PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā (UNDP). Ekspertu darba grupas

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285; “LV” 31.10.1997., nr.286;

“LV” 04.11.1997., nr.287/288; “LV” 05.11.1997., nr.289;

“LV” 07.11.1997., nr.291/292; “LV” 11.11.1997., nr.293/294.

Saturā

Ievads. Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Tautas attīstības rādītāji

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

1.nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Inflācija un bezdarbs

Investīcijas, patēriņs un ekonomikas augsme

Īpašuma struktūra un privatizācija

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Fiskālā politika

Budžets un tautas attīstība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Bezdarbs

Ienākumu nabadzība

Nabadzība pēc mājsaimniecības sastāva

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Izglītība

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā atbildība

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai

3.nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Nepilsoņu statuss Latvijā

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Valodas politika izglītības sistēmā

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Ieteikumi nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanai

4.nodaļa. Latvijas reģionālā attīstība

Reģiona definīcijas Latvijā

Indikatori reģionu raksturošanai

Lauku apvidu attīstība

Tiesību un pienākumu sadalījums starp centrālo valdību un pašvaldībām

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Reģionālās plānošanas sistēma kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Teritoriālās reformas

Administratīvā reforma

Īpaši atbalstāmi reģioni

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Nobeigums. Ieteicamie risinājumi

3.nodaļa.

Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Lai gan Latvijas iedzīvotāji kopumā nav sevišķi reliģiozi (pie reliģiskajām draudzēm pieder ne vairāk par 10 % iedzīvotāju), Latvijas etnokulturālo ainu bagātina arī reliģiskā daudzveidība. Ticīgo vidū visvairāk ir pie katoļu draudzēm piederošu cilvēku (ap 40 %), tiem seko luterāņi (ap 30 %) un pareizticīgie (ap 12 %). Apmēram pa 5 % no ticīgo kopskaita ir vecticībnieki un baptisti, bet pārējie pieder pie skaitliski maz pārstāvētām konfesijām. Latvija ir uzskatāma par augstas reliģiskās tolerances zemi, jo daudzo ticību piederīgo starpā nav vērojamas pretrunas. Nereti vienas ticības dievnamā uz saviem dievkalpojumiem pulcējas arī citu ticību piederīgie.

Demogrāfisko procesu gaitā šī visai sarežģītā etnokulturālā un etnovalodiskā aina lēnām mainās. Kā rakstīts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1995”, kopš 1990. gada Latvijā vērojama negatīva migrācijas bilance, kas maksimumu — mīnus 47 000 — sasniegusi 1992. gadā. Pēc tam negatīvais migrācijas saldo ir krities, un 1996. gadā tas bijis mīnus 7252. Paredzams, ka arī turpmāk emigrācija samazināsies. Tautību griezumā migrācijas rezultātā samazinās visas mazākumtautības (izņemot čigānus), bet sakarā ar repatriāciju gan no Rietumiem, gan Austrumiem mazliet pieaug latviešu skaits.

Kaut arī migrācija etnisko situāciju valstī skar arvien mazāk, Latvijā, tāpat kā citās bijušajās komunistiskā bloka valstīs, turpinās dziļa demogrāfiskā krīze, kas sīki aplūkota iepriekšējā “Pārskatā”. Tā, piemēram, 1996. gadā dzimstība nokritusies zem 8 promilēm (uz 1000 iedzīvotājiem dzimušajiem), mirstība joprojām bijusi ļoti augsta un Latvijas iedzīvotājiem, it īpaši vīriešiem, bijis viens no mazākajiem mūža ilgumiem Eiropā. Tomēr atšķirībā no dzimstības, kas vēl aizvien samazinās, stāvoklis ar mirstību uzlabojas: tā vairs nepieaug un pēdējo divu gadu laikā no 16,3 promilēm samazinājusies līdz 13,7 promilēm.

Pretēji sabiedrībā valdošajam viedoklim latviešiem ir relatīvi labāki demogrāfiskie rādītāji nekā krieviem un lielākajai daļai pārējo mazākumtautību. Dzimstība latviešiem kopš neatkarības atjaunošanas ir augstāka nekā vidēji valstī un krietni augstāka nekā krieviem. Latviešiem salīdzinājumā ar krieviem ir arī mazliet lielāks paredzamais mūža ilgums (sk. “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”). Tiesa gan, kopējais mirstības līmenis latviešiem ir mazliet augstāks nekā krieviem, taču tas ir tāpēc, ka latviešiem ir daudz augstāks veco cilvēku īpatsvars. Var prognozēt, ka mirstības rādītāji vieniem un otriem ar laiku tuvināsies vai pat krieviem kļūs augstāki nekā latviešiem, jo viņiem ir mazāks vidējais mūža ilgums un turklāt ir beigusies krievu demogrāfiskā atjaunināšanās migrācijas ceļā. Paredzams, ka demogrāfisko procesu rezultātā latviešu īpatsvars arī turpmāk lēni pieaugs un apmēram desmit gadu laikā sasniegs 60 %.

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Politisku integrāciju var definēt kā dažādu iedzīvotāju grupu sociālpolitisko vērtību un interešu tuvināšanos. Demokrātiska politiskā integrācija ir arī process, kura gaitā mazinās atšķirības starp dažādu iedzīvotāju grupu tiesībām un pienākumiem un pamazām nostiprinās plaša tautas līdzdalība sabiedriskajā dzīvē un valsts pārvaldīšanā.

Kā rakstīts 1996. gada “Pārskata” nodaļā “Līdzdalība un pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanās”, “veiksmīgai tautas attīstībai nepieciešamas gan spēcīgas vertikālās saites starp valsts iestādēm un tautu, gan daudzveidīgas horizontālās saites” sabiedrības iekšienē. Jo spēcīgākas būs šīs saites, jo vairāk integrēta būs Latvijas sabiedrība. Vienas no svarīgākajām vertikālajām saitēm veido pilsonības institūts. Pilsonība ir noturīga personas tiesiskā saikne ar valsti — viens no izšķirīgajiem indivīda politiskās līdzdalības nosacījumiem.

Tā kā dalījumam pilsoņos un nepilsoņos ir izteikti etniska nokrāsa, tad pilsonības jautājuma risināšana var dziļi ietekmēt nacionālo saskaņu un horizontālo saišu veidošanos sabiedrībā. Nepilsoņu uzņemšana pilsonībā, t.i., naturalizācija, ir saistīta ne tikai ar sabiedrības politisko integrāciju. Sakarā ar prasībām, kas likumā izvirzītas pilsonības pretendentiem, naturalizācija ir arī cieši saistīta ar sabiedrības valodisko un sociālpsiholoģisko integrāciju.

1991. gada oktobrī, neilgi pēc neatkarības pilnīgās atjaunošanas, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, kas Latvijas pilsonību neatkarīgi no tautības atjaunoja visām personām, kurām tā bija bijusi pirmskara Latvijā, un to tiešajiem pēcnācējiem. Šis likums loģiski izrietēja no Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības principa.

Tomēr Latvijā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kuri nav ne atguvuši, ne mantojuši Latvijas pilsonību. 1997. gadā nepilsoņi Latvijā ir 687 486 jeb 28 % no visiem reģistrētajiem iedzīvotājiem. Vairāk nekā 98 % nepilsoņu ir cittautieši, pārsvarā krievi, baltkrievi un ukraiņi. Lai gan samērā liels skaits cittautiešu ir pilsoņi, vairums no viņiem — 63,6 % — ir nepilsoņi. Aptuveni divas trešdaļas nepilsoņu ir dzimuši ārpus Latvijas, bet viena trešdaļa — Latvijas teritorijā.

Pēc 1991. gada oktobra lēmuma parādīšanās pagāja gandrīz trīs gadi, iekams Latvijas parlaments radīja likumu, kas reglamentē, kādā kārtībā pilsonība iegūstama naturalizācijas ceļā. 1994. gada jūlijā pieņemtais Latvijas Republikas Pilsonības likums un 1995. gadā pieņemtie tā grozījumi (turpmākajā tekstā — Pilsonības likums) tapa asā politiskā cīņā. Piedāvātie likumprojekti izraisīja plašas diskusijas sabiedrībā, sīvas cīņas parlamentā, kā arī sakāpinātu interesi no ārvalstu un starptautisku organizāciju puses. Likums bija politisks kompromiss starp tiem, kas bija pret jebkādu naturalizāciju, un tiem, kas vēlējās pakāpenisku un stingri kontrolētu procesu.

Pilsonības likums deklarēja, ka vairāku kategoriju cilvēki, kas nav automātiski mantojuši pilsonību, to var iegūt, gluži vienkārši reģistrēdamies. Šīs kategorijas ir šādas: 1) latvieši un lībieši (līvi), 2) sievietes, kas pirmskara Latvijā zaudējušas pilsonību, un viņu pēcnācēji, 3) personas, kas pilnu kursu mācījušās skolā ar latviešu mācībvalodu vai divplūsmu skolas latviešu plūsmā, un 4) Latvijā dzimušie bērni, kuru dzimšanas brīdī kāds no vecākiem bijis Latvijas Republikas pilsonis.

Bērni, kuru abi vecāki ir nepilsoņi, pilsonību automātiski nesaņem. Tas nozīmē, ka Latvijā joprojām dzimst jauni nepilsoņi. No visiem 1995. gada jaundzimušajiem, kuru vecāki bijuši laulāti (ap 70 % no visiem jaundzimušajiem), 88 % automātiski kļuvuši par Latvijas pilsoņiem, bet 12 % jeb 1608 palikuši nepilsoņi. Demogrāfisko tendenču rezultātā to jaundzimušo īpatsvars, kuri automātiski nekļūst par Latvijas pilsoņiem, gadu no gada samazinās. Tomēr Latvijā ik gadu piedzimst ap 2000–3000 jaunu nepilsoņu. Šiem bērniem nav tieša sakara ar PSRS, un viņi nav nevienas pašreizējās valsts pilsoņi. Šo faktu grūti savienot ar Latvijai saistošo ANO Bērnu tiesību konvenciju, kuras 7. pants paredz bērnam tiesības uz pilsonību kopš dzimšanas brīža, “it īpaši, ja citādi bērnam būtu jāpaliek bez pilsonības”.

Vairāku kategoriju cilvēkiem Pilsonības likums vispār liedz iespēju kļūt par pilsoņiem. To vidū ir personas, kas ar antikonstitucionālām metodēm vērsušās pret Latvijas neatkarību, bijušās PSRS (LPSR) VDK vai citu drošības dienestu darbinieki, personas, kas dažādu organizāciju ietvaros (likumā tās ir nosauktas) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku, u. tml. Pārējiem nepilsoņiem saskaņā ar Pilsonības likumu ir iespējams naturalizācijas kārtībā kļūt par pilsoņiem. Lai naturalizācijas pretendenti saņemtu pilsonību, viņiem jābūt 5 gadus pēc 1990. gada 5. maija nodzīvojušiem Latvijā un eksāmenos jāpierāda, ka viņi prot latviešu valodu un pamatvilcienos zina Latvijas Republikas Satversmi, Konstitucionālo likumu, valsts himnas tekstu un Latvijas vēsturi. Taču ne no visiem naturalizācijas pieteikumus pieņem uzreiz.

Vairāku kategoriju nepilsoņiem Pilsonības likums kopš spēkā stāšanās brīža devis iespēju naturalizēties “ārpus kārtas”. To vidū ir: latvieši un lībieši (līvi); personas, kas līdz 1940. gada 17. jūnijam legāli iebraukušas Latvijā, un to pēcnācēji; tagadējie Latvijas iedzīvotāji, kas pirms kara bijuši Lietuvas vai Igaunijas pilsoņi, un to pēcnācēji; pilsoņu laulātie un vēl dažas citas grupas.

Vairums nepilsoņu uz naturalizāciju var pretendēt “vispārējā kārtībā”, turklāt saskaņā ar grafiku, kas sākas 1996. gadā un beidzas 2003. gadā. Tie, kas dzimuši Latvijā, naturalizācijas pieteikumus saskaņā ar šo grafiku var iesniegt pirms tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas. Piemēram, 1996. gadā pieņēma to personu iesniegumus, kuras dzimušas Latvijā un ir 16–20 gadus vecas. Šogad pieņem to personu iesniegumus, kuras dzimušas Latvijā un ir vecumā līdz 25 gadiem. Grafika sākotnējais mērķis bija nodrošināt naturalizācijas gaitas pakāpeniskumu un novērst iespējamību, ka rodas milzīgs pilsonības pretendentu “sastrēgums”, kas pārslogo valsts iestādes un sagādā tehniska rakstura problēmas.

Pilsonības likumu pieņēma 1994. gada jūlijā, taču bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai izstrādātu un apstiprinātu tā īstenošanai nepieciešamos normatīvos aktus, kā arī nokomplektētu jaunizveidotās Naturalizācijas pārvaldes personālu. Tādējādi reāli naturalizācija sākās tikai 1995. gada 1. februārī.

1995. gadā uz ārpuskārtas naturalizāciju varēja pretendēt aptuveni 60 000 nepilsoņu. 1996. gadā uz naturalizāciju “vispārējā kārtībā” varēja pretendēt vairāk nekā 33 000 Latvijā dzimušo jauniešu vecumā no 16 līdz 20 gadiem, 1997. gadā — 29 000 Latvijā dzimušo cilvēku vecumā līdz 25 gadiem. Tātad līdz 1997. gada vasarai tiesības iesniegt naturalizācijas pieteikumus jau bija ap 124 tūkstošiem nepilsoņu.

Tikai maza daļa no tiem nepilsoņiem, kuriem saskaņā ar Pilsonības likuma noteikumiem bijušas tiesības pretendēt uz naturalizāciju, šīs tiesības ir izmantojuši. Lielākā daļa no personām, kas iesniegušas naturalizācijas pieteikumus, ir vecākas par 50 gadiem. Pirmā gada laikā — līdz 1996. gada janvāra beigām — par Latvijas pilsoņiem naturalizācijas ceļā kļuva tikai nedaudz vairāk par tūkstoti cilvēku. Līdz 1996. gada jūlija beigām naturalizēto kopskaits sasniedza 2459, līdz 1997. gada janvāra beigām — 4161, līdz 1997. gada jūnijam — 5000. Tātad uz pilsonību pieteikušies un naturalizējušies mazāk par 5 % no nepilsoņiem, kuri bijuši tiesīgi uz pilsonību pretendēt.

Latvijas pilsoņu īpatsvars, kas 1995. gadā bija 70,6 %, šogad ir sasniedzis 72,0 %. Naturalizācijas process ir devis tikai aptuveni 1/20 no Latvijas pilsoņu īpatsvara pieauguma; pārējais ir pilsoņu dabiskā pieauguma un nepilsoņu emigrācijas sekas. Saglabājoties līdzšinējam naturalizācijas tempam, arī pēc pieciem gadiem nepilsoņu skaits vēl pārsniegs 600 tūkstošus jeb 25–26 % no Latvijas iedzīvotāju kopskaita.

Zemais naturalizācijas temps gandrīz visiem bija negaidīts — jo vairāk tādēļ, ka līdz tam veiktās aptaujas lielākoties bija liecinājušas, ka nepilsoņu absolūtais vairākums vēlas kļūt par Latvijas Republikas pilsoņiem. 1995. gada beigās Naturalizācijas pārvalde aptaujāja vecāko klašu skolēnus nepilsoņus Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas skolās. Pēc aptaujā saņemtajām atbildēm, 56 % aptaujāto vēlējās kļūt par Latvijas pilsoņiem, 16 % nevēlējās, bet 28 % par šo problēmu nebija domājuši.

Cita aptauja, ko Naturalizācijas pārvalde veica 18 Latvijas rajonu un pilsētu skolās ar krievu mācībvalodu, deva līdzīgus rezultātus: pēc aptaujā saņemtajām atbildēm, 63 % jauniešu, kas nebija Latvijas Republikas pilsoņi, vēlējās par tādiem kļūt, 11 % nevēlējās, 24 % nebija par to domājuši un 2 % negribēja atbildēt. Bet to jauniešu procents, kuri iesniedza naturalizācijas pieteikumus, bija krietni zemāks par šiem rādītājiem.

Atbildīgās amatpersonas min vairākus iespējamos šās parādības cēloņus. Bez šaubām, pirmajā posmā (1995. gadā) svarīga loma bija 1995. gada 16. martā pieņemtajiem grozījumiem Pilsonības likumā, kuri dažām grupām ārpuskārtas naturalizācijas vietā piešķīra tiesības uz pilsonību reģistrācijas kārtībā. Grozījumi attiecās uz latviešiem un lībiešiem (līviem), kā arī personām, kuras pilnu vispārīgās vidējās izglītības kursu apguvušas latviešu mācībvalodas skolās. Kad šie grozījumi bija pieņemti, 3259 pieteikumus un 1705 naturalizācijas iesniegumus atdeva iesniedzējiem, jo tagad viņiem bija iespējams pilsonību saņemt reģistrācijas kārtībā.

Taču nepilsoņu zemā aktivitāte naturalizācijā nav izskaidrojama tikai ar pārmaiņām likumā vien. Naturalizācijas pārvaldes pētījumu rezultāti dod iespēju secināt, ka galvenie šķēršļi aktīvākai naturalizācijai varētu būt šādi.

• Iespējamie pretendenti pietiekami labi neprot latviešu valodu vai nezina Latvijas vēsturi. Minētajās aptaujās 26 % skolēnu atzina, ka nezina Latvijas vēsturi vai Satversmi, un tikpat daudzi — ka nepietiekami prot latviešu valodu. Tikai katrs desmitais no šās grupas apgalvoja, ka prot brīvi runāt un rakstīt latviešu valodā.

• Jaunieši nepilsoņi nevēlas dienēt Latvijas armijā; atšķirībā no jauniešiem pilsoņiem, kuriem pēc vidusskolas beigšanas jādien, nepilsoņi tūlīt var iestāties augstskolā.

• Nepilsoņi, kuriem ir PSRS pases, uz Krieviju var braukt bez vīzām, turpretī Latvijas pilsoņiem šādā nolūkā ir nepieciešamas vīzas.

• Naturalizācijas nodeva — 30 lati (aptuveni 53 ASV dolāri) — ir augsta. Minētajās aptaujās uz šādu iemeslu norādīja 11 % respondentu.

• Nepilsoņi nav īpaši ieinteresēti kļūt par Latvijas pilsoņiem, nepietiekami novērtē politisko tiesību nozīmi.

• Trūkst informācijas par likuma prasībām. Minētajās aptaujās šo faktoru minēja 14 % respondentu.

Tomēr ir vairāki apstākļi, kas liek apšaubīt šos secinājumus vai vismaz norāda, ka cilvēkus no naturalizācijas attur vēl kādi citi faktori. Piemēram, naturalizēties nesteidzas arī jaunietes, kaut arī tām nav jādien. PSRS pases pavisam drīz vairs nebūs derīgas. Tātad minētie faktori nevar būt izšķirīgie naturalizācijas lēnā tempa cēloņi.

Ir pamats uzskatīt, ka, pēc daudzu nepilsoņu domām, līmenis, kādā uz naturalizācijas eksāmeniem jāprot latviešu valoda un jāzina viss pārējais, ir pārāk augsts un šādas prasības ir nevajadzīgas, bet nereti — arī netaisnīgas. Tā, piemēram, 1995. gada “Baltijas barometra” aptaujā 25 % no respondentiem cittautiešiem teica, ka negatavojoties pieteikties uz pilsonību, un trešā daļa no viņiem to nedarīšot tāpēc, ka esot grūtības ar latviešu valodu. Uz 1996. gada “Baltijas barometra” aptaujā uzdoto jautājumu “Vai cilvēkiem, kas vēlas kļūt par pilsoņiem, vajadzētu kārtot valsts valodas eksāmenu?” 9 % cittautiešu atbildēja, ka “noteikti nē”, bet apmēram 30 % — ka tas “nav nepieciešams”.

Kā secināts 1996. gada “Pārskata” nodaļā “Līdzdalība un pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanās”, sabiedrība aizvien vairāk atsvešinās no valsts un aizvien plašāk neuzticas valsts iestādēm. Pilsoņi savu neapmierinātību vai atsvešinātību pauž vēlēšanās. Iespējams, ka zemie naturalizācijas rādītāji atspoguļo nepilsoņu psiholoģisko atsvešinātību no valsts. Pēc dažu vērotāju domām, nepilsoņi jūtas apmānīti vai ir apvainojušies, ka tiem ir aktīvi jāapliecina sava piederība Latvijai. Tas nenozīmē, ka nepilsoņi izjustu piederību kādai citai valstij. Aprēķini liecina, ka Krievijas pilsonību ir pieņēmuši tikai kādi 60 000 cilvēku un puse no tiem jau ir emigrējuši uz Krieviju. Arī aptaujas norāda, ka nepilsoņi arvien vairāk identificējas ar Latviju.

Acīmredzot zemo naturalizācijas tempu nosaka daudz cēloņu. Cerams, ka liels pētījums “Ceļš uz pilsonisku sabiedrību”, ko Naturalizācijas pārvalde sadarbībā ar citām valsts iestādēm, starptautiskām un nevalstiskām organizācijām veiks 1997. gada beigās, dos skaidrāku atbildi uz šo jautājumu. Fokusgrupās un plašās kvantitatīvās aptaujās gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem jautās, kāda ir viņu attieksme pret pilsonību, naturalizāciju, integrāciju un daudz ko, kas ar to saistīts. Gūtajiem rezultātiem būtu jākļūst par pamatu turpmākās politikas izstrādei.

Taču ir skaidrs, ka nepieciešams ar papildu pasākumiem gādāt, lai nepilsoņu vidū uzlabotos latviešu valodas prašana, zināšanas Latvijas vēsturē, kā arī informētība par likuma prasībām. Svarīga loma informācijas izplatīšanā un naturalizācijai veltītu diskusiju rosināšanā ir arī sabiedriskās saziņas līdzekļiem, it īpaši izdevumiem un raidījumiem krievu valodā.

Kā vairākkārt ierosinājis Valsts prezidents Guntis Ulmanis, būtu nopietni jāapsver, vai nevajag grozīt vai vispār atcelt naturalizācijas grafiku, lai katrs nepilsonis, kas spēj nolikt eksāmenus, varētu bez ilgas gaidīšanas pretendēt uz pilsonību. Kad šis solis būtu sperts un naturalizācijas gaita atkal izvērtēta, varētu apsvērt, vai likumā nav labojams vēl kas. Lai gan šāds likuma grozījums un pētījumi par nepilsoņiem ir nepieciešami, būtiski svarīgi tomēr ir tas, lai Latvijas valdība apliecinātu, ka vēlas un spēj izstrādāt un konsekventi īstenot nepilsoņu integrācijas koncepciju, kuras ietvaros naturalizācijas jautājumam būtu izšķirīga nozīme.

Nepilsoņu statuss Latvijā

Latvijā vēl ilgi būs diezgan liels skaits nepilsoņu. Tāpēc rodas nepieciešamība dziļāk analizēt, kāds Latvijā ir nepilsoņu stāvoklis un statuss. Gandrīz visās pasaules valstīs pastāv zināmas atšķirības starp pilsoņu un nepilsoņu tiesībām un pienākumiem. Politiskās tiesības — tiesības strādāt valsts pārvaldībā un piedalīties valsts mēroga likumdevēja vēlēšanās — parasti ir pilsoņu privilēģija. Tomēr, lai tautas attīstības principu īstenošana būtu sekmīga, citās jomās nepilsoņiem jābūt garantētām tādām tiesībām, ka viņu sociālekonomiskajai integrācijai nav nekādu būtisku šķēršļu un viņu statuss ir skaidrs un stabils.

Laikā līdz likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” pieņemšanai 1995. gada 12. aprīlī — trīsarpus gadus pēc tam, kad atjaunoja pilsonību tiem, kam tā bija pirms kara, un viņu pēcnācējiem, — nepilsoņu statuss nebija tiesiski noteikts. Nepilsoņu tiesiskā statusa nenoteiktība šajā laika posmā reizēm ļāva atsevišķām valsts amatpersonām viņu juridisko stāvokli un tiesības traktēt pēc saviem politiskajiem ieskatiem, un tas radīja ne mazumu problēmu. Ne vien nepilsoņu tiesību aizstāvji un starptautiskas organizācijas, bet arī 5. Saeimas Juridiskā komisija un Cilvēktiesību komisija konstatēja, ka iedzīvotāju reģistrācijas procesā 1992.–1994. gadā Pilsonības un imigrācijas departamenta darbinieki pret nepilsoņiem atļāvušies daudz nelikumību.

Viena no būtiskākajām problēmām bija saistīta ar nepilsoņu ceļošanas dokumentiem. Pilsonības un imigrācijas departaments prasīja, lai nepilsoņi maksā par atgriešanās tiesību garantēšanu; nepilsoņus, kas bez šādām garantijām atgriezās no izbraukuma uz ārzemēm, Latvijā neielaida. Turklāt 1995. gada sākumā beidzās PSRS ārzemju pasu veidlapu krājumi un daudzi cilvēki palika bez jebkādiem ceļošanas dokumentiem. Lai šo problēmu atrisinātu, 1995. gada vasarā Latvijas Republikas valdība pieņēma lēmumu sākt pagaidu personas apliecību izsniegšanu nepilsoņiem.

Kad pieņēma likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, nepilsoņu stāvoklis stabilizējās un viņu tiesības uzturēties Latvijā vairs nevarēja apšaubīt. Nepilsoņiem bija piešķirtas tiesības brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties. Likums arī paredzēja nepilsoņu pasu izsniegšanu, kas sākās 1997. gada aprīlī. Diemžēl ar šā likuma pieņemšanu nebija atrisinātas visas problēmas, jo dažu likuma normu īstenošanai bija nepieciešami grozījumi citos likumos. Likums gan garantēja tiesības brīvi izbraukt un atgriezties, taču saglabājās prakse, ka no nepilsoņiem, kuri brauca uz ārzemēm, prasīja atgriešanās garantijas. Tomēr visumā likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” atrisināja daudz neskaidrību.

Vēl pirms Pilsonības likuma pieņemšanas bija izstrādāti un pieņemti vairāki likumi, valdības normatīvie akti un pašvaldību lēmumi, kuri vairākās jomās pilsoņiem paredzēja lielākas tiesības nekā pastāvīgajiem iedzīvotājiem nepilsoņiem. Šie akti nepilsoņiem ierobežoja zemes un nekustamā īpašuma tiesības, tiesības uz nodarbinātību, tiesības strādāt noteiktās profesijās un amatos (gan valsts sektorā, gan privātsektorā par advokātiem, farmaceitiem, ugunsdzēsējiem, Latvijā reģistrēto lidmašīnu apkalpju locekļiem utt.), noteiktas sociālās tiesības (zemākas sociālās pensijas, ierobežotas iespējas saņemt valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā utt.), iespējas pašaizsargāties (šaujamieroču atļauju saņemšanu), tiesības veidot reliģiskas organizācijas utt.

Pēdējo gadu laikā nepilsoņu tiesību ierobežojumu skaits samazinājies. Dažos gadījumos tas bijis saistīts ar to, ka 90. gadu sākumā pieņemtie likumi vairs nav spēkā (kā, piemēram, 1991. gada likums par mazo tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu objektu privatizāciju, kur nepilsoņiem neļāva šajā procesā piedalīties). Vairāki likumi, kaut gan formāli vēl paliek spēkā, praktiski ir zaudējuši nozīmi. Tāds ir, piemēram, likums par privatizācijas sertifikātiem. Nepilsoņi saņēma mazāk sertifikātu nekā pilsoņi, bet tagad, kad sertifikātu piešķiršanas process ir beidzies, tur praktiski neko vairs nevar mainīt.

Citas normas tagad pārskatītas. Piemēram, grozīts ir Muitas kodekss (nepilsoņiem atļauts strādāt muitā), likums par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju (nepilsoņi saņēmuši iespēju pirkt privatizētus kooperatīvos dzīvokļus), likums par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā (grozījumi nepilsoņiem piešķir tādas pašas tiesības uz šo palīdzību kā pilsoņiem).

Daži ierobežojumi atcelti daļēji. Tā, piemēram, 1996. gadā pieņemtie Reliģisko organizāciju likuma grozījumi atļauj nepilsoņiem dibināt reliģiskas draudzes, taču viņus joprojām nevar ievēlēt šo draudžu vēlētajās institūcijās. Kopš 1996. gada sākuma vairs nav spēkā likuma norma, kas nepilsoņiem sociālo pensiju paredzēja tikai 90 % apmērā no pilsoņu sociālās pensijas. Civildienesta likums grozīts tādējādi, ka tiem nepilsoņiem, kuri jau strādā par valsts ierēdņiem, ir tiesības savos amatos palikt, bet no jauna kļūt par ierēdņiem nepilsoņi joprojām nevar.

Būtu arī jāpiemin, ka vesela virkne grozījumu likumos par zemes īpašuma tiesībām būtiski paplašinājuši nepilsoņu tiesības iegūt īpašumā zemi — gan tieši, gan izmantojot viņiem piederošās daļas uzņēmējsabiedrībās.

1996. gada sākumā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija uzdeva Valsts cilvēktiesību birojam (VCB) izanalizēt tolaik pastāvējušos nepilsoņu ekonomisko, sociālo, darba un īpašuma tiesību ierobežojumus un dot atzinumu par šo ierobežojumu atbilstību Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. VCB savā 1996. gada decembra atzinumā secināja, ka desmit ierobežojumi neatbilst Latvijas ratificētā starptautiskā pakta “Par pilsoņtiesībām un politiskajām tiesībām” normām. Šie ierobežojumi nepilsoņiem liedz strādāt par ugunsdzēsējiem, privātdetektīviem, bruņotas apsardzes un gaisa kuģa apkalpju locekļiem, aptieku vadītājiem un farmaceitiem, advokātiem un advokātu palīgiem. Tāpat starptautiskajām normām neatbilst likumā “Par reliģiskām organizācijām” ietvertais noteikums, ka nepilsonis nevar būt reliģiskas draudzes vēlētas institūcijas loceklis.

Pēc šā atzinuma publicēšanas ir grozīts likums “Par ugunsdrošību” un nepilsoņiem piešķirtas tiesības strādāt par ugunsdzēsējiem. Citi ierosinātie likumu grozījumi, kas vērsti uz nepamatoto ierobežojumu atcelšanu, Saeimā vēl nav pieņemti. Šie ierobežojumi būtu atceļami pēc iespējas drīzāk, lai Latvijas likumi nebūtu pretrunā ar starptautiskajām līgumsaistībām cilvēktiesību jomā. Turklāt, kā atzīmēts iepriekšējā nodaļā, profesiju aizliegumi izkropļo darba tirgu, un tie būs jāatceļ, Latvijai turpinot integrēties ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī Pasaules Tirdzniecības organizācijā.

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Kā rakstīts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1995”, “latviešu valodas apguve veicinās cittautiešu integrāciju, dodot tiem iespēju brīvi iesaistīties valsts politiskajā, sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē. Tā palīdzēs pārvarēt padomju valodas politikas radīto valodisko segregāciju un asimetrisko divvalodību un sekmēs etnisku saskaņu, kas ir būtisks priekšnoteikums turpmākai tautas attīstībai”. Ņemot vērā latviešu valodas būtiski svarīgo lomu sabiedrības integrācijā, nepieciešams sīkāk analizēt valodas politiku, panākumus latviešu valodas apguves veicināšanā, iedzīvotāju valodisko uzvedību, kā arī lielākos šķēršļus straujākai attīstībai.

Tagad, sešus gadus pēc neatkarības atgūšanas, Latvijas politiķu vidū un arī sabiedrībā — gan latviešos, gan cittautiešos — izveidojusies lielāka vai mazāka vienprātība, ka latviešu valodas prašana ir obligāts priekšnosacījums integrācijai Latvijas sabiedrībā. Tomēr pēdējos gados sāk izkristalizēties atšķirīga izpratne par latviešu valodas tālākas ieviešanas un tās pozīciju nostiprināšanas stratēģiju un tempu. Starp dažādām institūcijam un sabiedrības grupām šai jautājumā gan ir sākusies domu apmaiņa, un pēdējā laikā sāk iezīmēties arī atšķirīgo nostādņu tuvināšanās, taču pagaidām vēl ir grūti runāt par vienotu un līdzsvarotu valsts valodas politiku.

Latvijā ir vesela virkne institūciju, kuru kompetencē ietilpst dažādu valodas politikas jautājumu risināšana: Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisija, Valsts valodas centrs, Izglītības un zinātnes ministrija, Naturalizācijas pārvalde, Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienība, Radio un televīzijas padome u. c. Visām šīm institūcijām ir kopīgs mērķis — latviešu valodas apguves veicināšana un tās pozīciju nostiprināšana visās sociolingvistiskajās funkcijās; taču koordinācijas trūkums un pieejas dažādība traucē realizēt līdzsvarotu un reālistisku valodas politiku. Šādai politikai jāparedz skaidrs galamērķis, pārējas perioda noteikumi, kā arī nosprausto mērķu sasniegšanas metodes. Latviešu valodas apguves valsts programmas darbības pārraudzīšanai izveidotā Koordinācijas padome varētu likt pamatus šādas vienotas un pārdomātas valodas politikas izstrādei.

Laikā, kopš atjaunota neatkarība, cittautiešu attieksme pret latviešu valodu ir nopietni mainījusies. Kādā aptaujā, kas ar Latviešu valodas apguves valsts programmas atbalstu notika 1997. gadā, uz jautājumu “Cik, jūsuprāt, ir svarīgi, lai Latvijas iedzīvotāji brīvi pārzinātu latviešu valodu?” 92 % krievu un tikpat liels procents citu tautību pārstāvju atbildēja, ka “ļoti vai diezgan svarīgi”. Salīdzinot ar 1989. gada tautskaites laiku, kad latviski prata tikai 23 % cittautiešu, latviski runājošo skaits cittautiešu vidū ir krietni pieaudzis. Oficiāla statistika par valodas pratēju skaitu nav pieejama, bet, pēc dažādām 1996. un 1997. gada aptaujām, latviešu valodas pratēju īpatsvars cittautiešu vidū ir no 36 līdz 53 %. Sakarā ar pastiprināto latviešu valodas ieviešanu izglītības iestādēs un darbinieku valodas atestāciju jūtamāk sācis atšķirties latviešu valodas pratēju īpatsvars dažādās vecumgrupās. Jaunākās vecumgrupās tas ir augstāks, bet pēc 65 gadiem diezgan stipri zemāks nekā vidēji. Tomēr kopumā Latvijas valodiskajai situācijai joprojām raksturīga augsta latviešu divvalodība un liela cittautiešu vienvalodība.

Pieaug to bērnu skaits, kuri apmeklē latviešu valodas bērnudārzus un mācās skolās ar latviešu mācībvalodu. Pēc Valsts statistikas komitejas datiem 1996. gada 1. septembrī no visiem bērniem, kas apmeklēja pirmsskolas iestādes, 68,9 % apmeklēja latviešu grupas, bet 30,6 % — krievu grupas. Rīgā 1996. gada 1. septembrī no visiem bērniem, kas apmeklēja pirmsskolas iestādes, 50,6 % apmeklēja latviešu grupas. 1995.–1996. mācību gadā valsts finansētajās augstskolās 85 % studentu mācījās latviešu valodā, bet 15 % — krievu valodā.

Valsts varas un pārvaldības sfērā latviešu valodas pozīcijas ir nostiprinājušās, tomēr atsevišķās jomās — transporta sistēmā, policijā, ieslodzījuma vietās — sakarā ar padomju laikā izveidojušos etnisko darba dalīšanu joprojām liela loma ir krievu valodai. Līdzīga situācija vērojama sfērās, kurās valsts loma mazinās, bet kurās padomju laikā vairāk pārstāvēti bija cittautieši, — tirdzniecībā, lielajos rūpniecības uzņēmumos. Lielas grūtības ar latviešu valodas ieviešanu ir privātsektorā. Lai gan vairumā profesiju prast latviešu valodu ir nepieciešams, daudzi gadījumi liecina, ka sazināšanās latviešu valodā ne vienmēr ir iespējama. Pēc Valsts valodas inspekcijas datiem 80 % no iedzīvotāju sūdzībām ir par latviešu valodas nelietošanu.

Pasākumi, kuru mērķis ir veicināt latviešu valodas apguvi, nereti nav līdzsvaroti ar reālajām iespējām. 1996. gada oktobrī pieņemtie Ministru kabineta noteikumi paredz, ka, lai saņemtu bezdarbnieka statusu, cita starpā nepieciešama latviešu valodas apliecība. Šie noteikumi nelabvēlīgi ietekmē daudzu iedzīvotāju sociālekonomiskās intereses. Pēdējos trīs gadus 30 procentiem no cittautiešu bezdarbniekiem darba iespējas ierobežo nepietiekama latviešu valodas prasme. Kā lasāms šā “Pārskata” 4. nodaļā, īpaši augsts bezdarba līmenis ir Latgales rajonos, kur vēsturiski izveidojušos apstākļu dēļ dzīvo daudz cittautiešu. Nodarbinātības dienests nepiešķir līdzekļus valodas kursu rīkošanai bezdarbniekiem.

Visai nelabvēlīgi šie Ministru kabineta noteikumi skar bijušos ieslodzītos — mazaizsargātu grupu, kurai jau tā ir grūti integrēties sabiedrībā. Iekams tikko atbrīvotie ieslodzītie atrod darbu un var visā pilnībā atgriezties sabiedrībā, bieži vien tie kādu laiku iztiek no bezdarbnieku pabalstiem. Pēc Cietuma administrācijas datiem uz 1997. gada martu gandrīz 2700 ieslodzītajiem no aptuveni 6100 ir nepieciešami latviešu valodas kursi un atestācija. Bijušie ieslodzītie, kas neprot latviešu valodu un kam nav attiecīgu dokumentu, uz bezdarbnieku pabalstiem nevar pretendēt. Šādi apstākļi tikai stimulē recidīvismu. Lai veicinātu latviešu valodas apguvi ieslodzīto vidū, kursu organizēšanā ir iesaistījušies vairāki ārvalstu fondi, tomēr tas nav ilglaicīgs risinājums.

Latviešu valodas apguve joprojām ir saistīta ar veselu virkni šķēršļu un grūtību. Kā vienu no galvenajiem šķēršļiem latviešu valodas nepratēji cittautieši uzsver to, ka viņiem trūkst iespēju praktiski vingrināties valodas lietošanā. Latviešu valodas sekmīgu apguvi traucē arī sabiedrībā izveidojušies mīti un stereotipiski priekšstati par dažādu etnisko grupu pārstāvju spējām valodas apgūšanā un par to, cik grūta un sarežģīta ir latviešu valoda. Taču valodiskā integrācija nav vienpusējs process: svarīga ir latviešu jeb, precīzāk sakot, latviski runājošo iedzīvotāju attieksme un valodiskā uzvedība. Pagaidām Latvijā šis jautājums nav pietiekami pētīts. Par apjomīgāko šai jomā jāuzskata Latviešu valodas institūta 1996. gadā veiktais sociolingvistiskais pētījums “Latviešu lingvistiskā kompetence un valodas procesu vērtējums”. Ir atzīstami, ka pēdējā laikā atsevišķās aptaujās bijuši ietverti jautājumi par latviešu attieksmi pret valodas politiku, tomēr šādiem pētījumiem būtu jābūt regulāriem un valsts finansētiem.

Latviešu valodas institūta aptauja apstiprina, ka nedz izpratne par savu lomu latviešu valodas pozīciju nostiprināšanā, nedz arī attieksme pret šās lomas īstenošanu visiem latviešiem nav vienāda. Lai gan latviešu valodai ir augsta vieta vērtību hierarhijā, tās lietošanā saskarsmē ar cittautiešiem vērojama pasivitāte. Uz jautājumu “Vai ar cittautiešiem, kas prot latviešu valodu, jūs runājat latviski?” tikai aptuveni puse latviešu atbildēja apstiprinoši. Šāda attieksme mazina valodisko spriedzi etnisko grupu starpā, taču tā arī apdraud sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas pamata. Nereti ir vērojama latviešu nevēlēšanās savā vidē pieņemt cilvēkus, kas grib un ir gatavi valodiski integrēties. Daudzi latvieši pārmērīgi paļaujas uz to, ka gan jau valsts institūcijas izkontrolēs latviešu valodas lietošanu, un nepietiekami novērtē, cik svarīga ir pašu aktivitāte saziņas valodas izvēlē. Kā uzsvērts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, lai tautas attīstība būtu sekmīga, šajā laikā, kad valsts pārstāj būt visaptveroša sabiedrības dzīves regulētāja, iniciatīva jāuzņemas pilsoniskajai sabiedrībai.

Latviešu valodiskā aktivitāte pieaugs, jaunajai latviešu paaudzei arvien vairāk pievēršoties citu svešvalodu apguvei. Statistika liecina, ka kopš 1993. gada, kad krievu valodai latviešu mācībvalodas skolās bijis tāds pats statuss kā angļu, vācu un franču valodai, strauji pieaudzis to skolēnu skaits, kuri krievu valodas vietā izlemj apgūt angļu valodu. Paredzams, ka nākotnē angļu valodas pozīcijas vēl vairāk nostiprināsies, bet krievu valodas pozīcijas vājināsies, jo, sākot ar 1998./99. mācību gadu, angļu valoda būs pirmā, tātad obligātā svešvaloda.

Valodas politika izglītības sistēmā

Visnozīmīgākā loma latviešu valodas apguves nodrošināšanā un integrācijas veicināšanā ir atvēlēta izglītības sistēmai. Gan no indivīdu attīstības, gan tautas attīstības viedokļa ir svarīgi, lai izglītības sistēmā iesaistītās puses (valsts institūcijas, mazākumtautību skolas, skolēni un vecāki) savu rīcību un intereses demokrātiski saskaņotu. 1996. gada “Pārskata” nodaļā “Izglītības reforma” uzsvērts, ka, “no tautas attīstības viedokļa raugoties, negatīvi ir vērtējama parādība, ka pašām mazākumtautībām netiek dota pietiekama iespēja piedalīties šajā reformu procesā”.

Pēdējā gada laikā nepieciešamība mazākumtautības iesaistīt dialogā ar valsti un rosināt uz līdzdalību tām svarīgu jautājumu izlemšanā ir vēl vairāk aktualizējusies, jo sakarā ar centieniem panākt, lai pieaug latviešu valodas loma mazākumtautību skolās, ir sperti vai iecerēti vairāki problemātiski soļi. Jauna izglītības likuma projekts, kas bija nodots apspriešanai, paredzēja, ka, sākot ar 2005. gadu, valsts finansētajās mazākumtautību vidusskolās (10.–12. klasē) mācībām pilnīgi jānotiek latviešu valodā. Savukārt Saeima grozīja līdzšinējo izglītības likumu, tajā ietverdama noteikumu, ka 2–3 priekšmetu mācīšana latviešu valodā jāuzsāk 1996. gada 1. septembrī. Izglītības un zinātnes ministrs 1996. gada decembrī izdeva rīkojumu, kas prasa, lai mazākumtautību skolu pedagoģiskajiem darbiniekiem neatkarīgi no tā, cik tas nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanā, būtu augstākajā pakāpē atestēta latviešu valodas prasme.

Līdzās tamlīdzīgiem soļiem, kuros izpaužas centieni skolās latviešu valodu ieviest īsā laikā, sāk izvērsties darbība, kas orientēta uz pakāpeniskāku pieeju. 1996. gadā Ministru kabinets apstiprināja Latviešu valodas apguves valsts programmu (LVAVP), kurā mazākumtautību skolām 10 gadu laikā paredzēts pakāpeniski sasniegt tādu situāciju, ka pirmajā klasē skolēni latviski mācās 10 % priekšmetu, bet 8. un 9. klasē — jau 50 % priekšmetu. Palēnām kļūst skaidrāks, cik dzīvotspējīga ir viena un otra pieeja un kā tās atbilst gan valsts, gan mazākumtautību interesēm.

Ja priekšmetu mācīšanā uz latviešu valodu pārietu strauji, bez pietiekama sagatavošanās perioda, krievvalodīgos skolotājus darbaspēka tirgū pamazām aizstātu latvieši. Gan valsts institūcijas, gan atsevišķas mācību iestādes palaikam ir pārspīlēti aizrāvušās ar kvantitatīviem rādītājiem, kuri nereti rada maldīgu iespaidu, ka latviešu valodas ieviešana strauji virzās uz prieku, un izkropļo priekšstatu par reālo valodas situāciju. Tomēr saskarē ar šo realitāti jau ir iezīmējusies pragmatiskāka pieeja no valsts izglītības institūciju puses, un sākotnējo radikālo plānu aizstāšana ar pakāpeniskākiem. Tā, piemēram, jaunajā likumprojektā “Par valsts valodu” vairs nefigurē nostādne, ka valsts un pašvaldību finansētajās vidusskolās līdz 2005. gadam pilnīgi jāpāriet uz mācībām latviešu valodā, bet ir paredzēts, ka “valsts un pašvaldību finansētajās vispārīgās izglītības iestādēs vismaz puse mācību priekšmetu jāmāca latviešu valodā”. Tāpat mazākumtautību skolu pedagogiem dota iespēja ilgāk gatavoties valodas atestācijai. Tomēr atziņa, ka valodas situācijas uzlabošanai nepieciešami ilglaika risinājumi, iesakņojas lēni.

1996. gada 6. decembrī Latvijas valdība un ANO Attīstības programma ( UNDP ) noslēdza līgumu par 3,2 miljonus dolāru lielu starptautisku palīdzību LVAVP īstenošanā šās programmas darbības pirmajos divos gados (sk. “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”). Bez UNDP tās finansēšanā piedalās Dānijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas valdība, kā arī Eiropas Savienība. Palīdzību ar mācību līdzekļiem sniedz arī Lielbritānijas Know-How fonds.

Ar skolotāju aktīvu līdzdalību viena gada laikā LVAVP ietvaros ir sagatavotas gan latviešu valodas mācību grāmatas mazākumtautību skolu 8. un 9. klasei, gan rokasgrāmata LAT2 (latviešu valodas kā otrās valodas) skolotājiem. Ir izveidota 30 multiplikatoru grupa, kas šā gada rudenī visā Latvijā uzsāks mazākumtautību skolu LAT2 skolotāju pārskološanu. 10 citi multiplikatori tālākizglītos LAT2 skolotājus, kuri strādā ar pieaugušajiem. Latviešu valodas kursus gada laikā beigušas 20 mazākumtautību skolu priekšmetu skolotāju un direktoru grupas. Turpinās darbība, kuras mērķis ir veicināt latviešu valodas apguvi ar sabiedriskās saziņas līdzekļu, it īpaši televīzijas, palīdzību. Tā kā latviešu valodas nepratēji ir arī pilsoņu (un pat latviešu) vidū, LVAVP ir uzsākusi intensīvus latviešu valodas kursus jauniešiem, kuri dien Latvijas armijā.

LVAVP ir piesaistījusi mazākumtautību līdz šim plašāko līdzdalību tām aktuālu izglītības jautājumu risināšanā: apmēram trešā daļa no LVAVP pirmā gada pasākumos iesaistītajiem cilvēkiem ir mazākumtautību pārstāvji. Lai LVAVP īstenošana noritētu iespējami raitāk, mazākumtautību skolu (it īpaši krievu skolu) pedagogus derētu rosināt uz intensīvāku dialogu ar valsts izglītības institūcijām. Plānoto reformu paātrināšanos veicinās arī krievu skolu vadības aktīvāka iesaistīšanās dažādos LVAVP pasākumos.

Sekmīga latviešu valodas apguves veicināšana nav iespējama bez latviešu skolu iesaistīšanās šajā procesā. Līdz šim LVAVP īstenošanas organizētājiem grūti ir bijis iedibināt normālu sadarbību starp latviešu un krievu mācībvalodas skolām. Iespējams, ka šādas sadarbības izvēršanas praksi varētu sākt izkopt divplūsmu skolās.

Latviešu valodas apguves valsts programmā galvenais uzsvars likts uz pašreizējo LAT2 skolotāju pārskološanu. Joprojām neatrisināts paliek jaunu LAT2 skolotāju gatavošanas jautājums, jo specialitātei ir zems prestižs un vairākas augstskolas, nespēdamas piesaistīt potenciālus studentus, šādu speciālistu gatavošanu ir pārtraukušas. Jaunu skolotāju gatavošanai būtu jākļūst par tuvākās nākotnes prioritāti, jo, tāpat kā pedagogiem kopumā, arī latviešu valodas skolotājiem vidējais vecums aizvien palielinās.

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Liela daļa cittautiešu mācās mazākumtautību skolās, turklāt visvairāk — krievu skolās. Šīm skolām ir būtiski svarīga loma ne tikai mazākumtautību bērnu kultūridentitātes nostiprināšanā, bet arī cittautiešu jaunās paaudzes integrēšanā Latvijas sabiedrībā. Realizējot Latviešu valodas apguves valsts programmu, šīs skolas varēs nodrošināt labu latviešu valodas prašanu, kas ir integrācijas pamats. Taču ir arī svarīgi, lai šīs skolas, saviem skolēniem mācīdamas latviešu valodu un kultūru, ņemtu vērā viņu psiholoģiju un mentalitāti un neapdraudētu viņu identitāti. Nepieciešams analizēt ne tikai to, cik labi šajās skolās attīstās latviešu valodas apguve, bet arī to, kā saglabājas un attīstās šo skolu savdabība.

Lai gan uzdevumi, kas krievu skolām veicami gan mazākumtautību bērnu integrācijas nodrošināšanā, gan viņu kultūridentitātes nostiprināšanā, ir milzīgi, valstiska mēroga diskusiju par stāvokli krievu skolās un iespējamajiem to attīstības modeļiem līdz pat nesenai pagātnei ir bijis maz. Jautājums ir bijis arī politizēts, jo daudzi valsts institūciju pārstāvji krievu skolas — gan skolēnu etniski neviendabīgā sastāva, gan specifiskā mācību satura dēļ — pielīdzina agrākajām padomju skolām, kas nekrievus gan valodiski, gan kultūras jomā rusificēja. Šā apstākļa dēļ krievu skolas bieži vien neuzskata par nacionālām skolām, bet gan par skolām ar krievu mācībvalodu. Tāpēc daudzas atbildīgas amatpersonas vēlas, lai nākotnē šīs skolas attīstītos pēc tāda paša modeļa kā nekrievu mazākumtautību skolas, kurās lielu uzsvaru liek uz to vērtību apguvi, kuras veicina nacionālās identitātes apzināšanos. Patlaban viedokļu apmaiņa par krievu skolām notiek uz pretrunīgu apgalvojumu fona, taču, jācer, ar laiku tā pāraugs konstruktīvā dialogā.

Kā analizēts 1996. gada “Pārskatā”, Latvija no padomju laikiem mantojusi divu tipu skolas — latviešu un krievu. Latviešu skolās jeb skolās ar latviešu mācībvalodu pārsvarā mācījušies un mācās latviešu bērni, bet skolās ar krievu mācībvalodu — visu pārējo tautību bērni. Pēdējo divu mācību gadu statistika liecina, ka joprojām apmēram 7 % latviešu skolēnu mācās krievu valodā. Savukārt krievu bērnu īpatsvars latviešu skolās ir mazāks, bet ar tendenci pieaugt (1995. gadā 4,6 %, bet 1996. gadā — 5,7 %). No nekrievu mazākumtautībām tikai čigānu un lietuviešu skolēnu vairākums (attiecīgi 67 un 55 %) mācās latviešu skolās. No baltkrievu un ukraiņu skolēniem latviešu skolās mācās tikai apmēram katrs desmitais. Vairums šo tautību bērnu mācās krievu skolās.

Līdz Atmodai 80. gadu beigās nekrievu mazākumtautībām savu skolu nebija. Sākoties Atmodai, situācija mazliet mainījās, jo dibinājās mazākumtautību skolas un nekrievu mazākumtautību bērniem radās iespēja mācīties savas tautas valodu un kultūru. Tagad Latvijā ir sešas poļu, viena ebreju, viena lietuviešu, viena igauņu un viena ukraiņu skola, kā arī baltkrievu, lietuviešu un čigānu klases. Ne visur attiecīgās mazākumtautības valodu visā pilnībā izmanto par mācību valodu. Piemēram, lietuviešu un igauņu skolā pamatvaloda ir latviešu, bet ebreju skolā — krievu valoda.

Pēdējos gados jaunu mazākumtautību skolu dibināšanas process ir apstājies. Jaunas mazākumtautību skolas netiek atvērtas nevis kādu pastāvošu aizliegumu, bet gan pieprasījuma trūkuma dēļ. Par savas tautības skolu tīkla atjaunošanu Latvijā var runāt tikai poļi, pārējo nekrievu mazākumtautību skolas galvenokārt koncentrētas Rīgā. No visiem nekrievu mazākumtautību bērniem savas tautības skolas apmeklē apmēram 5 % jeb kopā apmēram 1600 bērnu. Vairāk nekā 80 % joprojām izvēlas krievu skolas. Šo faktu nevajadzētu obligāti traktēt kā padomjlaika pārkrievošanas politikas turpinājumu, jo daudziem no šiem bērniem krievu valoda ir dzimtā valoda.

Jāņem vērā jaukto laulību izplatība, it īpaši nekrievu mazākumtautībās. Tā, piemēram, 1995. gadā aptuveni 90 % no visiem baltkrieviem, ukraiņiem, poļiem un lietuviešiem, kas laulājās, bija izvēlējušies citas tautības partneri. Daudziem krievu valoda ir dzimtā valoda. Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 84 % no ukraiņiem un baltkrieviem — lielākajām mazākumtautībām aiz krieviem — ģimenē lieto krievu valodu. Šā iemesla dēļ šo mazākumtautību pārstāvji saviem bērniem bieži izvēlas krievu skolas.

Lai gan pašreiz Latvijā esošās krievu skolas daudzējādā ziņā var neapmierināt, tām ir sava specifika, kas daudziem vecākiem liek izvēlēties tieši tās. Krievu skolām Latvijā ir labas tradīcijas, kuru pirmsākumi ir daudz senāki par 1945. gadu. Tā, piemēram, Aleksandra un Lomonosova ģimnāzijas pirmskara Latvijā bija slavenas un ļoti populāras ne tikai krievu, bet arī latviešu vidū. Krievu skolas specifiku nosaka tās balstīšanās uz krievu kultūru. Pirmām kārtām tas izpaužas rusistikas priekšmetu ciklā, it īpaši krievu literatūras kursā. Krievu skola dod iespēju saglabāt un tālākajām paaudzēm nodot Latvijas krievu kultūras mantojumu, kas ir arī visas Latvijas kultūras bagātības neatņemama sastāvdaļa. Orientācija uz krievu kultūru un valodu nosaka krievu skolu nacionālo raksturu, un tāpēc par spīti daudzveidīgajam skolēnu etniskajam sastāvam tās būtu uzskatāmas ne tikai par “skolām ar krievu mācībvalodu”, bet arī par “krievu skolām”.

Kā analizēts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, pārejas periodā visām Latvijas skolām ir lielas grūtības, ko rada finansiālā nodrošinājuma nepietiekamība, straujās pārmaiņas mācību saturā, kā arī nevēlamās pārmaiņas skolotāju vecumstruktūrā un kvalificētībā. Kā rakstīts iepriekšējā sadaļā, krievu skolu administrācijai un pedagogiem līdzās visam citam vajadzējis relatīvi īsā laikā apgūt latviešu valodu un mainīt savu attieksmi pret latviešu valodas priekšmetu un tā vietu skolas mācību programmā.

Augot pieprasījumam pēc kvalitatīvas latviešu valodas mācīšanas un kvalitatīvas izglītības kopumā, kā arī nereti joprojām pastāvot nedrošībai par nākotni, saasinās konkurence krievu skolu starpā, un daudzas no tām sev meklē kādu speciālu nišu. Jaunajos apstākļos krievu skolu šķietami vienveidīgais raksturs sācis mainīties. Sadarbība ar augstskolām (Rīgas 76. vidusskolai ar Rīgas Tehnisko universitāti, Puškina licejam — ar Latvijas Universitāti), gatavība īstenot eksperimentālas programmas (22. vidusskolā un skolā “Eksperiments”) un centieni atjaunot pirmskara Latvijas krievu skolu tradīcijas (23. vidusskola, tagad Lomonosova ģimnāzija) — tas viss norāda uz krievu skolu pieaugošo daudzveidību. Daudzas skolas pastiprinātu uzmanību pievērš krievu folklorai un tradīcijām, dažas meklē saites ar Pareizticīgo baznīcu. Par interesantu paraugu uzskatāma Krāslavas skola “Varavīksne”, kas uzsvaru liek uz multikulturālu izglītību.

Mainās mācību priekšmetu saturs (kopīgo valstī izstrādāto standartu ietvaros). Krievu kultūras cikla priekšmetos māca vielu, kas agrāk bija aizliegta vai palika ārpus skolas redzesloka (XX gadsimta sākuma dzeja, krievu emigrācijas literatūra, Ahmatovas, Cvetajevas, Bulgakova un citu rakstnieku daiļrade). Daudzus jēdzienus un parādības apzina no jauna. Tas sakāms, piemēram, par krievu kultūras darbinieku attieksmi pret reliģiju, revolūciju un tautas kustībām. Ir mainījies dzimtenes jēdziens. Agrāk tas nozīmēja visu lielo Padomju Savienību, tagad gandrīz visi bērni par savu dzimteni uzskata Latviju vai kādu konkrētu vietu tajā. To apliecina avīzes “SM” konkurss skolēniem “Ar ko sākas Dzimtene?”, kurā tikai viens bērns uzrakstījis par Krieviju. Par humanitāro kursu svarīgu sastāvdaļu kļūst krievu un latviešu kultūras aplūkošana pasaules kultūru kontekstā.

Skaidrs, ka tas, lai mazākumtautību skolu absolventi labi prastu latviešu valodu, spētu konkurēt darbaspēka tirgū un būtu integrējušies Latvijas sabiedrībā, ir gan valsts, gan visas sabiedrības interesēs. Kopīga šo mērķu īstenošanas līdzekļu meklēšana varētu kļūt par faktoru, kas vieno un saliedē Latvijas sabiedrību. Krievu skolu problēmas un citi jautājumi, kas skar mazākumtautības, jārisina dialogā. Metodes, ar kurām būtu iespējams šo dialogu institucionalizēt un pavērst tādā virzienā, lai tas jūtamāk sekmētu nacionālo saskaņu un sabiedrības integrāciju, aplūkotas tālāk — ieteikumu sadaļā.

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Par spīti grūtībām, kas saistītas ar pilsonības un valodas politiku un daudzajiem citiem jautājumiem, kuri kopš neatkarības atjaunošanas radījuši asus strīdus, sociālā, politiskā un etniskā situācija Latvijā ir bijusi visai stabila. To apliecina nevardarbīgā komunistiskās varas likvidācija, Krievijas armijas izvešana, Satversmes atjaunošana, konsekventa zemes un īpašuma reforma, stabila monetārā politika u. tml. Lai gan nacionālajās attiecībās reizēm vērojama neliela spriedze, arī šī ir joma, kurā valdījusi nevardarbīga problēmu risināšana. Paradoksālais ir tas, ka šie procesi norisuši un noris uz nelabvēlīga fona, ko veido krasa ekonomiskā noslāņošanās, iedzīvotāju un varas politiskā atsvešinātība un ļoti augsts neapmierinātības līmenis. Tāpēc svarīgi ir saskatīt ne tikai sabiedrību diferencējošus, bet arī to integrējošus faktorus, it īpaši tādēļ, ka, tiem nefunkcionējot, nav iespējama ilgtspējīga tautas attīstība un nacionālā saskaņa.

Kā secināts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, iedzīvotāju politiskā līdzdalība kopš neatkarības atjaunošanas ir stipri mazinājusies. Tas gan ir kavējis tautas attīstību, taču zemais līdzdalības un politiskās identificēšanās līmenis ir arī mazinājis iespējamo konfrontācijas spriedzi nacionālajās attiecībās. Iedzīvotāju uzticība elitei un partijām bijusi tik zema, ka pat smagas ekonomiskās krīzes apstākļos opozīcija nav spējusi cilvēkus mobilizēt uz akcijām, kas destabilizētu varu. Lai arī cik paradoksāli tas liktos, atsvešinātība — gan latviešu, gan cittautiešu vidū — kļuvusi par sabiedrības stabilizētāju. Pēc aptauju datiem gan latviešos, gan cittautiešos dominē viedoklis, ka iedzīvotāji nespēj ietekmēt varu.

Etnisko grupu konfrontācijas iespējamību mazinājis arī to iekšējais neviendabīgums. Kā rakstīts iepriekš, cittautieši ir ļoti sašķelti un atšķiras pēc pilsonības statusa, latviešu valodas prašanas līmeņa, savas tautības valodas prasmes u. tml. Augsts ir arī etniski jaukto laulību īpatsvars. Šo neviendabīgumu pastiprinājusi ne tikai ekonomiskā noslāņošanās, bet arī “politiskā noslāņošanās”, kas vienlīdz skārusi latviešus. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka pēdējo piecu gadu laikā praktiski nav tādu jautājumu, kuros atšķirības latviešu un cittautiešu uzskatos kļūtu lielākas. Vēl joprojām pastāv liela atšķirība latviešu un cittautiešu attieksmē pret padomju režīmu un Krieviju. Toties abu grupu attieksme pret pašreizējo varu un Latvijas valsts attīstības iespējām ir mazāk atšķirīga.

Spriežot pēc socioloģiskajām aptaujām, vairums Latvijas iedzīvotāju — gan latvieši, gan cittautieši — nacionālās attiecības neuzskata par īpaši aktuālu problēmu, kas varētu radīt ekscesus. Kopš 1993. gada krietni pieaudzis to cilvēku skaits, kas uzskata, ka nacionālās attiecības ir “labas, mēs varam tikt galā ar iespējamām problēmām”. Šie rādītāji ir labs pamats turpmākajai tautas attīstībai, taču būtiska nozīme nākotnē būs valdības, nevalstisko organizāciju un Latvijas ārzemju partneru īstenotiem nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanas pasākumiem.

Vēl viens stabilitāti veicinošs faktors ir bijis starptautiskās sabiedrības aktīvā līdzdalība integrācijas veicināšanā. Par spīti nereti deklaratīvajai un pretrunīgajai politikai mazākumtautību jautājumos visas Latvijas valdības ir konsekventi atbalstījušas starptautiskās sabiedrības piedalīšanos to jautājumu risināšanā, kuri saistīti ar mazākumtautību tiesībām. Kopš 1993. gada Latvijā atrodas EDSO misija, kura seko ar pilsonību saistīto jautājumu risināšanai. Vairākas valdības, cieši sadarbodamās ar ANO Attīstības programmu, īstenojušas divas svarīgas ierosmes — nodibinājušas Valsts cilvēktiesību biroju un izstrādājušas Latviešu valodas apguves valsts programmu, kas patlaban jau pilnā sparā darbojas. Latvijā regulāri ierodas EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls un Baltijas jūras valstu padomes Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību komisārs Ole Espersens. Tas apliecina Latvijas gatavību un vēlmi par spīti sarežģītajai etniskajai un valodiskajai situācijai minētos jautājumus risināt atbilstoši Eiropas normām.