PROBLĒMAS. PAŠVALDĪBĀS

No stīvēšanās uz dialogu

Ēriks Zunda, pašvaldību lietu valsts ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Kā jūs vērtējat Saeimas nupat pieņemtos, bet jau ilgi gatavotos grozījumus likumā “Par pašvaldībām” ( izsludināti — “LV” nr.306/307, 25.11.1997. ), kas nosaka rajona padomju darba radikālu reorganizāciju. Vai ar šo brīdi var uzskatīt, ka pašvaldību reformā kāds posms ir noslēdzies?

— Manuprāt, pašlaik ir pēdējais brīdis, kad vēl kaut kāda radikāla reforma pašvaldībās ir iespējama — tuvojas vēlēšanas, daudzus sāk pārņemt populisms, un aizvien grūtāk kļūst ko principiāli mainīt. Vēl esam paspējuši to izdarīt, kaut arī vilcināšanās ir bijusi tik un tā — grozījumu projekts Saeimā taču tika iesniegts jau pavasarī.

Pieņemtie grozījumi diezgan ievērojami atšķiras no Ministru kabinetā akceptētā projekta sākotnējā varianta — tas ir pašvaldībās, Latvijas Pašvaldību savienībā un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijā izvērstās diskusijas rezultāts, tomēr likuma grozījumu pamatdoma ir saglabāta — rajona padomes no vēlētām pašvaldībām kļūs par deleģētām, un lēmēji tajās būs tieši vēlēto vietējo pašvaldību vadītāji — pilsētu domju un pagastu padomju priekšsēdētāji. Un, manuprāt, līdz ar vietējo pašvaldību vadītājiem rajona padomēs ienāks jauna veida domāšana un attieksme, kas orientēs rajona pašvaldību darbību uz vietējo pašvaldību, tātad arī uz vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Tātad vara tiks tuvināta vietējām, lokālajām vajadzībām.

— Dažkārt tas tiek traktēts kā iespējams demokrātijas pārkāpums — nevēlētas rajona padomes.

— Par šiem it kā demokrātijas pārkāpumiem es nevēlos pat runāt, rajona padomju locekļi būs pat divkārt vēlēti — kā vietējo pašvaldību deputāti un kā vietējo pašvaldību vadītāji. Un nekur nebūs voluntāri ieceltu pārvaldnieku.

— Likuma grozījumi paver iespēju rajona padomju darbībā iesaistīties arī republikas nozīmes pilsētām.

— Jā, ja par to nobalso gan rajona padome, gan pašas pilsētas dome. Līdz šim lielās pilsētas faktiski bija atrautas no rajoniem, kaut arī bieži vien šī pilsētu ietekme uz apkārtējām teritorijām ir visai būtiska un nenoliedzama. Šo vēlamo integrāciju tomēr nevarējām padarīt arī par obligātu — lai skaitliski tik dažādo pagastu, mazpilsētu un lielpilsētu starpā neveidotos nelīdzvērtīgas attiecības un sadarbība būtu demokrātiska.

— Vai reformas turpinājumā tiek saglabāta doma par rajonu robežu maiņu vai reģionu veidošanos — rajonu saplūšanu?

— Pašlaik notiekošā reforma nelikvidē rajonu kā administratīvu teritoriju, bet paver brīvāku iespēju vietējai pašvaldībai pievienoties vienai vai otrai rajona padomei, ja tā jūt, ka, piemēram, komunikācijas ir vairāk vērstas uz citu pusi nekā mākslīgi radītajos rajonos. Iespējams, ka ar laiku šāda pārgrupēšanās radīs lielākas administratīvās teritorijas par līdz šim pastāvējušajiem rajoniem.

— Vai tas nenozīmē, ka rajons būs tāda kā brīvprātīga pašvaldību apvienība?

— Šie likuma grozījumi jau ir izraisījuši spekulatīvus apgalvojumus, ka rajons kļūs par pašvaldības apvienojošu sabiedrisku organizāciju. Tā tas, protams, nav, jo rajona padomju darbību, funkcijas un finansējumu reglamentē likums — rajona padome ir publisko tiesību subjekts. Sabiedriskā organizācijā savu kopīgo mērķu sasniegšanai turpretī var brīvprātīgi pulcēties jebkurš.

Starp citu, vēl pirms likuma grozījumiem, tieši šādā — brīvprātīgā — veidā apvienojoties, dažu pašvaldību vadītāji savas problēmas arī risināja. Tā tas bija Bauskas un Valmieras rajona pašvaldību sadarbības padomēs, kurās pulcējās vietējo padomju vadītāji un kuras faktiski darbojās pēc tiem principiem, kādus tagad rajona padomēm nosaka likums. Bauskā šī sadarbības padome jau bija kļuvusi pat par spēcīgu opozīciju rajona padomei. Tagad šīs kādreizējās sabiedriskās organizācijas kļūs par rajona padomēm, kas darbosies likumā noteiktā kārtībā.

— Kuras, jūsuprāt, būs svarīgākās reorganizēto rajona padomju funkcijas?

— Jautājumi, kas kopīgi visām vietējām pašvaldībām, piemēram, vietējo pašvaldību pārstāvība reģionālajās slimokasēs, lai veiktu šo jaunveidojamo veselības aizsardzības struktūru publisko pārraudzību.