MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Leģendas dzimst un dzīvo mums līdzās

VALDIS RŪJA — “Latvijas Vēstnesim”

Izlasījis “Latvijas Vēstnesī” mana novadnieka vēsturnieka Jāņa Riekstiņa rakstu par okupantu zvērībām pēckara Latvijā, kā arī “Latvijas Vēstneša” Mazās poligrāfijas izdoto dokumentu un apceru kārtojumu par Kārli Ulmani un viņa sekretāru Jāni Rudumu — par PSRS Drošības komitejas neģēlīgo, kaunpilno izrēķināšanos ar viņiem — neatkarīgās Latvijas patriotiem, arī man radās vēlēšanās pastāstīt dažas skaudras atmiņepizodes no pieredzētā pusaudža gados.

Pēckara posmā, it īpaši gadu nogalēs, kad tuvojās oktobra apvērsuma oficiālās svinības, kā arī neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanas toreiz noklusētā gadskārta un Lāčplēša diena, represīvie drošības orgāni kļuva sevišķi rosīgi — izspiegoja dzīvokļus, iestādes, rīkoja cilvēku medības. Čeka un milicija izsniedza ieročus savervētajiem izpalīgiem, tā saucamajiem “istrebiteļiem”, starp kuriem netrūka deklasētu pusaudžu. Viens no viņiem — nelabojama dzērāja — Ipiķu pusgraudnieka dēlēns ar plinti plecos šiverēja arī pa Rūjienas ģimnāziju, kur toreiz es mācījos 11. klasē. Viņš negaidot ieradās inspekcijas vizītē kādā no stundām, drusciņ ieklausījās un, ja kas nepatika vai šķita aizdomīgs, lielmanīgi piedraudēja sirmajam vēstures skolotājam Pēterim Andersonam, uzdzenot klātesošajiem drēgnus šermuļus: “Neaizmirstiet, ka es jūs varu novest lejā! ...” Nevienam nebija šaubu, ko tas nozīmēja. Tādi paši “istrebiteļi” uzmanīja pilsētas kultūras namu, kuru vadīja “tautas ienaidniece” — no Krasnojarskas lēģeriem atgriezusies novadniece Marta Boķe, kuras vīru ģenerāli Gustavu Boķi noslepkavoja čekisti trīsdesmit septītajā gadā. Pilsētas “spices vīri” neuzticējās kultūras nama direktorei, jo viņa bija pieņēmusi darbā kādreiz tik pazīstamo Nacionālā teātra režisoru Frici Rodi, kuram Rīgas skatuves bija slēgtas, un pašdarbnieku pulkā ļāva piedalīties vairākiem bijušajiem leģionāriem: Mušpertam, Šķiņķim u.c. Arī drāmas ansambļa repertuārs neatbilstot “partijas prasībām”: “Dižūdru Māle”, Eduarta Vulfa “Tapiņa atgriešana” un “Līnis murdā”, Rutku Tēva viencēlieni... Atceros 1946. gada 27. augustu, kad Rūjienā risinājās satraucoši notikumi. Ejot uz “Zvejnieka dēla” mēģinājumu (tēloju Oskaru), ievēroju Upes ielā pie pienotavas apstājušos smago automašīnu, kas benzīna trūkuma dēļ darbināma ar malkas ģeneratoru. Pa nolaisto sānbortu bija redzams šaušalīgs skats: vateņos ģērbušies vīrieši, rupji lamājoties krievu un latviešu valodā, ar smagiem kirzas zābakiem un šauteņu laidņu cirtieniem spārdīja līdz nepazīšanai sakropļota jauna cilvēka līķi. Zibenīgi pa apkaimi izplatījās vēsts, ka viņnakt pie Jeru pagasta Smēžu mājām notikusi kauja — nacionālais partizāns, apbruņots ar automātu un pistoli, nošāvis trīs čekistus un vairākus smagi ievainojis. Šai sakarībā daudzi rūjienieši tika aizturēti, pratināti, bet, gods kam gods, neviens neatzinās, ka nogalinātais ir ģimnāzijas skolotājs leitnants Eduards Čoka. Arī man bija jāierodas no skolas uz striktām “pārrunām” pie NKVD priekšnieka Voroņina, kurš pēc asiņainām tīrīšanām Krievijā atsūtīts “brālīgai palīdzībai”. Savā Raiņa ielas mītnes kabinetā uz rakstāmgalda viņš atšķīra mūsu klases vācu laikā izdotā žurnāla “Atvars” lappusi, kur bija ievietots mans (ar segvārdu Aivars Alnis) dzejolis “Partizāna nāve”. Zelta zobus smīnā zibinot, Voroņins vaicāja, vai tas nav mans paziņa — apjūsmotais meža “bandīts”, kurš viņnakt pie Endzeles masveidā apšāvis Latvijas “drošsirdīgos atbrīvotājus”. Mani paglāba gados jauna skolotāja, kas bija uzaicināta par tulku, skaidrodama, ka balādes “Partizāna nāve” liriskais varonis esot autora izfantazēts teiksmu tēls no Napoleona un Susaņina laikiem. Pateicoties Martai Boķei un, šķiet, arī Voroņina sievai, kura savlaik mācījusies Maskavā teātra studijā un apmeklējusi mūsu izrādes, pēc vairākām stundām tiku “izgalvots”, jo tovakar Salacgrīvā bija paredzēta viesizrāde, kurā tēloju galveno lomu. Bet dziedāt “buržujiski nacionālistiskās” dziesmiņas “Laša kundze acis bola” un “Tās balsis, tās balsis” no pazīstamās kinofilmas gan vairs mums neatļāva un izbraukumos līdzi sūtīja bruņotu uzraugu čekistu. Pēc kāda koncerta, neuzmanīgi rīkojoties ar pielādētu pistoli, šis “uzraugs” nošāva Freda lomas tēlotāja S.Apsīša audžudēlu, ar kuru tobrīd sarunājos... Marta Boķe, kuras sarežģītā personība joprojām gaida vēsturnieku izvērtējumu, kādreiz aiz noslēgtām durvīm šaurā lokā pie tējas tases čukstus pastāstīja par saviem traģiskajiem pārdzīvojumiem ar bērnu zem sirds Butirku cietuma kazemātos, Krasnojarskas vergu nometnēs, kur bruņoti sadisti dzinuši izģērbtas latviešu sievietes ledainā purva ezerā griezt niedres. Par mutes palaišanu, “iecietību pret nacionālistiskiem elementiem” un citiem grēkiem kultūras nama vadītāju otrreiz aizsūtīja uz Sibīriju. Cerībā tuvāk noskaidrot Jeru kaujas varoņa personību par seno notikumu rakstīju laikrakstā “Latviešu Strēlnieks” Atmodas sākumā, kad televīzijā tika rādītas omoniešu zvērības Latvijas un Lietuvas robežpunktos, kas bija līdzīgas čekistu briesmu darbiem pēc kara dzimtajā pusē. Rūjieniete Marta Grīnvalde atmiņpiezīmēs “Kur palika leitnants Čoka?”, krājuma “Uz ežiņas galvu liku” pirmajā daļā atstāsta dzirdētu versiju par Jeru kaujas varoni, kas, čekistu sagūstīts un piestiprināts auļojošam zirgam, kilometriem vilkts pa zemi un nogādāts Rūjienā. Meklējumiem punktu pielika Daugavas vanagu Rūjienas nodaļas priekšsēža Daumanta Mušperta raksts krājuma “Uz ežiņas galvu liku” otrajā daļā, kam par moto ņemtas kāda mana dzejoļa rindas, un Andra Brieža intervija ar D.Mušpertu Valmieras avīzē “Liesma”, ko man iedeva Daumanta meita Lija Blūma šoruden dzejas dienās Salacgrīvā. Tajā liktenīgajā naktī D.Mušperts ar velosipēdu no pilsētas braucis uz sava tēva, vecā strēlnieka, mājām — Jeru Smēdēm. Kad jau tuvojies tām, Daumantu pēkšņi aizturējuši čekistu patruļnieki, gaisā uzvijušās signālraķetes, atskanējušas trauksmainas automātu kārtas, viņš kļuvis aculiecinieks notiekošajam.

Eduards Čoka, kuru D.Mušperts labi pazinis, dzimis 1917. gada 16. novembrī savas mātesmātes mājā Ipiķu pagasta Tellēs. Ar vairāku gadu atstarpi pasaulē nākuši jaunākie brāļi Kārlis un Jānis. Eduards, kļuvis Rūjienas ģimnāzists, iestājies skautu organizācijā, piedalījies skolas pūtēju orķestrī, sporta pulciņa nodarbībās, jo vēlējies līdzināties savam novadniekam, olimpietim Jānism Dimzam. Pēc ģimnāzijas beigšanas 1937. gadā sākās karadienests Latvijas armijā. Komandieri atzinuši, ka Eduardam jādodas uz instruktoru rotu un kara skolu, kas pēc mūsu valsts okupācijas tika izformēta. Tāpēc 1942. gada 1. septembrī viņš sācis sekmīgi strādāt par Rūjienas ģimnāzijas vingrošanas skolotāju. 1944. gada martā Eduards iesaukts latviešu leģionā, pēc apmācībām Vaiņodē nonācis frontē, bet kādā jūlija dienā ar pārsaitētu roku un rētu vaigā atgriezies Rūjienā, jo saņēmis atļauju ievainojumus dziedēt mājas apstākļos. Eduards apmeties pie savas kolēģes un draudzenes Eleonoras Grīnbergas viņas dzīvoklī. Drīz vien arī D.Mušperts un daudzi citi Rūjienas puiši iesaukti leģionā, 15. divīzijā, un nosūtīti uz Dancigu, un par Eduarda tālākām gaitām uzzināts tikai 1945. gada augustā pēc atgriešanās no Vācijas. Pēc izveseļošanās Eduards atsācis darbu Rūjienas vidusskolā, taču kādā 1946. gada janvāra naktī pie Grīnbergas dzīvokļa klaudzinājuši arestētāji. No otrā stāva loga pa virvi Eduards paguvis nolaisties zemē un pazust nezināmā virzienā. Sākumā leitnants E.Čoka ar kādu rūjienieti slēpies Ipiķu mežos, pēc tam, apvienojušies grupā ar Visvaldi Kašu, Arturu Johansonu, dārznieku Berginu, naukšēnieti Laubertu un citiem, uzsākuši partizānu gaitas Jeru pagastā. Bunkurs bijis uzbūvēts biezoknī, kurā neesot pieklīdis neviens ogotājs vai sēņotājs. Partizāniem maizi cepusi Rūdagu saimniece Linde, palīdzību sniegušas arī Saliņu māju saimniece, Johansona mamma un citi novadnieki. Zemnieki partizāniem uzticējušies, jo saskatījuši viņos savus aizstāvjus pret okupantu izrīcībām. Liktenīgajā naktī Daumants, kam pēc dokumentu pārbaudes čekisti nav vairs pievērsuši uzmanību, piegājis šosejas malā gulošam nekustīgam ķermenim — nošautajam leitnantam E.Čokam. Blakus atradies automāts, bet roka sažņaugusi pistoli. Uz šosejas — trīs nāvīgi ievainoti čekisti, viens jau bijis beidzis elpot. Eduards bija nācis gar Vāles māju riju, kad viņu pamanījuši un pavēlējuši apstāties minētie trīs patruļnieki. Pa apšaudes laiku pienākusi čekistu kolonna, kas saklupusi mežniecības eglīšu dzīvžogā un atklājusi viesuļuguni pret partizānu.

Mēģinājumi noskaidrot, kur padomju varas kalpi aprakuši kritušo cīnītāju, neesot devuši rezultātus. Bez komandiera Jeru nacionālo partizānu grupa pajukusi, paklausot maldu aicinājumam, legalizējusies. Taču pretēji apsolītajai amnestijai visi notiesāti un izsūtīti — gājuši bojā. Čoku ģimeni piemeklējusi ne šī traģēdija vien. Kurzemes cietoksnī kritis vidējais dēls Kārlis, bet kara puteņos bez vēsts pazudis gaisa spēku izpalīgs Jānis. Abi vecāki 1949.gada martā izvesti uz Sibīriju, tēvs 1951.gadā miris Tālajos Austrumos. Izglābusies tikai Rita Čoka, kurai deportācijas dienā bijis 13 gadu.

Valmierieši aicina turpināt nacionālo partizānu kauju gaitu vēl intensīvāku izpēti, rast līdzekļus, lai Valmieras skulptors Andris Vārpa spētu izveidot piemiņas akmeni cīnītājiem par Latvijas brīvību leitnantam Eduardam Čokam, kuram šī gada 16.novembrī būtu 80. Viņa un viņa tuvinieku cīņa un nāve nebija velta. Tauta, saklausot spīvās pretošanās kustības atbalsis, nezaudēja ticību un cerību. Par spīti represijām, 1946.gada Lāčplēša dienā un 18.novembrī pie Tālavas taurētāja granīttēla nogūla sarkanbalti ziedi, rūjieniešu logos iedegās piemiņas svecītes, skolās tika izplatītas nacionālās pagrīdes izgatavotas proklamācijas ar Annas Brigaderes vārdiem:

— “Kur gūšu Latvijas spēku?”

— Pats viņas spēks ja tiksi.

— “Kā celšu Latvijas ēku?”

— Sirdi ja pamatā liksi!

Lūgums — precizējums, dokumentus un atmiņas par Eduardu Čoku, viņa cīņu biedriem un ģimeni sūtīt arhivārei Brigitai Radziņas kundzei Okupācijas muzejā Rīgā, kur Latvijas armijas leitnants godam pelnījis piemiņas vietu kopā ar daudziem citim svešo lielvaru upuriem un cīnītājiem par mūsu valsts neatkarību. Pārcilājot atmiņas un dokumentus, uzrakstīju balādi “Leitnants Čoka”, kuras fragmentu piedāvāju “LV” lasītājiem.

Apkārt “Smēdēm” — vecā streļķa mājām —

Čekistu un suņu ķēdes stājas.

Cikreiz žņaudzīti mēs pekles lokā! —

Briesmu nenobīstas leitnants Čoka.

Pirmais pļauj viņš četras kārtas garas. —

Tas par dzimto zemi, ko tie kāro,

Tas par brāļiem, tas par sevi pašu!...

Glūņas pārsteidz atbilde tik asa.

“Pļāvēji” trīs pļauti guļ aiz akas,

Pēdu ošņātāji trīs tiem blakus.

Aizrijieties sava asins groka! —

Tēmē nekļūdīgi leitnants Čoka.

Atklās dusmās varat miesu spārdīt, —

Brīva mana sirds un mani vārdi

Paliks, savu godu neatdodu! —

Atbalsis par Jeru sētām nodun,

Sējot apņēmību, spītu sīvu,

Cerībzalves: Latvija ir dzīva!

Naida kārtas svelmainas kad galā,

Lode pēdējā lai stobrā paliek:

Svešai — latvju zēni nepalokās,

Pats no savējās ļims leitnants Čoka.

Pietvīkst pīlādzis no lāsēm sārtām,

Nosarkst baltās asteres pie vārtiem,

Otrreiz āboliņš, pļauts, mīdīts, malts,

Šonakt uzziedējis sarkanbalts.

Pamalē, kur veļu mēness strēgst.

Sarkanbalta spoža saule lēks.

Tavi dēli neatļaus tev mirt,

Ziemeļzeme! Tauta ziņu dzird.

Nebūs veltas ciešanas un mokas.

Gaismas stundā pārnāks leitnants Čoka.