• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ir Latvijas daļa Sidnejā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.11.1997., Nr. 308 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31041

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ir Latvijas daļa Sidnejā

Vēl šajā numurā

26.11.1997., Nr. 308

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI PASAULĒ

Ir Latvijas daļa Sidnejā

Turpinājums no 1.lpp.

Trešās latviešu paaudzes pārstāvji ienes Latvijas valsts karogu un stāv tā goda sardzē. Apbrīnojami svinīgs un cieņas apliecinošs noskaņojums zālē. Latvijas valsts himnu gan nespēlē orķestris un nedzied profesionāls koris, bet tās skaņās dimd visa zāle. Pēc svinīgās sēdes dzirdu Sidnejas latviešu gandarījumu par Latvijas valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izpratni par Austrālijas un Jaunzēlandes latviešu dzīvi.

Valsts svētkiem seko korporācijas “Selonija” 117 gadu dibināšanas atceres kommeršs. Bet svētdienā — visai latviešu sabiedrībai paredzētais un saistošais “Selonijas” atklātais sarīkojums par tēmu “Sēlija — vai drīkstam aizmirst šo Latvijas novadu?”

Varētu jau neko nerakstīt par “Selonijas” vēsturi — tā galu galā ir korporācijas iekšēja lieta. Sēļiem jeb seloņiem (te lieto abus apzīmējumus) ir savs iekšējais jeb internais izdevums “Draugam — Tēvijai”, kurš regulāri iznāk. Turklāt pēc pusgadsimta Latvijā maz interesējas par korporācijām, biežāk pat dzird, kādu sliktumu tās it kā nodara. Jā, var jau rakstīt Latvijas vēstures īso kursu un izlaist to, kas autoram nav pa prātam. Taču ar “Seloniju” Latvijā tā nenotika. Kopš oktobra sākuma, ievadot Rīgas Tehniskās universitātes 135. gadskārtu, Rīgā, Jelgavā, Priekuļos ar cieņu skanēja “Selonijas” vārds, precīzāk — šīs korporācijas bijušo un esošo locekļu devums. Tas nu atrodams konferences tēzēs un kādās atmiņu rindās arī avīzē “Jaunais Inženieris”.

Bez šaubām, “Selonijas” iekšējās dzīves norisēs mums nav jāiejaucas. Tomēr ieskatīties vēsturē, kā tās locekļi pilda savu devīzes solījumu kalpot “Draugam — Tēvijai”, laikam būtu lietderīgi. Jo ļoti kupls ir to sēļu pulks, kuri, pildot solījumu kalpot Tēvijai, to arī darījuši un dara.

1880. gadā, veidojoties Rīgas pirmajai latviešu korporācijai, dibinātājs Puriņu Klāvs ieteica izvēlēties senās latviešu sēļu cilts vārdu — SELONIA. Selonijas etnogrāfs Skruzīšu Mikus arī ir sarakstījis līdz šim plašāko darbu par sēļu cilti “Sēļi — Kurzemes augšgala senči”. Un jau Latvijas valsts proklamēšanas aktā piedalās divi Selonijas filistri: Spricis Paegle un Mikus Bružs. Spricim Paeglem pat uztic pagaidu valdības tirdzniecības un rūpniecības ministra pienākumus. Un jau dažas dienas pēc tam Rīgā esošo divu latviešu korporāciju “Selonijas” un “Talavijas” (nav garumzīmes uz “a”!) konventi pieņem lēmumus, ka visi šo abu korporāciju locekļi nodod sevi Apsardzības ministrijas rīcībā. Ar apsardzības ministra 1918. gada 20. decembra pavēli tiek nodibināta Atsevišķā studentu rota, par viņas pirmo komandieri ieceļot Selonijas krustdēlu kapteini Nikolaju Grundmani. Tad šai rotai pievienojas Rīgā esošie “Lettonias”, “Lettgallias” un vēlākās “Fraternitas Letticas” atsevišķi locekļi, kā arī vairāki nekorporeļi. 1919. gada 6. martā pie Airītēm krīt pulkvedis Oskars Kalpaks. Nāvīgi ievainots mirst arī Nikolajs Grundmanis, kura vietā Studentu rotas komandēšanu pārņem selonis virsleitnants Artūrs Galindoms, viens no vēlāk pazīstamiem arhitektiem.

Kalpaka bataljona vienībās Latvijas armijas atbrīvošanas cīņās piedalījās 61 sēlis, no viņiem Atsevišķā studentu rotā — 53. Citās armijas daļās atbrīvošanas cīņās piedalījās vēl 78 vēlākie Selonijas locekļi. Kā zināms, Latvijā 11. novembrī atzīmē Lāčplēša kara ordeņa dibināšanas dienu, kas saistās ar notikumu 1919. gada 11. novembrī, kad nacionālā armija padzina no Rīgas Pārdaugavas bermontiešus. Par nopelniem Latvijas brīvības cīņās ar Lāčplēša kara ordeni ir apbalvoti 40 seloņi.

Ar Selonijas tradīcijām savu dzīvi saistīja desmiti jauniešu. Bez šaubām, šo talantīgo personību veidošanos sekmēja arī Selonijas gars. Neuzskaitīsim pāri par simtu pasaulē un Latvijā pazīstamu sēļu vārdu. Taču dažus pieminēsim. Valsts darbā jau pieminējām Sprici Paegli. Izbeidzot ministra darbu, viņš visu savu enerģiju veltīja Latvijas Sarkanajam Krustam un vēlāk — Tautas Palīdzībai. Pēc Spriča Paegles tirdzniecības un rūpniecības ministra amatu pildīja Fricis Zommers. Divdesmito gadu sākumā Ringolds Kalnings bija finansu ministrs. Vēlāk, divus gadus, šo amatu pildīja Ludvigs Ēķis. No 1934. līdz 1940. gadam satiksmes ministra amatu pildīja Bernhards Ēķis. Jānis Pauļuks dažus mēnešus bija ministru prezidents. Jau no neatkarīgās Latvijas pašām pirmajām dienām ļoti aktīvi valsts darbā strādāja Bruno Pavasars, kas pēc Otrā pasaules kara savu karjeru beidza kā Latvijas sūtņa Zariņa pārstāvis diplomātiskajā dienestā Holandē.

Un, lūk, Selonijas pārstāvji akadēmiskajā darbā. (Atvainojiet par fragmentāro uzskaiti!) Jānis Bergs — LU Lauksaimniecības fakultātes līdzizveidotājs, pirmais Latvijas augkopības profesors Mārtiņš Bīmanis — profesors sanitārtehnikā un divus gadus LU rektors. Ernests Birkhāns — pirmais Selonijas mācību spēks RPI, vēlāk LU tautsaimniecības profesors. Eduards Cizarēvičs — termodinamikas profesors, bet brālis Jēkabs Cizarēvičs — augstākās matemātikas profesors universitātē. Jānis Kārkliņš — uzņēmumu saimniecības profesors un vairākus gadus — saimniecisko lietu prorektors. Artūrs Krūmiņš — profesors arhitektūras vēsturē, daudzu sabiedrisku ēku projektu autors, Alfrēda Kalniņa operu “Baņuta” un “Salinieki” libretu autors. Eižens Laube — jau bija arhitektūras docents Rīgas Politehniskajā institūtā, vēlāk — profesors, kas Latvijas Augstskolas aktā izpildījis rektora pienākumus, vairākas reizes — Arhitektūras fakultātes dekāns, 230 sabiedrisko un privāto celtņu projektu autors, vadījis Rīgas pils Valsts svētku zāles un Triju Zvaigžņu torņa pārbūvi, Viestura piemiņas pils Jelgavā atjaunošanu un Saeimas nama sēžu zāles pārbūvi, projektējis Ķemeru viesnīcu, LU rektorāta sēžu zāles un Mazās aulas iekārtojumu, Tēvzemes Balvas laureāts. Eižens Leimanis — LU docents teorētiskajā mehānikā un matemātikā, vēlāk profesors Kanādā, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ievēlēts par LU goda doktoru un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. Paulis Lejiņš — LU, JLA, LLA profesors un pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents. Jēkabs Vītols — profesors, tēlotājas ģeometrijas pasniedzējs, dzīves gaitas izbeidzis Sidnejā. Vilis Vītols — Latvijas Universitātes ārkārtas profesors un saimniecisko lietu prorektors. Alfrēds Žaggers — LU profesors un Universitātes observatorijas direktors. Persijs Zīlīte — būvkonstrukciju profesors, pēc kura ierosmes LU Lielajā aulā uzstādītas modernākās koncertērģeles Baltijas valstīs. Un vēl divas ievērojamas personības — agronoms Jānis Bisenieks un Tēvzemes Balvas laureāts Dr.h.c. Jānis Mazvērsītis, kam abiem ir lieli nopelni Latvijas valsts labā.

Bet vispār, profesora Jāņa Krastiņa skatījumā, Rīgas Politehnikuma un RPI absolventi izveidoja Rīgas Arhitektūras skolu. Profesora uzskatā — “Rīgu ir uzcēluši paši rīdzenieki”, un šo vairāku desmitu arhitektu saimē bez iepriekš pieminētajiem docētājiem ir daudzi sēļi. Piemēram, Konstantīns Pēkšēns (Rīgā projektējis ap 250 namu), Artūrs Galindoms, Visvaldis Paegle. Lai atvaino mani, ka nepieminu daudzos sēļus — trimdas arhitektus...

Latvijas vairākkārtēja dažādu varu okupācija pārtrauca uz pusgadsimtu Selonijas darbību. Bet trimdā tā pastāvēja. Dzīvoja un izvirzīja jaunus uzdevumus. Veidojot jaunāko latviešu paaudzi uzticīgu devīzei “Draugam — Tēvijai”. Selonijas svinībās pieminēja daudzas personības par izcilu darbību, cīnoties par brīvu Latviju, sekmējot latvietības saglabāšanu.

Faktiski Selonija tika dibināta jau 1880. gada 24. novembrī, kad 25 Politehnikuma studenti parakstīja pirmās Rīgas latviešu korporācijas dibināšanas dokumentu. Līdz Selonijas dibināšanas dienai Rīgā nebija nevienas latviešu studentu organizācijas.

Selonijas zaļi – balti – sarkanās krāsas Rīgas ielās, ar mazu pārtraukumu Pirmā pasaules kara laikā, bija redzamas līdz pat 1940. gada jūlijam. Tad visas korporācijas slēdza. Pēc Otrā pasaules kara beigām Selonijas darbība atjaunojas ārpus Latvijas. Latvijā to atjaunot varēja tikai Trešās atmodas laikā. Un jau 1989. gada 6.jūnijā Rīgas Politehniskā institūta rektors akadēmiķis profesors Egons Lavendelis ar savu parakstu atjaunoja Selonijas darbību.

Pašreiz ārpus Latvijas dzīvo ap 240 Selonijas locekļu, kuri apvienoti 16 kopās — ASV, Austrālijā, Dienvidamerikā, Eiropā un Kanādā. Lielākā kopa ar 40 locekļiem ir Sidnejā. Citas lielas kopas ir Melburnā un Ņujorkā. Latvijā ir ap 120 seloņu.

Savas oficiālās apstiprināšanas un krāsu atklāšanas simtgadi Selonija atzīmēja 23. novembrī pulksten 13 ar atklātu sarīkojumu Sidnejas Latviešu namā. Runas vīri teica:

“Mēs vēlamies uzsvērt savas vēsturiskās saistības ar šo seno sēļu novadu.”

Kopš 1995. gada, kad Latvijā izveidojās Sēlijas asociācija akadēmiķa profesora Jāņa Stradiņa vadībā, Selonija vienmēr ir piedalījusies pie “sava” Latvijas novada identitātes saglabāšanas. Par to, vai mēs drīkstam aizmirst šo seno Latvijas novadu un kas ir darāms, lai šis novads un tā novadnieku nopelni saglabātos Latvijas vēsturē, runājam šodien. Daudzi gan Latvijā, gan pasaulē ar izbrīnu uzņēma ziņu, ka svinības bija veltītas Sēlijai. Bet tā nu tas bija, un bija lieliski!

Un Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Dr. habil. chem. un Dr. hist. h.c. profesors Jānis Stradiņš bija atsūtījis savu vēstījumu:

Korporācijas “Selonija”

konventiem Austrālijā

No sirds sveicu Seloniju un visus sēļus korporācijas krāsu atsegšanas simtgadē. Būtībā Selonija ir vecākā oficiālā latviešu korporācija un pirmā latviešu korporācija Rīgā, Latvijā, kura personificē slavenā Rīgas Politehniskā institūta ziedu laikus un latviešu tehniskās inteliģences tapšanu. Tā devusi daudzus izcilus Latvijas valsts un sabiedriskos darbiniekus, inženierus, agronomus, zinātniekus, arī pirmo mūsu Zinātņu akadēmijas prezidentu Paulu Lejiņu. Tā devusi daudzus impulsus Latvijas valstiskuma attīstībai, selonis pirmais pacēla sarkanbaltsarkano karogu pie Latvijas Augstskolas ēkas. Novēlu daudz sekmju, arī kamiltoņa Skruzīša Mikus tradīciju attīstībā, veidojot saistības ar atdzimstošo Sēlijas novadu Latvijā.

Vivat, crescat, floreat Selonia in aeternum!

Jānis Stradiņš, Frat! Metr!

...Tādas, lūk, bija latviešu svinības Sidnejā.

Pa telefaksu, 24.11.1997.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!