valdībā

Meti būtu iezīmēti pareizi. Vajadzīgs tik mūsu darbs

Ministru prezidents Guntars Krasts — pēc valdības 100 nostrādātām dienām

................

Preses konferencē 1997. gada 14. novembrī Valdības namā

Tas nu ir kļuvis par tādu kā tradīciju, ka katrai jaunai valdībai pēc tās apstiprināšanas tiek dotas 100 dienas ieskrējienam. Tā īpaši netiek kritizēta, prese Ministru prezidentam un ministriem ļauj apzināt savu darba lauku, apzināt jau paveikto un veicamo. Tai pašā laikā man šķiet, ka 100 dienu termiņš nav būtiski aizkavējis kritiku, ko šī valdība varbūt ir pelnījusi, un ka kritikas lavīna tuvākajās dienās nav gaidāma.

To, ka manis vadītā valdība līdz šim nav darbojusies “siltumnīcas režīmā” apliecina kaut vai šīs nedēļas sākumā tai pievērstā uzmanība, kad avīzēs un radio tika paziņots, ka valdības delegācija uz Norvēģiju devusies nevis ar parasto reisu lidmašīnu, bet gan ar speciāli īrētu. Tika nosauktas pat summas. Žēl tikai, ka pašu svarīgāko, ka valsts budžets līdz ar to ietaupīja vairāk nekā 1000 dolāru, prese noklusēja.

Šai sakarībā es vēlos apliecināt, ka esmu un būšu arī turpmāk gatavs uzklausīt jūsu kritiku, jo tā palīdz atklāt vājās vietas manā darbībā un līdz ar to tās ātrāk novērst.

Savu atskatu uz aizvadītajām valdības 100 dienām es gribētu sākt ar to, kas satrauc mani kā valdības vadītāju.

Kā pirmo es gribu nosaukt nodarbinātības problēmu. Tautsaimniecībā sākas pakāpeniska izaugsme, kopprodukts stabili pieaug.

Tomēr skaidrs, ka katra iedzīvotāja materiālā labklājība tieši proporcionāli kopprodukta pieaugumam nevar palielināties. Šeit es nerunāju par apgādāmajām iedzīvotāju kategorijām, bet par strādājošajiem, uz ko lielā mērā balstās mūsu sabiedrības labklājība. Labklājība pieaugs atbilstoši tam, kā mēs produktīvi iesaistīsimies tirgus saimniecības procesos.

Diemžēl jāatzīmē, ka sabiedrībā vēl valda zināma inerce pret uzņēmējdarbību.

Kā liecina aptaujas, tikai 0,3 procenti darba meklētāju vēlas radīt darbavietu sev paši. Vai tas nav par maz? Lai arī biznesa uzsākšanai pastāv šķēršļi, kurus mēs pakāpeniski cenšamies novērst, jāatzīst, ka viens no galvenajiem bremzējošiem faktoriem ir neuzņēmība. Zināšanu trūkums vēl ir novēršams, bet iniciatīvas trūkums ir un paliks katra paša ziņā. Ja kāds apgalvo, ka mēs neesam uzņēmēju tauta, ka tas it kā esot pretēji mūsu mentalitātei, tad jāvaicā, vai tad mēs labāk gribētu palikt tikai darba ņēmēju tauta, lētais darbaspēks citu rokās?