“Dievs lai Latviju sargā, Dievs lai Latviju redz, Lai dārgo Latvijas zemi Debesu laipnība sedz!”

— Elza Ķezbere

Vakar, 18.novembrī, Saeimas svinīgās sēdes laikā

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis Saeimas sēdē 1997.gada 18.novembrī:

Turpinājums no 1.lpp.

Un es gribu uzsvērt, godājamie deputāti, ka mūsu galvenais uzdevums ir nepieļaut, ka šī ģimene ieslīgst neticībā savai un valsts nākotnei, savai un valsts brīvībai. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka māmiņa šai ģimenē nogurst un noveco, ka tētis no kreņķiem sāk dzert, bet vecmāmiņa aiziet no šīs pasaules ar rūgtumu sirdī un bērni sāk klaiņot pa ielām.

Brīvība tik daudzus ir pārsteigusi nesagatavotus un ilūziju pārņemtus. Brīvība tik daudzus ir nogurdinājusi un vēl nogurdinās. Brīvība, izrādās, ir lielāka atbildība pašam par sevi un lielāka cieņa pašam pret sevi. Brīvība neļauj mierīgi sēdēt un kliegt uz visām pusēm — vajag, dodiet, man pienākas! Brīvība liek meklēt sevī jaunus spēkus, jaunu prātu, liek nemitīgi rosīties, domāt, lauzt vecos ieradumus un gauso dzīves tecējumu. Brīvība mums visiem ir pārbaudījums, turklāt pārbaudījums ne jau vienai dienai vien.

Jā, mums ir jāpanāk tiesiski un saimnieciski izkoptā pasaule, kura nav piedzīvojusi izsūtīšanas, teroru un nacionālo apspiestību, kurai nav potētas utopiskas attīstības idejas.

Mums šī pasaule jāsaprot un jāiemācās spēlēt pēc tās noteikumiem. Jā, esam sapratuši, ka mūsu mērķis ir integrēties Eiropā. Bet iestāšanās Eiropas Savienībā vai NATO nav mūsu pašmērķis. Arī Eiropas Savienības likumdošanas akti mums ir vajadzīgi vispirms tāpēc, ka tā ir apliecinājusi sevi kā demokrātijas un labklājības veicinātāju. Taču neviens mūsu vietā demokrātiju un labklājību mums neradīs, mums pašiem jātiek skaidrībā un kārtībā ar sevi, tad arī klātbūtne Eiropas Savienības valstu saimē būs dabiska. Un neskaitīsim augsto Eiropas komisāru un komisiju kļūdas Latvijas novērtējumā, bet meklēsim un labosim savas kļūdas paši.

Mums ir jāsaprotas ne tikai ar Eiropu, esmu pārliecināts, ka, attīstoties demokrātijas procesiem Krievijā, arvien uzlabosies mūsu attiecības arī ar šo lielo kaimiņvalsti. Pēdējā laikā ir ļoti daudz darīts, lai, pārvarot smago vēstures mantojumu, mēs spētu paskatīties uz jauno Krieviju ar jaunām acīm, un nav šaubu, ka robežu jautājuma atrisinājums dos stimulu arī ekonomiskajai sadarbībai.

Mēs uzmanīgi sekojam notikumiem arī Baltkrievijā, un personiski man nav ne mazāko šaubu, ka Baltkrievijas tauta spēs pati tikt galā ar savas valsts problēmām, lai cik sāpīgas tās dažkārt būtu. Šeit uzsvēršu tikai vienu — mēs augstu vērtējam Baltkrievijas centienus pēc labām, abpusēji izdevīgām kaimiņattiecībām. Tādās ir ieinteresēta arī Latvijas valsts.

Protams, visnotaļ aktuālas ir Baltijas vienotības problēmas. Eiropas Komisijas lēmums uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā tikai ar Igauniju ir būtiski apgrūtinājis Baltijas valstu savstarpējās integrācijas procesu. Taču gribu no šīs augstās tribīnes apliecināt, ka Igaunijas sasniegumi raisa mūsos nevis skaudību, bet gan veselīgu tieksmi neatpalikt, tieksmi paātrināt ekonomisko un sociālo reformu gaitu.

Godājamie deputāti, kādi ir būtiskākie darbi, kurus esam paveikuši šogad? No Saeimā pieņemto likumu klāsta gribētu izcelt tikai dažus. Tie ir Konkurences likums un Muitas likums, kuru pieņemšana mūs tuvina Eiropas Savienības tiesiskajiem standartiem, bet, galvenais, veicina uzņēmējdarbības kultūru mūsu valstī. Tas ir likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā”, kura pieņemšana mums pavēra iespēju ieviest bezvīzu režīmu ar Ziemeļvalstīm. Te jāmin arī likums “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1.,2.,4.,7. un 11. protokolu”.

Ir arī būtiski darbi, kurus esam gan apmuļļājuši, taču tā arī nespējām pabeigt. Diemžēl joprojām neesam trešajā lasījumā pieņēmuši likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas paredz, ka Saeima tiek ievēlēta uz četriem gadiem un vēlēšanas noris vienā dienā — oktobra pirmajā sestdienā. Vairākās Saeimas sēdēs, nebija kvoruma, turklāt šāda situācija tika radīta apzināti, lai likumprojektu nevarētu izskatīt. Pozīcijas un opozīcijas attiecības, protams, ir sarežģīts jautājums, taču ceru, ka gaidāmo vēlēšanu sarakstos kvorums būs.

Turpinās viedokļu saskaņošana attiecībā uz Satversmes otrās daļas projektu, lai gan Satversmes otrās daļas projekta — par cilvēktiesībām — izstrādes komisija tika izveidota jau Saeimas 27. februāra sēdē.

Viedokļu saskaņošana, protams, ir būtiska demokrātijas pazīme, bet es gribētu jautāt, godājamie deputāti — vai mūsu diskusijas nav pārāk spītīgas un nogurdinošas? Nogurdinošas vēlētājiem un mums pašiem. Protams, pieņemot valstiski nozīmīgus lēmumus, nebūtu pieļaujama arī steiga.

Tuvojas jaunās Saeimas vēlēšanas, un ceru, ka mūsu Saeimas pēdējā darba posmā politiskie spēki neizmantos šo tribīni klajai politiskai reklāmai, lai panāktu tautā populāru, bet steigā pavirši izstrādātu likumu pieņemšanu, kuriem nebūtu finansiāla pamata un kuri gluži vienkārši nefunkcionētu.

Gribu aicināt arī vēlētājus sekot un domāt līdzi dažādiem solījumiem — cik tie ir reāli izpildāmi, vai tie neliecina vienīgi par centieniem iegūt politisko kapitālu.

Ir jau saprotams — tik ļoti gribas ticēt horoskopiem, kuri sola, ka šodien tevi gaida finansiāli veiksmīgs darījums, tik ļoti gribas noticēt zīlniecei, kura pareģo, ka tev gaidāms mantojums no jūras viņa krasta. Un tik ļoti gribas noticēt runasvīram vai lielajam, stiprajam tēvam, kurš sola atrisināt visas jūsu problēmas.

Tik ļoti gribas noticēt, kad šo problēmu ir tik daudz.

Jā, protams, ar visām nelaimēm ir jātiek galā. Bet ir jāapzinās, ka mēs dzīvojam pārmaiņu, sāpīgu reformu laikā. Un reformas nav veicamas vienas dienas vai viena gada laikā. Tāpēc es lūdzu negaidīt brīnumus ne no 6., ne no 7. Saeimas. Iesim soli pa solim, bet nemīņāsimies uz vietas.

Ar gandarījumu es gribu atzīmēt, ka grūti un sarežģīti tapusī valdības koalīcija ir izrādījusies ne tikai dzīvotspējīga, bet arī spējīga uz produktīvu darbu valsts un sabiedrības interesēs. Ceru, ka jauns apliecinājums tam būs arī nākamā gada budžeta pieņemšana, lai gan jau šobrīd ir skaidrs, ka debates par to būs ilgas un karstas. Un tomēr tikai aklais var neredzēt, ka valsts ir nostājusies uz pareiza ceļa, ka ekonomikas atveseļošanās pirmie augļi jau sākuši parādīties arī daudzu ģimeņu budžetā.

Šajā svētku reizē ir jādomā un jārunā par vienotību. Un tāpēc savā īsajā uzrunā es nevaru nepakavēties arī pie tiem faktoriem, kas šo vienotību apgrūtina vai traucē. Viens no šādiem faktoriem ir joprojām aktīvi diskutējamais pilsonības jautājums. Skatoties patiesībai acīs, ir jāatzīst, ka mēs dzīvojam divkopienu sabiedrībā un esam tikai soli no tā, ka Latvija pārvērsas par divkopienu valsti. Es, protams, nepretendēju uz to, lai šeit izteiktu kādu universālu šīs problēmas atrisināšanas recepti. Taču viens ir skaidrs: latviešiem beidzot ir jāsāk justies savā valstī kā saimniekiem, nevis kā aizsargpozīcijā esošai nacionālai kopienai. Tas nozīmē — nacionālās ideoloģijas vietā ir jānāk valstiskajai ideoloģijai, kopīgās intereses skatot nevis sabiedrības, bet gan valsts līmenī. Šī valsts ir mūsu, mēs esam šīs valsts kodols, un mēs esam atbildīgi par visu, kas tajā notiek. Kā to panākt?

Varbūt kaut kas nav kārtībā ar mūsu stāju? Varbūt mēs dažkārt jūtamies kā kungu kārta, elite, augstākā sabiedrība? Ieklausieties, cik nepatīkami skan — augstākā sabiedrība. Mēs neesam ne kungu kārta, ne elite, ne augstākā sabiedrība. Mēs esam tautas kalpi, un es nelietoju šo apzīmējumu ironiski. Mēs — lietojot svešvārdu — esam “serviss” tautai. Visas valsts institūcijas ir radītas, lai apkalpotu tautu. Nav būtisku atšķirību starp automehāniķi, pārdevēju vai frizieri, kas apkalpo savus klientus, un deputātu vai ierēdni, kas apkalpo tautu. Atšķirība, godājamie deputāti, ir vienīgi tā, ka mēs kalpojam plašākā — valsts — mērogā, mums ir uzticēti stratēģiski darbi, kuru sekas ir tālejošākas.

Vai nav tā, ka mēs reizēm gari un nogurdinoši vingrināmies oratora mākslā, iestiegam partijiskās, nebūtiskās vārdu kaujās, aizmirstot svarīgākus jautājumus? Varbūt mēs pārāk dziļi esam iesēdušies savos partiju ierakumos, aizmirstot valsts intereses? Varbūt mēs nemākam mobilizēt savus prātus ātriem, precīziem lēmumiem, nespējam vienoties — vēlreiz uzsvēršu — valsts interešu vārdā?

Godājamie Latvijas ļaudis!

Es aicinu jūs saprast arī Saeimas deputātus. Ir tik viegli bārstīt populistiskus solījumus un būt kādu brīdi tautā ieredzētam. Un ir tik grūti iestāties par nepopulāru, bet tālejošu lēmumu, kura augļus varbūt jutīs tikai mūsu bērni.

Mēs varam necienīt atsevišķus tautas priekšstāvjus, varam nepiekrist tā vai cita politiskā spēka uzskatiem, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tieši parlamentārais darbs ir demokrātijas garants, ka tieši Saeima mūsu valstī ir būtiskākā demokrātijas nesēja.

Es aicinu jūs censties izprast Saeimas darbu, lēmumu un likumu tapšanas bezgalsarežģīto procesu. Es aicinu domāt Saeimai līdzi un, ja nepieciešams, aizrādīt un pierādīt, ka mēs — deputāti — domājam un lemjam nepareizi vai pat savtīgi.

Šiem svētkiem vajadzētu būt ne tikai svinīgiem, bet arī priecīgiem un siltiem. Neatkarības svētki nav tikai svinīgas sēdes un svinīgi koncerti. Man ir dažkārt radies iespaids, ka mēs vispār savus svētkus svinam pārāk skumīgi. Varbūt brīžam sākam tīksmināties par savu smago vēsturi, savām nelaimēm un grūtībām? Varbūt tas mazliet traucē atraisīties mūsu spēkiem, traucē koncentrēties nākotnei?

Šeit ir dzīvojušas — jā, grūti dzīvojušas — tik daudzas paaudzes, bet šeit tik daudzām paaudzēm vēl būs jādzīvo un galu galā jādzīvo arī mums — tagad un te — Latvijas valstī. Un gan nākamajām paaudzēm, gan mums ir visas izredzes dzīvot labāk.

Ar mīlestību un cieņu pieminēsim šodien tos, kas cīnījušies par mūsu brīvību, cilvēcisko un nacionālo pašcieņu. Pieminēsim streļķus un nacionālos partizānus, pieminēsim Gustavu Zemgalu un Kārli Ulmani, pieminēsim Gunāru Astru un Ojāru Vācieti, pieminēsim Juri Podnieku un Andri Slapiņu, pieminēsim visus, kam esam pateicību parādā.

Bet arī priecāsimies.

Lai šī ir priecīga un jauka svētku diena katrā ģimenē. Lai mēs neturam cits uz citu ļaunu prātu, lai nebaidāmies būt emocionāli un atvērti. Vismaz šodien. Lai jau piesauktā vecmāmiņa priecājas, ka mūža nogalē tomēr atkal piedzīvo brīvu valsti — ar savu valsts valodu, karogu un Satversmi. Lai māmiņa un tētis notic, ka viņu bērniem noteikti un varbūt arī viņiem pašiem dzīve būs labāka. Un bērni lai tik mācās pasaulīgas gudrības, lai mācās un nāk šajā namā mūsu vietās. Lai nāk ar gaišām galvām, ar lielu enerģiju, karos, izsūtīšanās, apspiestībā nesamocītu jaunību.

Mēs vēl neesam tik brīvi, cik brīvi varam būt un cik brīvi būsim.

Noslēdzot Saeimas sēdi, aicinu nodziedāt mūsu valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Nacionālajā teātrī 1997.gada 18.novembrī:

Turpinājums no 1.lpp.

Neatkarība un brīvība bija mūsu pamatidejas pirms desmit gadiem, un tādas tās ir arī šobrīd.

Atmodas laiks bija emocionāls — Baltijas ceļš, sarīkojumi Mežaparkā un barikādes pie Augstākās Padomes bija emocionāla atbilde to dienu izaicinājumiem.

Šis emocionālais nezaudē un nezaudēs savu vērtību laiku laikos. Taču neatkarība un brīvība nākamajiem gadiem nozīmēs katra cilvēka brīvprātīgu atbildību par savu un valsts labklājību. Neatkarība un brīvība nākamajiem gadiem nozīmēs pašiniciatīvu uzņēmējdarbībā un pašizcīņu morālē.

Mūsu jaunās paaudzes uzdevums tagad ir mūžam nemainīgajām vērtībām iedvest laikmetīgu saturu, ļaujot katram Latvijas iedzīvotājam tajā saskatīt savu iespēju pavedienu.

Mēs nedrīkstam noniecināt pašu sasniegto, ir jālauž negatīvisma inerce, mēs būsim tik brīvi un tik bagāti savās dvēselēs, cik paši pratīsim tieši šīs īpašības kopt.

Šis gads mums visiem ir licis pārdzīvot virkni politiskās un sabiedriskās dzīves mācībstundu, kurās valsts un tās pilsoņu brieduma pārbaudījumu bijis daudz vairāk, nekā gaidījām. Tomēr ceru, ka šīs mācībstundas mums visiem ir nākušas par svētību.

Lai arī Latvijas tautsaimnieciskās struktūras pārveide deviņdesmitajos gados bijusi viļņveida, tomēr varam lepoties, ka pēdējos divos gados esam spējuši atgūties un sākt augšupeju. Mūsu tautsaimniecības stabili balsti joprojām ir nacionāla valūta un trīs neaizsalstošas ostas.

Savam noslēgumam tuvojas privatizācijas epopeja.

Diemžēl tās atspulgā esam pamanījuši ne vienu vien negāciju un atklājuši zem ārēji nevainojamām maskām rūpīgi slēptus slimību simptomus.

Šobrīd kā vēl nekad agrāk esam sākuši domāt par ekonomiskās politikas laikmetīgumu. To pamatvilcienos saskatām savā dialogā ar Eiropas Savienību un Pasaules tirdzniecības organizāciju. Padarītajam un vēl darāmajam šogad esam saņēmuši Eiropas Komisijas novērtējumu, kas jāpieņem kā labs dzinulis, lai plānotu nākotnē veicamo.

Un tomēr darbu sarakstā nedrīkstam neredzēt cilvēku — Latvijas iedzīvotāju. Nedrīkstam atstāt cilvēku vienu brīvā tirgus ekonomikas stihijā: ļaujoties principam “stiprākais izdzīvos”. Valsts nav selekcijas laboratorija, bet gan tās iedzīvotāju iespēju un atbalsta instruments.

Tieši laikmetīgums ir tas, kas prasa ekonomisko reformu un plašas sociālās politikas līdzsvaru. Un ikvienam no mums ir tiesības zināt, cik procentus liels pieaugums gaidāms nākamā gada tautsaimniecības rādītājos, un tas noteikti jāsaista ar sociālo politiku, kas izpaužas valsts atbalstā tiem, kuri vēl nevar vai arī vairs nevar paši par sevi rūpēties.

Jaunu darba vietu radīšana ir viens no politiķu svarīgākajiem uzdevumiem visās Eiropas valstīs. Ja cilvēkam ir iztikas avots, ja katrs rīts nesākas ar jautājumu, kā šodien ģimenei iztikt, tad varam runāt par labsajūtu. Tikai tad cilvēks izjūt savu piederību kopējai valsts nākotnei un nejūt atsvešinātību no tā, kas notiek varas gaiteņos.

Es vēlētos, lai mēs biežāk uzdotu viens otram jautājumu par labsajūtu.

Arī katra Latvijas novada, pilsētas un pagasta labsajūtu veido pārliecība par savu nākotni, nevis nemitīga neziņa par to, kas būs. Dažādu reģionu attīstībai jābūt harmoniskai. Eiropā to sauc par sakļautības politiku. Par drošu un neatkarīgu nākotni Latvijā varēs runāt tikai tad, ja attīstības līmeņi Ventspilī un Daugavpilī neatšķirsies tik krasi, kā tas ir šodien.

Mūsu valsts nacionālā bagātība — jūras vārti uz Rietumiem — nedrīkst sašķelt valsti bagātajos un nabagajos reģionos.

Vienlaikus nemānīsim sevi, runājot par Latvijas lauku nākotni, jo mūsdienu pasaulē lauksaimniecības dzīvotspējas kritērijs ir vieta tirgū un spēja sacensties ar kaimiņu.

Taisnība, ka Latvijas lauku cilvēkiem pārveidot saimniekošanas kārtību ir tiešām sarežģīti. Sasniegt augstu konkurētspēju un nepārsniegt pasaules cenu līmeni — tas ir grūts uzdevums, taču mēs nedrīkstam dzīvot ar naivu priekšstatu, ka Latvijas lauki ir kas līdzvērtīgs Brīvdabas muzejam, kur bērniem un viesiem parādīt latviskās dzīves stilu.

Latvijas laika viensētu kooperācijas gars nav miris. Ir paplašinājušās vienīgi ģeogrāfiskās robežas, kas tagad aptver visu Eiropu.

Sevi un Latvijas zemnieka vietu tagad skatām šajā kopainā. Un tie, kuri nevēlas paskatīties pāri savas viensētas žogam, nav laikmetīgi.

Šī laikmetīguma iezīme īpaši jāapzinās tiem politiķiem, kuri, kaut labāko nodomu vadīti, kā valsts nākotnes vadmotīvu piedāvā nacionālo romantismu, tā veidojot greizus un nepatiesus uzskatus saviem nākamajiem balsotājiem.

Mēs bieži sevi maldinām ar domu, ka varam šo to atlikt, pagaidīt, kaut ko neatvēlēt vai vēl nepasacīt līdz galam. Tomēr, taupot uz savas valsts nākotnes rēķina un runājot puspatiesībās, jau rītdien varam zaudēt divkārši.

Par valdības un parlamenta darbības prioritāti jākļūst lēmumiem un likumiem, kas ir pieņemti, mērot ar rītdienas mērauklu. Arī Latvijas politiķus šodien aicinu domāt stratēģiski — tātad laikmetīgi.

Latvijai būs droša nākotnes tikai tad, ja labi jutīsies ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš savu dzīvi vēlas saistīt ar mūsu valsti un būs tās nākotnes veidotājs.

Ja valdošo partiju frakciju vienošanās bloķē naturalizācijas gaitu, tad es vēlos, lai tā tiktu pārskatīta un atrasti saprātīgi risinājumi.

Mēs nedrīkstam ar acumirklīgu un neapdomīgu gatavību mesties bezdibenī. Es nevēlos, lai mēs visi kādā rītā atklātu, ka reāli dzīvojam jau divkopienu valstī. Tas būtu Latvijas nacionālās drošības apdraudējums un tādēļ nav pieļaujams.

Es vēlreiz aicinu atbalstīt to cilvēku vēlēšanos naturalizēties, kuri sevi apliecinājuši kā lojālus Latvijas valsts iedzīvotājus, ciena latviešu valodu, tautu un ar šo zemi saista savu nākotni. Mūsu politika ir iekļaut, nevis atgrūst.

Tomēr mēs būtu naivi, cerot, ka visu atrisinās naturalizācijas gaitas veicināšana. Līdzās tam valstij jāizstrādā izsvērta un laikmetīga valodas un izglītības politika, kura nodrošina stabilu latviešu valodas kā valsts valodas attīstību un lietojumus.

Domājot par nākamo soli — latviešu un cittautiešu attieksmi pret vēsturisko, ir jāapzinās realitāte: latvieši un nelatvieši dzīvo ar zināmā mērā dažādu vēstures atmiņu un apziņu. Tā ir realitāte, tomēr tā nedrīkst kļūt par šķērsli mūsu nākotnei.

Tuvinot, bet ne uzspiežot vēstures atziņas, mēs veicināsim arī harmonisku sabiedrību. Ne pārlatviskots krievs, ukrainis vai polis ir Latvijas nacionālā modeļa ideāls, bet gan cilvēks ar augstu piederības apziņu savai tautai un vienlaikus Latvijai.

Visās Eiropas valstīs šobrīd tiek ieskicēts jauns nākotnes horizonts: visās Eiropas zemēs cilvēki meklē laikmetīgu piepildījumu pamatvērtībām — kultūru un valodu dažādībai, kopējai drošībai, vienotai Eiropai. Tā ir gadsimtu mijas prasība un izaicinājums arī katram no mums un pirmām kārtām mūsu valsts politiskajiem spēkiem.

Pats laikmetīgākais jautājums, ko mēs šodien varam sev uzdot: vai mans kaimiņš, dzīves, darba biedrs, mans laikabiedrs jūtas labi šajā valstī — Latvijā.

Pats mūsdienīgākais jautājums man pašam sev: vai es pietiekami labi izprotu savu laikabiedru, un vai es viņam vēlu to pašu, ko sev?

Pats eiropeiskākais, bet arī latviskākais jautājums ir: kad un kā es varu palīdzēt citam cilvēkam, un ar ko es varu viņu atbalstīt?

Tāpēc es no šīs augstās tribīnes sabiedrības un cilvēku attiecībās nosodu jebkādas galējas izpausmes.

Ja kāds vēlas un vēlēsies bezatbildīgi spēlēties ar Pērkoņkrusta vai līdzīgām noziedzīgām idejām, tad lai zina, ka esmu devis uzdevumu Satversmes aizsardzības birojam atklāt un novērst šādus likumu un cilvēktiesību pārkāpumus. Tieši šajā dienā un no šīs tribīnes es vēlos paziņot, ka Latvijā ikvienas tautības cilvēks jutīsies drošs un netiks apdraudēts.

Laikmetīga nākotnes apzināšanās paredz arī dziļāku pagātnes vērtējumu. Pārvērtējot vēsturi, cilvēki atsakās no daudziem novecojušiem pagātnes mītiem. Šo uzdevumu priekšā esam arī mēs Latvijā. Rīkojoties pretēji, mēs apdraudam vienīgi paši sevi. Tas ir grūts uzdevums, tomēr atlikt mums to vairs neizdosies.

Šajā svētku noskaņā ir vispiemērotākais brīdis pateikties tiem Latvijas cilvēkiem, kuri diendienā dara savu darbu, stiprinot šo valsti un savās domās vēlot tai gaišu nākotni.

Es pateicos Latvijas lauku ļaudīm, kuri pārtopot pratuši saglabāt savu stingro latviešu zemnieka stāju un augsto darba tikumu!

Es pateicos Latvijas ģimenēm, kas audzina, skolo un gatavo dzīvei mūsu nākamo paaudzi!

Es pateicos Latvijas virsniekiem un karavīriem, kuri nepietiekamo iespēju robežās nezaudē stāju, pašapziņu un pašcieņu!

Es pateicos Latvijas inteliģencei, kura arvien apliecina savu nostāju un aktīvi seko pārmaiņu laikam!

Es pateicos un dziļā cieņā noliecu galvu to cilvēku priekšā, kuri paši un kuru tuvinieki Latvijas brīvības vārdā zaudējuši dzīvību un veselību!

Es pateicos visai Latvijas tautai par pacietību un sapratni, par ieguldīto darbu Latvijā!

Tā top saskanīgas ģimenes, tā top brīvas personības, tā top stipra valsts.

Kronvaldu Atis reiz vienā teikumā izrunāja trīs vārdus — ideja, darbs, patiesība.

Mums ir šīs idejas, mēs esam gatavi tajās ieguldīt savu darbu, mums būs droša un neatkarīga nākotne — tāda ir mana patiesība.

Veidosim jaunu un laikmetīgu mītu par Latviju!

Tā būs moderna un latviska Latvija. Tā būs mūžīga Latvija.

Dievs, svētī Latviju!

Nacionālajā teātrī: Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, Aina Ulmanes kundze

Gunta Krastas kundze, Ministru prezidents Guntars Krasts, Irēna Milleras kundze, Valsts prezidenta Kancelejas vadītājs Ivars Millers Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Bruņoto spēku parādē 1997.gada 18.novembrī:

Turpinājums no 1.lpp.

Nākotne pieder izglītotai, darbīgai tautai, tiem, kas mīl savu zemi un, kopjot to, prot gūt augļus. Karavīram, kuram šodien līdzās mūsu tautas darba tikumam jāapgūst daudz jauna, jāmācās un jākļūst stipram.

Mūsu armijai ir jākļūst par valsts un tautas lepnumu.

Šodien nereti uzdodam sev jautājumu: kas nosargāja mūsu tautu šos piecus gadu desmitus, kuri pavadīti izolācijā un svešas varas diktātā? Tā bija divdesmit divos neatkarības gados izkoptā un rūpīgi audzētā nacionālā pašapziņa, lepnums par savu zemi. Tā saglabāja mūsu tautas dziesmu un deju, Mežaparka estrādē Dziesmu svētkos skandējot “Gaismas pili” un “Jāņu vakaru”.

Mūsu dzejnieki un rakstnieki savos darbos ietvēra dziļus zemtekstus, brīžiem tieši un atklāti atgādinot, aicinot, stiprinot, kā piemēram, Ojārs Vācietis 1977. gadā:

“Atsperies

pret kaulu kaudzi.

Esi sēkliņa

un audzi.

Esiet viens

un būsit daudzi

Latvijā.”

Arī šodien varam droši nest tautā šo dzejnieka aicinājumu, jo nereti nākas atklāt, ka vēsture — nekopta un aizmirsta — sāk izplēnēt. Mēs nedrīkstam to pieļaut. Mēs — tie esam visi: valsts vadītāji, ģimenes, skolas.

Tādēļ vēlos pateikties visiem vecākiem un skolotājiem, kas atrod laiku pastāstīt saviem bērniem, saviem audzēkņiem par Brīvības pieminekli, Māti Latviju, Ložmetējkalnu, par Latvijai nozīmīgām un svētām lietām. Es pateicos ģimenēm, kurās aug Latvijas armijas cienīgi jaunekļi.

Sešus gadus Eiropa un pasaule zina, ka Latvija atkal ir brīva valsts pie Baltijas jūras. Bet vai mēs paši vienmēr protam novērtēt atgūto neatkarību?

Mūsu karavīrus vēl neesam varējuši pienācīgi apģērbt, nodrošināt ar karavīra cienīgiem sadzīves apstākļiem, nerunājot par apbruņojumu. Varam jau sacīt, ka par visu ir jāmaksāÉ Bet karavīrs ir mūsu valsts sargs. Tie ir mūsu dēli, un tā ir daļa no mums, par kuru jāuzņemas rūpes un atbildība. Visupirms jau tādēļ, ka aktīva kopdarbība ar NATO ir viena no mūsu valsts nākotnes prioritātēm.

Mums ir jāapzinās, ka bieži vien, nepamatoti taupot šodien, mēs apzogam paši sevi nākotnē.

Šajā saviļņojošajā un svētsvinīgajā brīdī vēlu novērtēt katram pašam sevi, apzināties savu varu un gribu dzīvot un strādāt Latvijai. Mēs katrs esam vērtība Mātei Latvijai, kura vēstures gaitās vienmēr dāsni atalgojusi savus dēlus un meitas.

Paturēsim prātā Ojāra Vācieša vārdus:

“Aiz mums bija

tikai viena.

Ap mums tagad

tikai viena.

Un mums priekšā

tikai viena.

Latvija.”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Triju zvaigžņu torņa atklāšanā 1997.gada 18.novembrī:

Godātie rīdzinieki!

Pilsētas viesi!

Latvijas patrioti un draugi!

Šodien, Latvijas valstij nozīmīgākajos svētkos, Rīgas pils Triju zvaigžņu tornis atmirdz tā sākotnējā spožumā.

Pāri sirmajai Rīgai, pāri likteņupei Daugavai, simbolizējot Latvijas tautas brālību un vienotību, atkal staro trīs zeltītas zvaigznes. Skaidri un majestātiski, lepni un paļāvīgi.

Latvijas valsts divdesmitajā dzimšanas dienā Triju zvaigžņu torņa smailē Latvijas tauta ieraudzīja savas ticības un cerību vainagojumu — valsts karoga metā balstītas trīs zvaigznes.

Mūsu tautas apziņā tās tradicionāli saistījušās ar Latvijas novadiem — Vidzemi, Kurzemi, Latgali. Bet katra cilvēka sirdī tām ir dziļi personīga nozīme.

Brālība, brīvība, vienotība. Ticība, cerība, mīlestība.

Tā viena ir Latvijā dzīvojošo cilvēku brālība, tā otra ir personības un valsts brīvība, tā trešā ir mūsu gaišo domu un labo darbu vienotība.

Tā viena ir ticība mūsu senču garaspēkam, tā otra ir cerība uz rītdienu, tā trešā ir savas tautas un savas zemes mīlestība.

Kopš tā vēsturiskā brīža, kad trijas zvaigznes iemirdzējās pirmo reizi, Latvijas ļaudis pārdzīvojuši daudz tumšu liktens pavērsienu, tomēr pāri gadu desmitiem neatkarīgas Latvijas ideālu gaismu katra latvieša sirdī vienmēr sējušas trīs zeltītās zvaigznes — Brīvības pieminekļa un Rīgas pils Triju zvaigžņu torņa vainagojumā. To būtība ir dārga katram savas zemes patriotam, katrai Tēvzemes mīlestības caurstrāvotai sirdij.

Latvijas tauta ir veikusi garu un grūtu ceļu. Tomēr šobrīd ar lepnumu varam apgalvot, ka soli pa solim esam augšāmcēluši un spodrinājuši to, kas varmācīgi grauts un nīcināts. Latvijā ir atdzimuši un ceļas jauni dievnami, atjaunojas svētvietas un atmirdz simboli. Arī triju zvaigžņu uzplaukums tornī ir spilgts apliecinājums tam.

Torņa smaile, gluži kā mūsu acis šovakar, veras debesīs. Taču mums nav jāmeklē dabas zīmēs savas valsts rītdienas meti, jo droša un dižena ir zvaigžņu trīsvienība torņa smailē, apliecinot Latvijas tautas uzticību pašu lolotas un koptas zemes pastāvībai nākotnē. Lai mūžam neatgriezenisks ir mūsu mērķis — vest savu zemi pretī labklājībai un laimei!

Šovakar mēs esam pulcējušies Daugavmalā, lai pateiktos Latvijas neatkarības cēlājiem, visiem, visiem mūsu zemes ļaudīm, kuri savās sirdīs vienmēr glabājuši Latvijas valsts nedalāmos un svētos simbolus.

Vēlos pateikties arī atjaunotā Triju zvaigžņu torņa vainagojuma autoriem, restauratoriem, alpīnistiem un celtniekiem, kuru pavasarī aizsāktais darbs šo svinīgo rudens vakaru vērtis vēl priecīgāku un gaišāku.

Lai šovakar mūs vieno pārliecība, ka stipras un mūžīgas ir trīs Latvijas zvaigznes debesīs!

Lai Latvijas iedzīvotāju pilsoniskā stāja, godīgums un drosme tās rotā arī nākamajā gadu simtenī!

Dievs, svētī Latviju!

Daugavas malā, Rīgas pils torņu pakājē, vakar vakarā, pulksten 19.00

Neaizmirstamajos mirkļos: Aina Ulmane, Guntis Ulmanis, Gunta Krasta, Guntars Krasts

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”