“Es vienmēr paturēšu sirdī Latviju”

Jaroslava Jeslinkova, Čehijas Republikas vēstniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Runājot par mūsu valstu augstāko amatpersonu vizītēm, gribu atcerēties Čehijas Republikas prezidenta Vāclava Havela vizīti Latvijā. Daudzo valstsvīru vizīšu plejādē tā izcēlās ar rīdzinieku īpaši siltiem cieņas apliecinājumiem. Sevišķi brīdī, kad Vāclavs Havels bija pie mūsu Brīvības pieminekļa. Zinot savu tautasbrāļu kopumā vēso raksturu, es to izskaidroju ar latviešu īpašo cieņu pret jūsu valsts jaunāko vēsturi. Prezidents Havels ir dzīvs tās iemiesojums, jo pats aktīvi cīnījies pret komunistisko režīmu, bijis ieslodzīts cietumā. Atceros, kā mēs, latviešu žurnālisti, savā kongresā parakstījām protesta vēstuli pret izcilā čehu literāta ieslodzīšanu. Vāclavs Havels aktīvi piedalījās arī 1968. gada “Prāgas pavasarī”.

— Jā, un tādēļ komunistiskais režīms tik asi vērsās pret viņu. Viņam ar režīmu bija problēmas arī pirms 1968. gada. Vāclavs Havels cēlies no turīgas ģimenes. Viņa vectēvs un tēvs bija arhitekti, kas veiksmīgi pirka zemes gabalus un būvēja mājas. Līdz ar to Vāclavam Havelam jau kopš jaunības bija uzspiests “buržuāziskās izcelsmes” zīmogs. Viņam bija liegta pat iespēja apmeklēt vidusskolu. Tādēļ viņš izmācījās par laborantu un strādāja uz būvēm. Vāclavs Havels beidza vakarskolu, taču viņu negribēja uzņemt universitātē. Tā viņš sāka studēt dramaturģijas kursu. Mācījās pa pusei privātā kārtā. Īpaši grūts periods viņam sākās reakcijas plosīšanās laikā pēc 1968. gada. Vāclavs Havels aktīvi pretojās komunistiskajam režīmam arī septiņdesmitajos gados, par ko tika ieslodzīts cietumā.

— Kā jūs pati atceraties savai zemei tik liktenīgo 1968. gadu?

— Es to atceros ļoti skaidri. Man tolaik jau bija septiņpadsmitarpus gadu. Mācījos vidusskolā. Tobrīd, augustā, es biju vasarnīcā. Mēs lieliski atpūtāmies — neklausījāmies radio, neskatījāmies televizoru. Todien es no paša rīta biju aizgājusi uz mežu sēnēs. Kad nācu mājās, mani sagaidīja kaimiņiene. Viņa sauca: “Mēs esam okupēti! Mums uzbrukusi Padomju Savienība!” Tas bija briesmīgs brīdis, ko es neaizmirsīšu līdz mūža beigām. Es tūdaļ devos atpakaļ uz Prāgu, bet satiksme bija paralizēta — visus ceļus, autobusus, vilcienus kontrolēja padomju karavīri. Prāgā ielas bija pilnas ar padomju tankiem. Mums burtiski nebija iespējams pabraukt. Uz priekšu tika vienīgi padomju bruņutransportieri. Tajos sēdēja karavīri ar naida un neuzticības pilnām sejām un tēmēja uz mums ar automātiem. Mēs, jaunieši, rakstījām uzsaukumus krievu karavīriem. Vācām parakstus pret okupāciju. Vēlāk mani par šo parakstu vākšanu gribēja izslēgt no vidusskolas.

— Vai visi čehi 1968. gadu atceras tik spilgti?

— Domāju, ka jā. Visus vēlākos gadus, līdz pat komunistiskā režīma sabrukumam, mūsu tautā bija ļoti spēcīgs antikomunistiskais noskaņojums. Tieši tāpēc tūlīt pēc šī režīma sabrukšanas mūsu valstī tika pieņemts īpašs likums, kas pasludina komunistisko režīmu par noziedzīgu. Šis likums guva neparasti spēcīgu tautas atbalstu.

— Ko šis likums paredz?

— Likums būtībā ir ļoti īss. Pirmais paragrāfs deklarē, ka komunistiskais režīms ir noziedzīgs. Bet otrais paragrāfs noteic, ka komunistiskā režīma noziegumiem netiek piemērots noilguma princips. Tālāk, balstoties uz šo likumu, vainīgās personas jau var tiesāt pēc attiecīgiem kriminālkodeksa pantiem. Nupat Prāgā tika notiesāts kāds bijušais Čehoslovākijas Valsts drošības komitejas izmeklētājs, kurš piecdesmitajos gados bija spīdzinājis cilvēkus.

— Daudzās postkomunistiskajās valstīs joprojām notiek aktīva diskusija par komunistisko drošības institūciju arhīvu izmantošanu. Kāda ir jūsu valsts pieredze? Vai Čehoslovākijas komunistisko drošības orgānu arhīvi ir saglabājušies?

— Daļu viņi paspēja sadedzināt, bet daļa ir saglabājusies. Cilvēki, kurus interesē tieši viņu personīgā lieta šajos arhīvos — protams, ja tāda tur ir,— var uzrakstīt iesniegumu un pēc kāda laika saņem atbildi, ka arhīvā var iepazīties ar savu lietu. Bijušie valsts drošības orgānu darbinieki nedrīkst tikt ievēlēti parlamentā vai strādāt diplomātiskajā darbā. Taču mūsu valstī nav tendence kaut kā īpaši izrēķināties ar šiem cilvēkiem. Galvenais — lai viņi tagad nekaitētu mūsu valsts demokrātiskajiem principiem. Tas attiecas arī uz bijušajiem komunistiskās milicijas locekļiem. Cik es zinu, Padomju Savienībā komunistiskajai partijai nebija savas milicijas.

— Padomju Savienībā bija Valsts drošības komiteja un iekšlietu karaspēks, kas, protams, kalpoja komunistiskā režīma interesēm.

—Jā, bet Čehoslovākijā bez šīm varas struktūrām vēl bija komunistiskās partijas milicija. Būtībā īsta armija. Tā bija brīvprātīga organizācija, kurā apvienojās komunistiskās partijas biedri savas drošības sargāšanai. Viņiem bija sava uniforma, ieroči, viņiem notika apmācības. Šī komunistu milicija īpaši nežēlīgi izrēķinājās ar režīma pretiniekiem — šāva uz demonstrantiem, pat nogalināja cilvēkus. Īpaši skaidri es atceros viņu zvērīgumu 1969. gadā, izklīdinot čehu patriotu protesta demonstrāciju padomju okupācijas gadadienā. Savu zvērīgumu viņi parādīja arī 1989. gadā. Tieši šīs spēka struktūras rīcībā visbaismīgāk izpaudās komunistiskā režīma centieni nosargāt savu varu.

— Kā ritējusi jūsu valsts dzīve pēc komunistiskā režīma sagrāves? Čehoslovākija pirms Otrā pasaules kara bija viena no pasaules ekonomiski spēcīgākajām valstīm. Arī starp komunistiskā bloka valstīm Čehoslovākija izcēlās ar relatīvi augstu dzīves standartu.

— Kā to ņem, ar ko salīdzina. Pirms Otrā pasaules kara Čehoslovākija — pēc 1938. gada datiem — bija 9. vietā pasaulē. Pēc 1989.—1990. gada datiem mēs bijām 55. vietā. Lūk, ko mūsu zemei atnesa pasaules karš un komunistiskā režīma gadi. (Tagad Čehija ir apmēram 30. vietā.) Visus okupācijas gadus mūsu ekonomika tika attīstīta okupantu labā. Vācu okupācijas laikā tā bija pakļauta hitleriskā reiha interesēm, pēc Otrā pasaules kara — Padomju Savienības ekonomiskajām un stratēģiskajām interesēm. Pie mums tika intensīvi attīstīta smagā rūpniecība — neraugoties uz vietējo resursu trūkumu. Ostrovā, Košicē un vēl citur tika uzbūvētas lielas ieroču rūpnīcas.

— Šo stratēģiju komunistiskais okupācijas režīms plaši piekopa arī Latvijā. Taču pie mums papildu stratēģiskais uzdevums bija arī Latvijas rusifikācija. Jūsu zemei šī nelaime gāja secen — jūs tomēr no cittautiešu masveida iepludināšanas sargāja formāli suverēnas valsts statuss.

— Jā, paldies Dievam. Taču Varšavas līguma valstu militārās pavēlniecības stratēģiskajos plānos Čehoslovākijas teritorija skaitījās kā padomju aizmugure — kara gadījumā ar Rietumiem. Tādēļ arī Slovākijā tika sabūvētas daudzas ieroču rūpnīcas.

— Latvijā un arī citur pasaulē joprojām ir visai nepilnīga informācija un izpratne par čehu un slovāku politiķu lēmumu sadalīt Čehoslovākiju — jau pēc komunistiskā režīma sagrāves — divās suverēnās valstīs. Kā jūs paši tagad, piecus gadus pēc atdalīšanās, vērtējat šī soļa rezultātus?

—Kāpēc sadalījās Čehoslovākija? Vēsturnieki vēl ilgi un daudzkārt uzdos šo jautājumu. Tāpat sociologi, politologi. Čehoslovākijas sadalīšana divās valstīs joprojām nav skaidri formulēta, atbildot uz jautājumu — kāpēc? Manuprāt, tam vispirms bija vēsturiski iemesli.

Slovākijas tautai nekad agrāk nav bijis savs valstiskums, izņemot VIII—IX gadsimtu, kad daļa Slovākijas bija iekļauta ar Čehiju kopīgā valstī. Tad, gandrīz tūkstoš gadu, līdz pat Pirmā pasaules kara beigām, Slovākija bija pievienota Ungārijai. Mēs kopīgi bijām iekļauti Austroungārijā.

Čehijai ir pavisam citāda vēsturiskā pieredze. Čehijai ir sens, vēsturiskās pieredzes bagātināts valstiskums. Nacionālās atmodas jūtas, kas mums, čehiem, spilgti izpaudās jau 1848. gadā, Slovākijā parādījās tikai pēc Pirmā pasaules kara. Tāpēc arī divdesmit gadu starp abiem pasaules kariem Slovākijā bija visai skaļas prasības pēc autonomijas. Otrā pasaules kara laikā Slovākijā izveidojās valsts, kas bija lojāla Vācijai. Tas, protams, nevarēja neattālināt mūsu tautas.

Pēc Otrā pasaules kara atkal tika atjaunota Čehoslovākijas Republika, un komunistiskā režīma laikā mūsu tautām, protams, nebija iespējams izpaust savas autonomijas tendences. Taču visai zīmīgi bija 1968. gada procesi Čehijā un Slovākijā. Ja mums, čehiem, galvenā prasība bija valsts demokratizācija, tad slovākiem galvenā prasība bija valsts federalizācija. 1990. gadā slovāku politiķi sāka skaļi prasīt autonomiju. Visu 1991. gadu ritēja ļoti karstas debates par kompetences jomu sadalīšanu. Pēc 1992. gada vēlēšanām, jau pirmajā brīdī, kad uzzinājām rezultātus, kļuva skaidrs, ka tādā veidā Čehoslovākija vairs nevar pastāvēt.

—Kā šī Čehoslovākijas sadalīšanās iespaidoja Čehijas ekonomiku?

—Protams, tā mums radīja lielas grūtības. Čehijas rūpniecības ražojumi taču bija orientēti vispirms uz Slovākijas tirgu. Starp daudziem Čehijas un Slovākijas uzņēmumiem pastāvēja cieša kooperācija — daļa detaļu tika ražotas Slovākijā, daļa — Čehijā. Šīs saites tika sarautas. Radās finansiālas problēmas, jo notika arī valūtas dalīšana. Būtībā starp Čehiju un Slovākiju palika vienīgi muitas ūnija.

Taču čehu pusei šis solis tomēr bija izdevīgs, jo Čehoslovākijas pastāvēšanas laikā ik gadu lielas summas no valsts kopīgā budžeta tika novirzītas uz Slovākiju. Tagad ik gadu apmēram miljards dolāru vairāk par Slovākijas ieguldījumu federālajā budžetā.

— Čehija tagad ir starp tām piecām valstīm, ar kurām pirmajām Eiropas Komisija ieteikusi sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Čehija ir arī viena no drošākajām kandidātēm uzņemšanai NATO.

— Mēs, čehi, protams, esam priecīgi par šo Eiropas Komisijas lēmumu. Jau kopš mūsu pirmās demokrātiskās valdības darba sākuma 1989. gada 10. decembrī tās galvenais ārpolitiskais lozungs bija Čehoslovākijas toreizējā ārlietu ministra Jirži Dīnstbīna vārdi: “Atpakaļ uz Eiropu!” Tā bija mūsu ārpolitikas prioritāte. Tāpēc mēs arī ļoti centāmies, lai mūsu valsts attīstība atbilstu Eiropas Savienības Kopenhāgenas kritērijiem. Čehijas premjerministrs mēdz atkārtot, ka mūsu iekļūšana Eiropas Savienībā ir atkarīga vispirms no mums pašiem. Jo nevienam Eiropas Savienībā nav nekādas intereses mūs atbalstīt ekonomiski. Mums var palīdzēt vienīgi tas, ko paši izdarām sava ekonomiskā līmeņa paaugstināšanai. Eiropas Savienība vispirms raudzīsies uz to, cik tai izmaksās Čehijas uzņemšana. Jo mēs ES “izmaksāsim” zemāk salīdzinājumā ar citām valstīm, jo lielākas būs mūsu izredzes tikt uzņemtiem. Tāpēc arī mūsu valdība centās tik ātri īstenot privatizāciju un likumdošanas reformas. Protams, ne jau viss izdevās ideāli. Privatizācijas procesa laikā vēl bija tā sauktie caurumi likumdošanā, ko izmantoja negodīgi cilvēki.

— Process, kas laikam gan tagad ir pazīstams visās postkomunistiskajās valstīs. Taču, neraugoties uz to, jūsu valsts šajos piecos gados ir sasniegusi daudz. Daudzas pazīmes rāda, ka Čehijas uzņemšana Eiropas Savienībā, runājot jūsu premjerministra vārdiem, patiešām varētu būt vislētākā.

— Manuprāt, ļoti liela nozīme Eiropas Savienības attieksmē būs mūsu lauksaimniecībai. ES ir sava lauksaimniecības politika. To būs ļoti grūti mainīt, jo Francijas un citu ES valstu zemnieki jau pieraduši saņemt dotācijas savas lauksaimniecības uzturēšanai. Mūsu valstī lauksaimniecības struktūra ir pavisam cita. Vispirms jau tas, ka lauksaimniecībā nodarbināts daudz lielāks iedzīvotāju procents.Tāpēc mūsu lauksaimniecības ministrs Jozefs Lukss tagad ir koncentrējis uzmanību uz tādām lauksaimniecības reformām, kas samazina lauksaimniecībā strādājošo cilvēku skaitu. Tagad mums lauksaimniecībā strādā tikai pieci procenti iedzīvotāju.

— Kas noticis ar vakardienas zemniekiem, kuri aizgāja no šīs nozares?

— Viņi tagad strādā rūpniecībā, servisā. Bez darba nav palicis gandrīz neviens no bijušajiem zemniekiem. Bet kopumā bezdarba līmenis Čehijā ir aptuveni 4,5 procenti.

— Paldies, ka pastāstījāt par šo pamācošo pieredzi. Ko jūs gribētu novēlēt Latvijai un mūsu tautai?

— Man sirdī ir dziļas jūtas pret jūsu zemi. Mans vēstnieces pilnvaru laiks tuvojas beigām, un, atstājot šo amatu, man būs skumji. Es domāju, mans darbs vēstnieces amatā Latvijā noritēja ļoti nozīmīgā laikā. Savu akreditācijas rakstu es Latvijā iesniedzu 1992. gadā. Latvija jau pirms gada bija atjaunojusi savu valstiskumu. Latvijas Republiku jau atkal bija atzinušas daudzas valstis. Tomēr pie jums vēl notika daudzi ļoti svarīgi procesi. Es atceros bijušās PSRS armijas izvešanu no Latvijas, pēc tam — Skrundas lokatora uzspridzināšanu. Atceros, kā mēs, ārvalstu diplomāti, kopā ar Latvijas valsts vadītājiem kopīgi priecājāmies, to redzot, un dzērām šampanieti. Atceros arī svinīgo pieņemšanu pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Padomē. Tie visi bija tik nozīmīgi notikumi jūsu valsts dzīvē, ka arī es tos ne mūžam neaizmirsīšu. Piedodiet manu emocionalitāti, bet es pēc visa tā gluži vienkārši nespēju vienaldzīgi attiekties pret jūsu valsti un nespēšu nekad. Lai arī kur darba gaitas mani aizvestu, es Latviju paturēšu sirdī! Latvija man vienmēr būs tuvāka nekā jebkura cita valsts.

— Izņemot Čehiju?

—Jā, protams! Dzimtene paliek dzimtene! Jums, latviešiem, es novēlu sekmes jūsu neatkarīgajā valstī! Lai Latvija atkal sasniedz to augsto līmeni un starptautisko prestižu, kas tai jau bija pirms Otrā pasaules kara!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors