Par amatnieka pašcieņu un gudrību

Lieluzņēmums pēc privatizācijas

Juris Biķis

JURIS BIĶIS, akciju sabiedrības “Latvijas finieris” prezidents un ģenerāldirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Prasmīgs amatnieks nevienos laikos, pat visgrūtākajos, badu un trūkumu necietīs. Viņa ražojumi allaž būs vajadzīgi, un kārtīgs meistars arī matīs, kas kurā brīdī ir “ejošā” manta. Tikpat cieši šis amatnieka jēdziens attiecināms arī uz kokmateriālu lielražotāju — akciju sabiedrību “Latvijas finieris”. To pamatoti varam uzskatīt par uzņēmumu ar senām tradīcijām, kaut arī pašas akciju sabiedrības mūžs skaitāms kopš 1992. gada. Taču tā apvieno Latvijā labi pazīstamo “Latvijas bērzu”, dibinātu 1873. gadā un savā ražošanas profilā otru vecāko fabriku pasaulē, “Furnieri” (1923) un “Lignumu” (1929). Visi šie kokrūpniecības uzņēmumi bija patstāvīgas akciju sabiedrības, kas 1940. gadā tika nacionalizētas un pārveidotas par valsts uzņēmumiem. 1975. gadā tās apvienoja vienā lielā “Latvijas finieru ražošanas apvienībā”. Bet pēc septiņiem gadiem vēstures rats savā ziņā it kā pagriezās atpakaļ — uzņēmumu apvienība atkal tika privatizēta un ieguva akciju sabiedrības statusu.

— “Latvijas finieris” ir slēgta akciju sabiedrība, un akcionāri ir mūsu bijušie un esošie darbinieki, tolaik — 209 fiziskās personas, kurām piederēja 263 akcijas. Vienas akcijas nominālvērtība bija 500 latu. Šobrīd ir vairāk nekā 300 akcionāru, un akciju pamatkapitāls pārsniedz 5 miljonus latu. Esam saņēmuši daudz investoru piedāvājumu no malas, taču noteikumi mums nebija pieņemami: viņi gribēja maz ieguldīt, bet daudz saņemt. Tāpēc nolēmām iztikt pašu spēkiem.

Tagad, pārskatot akciju sabiedrības finansiālos rādītājus, ir skaidrs, ka nu jau vairākus gadus iztikšana ir stabila. Taču tas prasījis gan stingru mugurkaulu, gan īstu amatnieka apķērību un pat viltību. Atšķirībā no dažiem citiem uzņēmumu vadītājiem, kuri saimniekojuši arī sociālisma laikos un kuru vārdos “starp rindām” jūtama nostalģija pēc aizgājušo laiku plānveidības, kad viss bija iepriekš sarēķināts un “salikts pa plauktiem”, arī atbildības mērs, Juris Biķis šo periodu raksturo lakoniski:

— Mēs bijām piesieti pie ķēdes un vēl mūs zvetēja ar rungu: kāpēc pietiekami ātri neskrienam uz priekšu. Jebkurš brīdis plānveida sistēmā bija grūtāks par to, kā strādājam tagad. Mūsu ražošanas apvienība bija absolūti “klasisks” plānveida uzņēmums, kura produkcijai tika noteikta stingra nomenklatūra un cieši fiksētas cenas; to realizēja citi, un mēs pat nezinājām — kas. Mēs šo sistēmu bijām pārauguši, un tālab psiholoģiski gatavi pie pirmās iespējas no tās atteikties. Tāpēc arī reformas sākām vismaz gadu agrāk nekā citi valsts uzņēmumi. Pirmām kārtām atteicāmies no centralizētajiem Maskavas pakalpojumiem.

— Kā jums tas izdevās?

— Vienkārši jau nu nebija. Atceros, Ekonomikas ministrijā strādāja Zausajeva kungs, kuru ar grūtībām izdevās pārliecināt, lai atļauj mums eksportēt savu produkciju uz ārzemēm, neizpildot valsts pasūtījumu Padomju Savienībai. Bijām spiesti rakstīt visādas atskaites un grafikus, milzum daudz muļķīgu papīru, taču ierēdņi bija pietiekami saprātīgi, lai beidzot piešķirtu mums eksporta kvotas. Līdz deviņdesmitajam gadam strādājām tikai Krievijas tirgum. Tikko sapratām, ka tur par preci kārtīgi nemaksās, sākām veidot savu tirgu Rietumos, tādējādi paspējot izvairīties no sarežģījumiem, kuros iekļuva daudzi Latvijas lielražotāji. Toreiz, vēl valsts uzņēmuma laikos, mūsu vadošā komanda izstrādāja uzņēmuma attīstības stratēģijas programmu, kuru, gan koriģējot atbilstoši šībrīža prasībām, konsekventi īstenojam. Tā paredzēja komerctirgus nomaiņu, jaunu produkcijas veidu ieviešanu un izmaiņas atsevišķo uzņēmumu specializācijā. Tolaik bija izdevīgāki valūtu kursi, un no produkcijas eksporta iegūtās valūtas atdeve salīdzinājumā ar pašizmaksu — daudz ievērojamāka. Savukārt, kad sākās lielā inflācija, mums laimējās pieņemt pareizu lēmumu: samazinājām visus blakus izdevumus, pat lauzām kontraktu par jaunu iekārtu saņemšanu no Vācijas, pārtraucām būvniecību un visus resursus ieguldījām apgrozāmajos līdzekļos. Tā mēs grūtajiem laikiem tikām cauri “pa nullēm”, un ne reizi pat nenokavējām saviem darbiniekiem algas izmaksas. Iztikām arī bez nodokļu parādiem.

— Kas bija un ir jūsu uzņēmuma “smadzeņu centrs”, kas tik izveicīgi izvadīja kuģi cauri visām vētrām, paisumiem un bēgumiem?

— Tie paši vien bijām — ražošanas dienestu un rūpnīcu direktori. Vienmēr esam strādājuši komandā. Visi šie speciālisti paralēli izpildītāju funkcijām piedalās arī stratēģiski svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Vēl būtiski svarīgi, ka mums izdevās noturēties pretī prasībai privatizācijas procesā sadalīt uzņēmumu. Mēs saglabājām, kā toreiz uzskatīja, šo mākslīgi izveidoto apvienību, kas tagad pierādījusi savu dzīvotspēju; nenodibinājām arī nevienu SIA. Tieši tas grūtajos laikos deva iespēju koncentrēt līdzekļus noteiktu uzdevumu veikšanai kādā ražotnē un iztikt bez postošiem kredītiem. Iegūstot ekonomisko patstāvību, tūdaļ likvidējām plānu daļu, lai vispār vairs nevarētu pat ienākt prātā, ka iespējams ražošanu iepriekš ieplānot un ražot “noliktavai”, toties izveidojām īpašu tirdzniecības struktūru. Tagad jebkuru produkcijas veidu ražojam tikai tad, ja noslēgts attiecīgs kontrakts. Sākumā mūsu darba metodes varbūt bija diezgan robustas: strādniekiem maksājām nelielu finansētās algas likmi, bet pārējo daļu — no konkrētu pasūtījumu izpildes. Dažreiz kontrakti darbu garantēja tikai nākamajai nedēļai... Taču mēs mērķtiecīgi veidojām savu uzņēmumu.

Šogad akciju sabiedrības rūpnīcu kopējais produkcijas apgrozījums paredzams 36 miljoni latu. 1992. gadā tas bija 9,2 miljoni latu. Uzņēmumā strādā 2200 darbinieku; 1992. gadā šeit tika nodarbināti 1480 cilvēku.

1990. gadā 44 procentus “Latvijas finiera” produkcijas iepirka Latvijā, 49 procentus — bijušās sociālisma valstīs un tikai 7 procentus — Rietumu valstīs. Tagad aina gluži pretēja: 91,5 procenti noieta tirgus ir Rietumos, 8 procenti — Latvijā un tikai 0,5 procenti — Austrumos.

Uz kurām valstīm aizceļo visvairāk “Latvijas finiera” ražojumu? Uz Lielbritāniju — 31,5 procenti, uz Vāciju — 27 procenti, uz Somiju — 6,2 procenti utt. Kopumā kokmateriālu izstrādājumi tiek eksportēti uz 29 pasaules valstīm. Vēl viens interesants skaitlis — 1996. gadā koksne un tās izstrādājumi Latvijas kopējā eksporta apjomā veidoja 27,5 procentus, kuros “Latvijas finiera” īpatsvars savukārt bija 14 procentu.

Un visbeidzot — ko ražo akciju sabiedrībā “Latvijas finieris”?

Protams, visu no koka. Galvenokārt — no bērza, turklāt — Latvijas bērza. Dažāda veida saplāksni iekšdarbiem un ārdarbiem — “Lignumā”, “Furnierī” un “Latvijas bērzā”; mēbeļu sagataves, detaļas un nedaudz arī pašu mēbeļu — “Furnierī” un “Latvijas bērzā”. Bērnu rotaļlietas — uzņēmumā “Troja”. Ar kokapstrādi, līmēto vairogu izgatavošanu un ostas pakalpojumiem nodarbojas uzņēmums “Mīlgrāvis un Ko”, savukārt nestandarta iekārtas izgatavo rūpnīcā “Hapaks”. Pēdējās no šīm ražotnēm “Latvijas finiera” apritē ienākušas vēlāk. Var teikt, ka akciju sabiedrība strauji paplašinās, un šobrīd “Latvijas finierim” vairākos meitas uzņēmumos pieder ievērojamas kapitāla daļas — 50 procentu un vairāk. Tā ir arī Vācijas tirdzniecības firmā “Napro — Holzprodukte Vertriebs GmbH”, kas dibināta 1992. gadā un kuras apgrozījums gadā ir vairāk nekā 6 miljoni DEM.

— Mēs nekad neesam sadarbojušies ar gadījuma partneriem, tas ļoti devalvē preces prestižu. Mūsu partneri ir profesionāļi savā nozarē, un viņu loks ir ļoti šaurs. Godīgi sakot, mēs pat nerunājam ar personām, kas pašas piedāvājas mūsu preci pārdot — mums šādi starpnieki nav vajadzīgi. Esam noslēguši līgumus ar vairākām solīdām tirdzniecības aģentūrām Vācijā, Somijā, Itālijā, Lielbritānijā, Slovēnijā un Dānijā, kas strādā ar mūsu firmas vārdu un nodrošina produkcijas noietu. Pašlaik mūsu galvenais mērķis — atrauties no Krievijas preces cenu līmeņa. Tur ražo tādus pašus produktus kā “Latvijas finieris”, un, tā kā daudzviet pasaulē mūs vēl arvien uzskata par Krievijai piederošiem, tad savu neatkarību varam pierādīt galvenokārt ar atšķirīgas, augstākas cenas palīdzību.

Deklarējam, ka neesam krievi, ka varam preci piegādāt ātrāk un mazās partijās, precīzi izpildot visus nosacījumus. Te jāuzsver, ka “Latvijas finieris” vispār neslēdz lielus kontraktus. Dažreiz pasūtījumu izpildes un piegādes termiņš ir tikai pāris nedēļu. Produkcijas mazās partijas ar termiņu precīzu izpildi un piegādi starptautiskajā tirgū kotējas ļoti augstu. Būtībā mēs “piesedzam” to, ko neizpilda citi, izpildot lielos pasūtījumus. Šeit mēs redzam savu “nišu”. Esam pārgājuši uz savu, uzkrītošu preces marķējumu, lai jau pa gabalu būtu redzams — tā ir Latvijas prece. Mēs pat lauzām kontraktus ar tām firmām, kuras nevēlējās preces marķēt ar mūsu firmas zīmi. Nu jau esam tikuši tiktāl, ka ārvalstīs mūsu ražojumus pazīst un pat īpaši pieprasa. Tagad to cena jau ir par 30 procentiem augstāka nekā Krievijā ražotajai precei.

— Vai šeit noteicošā produkcijas kvalitāte?

— Šķitīs paradoksāli — taču nē. Krievijā ražotie izstrādājumi kvalitātes ziņā parasti nav sliktāki par mūsējiem. Taču tirgus konkurencē noteicošā loma ir servisam — cik precīzas piegādes, kāda ir firmas attieksme pret pircēju. Vislielāko naudu maksā tieši par ritma garantiju. Mūsu klienti atklāti saka: divas trešdaļas produkcijas viņi iepērkot no Krievijas, taču vienu — drošības labad, lai izvairītos no pārtraukumiem ražošanā — iegādājas no mums. Tā ir mūsu maize.

— Jā, saplāksnis, mēbeļu sagataves... Kāpēc gatavo mēbeļu īpatsvars jūsu produkcijas klāstā ir tik mazs?

— Mēbeļu tirgus pasaulē jau tradicionāli nostiprinājies. Tā uzreiz nemaz nevar sākt kaut ko ražot un piedāvāt pircējiem. Nedomāju, ka daudziem latviešiem patiktu, piemēram, itāliešu mēbeles, ar kurām pašlaik pārpilni veikali — pārāk spožas, pārāk raibas... Mums tuvāks skandināvu stils, varbūt arī vācu. Tāpēc nevaram lolot ilūzijas, ka mūsu dizaina mēbeles nu dikti pirks visā pasaulē. Jāražo tas, kas attiecīgajā valstī pieprasīts. Bet tur jau priekšā citi konkurenti... Lai iespiestos šādā tirgū, nepieciešami vairāki gadi, firmai sevi jāapliecina kā korektu, solīdu parneri. Mēbeles pašlaik ražojam tikai Latvijas iekšējam tirgum.

— Kāda jūsuprāt ir atšķirība starp darbu valsts un privātā uzņēmumā?

— Tieši ražošanas procesa ziņā es negribētu vilkt kādu īpašu robežu. Taču liela starpība, kā pret valsts un privātu uzņēmumu izturas starptautiskajā apritē. Privātajiem uzticas daudz vairāk.

Taču piemēroties darbam jaunajos apstākļos tieši strādājošajiem nav viegli, kaut arī valsts uzņēmuma laikos prasības bija augstas. Jaunajos uzņēmumos, kur iespējams nokomplektēt optimālu strādājošo sastāvu, ir vieglāk. Sevišķi attiecībā uz vidējo vadības posmu. Pie mums, kur strādā daudz “veco” kadru, jārēķinās ar to, ka kārtīgi darbinieki no iepriekšējā perioda galīgi nespēj piemēroties jaunajam tempam, jaunajām prasībām. Pēdējā laikā gan inženiertehnisko speciālistu starpā notikusi paaudžu maiņa.

Ar strādniekiem problēmas vēl lielākas. Mēs attīstāmies diezgan dinamiski, pēdējos gados strādājošo skaits pieaudzis apmēram par tūkstoti.Taču — gadā pieņemam apmēram 700 strādnieku, bet 500 savukārt atbrīvojam... Par kādu bezdarbu Latvijā gan varam runāt, ja nevaram atrast strādniekus, kuri pietiekami kvalitatīvi un ražīgi spētu ( vai arī vēlētos) strādāt...

— Cik jūs maksājat labam strādniekam?

— Vidējā alga uzņēmumā ir 218 latu. Alga normāla, darba apstākļi — arī.

— Droši vien esat iegādājušies arī modernas iekārtas?

— Tās pērkam katru gadu, taču šogad pirmoreiz atļāvāmies šim nolūkam ņemt bankas kredītu; tehnoloģijas modernizēšanai būsim iztērējuši apmēram 5 miljonus latu.

— Vai kredītprocenti tagad ir apmierinoši?

— Tie joprojām ir pārāk augsti, lai būtu ražotājam patiešām izdevīgi, taču šis ir pirmais gads, kad procentu likmes pazeminātas tiktāl, lai kredītus vispār varētu izmantot. Arī paši nu jūtamies pietiekami spēcīgi, lai beidzot atļautos ražošanu veicināt ar aizņēmuma palīdzību.

— Bijusī ražošanas apvienība labi sen jau nonākusi privātuzņēmuma statusā. Lai process būtu pilnīgi nobeigts, atliek iegūt īpašumā arī ražotnēm piekrītošo zemi. Ko esat paveikuši šajā ziņā?

— No vienas puses — mums atkal ir ļoti paveicies, jo mūsu rūpnīcas atrodas uz valsts un pašvaldības zemes. Tāpat kā laikus un ātri kārtojām visas uzņēmuma privatizācijas un pārstrukturēšanas lietas, bez vilcināšanās izdarījām visu, kas nepieciešams, lai “Latvijas finieris” iegūtu savā īpašumā arī uzņēmumam pieguļošo zemi: jau gada sākumā bijām noslēguši nomas līgumus, nostiprinājuši zemi zemesgrāmatā; aprīlī iesniedzām nepieciešamos dokumentus un sākām gaidīt Ministru kabineta lēmumu par zemes nodošanu privatizācijai. Šajā sakarā bijām visu sarēķinājuši, kā rīkosimies tālāk, taču... nekas nenotiek. Nezinu, kurā posmā un kuros gaiteņos mūsu zemes lietas šobrīd iestrēgušas, taču katrā ziņā šī kavēšanās jūtami bremzē uzņēmuma gaitu.

— Kā vērtējat nodokļu politiku Latvijā — cik tā godīgam uzņēmējam labvēlīga?

— Nodokļi neapšaubāmi ir jāmaksā, un šajā ziņā mēs visas saistības ar valsti esam nokārtojuši. Kopš akciju sabiedrības dibināšanas nodokļos samaksāti 16,2 miljoni latu. Šā gada deviņos mēnešos — 3,5 miljoni. Nodokļu sistēma ir pareiza, arī likumdošana atbilst Eiropas prasībām, taču manuprāt stipri “grēko” dažādi noteikumi un instrukcijas, kas nosaka nodokļu administrēšanu; vienmēr rodas kaut kādi pārpratumi un ražotājs ir spiests mazliet kreditēt valsti, taču tas ir lietu sakārtošanas jautājums, kas arī pamazām jau uzlabojas. Taču lielākā problēma ir nevis tie, kas nodokļus maksā, bet tie, kas nemaksā. Rodas negodīga konkurence, jo nodokļu nemaksātāji neuzrāda arī faktiskās algas un visu pārējo, radot sev daudz labvēlīgākus ekonomiskos apstākļus. Nedrīkstētu pieļaut situāciju, ka gadiem ilgi darbojas uzņēmumi, kuri nav nokārtojuši pirmās kārtas maksājumus nedz valstij, nedz saviem darbiniekiem. Vai maz bijis gadījumu, kad nauda faktiski aizlaista “pa kreisi”, bet parādus pēc tam kapitalizē, un nevienam ne silts, ne auksts.

Tā “Latvijas finieris”, ejot savu īpatnu privatizācijas gaitu, pārvarot dažādas šķēršļu joslas, aug un pieņemas spēkā, un tagad intensīvi vērš savas intereses arī uz Austrumu tirgu. Kopš akciju sabiedrības dibināšanas tās produkcijas apjoms pieaudzis 3,5 reizes. Bet tautsaimnieks Juris Biķis iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.

Mudīte Luksa, “LV”