Attīstības pamats — pašu doma un darbs

Anatolijs Gorbunovs, Ministru prezidenta biedrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kādi galvenie darbības uzsvari paredzami tuvākajā laikā jūsu vadītajā ministrijā, kuras pārziņā ir, šķiet, kādas sešas septiņas nozares?

— Patiešām, mūsu ministrijas aprūpes sfēra ir visai plaša. Tās pārziņā ir ne tikai reģionālā attīstība un vides aizsardzība, bet arī pašvaldību lietas, būvniecība, tūrisms, ģeoloģiskie pētījumi un hidrometeoroloģija.

Tagad mēs arvien vairāk izjūtam, ka ir jākordinē daudzi jautājumi, kas ir citu ministriju atbildībā. Šā koordinācija prasa ļoti lielu darbu, rūpīgu iedziļināšanos problēmās, lai rastu kopīgus risinājumus.

Bet, ja runājam par konkrētām lietām, jāsaka, ka patlaban viens akcents jau ir iezīmējies ministrijas darbā. Tas saistīts ar reģionālo attīstību un dabas aizsardzību. Reģionu attīstībā, manuprāt, tagad svarīgākais ir pašu iniciatīvas veicināšana un cieša sadarbība ar pašvaldībām. Jo mūsu ministrijā tieši ar reģionālo attīstību nodarbojas tikai četrpadsmit cilvēki — tātad vairākkārt mazāk darbinieku nekā jebkurā rajona padomes aparātā. Turklāt mēs taču neesam šeit, lai veiktu kādreizējās Valsts plāna komitejas un dažādo zinātniskās pētniecības institūtu darbu. Tas nav iespējams.

Bez tam šodien ir pavisam cita situācija valstī un pašvaldībās. Es te domāju ne tikai būtiskās sociāli ekonomiskās pārmaiņas. Vērojama arī gluži cita pieeja jautājumu risināšanai. Ir taču cietuši neveiksmi tie projekti, kas nākuši “no augšas”, kas izstrādāti ministrijā. It kā būtu labs piedāvājums, it kā vajadzētu būt labiem rezultātiem, bet pašvaldības tādus projektus vai nu nelabprāt uzņem, vai arī tie kļūst ļoti grūti realizējami, pašvaldībām tajos nepiedaloties ar savu iniciatīvu un pilnu atbildību. Tāpēc ministrijas darbinieki piedalās projektu vadības grupās, konsultē, rīko seminārus, demonstrē un popularizē dažādus projektus, izstrādā metodikas. Bet pašas pašvaldības ir sapratušas, ka faktiski jebkura attīstība sākas ar attīstības projektu. Un, ja īsi būtu jāraksturo šis laiks, es to nosauktu par attīstības projektu laiku. Jo tagad nekur nekādas iespējas nevar izmantot, ja nav šī attīstības projekta, šīs attīstības idejas, kas izliekama uz papīra, lai saņemtu ārvalstu atbalstu vai dāvinājumus konkrētām programmām vai projektiem. Esmu priecīgs, ka pašvaldības to ir sapratušas.

Acīmredzot vismaz tuvākajos četros gados nebūs jānodarbojas ar pašvaldību apvienošanu piespiedu kārtā. Tieši attīstības mērķu sasniegšanas labad tagad pašvaldības pašas sāk apvienoties. Tas nenozīmē, ka tās tūdaļ apvieno savas teritorijas vai robežas. Bet tas ir veids, kā sadarbojoties dabiskā ceļā var veidoties arī lielākas pašvaldības.

Kā vienu no pēdējiem varu minēt piemēru no Latgales, Krāslavas rajona. Tās pašvaldības, kas grupējas ap Dagdu, saka — vienalga, kā veidosies reģioni, mēs esam un būsim kāda reģiona nomale. Jo diemžēl tāds ir mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis. Bet, lai mēs nebūtu nomale attīstības ziņā, mēs tagad apvienojam savus spēkus un esam sākuši izstrādāt kopīgus attīstības projektus. Līdz ar to jau tagad viņi ar ministrijas atbalstu saņems PHARE programmas finansējumu.

Tas īsumā par reģionālo attīstību.

Par dabas aizsardzību. Reģionālajai attīstībai un dabas aizsardzībai, manuprāt, it kā būtu jāsekmē vienai otru. Pastāv bažas, ka, veidojot, piemēram, nacionālos parkus vai rezervātus, pašvaldībām būs liegtas iespējas attīstīties. Bet tā jaunā pieeja ir tāda, ka, gluži otrādi, vienam mērķim jāsekmē otrs. Piemēram, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Šis jaunais akcents tieši ir vērsts uz reģionālo attīstību, nevis tikai uz kaut kādiem aizliegumiem. Šis novads jau ir iezīmējies Eiropas kartē kā tūrismam pievilcīga vieta. Mums jāsaglabā šīs Latvijas ainavas, Latvijas daba. Mums jāizmanto mūsu bagātība mūsu attīstībai, tostarp tūrisma attīstībai. Mums jau nav citu dabas resursu, kas varētu būt tik pievilcīgi. Taču dabas aizsardzībā — es šeit domāju dzeramo ūdeni, notekūdeņu attīrīšanu, atkritumu glabātavu ierīkošanu un tā tālāk— tas viss nav pakļauts tikai mērķim aizsargāt dabu, bet arī reģionālajai attīstībai. Nevienā mūsu pilsētiņā nekādas attīstības nebūs bez mūsdienīgas infrastruktūras. Kas gan dosies uz šo pilsētiņu, ja tur nebūs dzeramais ūdens Eiropas standartu līmenī, ja tur nebūs attīrīšanas iekārtas? Kas tad tur uzņemsies būvēt kādu ražotni, viesnīcu vai ko citu? Tā ir elementāra prasība, ka jābūt sakārtotai infrastruktūrai. Tas attiecas arī uz sadzīves atkritumiem. Ja nebūs modernas, labiekārtotas reģionālas atkritumu izgāztuves un glabātavas ar pārstrādi, šīs neskaitāmās pagastu izgāztuves bendēs pašus šos pagastus un visu to apkārtni. Tāpēc mums ir īpaša dzeramā ūdens attīrīšanas programma un atkritumu izgāztuvju skaita samazināšanas programma. Tagad ir jau viens projekts modernai izgāztuvei Ziemeļvidzemē. Tad nu pašvaldībām ir jāvienojas par tās izbūvi un izmantošanu. Protams, vienmēr būs uzskats, ka tādas lietas labāk ierīkot pie kaimiņa, nevis pie manis. Tāda problēma ir visā pasaulē. Bet varbūt Getliņu atkritumu izgāztuves piemērs runā arī par kaut ko citu, par ļoti lielu ieinteresētību tās iekārtošanā. Jo tas ir arī ļoti rentabls bizness. Protams, mūs galvenokārt interesē, lai izgāztuve būtu vides aizsardzībai atbilstoša, lai nepiesārņotos gruntsūdeņi, lai tiktu ievērotas visas ekoloģiskās prasības. Bizness jau nav mūsu sfēra.

Vēl par būvniecību. Nevar noliegt, ka tagad būvniecībā tomēr ir sākusies rosība. Mums gan nav tādas visaptverošas statistikas, neuzskaitām taču katru remontdarbu. Bet aktivitātes šeit tiešām ir vērojamas. Līdz ar to mūsu Būvniecības departamenta galvenais uzdevums ir sakārtot būvniecības tiesisko bāzi, tādējādi radot pašregulējošos sistēmu šajā jomā. Nekomandēsim taču, ko būvēt un kā būvēt. Ar to mēs nenodarbojamies un nenodarbosimies. Bet tiesiskā bāze ir vajadzīga — sākot ar teritoriālās plānošanas noteikumiem un beidzot ar pieņemšanu ekspluatācijā. Diemžēl mums pašlaik nav būvinspekcijas, kaut arī likums ir pieņemts. Tā ir elementāra nepieciešamība būvniecības procesā, jo ļoti svarīgi ir, lai būves visur būtu pietiekami drošas, izturīgas un nekaitīgas videi un cilvēku veselībai. Šīs būvniecības tiesiskās bāzes sakārtošanā ministrijai ir laba sadarbība ar profesionālajām asociācijām. Tās, protams, vēlas, lai vēl straujāk virzītos uz priekšu šī lieta. Taču te atkal visu nosaka līdzekļu un cilvēku trūkums. Kādreiz ar šiem jautājumiem nodarbojās trīs ministrijas, tagad — viens pats Būvniecības departaments ar nelielu darbinieku skaitu.

Es gan to neatgādinu tāpēc, ka vajadzētu palielināt to skaitu. Veidojas cita sistēma, kur ir gan sabiedriskās organizācijas, gan Būvniecības padome, un šāds attīstības modelis jau darbojas.

Gribētu atgriezties pie reģionālās attīstības, vēlreiz uzsverot, ka tiešām ir sācies attīstības projektu laiks. Visi ir sapratuši, ka īpaši atbalstāmā reģiona statuss tiks piešķirts, ievērojot tā sauktos negatīvos rādītājus attiecīgajai teritorijai. Bet reāli izmantot priekšrocības varēs tikai konkrēti projekti. Tas vien, ka dzīvojat īpaši atbalstāmajā reģionā, neko jums nedos. Ja nu vienīgi Saeima nolems palielināt Latgalei dotācijas lauksaimnieciskajai ražošanai. Citādi nekādu privilēģiju nebūs. Tās būs tikai tad, kad būs realizējams projekts. Pasaules banka lauku attīstības projektiem piedāvā 20 miljonus. Taču, lai piešķīrumu saņemtu, pagastā ir jābūt iniciatīvas grupai, kam ir kāds projekts, ko pagasta padome var raksturot kā pozitīvu un pagastam vajadzīgu. Un tad valdība ieslēdz savas garantijas un Pasaules banka projektu ieslēdz savā finansējumā.