Vecdaugavas zvejnieki lašu slaukšanas laikā

Informējot par zivsaimniecības aktualitātēm

Īsts ziemas putenis plosījās nedēļas nogalē, tomēr pirmdienas rītā Audupe ir mierīga un saules pielieta. Zvejnieki priecājas, ka nav lieku traucēkļu, jo šodien ir atkal kārtējā lašu slaukšanas diena. Tepat līča malā pāris pārvietojamos angāros rosās zivju audzētavas “Tome” un Zivsaimniecības institūta darbinieki.

Bet zvejnieku kooperatīvās sabiedrības “Vecdaugava” Ērika Butes un Jāņa Dorfa posma vīri ved malā vienu kasti lašu pēc otras. Tagad ir darbs zivju audzētājiem, kas litru pēc litra piepilda traukus ar ikriem, mēģenēs ieslauc pieņus. ( Dienās, kad šeit strādā ikru vākšanas punkts, vidēji iegūst 70 litrus.). Tālāk vērtīgā krava tiks nogādāta Tomē, kur veselu gadu tiks audzēti mazie lasēni, lai pēc tam tos izlaistu šeit pat Daugavā. Agri no rīta pēc ikriem bijuši Salacas zivju audzētāji, bet vēl brauks arī Ķeguma un Doles zivkopji. Un tā līdz būs nozvejotas 500 lašu mātes un 365 tēvi un iegūti ikri pusotra miljona lasēnu ataudzēšanai. Bet iespējams, ka šis daudzums būs jāpalielina, jo par Daugavas lašiem ieinteresējušies Polijas zivkopji, kuri savas lašu populācijas uzlabošanai vēlas izmantot tieši Daugavas lašus. Zivsaimniecības institūta pētnieki Jānis Birzaks un Oļegs Vasins lašu pētīšanu, to ģenētiskās pārbaudes veic jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Kā liecina rezultāti, mūsu laši ir daudz veselīgāki nekā Somijā un Zviedrijā augušie, jo tur lašu mazuļi slimo ar sindromu M-74. Tāpēc kopā ar mūsu zinātniekiem pētījumus veic Somijas Zivsaimniecības pētniecības institūta zinātnieks Timo Millila no Helsinkiem. Viņš savu laboratoriju iekārtojis Tomes zivju audzētavā, kur testē ikrus un izšķīlušos kāpurus. Protams, vispirms jāsāk ar lašu māšu un tēvu pārbaudi.

Šogad vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā, kopš Vecdaugavas zvejnieki palīdz zivju audzētavām, viņi saņems arī samaksu par katru noslaukto ikru litru. Palīdzību zivju audzētavām sniedz Zivju fonds. Bet arī tajos gados, kad tās nebija, zvejnieki vienmēr bijuši atsaucīgi. Stāsta Jānis Dorfs , zvejnieks ar pusgadsimtu ilgu pieredzi:

— Zvejoju jau no 16 gadu vecuma un atceros, ka ir bijušas pat tādas desmitgades, piemēram, no 1978. līdz 1988. gadam, kad lašu lomi bija krietni vien mazāki. Zivju audzētavu darbu visvairāk izjūtam mēs, zvejnieki. Tāpēc palīdzam un palīdzēsim, neatkarīgi no tā, vai mums maksā un maksās par to vai nē.

Lašu laiks ir Vecdaugavas zvejniekiem ļoti gaidīts, jo sevišķi tādēļ, ka pavasara zveja bija ļoti trūcīga. Stāsta Ēriks Bute :

— Ja pavasarī reņģe nenāk, tad trīs četrus mēnešus izdzīvošana ir smaga. Naudas nav, bet mūsu saimniecība ir krietni liela – jāuztur labā kārtībā zvejas rīki, jāpērk zvejas tiesības, jāmaksā nodokļi un tā tālāk. Pērkam zvejas vietas pat Carnikavā. Bet bieži gadās, ka mūsu murdu linumi ir sagriezti, citreiz pat puse murda pagalam. Tas maluzvejnieku roku darbs. Šogad vien desmit reizes piedzīvojām postījumus.

“Vecdaugavas” valdes priekšsēdētājs Normunds Innus šo stāstījumu papildina:

— Zvejas tiesības ir ļoti dārgas, turklāt par tām ir jāmaksā gada sākumā, kad vēl nav zināms, cik daudz nozvejosim. Piemēram, šopavasar samaksājām 5410 latu. Bet pavasara lomi bija ļoti slikti, piemēram, reņģes nozvejojām tikai 55 tonnas. Pirms pāris gadiem bija 200 tonnas. Kopējā nozveja šā gada deviņos mēnešos ir 248 tonnas zivju. Salīdzinot ar pagājušo gadu, tas ir par 100 tonnām mazāk. Labi, ka palīdz Zivju fonds, gan maksājot par ikriem, gan arī par apsardzi. Patlaban lašu murdus sargā zemessargi, esam apmierināti ar viņu darbu.

Jāpiebilst, ka Daugavas lašiem liela piekrišana. Kā stāsta “Vecdaugavas” komercdirektors Uģis Tētiņš, lašus pārdodot gan Rīgas Centrāltirgū, kur septembrī varēja pirkt par īpaši zemām cenām – 1,70 latiem kilogramā, gan arī Latvijas un Vācijas kopuzņēmumā “Rice Ocean”. Šeit jau vakuumpakās pildītie 100 grami delikateses ir pāris latu vērtas. åeņģes pieņem pārstrādei gan kaimiņu saimniecībā “Auda”, gan zivju konservu rūpnīcā “Kaija”. Būtu jau labi, ja arī šie uzņēmumi riskētu ražot daudzveidīgāku produkciju. Tiešā piegāde uzņēmumam ir nesalīdzināmi izdevīgāka nekā zivju pārdošana uzpircējam. Līdz šim “Vecdaugavai” izdevies gadu noslēgt ar pozitīvu bilanci. Piemēram, pērn 1665 latus izmaksājuši dividendēs, bet 700 latus paredzējuši datoru iegādei.

“Vecdaugavas” saimniecība nav liela. Par savu zvejnieku kooperatīvās sabiedrības veidošanu izšķīrušies 1992. gadā, tūlīt pēc privatizācijas likuma pieņemšanas. Tolaik savas pajas apvienoja 41 zvejnieks. Atdalījušies no sabiedrības “Auda”. To bija iespējams izdarīt, jo šeit jau atradusies viena no piekrastes brigādēm. Bijušas gan savas noliktavas ēkas, gan neliela tīklu darbnīca. Tā arī likuši savas pajas kopā vecie zvejnieki, tagad jau pensionāri, un jaunie biedri. Vadības grožus gan uzticējuši jaunajiem. Valdes priekšsēdētājs Normunds Innus studējis Rīgas Tehniskajā universitātē, Mangaļsalas puisis ir arī Uģis Tētiņš. Arī zvejas laivās tēvus jau nomaina dēli. Pieredzi pārņem jaunieši. Strādājošo gan šeit nav daudz – 23 zvejnieki, kas strādā. septiņos posmos un pāris administrācijas darbinieku. Katram zvejas posmam pieder divas trīs laivas. Pa šiem gadiem zvejas rīki tikpat kā visi nomainīti. Nācies atteikties no koka laivām, jo tās nav tik izturīgas kā metāla. Pasūtot un pērkot metāla laivas tepat no kaimiņiem “Audā”. Viena tāda zvejas laiva maksā 4000 latu. Paši darinot murdus. Katru gadu noteikti kāds jauns nepieciešams. Izmaksas ir ļoti lielas, un zvejniekam vienam pašam ir tikpat kā neiespējami piekopt šo arodu. Tāpēc jau strādājot kopā. Jāpiekrīt Uģim Tētiņam:

— Kopš “Audas” laikiem viss ir mainījies. Jādzīvo ar skatu nākotnē. Ja to nedarīsim, tad neizdzīvosim.

Ingrīda Rumbēna, “LV”

Foto: Māris Kundziņš

Priekšplānā pētnieki ( no kreisās) Oļegs Vasins un Timo Millila ņem paraugus un otrajā rindā zivju audzētavas “Tome” direktors Valts Bērziņš un zivkopis Ivars Putviķis

No kreisās: pētnieks Jānis Birzaks, zvejnieks Aldis Ellers un strādnieks Juris Abramovs

“Vecdaugavas” komercdirektors Uģis Tētiņš