PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā (UNDP). Ekspertu darba grupas

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285;

“LV” 31.10.1997., nr.286

Saturā

Ievads. Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Tautas attīstības rādītāji

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

1.nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Inflācija un bezdarbs

Investīcijas, patēriņs un ekonomikas augsme

Īpašuma struktūra un privatizācija

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Fiskālā politika

Budžets un tautas attīstība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Bezdarbs

Ienākumu nabadzība

Nabadzība pēc mājsaimniecības sastāva

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Izglītība

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā atbildība

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai

3.nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Nepilsoņu statuss Latvijā

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Valodas politika izglītības sistēmā

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Ieteikumi nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanai

4.nodaļa. Latvijas reģionālā attīstība

Reģiona definīcijas Latvijā

Indikatori reģionu raksturošanai

Lauku apvidu attīstība

Tiesību un pienākumu sadalījums starp centrālo valdību un pašvaldībām

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Reģionālās plānošanas sistēma kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Teritoriālās reformas

Administratīvā reforma

Īpaši atbalstāmi reģioni

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Nobeigums. Ieteicamie risinājumi

1. nodaļa.

Tautas attīstība, tautsaimniecība

un pārejas norise Latvijā

Investīcijas, patēriņš un ekonomikas augsme

Kā uzsvērts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, stabila tautsaimniecības augsme nākotnē lielā mērā ir atkarīga no investīcijām. To pašreizējais līmenis ir visai zems. Svarīgi faktori, kas veicina investīcijas, ir labvēlīga vide ārzemju investoru uzņēmējdarbībai, kā arī lētu kredītresursu pieejamība pašmāju investoriem.

Kopējā pamatkapitāla veidošanās fonds, kas ir būtiskākā investīciju sastāvdaļa, 1996. gadā bija 15 % no IKP. Tomēr tā pašreizējais līmenis un īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir nepietiekams, lai panāktu jūtamu ekonomisko augsmi. Salīdzināšanai jāmin, ka Lietuvā un Igaunijā tā apjoms ir vairāk nekā 20 % no IKP. Jāpatur prātā, ka 1995. gada banku krīzes rezultātā stipri samazinājās vietējo investīciju kapitālu apjoms, tāpēc jebkuri salīdzinājumi ar citu valstu pamatkapitāla apjomiem 1996. gadā ir problemātiski.

Kopš 1994. gada kopējā pamatkapitāla veidošanās apjoms pieaug ik gadu. Pat 1995. gadā, pastāvot problēmām banku sektorā, kopējā pamatkapitāla veidošanās apjoms palielinājās aptuveni par 5 procentiem. Visstraujāk pamatlīdzekļu modernizācija noris nozarē “transports un sakari”. 56 % no nozares kapitālieguldījumiem 1995. gadā bija investēti sakaros. Nevienmērīgs ir kapitālieguldījumu sadalījums apstrādes rūpniecības nozarēs. Ir nozares, kurās tie ir ļoti niecīgi, savukārt dažās tie ir diezgan lieli. Pie pēdējām pieder pārtikas rpniecība, kokapstrāde, ķīmijas rūpniecība.

Joprojām palielinās atšķirība starp finansiālo līdzekļu apjomiem un investīciju pieauguma tempiem. Tā, piemēram, 1996. gadā banku ārzemju aktīvi pieauga par 76 % (1996. gada decembris pret 1995. gada decembri), bet vietējiem uzņēmējiem izsniegtie kredīti pieauga tikai par 10 % (pēc 1996. gada kredītiestāžu bilances). 1996. gada beigās prasījumi no ārvalstu bankām divas reizes pārsniedza prasījumus no uzņēmējiem.

Raksturīgi, ka lielākie kopīgie kapitālieguldījumi ir tieši tajās nozarēs, kur vairāk ir tiešo ārzemju investīciju. Ārzemju tiešo investīciju neto apjoms Latvijā pēdējo gadu laikā pieaudzis. 1996. gadā no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm tikai Ungārijā, Čehijā un Slovēnijā bija lielākas ārzemju tiešās investīcijas nekā Latvijā. Kopumā, pēc Valsts statistikas komitejas datiem, no 90. gadu sākuma līdz 1996. gada beigām ārzemju investori Latvijā bija ieguldījuši 369,2 milj. latu (vairāk nekā 700 milj. USD). Ārzemju tiešo investīciju piesaistīšanas ziņā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Latvija Centrāleiropas un Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstu vidū ir vidējā līmenī.

Ārzemju ieguldījumi galvenokārt ienāk sakarā ar privatizāciju. Pagaidām pārsvarā investīcijas ieguldītas pakalpojumu sfērā: transportā, sakaros, finansēs. Rūpniecībā ārzemju investori ieguldījuši samērā nedaudz. Lielāku ieguldījumu plūsmu pašreiz kavē vietējo firmu finansiālais stāvoklis, neprasmīgā un neefektīvā vadība, zemā vērtspapīru tirgus kapitalizācija, ārzemju uzņēmēju nedrošība, ko izraisa biežie likumu grozījumi, lēnā zemes reformas gaita, kā arī nesakārtotās robežattiecības ar lielāko Latvijas kaimiņu — Krieviju. Gaidāms, ka turpmākajos gados, paātrinoties privatizācijas procesam un tālāk uzlabojoties ekonomiskajai videi, ārzemju tiešo investīciju apjoms pieaugs straujāk.

Tiešās ārzemju investīcijas ir svarīgas ne tikai kā kapitāla avots, bet arī kā ārzemju pieredzes, tehnoloģijas un vadības prakses pārņemšanas līdzeklis. Svarīgi ir veicināt ārzemju investīcijas nozarēs ar augstu pievienoto vērtību. It īpaši vēlams piesaistīt ieguldījumus no pasaulē pazīstamām firmām, kuru ienākšana Latvijā papildus tiešajam ieguvumam tehnoloģijas un vadības jomā kļūtu par katalizatoru citiem investoriem. Kaut arī uzņēmumi, kuriem ir ārzemju kapitāls, mēdz darboties efektīvāk, kopumā ārzemju investīciju atdeve vēl bijusi maza un tās nav atstājušas jūtamu pozitīvu ietekmi uz iedzīvotāju dzīves līmeni un tautas attīstību Latvijā.

Pieaug arī valsts investīciju loma infrastruktūras finansēšanā. Plānots, ka 1997. gadā kopējie valsts investīciju programmu finansiālie resursi no valsts budžeta, valsts garantētajiem kredītiem u. c. avotiem veidos aptuveni 2 % no IKP (1996. gadā — 0,9 %). Valdība apņēmusies 1998. gada budžetā valsts investīcijas infrastruktūrā palielināt vismaz par 70 %.

Protams, ne vienmēr kapitālieguldījumu pieaugumam seko produkcijas izlaides pieaugums. Pašreiz par svarīgu faktoru, kas bremzē ražošanas paplašināšanu, var uzskatīt noieta tirgus šaurību. Kā liecina būvniecības konjunktūras apsekojuma rezultāti, šo faktoru kā galveno min 73 % no aptaujātajiem uzņēmējiem. Savukārt finansiālās grūtības, to vidū augstās procentu likmes, minējuši tikai 20 % respondentu.

Viens no galvenajiem iekšējā tirgus attīstības rādītājiem ir privātā patēriņa apjoms. Pēc Ekonomikas ministrijas novērtējuma, 1996. gadā tas reālā izteiksmē bijis 96 % no 1995. gada līmeņa. 1996. gadā joprojām samazinājušies iedzīvotāju reālie ienākumi. Algas pieaugums atpalicis no inflācijas tempa. Stingrās taupības politika fiskālajā un monetārajā jomā bremzējusi ienākumu pieaugumu tai iedzīvotāju daļai, kurai tie ir atkarīgi no valsts kopbudžeta izdevumiem. Tādi Latvijā ir ap 60 % no iedzīvotājiem, kuri saņem regulārus ienākumus. Kā jau minēts, pēdējā gada laikā pieaudzis arī bezdarbs. Abi šie faktori savukārt ietekmējuši algu līmeni arī privātsektorā strādājošajiem. Rezultātā samazinājies kopējais pieprasījums, un šis apstāklis darbojies par spēcīgu inflācijas ierobežotāju. Zemie iedzīvotāju ienākumi ir cena, kas jāmaksā par to, ka pārejas periodā ir relatīvi zema inflācija.

Īpašuma struktūra un privatizācija

Privatizācija ir viens no vissvarīgākajiem pārejas perioda ekonomiskajiem procesiem, jo tā samazina valsts lomu tautsaimniecībā un ekonomiskos resursus nodod privāto īpašnieku rokās, tādējādi palielinādama uzņēmējdarbības un bagātību jaunradīšanas iespējas.

Privatizācijas aizkavēšanos Latvijā 1990. gadu pirmajā pusē radīja vairāki cēloņi: politiskās elites neizlēmība, resoriskums un birokrātiskā pieeja, lielā ekonomiskā atkarība no NVS, kā arī politiskais lēmums prioritāti piešķirt denacionalizācijai, nevis privatizācijai. Šo apstākļu dēļ privatizācijai ilgstoši bija gadījuma raksturs, un vēl 1993. gada beigās apmēram 68 % no rūpniecības kopprodukcijas ražoja valsts uzņēmumi.

Radikāla privatizācijas paātrināšanās sākās 1996. gada februārī, kad valsts uzņēmumus nodeva Latvijas Privatizācijas aģentūras (LPA) valdījumā un privatizāciju koncentrēja vienas iestādes rokās. Lai sekmētu ārzemju investoru līdzdalību, 1997. gada janvārī atcēla ierobežojumus ārzemniekiem pirkt zemi.

Līdz 1997. gada vidum LPA bija privatizējusi divas trešdaļas no valsts rūpniecības uzņēmumu īpašumiem. Praktiski pabeigta mazo uzņēmumu privatizācija un uzsākta lielo enerģētikas, transporta un rūpniecības uzņēmumu (to vidū “Latvijas gāzes”, “Latvenergo”, Latvijas kuģniecības, Rīgas Vagonu rūpnīcas u. c.) privatizācija. Valdība plāno privatizāciju pabeigt līdz 1998. gada vidum.

1997. gada sākumā privātsektors deva aptuveni 55 % no IKP un nodarbināja 64 % strādājošo. Pēc speciālistu vērtējuma, 1998. gada beigās privātsektora īpatsvars komerciālajās nozarēs varētu sasniegt aptuveni 90 procentus.

Privatizācijas straujā norise 1996.–1997. gadā liek apzināties, kādu cenu sabiedrība maksājusi par privatizācijas aizkavēšanos: galvenokārt tā saistīta ar ieilgušām grūtībām uzņēmumu un rūpniecības pārstrukturēšanā un valsts īpašuma izsaimniekošanu. Paredzams, ka līdz privatizācijas beigām vēl pieaugs to uzņēmumu skaits, kuriem slikto finansiālo rādītāju un stratēģisko investoru trūkuma dēļ nebūs pircēju. 1996. gada septembrī pieņemtajiem noteikumiem par uzņēmumu bankrotu būtu jāveicina šādu uzņēmumu pārstrukturēšanās, taču paredzamie bankroti nenovēršami novedīs pie bezdarba pieauguma. Atsevišķos gadījumos lielo valsts enerģētikas monopoluzņēmumu nonākšana privātās rokās varētu izraisīt tarifu pieaugumu, par ko liecina “Lattelekom” privatizācijas pieredze.

Galvenās privatizācijas metodes ir starptautiski tenderi (konkursizsoles), stratēģisko investoru piesaistīšana un atklātas izsoles, kas neapšaubāmi veicina ārzemju un vietējo investoru piesaisti un ātrāku uzņēmumu pārstrukturēšanu, lai gan reizēm šo pārstrukturēšanu kavē valdības prasība jaunajiem īpašniekiem saglabāt uzņēmumā darba vietas. Taču potenciāli šīs metodes var novest pie tā, ka īpašuma un kapitāla lielākā daļa būs koncentrēta ļoti šauru aprindu rokās un vēl vairāk būs pieaugusi ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība starp bagātākajiem sabiedrības locekļiem un lielāko tautas daļu.

Lai privatizācijā iesaistītu plašākus iedzīvotāju slāņus un nodrošinātu lielāku sociālo taisnīgumu, 1996. gadā valdība izvērsa uzņēmumu publisko piedāvāšanu privatizācijai par sertifikātiem, diemžēl parasti tam atvēlot tikai nelielu daļu no privatizējamajiem aktīviem. Līdz 1997. gada 1. aprīlim publiskā piedāvājuma programmas ietvaros piedāvātas 37 uzņēmumu akcijas un apmēram 10 tūkstoši iedzīvotāju kļuvuši par akciju īpašniekiem. Lai dzēstu privatizācijas sertifikātus vairāk nekā 700 milj. latu nominālvērtībā un aktivizētu Rīgas Fondu biržas darbību, LPA paredzējusi publiskā piedāvājuma programmas ietvaros piedāvāt vēl apmēram 30 vidēju un lielu uzņēmumu akcijas. Aplēses rāda, ka par akcionāriem varētu kļūt līdz 4 % Latvijas iedzīvotāju, kas ir niecīgs skaitlis, jo sertifikāti tika piešķirti visiem iedzīvotājiem.

Tā kā sertifikātus var izmantot ne tikai valsts uzņēmumu privatizācijā, bet arī zemes un dzīvokļu privatizācijā, zemo sabiedrības līdzdalību privatizācijas procesā daļēji var izskaidrot ar iedzīvotāju vēlmi sertifikātus izmantot, lai iegādātos zemi un dzīvokļus. Taču arī šeit vērojams tikai lēns progress, galvenokārt pašvaldību neieinteresētības dēļ. Līdz 1997. gada beigām valdība paredzējusi privatizēt tikai 20 % no visiem dzīvokļiem.

No tautas attīstības viedokļa raugoties, privatizācijas sertifikātu ideja ir realizēta tikai daļēji un nav izmantota, lai būtiski veicinātu plaša sīkīpašnieku slāņa veidošanos. Ilgu laiku sertifikātus nebija iespējams nekur ieguldīt, un liela daļa iedzīvotāju, galvenokārt maznodrošinātie, savus sertifikātus par zemu cenu pārdevuši citām fiziskajām vai juridiskajām personām. Iedzīvotāju interese piedalīties publiskajos piedāvājumos ir nepietiekama. Vērtējot sertifikātu izmantošanu valsts uzņēmumu privatizēšanā no ekonomiskā viedokļa, jāatzīmē, ka tie nepalielina investīcijas, bet ar sertifikātu palīdzību par īpašniekiem kļuvušie akcionāri, visticamāk, būs ieinteresēti peļņu novirzīt dividendēs, nevis attīstībā.

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Mazie un vidējie uzņēmumi ir savdabīgs tilts starp ekonomisko un sociālo attīstību. Tie nodrošina tirgus ekonomikas stabilu funkcionēšanu un padara to uzņēmīgāku pret inovācijām, vienlaikus palielinot darba devēju slāni un radot jaunas darba vietas. Mazie un vidējie uzņēmumi ir būtiski svarīga kvalitatīvas augsmes sastāvdaļa, jo šis sektors balstīts uz indivīda iniciatīvu un atbildību un tas palielina patērētāju izvēles iespējas.

To ģimeņu skaits, kuru dzīves ekonomiskais pamats ir vidējie un mazie uzņēmumi un sīkais bizness, Latvijā aizvien pieaug. Tā ir darbības joma, uz kuru tiecas tās ģimenes un indivīdi, kuri vēlas uzlabot savus materiālos apstākļus. Tādēļ ir svarīgi veidot labvēlīgus priekšnosacījumus šādu uzņēmumu attīstībai, veicināt cilvēkos uzņēmējdarbības garu, pilnveidot kreditēšanas sistēmu un uzņēmēju apmācīšanas un atbalstīšanas institūcijas.

Mazie un vidējie uzņēmumi — līdz 250 darbiniekiem — 1995. gadā nodarbināja 58,6 % strādājošo. Galvenās mazo un vidējo uzņēmumu darbības sfēras ir tirdzniecība, pakalpojumi, rūpniecība un celtniecība. Latvijā izveidoti šādu uzņēmumu darbībai nepieciešamie likumi un institūcijas un ar Phare atbalstu izvērsts uzņēmējdarbības atbalstīšanas centru tīkls. Tomēr uzņēmumu apsekojumi liecina par grūtībām. Valsts statistikas komitejas veiktajā aptaujā 83 % uzņēmēju kā galveno kavēkli minēja produkcijas pārdošanas grūtības, kas izskaidrojamas ar iedzīvotāju zemo pirktspēju. Kā galveno uzņēmuma attīstības kavēkli uzņēmēji nosauca naudas līdzekļu trūkumu un ierobežotas kredītiespējas (attiecīgi 87 % un 38 % respondentu). Citi svarīgākie uzņēmējdarbības kavēkļi ir nepietiekamas zināšanas par tirgu, negodīga konkurence, zems tehnoloģijas līmenis un kvalificētu darbinieku trūkums. Šos rezultātus apstiprina citi pētījumi, kas turklāt vēl norāda uz to, ka būtiska problēma ir arī biežie likumu grozījumi un nekonsekventā likumu piemērošana.

Valdība izstrādājusi mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu, kurā paredzēts 1997.–1998. gadā veikt veselu virkni uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumu — pilnveidot uzņēmējdarbību regulējošos normatīvos aktus (izstrādāt nodokļu grozījumus, vienkāršot licenču ieguves sistēmu utt.), ieviest kredītgarantiju sistēmu, uzsākt ārzemju tehniskās un finansiālās palīdzības koordinēšanu, tehnoloģiskās attīstības veicināšanu, mazo uzņēmumu savstarpējo kontaktu un sadarbības veicināšanu, uzņēmējdarbības izglītības attīstīšanu. Šiem valdības pasākumiem kopā ar pašu uzņēmēju organizāciju un apvienību pūlēm būtu jāstimulē uzņēmumu augsme un spēja konkurēt vietējā un starptautiskajā tirgū.

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Lai gan eksporta apjoms pieaug, sakarā ar liberālo tirdzniecības politiku stipri negatīva izvērtusies ārējās tirdzniecības bilance: 1996. gadā tās deficīts sasniedzis 8 % no IKP. Daļēji te atspoguļojas degvielas importa pieaugums pirms akcīzes nodokļa paaugstinājuma un kokmateriālu eksporta tirgus nelabvēlīgā konjunktūra. Preču imports 1996. gadā 1,6 reizes pārsniedzis eksportu un faktiskajās cenās pieaudzis par 33,2 %, kamēr eksports — tikai par 15,5 %. Importa pieaugumu objektīvi nosaka energoresursu nepieciešamība un ražošanas modernizācijas vajadzības, kā arī iedzīvotāju pieprasījums pēc kvalitatīvām ilglietojamām precēm. Liela apjoma kapitāla plūsma 1996. gadā radījusi pozitīvu maksājumu bilanci.

1997. gada pirmajā ceturksnī bijušas vērojamas dažas pozitīvas tendences ārējās tirdzniecības bilancē. Kaut arī bilance joprojām ir negatīva, 1997. gadā eksports pieaudzis straujāk nekā imports (1997. gada janvārī–maijā eksports pieaudzis par 22,1 %, bet imports — par 17,9 %). Rezultātā atšķirība starp importa un eksporta vērtību samazinājusies. Turklāt no 1997. gada janvāra līdz maijam jauno iekārtu un tehnoloģiju īpatsvars kopējā importā pieaudzis par 47,6 %, salīdzinot ar to pašu laika posmu 1996. gadā, un veidojis 18,6 % no visa importa, salīdzinot ar 14,8 % iepriekšējā laika posmā.

Šobrīd galvenās eksporta problēmas ir daudzu uzņēmumu pasivitāte jaunas produkcijas ražošanā un noieta tirgu meklēšanā, kvalificētu tirgvedības (mārketinga) speciālistu trūkums, valodas barjera, nepietiekama operativitāte komunikācijā ar ārzemju pasūtītājiem, nepietiekama informācija par Latvijas eksportprodukciju ārzemēs un dārgi banku aizdevumi eksporta pasākumu īstenošanai. Eksportu uz NVS kavē arī muitas barjeras un līdz galam nesakārtotā norēķinu un garantiju sistēma. Tomēr pamatcēlonis ir privatizācijas ieilgšana, kuras dēļ aizkavējusies daudzu uzņēmumu modernizācija.

Pēdējā laikā valdība aktivizējusi savu darbību eksporta veicināšanā, paplašinādama eksporta nodrošinātību ar informāciju, veidodama tirdzniecības namus ārzemēs un izstrādādama eksporta kreditēšanas mehānismu. 1997. gada pirmajos piecos mēnešos jūtami palielinājies koksnes, metālizstrādājumu un mēbeļu eksports, nedaudz mazākā mērā arī pārtikas, tekstilizstrādājumu un vieglās rūpniecības preču eksports, kas 1997. gadā ļauj prognozēt eksporta pieaugumu par 18–20 %. Palēnām pieaug arī dažādu mašīnu, mehānismu un iekārtu eksports, kas liecina par jaunu tirgu apgūšanas tendencēm. Importa pieaugums šajā laikā bijis 16–17 % un saglabājies ārējās tirdzniecības deficīts.

Pēdējos gados mainījusies Latvijas ārējās tirdzniecības struktūra, pieaugot ES īpatsvaram, bet samazinoties NVS īpatsvaram (1996. gadā attiecīgi 47,5 % un 29,5 % no kopējā apgrozījuma). No tirdzniecības partnervalstīm 1996. gadā Latvijai lielākais apgrozījums bijis ar Krieviju (21,2 %), Vāciju (13,8 %), Zviedriju (7,4 %), Lietuvu (6,7 %), Somiju (6,6 %) un Lielbritāniju (6,0 %).

Eksporta tirgus paplaināšanās ir izšķirīgi svarīga, jo iekšējais tirgus pašreiz ir pārāk ierobežots, lai varētu nodrošināt ekonomisko augsmi. Eksporta iespēju pieaugums paaugstinātu gan iekšējo, gan ārējo investoru ieinteresētību, pieaugtu investīcijas. Tās savukārt veicinātu arī infrastruktūras nozaru attīstību, pieaugtu iedzīvotāju ienākumi. Rezultātā lielākus līdzekļus būtu iespējams atvēlēt tautas attīstības prioritāšu — veselības aizsardzības un izglītības — finansēšanai.

Fiskālā politika

Stingras fiskālās politikas ievērošana ir būtisks priekšnosacījums makroekonomiskai stabilizācijai. Ideālā gadījumā pārejas ekonomikas valsts budžetam būtu jāveicina ekonomiskā augsme, jārada labvēlīga vide privātās uzņēmējdarbības attīstībai, turklāt arī nodrošinot pietiekamu sociālo aizsardzību. Šos trīs pamatuzdevumus ir grūti īstenot, jo to ierobežo nepieciešamība uzturēt zemu fiskālo deficītu. Nodokļu reformas īstenošana Latvijā norisinājusies sarežģītos apstākļos, jo sakarā ar ražošanas sabrukumu samazinājās nodokļu veidā gūtie ieņēmumi, kā arī pieauga vajadzība pēc līdzekļiem sociālajai sfērai un infrastruktūras uzlabošanai. Tomēr Latvijai izdevies savu fiskālo sistēmu pārveidot diezgan īsā periodā.

1993. gadā kopbudžeta pārpalikums veidoja 0,6 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tā kā 1994. gadā pieauga tīro aizdevumu apjoms, kopbudžeta fiskālais deficīts palielinājās un sasniedza 4% no IKP. 1995. gadā sakarā ar banku krīzi fiskālās problēmas vēl vairāk saasinājās, kas gan tiešā, gan arī netiešā veidā negatīvi ietekmēja nodokļu iekasēšanu. 1995. gadā nodokļu veidā gūtie ieņēmumi kritās par 1 % no IKP. Tomēr, tā kā tika ierobežoti valsts kopbudžeta izdevumi, fiskālais deficīts 1995. gadā sasniedza tikai 3,4 % no IKP.

1996. gadā fiskālā politika bija stingrāka, nekā iepriekš paredzēja. Fiskālo deficītu samazināja līdz 1,9 % no IKP, finansiālo deficītu — līdz 39,9 miljoniem latu jeb 1,4 % no IKP. To izdarīja, jūtami uzlabojot nodokļu iekasēšanu un stingri ierobežojot izdevumus. Nodokļu veidā gūtie ieņēmumi 1996. gadā salīdzinājumā ar 1995. gadu pieauga par 21 %. Ieņēmumi no akcīzes nodokļa pieauga par 70 %, no iedzīvotāju ienākuma nodokļa — par 23,8 %. Šie ieņēmumi straujāk pieauga tāpēc, ka bija mainītas nodokļu likmes (akcīzes nodoklim) un uzlabota nodokļu administrēšana.

1997. gadam apstiprināts bezdeficīta valsts budžets, kas parāda Latvijas valdības vēlmi uzturēt stingru fiskālo disciplīnu. Paredzamais kopējais fiskālais deficīts būs apmēram 1,2 % no IKP. 1997. gada pirmajos sešos mēnešos valsts budžetam bija aptuveni 32 miljonus latu liels pārpalikums.

Latvija guvusi labus panākumus tirgus ekonomikas apstākļos nepieciešamo fiskālās vadības iestāžu izveidošanā. Tai ir labi organizēta Valsts kase, kas izveidota valsts finansiālo operāciju vajadzībām, un tirgus ekonomikas apstākļiem atbilstoša nodokļu sistēma. Pēdējo gadu laikā Latvijas nodokļu sistēmā ieviesti dažādi jauninājumi, kas Latvijas nodokļu likumus tuvina tirgus ekonomikas darbības principiem un ES prasībām. Pievienotās vērtības nodokļa pamatlikme Latvijā ir 18 %, uzņēmumu un iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa likme — 25 %. Sociālā nodokļa likme ir 37 %, bet 2001. gadā to paredzēts samazināt līdz 33 %.

Tā kā nodokļu likmes ir jau pietiekami augstas, ieņēmumu dienesta galvenā darbība vērsta uz to iekasēšanu. Fiskālo reformu laikā vājas nodokļu administrēšanas dēļ rodas divu veidu pārkāpumi: izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu parādu nesamaksāšana. Tas, ka strauji kritušies ieņēmumi no uzņēmumu ienākumu nodokļa un muitas, lai gan imports pieaudzis, netiešā veidā liecina, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas joprojām ir nopietna problēma. Administrēšanas uzlabošana ir vienīgais veids, kā valstij nodrošināties ar resursiem, kas tai nepieciešami, lai finansētu tautas attīstības prioritātes.

Pašreiz valdošās labēji centriskās koalīcijas galvenais mērķis ekonomikā ir sasniegt zemu fiskālo deficītu un makroekonomisko sabalansētību, pārējo atstājot tirgus regulācijas ziņā. Strikta budžeta ietvaros valdības iespējas ekonomikā un sociālajā politikā ir ierobežotas. Tomēr sabiedrība saglabā skeptisku attieksmi pret neregulētiem tirgus spēkiem un no valdības gaida aktīvāku sociālo politiku. Noteiktā mērā Latvijā pastāv labklājības valsts mentalitāte jeb uzskats, ka valdībai būtu jāpiedāvā plašāks sociālo pakalpojumu loks, nekā šābrīža ierobežotā budžeta ietvaros tas ir iespējams.

Turklāt liela daļa sabiedrības nepietiekami apzinās, ka nodokļu maksāšanai jākļūst neizbēgamai un ka tā ir būtiska pilsoniskās apziņas izpausme. Pašreizējā valsts “filozofija” nodokļu jomā balstīta uz tā saukto maksātspējas pieeju — uz nostādni, ka persona nodokļus maksā neatkarīgi no tā, kādus pakalpojumus valsts tai piedāvā kā atlīdzību. Potenciālas priekšrocības ir izmaksu–ieguvumu pieejai, kur valdība piedāvā dažādus labumus (izglītību, veselības aprūpi utt.) un nodokļu maksātāju nauda sedz šos pakalpojumus. Šādos apstākļos valdībai ir pienākums sniegt precīzu informāciju par dažādu pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, šo pakalpojumu finansēšanas avotiem un šo resursu iekasēšanas gaitu. Ja ieņēmumi nesasniedz vajadzīgo apjomu, valdībai ir trīs izvēles iespējas: 1) samazināt pakalpojumu apjomu, lai tas atbilstu ieņēmumiem; 2) ņemt līdzekļus no citām budžeta kategorijām vai 3) aizņemties naudu, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu. Lai arī kāda būtu valdības izvēle, tai sava politika skaidri jāizklāsta sabiedrībai, lai nostiprinātos saikne starp budžeta ieņēmumiem un pieejamajiem pakalpojumiem.