Mēs visi Eiropā

Piesakot Rīgu Eiropas kultūras galvaspilsētas godam

Papildus

1.lpp.

No 7. līdz 9. novembrim Luksemburgā uzturējās kultūras ministre Ramona Umblija, Rīgas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš un Ārlietu ministrijas plānošanas grupas padomnieks Rolands Lappuķe, lai prezentētu Rīgu kā iespējamo Eiropas kultūras galvaspilsētu 2001. gadā un tiktos ar citu pretendējošo pilsētu pārstāvjiem.

Rīga kā iespējamā Eiropas kultūras galvaspilsēta 2001. gadā jau tika vērtēta 28. oktobrī, kad Latvijā viesojās Luksemburgas kultūras ministres vietnieks Gajs Dokendorfs ( Guy Dokendorf ) un biroja “Luksemburga — Eiropas kultūras galvaspilsēta '95" vadītājs H.Klods Frisoni ( H.Claude Frisoni ). Viesi tikās ar kultūras ministri R.Umbliju, Rīgas Domes priekšsēdētāju A.Bērziņu, Rīgas Domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāju K.Pētersoni un citām valsts amatpersonām, apskatīja Rīgas vēsturisko centru, jūgendstila apbūvi un mākslas izstādes un noskatījās Pekinas operas izrādi Latvijas Nacionālajā operā.

Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu piešķir jau kopš 1985. gada. Šīs iniciatīvas autore ir Melina Merkuri ( Melina Mercouri ), tolaik Grieķijas kultūras ministre. Pasākuma mērķis ir uzlabot kultūras sakarus, iepazīstinot citas Eiropas valstis ar izvēlētā reģiona kultūru un sasniegumiem un dodot arī citām valstīm un pilsētām iespēju izteikt sevi nominētajā pilsētā visā savā dažādībā.

Eiropas kultūras galvaspilsētas idejas uzdevums ir parādīt Eiropas kultūru daudzveidību un katras kultūras saistību ar Eiropu.

Kopš 1985. gada par Eiropas kultūras galvaspilsētu tikušas nominētas Atēnas, Florence, Amsterdama, Berlīne, Parīze, Glazgova, Dublina, Madride, Antverpene, Lisabona, Luksemburga, Kopenhāgena un Tessalonika. Nākamgad — Stokholma un 1999. gadā Veimāra.

2000. gadam savu kandidatūru Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa piešķiršanai pieteikušas Avinjona, Bergene, Boloņa, Brisele, Krakova, Helsinki, Prāga, Reikjavika un Santjago de Kompostella, savukārt Bāzele, Rīga, Porto, Dženova, Roterdama, Lille un Valensija kandidē uz šo statusu 2001. gadā.

Lēmums par to, kura no šīm pilsētām būs Eiropas kultūras galvaspilsēta 2001. gadā, tiks pieņemts šā gada 24. novembrī Eiropas Savienības Ministru padomē.

Rīgai Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls būtu tās 800 gadu jubilejas vainagojums, turklāt Rīgā 2001. gadā oficiāli tiks atklātas Eiropas kultūras mantojuma dienas. Tuvākajā laikā Rīga tiks iekļauta arī Eiropas kultūras mantojuma sarakstā.

Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa iegūšana ikvienai pilsētai un valstij nozīmē izvērstu kultūras un infrastruktūras attīstības pasākumu kopumu, kas mobilizē cilvēku radošo potenciālu un piesaista investīcijas daudziem nozīmīgiem projektiem. Arī Rīgai šajā gadījumā rastos unikālas iespējas veicināt dažādus mākslas un kultūras sakarus, atklāt daudzas izstāžu zāles un koncertvietas, aktualizēt kultūras daudzšķautņainību un kvalitāti, novērtēt latviešu kultūru starptautiskā kontekstā, kā arī iesaistīt radošajos procesos ikvienu no mums.

Iveta Zvaigzne,

KM preses sekretāre

Latvijas kultūras ministre Ramona Umblija:

Rīga — Eiropas kultūras galvaspilsētas kandidāte 2001.gadam

Ziņojums Luksemburgā 1997. gada 8. novembrī

I. Projekta vispārējā koncepcija

Pamattēze iespējamai Rīgas pasludināšanai par Eiropas kultūras galvaspilsētu — no eiropeiskas pagātnes uz eiropeisku nākotni .

Šo tēzi ilustrēšu ar piemēriem no mūsu vēstures, tagadnes procesiem un nākotnes projektiem un skatījuma.

1201. gads ir oficiālais Rīgas dibināšanas gads, kad pilsētu Romas pāvesta uzdevumā dibina bīskaps Alberts. Jau tolaik tika novērtēts pilsētas izdevīgais ģeopolitiskais stāvoklis, jo Rīgas apmetne un kuģu piestātne Daugavas grīvā pirmoreiz minētas Indriķa hronikā 1198. gadā. Rīgas jubilejas programma ietver pasākumus triju gadu garumā, kuri kulminēs 2001. gadā, Rīgai esot Eiropas kultūras galvaspilsētai. Nozīmīga ir kultūras mantojuma loma svētkos, jo Eiropas Padome izraudzījusies Rīgu par 2001. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu oficiālās atklāšanas pilsētu.

II. Mūsu pilsētas īpašais raksturs

Sava izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, Rīga kā dažādu ceļu krustpunkts vienmēr bijusi internacionāla pilsēta, kurā gadsimtos kopā dzīvojuši gan vietējie iedzīvotāji — balti un lībieši, gan ieceļotāji — vācieši, krievi, ebreji, poļi un zviedri. Tā pilsētā veidojusies īpaša multikulturāla gaisotne.

Rīga aizvien bijusi arī tuvējo kaimiņvalstu interešu un iekāres objekts, tāpēc dažādo karu rezultātā pilsēta īsākiem un garākiem periodiem bijusi Vācijas, Polijas, Zviedrijas un arī Krievijas pārvaldījumā. Astoņsimt gadu garumā veidojusies savdabīgā Rīgas seja, bet tikai 20. gadsimtā Rīga ir ieguvusi savu neatkarīgas valsts galvaspilsētas identitāti.

Šodien Rīga lielai daļai ārvalstu iedzīvotāju ir Terra incognita , bet katrs viesis jūtas patīkami pārsteigts, ieraugot gadsimtu gaitā veidojušos eiropeisko pilsētvidi un tradīcijas, kuras nav iznīdējuši ne divi pasaules kari, nedz arī 50 gadi PSRS pakļautībā aiz “dzelzs aizkara”. Zīmīgi, ka arī plašajā Padomju Savienībā Rīgu uztvēra kā Eiropas “Rietumu” pilsētu, kurā bija moderna māksla un eiropeiska gaisotne.

Šo gaisotni atkal izmanto dažādu līmeņu starptautiskiem kultūras pasākumiem un starpvalstu apspriedēm:

— 1995. gadā notiek pirmie Ziemeļvalstu un Baltijas valstu dziesmu svētki;

— 1997. gada vasarā notiek Baltijas jūras valstu padomes ārlietu ministru apspriede;

— 1998. gada janvārī Rīgā pulcēsies 13 Baltijas jūras valstu premjerministri;

— 1998. gada jūlijā Rīgā notiks XXII Dziesmu un XII Deju svētki, kuros piedalīsies vairāki desmiti tūkstoši dziedātāju un dejotāju;

— no 1999. gada Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka plāno savu akcionāru gadskārtējās sēdes Rīgā;

— 2000. gadā šeit ir paredzēta augsta līmeņa NATO apspriede;

— 2001. gadā ir iecerēta plaša starptautiska konference ar visu ES dalībvalstu un kandidātvalstu kultūras ministru piedalīšanos. Tajā paredzēts pieņemt noslēguma dokumentu “Kultūras mantojums kā ekonomiska vērtība un tās iesaiste sociālajā apritē”.

III. Projekta vērtība Eiropas kontekstā

Taču viens no visbūtiskākajiem un mūsuprāt nozīmīgākajiem argumentiem, piedāvājot Rīgu izvēlēties par Eiropas kultūras galvaspilsētu, ir iespēja veicināt plašus sabiedrības integrācijas procesus trīs līmeņos.

Pirmkārt — tiktu veicnāta iekšējā sabiedriskā saskaņa un sadarbība valstī, jo šāds starptautisks pasākums iesaistītu kopējas idejas īstenošanā visplašākos dažādu etnisko grupu iedzīvotāju slāņus, arī lielo nepilsoņu skaitu. Cilvēki labāk apzinātos piederību savai pilsētai.

Arī pašlaik Latvijā visām minoritātēm tiek garantēta izglītība un kultūras tiesības, starptautiski atzīta ir Cilvēktiesību biroja darbība Latvijā, taču integrācijas procesi varētu ritēt intensīvāk.

Otrkārt — attīstītos sadarbība Baltijas valstu reģionā, jo Rīga ir lielākais administratīvais, politiskais un kultūras centrs Baltijas valstīs un viena no lielākajām Ziemeļeiropas pilsētām, jūgendstila metropole.

Rīgas pasludināšana par EKG nozīmētu arī visu trīs Baltijas valstu reģiona tuvināšanos vairāk nekā 50 gadus nošķirtajai Eiropas daļai. Tā uzsvērtu tuvību ar Ziemeļvalstīm un veicinātu vidutāju lomu starp Eiropas austrumu un rietumu daļām.

Treškārt — augstākais un plašākais mērķis ir sekmēt iekļaušanos Eiropā.

Starp 2001. gada kandidātēm Rīga ir vienīgā galvaspilsēta un vienīgā pilsēta no Austrumeiropas. Līdz šim nevienai no bijušās PSRS sastāvā iekļauto valstu pilsētām nav piešķirts Eiropas Kultūras galvaspilsētas gada statuss. Tas, ka pārejas ekonomikas valsts galvaspilsēta tiktu iekļauta Eiropas Kultūras galvaspilsētu sarakstā, demonstrētu visai pasaulei, ka kādreiz šķirtās Eiropas daļas atkal ir tuvinājušās. Šim faktam būtu ārkārtīgi liela nozīme nākotnes Eiropas veidošanā.

Tas būtu nepārprotams signāls vispārējās drošības un stabilitātes nodrošinājumam reģionāā tas ir, visā Eiropā. Un tā būtu zināma vēstures netaisnības izlīdzināšana.

Ievērību pelna arī fakts, ka tieši 2001. gadā apritēs 10 gadi, kopš Latvijas valsts atjaunojusi savu neatkarību un uzsākusi veidot demokrātisku un tiesisku valsti. Rīga kā Eiropas Kultūras galvaspilsēta tādējādi savā atjaunotnes procesā spēs piedāvāt Eiropas valstīm, kurām jau ir stabilas demokrātijas tradīcijas, nebijušu iespēju ieraudzīt reālā procesā laikmetu maiņas zīmes. Rīga šodien — tā ir Eiropai atdzimstoša metropole, tā ir Eiropa dinamiskā attīstībā.

Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusa piešķiršanai Rīgai tieši pašlaik, kad norit iekļaušanās Eiropas Savienībā, ir aktuāla, īpaša motivācija. Tas patiešām būtu unikāls precedents, kas liecinātu, ka iestāšanās stratēģijā ES izšķirīga loma varētu būt uzticēta kultūrai.

Un Rīga cer, ka Eiropas valstis apliecinās savu vēlmi veicināt šo procesu.