MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Teodora dienā, par Teodoru Zeidu domājot

Vēl tikai pirms dažiem gadiem, kā parasti, Teodora dienā, 9.novembrī, Latvijas medievistu sabiedrība pulcējās kopā, lai sveiktu vēsturnieku Teodoru Zeidu viņa svētkos. Jau dzīves laikā habilitētais vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, profesors T.Zeids (1912—1994) bija kļuvis par leģendu. Viņa izcilā erudīcija, daudzpusīgais pētnieciskais un akadēmiskais darbs, tāpat arī lieliskā humora izjūta, dzīvesprieks, vitalitāte, godaprāts un taktiskums piesaistīja līdzcilvēkus.

T.Zeids no dzīves aizgāja sava mūža astoņdesmit otrajā gadā 1994. gada vasarā ceļā uz darbavietu — Latvijas Vēstures institūta Feodālisma vēstures nodaļu. Vēstures institūtā viņš nostrādāja 49 gadus. Šajā laikā pētnieciskā darba uzmanības lokā bija Latvijas vēsture no 13. līdz 18.gadsimtam. T.Zeids piedalījās institūta lielākajos projektos. Nozīmīgs ir viņa veikums 1953. gadā iznākušās Latvijas PSR vēstures uzrakstīšanā. Tās 1.sējums, neraugoties uz tolaik pieprasītajām ideoloģiskajām nodevām, nav zaudējis zinātnisko vērtību arī tagad. 70. gados T.Zeida vadībā tapa grāmata “Feodālā Rīga”, kas ir viens no sava laika profesionālākajiem un izcilākajiem pētījumiem Latvijas vēsturē. 80. un 90.gados noritēja darbs pie J.K.Broces monumentālā kopojuma “Zīmējumi un apraksti” materiālu zinātniskās atlases un apstrādes, kā arī sagatavošanas publicēšanai. Taču šī darba izdošana aizkavējās, un T.Zeids sagaidīja tikai 1.sējuma iznākšanu. Pārējo jau sagatavoto J.K.Broces materiālu sējumu izdošana tagad ir viņa kolēģu ziņā.

T.Zeida bibliogrāfijā ir minēts vairāk nekā 400 publikācijas. Neapšaubāmi, no tām nozīmīgākās ir viņa monogrāfijas “Feodālisms Livonijā” (1951) un “Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti” (1992), kā arī raksti Latvijas un Vācijas zinātniskajā periodikā par Baltijas viduslaiku vēstures problemātiku.

Jāmin arī T.Zeida milzīgais ieguldījums Latvijā iznākušo nozīmīgāko enciklopēdisko izdevumu izveidē. Jau studiju laikā 30. gados sava skolotāja profesora A.Švābes aicināts viņš iesaistījās Latviešu konversācijas vārdnīcas sagatavošanā. T.Zeids piedalījās arī Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas un Latvijas padomju enciklopēdijas un enciklopēdijas “Rīga” sastādīšanā, un viņš ir arī viduslaiku vēsturei veltīto šķirkļu autors. Šajā literatūrā iekļauto materiālu nezūdošā izziņas vērtība nav noliedzama — tie sniedz sistematizētas, faktoloģiski precīzas un koncentrētas zināšanas par vēstures notikumiem, vietām un personām. T.Zeida sagatavotie materiāli ir iekļauti arī 90. gados Latvijā iznākušajā enciklopēdiskajā vārdnīcā. Vēsturnieku vidū allaž tika apbrīnotas un cienītas T.Zeida plašās un detalizētās zināšanas vēsturē un vēstures literatūrā. Tādēļ kolēģi viņu bieži dēvēja par “enciklopēdistu”.

Liela T.Zeida mūža daļa bija saistīta arī ar Latvijas Universitāti — 38 gadus viņš studentiem lasīja lekcijas Latvijas un Rīgas vēsturē. T.Zeidu par skolotāju uzskata daudzi vēsturnieki. Turklāt viņš arī aizvadījis vairākus profesionālos vēsturniekus līdz disertācijas aizstāvēšanai, vadot zinātnisko darbu, kā arī sniedzot konsultācijas.

Vēl, protams, jāpiemin T.Zeida ieguldījums Latvijas Valsts vēstures arhīva fondu bagātināšanā. 60. gados viņam toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā Merzeburgas dokumentu krātuvē izdevās uziet jau par sen zudušu uzskatīto Kurzemes zemes arhīvu, kas no Latvijas tika izvests Pirmā pasaules kara laikā. 1971. gadā Kurzemes zemes arhīvs, kas saturēja 20 000 senrakstu (13.—19.gs.), atgriezās Latvijā un tika novietots Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Kurzemes zemes arhīva atgūšanu pats T.Zeids uzskatīja par vienu no visnozīmīgākajiem veikumiem savā mūžā.

Kādā intervijā savā 80. dzimšanas dienā, daloties dzīves pieredzē, T.Zeids sacīja: “Katrs cilvēks ir maza, bet īpatnēja pasaule, kura pazib un pazūd. Katrs indivīds, katra šāda pasaulīte meklē eksistenci pārējo pasauļu vidū. Pamatmērķis ir izdzīvot, dažreiz darot pāri citiem.” T.Zeids uzsvēra, ka šī viņa pasaules izpratne ir palīdzējusi saglabāt dzīvē optimismu, “jo ir bīstami kaut ko gaidīt un pēc tam pievilties”. Nenoliedzami, tieši T.Zeida optimisms piesaistīja citus cilvēkus. Viņš allaž gan oficiālos, gan neformālos pasākumos bija sabiedrības dvēsele.

Šogad Teodora dienas priekšvakarā, pieminot T.Zeida 85. dzimšanas dienu, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Vēstures institūts un Latvijas Valsts vēstures arhīvs kopīgi rīko atceres pasākumu “Profesora Teodora Zeida dzīve un darbs”. 6. novembrī Latvijas ZA Prezidija sēžu zālē Latvijas vadošie vēsturnieki savos ziņojumos aplūkos T.Zeida profesionālās darbības nozīmīgākos aspektus. Tā habilitētais vēstures zinātņu doktors Ē.Mugurevičs iztirzās T.Zeida ieguldījumu arheoloģijas attīstībā, bet vēstures zinātņu doktori M.Auns un I.Misāns vērtēs viņa devumu Latvijas viduslaiku vēstures pētniecībā. Pasākumā tiks aplūkots arī T.Zeida devums J.K.Broces “Monumente” sagatavošanā izdošanā.

Bet 7.novembrī Latvijas Valsts vēstures arhīva izstāžu zālē tiks atklāta T.Zeidam veltīta izstāde. Tajā eksponēti vēstures dokumenti, manuskripti, grāmatas un fotogrāfijas, kas sniedz liecības par izcilā vēsturnieka dzīvi un darbību. Arhīvā tiks runāts arī par tā fondos esošā Kurzemes zemes arhīva kolekcijām, to vērtību un izmantošanu. Kopā pulcēsies arī T.Zeida tuvākie draugi, radinieki, kolēģi un daudzie skolnieki, lai dalītos atmiņās, atcerētos kopā pavadīto laiku un, protams, runātu par šodienu un turpmāk darāmo. Tādēļ ceram, ka šogad Teodora dienā aizdegtās svecītes mirdzēs un sildīs ne tikai atmiņas, bet arī mūs visus nākotnē.

Valda Pētersone, Dr.hist.,

LVVA direktora vietniece

zinātniskajā darbā

Līdzstrādnieku foto

Sūtība: palīdzēt Latvijas dvēselei

Videofilmu pirmizrādes raisītas pārdomas

Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas Zinātņu akadēmija Rīgā, Benjamiņu namā, zinātniekus un kultūras darbiniekus iepazīstināja ar divām videofilmām — “LZA goda locekļi” un “Akadēmiķis Jānis Stradiņš”, kas tapušas apvienībā “Labvakar”.

Pēc akadēmijas prezidenta Tāļa Millera ievadvārdiem iegaismojās lielais ekrāns un klātesošie varēja pārliecināties, ka vismaz dažu mūsdienu norišu atgādnes nākamībai paliks arī kā videoliecības.

Lente par dižo sēli Jāni Stradiņu jau rādīta Latvijas televīzijā un, iespējams, kādam palikusi prātā kaut vai iespaidīgā sākuma dēļ — Stradiņu dzimtas šobrīd pazīstamākais pēctecis kāpj kalnā pie Sunākstes ozoliem, pie senču saknēm, kas ietiecas paaudzēs un apzinātas vismaz pārsimt gadu dziļumā.

Toties filmai par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļiem rādīšana televīzijā vēl tikai būs, tāpēc var apgalvot, ka Benjamiņu namā notika pirmizrāde pašiem “aktieriem”, jo skatītāju rindās bija krietns pulciņš to, kuru sejas varēja vērot uz ekrāna.

Kas tad īsti ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļi, kādi ir to izraudzīšanas kritēriji? Par to videofilmā stāsta Jānis Stradiņš: “Visās pasaules zinātņu akadēmijās bez zinātniekiem ir arī kultūras un mākslas pārstāvji. Un tieši Atmodas laikā 1990. gadā mēs sākām veidot Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļu korpusu. Pirmkārt, lai iesaistītu arī mūsu kultūras eliti kopējā Atmodas procesā — toreiz ievēlēja Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, Jāni Peteru, Raimondu Paulu un daudzus citus ievērojamus kultūras darbiniekus, arī Ēvaldu Valteru, kas līdz šim bijis visvecākais mūsu akadēmijas goda loceklis, un, galvenais, mēs gribējām pulcēt arī mūsu trimdas latviešus, lai parādītu, ka latviešu kultūra ir vienota. Šodien mums ir 47 akadēmijas goda locekļi, un mēs esam izvēlējušies principu — par goda locekli ievēlēt to cilvēku, kura darbi ir jau izturējuši laikmeta pārbaudi.”

Tiktāl Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents — kā allaž ar tiešu un pārliecinošu argumentāciju, ar domas skaidrību.

Mazliet citādi uz notikušo raugās Uldis Bērziņš — viņa dzejiskā pasaules izjūta arvien laužas laukā no jebkuriem rāmjiem: “Man tā uzņemšana Zinātņu akadēmijas goda locekļu skaitā likās paradoksāla, jo dzejnieks savā pasaulīgajā amatā nav jau nekāds zvaigžņu tulka, galma zinātnieka mantinieks, patiesībā viņš ir āksts, varbūt šamanis, kaut kādu varbūt sabiedrības kompleksu izteicējs”.

Vēl cits redzējums uz goda locekļa sūtību ir ārstam un profesora Luda Bērziņa mazdēlam Kristapam Kegi: palīdzēt Latvijas dvēselei.

Ne jau par visiem 47 palīgiem Latvijas dvēselei, par goda locekļiem, kuru darbi izturējuši laikmeta pārbaudi, var pastāstīt vienā videofilmā, jo aiz katra cilvēka atklājas vesela pasaule, par tās lielumu var nojaust, pat tikai uzmetot acu skatienu — Indulis Ranka, Imants Lancmanis, Edgars Dunsdorfs, Andrejs Eglītis un daudzi, daudzi citi. Cerams, ka aizsāktais tiks turpināts un filma par LZA goda locekļiem nepaliks kā vientuļa priede klajā laukā, pēc kuras stumbra gadskārtām nākamībai iztēloties divdesmitā gadsimta nogales sarežģīto interesantumu. Videofilmas tapušas ar Māras bankas, Pasaules brīvo latviešu apvienības, akciju sabiedrības “Turība” un uzņēmuma “Grindeks” atbalstu.

Sarīkojuma otrajā daļā izvērsās spraiga domu apmaiņa, uz ko rosināja akadēmiķis Viktors Hausmanis, un dažas tēzes, kas izskanēja no ekrāna, apcerot Latvijas Republikas kultūras un zinātnes attīstības ceļus un strupceļus.

Akciju sabiedrības “Turība” valdes priekšsēdētājs Ivars Strautiņš:

— Es reizēm pārsteigts raugos un domāju: kāpēc latvieši, kam ir Zinātņu akadēmija un tādi zinātnieki, tik daudz gaišu prātu, kas sēž arī šeit, nav spējīgi sakārtot paši savu dzīvi? Kaut kas ar mums nav kārtībā. Mēs laikam pietiekami intensīvi nedomājam, kā strādāt. Ja kaut kāda ārzemju doma mums var uzspiest svešu dzīvesveidu, ja jūs, zinātnieki, nevarat redzēt un izskaitļot, un stratēģiski pierādīt, ka vesela rinda citu valstu padomnieku, kuru priekšā mēs esam noņēmuši ne tikai cepures, bet arī galvas, mūs ved pavisam sliktā ceļā... Šie padomnieki māca, ka Latvijā lauku saimniecība var attīstīties tikai tad, ja tai ir 500 hektāru zemes un milzīgi smagi traktori. Bet, ja mēs braucam un skatāmies viņu saimniecības, izrādās, ka viņi ļoti sekmīgi strādā 30 hektāru platībās un izmanto blakuskultūras, un gūst labus ienākumus.

Nākamais — mums skaisti aizrāda, ka mēs zemniekus nedrīkstam subsidēt, bet tajā pašā laikā paši subsidē par 50 procentiem un savukārt valsts dotēto lēti pārdod mūsu tirgū. Mums teic: jūs nelieniet Austrumos, tur ir baigie krievi, jūs gaida Eiropa. Bet pēc ģeogrāfijas mēs jau esam Eiropā, tas ir viens, otrkārt, Eiropas Savienība mūs nemaz negaida, par to mēs esam pārliecinājušies. Un galu galā tagad Krievijas tirgus ir nozaudēts. Man nekas nebūtu pret šiem padomniekiem, ja tas tirgus būtu tukšs, bet mūsu piegādātās produkcijas apjoms tika sekmīgi nomainīts ar Vācijas un citu rietumvalstu zemnieku un rūpnieku ražojumiem.

Zviedri ar saviem 200 miera gadiem labklājībā, kas ir radījusi sakārtotu saimniecību, sakārtotu dzīvi, aizrāda, ka mēs atbalstām savu vietējo uzņēmēju. Mums ir jābļauj par to, ka mēs viņu neatbalstām.

Tas ir paradokss, ka mēs nemākam aprēķināt, cik vajadzīgs produkcijas 2,5 miljoniem iedzīvotāju. Un tajā pašā laikā mēs audzējam “kokvilnas” laukus un graudus pērkam no citām zemēm un maksājam pilnvērtīgu valūtu. Ja jūs, zinātnieki, to visu uzliktu uz papīra, tad to varētu par ļoti dārgu naudu pārdot Andrim Šķēlem. Arī kā uzņēmējam, ne tikai kā bijušajam premjeram.

Jums jau šīs gudrības ir. Mēs varbūt nenākam kopā. Jūs varbūt nedzirdat, pēc kā mēs, praktiskā darba darītāji, tiecamies, pēc kā mēs kliedzam. Mums ir vajadzīga zinātniski nopamatotā doma, šie aprēķini, lai mēs neizmantotu svešu statistiku un lai mēs nelocītos citu padomu priekšā. Tas mani aizskar. Jā, mēs esam kooperācija, un es esmu lepns, ka pārstāvu šo sistēmu, kas ir pasaulē atzīta. Jā, mums iet ļoti smagi, un es esmu uzdevis jautājumu visiem: kāpēc mēs paši skatāmies virsū savai noziedzībai un pat to atbalstām? Rīgas centrā ir vairākas kontrabandas bāzes, kas nemaksā nodokļus un ir pastāvējušas pie visām valdībām. Esmu personiski par to informējis Godmani, Birkavu, Gaili, Šķēli, arī Krastu, bet bāzes turpina strādāt...

Mēs strādājam ar puslīdz nesakārtotiem veikaliem un katru gadu nomaksājam valstij nodokļos no piecpadsmit līdz divdesmit miljoniem latu. Bet privātstruktūras? Es esmu par privāto iniciatīvu. Bet esmu par to, ka arī privātīpašniekam ir jāmaksā nodokļi. Mēs tik vienkārši pieņemam to, ka var nemaksāt nodokļus un var apmānīt un apkrāpt pats savu tautu! Tādēļ jau nav šīs naudas. Visi mēs zinām, ka lielākā daļa uzņēmēju maksā aploksnēs. Mums ir ekonomiskā policija, mums ir nodokļu un finansu inspekcija utt. Ja jūs savus aprēķinus par šo visu noliksit uz galda valdībai, tad acīmredzot būs smagi. Nāksim kopā! Jo ar to, kas notiek, nedrīkst samierināties. Un tad būs nauda arī jums.

Varbūt es esmu ļoti kategorisks, bet man sāp, ka mēs tik slikti dzīvojam. Un tas ir saistīts ar vēl vienu ļoti asu tēmu: ne jau mūsu tauta nodzeras — mēs viņu nodzirdām. Nesen Starptautiskās kooperācijas alianses prezidents jautāja: “Kā jūs dzīvojat?” Es atbildēju: “Tad, kad jūs tiksit galā ar savu bandītismu Eiropā, tad varbūt mēs dzīvosim labi.” Par to sarunas biedrs rādīja diezgan aizvainotu seju. Atlika paskaidrot: “Jūs sakāt, ka jums ir sakārtota Eiropa. Bet kur tiek ražots kontrabandas spirts? Es jums varu pateikt: Beļģija, Holande — Amsterdama, Roterdama. Kur rodas kontrabandas cigaretes? Tā ir Āfrika, kur izmanto zemas klases tabaku un papīru, ko apstaro ar kobalta lielgabaliem un tādu pašu “uzlabotu” pārdod mūsu tirgū un indē mūsu cilvēkus. Tas nav noslēpums.”

Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Baiba Rivža:

— Nākotnē dzīvos un būs konkurences spējīga tā sabiedrība, kas būs izglītota. Ja mēs nevaram atrast naudu zinātnei, ja nevaram atrast naudu augstākajai izglītībai, tad nevaram atrast naudu arī skolēnam, arī bērnam. Katra tauta taču sākas ar bērnu. Un ar bērnu būtu jāstrādā gaišākajām galvām, vislabākajiem cilvēkiem. Man šķiet, ka mēs pašlaik esam ļoti sašķelta sabiedrība, ka blakus bagātajiem ir ārkārtīgi nabadzīgi cilvēki. Nav satiksmes, mēs esam kā ieputināti savā ciemā vai sētā, tas rada ārkārtīgu bezcerību un izmisumu. Protams, ir cilvēki, kas cīnās un daudz ko izdara, bet sabiedrībai jādomā arī par tiem, kas to nespēj.

Gribu teikt, ka Latvijas zinātnieki ir arī skaitījuši, domājuši un rēķinājuši, bet līdz šim valdība ir pieņēmusi tikai tos aprēķinus, kas tai glaudījuši pa spalvai. Pilnīgi pareizi, ka mums ir kopā jānāk un jāapspriežas, un jāsien ciešākas saites ar uzņēmēju, ar to latviešu uzņēmēju, kuru interesē valstiskas norises. Ja uzņēmēji mūs atbalstīs un zinātnieki savukārt atbalstīs uzņēmējus, tas tomēr ir vairāk nekā tikai zinātne vien.

Es ar patiesu gandarījumu skatījos abas filmas un domāju, cik daudz vēl ir cilvēku, par kuriem arī būtu jāuzņem šādas filmas. Jo tur mēs redzam savas saknes. Ja mēs tās necienīsim un nezināsim, tad kādēļ mēs dzīvojam?

LZA goda loceklis, akciju sabiedrības “Grindeks” vadītājs Valdis Jākobsons:

— Vislielākā traģēdija ir netaisnība. Mums veidojas vesela virkne jaunu uzņēmumu, kas nemaksā nodokļus. Latvijā ir miljons divsimt tūkstoši strādājošo, no tiem sociālā nodokļa maksātāji ir tikai 900 tūkstošu. Pieņemsim, ka viena daļa no tiem 300 tūkstošiem ir skolēni un daļa ir bezdarbnieku. Bet apmēram puse maksā sociālo nodokli tikai no 38 latiem, no minimālās algas, daži maksā pat no vēl mazākas summas. Tāda pati situācija ir arī ar ienākuma nodokli. Ja nemaksā nodokļus, tad nav naudas ne veselībai, ne pensijām, ne izglītībai. Var jau gudri spriedelēt, ka mēs pārdalīsim un pieliksim tam un tam. Tā ir dalīšanas psiholoģija, kas mums ir ieaudzināta un palikusi no sociālisma. Dalīt var tikai tad, ja tu esi kaut ko ieguvis. Iegūt var, attīstot tautsaimniecību un izveidojot sistēmu, kur ir tā, kā rakstīts Ministru kabinetā: “Viens likums, viena taisnība visiem”. Strautiņa kungs par to runāja daudz plašāk un emocionālāk, bet es gribētu viņu daudz kur atbalstīt. Ja mēs visi kopā šo taisnību nepanāksim, nezinu, vai ar zinātnes palīdzību, vai ar mītiņiem, vai ar piketiem, bet vienalga mums ir jāpanāk, lai visi likuma priekšā būtu vienlīdzīgi.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors