MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Bez mūzikas par politiku

Lietuvas Seima priekšsēdētāja intervija

Savu 65. dzimšanas dienu Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis atzīmēja ar labdarības koncertu, nacionālajā filharmonijā atskaņodams M. K. Čurļoņa darbus. Koncerta rīkotājs lūdza nepirkt ziedus un dāvanas jubilāram, bet gan ziedot šo naudu bērniem invalīdiem. Lai gan koncerts bija atgādinājums, ka Seima priekšsēdētājs ir mūziķis, pianists un radošās inteliģences pārstāvis, žurnālisti ar gaviļnieku par skaņu mākslu tomēr nerunāja. Laikraksta “Lietuvos rytas” līdzstrādnieki interviju sāka bez aplinkiem ar pavisam tiešu jautājumu.

— Atteikdamies no cīņas prezidenta vēlēšanās, Aļģirds Brazausks sacīja, ka viens no iemesliem ir viņa vecums. Jūs ar Aļģirdu Brazausku esat dzimuši vienā gadā. Vai jums nešķiet, ka valodas par to, ka jālaiž pie teikšanas jaunā paaudze, atstās ietekmi uz vēlēšanu kampaņu?

— Es šādas runas vērtēju kā propagandas sastāvdaļu, kā vēlēšanu kampaņas elementu. Aļģirds Brazausks jau agrāk bija ieminējies, ka jūtas noguris. Neesmu manījis, ka no šāda aspekta kāds komentētu Valda Adamkus kandidatūru.

Gribētu gan pievērst uzmanību, ka Aļģirds Brazausks minēja vēl kādu citu, ne mazāk svarīgu iezīmi — kādam jābūt prezidentam. Tam nedrīkst būt saišu ar komunistisko nomenklatūru, domādams, ka prezidentam ir grūti, ja viņš ir no cita politiskā spārna nekā vairākums Seimā un valdībā. Tā ir norāde tautai. Vecums nav kaut kāda formāla lieta. Cilvēki nobriest un noveco ļoti dažādi. Turklāt ar mani ir atnākusi jauna paaudze.

Augstākā padome — Atjaunotais Seims — bija jaunāki par pēctečiem — Aļģirda Brazauska un Česlova Juršēna Seimu. Tur viņi bija vecā paaudze. Pašreizējais Seims ir kļuvis krietni jaunāks, tā vadītāji Andrus Kubiļus un Arvīds Vidžūns ir jauni. Premjers Ģedimins Vagnoris 1991. gadā bija jaunākais premjerministrs Eiropā. Ap mani ir tā paaudze, kas pārņēma savās rokās valsts vadību, un es vēl arvien gribu būt vienā paaudzē ar to.

— Kā jūs vērtējat Aļģirda Brazauska politisko darbību prezidenta amatā tagad, kad viņš jau vairs nav jūsu tiešais politiskais konkurents?

— Aļģirds Brazausks ir ticis galā godam. Nebūtu patīkami atcerēties kaut kādas viņa kļūdas, pat rupjas, it kā mēs kuluāros runātu par apsūdzēto, labāk atturēsimies. Gribējām Lietuvā stabilitāti, ko Aļģirds Brazausks iemiesoja. Prezidents tika pārbaudīts un pat kontrolēts, lai par daudz nenovirzās uz Austrumiem. Bet galu galā arī ne bez opozīcijas pūliņiem, kas aizvien pievērsa uzmanību un kritizēja kļūdainās ārpolitiskās koncepcijas, kuras parādījās Aļģirda Brazauska un Povila Gīļa izteikumos, Lietuva saglabāja pamatnostāju.

— Un tomēr — vai viņš bija labs vai slikts prezidents?

— Varēja būt labāks. Tomēr nebija jau tik slikts, ka vajadzētu viņu nopaļāt. Bet tagad viņš atiet malā, kaut arī politiskā dzīve Lietuvā rit tālāk.

— Jūs esat teicis, ka “gribot veidot valsts politiku augstākajā līmenī, jau vairs nepietiek būt par Seima priekšsēdētāju”. Ko jūs kā Seima priekšsēdētājs neiespējāt veikt Lietuvas politikā? Vai pietiekami liela vara Lietuvas Konstitūcijā ir piešķirta prezidentam?

— Domāju, ka Lietuvas prezidentam Konstitūcija piešķir pietiekami varas. Nav pamata dažādām atkāpēm prezidenta vai jebkura pretendenta runās, ka viņi tieksies pēc lielākām pilnvarām. Seima priekšsēdētājam nav īpašu pilnvaru veidot ārpolitiku. Tas nav saistīts ar mani, bet ar pienākumu sadali. Domāju, ka es, būdams Seima priekšsēdētājs, gada laikā esmu izdarījis pietiekami daudz derīga darba.

— 1993. gada prezidenta vēlēšanās viens no konservatoru argumentiem pret Aļģirda Brazausku bija tas, ka nevajag veidot vienas partijas Seima, valdības un prezidenta piramīdu. Tad, esot pie varas, vari darīt, ko gribi. Vai konservatoru piramīda ir labāka nekā Lietuvas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) piramīda?

— Jūs šo jautājumu varētu attiecināt arī uz mūsu oponentiem. Agrāk viņi runāja, ka būs labi, ja veidos šādu piramīdu. Tagad kliedz par tuvojošos diktatūru. Principā tas nav slikti. Mūs biedē komunistiska piramīda, bet konservatori ir demokrātiska partija, bez diktatūras pagātnes, bez nievu un arogances tradīcijām. Turklāt patlaban nav konservatoru piramīdas — ir koalīcija, kas veido vairākumu Seimā un valdībā. Tas ir demokrātijas papildelements.

— Kāda tur koalīcija, ja centristi par prezidenta kandidātu izvirzījuši Valdu Adamku?

— Koalīcija ar kristīgajiem demokrātiem balstās uz saskaņošanu un nemitīgām konsultācijām. Centristiem tika apsolīta konstruktīva sadarbība valdībā, bet Seimā viņi ļoti bieži ir balsojuši pret. Taču tāpēc neviens netaisās viņus izstumt no valdības. Tā ir tāda iekšēja kohabitācija. Tā rietumnieki sauc gadījumu, kad parlamentā vairākumu veido viens politiskais spārns, bet prezidents ir no otra spārna. Tā tas bija Francijā, patlaban — Polijā.

Visi apzinās, ka tāds stāvoklis ir problemātisks. Francijā neviens neapgalvotu, ka tā ir labi, jo ir vairāk demokrātijas. Tam ar demokrātiju nav nekā kopīga. Tā ir tāda eksistēšana, kas jāpārcieš, — tā mums pašlaik ir ar Aļģirdu Brazausku. Tā sadzīvojuši mēs esam pietiekami labi, kaut gan tagad, vēlēšanu kampaņas laikā, saņemam dažādas sūdzības.

— Būdams Klaipēdā, jūs teicāt, ka Valds Adamkus pēc politiskās ievirzes nav jums konkurents...

— Vai es tā teicu vai arī mani tā interpretēja?

— Jūs tā teicāt. Mums ir šīs runas stenogramma. Taču vēlāk jūs sacījāt, ka žurnālisti kaut ko ir saputrojuši. Un tomēr — ir vai nav Valds Adamkus jūsu konkurents?

— Ikviens man ir konkurents.

— Kā jūs domājat — vai Valds Adamkus atņems daļu jūsu atbalstītāju balsu vai arī par viņu balsos Aļģirda Brazauska piekritēji?

— Es ļoti nelabprāt mēdzu pareģot, redzēsim. Var būt tā un var būt citādi. Taču nedomāju, ka Valds Adamkus atņems manu piekritēju balsis. Zināms, no tiem vēlētājiem, kas vēl domā un nevar izlemt, daļa balsu var tikt Valdam Adamkum. Bet vēl ir divi mēneši laika, un tagad, šķiet, ļaudis sāks spriest tiešāk. Bija cilvēki, kas līdz šim simpatizēja vairākiem kandidātiem, bet tagad nāksies izlemt. Balss taču ir tikai viena, nav iespēju balsot par abiem — par A. Brazausku un par V. Landsberģi. Kaut gan, pēc Aļģirda Brazauska noteiktajiem kritērijiem, var būt tikai tā vai citādi.

— Vai jūs secināt, ka prezidents mudina balsot par jums?

— Iespējams, ka neapzināti, bet tā iznāk. Tā ir tāda veselā saprāta balss.

— Daži jūsu atbalstītāji uzskata, ka šīs prezidenta vēlēšanas Lietuvai ir pat sarežģītākas nekā 1990. gadā par valsts neatkarību. Itin kā “šī gada decembris acīmredzot var kļūt par sākumu Lietuvas neatkarības zaudējumam un tam, lai mēs atgrieztos tur, no kurienes tikko esam izkļuvuši”. Kādas jūs redzat nestabilitātes pazīmes valstī?

— Destabilizācija var būt ielikta, neuzticoties Lietuvai starptautiskajā jomā, arī ja par prezidentu kļūtu kāds no kreisajiiem, no komunistiskās nomenklatūras aprindām.

— Vai jūs redzat tādus cilvēkus starp pašreizējiem kandidātiem?

— Redzu. Jūs ļoti viegli varat izdarīt atlasi. Bet, ja tā notiktu, Lietuva būtu cita valsts. Rastos iekšējas problēmas, it īpaši — ja par prezidentu kļūtu cilvēks, kas jau agrāk teica, ka viņa mērķis ir atlaist Seimu. Turklāt pietiekami zīmīga it kā pēc komandas ir bijušo KGB vadītāju parādīšanās, kā jaušot, ka laiks ir klāt.Paklusējām, pasēdējām, pagaidījām, paorganizējām, bet tagad izejam atklātībā.

— Vai nojautāt, ka, uz prezidenta amatu kandidējot, jūs pavadīs KGB ēna un ka līdzdalīgs pie tās būs jūsu tuvākais cīņubiedrs — bijušais aizsardzības ministrs Audrus Butkevičus un arī “Sajūža” aktīvisti Vītauts Čeps un Aloīzs Sakals?

— Es neiedomājos, ka cilvēki var izturēties tik nekrietni. Bet tas, ka būs kaut kāda KGB ēna — tā jau ir pazīstama lieta. Lai gan es neko neesmu pamanījis.

— Taču, ja Lietuva jums, no rietumnieku puses skatot, ir kaut kas “kāgēbēisks un ķirmjains”, vai ir vērts būt par tādas valsts prezidentu?

— Tas bija to dienu iespaids. Kad no Lietuvas sāka velties tādas ziņas, Islandes žurnālisti nāca meklēt skaidrību, kas īsti notiek: jūs te esat atbraucis oficiālā vizītē, svinīgi, draudzīgi, auglīgi strādājat, bet uz jums tur tēvzemē šitā gāž virsū.

— Tomēr esat izteicies, ka jūs vervēja, ka esat saticies ar KGB pārstāvjiem konspiratīvā dzīvoklī. Vai apsūdzībai patiesi nav nekāda pamata?

— Nejauciet kopā dažādas lietas. Ļoti sen un atklāti es pats esmu pateicis, atbildēdams uz jautājumu, vai mani kāds mēģināja savervēt. Bija tāda anketa Augstākās padomes deputātiem. Es uzrakstīju: mēģināja, es atteicos. KGB darbinieku runas par kaut kādu laika sprīdi, kad viņi esot satikušies ar mani, — caurcaurēm meli. Viņi — cilvēki bez jebkāda goda, tieši uzdotā izpildītāji. Tie varēja to veikt agrāk, tāpat arī tagad — organizācija darbojas. Viena tāda saruna notika kaut kādā dzīvoklī. Es nezinu, vai tas bija kāda cilvēka vai konspiratīvs dzīvoklis. Tas bija apmēram 1976. gadā pēc maniem daudzkārtējiem pūliņiem izbraukt un ASV, lai pētītu Joza Žilevičus muzikoloģijas arhīvu. Man pateica: būsi mums labs, arī mēs tev būsim labi. Uz ASV vēl nevarēju izbraukt 13 gadus.

— Taču daudzi profesori, kas brauca uz ārzemēm tajā laikā, kad tādus ceļojumus reglamentēja kompartija un drošībnieki, atzīstas, ka ir rakstījuši formālas atskaites. Jūs esat bijis tūrisma ceļojumā pa Angliju, apmeklējis radiniekus Austrālijā. Vai pēc tam nevienam nevajadzēja atskaiti rakstīt?

— Nevajadzēja. Tie visi bija vai nu tūrisma, vai privāti braucieni. Tie nebija saistīti ar kaut kādu pienākumu rakstīt atskaiti ne mācību iestādēm, ne Komponistu savienībai. Atgriezies es publiski pastāstīju par savu ceļojumu, uzrakstīju laikrakstos. Iestādēm atskaites nerakstīju.

— Jūsu vēlēšanu štāba locekļi jau atgādina prezidenta amata pretendenta Artūra Paulauska tēva biogrāfiju, bet Seima kanclers Jurģis Razma vēlēšanu aģitācijā sāk izmantot prokuratūras ziņas. Vai tas ir ētiski?

— Es nezinu, par ko jūs konkrēti runājat, jo es nebiju Jurģa Razmas preses konferencē. Bet man patiešām nav bijis nodoma likt uzsvaru uz Artūra Paulauska tēvu. Tas ir zināms, un lai ļaudis spriež, vai tas ir vai nav būtiski. Vide, audzināšana, bērnība, jaunība, pēc tam karjera — vai tas viss ir saistīts vai arī nejaušs? Uzskatu, ka ir daudz kas svarīgāks. Tas — Ģenerālprokuratūras vadītāja dīvainā uzvedība noteiktā laika posmā, sekmējot Lietuvas izlaupīšanu. Tas pats arī dažos citos gadījumos — iztapība LDDP, regulējot Lietuvas Banku, pasivitāte, izmeklējot Medininku krimināllietu.

— Premjerministrs Ģedimins Vagnoris ir aicinājis pretendentus uz prezidenta posteni, neizslēdzot arī jūs, “atturēties no diskusijām, kurām nav nekāda sakara ar prezidenta funkcijām”. Vai jūs piekrītat šim viedoklim?

— Iespējams, ka detalizētās diskusijās patiešām nevajag ielaisties, tomēr kandidātam ir jābūt saviem uzskatiem un jāzina, kas notiek Lietuvā. Neredzu nekā peļama, ja savas domas pauž jebkurš Seima loceklis, Seima priekšsēdētājs, prezidenta amata kandidāts. Taču Ģediminam Vagnorim ir taisnība, teicot, ka prezidenta amata kandidātiem nav visai produktīvi runāt par citiem darbības laukiem un nerunāt par prezidenta darbības prerogatīvām.

— Jūs atbalstošā Pilsoņu harta piedāvā pieņemt lustrācijas likumu. Cits aspekts — premjers Ģidemins Vagnoris piedāvā pielikt pēdējo punktu notikumiem ar KGB, lai gan tas, iespējams, izraisītu neapmierinātību tajos cilvēkos, kas cietuši padomju režīma gados. Ko piedāvātu jūs, lai KGB neatstātu ietekmi uz mūsdienu politisko dzīvi?

— Es redzu citu likumu. Tas ir likums, kas pasargātu no šantāžas cilvēkus, kas reiz iepiņķējušies, solot kaut kādu informāciju. Tādu cilvēku varētu būt daudz. Jau l990. gada martā mēs Augstākajā padomē šai sakarā pieņēmām paziņojumu. Tā būtība — pārtrauciet sakarus, nekalpojiet svešai varai, un neviens jūs nevainos. Ja arī KGB turpinās laist atklātībā uzvārdus un sarakstus, mēs tam pretosimies. Šo ideju derētu īstenot pilnībā. Vēl mēs esam runājuši ar Ģediminu Vagnori, ka tagad valdībai būtu jāierosina likumprojekts, kas noteiktu atbildību par tāda veida šantāžu. Uzskatu, ka šāda šantāža būtu pielīdzināma reketam. Kāda atšķirība — vai cilvēku šantažē, pieprasot naudu, vai pūlas ietekmēt kādu dienestu vai tieši aicina rīkoties nemorāli un nosodāmi? Tas ir tas pats rekets.

— Bet kā šī ideja saskan ar jau pieņemto Prezidenta vēlēšanu likuma grozījumu, kas atkal uzjundī pagātni un cilvēkiem, kas sarāvuši sakarus ar KGB, neļauj to aizmirst? Vai te nav pretruna?

— Šis grozījums skars ļoti nedaudzus. Tie ir uz pirkstiem saskaitāmi, kas vienā vai otrā gadījumā var kandidēt uz valsts vadības augstāko posteni. Ja jau līdzīga prasība ir Seima vēlēšanu likumā, vai tad biogrāfijas tīrības ziņā varētu būt mazākas prasības pret prezidenta pienākumiem? Tas nebūtu loģiski. Prezidentam jāstāv pāri jebkurām aizdomām.

— Vai tādas pašas prasības vēlāk netiks attiecinātas arī uz ministriem, departamentu vadītājiem?

— Es nezinu, man tādu nodomu nav. Pie lustrācijas likuma mēs jau laikam neatgriezīsimies.

— Aļģirds Brazausks bieži tiek apsūdzēts, ka viņš nav tautas, bet LDDP prezidents. Vai jūs varētu būt nepartijisks prezidents?

— Vispirms, mani jau tagad atbalsta nevis viena, bet trīs ietekmīgas partijas: konservatori, kristīgie demokrāti un Politiski vajāto un represēto savienība. Tādēļ politiskajā ziņā es pārstāvu plašu spektru. Iedams uz augstākās politiskās vadības posteni, es saprotu, ka manas uzmanības objekts ir visi ļaudis, nevis tikai kaut kāda viena partija. Man ne mazāk rūp cilvēki, kas vēl neatbalsta konservatoru partiju vai arī nav apmierināti ar to. Man viņi rūp vēl vairāk. Es vēlos, lai viņi būtu apmierināti ar dzīvi Lietuvā.

— Daži apskatnieki prognozē: ja jūs zaudēsit vēlēšanās, Ģedimins Vagnoris kļūs par vienīgo stipro vīru Lietuvā. Kas konservatoru partijai ir labāk — stipra vienvaldība vai savdabīga divvaldība?

— Uzskatu, ka pie mums viss ir normāli sakārtots. Jūs gribat spriest par ko nebūtisku. No tāda apvērsuma es nebaidos. Tas viss attīstās dabiski. Atnāk divdesmitgadīgie, trīsdesmitgadīgie. Mēs sākumā konstatējām, ka mums nav vidējās paaudzes cilvēku, gribējām, lai viņu būtu vairāk, un tie sāka pierasties. Redzēja mūsu programmu, mūsu mērķus un saprata, ka nedrīkst stāvēt nomaļus no politikas, redzot LDDP ālēšanos. Tātad četrdesmitgadnieku atnākšana ir ļoti veselīga parādība, jo izvirzīja ļoti daudz jaunu cilvēku. Un viņi ilgāk strādās, saistīs savu dzīvi ar nākotnes Lietuvu.

— Ja jūs vēlēšanās zaudētu, vai paliktu politikā?

— Bet kur citur es varētu būt, ja man ir pienākuma apziņa? Varbūt man būtu patīkamāk un vieglāk atiet malā un rakstīt grāmatas, jo man ir ļoti daudz interesanta materiāla. Bet tā ir tā pati dilemma, kas 1992. un 1993. gadā — mans darbs nav pabeigts, es nevaru to pārtraukt.

Neatkarīgs un politiski neietekmējams

Igaunijā beidzies valsts kontroliera pilnvaru laiks

Laikraksti “Postimees” un “Maaleht” publicē intervijas ar Igaunijas valsts kontrolieri Hindreku Meri, kura pilnvaras beidzās šī gada 1.novembrī. (Hindreks Meri ir Igaunijas prezidenta jaunākais brālis — 63 gadus vecs.) Valsts prezidents vēl nav ieteicis parlamentam jaunā valsts kontroliera kandidātu. Intervijā Hindreks Meri izteicies, ka jaunā kandidatūra ir jāizvērtē ļoti rūpīgi. Vērtējot pagājušo laiku, Hindreks Meri atzīmēja, ka ļoti daudz atkarīgs no kontrolieru inteliģences pakāpes. Ir vienkārši nepieciešams, lai kontrolieru inteliģences līmenis pieaugtu, un sapratne starp kontrolieri un kontrolējamo būtu normāla.

Ar laikrakstu starpniecību kontrolieri ir atklāti runājuši par trūkumiem, kas nav novērsti vai uz ko nav reaģēts. Ir patīkami, ka tajos uzņēmumos, uz kuriem dodas otrreiz kontrolēt, daudz kas ir mainījies uz labo pusi. Ir saņemtas pat pateicības. Gan policijai, gan tiesai, gan valsts kontrolei ir nepieciešams, lai visa valsts sistēma attīstītos līdzsvaroti, tādēļ ir jāpieņem jauni tiesību akti un jāpapildina esošie.

Pēc pamatlikuma kontrolieri ir neatkarīgi un nepakļaujas arī nekādām politiskām varām. Tīts Vehi ar savu impulsīvo raksturu ir mēģinājis valsts kontroli ietekmēt, viņam tas nav izdevies.

Hindreks Meri valsts kontroliera amatā bija septiņus gadus, pēc pamatlikuma tagad valsts kontroliera pilnvaru laiks būs 5 gadi. Pats Hindreks Meri, kaut gan visu mūžu bijis saistīts ar ekonomiku, uzsākot valsts kontroliera funkcijas, bijis pārāk liels optimists, jo vajadzējis daudz ko sākt no nulles. Nākamā valsts kontroliera pilnvaru laiks ir gan īsāks, bet, kā uzskata Meri, daudz kas jau ir izdarīts: pastāv iekšējā dokumentācija, ētikas normas, valsts kontroles likums, dažādi priekšsraksti. Arī pēc pasaules prakses pieci gadi ir samērā īss laiks. Šai institūcijai ir jāpauž stabilitāte, līdzīgi kā tiesnešus ievēlē uz mūžu. Lielbritānijā valsts kontrolieris ir mūža amats, Vācijā to ievēlē uz 12 gadiem, lielākajā daļā valstu — uz 6 — 8 gadiem. Īsāks termiņš nekā Igaunijā ir tikai Latvijā — 4 gadi. Valsts kontrolieris nedrīkst aktīvi darboties arī politikā. Starptautiskā prakse liecina, ka aktīvi politiķi netiek iecelti šādā amatā. Lielbritānijā, piemēram, tas parasti ir bijušais ekonomisko zinātņu profesors universitātē, Zviedrijā — bijušais finansu ministrijas ierēdnis, Dānijā — cilvēks no valsts kontroles struktūrām, Vācijā — ierēdnis no vienas pavalsts valsts kontroles.

Hindreks Pēters Meri padomju laikā ilgu laiku strādājis Valsts plāna komitejā, nodarbojies ar perspektīvo plānošanu, nācies iedziļināties arī lauksaimniecības jautājumos. Kad komiteju likvidēja, tika nodibināta Ekonomikas ministrija. Kādu laiku Meri bijis ekonomikas ministra vietas izpildītājs. 1990.gada jūnijā Igaunijas Augstākā padome pieņēma valsts kontroles likumu un Arnolds Rītels valsts kontroliera amatu piedāvājis H.P.Meri. Darbs bija jāuzsāk tukšā vietā. Pirmie kadri nāca no Finansu ministrijas revīzijas komisijas. Pašlaik ir 82 cilvēku liels kolektīvs. Kontrolieriem ir jābūt absolūti godīgiem, profesionāliem, jāpārzina ekonomika, grāmatvedība un likumi, viņiem jābūt neietekmējamiem no partijām.

Katru gadu valsts kontrolieris sniedz darbības pārskatu parlamentam ar domu, ka viņam tiks uzdoti jautājumi vai priekšlikumi, bet H.P.Meri tos nav sagaidījis ne no parlamenta, ne no valdības un viņam radies priekšstats, ka Valsts kontroles darbs nevienu īsti neinteresē, un valsts kontroles dati visbiežāk tiek izmantoti pretēju uzskatu politiķu apvainošanai. Igaunijā joprojām valda uzskats, ka kontrole ir sodītājiestāde un pēc tās apmeklējuma kāds noteikti jāatbrīvo no amata.

Nākamais valsts kontrolieris vēl nav nosaukts, bet H.P.Meri nesaskata kaut kādas problēmas, jo viņa vietnieks Reins Sērds turpina strādāt, un pēc likuma viņš aizvietojis valsts kontrolieri arī tad, kad Meri nebijis uz vietas. Kontroliera iecelšanu nevajadzētu sasteigt, jo balsojumā parlamentā viņam ir jāiegūst vairākuma atbalsts. Beigās Meri piebilst, ka, piemēram, Ungārijā valsts kontroliera neesot jau pusotru gadu.

Žogs lauksaimniecības aizsardzībai

Igaunijas parlamentā pieņemts aizsargmuitas tarifu likums

Ar 61 balsi Igaunijas parlamentā pieņemts koalīcijas un Zemnieku partijas kopīgi izstrādātais aizsargmuitas tarifu likums, kas tagad ļauj uzlikt muitu ievedprecēm. Lauksaimniecības ministrs Andress Variks izteicies, ka pašlaik vēl nevarot pateikt, kādām precēm un kad tiks uzlikta ievedmuita. “Nav domu uzlikt muitu tikai viena veida precēm, piemēram, cūkgaļai, to nāksies darīt plašāk —” tā skaidroja ministrs.

Pēc muitas tarifu priekšlikuma iniciatores — Zemnieku partijas biedra Jānusa Mennika vārdiem, ir iecerēts ievedmuitu piemērot tikai tām precēm, ar kurām pašu lauksaimnieki var piepildīt tirgu. Tās ir gaļa, piens, kartupeļi, pārtikas labība, saknes, teica J.Menniks. Ienākumus valsts budžetā varot prognozēt ap 100 miljoniem kronu gadā. Valgas konservu un gaļas pārstrādes uzņēmuma direktors Elmuts Pāvels apgalvojis “Eesti Päevaleht”, ka lielākā daļa gaļas pārstrādātāju vairs neizmanto importa gaļu, jo vietējie ražotāji spēj apmierināt tirgus pr3asības. Tādēļ arī gaļas ražotāji neuzskata, ka būtu jāievieš aizsargmuitas, un ir pārliecināti, ka tas nenotiks, apgalvo E.Pāvels. Cūkgaļas ražotāji ir krietni sasparojušies, kopš sākušās runas par muitas tarifiem.

Keilas labības pārstrādes uzņēmuma “TERKO” direktors Reins Krīsa arī uzskata, ka labībai nav nepieciešama aizsargmuita. “Igaunijā gan ir labība, bet mums tā ir arī jāiepērk, jo lielražošanas vajadzības Igaunijas zemnieki vienkārši nespēj apmierināt,” piebilda R.Krīsa. Daudzas dzirnavas ir nodarbinātas tikai par 20 procentiem. Ievedmuitas varētu ietekmēt baltmaizes cenu pieaugumu, bet rupjmaizes gan ne, jo rudzus Igaunija neiepirkšot.

Jānuss Menniks uzskata, ka aizsargmuitas tarifu likuma ieviešana palīdzēs gan saglabāt esošās darbavietas laukos, gan arī radīt jaunas.

Pēc lauksaimniecības ministra Varika vērtējuma, nav nepieciešams ieviest lielas aizsargmuitas, drīzāk mazākas un tad vērot, kā importmuitas ietekmē Igaunijas ekonomiku. “Ekonomikas zinātnieki jau ir apgalvojuši, ka aizsargmuitai uz mūsu ekonomiku ir jābūt labai ietekmei,” teica ministrs. Pret ievedmuitām balsoja 21 Tēvzemes savienības un Reformu partijas biedrs un bijušais lauksaimniecības ministrs Ilmārs Mendmets.

Pēc Reformu partijas priekšsēdētāja Sīma Kallasa vērtējuma, šis likums pil-nībā mainīšot līdzšinējo Igaunijas liberālo ekonomisko politiku, lielāku labumu no tā gūs pārstrādātāji, un cenu kāpums vispirms ietekmēs tieši iedzīvotājus ar maziem ienākumiem.

Pēc Mennika izteikumiem, likuma nolūks ir aizsargāt vietējos lauksaimniecības ražojumus, un no tāda viedokļa to nevar uzskatīt par liberālās ekonomikas maiņu.

“Likumam pievienotās tabulas ar atzīmētiem aizsargmuitas tarifu maksimumiem ir vairāk nekā “maigas””, piebilda Menniks.

Pašlaik Igaunijā no pārdošanā esošajām pārtikas precēm puse ir importēta, turklāt divas trešdaļas — no Eiropas Savienības valstīm. Igaunijai ir brīvās tirdzniecības līgums ar Latviju, Lietuvu, Ukrainu un Norvēģiju, tātad uz šīm valstīm aizsargmuita neattieksies.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane