MĒS VISI PASAULĒ

Ir Latvijas daļa Sidnejā

“LV” informācijas redaktors Dr. Sigizmunds Timšāns — no Austrālijas

Katram cilvēkam ir savas iztēles spējas, katram sava fantāzija. Arī man, braucot uz Sidneju, bija fantāzijā radīts savs priekšstats par latviešu saimi šajā tālajā kontinentā. Daudzi par mani gudrāki un zinošāki gan teica: “Vari būt laimīgs un drošs. Austrālijas latvieši ir sirsnīgi un draudzīgi.” Un es nešaubījos. Taču, kad, sešos no rīta ielidojot no Singapūras Sidnejā, mani sagaidīt ieradās pāris desmit Sidnejas sabiedrības vadošo darbinieku ar kundzēm, es satraucos. Vienīgais, ko es satraukumā spēju atbildēt: “Nezinu, ko man darīt Rīgā, kad jūs atbrauksit? Man nav pūtēju orķestra.”

Taču mana klātbūtne latviešu sabiedrībā jau ieiet otrajā dienu desmitā. Nu jau daudzviet sirsnība pāraugusi draudzībā. No “Jūs” esam nereti pārgājuši uz “Tu”. Ielūgumu kādu vakaru apciemot ģimenes ir tik daudz, ka esmu kļuvis nepieklājīgs un atbildu: “Vissirsnīgākais paldies! Ja ir vēlme piedāvāt savu informāciju “Latvijas Vēstnesim”, tad nu gan meklēsim, kurā laikā varētu tikties.”

Taču visvairāk mani pārsteidz latvietības un Latvijas esamības saglabāšana. No Sidnejas jau māksliniece un pedagoģe Anita Misiņa sūtīja rakstu par senioru saietu Sidnejas Latviešu namā, kurā sevi ar izstādi un stāstījumu pieteica “Latvijas Vēstnesis” (publicēts “LV”, 19.11.1997., nr.300/301., 6.lpp.). Tagad sarīkojumos arvien biežāk nāk klāt latviešu kungi un stāsta, kas viņu izpratnē bija interesantākais šajā publikācijā. Un esmu patiesi pārsteigts, cik daudz šo kungu “Internetā” lasa mūsu avīzi!

Latvijā daudzās vietās, pat skolās, ir maza interese par Latvijas vēsturi, ne visai liela cieņa pret valsts simboliku. Šeit, Sidnejā, dievkalpojumos un sarīkojumos, šī cieņa un mīlestība ir izcils paraugs, kādai tai jābūt, precīzāk, kādu to latvieši mācēja sirdī saglabāt un apliecināt. Un šos vārdus es rakstu ne tādēļ, lai kādu cildinātu, bet lai apliecinātu patiesību. Tādēļ — lai runā atsevišķi gadījumi.

Latvijas 18.novembra valsts svētku dievkalpojums Sidnejas Vienības draudzes baznīcā. Jau nepilnu stundu pirms dievkalpojuma sākuma ierodas šīs paaudzes seniores un seniori. (Lielākā daļa pirmās iebraucēju paaudzes jau dus dažādu Austrālijas kapu latviešu nodaļās.) Nāk tautas tērpos vairākas Latvijas mātes un tautas tērpā līdzi — arī meita. Dažas jaunās māmiņas uz rokām ienesa baznīcā savus mazuļus. Viņas taču varēja nenākt, šis nāciens ir visai sarežģīts. Bet jaunā māmiņa grib būt klāt lielākajos Latvijas svētkos. Uz altāra šajā baznīcā vienmēr atrodas Latvijas valsts karogs. Arī svinīgajam divkalpojumam sākoties, “Daugavas Vanagu” izvēlētie staltākie un brašākie vīri ienes Latvijas valsts karogu un altāra priekšā apliecina savu cieņu augstajam Dievam un savai Latvijai. Dievkalpojumu vada prāvests Kolvins Mekfersons un vēl nesen Latvijas Sv. Pētera baznīcā kalpojušais mācītājs Raimonds Sokolovskis, kurš uz gadu pārcēlies strādāt Sidnejā. Sprediķī mācītājs R.Sokolovskis zinātniski atgādina Latvijas valsts vēstures svarīgākos notikumus — baismos un laimīgos. Un dievkalpojumu noslēdz ar mūsu visu lūgsnu — Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”.

Tad seko Latvijas proklamēšanas 79. gadadienas atcere Sidnejas Latviešu namā. Zāle, kurā 450 vietas, ir pārpildīta. Nebija tādu tukšo vietu, kādas redzējām, kad Rīgā, Nacionālajā teātrī, pieminēja Kārli Ulmani viņa 120. dzimšanas dienā. Bet tie gan arī neskaitījās valsts svētki.