Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Starp drošību un risku. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.11.1997., Nr. 293/294 (1008/1009) https://vestnesis.lv/ta/id/30966

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Audžuģimene - jauna sociālās aizsardzības iespēja Latvijā

Vēl šajā numurā

11.11.1997., Nr. 293/294 (1008/1009)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

runas. raksti. referāti

Starp drošību un risku

Starptautiskā zinātniski praktiskā konference “Sabiedrība, cilvēks, drošība”

Kopš 1993. gada uz dažām dienām Rīga kļūst par drošības un apsardzes dienestu un privātdetektīvu Meku, pulcējot zinātniekus un praktiķus uz starptautisko konferenci “Sabiedrība, cilvēks, drošība”, ko rīko Latvijas detektīvu un apsardzes dienestu federācija.

Nav šaubu — darījumu drošības civilizētas sistēmas izveide un attīstīšana, personas un uzņēmējdarbības tiesību un likumīgo interešu aizstāvības efektivitāte, sociāla un ekonomiska stabilitāte lielā mērā ir atkarīga no visas sabiedrības, tomēr komerciālo drošību būtiski ietekmē tieši šīs nozares profesionāļu pieredze, godīgums, ieinteresētība un savstarpējais atbalsts. Par to konferencē sprieda likumdevēji un likumsargi no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un Ukrainas, pārrunājot, kā cīnīties pret kriminālajām aktivitātēm darījumu aizsegā. Konferencē aplūkoja drošības dienestu, privāto apsardzes firmu un detektīvu galvenos sadarbības virzienus ar tieslietu iestādēm, perspektīvas starptautiskajā sadarbībā komercdrošībā un vēl daudzus citus jautājumus.

Iepazīstinām ar dažām konferencē teiktajām runām un ziņojumiem.

............................

Runa starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē “Sabiedrība, cilvēks, drošība” Rīgā 1997. gada 6. novembrī

Pēc ieraksta diktofonā

Dailis Lūks, Latvijas Iekšlietu ministrijas

Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks:

Jāpārņem pasaules pieredze

cīņai pret organizēto noziedzību

Ja palūkojamies pagātnē, redzam, ka visvairāk noziegumu Latvijā izdarīts 1992. gadā — 57120. Tas ir straujš lēciens — divas reizes vairāk nekā astoņdesmito gadu beigās. Kādi iemesli šādam lēcienam? Bija gan komunistiskās sistēmas noriets, gan kapitālisma atjaunošanās. Sākotnējā posmā tirgus ekonomika radīja jaunus nozieguma veidus. Cilvēks iedzīvojās, izmantojot likuma nepilnības, radās jauni nelikumīgu ienākumu iegūšanas mehānismi. Viens no šādu noziegumu veidiem ir rekets. Tā ir jauna un pati izplatītākā noziedzības forma, kas deva impulsu organizētās noziedzības izveidei. Kāda ir tā dinamika? 1991. gadā bija 42 šāda veida noziegumi, bet 1996. gadā — jau 135. Vislielākais šo noziegumu skaits reģistrēts 1993. gadā — 180. Taču jūs labi saprotat, ka šie noziegumi ir ļoti latenti. Reketa īpatsvars citu noziegumu vidū 1996. gadā bija 0,7 procenti, bet, kā jau teicu, šis nozieguma veids ir īpaši latents un tā ir tikai daļa. Jāņem vērā arī tas, ka cietušie, jūtot savu neaizsargātību no likuma puses, bieži baidās no noziedzīgo grupējumu atriebības un nevēršas policijas iestādēs pēc palīdzības. Šogad beidzot tika pieņemts likums par liecinieku un cietušo aizsardzību, kas turpmāk policijai ļaus sekmīgāk cīnīties ar šāda veida noziegumiem.

Ņemot vērā vispārējās tendences un pamatojoties uz nesakārtotību likumdošanā, piemēram, vēl arvien nav pieņemts likums pret nelikumīgi iegūtās naudas legalizāciju, noziedzība kļūst sabiedriski aizvien bīstamāka ar izteikti negatīvākām sekām. To var raksturot kā organizēti transnacionālu ar jūtamu noziedzīgo grupējumu darbības jomu paplašināšanos un noziegumos izmantoto ieroču, speciālo tehnisko līdzekļu un augsta līmeņa transportlīdzekļu īpatsvara palielināšanos. Jāteic, tagad valstī notiek tādi noziegumi, kas pirms gadiem desmit, piecpadsmit mums pat sapņos nerādījās. Tie ir noziegumi finansu nozarē, viltotas kredītkartes, datornoziegumi.

Smago noziegumu klāstā pieaudzis slepkavību skaits. Piemēram, 1991. gadā valstī bija reģistrētas 213 slepkavības, 1993. gadā to bija jau 429, bet pērn — 1031.

Par spīti pārejas perioda politiskajiem un sociālajiem apstākļiem, kriminālpolicijai ne tikai ir izdevies apturēt noziedzības uzliesmojuma draudus, bet pat tos samazināt. Ja salīdzinām noziedzības vilni, kas vēlās pār valsti 1992. gadā, ar 1996. gada datiem, redzams, ka tas ir noplacis gandrīz uz pusi: pērn ir reģistrēti apmēram 32 tūkstoši noziegumu.

Jāteic, ir izdarīts liels darbs, pamazām tiek sakārtota arī likumdošana, tiek pieņemti likumi, kas ierobežo noziedzības augšanu.

Jebkurā valstī lielas problēmas rada organizētā noziedzība. Latvijā tā parādījās astoņdesmito gadu beigās, ar katru gadu ir pieaudzis tās izdarīto noziegumu skaits, kvalitāte un sabiedriskā bīstamība. Sākumā noziedzīgo līdzekļu iegūšanai tika izmantotas nelegālas firmas, kas šuva džinsus, bet astoņdesmito gadu beigās tās nodarbojās ar valūtas operācijām un spekulāciju. Kad radās iespēja dibināt firmas, arī noziedzīgā pasaule iekļāvās šajā procesā. Cik zinu, tā tas notiek arī citās valstīs: kad vecā sistēma tiek sagrauta, bet jaunā vēl tikai veidojas, šajā nišā un likumdošanas vakuumā rodas aktīva darbība, kur arī noziedzīgā pasaule uzkrāj kapitālu un iegūst ekonomisko varu.

Sākot ar l994. gadu, kad tika sakārtota likumdošana, apzinot, paralizējot un likvidējot pamatus lielāko noziedzīgo grupējumu darbībai, noziedzības vilnis sāka samazināties. Tomēr jāteic, ka tanī pašā laikā noziegumi kļuvuši sarežģītāki. Tas pats rekets ārēji kļuvis liberālāks — tiek izmantoti visādi varianti ar dokumentu noformēšanu par it kā izdarītajiem pakalpojumiem.

Kā jau zināms, tika izskatīta krimināllieta par Haritonova darbību, “Pārdaugavas” grupējuma vadoņi Raigorodskis, Ļeskovs pašlaik atrodas Krievijā, mūsu noziedzīgās pasaules pārstāvis Balulis ir nogalināts Holandē, tika notiesāts noziedzīgā grupējuma “Cepelīni” vadītājs Fjodorovs, šīs grupas locekļi — tāda autoritāte kā Grigorjevs.

Izjūtot tiesību aizsardzības iestāžu spiedienu, noziedzīgā pasaule sāk izmantot jaunas metodes. Kā jau teicu, naudas izspiešanas process tiek noformēts gandrīz vai juridiski — uzrādītas pilnvaras parādu iekasēšanai, noformēta dokumentācija par vienreizēja darba veikšanu: apsardzi, kravu pavadīšanu utt., lai gan nekāds reāls darbs netiek veikts.

Noziedzīgo struktūru darbība šobrīd izpaužas arī dažādos mēģinājumos legalizēties un pieslēgties ekonomiskajiem un finansu darījumiem valsts uzņēmumu privatizācijā un ražošanas attīstībā. Tiek dibināti kopuzņēmumi ar ārvalstu sabiedrībām, bet “netīrā” nauda tiek legalizēta ar ārzonu firmu palīdzību. Latvija ir diemžēl viena no tām retajām valstīm Eiropā, kur vēl nav pieņemts likums, kas aizliedz nelikumīgi iegūtās naudas legalizāciju. Protams, ir ļoti grūti pierādīt, ka kopuzņēmuma kapitāls ir iegūts noziedzīgā ceļā, bet ārzonu firmas ir ārpus mūsu kontroles iespējām, lai gan starptautiskajā likumdošanā šādas iespējas ir paredzētas. Tomēr kriminālpolicijai nav bijušas problēmas sadarbībā ar jebkuru valsti, ja vien tie nav procesuāli jautājumi, kur dažādu valstu likumdošanā ir atšķirības.

Viens no smago noziegumu veidiem ir nelegālā tirdzniecība ar narkotiskajām vielām. Valstī pēdējā laikā aug noziegumu skaits, kas saistīti ar narkotiku iegādi, glabāšanu un realizāciju, narkotisko un stipras iedarbības vielu lietošanu. 1996. gadā ir reģistrēti 162 šādi gadījumi. Arī šie noziegumi ir latenti, un reģistrētie gadījumi neatklāj visu ainu. Jāatzīmē, ka pašlaik mūsu valstī ir atrastas visas narkotiskās vielas, kas vien pasaulē zināmas, vairs nav tādu narkotiku, kas nebūtu parādījušās Latvijā.

Satrauc, ka pieaug nepilngadīgo skaits, kas atrodas Narkotiku apkarošanas biroja uzskaitē par narkotisko un stipras iedarbības vielu lietošanu, pērn šādu jauniešu bija 522.

Ņemot vērā tehnikas attīstību un pārvietošanās iespējas, var teikt, ka mūsu noziedznieki uzdarbojas Eiropā un arī otrādi. Latvija ir tranzīta valsts arī narkotiku pārsūtīšanai gan uz Rietumiem, gan uz Austrumiem. Kokaīns, heroīns ir ļoti dārgas narkotikas un, paldies Dievam, Latvijā nav plaši izplatītas, tieši materiālo apstākļu dēļ tām ir slikts noiets. Toties lielas problēmas rada magoņu salmiņi. Pēdējo divu gadu laikā palielinājies konfiscētā magoņu salmu ekstrakta daudzums, ik nedēļu ir pāris gadījumu, kad Narkotiku apkarošanas birojs konfiscē vai nu magoņu salmus, vai magoņu salmu ekstraktu. To galvenie piegādes kanāli ir Lietuva, Ukraina, Centrālā Āzija. Efedrīns pie mums nonāk pa tā saukto Indijas ceļu: Deli, Maskava, Rīga, tālāk uz Vāciju.

Pēc Narkotiku apkarošanas biroja ierosmes ir sagatavoti vairāki likumdošanas akti, kas atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas 1961., 1971. un 1988. gada konvenciju un Eiropas Savienības prasībām. Jāatzīmē, ka lielu darbu paveikusi Labklājības ministrijas Narkotiku kontroles komiteja. Tā ir ANO Starptautiskās narkotiku kontroles padomes apstiprināta Latvijas Republikas nacionāla kompetenta institūcija, kas uz starptautisko nolīgumu pamata darbojas narkotiku legālās aprites kontroles jomā. 1996. gadā Iekšlietu ministrija iesniedza Saeimā priekšlikumus par grozījumiem Latvijas Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un Administratīvajā kodeksā par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām, atbilstoši šīs konvencijas prasībām. Šie grozījumi ir pieņemti un stājās spēkā ar šī gada 25. februāri. Te gan jāpiebilst, ka Valsts policijas iesniegtie priekšlikumi par nelikumīgi iegūtās naudas atmazgāšanu, par izmaiņām topošajā Kriminālkodeksā diemžēl ir palikuši bez uzmanības.

Mūsdienās tiesību aizsardzības institūcijām ir jāstrādā, koordinējot darbu gan policijā, gan prokuratūrā, gan tiesā. Arī te mūsu skatījumā viss nerit sevišķi gludi, tomēr domāju, ka tuvākajā laikā nonāksim pie kaut kādas skaidrības, jo, sākot ar deviņdesmito gadu vidu, noziedzība ir tik krasi mainījusies, ka ar tām metodēm un līdzekļiem, kas derēja pirms gadiem desmit, tagad cīnīties ar noziedzību mēs vairs nevaram.

Latvijas tiesību aizsardzības institūcijām, tajā skaitā arī Kriminālpolicijai, ir plaša sadarbība ar Eiropas valstīm, gandrīz katru dienu notiek informācijas apmaiņa un konkrēts darbs ar konkrētām lietām. Noziedznieki, kas ir izdarījuši noziegumus Latvijas teritorijā un pēc tam meklējuši patvērumu vai nu Austrumos, vai Rietumos, 99 procentos gadījumu vairs nevar justies droši ne vienā, ne otrā pusē. Jo, kā liecina prakse, agrāk vai vēlāk viņi tiek izdoti Latvijas valstij un saukti pie kriminālatbildības.

Virzība uz Eiropas Savienību liek paskatīties uz mūsu cietumu sistēmu un arī uz sadarbību no cita viedokļa. Ņemot vērā to, kas notiek Eiropā un Baltijas valstīs, ir skaidrs, ka cīņā ar noziedzību mums nekas jauns nav jāizdomā. Jo mūsdienās izgudrot riteni nevajag. Viss, ar ko mēs pašlaik cīnāmies, jau reiz pasaulē ir bijis. Mēs cenšamies pārņemt pozitīvo pieredzi cīņā ar nelikumīgi iegūtās naudas “atmazgāšanu”, par liecinieku tiesisko aizsardzību. Te par pamatu tika ņemta Amerikas Savienoto Valstu, Vācijas, Itālijas pieredze. Kā jau minēju, mūs neapmierina, ka diezgan lēni tiek izskatīti Valsts policijas, kā arī Iekšlietu ministrijas priekšlikumi par grozījumiem likumos vai jaunu likumu pieņemšanā.

Runa starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē “Sabiedrība, cilvēks, drošība” Rīgā 1997. gada 6. novembrī

Pēc ieraksta diktofonā ja palūkojamies pagātnē, redzam, ka visvairāk noziegumu Latvijā izdarīts 1992. gadā — 57120 . Tas ir straujš lēciens — divas reizes vairāk nekā astoņdesmito gadu beigās. Kādi iemesli šādam lēcienam? Bija gan komunistiskās sistēmas noriets, gan kapitālisma atjaunošanās. Sākotnējā posmā tirgus ekonomika radīja jaunus nozieguma veidus. Cilvēks iedzīvojās, izmantojot likuma nepilnības, radās jauni nelikumīgu ienākumu iegūšanas mehānismi. Viens no šādu noziegumu veidiem ir rekets. Tā ir jauna un pati izplatītākā noziedzības forma, kas deva impulsu organizētās noziedzības izveidei. Kāda ir tā dinamika? 1991. gadā bija 42 šāda veida noziegumi, bet 1996. gadā — jau 135. Vislielākais šo noziegumu skaits reģistrēts 1993. gadā — 180. Taču jūs labi saprotat, ka šie noziegumi ir ļoti latenti. Reketa īpatsvars citu noziegumu vidū 1996. gadā bija 0,7 procenti, bet, kā jau teicu, šis nozieguma veids ir īpaši latents un tā ir tikai daļa. Jāņem vērā arī tas, ka cietušie, jūtot savu neaizsargātību no likuma puses, bieži baidās no noziedzīgo grupējumu atriebības un nevēršas policijas iestādēs pēc palīdzības. Šogad beidzot tika pieņemts likums par liecinieku un cietušo aizsardzību, kas turpmāk policijai ļaus sekmīgāk cīnīties ar šāda veida noziegumiem.

Ņemot vērā vispārējās tendences un pamatojoties uz nesakārtotību likumdošanā, piemēram, vēl arvien nav pieņemts likums pret nelikumīgi iegūtās naudas legalizāciju, noziedzība kļūst sabiedriski aizvien bīstamāka ar izteikti negatīvākām sekām. To var raksturot kā organizēti transnacionālu ar jūtamu noziedzīgo grupējumu darbības jomu paplašināšanos un noziegumos izmantoto ieroču, speciālo tehnisko līdzekļu un augsta līmeņa transportlīdzekļu īpatsvara palielināšanos. Jāteic, tagad valstī notiek tādi noziegumi, kas pirms gadiem desmit, piecpadsmit mums pat sapņos nerādījās. Tie ir noziegumi finansu nozarē, viltotas kredītkartes, datornoziegumi.

Smago noziegumu klāstā pieaudzis slepkavību skaits. Piemēram, 1991. gadā valstī bija reģistrētas 213 slepkavības, 1993. gadā to bija jau 429, bet pērn — 1031.

Par spīti pārejas perioda politiskajiem un sociālajiem apstākļiem, kriminālpolicijai ne tikai ir izdevies apturēt noziedzības uzliesmojuma draudus, bet pat tos samazināt. Ja salīdzinām noziedzības vilni, kas vēlās pār valsti 1992. gadā, ar 1996. gada datiem, redzams, ka tas ir noplacis gandrīz uz pusi: pērn ir reģistrēti apmēram 32 tūkstoši noziegumu.

Jāteic, ir izdarīts liels darbs, pamazām tiek sakārtota arī likumdošana, tiek pieņemti likumi, kas ierobežo noziedzības augšanu.

Jebkurā valstī lielas problēmas rada organizētā noziedzība. Latvijā tā parādījās astoņdesmito gadu beigās, ar katru gadu ir pieaudzis tās izdarīto noziegumu skaits, kvalitāte un sabiedriskā bīstamība. Sākumā noziedzīgo līdzekļu iegūšanai tika izmantotas nelegālas firmas, kas šuva džinsus, bet astoņdesmito gadu beigās tās nodarbojās ar valūtas operācijām un spekulāciju. Kad radās iespēja dibināt firmas, arī noziedzīgā pasaule iekļāvās šajā procesā. Cik zinu, tā tas notiek arī citās valstīs: kad vecā sistēma tiek sagrauta, bet jaunā vēl tikai veidojas, šajā nišā un likumdošanas vakuumā rodas aktīva darbība, kur arī noziedzīgā pasaule uzkrāj kapitālu un iegūst ekonomisko varu.

Sākot ar l994. gadu, kad tika sakārtota likumdošana, apzinot, paralizējot un likvidējot pamatus lielāko noziedzīgo grupējumu darbībai, noziedzības vilnis sāka samazināties. Tomēr jāteic, ka tanī pašā laikā noziegumi kļuvuši sarežģītāki. Tas pats rekets ārēji kļuvis liberālāks — tiek izmantoti visādi varianti ar dokumentu noformēšanu par it kā izdarītajiem pakalpojumiem.

Kā jau zināms, tika izskatīta krimināllieta par Haritonova darbību, “Pārdaugavas” grupējuma vadoņi Raigorodskis, Ļeskovs pašlaik atrodas Krievijā, mūsu noziedzīgās pasaules pārstāvis Balulis ir nogalināts Holandē, tika notiesāts noziedzīgā grupējuma “Cepelīni” vadītājs Fjodorovs, šīs grupas locekļi — tāda autoritāte kā Grigorjevs.

Izjūtot tiesību aizsardzības iestāžu spiedienu, noziedzīgā pasaule sāk izmantot jaunas metodes. Kā jau teicu, naudas izspiešanas process tiek noformēts gandrīz vai juridiski — uzrādītas pilnvaras parādu iekasēšanai, noformēta dokumentācija par vienreizēja darba veikšanu: apsardzi, kravu pavadīšanu utt., lai gan nekāds reāls darbs netiek veikts.

Noziedzīgo struktūru darbība šobrīd izpaužas arī dažādos mēģinājumos legalizēties un pieslēgties ekonomiskajiem un finansu darījumiem valsts uzņēmumu privatizācijā un ražošanas attīstībā. Tiek dibināti kopuzņēmumi ar ārvalstu sabiedrībām, bet “netīrā” nauda tiek legalizēta ar ārzonu firmu palīdzību. Latvija ir diemžēl viena no tām retajām valstīm Eiropā, kur vēl nav pieņemts likums, kas aizliedz nelikumīgi iegūtās naudas legalizāciju. Protams, ir ļoti grūti pierādīt, ka kopuzņēmuma kapitāls ir iegūts noziedzīgā ceļā, bet ārzonu firmas ir ārpus mūsu kontroles iespējām, lai gan starptautiskajā likumdošanā šādas iespējas ir paredzētas. Tomēr kriminālpolicijai nav bijušas problēmas sadarbībā ar jebkuru valsti, ja vien tie nav procesuāli jautājumi, kur dažādu valstu likumdošanā ir atšķirības.

Viens no smago noziegumu veidiem ir nelegālā tirdzniecība ar narkotiskajām vielām. Valstī pēdējā laikā aug noziegumu skaits, kas saistīti ar narkotiku iegādi, glabāšanu un realizāciju, narkotisko un stipras iedarbības vielu lietošanu. 1996. gadā ir reģistrēti 162 šādi gadījumi. Arī šie noziegumi ir latenti, un reģistrētie gadījumi neatklāj visu ainu. Jāatzīmē, ka pašlaik mūsu valstī ir atrastas visas narkotiskās vielas, kas vien pasaulē zināmas, vairs nav tādu narkotiku, kas nebūtu parādījušās Latvijā.

Satrauc, ka pieaug nepilngadīgo skaits, kas atrodas Narkotiku apkarošanas biroja uzskaitē par narkotisko un stipras iedarbības vielu lietošanu, pērn šādu jauniešu bija 522.

Ņemot vērā tehnikas attīstību un pārvietošanās iespējas, var teikt, ka mūsu noziedznieki uzdarbojas Eiropā un arī otrādi. Latvija ir tranzīta valsts arī narkotiku pārsūtīšanai gan uz Rietumiem, gan uz Austrumiem. Kokaīns, heroīns ir ļoti dārgas narkotikas un, paldies Dievam, Latvijā nav plaši izplatītas, tieši materiālo apstākļu dēļ tām ir slikts noiets. Toties lielas problēmas rada magoņu salmiņi. Pēdējo divu gadu laikā palielinājies konfiscētā magoņu salmu ekstrakta daudzums, ik nedēļu ir pāris gadījumu, kad Narkotiku apkarošanas birojs konfiscē vai nu magoņu salmus, vai magoņu salmu ekstraktu. To galvenie piegādes kanāli ir Lietuva, Ukraina, Centrālā Āzija. Efedrīns pie mums nonāk pa tā saukto Indijas ceļu: Deli, Maskava, Rīga, tālāk uz Vāciju.

Pēc Narkotiku apkarošanas biroja ierosmes ir sagatavoti vairāki likumdošanas akti, kas atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas 1961., 1971. un 1988. gada konvenciju un Eiropas Savienības prasībām. Jāatzīmē, ka lielu darbu paveikusi Labklājības ministrijas Narkotiku kontroles komiteja. Tā ir ANO Starptautiskās narkotiku kontroles padomes apstiprināta Latvijas Republikas nacionāla kompetenta institūcija, kas uz starptautisko nolīgumu pamata darbojas narkotiku legālās aprites kontroles jomā. 1996. gadā Iekšlietu ministrija iesniedza Saeimā priekšlikumus par grozījumiem Latvijas Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un Administratīvajā kodeksā par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām, atbilstoši šīs konvencijas prasībām. Šie grozījumi ir pieņemti un stājās spēkā ar šī gada 25. februāri. Te gan jāpiebilst, ka Valsts policijas iesniegtie priekšlikumi par nelikumīgi iegūtās naudas atmazgāšanu, par izmaiņām topošajā Kriminālkodeksā diemžēl ir palikuši bez uzmanības.

Mūsdienās tiesību aizsardzības institūcijām ir jāstrādā, koordinējot darbu gan policijā, gan prokuratūrā, gan tiesā. Arī te mūsu skatījumā viss nerit sevišķi gludi, tomēr domāju, ka tuvākajā laikā nonāksim pie kaut kādas skaidrības, jo, sākot ar deviņdesmito gadu vidu, noziedzība ir tik krasi mainījusies, ka ar tām metodēm un līdzekļiem, kas derēja pirms gadiem desmit, tagad cīnīties ar noziedzību mēs vairs nevaram.

Latvijas tiesību aizsardzības institūcijām, tajā skaitā arī Kriminālpolicijai, ir plaša sadarbība ar Eiropas valstīm, gandrīz katru dienu notiek informācijas apmaiņa un konkrēts darbs ar konkrētām lietām. Noziedznieki, kas ir izdarījuši noziegumus Latvijas teritorijā un pēc tam meklējuši patvērumu vai nu Austrumos, vai Rietumos, 99 procentos gadījumu vairs nevar justies droši ne vienā, ne otrā pusē. Jo, kā liecina prakse, agrāk vai vēlāk viņi tiek izdoti Latvijas valstij un saukti pie kriminālatbildības.

Virzība uz Eiropas Savienību liek paskatīties uz mūsu cietumu sistēmu un arī uz sadarbību no cita viedokļa. Ņemot vērā to, kas notiek Eiropā un Baltijas valstīs, ir skaidrs, ka cīņā ar noziedzību mums nekas jauns nav jāizdomā. Jo mūsdienās izgudrot riteni nevajag. Viss, ar ko mēs pašlaik cīnāmies, jau reiz pasaulē ir bijis. Mēs cenšamies pārņemt pozitīvo pieredzi cīņā ar nelikumīgi iegūtās naudas “atmazgāšanu”, par liecinieku tiesisko aizsardzību. Te par pamatu tika ņemta Amerikas Savienoto Valstu, Vācijas, Itālijas pieredze. Kā jau minēju, mūs neapmierina, ka diezgan lēni tiek izskatīti Valsts policijas, kā arī Iekšlietu ministrijas priekšlikumi par grozījumiem likumos vai jaunu likumu pieņemšanā.

............................

Runa starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē “Sabiedrība, cilvēks, drošība” Rīgā 1997. gada 6. novembrī

Pēc ieraksta diktofonā

Juris Jasinkevičs,

Interpola Latvijas biroja priekšnieks:

Interpola iespējas noziegumu

novīršanā un atklāšanā

Esmu ļoti gandarīts, ka atrodos šajā konferencē, kur esam sanākuši, lai apmainītos ar informāciju un lai veiksmīgāk strādātu. Interpola galvenais spēks ir informācija. Tā garantē drošību. Ko nozīmē informācija, to ļoti labi saprot visi, kas te atrodas. Gadsimta sākumā japāņi teica: dodiet mums informāciju un jaunu tehnoloģiju, un mēs parādīsim, kā ir jādzīvo. Un Japāna attīstās tā, ka viņi var parādīt, kā ir jādzīvo visiem.

Pasaules Interpola sākums ir 1914. gadā, tā informācija, kas tur uzkrāta, nav pazaudēta līdz šodienai, neņemot vērā ne politiskos, ne citus šķēršļus. Latvija pirmo reizi Interpolā iestājās 1931. gadā, pēc tam no 1940. gada bija pārtraukums, kā jūs labi zināt. Pēdējais Latvijas pārstāvis Interpolā Jēkabs Silarājs, Latvijas Kriminālpolicijas priekšnieks, tika arestēts 1940. gadā un 1941. gadā nošauts. Tātad 50 gadus mūsu valstī Interpols nebija zināms. 1991. gadā mēs sākām pirmos soļus sadarbībā ar kaimiņiem, pirmā lieta bija par zādzību kādā Lietuvas veikalā. Tad attīstījās sakari ar Krieviju, Igauniju utt. 1992. gadā mēs sagatavojām dokumentus, un 4. novembrī mūs uzņēma Interpolā — Starptautiskajā kriminālpolicijas organizācijā.

Sākām strādāt. Izveidojām Interpola biroju, sākumā tur bija divi cilvēki — priekšnieks un inspektors. Pamazām, soli pa solim sākām darboties, domāju, ka rezultāti ir diezgan normāli. Pilnībā ar tiem es neesmu apmierināts, bet par sasniegto pastāstīšu.

Mazliet par jaunām tendencēm noziedzībā Latvijā. Starp Baltijas valstīm mēs esam trešajā vietā: Igaunijā ir 240 noziegumu uz desmit tūkstošiem iedzīvotāju (tā ir oficiālā statistika par pagājušo gadu), Lietuvā ir 180 noziegumu, bet Latvijā — 150.

Runājot par sabiedrisko kārtību, saprotams, ka galvaspilsēta ir valsts seja. Esmu ticies ar ārvalstu vēstniekiem, un viņi uzskata, ka Rīga ir drošāka pilsēta nekā Viļņa un Tallina. Iespējams gan, ka šo atzinumu iespaidoja tas, ka mūsu pārrunas bija pēc gadījuma Viļņā, kad smagi piekāva un aplaupīja Francijas diplomātu. Toreiz viss diplomātiskais korpuss bija ļoti satraukts. Viņi pieteicās vizītē uz mūsu biroju un katrs atsevišķi centās noskaidrot, kā ir Latvijā un Rīgā. Es arī ar oficiālo statistiku varu pierādīt, ka, salīdzinot ar situāciju pirms pieciem gadiem, sabiedriskā kārtība galvaspilsētā ir uzlabojusies. Protams, tas nav tikai Kriminālpolicijas nopelns, bet arī Kārtības policijas, Ceļu policijas, Mobilā pulka sasniegums. Domāju, ka turpmāk sabiedriskā kārtība vēl uzlabosies.

Šīs tendences ir atkarīgas gan no Latvijas sociālā, gan ekonomiskā stāvokļa, tās ietekmē arī valsts demogrāfiskais un ģeogrāfiskais stāvoklis. Varu piekrist tam, ko teica Lūka kungs — kopumā noziedzības līmenis stabilizējas, un daži veidi samazinās. Samazinās huligānisms uz ielām, arī laupīšanas. Nesamazinās bruņotie laupītāju uzbrukumi firmām, birojiem, veikaliem utt. Bet kopumā noziedzības līmenis stabilizējas, un pat brutālais rekets tagad izskatās citādi.

Igaunijas Drošības policijas šefs Jiri Ihrs pirms mēneša ļoti plaši izklāstīja informāciju, ka Igaunijas teritoriju aizvien vairāk ietekmē Krievijas “pelēkais” bizness ar savām investīcijām utt. Arī pie mums ir visādas ietekmes, ne tikai Krievijas. Vai šis bizness ir pelēkais vai gaišais, vai vēl kāds cits, to mēs pagaidām nevaram pateikt.

Tomēr šobrīd Baltijas valstīs var konstatēt apmēram vienādas tendences. Saprotams, ir arī atšķirības, jo Igaunijā ir tikai viena liela osta — Tallina, Lietuvā — Klaipēda, mums ir Rīga, Ventspils un būs, kā mēs prognozējam, osta monstrs — Liepāja. Viss būs atkarīgs, no kurienes nāks investīcijas — vai no Krievijas (zinām, ka Liepājā bija Voļskis ar biznesmeņu komandu), vai no Amerikas, vai Skandināvijas, vai Vācijas. Vai osta būs brīvā ekonomiskā zona, kas tiks sadalīta starp investoriem, vai arī uzvarēs kāds viens investors, kā tagad visur uzvar “Warner Baltija” un redzama investīciju intervence no Norvēģijas?

Tas viss ir pozitīvi, bet veidojas arī jauna organizētā noziedzība ar pavisam jaunu fonu, ar pavisam citu seju, ar ekonomiski finansiālu pieeju. To mans draugs Jiri Ihrs konstatēja par Igauniju, mēs to pašu varam teikt arī par Latviju.

Te sastopamies gan ar ekonomiskiem noziegumiem, gan kontrabandu, gan ar finansiāliem noziegumiem banku sistēmā, gan ar nelikumīgi iegūtas naudas “atmazgāšanu”, ko mēs pagaidām nevaram ne definēt, ne konstatēt, kamēr mums nav likuma. Likums top, bet ļoti lēni, mēs nesaprotam, kāpēc tā.

Ideja par to parādījās jau pirms trim četriem gadiem. Pēc tam 1995. gadā atbrauca Interpola darba grupa, kuras sastāvā bija arī finansu noziegumu apkarošanas speciālisti no Amerikas, no Zviedrijas. Viņi izpētīja mūsu situāciju, sastādīja ziņojumu, ko es kā slepenu iedevu darba grupai. Pēc tam tas nezin kā nonāca presē. Tas varbūt arī nebija tik slikti. Bet tagad šī darba grupa zvana katru mēnesi un interesējas, kāpēc likums nav pieņemts.

Nu otrajā lasījumā likums ir pieņemts, no 42 noziegumiem, kas bija Iekšlietu ministrijas variantā, likumprojektā ir palikuši tikai pieci, visgalvenākie un vissvarīgākie, bet ne kontrabandas, ne citu svarīgu noziegumu, kam bija jābūt šajā likumā, pagaidām projektā nav. Taču likums vēl nav pieņemts, tas top, un mēs ceram, ka tiks pieņemts tas, kas ir vajadzīgs. Un tad kopā ar jums pildīsim to un cīnīsimies ar jauno fenomenu — nelikumīgi iegūtas naudas “atmazgāšanu”.

Pagaidām mēs vācam materiālus kopā ar Finansu policiju. Līdz šim nav izlemts, kāda struktūra atbildēs un kādai struktūrai no bankas jāziņo par “pelēko” naudu, par firmām, kontiem un pārskaitījumiem, kas jāpārbauda. Domājams, ka tā būs Finansu policija. Valsts policija tai neuzticas, arī prokuratūra uzskata, ka tas varbūt nav pareizi, bet es domāju, ka šai izvēlei tomēr jāpiekrīt. Tas ir pietiekami kvalitatīvs darba spēks un tā ir pietiekami daudz, lai mums veiktos ar šo noziegumu apkarošanu.

Runājot par organizēto noziedzību, amerikāņi nelieto apzīmējumu “krievu mafija”, viņi runā par Eiroāzijas noziedzības grupējumiem. Jo Amerikā lielas problēmas sagādā Kolumbijas narkobiznesa mafija un arī Ķīnas mafija, kurai ir liela ietekme organizētajā noziedzībā.

Vācieši uzskata Austrumeiropas bloku kā vienu un uzsver, ka ne visi bijušie iekšlietu un drošības dienesta darbinieki strādā godīgā biznesā. Jo tomēr daži no viņiem strādā arī melnajā biznesā un darbojas pret oficiālajām struktūrām. Tāds ir arī mans viedoklis.

Ļoti uzmanīgi mūsu situāciju pētī Austrijas kolēģi. Viņiem ir darba grupa par Austrumu bloku. Jo arī tur jūtama Krievijas mafijas ietekme, ko ļoti vienkārši nosaka fakts, ka daudzi organizētās noziedzības līdzdalībnieki ieguvuši Izraēlas pilsonību, bet Izraēlas pilsoņiem iebraukšanai Austrijā nav vajadzīga vīza. Šīm aprindām ir liela ietekme Austrijas bankās.

Kas raksturo Franciju? Viss it kā liecināja par labu tiesības sargājošajai sistēmai. Bet tad viņi paskaitīja, ka Parīzē un tās apkaimē ir 5500 ķīniešu restorānu. Bet organizētās noziedzības apkarošanas teorētiķi uzskata, ka tieši ķīniešu restorāni ir nelikumīgi iegūtās naudas “atmazgāšanas” punkti. Tātad frančiem pēkšņi radusies negaidīta problēma.

Itālijas mafija tagad ir ar ekonomisku seju. Ja pie mums noziedzība ir transnacionāla un daudznacionāla, tad Itālijas mafijā darbojas noziedznieku klani, tur noziedzību vieno radnieciskas saites un ir korupcijas fakti visos varas līmeņos. Var jau būt, ka arī mūsu valstī organizētajai noziedzībai ir kaut kāda ekonomiska vara, bet mūsu uzdevums ir, lai tā neietekmētu politisko varu.

Interpola biroja galvenais darbības virziens ir cīņa pret organizēto noziedzību visās izpausmēs, arī pret starptautisko terorismu. Paldies Dievam, pagaidām šajā ziņā mums nav bijis nekā vairāk par tā sauktā Viktora lietu.

Vēl mūsu uzmanības lokā ir narkobizness. Gribu piebilst pie tā, ko teica Lūka kungs, ka mums jāizveido vienota “dūre” kopā ar muitu, kurai tagad nav nekā tehniskā ziņā. Par skeneriem, kas varētu pārbaudīt konteinerus, domāju, ka mēs pagaidām nevaram pat sapņot, ja mūsu muitai nepalīdzēs “Warner Baltija”, — šī ierīce ļoti dārgi maksā. Ir jāsakārto arī robeža, lai mēs varētu pārtvert narkotiku tranzīta jauno ceļu, kas tagad no Balkānu valstīm un Turcijas ir pārcelts cauri Vidusāzijas valstīm un Krieviju uz Rietumeiropu. Ir fakti, ka kravas ar heroīnu aizturētas pirms Latvijas robežas un arī jau pēc Latvijas šķērsošanas Holandē. Tas pierāda, ka šis tranzītceļš pastāv un attīstīsies, mums visiem jābūt gataviem šādam pavērsienam. Es ņemu vērā, ka arī jums ir pietiekami daudz informācijas, jūs varat to analizēt un ziņot oficiālajām iestādēm - Interpolam, Kriminālpolicijai, Drošības policijai utt.

Mūsu galvenie sadarbības partneri. Pats par sevi saprotams, ka tā ir Lietuva un Igaunija, tur savus kolēģus mēs saprotam no pusvārda. Pēc pieprasījumu daudzuma tā ir Krievija — tūkstotis pieprasījumu, tātad tūkstoš mums pārbaudāmo lietu ir ar Krieviju. Pēc tam 500 pieprasījumu — Vācija, tās galvenokārt ir par automašīnu zādzībām. Tālāk seko Lietuva, Polija, Skandināvijas valstis, Austrija, Igaunija. Ar Igauniju sadarbība ir nedaudz samazinājusies, jo Igaunija vairāk orientējas uz Somiju un uz sakariem Sanktpēterburgas virzienā. Vēl arī Ukraina, Baltkrievija utt. Interpola Latvijas birojs šobrīd sadarbojas ar vairāk nekā 70 valstīm, bet Interpola sastāvā tagad ir 177 valstis.

Gribu atgādināt dažus negatīvus piemērus par mūsu sadarbību, ir arī pozitīvi, bet domāju, ka jāatgādina tieši negatīvie.

Bija ļoti nepatīkams gadījums ar Baltkrieviju. Tur sagrāba ķīlnieku, pieprasīja naudu, nosauca kontu kādā no mūsu bankām. Bet banka ziņoja konta īpašniekam, ka par viņa kontu interesējas policija. Ķīlnieku nogalināja.

Kanādas piemērs. Arī tur notika izspiešana, nosauca kontu Latvijas bankā. Mēs oficiāli ar prokuratūras sankciju pieprasījām bankai ziņas par šo kontu. Nākamajā dienā man zvana kolēģis no Kanādas: “Juri, tu un tavs kantoris ir korumpēts, jūs pārdevāt informāciju, ka mēs interesējamies par šo kontu!” Sāku pratināt savus darbiniekus, tur biju es, izpildītājs, tālāk ķēdīte gāja uz prokuratūru un uz banku. Bankā man teica, ka mūsu pieprasījums oficiālā kārtībā caur sekretāri, operatoru priekšnieku utt. ceļojis līdz operatoram. Kopumā tie varēja būt desmit, piecpadsmit cilvēku. Savā pieprasījumā es izklāstīju visu par noziegumu, lai būtu saprotams, par ko ir runa. Bet tā rīkoties ar mūsu dokumentiem nedrīkst! Mēs šo gadījumu izmeklēsim ļoti sīki un skrupulozi, un, lai gan visi dievojas, ka neviens nav ziņojis, tāds gadījums nedrīkst būt.

Par sadarbību ar bankām ir arī pozitīvi piemēri. Jau pirms četriem gadiem mēs uzaicinājām pārstāvjus no Komercbankas uz Interpola konferenci. Tas ir atļauts — aicināt uz šādām sanāksmēm biznesa pārstāvjus, kuriem mēs uzticamies. Pēc tam uz konferenci par datornoziegumiem bija pārstāvji no Latvijas Krājbankas, bet par naudas viltošanu Klausa kungs no Latvijas Bankas. Bija ļoti patīkami dzirdēt divas dienas pēc konferences beigām zvanu no mūsu ģenerālsekretariāta, kur kolēģis man saka: “Jauki, ka tu mums atsūtīji ļoti aktīvu un par naudas viltošanu zinošu cilvēku, kas turklāt ļoti labi runā angliski.”

Gribu aicināt, lai arī no detektīvu struktūrām darbinieki piedalās starptautiskās konferencēs, tiekas ar kolēģiem ārzemēs, apmainās ar informāciju, dibina kontaktus.

Par “Viktora” lietu. Tas bija klasisks policijas sadarbības paraugs. Ne tikai starp mūsu policijām, jo te darbojās dažādas struktūras, arī “Warner Baltija” drošības dienests, arī Interpols. Pirmo impulsu mums iedeva Igaunijas kolēģi, pēc tam ļoti palīdzēja Austrijas kolēģi, Krievijas kolēģi. Ja mēs tā strādāsim arī citās lietās, tad mums veiksies. Un jūs jau zināt, ka veicas tiem, kas dara.

Pagaidām Latviju mazāk skar noziegumi, kuros izmanto Internetu un datorus, lai gan arī tie jau sākas. Sākām meklēt speciālistu, ko sūtīt uz konferenci par datornoziegumiem, un neatradām, jo tas speciālists, kas nodarbojās ar “Viktora” lietu, ir ar mazliet citu ievirzi.

Speciālists, kas strādāja pie mums un pats taisīja programmas, vasarā pienāca pie manis un teica, ka labprāt strādātu Interpolā, darbs viņam patīk, bet ģimene piespiež aiziet uz firmu, kur var labāk nopelnīt — viņam tur maksā trīs reizes vairāk. Ko es viņam varēju atbildēt? Tikai to, ka ļoti žēl.

............................

Runa starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē “Sabiedrība, cilvēks, drošība” Rīgā 1997. gada 6. novembrī

Pēc ieraksta diktofonā

Dr.iur. Andris Vilks,

Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas prezidents:

Kriminālais bizness

un mūsdienu drošības problēmas

Ieskati var būt visdažādākie, arī pretēji. Bez šaubām, mūsu vidū ir optimisti, kas uzskata pašreizējo drošības stāvokļa situāciju par pietiekami labvēlīgu un, es teiktu, pat augsti pozitīvu. Jā, tie ir optimisti, kas apgalvo, ka noziedzība pēdējos piecus gadus gandrīz vai izteikti samazinās. Tiek runāts arī par to, ka šeit liela loma ir Valsts un Municipālajai policijai, privātdetektīviem un tamlīdzīgi. Tas ir apmēram tā kā stāvēt jūras malā un skatīties, ka viļņi mazliet samazinās.

Bez šaubām, mums ir arī pesimisti, kas apgalvo, ka stāvoklis ir galēji slikts, ka stāvoklis ir katastrofāls, jo it kā tās noziedzības tendences, kas mums ir fiksētas, ne vienmēr atspoguļo to, kas te varētu būt: stāvoklis ir drausmīgs un katastrofāls... Arī šeit tika pausts Bekasova kunga viedoklis, ka Latvija diemžēl neieņem pirmo vietu pasaulē, ja mēs izrēķinām noziedzības koeficientu uz simttūkstoš iedzīvotājiem — mēs esam tikai ceturtajā vietā. Tomēr pirmajā sešniekā mēs esam tikuši. Bez šaubām, šāds traktējums varētu liecināt par smagu un katastrofālu situāciju. Bet te ir arī kāds priecējošs moments — darba pietiks mums visiem! Gan Valsts policijas pārstāvjiem, gan Municipālās policijas darbiniekiem, pietiks, protams, arī privātdetektīviem, apsardzes organizācijām un tamlīdzīgi. Arī kriminologiem, kas rēķinās, pārrēķinās, aprēķinās.

Ir vēl arī kāda cita pieeja. Tā ir tā sauktā profesionālā, es to varu atzīt arī par reālo. Un tā vislielākā mērā ir saistīta ar pozīciju, ko pauž Valsts policijas pārstāvji, Municipālās policijas darbinieki, arī detektīvi, arī privāto drošības struktūru pārstāvji, vadītāji u. tml. Un šis viedoklis — un tas ir jāņem vērā — ir arī tām personām, kas stāv barikāžu otrajā pusē, respektīvi, kriminālajās struktūrās.

Mums jāapzinās, ka pašreiz labākajā gadījumā varam runāt par zināmu kriminogēnā stāvokļa it kā stabilizāciju. Bet tajā pašā laikā jāņem vērā apdraudējumu kopums, kam varbūt ne vienmēr ir krimināla nokrāsa, bet galvenokārt psiholoģiska, emocionāla, informatīva vai arī saistīta ar dzimumapdraudējumiem, ar materiāliem apdraudējumiem, jo samazinās dzīves kvalitātes līmenis un ienākumi. Tas saistās arī ar sadzīves apdraudējumiem, tie pieaug, un cilvēki pēc būtības sāk dzīvot bīstamākos un arī apdraudētākos apstākļos. Paldies Dievam, ka no iepriekšējās nakts Rīgas ielas tiek apgaismotas, jācer, ka šī niansīte iedegs mums kaut nelielu optimisma dzirksti. Bet jāatzīst ir vēl kas — arī noziedzība, kā Lūka kungs te teica, kļūst aizvien bīstamāka, var teikt — citāda. Tā kļūst nežēlīgāka, cietsirdīgāka. Tā pati unikālā sērijveida slepkavība Iecavā, kāda Latvijā nav pieredzēta, tieši par to arī liecina.

Ir tāds interesants jautājums: vai pēc būtības dezorganizētā sabiedrībā, sabiedrībā, kas transformējas no sociālisma laika perioda uz it kā brīvu ekonomisku un demokrātisku sabiedrību, respektīvi, vai šīs dezorganizācijas laikā ir iespējama noziedzības nesamazināšanās? Vai ir iespējams tīrs bizness kā tāds? Diezin vai. Un pašreiz šī kopējā spriedze, bez šaubām, pieaug. Jāatzīst, ka statistikas dati, kas ataino noziedzības tendences, ir visai specifiski. Un te pareizi tika teikts, ka ir lieli meli, ir mazi meli un, bez šaubām, ir arī statistika. Lai nu kāda tā būtu, ar šiem datiem mums ir jāoperē. Un patiesi — statistika rāda, ka Latvijā 1997. gada deviņos mēnešos reģistrēto noziegumu skaits ir krietni vien mazāks nekā Igaunijā un arī Lietuvā. Tas šķiet ļoti amizanti. Vakar šo jautājumu es uzdevu seminārā cienījamam profesoram Lepa kungam: kāpēc Igaunijā, kur dzīvo par miljonu mazāk cilvēku, ir reģistrēts vairāk noziegumu nekā Latvijā? Tas ir viens. Kāpēc noziedzība tikai pie mums samazinās, bet pārējās Baltijas valstīs salīdzinoši vienādos ekonomiskos apstākļos pieaug? Ar ko tas varētu būt izskaidrojams? Vai ir kādi specifiski faktori un argumenti? Lepa kungs atbildēja ļoti korekti, viņš teica — man tā šķiet, ka pie mums godīgāk reģistrē noziegumus, pie mums godīgāk attiecas pret faktiem, kas ir reāli fiksēti.

Jārunā arī par tā saukto integrēto kategoriju — noziedzību, kas atspoguļota ne tikai kriminālajā statistikā, bet par ko liecina arī kriminoloģiskie pētījumi. Un tie liecina, ka labākajā gadījumā mums stāvoklis ir stabils un kopumā ik gadus tiek reģistrēta apmēram trešā daļa izdarīto noziegumu. Tas nozīmē, ka valstī mums varētu būt reģistrēts ap 400 000 kriminālnodarījumu, jo dažādu iemeslu dēļ arī cietušie negriežas tiesību aizsardzības struktūrās.

Ļoti savdabīgs fenomens, kas iespaido šo nereģistrācijas tendenci, ir tā sauktā vienošanās starp nozieguma upuriem, apdraudējuma objektiem un apdraudētājiem. Ja tas risinās tiesību aizsardzības institūcijās — policijā, prokuratūrā vai tiesā, lai tā arī būtu, ja tas notiek uz tiesiski normāliem pamatiem. Bet, ja tas notiek ārpus tiesību aizsardzības struktūrām? Šajā gadījumā pēc būtības kriminālās struktūras izpilda savdabīgas tiesību regulācijas, arbitrāžas, reitera funkcijas, un tad to nevar uzskatīt par normālu parādību. Un patiesi — kriminālās struktūras pēdējā laikā veic izlīguma vai samierināšanas funkcijas, bez šaubām, parādu atgūšanas, arī saistību nodrošināšanas un garanta funkcijas.

Atcerēsimies kādu interesantu epizodi, kas notika šajā gadā. Tiesību aizsardzības struktūras vairākus gadus centās dabūt pazīstamo Baluli no Holandes uz šejieni. Nekas nesanāca. Centās uzlikt arestu īpašumam, paskatīties, kas atrodas kontos. Atkal nekas nesanāca. Bet tad, kad šī autoritāte nepildīja savas saistības un solījumus attiecībā uz citām struktūrām, kriminālistu tiesa lēmumu pieņēma ļoti ātri un nekavējoties arī izpildīja. Rezultātu mēs visi zinām.

Un tā — kriminālās struktūras vai arī ēnu struktūras it kā, pirmkārt, nodrošina sabiedrisko kārtību un, otrkārt, pilda tiesību regulācijas funkcijas. Tās varbūt atsevišķos gadījumos nav mazāk efektīvas kā tām struktūrām, kam tas ir jāpilda.

Kriminālās struktūras kā biznesa elementi. Uz ko tas balstās? Tas ir saistīts ar to, ka jebkuri krimināli nodarījumi, to subjekti, grupas vai struktūras ir orientēti, lai iegūtu materiālus ienākumus. Gluži tāpat kā biznesā. Noziegums galvenokārt tiek izdarīts tādēļ, lai iegūtu ienākumus vai iespējas, vai arī tiesības iegūt šādus ienākumus. Orientācija skaidri izteikta.

Aktivitāte. Tā kriminālajās struktūrās ir ne mazāk nozīmīga un izteikta kā saimnieciskajā darbībā. Pēc būtības orientācija ir vēl mērķtiecīgāka, vēl striktāka, nekā tas varētu būt parastajā biznesā. Uzņēmējs ne vienmēr, uzsākot biznesu, zina, kādā jomā viņš nodarbosies, ar ko viņš saskarsies, ne vienmēr viņš zina, ar ko var sadarboties un kāds būs šīs sadarbības rezultāts. Kriminālajās struktūrās tas viss ir skaidri zināms. Ir skaidri aptverts, uz ko viņi iet, kas viņiem jādara, lai vajadzīgo iegūtu.

Uzņēmējdarbība Latvijā veidojas, ne pārāk daudz ir atzītu speciālistu. Jāteic, ka profesionālisms kriminālajās struktūrās ir uz pietiekami augsta līmeņa. Aroda speciālisti jebkurā nozarē ir pietiekami izteikti.

Uzņēmējdarbība kriminālo aktivitāšu antisabiedriskajā jomā ir visai specifiska un vieglāk realizējama. Te nav vajadzīgs sapulcēt dibinātājus, nav nepieciešams izstrādāt statūtus, nevajag dibināšanas sapulces, nevajag arī nekādus pamatdokumentus, un nevajag arī šo uzņēmumu reģistrēt. Tātad tas viss ir daudz vienkāršāk. Un nodarboties ar nelikumīgo iegūšanu ir daudz produktīvāk un arī efektīvāk.

Ekonomiskām darbībām, kam krimināls raksturs, pēc būtības ir nolīguma jeb darījuma statuss. Tas vispirms ir nolīgums starp cietušo un noziedznieku, no otras puses, tas ir arī nolīgums starp noziedzniekiem vai kriminālajām struktūrām un tiesību aizsardzības iestādēm, kas saistītas ar lietas neierosināšanu, ar lietas izbeigšanu, ar sistēmu, kādā veidā izvēlas drošības līdzekļus. Un ļoti daudzos gadījumos tas nāk par labu kriminālajām struktūrām. Arī piespriežot noteiktus soda mērus, reketieriem 47 procentos gadījumu tiek piespriests nosacīts soda veids.

Valsts likumdošana paredz, kādas darbības ir atzīstamas par krimināli sodāmām un kādas nav. Pašreiz likumdošana mums pietiekami daudz “klibo”.

Pēdējais elements — peļņa. Kriminālajās struktūrās peļņa ir tūkstoškārtīga, salīdzinot ar izdarītajiem ieguldījumiem. Mēs esam sākuši skaitīt — cik ieņemam, cik zaudējam, cik nepieciešams iegūt katrai no firmām, ko jūs pārstāvat, ko mēs pārstāvam, cik lieli ir zaudējumi. Sākām aprēķināt, cik lielus zaudējumus nodara kriminālās struktūras. 1995. gadā noziegumu dēļ tika zaudēts apmēram simt viens miljons latu. 1996.gadā, tā kā noziegumu tika reģistrēts mazāk, zaudēti apmēram simt miljoni latu. Bet, ja atceramies, ka reģistrēta tiek tikai trešā daļa no reāli izdarītajiem kriminālnoziegumiem, tad jārunā par trīssimt četrsimt miljonu latu zaudējumu, kas ir puse no valsts budžeta jeb septītā vai astotā daļa no iekšzemes kopprodukta.

Kādā veidā mēs atgūstam to, kas ir zaudēts un ko paņēmušas kriminālās struktūras? Pat tad, ja ir ierosinātas krimināllietas, atguvumi ir galēji niecīgi. 1996. gadā no ekonomisko noziegumu nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem tika atgūti tikai 0,06 procenti. 0,06 procenti — tas ir nolīgums starp tiesas izpildītājiem, tiesām un citām tiesību aizsardzības struktūrām un kriminālajām struktūrām. Un mēs zinām, kur paliek šī reģistrētajos un nereģistrētajos noziegumos iegūtā naudiņa. Secinājums — kriminālās struktūras kļūst uzņēmīgākas, tās kļūst nekaunīgākas, materiāli patstāvīgākas. Kaut vai par to pašu Kadirovu — kā viņš iegādāja datoru cietuma priekšniekam, remontēja savu kameru, vēlāk taisījās remontēt arī visu korpusu u.tml. Nevajadzēja to izbeigt, un Kadirova kungs varbūt izremontētu ne vienu cietumu vien...

Analoģiski droši vien pašreiz ir ar Laventu. Divi simti miljoni latu mums aizgāja nezin kur. Simtiem tūkstošu noguldītāju gaida, lai atgūtu zaudēto. Tiesas izmeklēšanas gaitā Lavents atļaujas iegādāties vienu rokas sprādzīti par nieka 50 tūkstošiem dolāru, lai varētu sekot, kur viņš atrodas. Videokameras arī tāpat iegādātas uz viņa paša rēķina. Tagad jādod iespējas, varbūt viņš kaut ko sagrabinās arī tiem pašiem noguldītājiem.

Tātad var apgalvot, ka noziedzīgo struktūru ekonomiskais potenciāls ir pietiekams, lai risinātu gandrīz vai jebkurus jautājumus. Raksturīgi, ka pašreiz kriminālās struktūras saplūst ar dažādiem ēnu ekonomikas veidojumiem un sāk darboties tieši tajā nozarē, kur ienākumi ir paši būtiskākie un peļņa gaidāma vislielākā. Ar to kriminālās struktūras tagad atšķiras no citām uzņēmējdarbības formām.

Mazliet par nelikumīgi iegūtās naudas “atmazgāšanu”. Mēs runājam, ka likumprojekts ir sagatavots, ka tas tuvākajā laikā tiks pieņemts. Bet pasaulē tiks laists kārtējais kroplais bērns, ko ilgi vajadzēs mākslīgi elpināt, reanimēt, uzturēt. Jo tam būs tikai viena roka, un arī tai nebūs visu pirkstu, viņš būs garīgi klibs. Tie pieci kriminālsastāvi, kas ir paredzēti un ietverti naudas “atmazgāšanas” likumā, kas veido bāzi, kādā veidā tiek iegūti nelikumīgie līdzekļi, tas absolūti nav pamats. Jo, neapšaubāmi, lielākie līdzekļi tiek iegūti kontrabandas ceļā, nenomaksājot nodokļus, vēl jāmin izspiešana, tā sauktais spēļu bizness, prostitūcija, citi kriminālie arodi u. tml. Tā ka šī likuma pieņemšana mums dos iespēju vēlreiz godīgi paskatīties Eiropas Savienības valstu pārstāvju acīs un pateikt — jā, mēs gājām uz šo pusi, bet, lai cīnītos ar to, kas patlaban notiek, diezin vai... Šobrīd tiek runāts par “Latvenergo” naudas atgūšanu, bet šis likums, ja to pieņems, nedos iespēju atgūt šo naudu, jo to šajā gadījumā nevarēs piemērot.

Un pēdējais, ko es gribu parādīt. Tā ir kriminālo struktūru izplatības pakāpe, kāda pašlaik vērojama Baltijas reģionā. Jasinkeviča kungs te pilnīgi pareizi runāja par Eiroāzijas kriminālo struktūru veidojumu. Atbilstoši materiāliem, kas mums pieejami, aprēķinājām kriminālo grupējumu koeficientu, grupu sastāvu, grupu skaitu, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, kas dzīvo Polijā, Igaunijā, Lietuvā, Latvijā, Krievijā, katrā šajā atsevišķajā valstī. Bez šaubām, kriminālo grupējumu skaits visaugstākais ir Krievijā, Latvija te relatīvi ir daudzmaz normālā stāvoklī. Daudz vairāk kriminālo grupējumu darbojas Lietuvā, bet Igaunijā — nedaudz mazāk nekā Latvijā.

Konferences materiālus sakārtoja Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Pret divdesmitå gadsimta noziedzības vīrusu

Prof., Dr. habil. iur. Anrijs Kavalieris,

Latvijas Policijas akadēmijas Kriminālistikas katedras vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums

no 1.lpp.

Neviena valsts nevar dot simtprocentīgu garantiju, ka šādu liecinieku neuzspridzinās vai nenošaus. Tātad jāatrod cits motīvs, lai viņš riskētu. Viens no tādiem varētu būt noziedznieka atbrīvošana no atbildības par paša izdarīto noziegumu.

Mūsu likumā šāda norma jau iestrādāta. Ja cilvēks pastrādājis noziegumu, par ko draud sods līdz desmit gadiem, bet viņš vēl nav notiesāts, tad ģenerālprokurors var viņu atbrīvot no kriminālvajāšanas. Ja viņš jau ir notiesāts, tad tiesa vēlreiz novērtē, vai šis cilvēks patiešām sniedzis vērtīgu palīdzību, un sodu var samazināt vismaz uz pusi vai viņu pat pilnīgi atbrīvot.

Šī likuma panta kserokopijas laikam gan vajadzētu piespraust pie sienām vai iegravēt visās cietuma kamerās. Agrāk kriminālprocesā uz likumpārkāpējiem mēs ne sevišķi orientējāmies, bet organizētie noziegumi ir tik ļoti specifiski, ka bez šādiem pasākumiem tos atklāt ir ļoti grūti.

— Kādas ir tās pussoli lielās atšķirības, kurās citas valstis cīņā ar organizēto noziedzību mums ir priekšā?

— Minēšu to, kas jau ir amerikāņiem, bet kā vēl nav mums, un tā ir jauna liecinieku kategorija — tā saucamie kooperētie liecinieki. Tas nozīmē, ka tiek apzināts kāds noziedzīgais grupējums un vākta par to informācija, bez tam — slēgts rakstisks līgums starp prokuroru un kādu cilvēku par to, ka šī persona apņemas vai nu turpināt savus kontaktus ar kriminālajiem elementiem, vai arī iefiltrēties grupējumā un tiesas liecībās sniegt informāciju, ko tā guvusi, uzturoties un darbojoties grupā. Protams, tiek noteikts, ko šis liecinieks, grupā darbojoties, drīkst atļauties, cik tālu viņš var iet savā noziedzīgajā darbībā.

Šis cilvēks varbūt grupas vadītāja miesassargs, šoferis, pavārs utt. Protams, šāds liecinieks ir ļoti vērtīgs, un attiecībā uz viņu vēlāk jāveic visi pasākumi, kas paredzēti liecinieku aizsardzības blokā — viņš jāsargā un jāslēpj, pēc tiesas varbūt jāmaina viņa identitāte un jāsūta dzīvot uz Kanāriju salām.

ASV šī metode tiek praktizēta visai plaši. Gandrīz visās organizētās noziedzības — narkobiznesa un citās — lietās daudz pierādījumu balstās tieši uz šādiem kooperētajiem lieciniekiem.

— Kāda ir statistika par liecinieku tālāko likteni?

— Vācijā, kopš šī programma tur sākusi darboties, nav bijis neviena gadījuma, kad liecinieks būtu nogalināts. Itālijā pēdējos gados bijis viens gadījums, kad tika ievainota — sašauta sargājama lieciniece, taču ne sakarā ar liecību, bet greizsirdības dēļ. Amerikā ir bijuši gadījumi, kad liecinieku tomēr nošauj, bet tas noticis tādēļ, ka liecinieks pats nav respektējis drošības nosacījumus. Vienu, piemēram, nošāva pēc sešiem gadiem, un arī tādēļ, ka viņš neievēroja instrukcijas.

Itālijā, piemēram, katram sargājamajam lieciniekam vidēji nāk klāt vēl četri radinieki, ģimenes locekļi, kas arī ir sar-gājami. Parasti gan šie liecinošie vairumā nav godīgi cilvēki, bet krimināli elementi, kuriem ģimenes būtībā nav. Problēmu ir bezgala daudz — ne viens vien ar savu jauno identitāti labprāt turpina kriminālo karjeru.

Svarīgi ir atslogot tiesībsargājošo iestāžu darbu, plaši ieviešot vienkāršoto jeb saīsināto procesu. Tā būtība ir šāda: ja parasts noziedznieks, ne organizētas noziedzības pārstāvis, atzīst, ka ir piekāvis kaimiņu un gatavs nosēdēt gadu cietumā, tad lietu var neizmeklēt, bet tūliņ sūtīt uz tiesu. Līdz ar to gan policija, gan prokuratūra, gan tiesa gūst iespēju nopietnāk darboties ar tādām kā “Banka Baltija” lietām.

Arī tie ir sava vieda līgumi: es atzīstu, ka esmu to un to nodarījis, esmu gatavs saņemt tādu un tādu sodu, tādēļ netērēsim lieki laiku. ASV šādā veidā tiek spriesta tiesa ap 80 procentos no visām krimināllietām.

— Vai gan ir pamats uzskatīt, ka aiz tiesas zāles sliekšņa organizētās noziedzības ietekme beidzas?

— Ņemot vērā milzu līdzekļus, milzu naudu, kas ir organizētās noziedzības rīcībā, jārēķinās, ka tā spēj uzpirkt vai iebiedēt arī tiesnešus. Un arī šie noziegumi tikpat kā nav atmaskojami. Taču šodien ir radīta vēl kāda metode, par kuru pie mums nav ne rakstīts, ne runāts, arī es par to pirmo reizi dzirdēju Palangas konferencē.

Lai cīnītos pret korupciju un vienlaikus arī pret rasismu, proti, kad par vienādu noziegumu baltajam piespriež vienu, bet melnajam amerikānim — desmit gadus cietumā, ASV ir izstrādāta sodu noteikšanas rokasgrāmata. Tajā fiksēti visi noziegumi, kas paredzēti gan federālajā, gan štatu likumdošanā, un visi tie ir ļoti smalki detalizēti, katru noziegumu iedalot atkarībā no 40 dažādām pakāpēm. Paralēli šiem noziegumiem vēl ir 6—7 ailes atkarībā no vainīgā iepriekšējām sodāmībām: netiesāts, divreiz tiesāts, trīspadsmit reizes tiesāts... Turklāt vēl dažādas pazīmes, kuras arī ņemamas vērā, nosakot sodu — cietsirdība utt.

Situāciju izanalizējis pēc daudzajiem parametriem, tiesnesis skatās visu rādītāju krustpunktā, kur uzrādīts soda lielums nedēļās ar zināmu variācijas iespēju. Ja vainīgais, kas agrāk jau trīsreiz tiesāts, pastrādājis 14. pakāpes noziegumu, tad viņam var piespriest 12 līdz 18 nedēļas. Tas gan vēl nav viss. Ja, piemēram, laupīšanu pastrādājis sētnieks ar pusotras klases izglītību, viņa nodarījums tiks novērtēts kā 11. pakāpes noziegums. Ja turpretim laupītājs bijis jurists, tiesībsargājošo iestāžu darbinieks, viņa rīcība tiks vērtēta kā 14. pakāpes noziegums un līdz ar to sods būs krietni lielāks.

Šo rokasgrāmatu juristi izstrādāja apmēram divdesmit gadus. Tad to izskatīja kongress un, lai gan nepieņēma rokasgrāmatu kā likumu, toties pieņēma likumu, ar kuru iesaka tiesām ievērot šīs rokasgrāmatas norādījumus.

— Liekas, tad jau vairs nav vajadzīgs tiesnesis — vainīgo var notiesāt jebkurš lasītpratējs vai arī dators, atliek ievadīt tajā visus datus, un mašīna izdrukās spriedumu.

— Tieši šādi iebildumi arī radās, taču tie nav pamatoti. Grāmata neierobežo tiesneša patstāvību, neprasa atkāpties no principa, ka tiesnesis ir neatkarīgs un pakļaujas tikai un vienīgi likumam. Tiesnesis var neievērot rokasgrāmatas ieteikumus, un, kaut arī tā paredzējusi 50 nedēļas, var noteikt gan divas, gan 100 nedēļas, ja viņam konkrētajā lietā ir tāda pārliecība. Bet šāds lēmums tiesnesim ir ļoti nopietni jāmotivē. Turklāt šāds spriedums ir iemesls apelācijai. Un katrā ziņā tas izraisīs ārkārtīgi plašu masu mediju interesi: tiesnesim piecreiz dienā nāksies sniegt intervijas, kāpēc viņš tā ir darījis, nerunājot nemaz par to, ka šāda rīcība uzreiz pievērsīs Augstākās tiesas un citu tiesībsargājošo iestāžu uzmanību. Nodokļu policija uzreiz sāks skatīties, kādi tad īsti ir šī tiesneša ienākumi, un katrā ziņā nepatikšanu vai vismaz neērtību būs daudz. Skaidrs taču, ka par to, vai noziedzniekam piespriestas 45 vai 47 nedēļas, neviens nevienam pat centu nemaksās. Bet riskēt ar būtisku atkāpi no normām nozīmē riskēt vismaz ar savu karjeru.

Šo tad arī uzskata par vienu no visefektīvākajiem pretkorupcijas pasākumiem tieši krimināljustīcijas jomā.

Par spīti visām novitātēm, atmaskot organizēto noziedzību arvien vēl ir grūti, tādēļ Amerikā izstrādāts un ieviests tā saucamais RICO likums — tas ir reketa ietekmētas organizācijas jēdziens. Saskaņā ar to relatīvi vienkārši pierādot ne konkrētus noziegumus, bet jebkādu saistību ar organizēto noziedzību un atkāpes no likuma, vairs nav policijai un prokuratūrai jāpierāda, no kurienes aizdomīgie miljoni nākuši, bet gan pašam īpašniekam jāpierāda, ka tie iegūti legāli. Ja naudas likumīgu izcelsmi nevari pierādīt, nekādi kriminālsodi netiek piemēroti, bet viss, ko nevar pierādīt, tiek konfiscēts.

Lai arī neviens netiek iesēdināts cietumā, mafiozajai grupai tiek izrauts pamats no apakšas un tā pati par sevi pārstāj eksistēt. Šo ceļu arī mums būtu vērts izpētīt.

— Vai jūs neprognozējat pretdarbību šādu jauninājumu ieviešanai?

— Protams, tā ir gaidāma, un tādu jau esam pieredzējuši. Likumu paketi par liecinieku aizsardzību mēs iesniedzām 1996.gada 2. vai 3.janvārī — nolikām uz galda Ministru kabinetam, kurš tobrīd mainījās. Pirmajā lasījumā pirmo reizi to izskatīja un pieņēma 1996.gada maijā. Bet pretdarbība bija tāda, ka trešajā lasījumā to pieņēma tikai 1997.gada jūnijā.

Tiesa gan, pateicoties Aizsardzības un iekšlietu komisijai, šī likumu pakete tika pieņemta ar ļoti maziem un nebūtiskiem labojumiem.

— Gan jau pretestība rastos arī tiesnešu vadlīniju — “pavārgrāmatas” — veidošanai un ieviešanai.

— Šāda rokasgrāmata būtu godīgo tiesnešu interesēs. No viņu pleciem tas uzreiz noņemtu daudzas problēmas: es rīkojos saskaņā ar likumu. Protams, tie, kuriem šāda grāmata traucētu dzīvot, kliegs par vardarbību pret trešo varu. Iespējams, ka mūsu ortodoksālie juristi atkal saķers galvas un sauks, ka tas ir pretrunā ar visiem Eiropas principiem, ar visām “svētajām govīm”. Bet cita ceļa taču nav.

Dzintra Šubrovska,

Ģenerālprokuratūras preses sekretāre

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!