Turpinājums

no 1.lpp.

Tik dažādie tautsaimniecības ceļi

Atis Sausnītis,

ekonomikas ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Tepat Latvijā

— Kādēļ visi pagasti, kas nokļuvuši uzmanības centrā caur projektu īpaši atbalstāmajiem reģioniem, nav iesnieguši attīstības projektus?

— Šādus projektus Ekonomikas ministrija piedāvāja iesniegt 112 pagastiem. Iesniedza 82 pagasti. Grūti komentēt, kāpēc attīstības projektus neiesniedza visi pagasti. Varbūt tā ir nevēlēšanās, varbūt arī neprasme projektus veidot. Pašvaldības, kopumā skatoties, ir ļoti atšķirīgas. Sākotnēji padome izvērtēs, kura teritorija un kurš pagasts saņems šo ekonomiski atbalstāmo reģionu statusu. Varbūt arī daudzi neticēja, ka mēs viena gada laikā varēsim tik tālu tikt. Pavasarī tā vēl bija tikai ideja. Tomēr šobrīd jau mēs varam iesniegt Ministru kabinetā projektu par īpaši atbalstāmajiem reģioniem, varbūt pat apsteidzot notikumus, un iesniedzam arī MK apstiprināt fondu par līdzekļu ieskaitīšanu — tas jau ir reāls darbs, ko paveikusi Ekonomikas ministrija, varbūt pat apsteidzot notikumus. Iespējams, ka pašvaldības nebija gatavas tik ātrai notikumu attīstībai. Taču — ja pašvaldības nebija gatavas šogad, tad nākamgad tās var iesniegt EM pagastu attīstības projektus. Šis nav vienreizējs pasākums, bet gan pakāpenisks projekts, kuram nemitīgi tiek piesaistīti līdzekļi līdzīgi kā investīciju projektu finansējumam.

— Ir dzirdēts, ka jūs uztraucot privatizācijas sekas Latvijā. Kas tieši ir tas, par ko jūs visvairāk domājat?

— Par jebkuru procesu, kas Latvijā notiek, ir jādomā. Un privatizācija ir pietiekami apjomīgs process, lai par to domātu. Privatizācija skar ne tikai tautsaimniecību, bet arī jebkuru iedzīvotāju. Man kā ekonomikas ministram ir jāatbild par šī procesa sekām. Privatizējot lielus uzņēmumus, ir jābūt skaidrībā, kā tas ietekmēs Latvijas iedzīvotājus. Privatizācija iegājusi noslēguma fāzē, un mums ir jāizvērtē, kā tas iespaidojis jebkuru iedzīvotāju pilsētā un laukos, atsevišķās nozarēs. Jebkuram procesam ir jābūt atdevei un rezultātam. Pirmie rezultāti būs nākamgad pēc kopējās bilances apkopošanas, un tad uz šo jautājumu es varēšu atbildēt konkrēti. Domāju, ka daudzos uzņēmumos šis rezultāts ir veiksmīgs, bet šāds labvēlīgs iznākums, nenoliedzami, nav visu uzņēmumu privatizācijā.

— Vai drīkst uzdot divus emocionālus jautājumus? Vai jūs neuztrauc tas, ka šobrīd Latvijas uzņēmumos — pārstrādes uzņēmumos, bankās — ienāk Igaunijas kapitāls, kuram pa pēdām min skandināvu finansu līdzekļi, un tas, ka dzīvokļu privatizācijas rezultātā uz ielas tiek izlikti pensionāri, kuri tomēr — vairāk vai mazāk — ir mūsu valsts un budžeta aizsardzībā?

— Katra valsts iet savu ceļu, un Igaunijai tas ir savādāks nekā Latvijai. Negribētu teikt, ka Latvijā ir kādas citas valsts liela finansu ekspansija. Jā, atsevišķos uzņēmumos ienāk citu valstu kapitāls. Taču daudzās mūsu nozarēs nav pārtrūkusi saistība ar iepriekšējās ekonomiskās dzīves saimniekošanas metodēm. Ar to es gribu teikt, ka mums nav pārtrūkusi saikne ar austrumbloku — šajā gadījumā arī saikne caur Igauniju. Tādēļ atsevišķi sektori, kuros mums nav izejvielu bāzes, kuros nav priekšnosacījumu, varētu atdzīvoties, ieplūstot investīcijām un ārvalstu kapitālam. Mūsu uzņēmumu jaudas ir būvētas tā, ka tās pat desmitkārt pārspēj mūsu valsts piedāvāto izejvielu jaudas. Mēs pagaidām nespējam nodrošināt šo jaudu izmantošanu — tā ir šodienas realitāte. Pagaidām attiecības ar mūsu kaimiņvalstīm ir diezgan piesardzīgas. Tādēļ kapitāla ieplūšana ir sava veida risinājums tam, ka šeit ar darbu tiek nodrošināts mūsu darbaspēks, mūsu cilvēki, un tiek arī pārstrādātas mūsu saražotās izejvielas.

Ja runājam par privatizācijas radītajiem negatīvajiem procesiem — tās ir sociālās problēmas, kam pilnībā vēl neesam atraduši atrisinājumu. Tas, neapšaubāmi, ir mūsu — valdības, pašvaldību — jautājums. Jo mums ir jārēķinās ar ikvienu mūsu iedzīvotāju. Taču diemžēl ir daudzi jautājumi, kuros mums joprojām pietrūkst izpratnes, gribas un vēlēšanās tos risināt. Šīs problēmas, kas ir radušās cilvēkiem mūsu valsts pārejas procesā — tās ir negācijas, kas mums ir jānovērš un kam jārod risinājums. Sociālās problēmas ir smagas, un tās ir jārisina valdības līmenī neatkarīgi no tā, kurai ministrijai konkrēti būtu jārod šo problēmu atšķetinājums.

— Jūs joprojām esat Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs. Sarunās, kas norisinājās pirms jūsu apstiprināšanas par ekonomikas ministru, izskanēja doma, ka Latvijā nav izstrādāta tautsaimniecības attīstības politika. Vai kaut kas ir darīts šajā virzienā?

— Tā ir iznācis, ka man jābūt atbildīgam par jautājumiem, ko esmu pārmetis ministriem pirms kļūšanas par ekonomikas ministru. Par sava veida pārsteigumu ir kļuvis tas, ka esmu izveidojis darba grupu, kurā strādā daudzi pazīstami ekonomikas eksperti, lai nākamā gada pirmajā ceturksnī būtu gatavas pamatnostādnes mūsu tautsaimniecības attīstības stratēģijai. Nevar teikt, ka tūlīt un uzreiz kaut kas tiks izveidots, jo tas ir pietiekami sarežģīts process. Taču Latvijas tautsaimniecības attīstība tiks izveidota pēc tam, kad visas tautsaimniecības nozares būs iesniegušas savas attīstības pamatnostādnes. Tad būs redzama Latvijas attīstība kopumā. Tautsaimniecības attīstība vairāk nekā pamatnostādņu tēzes ir sarežģīts process, kas, uzlikts uz papīra, nebūs redzams agrāk nekā nākamā gada rudenī.

— Kas ir visbūtiskākais, kas jāattīsta Latvijā?

— Protams, mums ir jāturpina attīstīt tranzītu un tā apkalpošanu. Katra tonna, kas tranzītā izgājusi cauri Latvijai, šeit atstāj vairāk nekā 10 ASV dolāru — nodoklī, transportā, darba algā vai citādi. Tātad gada laikā Latvijā paliek vairāk nekā 500 miljoni dolāru. Tā ir nopietna summa.

Otra lieta, kam jāpievērš uzmanība, ir lauksaimnieciskās ražošanas un lauku problēmas. Mums jāapzinās, kāda ir mūsu iedzīvotāju infrastruktūra, un jautājums par lauku iedzīvotāju nodarbinātību ir pietiekami nopietns.

Trešais jautājums ir valsts īpašuma un Latvijas Bankas loma Latvijas attīstībā, kapitāla atdeves loma valsts attīstības ceļā. Vai mēs valsts īpašumu apsaimniekojam racionāli, un vai ir racionāla līdzekļu apsaimniekošanas efektivitāte.

Protams, mums ir jāseko, lai Valsts ieņēmumu dienests strādātu efektīvi, no kā ļoti lielā mērā ir atkarīga Latvijas tautsaimniecības sakārtošana.

Īpaši varētu izdalīt tādu Latvijai svarīgu jomu kā izglītība. No tās esam atkarīgi mēs visi, un izglītot paaudzi, kas šobrīd mācās ne tikai augstskolās, bet — galvenokārt — pamatskolās, ir viens no visbūtiskākajiem mūsu pienākumiem. Par to jādomā tieši šeit un tieši šobrīd. Negribu teikt, ka Ekonomikas ministrija būs tā, kas atrisinās visas mūsu problēmas. Šeit ir jāsaliedējas daudzu ministriju darbam. Tas ir visu mūsu interesēs, un tas ir ļoti komplekss jautājums, kas atspoguļosies tautsaimniecības attīstības pamatnostādnēs.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

virsredaktore