• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu un kaimiņu drošībai un labklājībai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.11.1997., Nr. 300/301 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31003

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par tautsaimniecības attīstību un kopbudžeta izpildi 1997. gada 9 mēnešos

Vēl šajā numurā

19.11.1997., Nr. 300/301

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI PASAULĒ

Mūsu un kaimiņu drošībai un labklājībai

16., 17.novembrī Rīgā notika starptautiskaja konference “Drošība un labklājība Baltijas reģionā”


Konferences “Drošība un labklājība Baltijas reģionā” prezidijs
(no kreisās) : Vladimirs Šustovs — Krievijas Ārlietu ministrija, Hanss Hennings Horstmans — politiskā direktora vietnieks Vācijas Ārlietu ministrijā, Garijs Džonsons — sesijas vadītājs, Klauss Peters Klaibers — NATO ģenerālsekretāra vietnieks politiskajos jautājumos, Ginters Burgharts — Eiropas Savienības komisijas ģenerāldirektoriāta 1A ģenerāldirektors Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts svētku priekšvakarā, 17. novembrī, Rīgā notika starptautiska konference ar zīmīgu un vēsturiskajam datumam īpaši piemērotu nosaukumu — “Drošība un labklājība Baltijas reģionā”. Līdz šim nekad mūsu Nacionālās operas telpās nav bijis tik plaša mēroga sabiedriski politiska pasākuma, kurā piedalītos ap pustūkstoti interesentu, tostarp ārvalstu pārstāvji no apmēram 40 valstīm un ietekmīgām starptautiskajām organizācijām vai pētniecības institūtiem. Konferences dalībnieku vidū bija Latvijas valdības ministri un Saeimas deputāti, Latvijā akreditētā diplomātiskā korpusa pārstāvji, arī humanitāro jomu zinātnieki un studenti, sabiedrisko organizāciju un pašvaldību darbinieki, atzīstamu reputāciju ieguvuši uzņēmēji, citas augsta līmeņa amatpersonas.

Konferenci organizēja Ārlietu ministrija, cieši sadarbojoties ar Baltijas stabilitātes fondu (prezidents Jānis Jurkāns), Starptautisko aizsardzības padomnieku grupu (priekšsēdētājs ģenerālis sers Garijs Džonsons) un Latvijas ārpolitikas institūtu (direktors Atis Lejiņš). Darba kārtībā pamattēma bija Baltijas reģiona stabilitātes politiskie, militārie un ekonomiskie aspekti. Jo Baltijas valstu attīstībā drošības jautājumi ir sevišķi aktualizējušies pēc NATO un Eiropas Savienības lēmumiem par abu šo organizāciju paplašināšanos.

Konferenci atklājot, ievada uzrunu teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis (tās teksts lasāms šodienas “LV” numurā). Pēc tam sekoja 18 referāti jeb ziņojumi, ar ko uzstājās augstas amatpersonas no NATO, Eiropas Savienības, dažādām valstiskajām un nevalstiskajām institūcijām. Visa konference, kā tas bieži vien mēdz būt, noritēja tikai angļu valodā, kas, protams, mazināja tās nozīmīgumu Latvijas sabiedrībā. No 21 runātāja, kas uzstājās uz Nacionālās operas skatuves, šoreiz tikai seši pārstāvēja valstis, kur visi runā angļu valodā.

Referenti lielākoties atzinīgi novērtēja Latvijas līdzšinējās politiskās, militārās, ekonomiskās un finansiālās rīcības konsekvences, mudinot vēl rosīgāk īstenot iesākto reformu kursu un virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Par to runāja gan ES Eiropas Komisijas ģenerāldirektors Ginters Burgharts, gan NATO ģenerālsekretāra vietnieks politiskajos jautājumos Klauss Peters Klaibers, gan NATO Ziemeļrietumu bruņoto spēku virspavēlnieks sers Džons Češīrs, gan citas augstas rietumvalstu amatpersonas. Turpretī Krievijas pārstāvji, īpaši KF Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieks Eiropas drošības jautājumos, atgādināja, ka Krievijai nav pieņemama Baltijas valstu iestāšanās NATO. Referātos un ziņojumos īpašs uzsvars tika likts uz iespējamo un nepieciešamo Baltijas jūras reģiona valstu turpmāko sadarbību, ņemot vērā arī senseno Hanzas savienības pieredzi.

Nobeigumā šo domu paplašināja un konkretizēja Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs — konferences noslēguma piezīmēs, ko arī publicējam.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktors

Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

“Latvijas drošības identitāte — laikmetīgums gadsimtu mijā”

Runa starptautiskajā konferencē “Drošība un labklājība Baltijas reģionā” Rīgā 1997.gada 17.novembrī

Godātais ministra kungs!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Man ir patiess prieks un liels gods uzrunāt tik godājamu auditoriju konferencē, kas veltīta Baltijas reģiona labklājībai un drošībai ar skatu uz nākamo gadu tūkstoti. Konference pulcējusi ievērojamu skaitu mūsu draugu un partneru no daudzām valstīm.

Es novēlu jums interesantas un skaistas dienas Rīgā. Īpašs prieks man šajā auditorijā sveikt tos Latvijas draugus, kuri apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Manas šodienas uzrunas tēma ir “Latvijas drošības identitāte — laikmetīgums gadsimtu mijā”.

Kāpēc izvēlējos šādu tēmu? Jautājums par identitāti gan Latvijā, gan citās pārejas valstīs ir aktuāls vairākos aspektos. Mēs strīdamies par to, kā saprotam mūsdienīgas personības identitāti. Mūsu domas dalās par to, kādu saturu ieliekam jēdzienā “nacionāla identitāte”. Domāju, ka Eiropas valstīs vienmēr būs centrāls jēdziens “valsts identitāte”. Es šajās diskusijās vienmēr piedalos ļoti labprāt.

Lai arī jēdziens “identitāte” ir it kā mazliet lirisks jēdziens, es tomēr domāju, ka to visnotaļ var attiecināt uz drošību.

Runājot par jēdzienu “identitāte”, man ir svarīgi to uztvert kā procesu, izmaiņām pakļautu jēdzienu. Tas ir atskaites punkts manām pārdomām.

Es gribētu savu šodienas uzstāšanos uzsākt ar nelielu vēsturisku atkāpi.

Pirms dažām dienām Latvijā mēs svinējām Lāčplēša dienu, pieminot latviešu strēlniekus, kuri pirms gandrīz 80 gadiem cīnījās, lai atbrīvotu valsti no Bermonta algotņu pulkiem. Tolaik drošība nozīmēja cīņu un sadursmi. Drošība nozīmēja uzvaru pār ienaidnieku, kurš bija saredzams vai nojaušams ierakumu pretējā pusē. Tas nebija viegli, bet zināmā mērā vienkārši.

Šajos gadu desmitos izpratne par drošības jēdzienu kardināli mainījusies. Īpaši tas sakāms par laiku pēc aukstā kara beigām. Izpratne mainījusies ne tikai Latvijā, bet visā eiroatlantiskajā telpā.

Atļaujiet man raksturot to, kā es saredzu Latvijas drošību šobrīd un nākamajos gados.

Latvija atguva neatkarību pirms septiņiem gadiem. No sovjetiskās militarizētās valsts mēs mantojumā saņēmām skaitliski iepaidīgu, bet būtībā nederīgu, dehumanizētu militāru infrastruktūru — lidlaukus, bāzes, piemēslotas pilsētas un ostas. Mūsu priekšā bija divējāds uzdevums: pirmkārt, ieviest Latvijā laikmetīgu domāšanu par drošību, un, otrkārt, rast laikmetīgu atbildi uz jautājumu, ko darīt ar padomju militāro infrastruktūru. Abu šo uzdevumu laikmetīgs risinājums manā izpratnē taču arī nozīmē savietojamības sasniegšanu ar atbilstošo līmeni rietumvalstīs.

Mūsu uzdevums ir bijis un ir pārveidot šo infrastruktūru, modernizēt to, atsakoties no visa liekā. Atteikties no sovjetiskā militārisma ne tikai materiāli, bet arī domāšanā un rīcībā. Tas nozīmēs iekļaušanos mūsdienīgajā eiroatlantiskajā drošības telpā.

Piemērs drošības identitātes transformācijai ir Liepāja. Tā ir pilsēta, kurā gadu desmitus dominēja padomju militārā bāze. Šo nolaisto kara ostu mēs šodien pārveidojam par humānu, plaukstošu, pārreģionālas nozīmes tirdzniecības centru.

Es ceru, ka Liepāja varētu kļūt par pilotprojektu, par rosinošu piemēru arī valstīm, kuras pakāpeniski atbrīvojas no totalitārās pagātnes un savu nākotni saista ar iekļaušanos un sadarbību vienotā Eiropā.

Sekmīgi veicot divējādu modernizāciju — gan attiecībā uz infrastruktūru, gan attiecībā uz domāšanu — mēs radām pamatu drošībai caur sadarbību, proti, kooperatīvajai drošībai. Konfrontatīvā drošība bija atslēgjēdziens padomju militarizētajā drošības doktrīnā. Kooperatīvā drošība neapšaubāmi ir atslēgjēdziens Latvijas drošības identitātei šobrīd un nākamajiem gadiem. Mūsu politiku nenosaka vis draudi, kurus mums vajadzētu mazināt, izveidojot vai izmantojot spēku līdzsvaru, bet gan centieni izveidot tādas sadarbības attiecības ar visām valstīm, kuras nepieļautu draudu rašanos.

Tādējādi pirmā svarīgākā dimensija Latvijas drošības identitātē ir process un transformācija.

Dāmas un kungi!

Ļaujiet man pieskarties vēl kādai Latvijas drošības dimensijai. To es saistu ar jēdzienu “līgums”. Eiropas valstis savu drošību vienmēr centušās veidot tā, lai to varētu noteikt līgumos. Līgumu forma ir saglabājusies kā svarīgākā arī pēdējo gadu desmitu laikā. Taču īpaši būtiski man šķiet tas, ka ir izdevies šo formu piepildīt ar divām pamatīgām idejām, kas būs noteicošās nākamajā — XXI — gadsimtā. Tā ir daudzpusējības un drošības izstarojuma ideja. Tās ir savstarpēji papildinošas idejas. Abu šo principu attīstība saistās ar NATO vārdu.

Tāpēc viegli saprast, kāpēc Latvijas izvēle gadsimtu mijā ir vērsta uz iekļaušanos šinī organizācijā. Dziļā un visaptverošā sadarbībā Latvija kļūs par partnervalsti un sabiedroto, ko tad varēs apstiprināt ar līgumu. Šādai izvēlei ir arī iekšpolitiskā vienprātība. Tas ir principiālākais priekšnoteikums, it īpaši ja runa ir par drošības jomu.

Aukstā kara laiki bija divu militāri politisko bloku konfrontācija, taču tas tikai ārēji bija statisks stāvoklis, jo NATO attīstīja brīvprātīgās sadarbības garu. Statiskums valdīja tikai tur, kur visu vienkārši uzspiedoši komandēja.

Tagad, aizvien vairāk gūstot pieredzi savas valsts pilnveidošanā un starptautisko kontaktu attīstīšanā, man ir svarīga atziņa, ka drošība ir nevis statisks stāvoklis, bet nemitīgs process. Dinamiskajā šī gadsimta nogalē arī Latvija ir kļuvusi par daļu kopējā Eiropas drošības politikas procesā. Latvija nevēlas atrasties malā, bet vēlas aktīvi iesaistīties. Aktīvās iesaistes politika nav savienojama ar neitralitātes politiku. Tāda ir Latvijas izvēle, atrodoties uz gadsimtu sliekšņa.

Te pamatos jārunā par vitāli svarīgo un nozīmīgo Eiropas un transatlantisko struktūru atvēršanos un tālāko paplašināšanos. Latvijas arvien ciešākā integrācija Eiropā un iekļaušanās kopējos globālajos procesos savā ziņā garantē Latvijas tautas pastāvēšanu nākotnē, tautas identitāti un tās savdabīgumu.

Mēs esam gandarīti par NATO Madrides tikšanās lēmumiem, kuri skaidri apliecina mūsu ārpolitikas mērķa — dalības Ziemeļatlantijas aliansē — perspektīvu, un liek mums papildus koncentrēt savus resursus, lai izveidotu modernu, uzticamu, NATO standartiem atbilstošu valsts aizsardzību.

Svarīgs Latvijas drošības identitātes aspekts ir daudzpusējs, iekļaujošs dialogs. Viens no aukstā kara simboliem, kas katram palicis atmiņā, ir “misters Nē”. Tie bija politiķi, kas būtībā neļāva attīstīties nekādam dialogam. Dialogs ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums sadarbībai. Kā labs dialoga forums jāmin Eiroatlantiskās partnerības padome, jo tā ir iespēja brīvi diskutēt ļoti dažādām valstīm. Tā ir vērtība, kas jāsaglabā nākamajam gadsimtam. Arī Eiropas drošības un sadarbības organizācija saglabās savu tradicionālo nozīmīgumu.

Eiroatlantiskās telpas drošība ir nedalāma. Drošības politika vairs nav ietverama nacionālo valstu robežās, un ir vajadzīga laba starpvalstu sapratne un sadarbība visā eiroatlantiskajā telpā.

Dialogs ļauj pārvarēt savstarpējos aizspriedumus un labāk iepazīt vienam otru. Valstu un cilvēku ciešie kontakti prasa un ļauj pārvarēt psiholoģiskās barjeras, un mēs esam liecinieki, cik tas ir grūti tiem, kas sevi kādreiz uzskatījuši par savstarpējiem pretiniekiem.

Kā nākamo minēšu tehnoloģisko aspektu. Moderno zināšanu nozīmi parasti uzsveram, kad runājam par savu nākotni. Tas pats sakāms par drošību. Tāpēc tik lielu nozīmi veltām ar tehnoloģijām saistītajai dimensijai drošības identitātē.

Trīs Baltijas valstis ir vienojušās strādāt kopā, lai kontrolētu gaisa telpu. Šis projekts ieguvis nosaukumu “Baltnet”. Tas simbolizē mūsu izpratni par tehnoloģiju nozīmi. Taču reizē tas ir simbols triju Baltijas valstu labajai sadarbībai. NATO valstu iesaiste šinī darbā ir nozīmīga.

Svarīgs ir drošības identitātes iekšpolitiskais aspekts. Valsts drošības politika ir dziļi saistīta ar tās iekšpolitisko stabilitāti. Tikai droša un mierīga attīstība ļauj kādai valstij izstarot drošību uz āru un tādējādi nebūt vairs tikai drošības patērētājai. Esmu pārliecināts, ka visu eiroatlantiskās telpas valstu interesēs ir mierīga un stabila iekšpolitiskā attīstība Latvijā. Tieši tāpat Latvijas drošības interesēs ir, lai iekšpolitiskā attīstība visās Latvijas kaimiņvalstīs būtu mierīga, stabila un demokrātiska.

Drošības donors var būt tikai valsts, kura neizjūt iekšējās stabilitātes deficītu. Drošības donors var būt tikai valsts, kurā ir stabils un ilgtspējīgs iekšpolitiskais konsenss par demokrātiskām vērtībām. Drošības donors var būt tikai valsts, ja tai ar tuvākām un tālākām kaimiņzemēm ir pietiekama savstarpējā uzticība. Donorvalsts lielumu raksturo tās draugu, nevis tanku skaits. Man šķiet, ka cilvēciskā pievilcīguma jēdziens bieži vien ir gandrīz pat svarīgāks nekā parakstīto līgumu skaits.

Latvija aktīvi gatavojas līdzdalībai Eiropas Savienībā. Latvijas ekonomisko un politisko kardinālo pārmaiņu process attīstās stabili, un tas veido ilglaicīgumu. Pašreiz pēc Eiropas Komisijas ieteikuma publicēšanas mobilizējamies un gatavojamies tālākam darbam.

Centrālā vieta Eiropas politiskajā un ekonomiskajā integrācijā ir Eiropas Savienības paplašināšanās procesam.

Latvijas nostāja ir — panākt, lai sarunas ar visām kandidātvalstīm tiktu uzsāktas vienlaikus, lai ES paplašināšanās būtu nepārtraukts, iekļaujošs process. Latvija uzskata, ka mūsu reģiona valstīm šis process nozīmē augstāku valsts drošības pakāpes sasniegšanu, kas labvēlīgi ietekmēs visu reformu procesu.

Sakļauta un harmoniska sabiedrība ir svarīga Latvijas drošības identitātei šobrīd un nākamajiem gadiem. Kā zināms, vēsturiski Latvijā vienmēr ir dzīvojušas vairākas etniskās minoritātes — krievi, baltkrievi, ebreji, čigāni, poļi, lietuvieši un citas. Padomju gados demogrāfiskā un etniskā situācija tika mākslīgi un dziļi deformēta. Šis smagais mantojums mums ir lēnām, uzmanīgi un cilvēciski jāpārvar.

Neatkarīgajā Latvijā katram ir nodrošinātas tiesības lietot savu valodu, attīstīt un kopt savu kultūru. Šie cilvēki arvien vairāk apzinās savu nacionālo identitāti un tādējādi bagātina mūsu valsti ar savu nacionālo kultūru daudzveidību.

Pašreiz ir sācies un norit naturalizācijas process. Pieredze, kas iegūta tā gaitā, rāda, ka šajā darbā nevar būt vienkāršu risinājumu, jo mūsu mērķis nav mehāniski piešķirt Latvijas valsts pilsonību katram, bet gan panākt, lai pēckara gados no padomju republikām ieceļojušie Latvijas iedzīvotāji brīvprāt kļūtu par tiesīgiem un lemtspējīgiem nācijas locekļiem. Runa tātad ir par apzinātu, brīvprātīgu un emocionālu ceļu, kuru cilvēks izvēlas un veic uz pilsonību. Latvijas valstsvīru uzdevums ir veicināt, nevis bloķēt šo procesu.

Stabilai un ilgtspējīgai valsts iekšpolitikai un līdz ar to arī drošībai priekšnoteikums ir spēcīga ekonomika. Tas ir jautājums par mūsu iekļaušanos Eiropas Savienībā, kā arī Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Domājot par ekonomiku caur drošībpolitisko prizmu, es vēlos uzsvērt dažus principus.

Pirmo es vēlos minēt laikmetīgu līdzsvaru starp brīvā tirgus ekonomiku un izvērstu sociālo politiku. Par šo jautājumu galvas lauza politiķi un zinātnieki visās pasaules valstīs.

Otrkārt, es uzskatu par svarīgu meklēt laikmetīgu līdzsvaru starp mazo un vidējo uzņēmumu tīklu kā iekšpolitisko garantu tautsaimnieciskās struktūras stabilitātei un ekonomiskā spēka koncentrāciju lielajos uzņēmumos, kuri spējīgi droši pastāvēt starptautiskajā konkurencē. Ārvalstu investīcijas nepieciešamas gan vieniem, gan otriem.

Protams, Latvijas drošības identitātē svarīga ir spēja cīnīties ar organizēto un ekonomisko noziedzību. Es esmu priecīgs, ka iepriekšējā Baltijas jūras valstu padomes galotņu sanāksmē tika izveidota īpaša vienība tieši šim nolūkam. Tas darbs mums visiem kopā jāturpina.

Dāmas un kungi!

Drošība un stabilitāte ir pamats tautas labklājībai. Tās ir vērtības, kuru nozīmi Latvijā labi apzināmies. Tās ir vērtības, kuras kopējas valstīm eiroatlantiskajā telpā. Tās ļauj mums ar pārliecību skatīties nākotnē.

Paldies par uzmanību.

Konferences laikā:


sesijas vadītājs Garijs Džonsons;


LZA prezidents Tālis Millers, viceprezidents Jānis Stradiņš, Rīgas Tehniskās universitātes prorektors akadēmiķis Ivars Knēts un LZA goda loceklis Valdis Jākobsons;


ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņ


Valsts prezidents Guntis Ulmanis, ārlietu ministrs Valdis Birkavs,


iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers
(centrā) , akadēmiķis Andrejs Siliņš


Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”


Latvijas Republikas ārlietu ministrs Dr. Valdis Birkavs:

Noslēguma piezīmes starptautiskajā konferencē “Drošība un labklājība Baltijas reģionā” Rīgā 1997.gada 17.novembrī

Ekselences,

dāmas un kungi!

Priecājos redzēt jūs visus šeit Latvijas svētkos.

Es sevišķi priecājos par to, ka visapkārt ir tik daudz studentu, kas varēja šo brīvo dienu pavadīt pēc savas patikas un tomēr izvēlējās atrasties šeit, mācību klasē, ja tā var teikt, lai klausītos un mācītos. Es apsveicu jūs visus ar izvēlēto svētku atzīmēšanas vietu un gribu atzīmēt, ka jūsu entuziasms jums noderēs, kad iesāksit savu maratona skrējienu uz Eiropu, ko iepriekš minēja Ginters Burgharts. Mēs visi vēlamies jaunatnes izturību garajās apspriedēs un sarunās starp mums un Eiropu.

Bez entuziasma mums Latvijā vēl ir nepieciešama sadarbība un nepārtraukta prakse strādāt kopā. Sadarbība padara visas trīs Baltijas valstis un Latviju pievilcīgas. Bez tās Baltijas valstis ir interesantas — ar jautājuma zīmi (?), bet ne pievilcīgas. Sadarbība ir laba reklāma.

Es uzskatu, ka šī konference deva mums zināmu praksi arī iekšējā sadarbībā. Šeit var redzēt visu partiju pārstāvjus, kas darīja iespējamu šo pasākumu. Tā nav vienas partijas konference. Un mēs neesam uzaicinājuši tikai runātājus, kas vēlētos teikt skaistus vārdus par mums un slavēt Latviju. Mūsu draugs Martins no Lokhīdas atgādināja mums, ka piedāvājumu procesi varētu būt daudz “caurspīdīgāki”, un draugs no Krievijas novēlēja, lai mūsu centieni iestāties NATO būtu neveiksmīgi. Tas ir labi, mēs gribējām brīvu diskusiju.

Manuprāt, konferences galvenais jautājums ir sadarbība.

Mēs vienmēr jautājam, kas ir sadarbības substance. Šī Baltijas sadarbības konference padara visu Baltijas jūras reģionu, kurā ietilpst Polija, Vācija, Krievija un Ziemeļvalstis, daudz pievilcīgāku investoriem un tūristiem.

Sadarbība ir taustāma un redzama, ko apliecina fakts, ka šajā konferencē piedalās daudz pārstāvju, piemēram, no Zviedrijas un Igaunijas. Daudzi konferences dalībnieki aizritējušajā stundā saņēma Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni vai ārkārtēju un īpašu personisku dāvanu par to, ka viņi veicinājuši Latvijas sadarbību ar savām valstīm.

Luksemburgas samita nozīme

Tas ir vēl viens notikums, kas nevar neietekmēt Latvijas uzplaukumu.

Es runāju par apspriedi, kas notiks decembrī Luksemburgā. Luksemburgas galvenais un grūtākais uzdevums ir pieņemt politiski līdzsvarotu lēmumu.

Lēmumu pieņēmējiem Luksemburgā ir jāapsriež, kādā veidā sniegt maksimālu atbalstu Baltijas valstu tautām, kas saista savu nākotni ar Eiropu.

Šāds paziņojums vai norādījums nostiprinātu reformu procesu. Šim lēmumam ir skaidri jādemonstrē, ka ES paplašināšanas process nebūs diskriminējošs, bet visaptverošs.

Trīs dimensijas

Es uzskatu, ka Latvijas un ES attiecību evolūcija norisinās trīs dimensijās.

Pirmā dimensija

Pirmās dimensijas pamatā ir attiecību nostiprināšana ar ES dalībvalstīm, izmantojot Eiropas līguma instrumentus, divpusēju politisko dialogu, divpusēju tehnisko palīdzību un Eiropas konferenci.

ES paplašināšana nav tikai divu ar spēku sadalītu Eiropas daļu apvienošana. Paplašināšana ir pārbaudījums ES spējai kalpot dažādu ES reģionu interesēm. Bez Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ES neatspoguļo šīs reģionālās intereses. “Paplašināšanas pārbaudījuma” rezultāti noteiks ES kā institūcijas nākotni.

Otrā dimensija

Otrā dimensija balstās uz tālāku potenciāla realizāciju attiecībās ar Eiropas Komisiju, izmantojot dokumentus par iestāšanos ES, Nacionālo programmu ES uzņemšanas kritēriju izpildei un PHARE.

Tas, ka Latvijas attiecības ar Eiropas Komisiju iegūst individuālāku raksturu, ir pozitīvs fakts. Dokumenti par iestāšanos ES tika izstrādāti kopīgi ar EK un Latvijas valdību, un tie kalpos kā “individuāla ceļa karte” uz Briseli.

Latvija atbalsta ES dalībvalstu plašāku iesaistīšanos kontroles procesā pār to, kā tiek pildīti dokumenti par iestāšanos ES.

Runājot par ES direktīvu izpildi, jāatzīmē, ka nedrīkst izlaist no redzesloka kopējo procesu.

Trešā dimensija

Trešā dimensija, kas nav mazāk svarīga kā pārējās, ir Latvijas iedzīvotāju viedoklis. Latvijas iedzīvotāju izpratne un atbalsts Eiropas integrācijas procesam ir izšķirošais faktors, lai Eiropas integrācijas process būtu sekmīgs. Es ceru, ka Latvijas iedzīvotāji, kas šodien atrodas šeit, ir sapratuši, ka mūsu viesi no ES vēlas palīdzēt mums, citādi viņi neatrastos šeit novembra vidū, bet būtu devušies uz kādu siltāku valsti pie jūras. Jūsu veiktais garais ceļojums ir labs piemērs mums, kas skrien Burgharta kunga minēto maratonu.

Es personīgi domāju, ka tas ir triatlons. Mums ir gara distance un trīs pīlāri, trīs grūti uzdevumi.

Dzintara vārtu koncepcija

1989. gadā miljoniem latviešu, lietuviešu un igauņu sadevās rokās un izveidoja cilvēku ķēdi pāri Baltijas valstīm, kas kļuva zināma visā pasaulē kā Baltijas ceļš.

Šī Baltijas ceļa būtība ir vēl lielāka reģionālā identitāte. Tā ir ideja, kas jāattīsta tālāk, iesaistot tajā visus, kurus interesē mūsu reģions.

Filozofiskas izpētes labad nosauksim to par “Dzintara vārtiem”.

Šis ceļš ir dzīvesveids, ko mēs vēlamies un kas ir nepieciešams mūsu reģionam. Tas ir reģionālās attīstības skatījums telpā, kur kādreiz tirgojās Hanzas savienības tirgotāji, bet šīs koncepcijas mērogi ir pat daudz plašāki nekā Hanzas savienība, kas galu galā bija kartelis. Mūsu koncepcijas pamatā ir iekļaušanās, sadarbība un integrācija.

Mēs visi aptveram, kādi apstākļi ir nepieciešami, lai sasniegtu jaunu pārdrošu reģionālās attīstības, sadarbības un tirdzniecības ēru. Mēs esam vienisprātis ar saviem Baltijas valstu kaimiņiem un Transatlantijas partneriem, ka ir jāatjauno Hanzas savienības gars un jāizmanto tas kā pamats jauna tipa reģionālo attiecību izveidošanai, kas atbilstu XXI gadsimta jaunajām prasībām un iespējām.

Dzintara vārti ir savstarpēji saistītu tirgu tīkls, ko vieno ostas un lidostas, tā attīstību virza brīva uzņēmējdarbība, un to atbalsta demokrātiskas valdības ar kopējiem uzskatiem par mieru, tirdzniecību un labklājību. Tā ir koncepcija par to, kā mēs Baltijas reģionā veiksim darījumus XXI gadsimtā. Es ceru, ka Dzintara vārtu koncepcija nav tikai Operas spoks.

Latvija uzskata, ka mūsu visu interesēs ir izveidot unikālu un svarīgu mūsu reģiona identitāti.

Ja Dzintara vārti apraksta šīs koncepcijas garu, tad Baltijas jūras valstu padome ir grupa, kas īsteno šo koncepciju ar praktiskiem pasākumiem, lai uzlabotu klimatu biznesa attīstībai un ekoloģisku jautājumu risināšanai un palielinātu pilsoņu drošību.

Baltijas jūras valstu padome ir samērā jauna organizācija, bet šis fakts var vairot tās spēku un perspektīvas. Mums kā Baltijas jūras valstu padomes locekļiem ir priekšā grūts uzdevums — definēt tās lomu un realizēt tās patieso potenciālu.

Pasaulē, kur reģionālās attiecības kalpo kā visspēcīgākais stimuls ekonomiskajai attīstībai, Baltijas jūras valstu padome var būt dzinējspēks, kas virzīs Baltijas jūras reģiona izaugsmi un attīstību.

Dzintara vārtu mērogs ir plašāks nekā tikai valstis, kas pieder pie Baltijas jūras valstu padomes. Lai gan reģionālajai sadarbībai ir liela loma, tikpat svarīgi ir, lai turpinātos reģiona kā vienota veseluma pilnīga integrēšanās Eiropas struktūrās un institūcijās un lai būtu sava loma transatlantiskajās attiecībās.

Dzintara vārti veras visos virzienos, nodrošinot brīvu tirdzniecību gan starp Austrumiem un Rietumiem, gan starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Tie ir visaptveroši arī tādā ziņā, ka kalpo visām valstīm, kas atrodas uz šiem ļoti svarīgajiem Ziemeļeiropas tirdzniecības ceļiem neatkarīgi no tā, vai tām ir vai nav robeža Baltijas jūrā.

Dzintara vārti ir XXI gadsimta saikne, kas tuvina cilvēkus, ražojumus un dažādu reģionu valstu intereses no ASV līdz Krievijai.

Mēs apsveicam Ziemeļeiropas iniciatīvu šajā kontekstā un to, ka pieaug loma Baltijas reģionā. Mēs uzskatām, ka Dzintara vārtu koncepcijas attīstība, Baltijas jūras reģiona koncepcija, kas daudz spēcīgāk iekļaujas globālajā kontekstā, pamudinās ASV un citas attālas valstis iesaistīties šī reģiona atdzimšanā ar kopīgiem, investīciju projektiem. Visiem, kas vēlēsies nodarboties ar biznesu šajā dinamiskajā Baltijas jūras reģionā, būs atvērti Dzintara vārti.

Es domāju, ka mēs visi, kas piedalās šajā konferencē, esam vienisprātis, ka mūsu reģionam ir milzīgs potenciāls jaunajā Eiropā. Mūsu visu uzdevums ir atrast konkrētus ceļus, lai šo potenciālu izmantotu.

Dāmas un kungi!

Apsveicu visus, kas sabraukuši no Latvijas, mūsu valsts svētkos un pateicos ciemiņiem, kas ieradušies pie mums viesos un svin kopā ar mums.

Jūsu balsis tagad ir iegājušas mūsu Operas vēsturē!

Paziņoju, ka konference ir slēgta.

“Latvijas Vēstneša” (Gunta Štrauhmane)

neoficiāls tulkojums no angļu valodas

š

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!