Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par 18. novembri Rīgā - pirms 55 gadiem, 1942. gadā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.11.1997., Nr. 293/294 (1008/1009) https://vestnesis.lv/ta/id/30969

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Starp drošību un risku

Vēl šajā numurā

11.11.1997., Nr. 293/294 (1008/1009)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

VĒSTULES “LATVIJAS VĒSTNESIM”

Par 18. novembri Rīgā — pirms 55 gadiem, 1942. gadā

Nevar teikt, ka šajā dienā Rīgā būtu noticis kaut kas tāds, ko varētu ierindot vēsturiski ievērojamo notikumu hronikā, bet kādam ducim jaunekļu šī diena tomēr bija liela pārliecības, gribas un drosmīgas uzdrīkstēšanās pārbaudījuma diena.

Rīgas Valsts 5. vidusskolas 3.c klase, pateicoties daļas audzēkņu brīvprātīgajai dalībai karagājienam pret sarkanajiem, bija sarukusi līdz nepilniem 20 puišiem. Tajā laikā jauktās klases ģimnāzijās nepastāvēja, un uz mūsu 20 zēniem divās paralēlās klasēs sanāca ap 60 meiteņu. Puiši nāca no slavenās Dzeņa privātās ģimnāzijas, kas izcēlās ar savu audzēkņu nesavaldāmību. Es, man pašam absolūti nesaprotamā kārtā, biju kļuvis par šīs “visizlaistākās” klases barvedi, kā arī oficiālo Primusu, neskatoties, ka biju ienācējs no pirmās videnes. Tajā laikā bija pieņemts, ka skolas vadība centās par klases pārstāvi atzīt reālo barvedi, neskatoties uz šī skolnieka vājajām sekmēm vai uzvedību. Man jāatzīstas, ka latīņu valodā man kā vienīgajam bija, kā toreiz sauca vieninieku — “štoks” un uzvedībā — nepietiekami... Tas nu tā, ne jau lai stāstītu par sevi, bet lai kaut drusku dotu ieskatu tā laika gaisotnē.

Un tā — reti kāds no puišiem nopietni nodevās mācībām, un ja arī nodevās, tad laikam gan tikai zināmas inerces dzīts. Ar apziņu, ka ja ne šodien, tad rīt nāksies ņemt rokās ieroci un teikt ardievas “Vērmanīša” aliņam, meitenēm un mājas ballītēm. Bieži vien, skolotājiem par lielām šausmām, nācās ieraudzīt kādu no bijušajiem skolniekiem sēžam ar cigareti zobos, pilnā kaujas tērpā, ar “Parabellum” ieroci pie sāniem un stāstām savus frontes jeb ballīšu medniekstāstus. Bija galīgi saplacis 1941. gada eiforiskais sapnis par Latviju. Mūsu pašu, friču deklarētās otrās šķiras, latviešu tautas vairāk nekā divdomīgā loma šajā asiņainajā teātrī sāka diedzēt pirmos asnus jaunam, no 1941. gada atšķirīgam, nacionālam spītam. Man šajās atmiņās sevišķi sāpīgi ir atcerēties klases biedru Latvijas krievu Šklādovu, kuru apcēlām viņa vājās latviešu valodas dēļ, bet kurš, kā viens no pirmajiem, krita par — Latviju. Tam visam sekoja latviešu leģions, Volhovas purvi, Latvijas okupācija, Sibīrija, kā arī trimda, bet tas viss bija pēc tam...

Tātad: neviena nesagaidīts pienāca 1942. gada 18. novembris. Iepriekšējā dienā mani izsauca pie skolas direktora. Vai tas tiešām bija viņš jeb arī kāds no skolotājiem, to pie labākās gribas droši apgalvot nevaru. Saruna, kā arī tonis, bija man ļoti neparasts. Man deva saprast, ka attiecīgie dienesti ir skaidri pateikuši, ka jebkura 18. novembra pieminēšana attiecīgajam skolotājam un, pats par sevi saprotams, direktoram var nodrošināt brīvbiļeti uz Salaspili. Viņš mani lūdza apdomāt, kādām traģiskām sekām es varu pakļaut daudzus citus, varbūt pat visus, skolā, ja mūsu klase, Dievs nedod!, uztaisa kādu “blīkšķi”. (Man jāpaskaidro, ka mūsu skola atradās Valtera un Rapas mājā, pretī Operai, 5. stāvā, un ideja par karoga izkāršanu nebija aiz kalniem.) Bet mūsu saruna beidzās ar to, ka es solīju, ka mūsu klase skolā (es uzsvēru — tieši skolā) neko nepasāks un ka par mūsu sarunu nevienam nestāstīšu.

Līdz ar to šīs nozīmīgās dienas rītā mana saruna ar klasi bija lakoniska un tieša. Un tā bija apmēram šāda. “Bastojam no otrās stundas. Ejam no Operas kolonnā pa divi un kopsolī pa brauktuvi. Pie Brīvības pieminekļa — komanda — “Mierā!”. Noliekam puķes. Kolonnā pa divi kopsolī — līdz Brāļu kapiem. Izklīstam. Ja ķers, laižas, kur kurais var. Kam bailes — lai nenāk. Bastojam visi. Skaidrs!”

Es šodien nevaru pateikt, vai nāca visi. Es arī toreiz neskaitīju un neatskatījos. Es tikai skaidri atceros, ka bijām pārskaitlī, kādi 12 vai 14, jo gājām pa divi. Līdz piemineklim viss gāja gludi. Maz kas, kāpēc ģimnāzisti soļo pa ielu. Vācu žandarmiem piemineklis asociējās ar “konjaka dāmu”. Par kādu tur 18. novembri tiem galva nesāpēja. Acu kaktiņiem manīju, ka viens otrs pretī nācējs apstājās un pavadīja mūs ar skatu. Procedūra pie pieminekļa man šķita kā vesela mūžība, jo redzēju, ka žandarmi, kas stāvēja pie vācu komandantūras (pašreizējā jaunā Vācijas vēstniecība), sāka nākt uz mūsu pusi, un bija jāiztur pauze, lai nenosauktu: “Izklīst!”

Tika nolikts mūsu trūcīgais vainadziņš. Manīju, ka mums bija radies neliels skatītāju bariņš. Kad mūsu mazā kolonniņa devās ceļā, es ar patīkamu atvieglojumu manīju, ka žandarmi gāja atpakaļ uz komandantūru, acīmredzot savu ziņkārību apmierinājuši un par šo duci jaunekļu vairs neinteresējoties. Tālākais ceļš bija vienīgi mūsu pašu lielās uzdrīkstēšanās rituāla turpinājums, jo mēs turpinājām atrasties riska zonā un iekšēji vairojām savu spītu. Bet to visu es izprotu tikai šodien. Toreiz mēs to darījām nedomājot, jo jutām, ka tā vajag. Tā arī itin braši aizsoļojām līdz Brāļu kapiem un izklīdām ar varenu “varonīga darba” apziņu...

Atklāti sakot, epilogs šim stāstam gan vairs nav sevišķi jauks. Man pēc neilga laika iznāca otrreiz tikties ar skolas direktoru. Saruna notika trepju telpā bez kādiem lieciniekiem. Izrādījās, ka, sekojot mūsu paraugam, kādas citas skolas zēni mēģinājuši atkārtot līdzīgu demonstrāciju. Pa šo laiku kāds acīmredzot jau bija ziņojis drošības policijai SD. Esot pietiekams skaits apcietināto. Es neatceros, kā viņš to pateica, bet aptuveni tas bija šādi: “Es, no vienas puses, lepojos, ka tieši manas skolas puiši pierādīja savu drosmi. Bet sāpīgi apzināties, ka tas pazudināja citus.” (“Recipe finem!”)

Man šie vārdi nāca prātā kādā 1960. vai 1961. gada novembra, droši vien 8. novembra, rītā, kad atžirgu pēc labā štīmē padarītā “varoņdarba” — oktobra svinību naktī kopīgi ar saviem, tagad jau mūžībā aizgājušiem, draugiem Ēriku Vitovski un Edgaru Piču soļojām pa Kalnciema ielas galu, rēkdami Horsta Veseļa “Die Fahne Hoch” un raujot nost sarkanos karogus. Sirdsapziņa mani skaidrā prātā netirdīja par bravūrīgo risku, bet gan par to, ka kādam sētniekam mēs varbūt bijām izgādājuši ceļa zīmi uz citu vietu.

Taču, atgriežoties pie 1942. gada notikumiem, man nākas konstatēt, ka lielākā daļa manu vienaudžu ir sen, lielākā daļa jau kara laikā, nonākuši Dieva valstībā. No tiem mūsu puišiem man ir ziņas tikai par vienu. Tas ir Ojārs Bēmis, kas izbaudījis visu pēc kārtas: leģionu, Sibīriju, Latvijas 50 gadu okupāciju un kuram laimējās sagaidīt Atmodu. Viņš vēl joprojām strādā Latvijas televīzijā. Vai arī viņam 1942. gada 18. novembris bija lūzuma punkts apziņā, ka abi, gan sarkanie, gan brūnie, ir visa latviskā iznīdētāji kā pagātnē, tagadnē, tā arī nākotnē? Man tas vismaz tāds bija.

Un vēl, ja kāds no lasītājiem ir bijis tiešs vai netiešs šo notikumu liecinieks, es sirsnīgi lūdzu atsaukties un dot par sevi kādu ziņu laikraksta redakcijai vai man. Es 18. novembrī no pulksten 12 līdz 12.15 gaidīšu pie mūsu bijušās skolas “glaunajām” Aspazijas bulvāra durvīm Valtera & Rapas mājā. Gaidīšu vēstules vai zvanu: Aglonas ielā 56, Rīga, LV–1057; tālr. 7139641.

6. Saeimas deputāta palīgs

Rīgā, 10.11.97. Jānis Danoss

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!