs.

Andra Konste: Varbūt muzejā rīkosim arī saldējuma svētkus un konkursu Mis Nomales kaza. Jo dzīvāks tas bus, jo labāk.

Imants Skrastiņš: Ai, šī laime, kāpēc pēc tās tīko

rīts vai vakars —

vienmēr krūtīs sirds...

Imants Ziedonis: Tie, kas Čaku spēlē, tie labi saglabājas.Čaks dara cilvēku jaunu.

Apkārt Čakam vienmēr bijuši vērtīgi mākslas darbi. Arī viņa portretus gleznojuši daudzi ievērojami mākslinieki