valstsvīru domas

Valsti sargā griba

Igaunijas prezidents Lennarts Meri

Turpinājums no 1.lpp.

E.P.: — Jūs esat kritizējis Iganijas pamatlikumu. Vai uzskatāt, ka pamatlikums ir savu laiku pārdzīvojis?

L.M.: — Esmu patiesi reiz vārdu ņēmis. Gribētos vispirms atkārtot to, ko avīzes nav ņēmušas vērā, es toreiz runāju kā vīrs, kas raugās uz savas politiskās darbības beigām. Mans vēlētais darbības laiks beidzas 2001.gada 7.oktobrī. Gribētu saviem pēctečiem nodot tās funkcijas, kas Igaunijas valsts galvai ir īpaši noteiktas ar pamatlikumu un kas ir ar pamatlikumu aizsargātas.

Ir vēl kaut kas, kam es dotu priekšroku. Tās ir Igaunijas valsts galvas vēlēšanas ar vēlētāju loku, tas garantētu to, ka valsts galvas vēlēšanās būtu pārstāvēti visi Igaunijas apriņķi.

Pamatos pretrunu uztveru tajā jomā, kas skar valsts galvas un valsts aizsardzības spēku attiecības. Prezidents ir valsts aizsardzības spēku augstākais vadītājs. Es negribu atkārtot komisko situāciju, kad tiesneši iet pie valodniekiem, lai uzzinātu, ko igauņu valodā nozīmē viens vai otrs vārds. Tas liecina par izglītības trūkumu. Vārds “augstākais” igauņu valodā allaž ir vienīgais.

Šeit mums pašiem sev ir jāizskaidro dažas lietas. Es par to varu mierīgi runāt, jo cienu pamatlikumu. Pamatlikums ir ļoti labi stāvējis pret visām mūsu politiskajām vētrām ūdens glāzē. Bet dažās vietās ir nepieciešami labojumi.

E.P.: — Ko vajadzētu tūlīt mainīt?

L.M.: — Tūlīt neko nevajadzētu mainīt. Tūlīt ir jāvienojas partijām, ka, lūk, tās un tās pamatlikuma sadaļas ir nepieciešams grozīt. Tad būsim jau spēruši lielu soli uz priekšu.

E.P.: — Vai valsts aizsardzības spēku augstākajam vadītājam ir jābūt prezidentam?

L.M.: — Es neesmu pilnīgi drošs par to. Tas varētu būt arī premjerministrs. Bet abos gadījumos ir jābūt garantētam, ka aizsardzības spēki katrā gadījumā ir ārpus politikas. To valsts galvai kā aizsardzības spēku augstākajam vadītājam ir vieglāk garantēt, bet tai pašā laikā viņam nav aparāta, kas to garantētu. Tātad būtu loģiskāk, ja valsts aizsardzības spēku augstākais vadītājs būtu premjerministrs un pavēles tiktu virzītas caur aizsardzības ministru līdz premjerministram.

Bet tas atkal prasa radīt priekšnoteikumus tāda mehānisma veidošanai, kas nodrošinātu pilnīgu neitralitāti un izslēgtu iespēju, ka aizsardzības spēki kaut kādā veidā varētu ietekmēt parlamentārās politikas noteikumus.

Iedomāsimies tādu stāvokli, ka ar dažādām partijām saistītiem notikumiem tiek, piemēram, sarīkota militāra parāde. Tās ir nevainīgas lietas, tomēr rāda, cik slidena ir jebkāda aizsardzības spēku ievilkšana politikā.

Pašlaik, 1997.gada novembrī, esam spiesti atcerēties, ka civilā kontrole nav vienvirziena autotrase.

E.P.: — Ko tad patlaban darīt? Ko ieteikt prezidentam Meri, premjerministram Sīmanam, aizsardzības ministram Ēvelam?

L.M.: — Darīt valsts darbu. Valsts galva dara valsts galvas darbu. Premjerministrs dara premjerministra darbu un aizsardzības ministrs — aizsardzības ministra darbu. Ja spēsim savu darbu pareizi definēt, tad mēs garantēsim, ka esam spējuši izdarīt pareizos secinājumus par Kurkses traģēdiju, kas maksāja 14 jaunu vīriešu dzīvības.

Ja mēs neizdarīsim pareizos secinājumus, tad var gadīties, ka mūsu neprasmes dēļ vēl būs jāupurē kāda jauna dzīvība.

Es esmu drošs, ka parlaments un tajā pārstāvēto partiju sūtņi atbalstīs risinājumus, kas nav galēji, bet kas darbosies un iedarbosies vismaz tik ilgi, kamēr mēs novērsīsim to neatbilstību pamatlikumam.

E.P.: — Pamatlikums ir viena lieta, bet cilvēki?

L.M.: — Mums, dabiski, ir jābūt atbildīgiem par katra cilvēka dzīvību. Šo atbildības mehānismu, protams, mēs nevaram realizēt tādā veidā, ka prezidents vai premjerministrs vai aizsardzības spēku vadītājs ir kaut kur uz vietas un liek nepareizām pavēlēm roku priekšā. Šo atbildību mēs varam realizēt tikai ar sakārtotiem, mūsdienu prasībām atbilstošiem likumiem. Šādas likumu bāzes trūkst.

E.P.: — Kas ir atbildīgs par to, ka tās nav?

L.M.: — Par likumdošanas bāzes trūkumiem atbild, pats par sevi saprotams, valsts galva. Esmu nonācis smagā stāvoklī, jo pamatlikums nedod valsts galvai likuma ierosināšanas tiesības. Ļoti iespējams, ka parlamenta konsenss sniegs iespēju šo neatbilstību atrisināt. Pašlaik valsts aizsardzības padome ir prezidenta padomdevējinstitūcija. Bet neviens nav pateicis, kas man ar šo padomi jādara. Es nevaru šo padomi ne uzlikt uz plaukta, ne ielikt kabatā, šai padomei ir jābūt kā prezidenta balstam.

Šodienas valsts dzīve ir ļoti sarežģīta un aptver starptautiskos līgumus un likumus. Blakus tam ir pavisam vienkāršas lietas, kur līdz likumu izstrādāšanai varētu darboties Eiropas politiskās tradīcijas. Līdz šim mums to neatzīst.

E.P.: — Kā varētu pārvarēt nesaskaņas starp aizsardzības spēku vadītāju un aizsardzības ministru?

L.M.: — Es domāju, ka no valsts galvas nav jāprasa cilvēcisko nesaskaņu risinājums. Valsts galvas pienākums ir radīt priekšnoteikumus, lai katrs valsts ierēdnis, vienalga, vai viņš ir ministrs vai augsta militārpersona, kalpotu Igaunijas valstij. Pat ideālā gadījumā, ja mērķis abiem ir kopējs, sāncensība izraisa pretrunas.

Mēs zinām, ka ideālu gadījumu nemēdz būt. Mēs zinām arī to, ka cilvēki allaž ir atšķirīgi, ka rakstura pretrunas pastāv.

E.P.: — Ko tomēr iesākt ar šīm pretrunām?

L.M.: — Pie politiskās kultūras pieder cilvēcisko pretrunu ierobežošana lielāku kopīgo mērķu vārdā. Arī tas prasa mācīšamos.

Nav nekādu garantiju, ka šī mācīšanās būtu katram pa spēkam.

E.P.: — Vai jūs šeit domājat aizsardzības ministru Ēvelu?

L.M.: — Es esmu izteicis savu viedokli. Kad es starp diviem valdības lēmumiem nepieņēmu aizsardzības spēku vadītāja Kerta atkāpšanās lūgumu, es uzskatu, ka mēs nedrīkstam pieļaut slikta politiska precedenta iespēju. Aizsardzības spēku vadītājs nav ministrs, kas krīzes apstākļos atkāpjas, jo viņš nav politiska figūra. Aizsardzības spēku vadītāja un ministra vērtēšana ar vienu mērauklu būtībā ir pamatlikuma nepareiza, brīva iztulkošana.

Ministri ir politiskas figūras, kas pilda savas partijas politisko programmu.

Aizsardzības spēku komandierim nav politiskas programmas, viņa pienākums ir garantēt Igaunijas valsts drošību, valstiskumu. Aizsardzības spēki un viņu vadība ir kā valsts simbols, kā varenas valsts kontinuitātes simbols.

Tās ir manas izpratnes.

E.P.: — Lentu krīzes laikā (sakarā ar sarunu slepenu noklausīšanos — Tulk.) uzstājāties televīzijā ar ļoti stingru paziņojumu, kas lika Tīta Vehi valdībai atkāpties. Vai pašreiz redzat Igaunijas sabiedrībā tādus notikumus, no kādiem toreiz distancējāties?

L.M.: — Dzīve un politika no skolas atšķiras ar to, ka politika nerīko mācību stundas. Dzīvē var tikai vienreiz mācīties. 1995.gadā Eiropā akceptētās politikas prakses robežas šajā laikā nav mainījušās.

Igaunijas politiskā atmiņa sniedzas četrus mēnešus atpakaļ, un ja avīžniecība vēl piepalīdz, tad tikai divus mēnešus atpakaļ, tā izteicies viens no Igaunijā visraudulīgākajiem žurnālistiem.

E.P.: — Intervijā kultūras avīzei “Sirp” jūs neesat apmierināts ar igauņu žurnālistiku.

L.M.: — Demokrātija nemēdz būt bez brīvas žurnālistikas. Brīva žurnālistika ir tikmēr brīva, kamēr tā jūt savas brīvības robežas, tas nozīmē atbildības robežas. Man bieži ir teikts, ka žurnālistika pilda tirgus pasūtījumu un raksta par to, ko gaida lasītājs. Tas laikam nozīmē iešanu pa mazākas pretestības ceļu, pat ja žurnālists to negrib, — žurnālistikas nodzeltēšanu. Ir ļoti vienkārši stāstīt to, kas visiem patīk. Daudz grūtāk ir stāstīt par to, kas notiek patiesībā.

Daži notikumi igauņu žurnālistikā man ir ļoti simpātiski.

E.P.: — Kādi notikumi?

L.M.: — Vispirms tas, ka Igaunijas žurnālistika aizvien vairāk kļūst par daļu no Eiropas žurnālistikas. Igaunijas lasītājam gan nav naudas, lai pasūtītu “Neue Zūrcher Zeitung” vai “Le Mond”, bet tagad ir iespējams regulāri ar Igaunijas laikrakstu starpniecību iepazīties ar Eiropas laikrakstu saturu. Nepieciešamība pēc tā ir neizsakāma, ja mēs gribam Igauniju bez sāpēm iekļaut Eiropas Savienībā. Integrācija šajā virzienā varētu būt daudz ātrāka, jo gars allaž kustas ātrāk nekā ķermenis.

Pašlaik es jūtu, ka provinciālisma ēna soļo ļoti tuvu, kaut gan piekrītu, ka Igaunijas žurnālistika ir spējusi no tās tikt vaļā.

E.P.: — Intervijā “Sirp” galvenajam redaktoram Mihkelam Mutim ļāvāt noprast, ka jūs politiski cenzē. Prezidenta kungs, kas jums liek tā domāt?

L.M.: — Iedomāsimies, ka esmu spējis būt ārpus partiju politikas. Tas ļoti ātri var radīt situāciju, kurā partija uz mani apvainojas par to, ka es neko neesmu teicis pret B un C partijām. Partija B savukārt apvainojas, ka es neko neesmu teicis pret C un A partijām, un tā uz priekšu. Tajā pašā laikā kā valsts galvai man ir jābūt ārpus partijām, jo valsts galvas viens no uzdevumiem ir saglabāt spēku līdzsvaru. Tas vienmēr nemaz nav tāds darbs, kas nes prieku un pateicību.

E.P.: — Vai vara ir attālinājusies no tautas?

L.M.: — Mums jau daudz agrāk vajadzēja runāt par sociālajām problēmām. Mums vajadzēja izjust bažas par tiem cilvēkiem, kas dzīvo nabadzīgi. Bet tā būs vienmēr, jo vienmēr būs cilvēki, kas uz pārmaiņām reaģē lēnāk. Taču pašlaik es nerunāju par tiem. Man redzes lokā ir mūsu zemes reformu gausā gaita, problēmas, kas neapšaubāmi ir apriņķos, kur ienākumi acīmredzot ir daudz mazāki nekā pilsētās un vispirms jau Tallinā.

Runāju arī par skolotājiem, par to, ko mēs teicām savā laikā radošo savienību padomē, kad mūsu redzeslokā bija draudi igauņu tautas pastāvēšanai. Toreiz centāmies rast līdzekļus, lai atbalstītu jaunās ģimenes un labāku izglītību.

Mums ir nedaudz greiza dogmatiska izpratne par labējo politiku. Arī labējo politika nekad nevar stāvēt ar muguru pret tiem, kam nepieciešama valsts palīdzība. Ja mēs to nesaprotam, tad ir tikai laika jautājums, kad sabiedrības attīstības svārsts pārvietosies uz otru galējību un novedīs līdz nullēm visus mūsu līdzšinējos ieguvumus.

Galējības nav nekāda māksla. Māksla ir, paliekot uzticīgam politiskai programmai, turēt vienkopus tautu un valsti mainīgā pasaulē. Tādēļ pārmaiņas pasaulē ir jāuztver nepārtraukti un ar izpratni.

Jāsaprot, ka sociālo problēmu klātbūtne labējo politikā ir labējo politikas pastāvēšanas garants. Ja mēs nesaprotam, tad ir pamats runāt par to, ka tauta atsvešinās no varas jeb, citiem vārdiem, — tauta atsvešinās no Igaunijas Republikas.

E.P.: — Ar līdzīgu paziņojumu nāca klajā septiņi labējo politiķi ar Tomasu Henriku Ilvesu un Pēteri Oleski priekšgalā. Viņu paziņojums saņēma vienprātīgu politiķu kritiku un, cik var atcerēties, no tā nekas neiznāca.

L.M.: — Iespējams, ka šajā paziņojumā daudzi elementi ir līdzīgi tiem, par ko es pašreiz runāju. Esmu par to jau iepriekš rakstījis, piemēram, priekšvārdā Roberta B.Reiha grāmatas tulkojumam igauņu valodā.

E.P.: — Kādēļ politiķi septiņu amata brāļu paziņojumam tik asi uzbruka?

L.M.: — Iespējams, ka septiņu paziņojums bija uzrakstīts sliktā prozā.

Politikā ļoti liela nozīme ir tam, kādā veidā vienu vai otru mērķi formulē, un vēl lielāka nozīme ir tam, kad un kur to formulē.

E.P.: — Kad un kādā veidā tad vajadzēja šo aicinājumu izklāstīt?

L.M.: — Valsts galvas uzdevums nav formas un laika ieteikšana. Valsts galvas uzdevums ir tikai apstiprināt, ka sociālās problēmas Igaunijā ir aktuālas. Tās būs jārisina, paturot prātā galamērķi, neupurējot iniciatīvspējīgu, atklātu demokrātisku sabiedrību. Mums šajā nākotnes redzējumā ir ieviesusies bīstama vīrusslimība. Nav ne mazāko šaubu, ka tā tiek motivēta ar brangu dzīvesveidu, kas ir tik kliedzošā pretstatā igauņu būtībai.

Pirmskara Igaunijā arī bija šāda veida bērnu slimības 20. gadu sākumā. No tā ir cēlies cilvēku tips, kas jūlijā ar lapsādu ap kaklu dodas uz Piritas pludmali. Bet aplūkojiet pirms 1940. gada iznākušo dzīvesveidu attēlojošu presi, jūs nekur neredzēsit uz krīta papīra nodrukātu sabiedrību ar glāzi rokās.

E.P.: — Kas tad ir noticis? Vai pasaule tik ļoti mainījusies?

L.M.: — Pasaule nav tik ļoti mainījusies. Pasaulē ir mainījušās mašīnas, ceļu trases un apvidi, ainavas, bet holandietis arvien sevi saista ar Holandi. Tāpat arī igaunis. Igaunim ir sava pašapziņa, viņš gribētu būt lepns uz savu valsti.

E.P.: — Vai esat droši, ka grib?

L.M.: — Es saprotu, ka šeit kaut kas ir žuburains, un tas pašlaik ir jāņem vērā. Mēs vairs neiesim pagātnē dziedāt, un apmēram puse no igauņu tautas vairs nesadodas rokās. Pašlaik mums ir labākas iespējas, ir parlamentārās institūcijas. Bet gatavība pusei tautas sadoties rokās ir tas pats, kas tautu apvienojoša iekšējā saikne. Domājiet kaut vai par to.

Nekas nav grūtāk kā ietekmēt vienas tautas demogrāfisko gaitu. Igaunijā tas ir izdevies. Igaunijā bija straujš tautas pieaugums tieši dziesmotās revolūcijas laikā, un tieši tagad tie bērni dodas uz skolu.

E.P.: — Jā, bet pēc dziesmotās revolūcijas iedzīvotāju pieaugums ir ievērojami krities. Ģimenes pētnieki cer, ka dzimstības samazināšanās apstāsies šajā gadā. Bet, ja neapstāsies, kas būs tālāk?

L.M.: — Atšķirībā no Vācijas vai Francijas, mēs nevaram jaunajām ģimenēm piedāvāt nekādu finansiālu atbalstu. Mēs varam runāt tikai par savu mīlestību pret Igauniju un ticību Igaunijas nākotnei. Tos varētu dēvēt par laimes vārdiem, bet tie nav tādi, tie ir godīgi vārdi. Pelna lielu cieņu, ka jaunā paaudze vienprātīgi nāca līdzi. Tas mums dod lielāku drošību nākotnei un apstiprinājumu, ka uz godīgām grūtībām tauta reaģēs tā, kā tautai klājas.

Vēl ir daudzas lielākas problēmas. Visā Eiropā pašreiz padziļinās bēdīga tendence — tauta noveco, un nākošajām paaudzēm uz saviem pleciem ir jānes lielāka sociālās garantijas nasta.

E.P.: — Vai aicinājumu izteikušos septiņus politiķus var uzskatīt par jūsu domubiedriem?

L.M.: — Šī aicinājuma rakstīšanas laikā es neesmu ne ar vienu no viņiem ticies. Es septiņu brāļu paziņojumu lasīju “Eesti Päevaleht” tāpat kā jūs.

Bet iedomājieties augstskolas klīniku. Studenti diagnosticē pacientu un iegūst vienu un to pašu rezultātu.

“Latvijas Vēstneša” (Kristīne Ducmane)

tulkojums no igauņu valodas