pie saknēm

Ādolfs Alunāns (1848 — 1912)

Latvijas valsts un tās vīri

Par laikiem un ļaudīm

Nobeigums. Sākums “LV” 13., 19., 20., 21.,25. novembra numuros

“Cilvēks ir tuvāks pilnībai, ja tam piemājo kādas garīgas vērtības”

Fragmenti no divām nodaļām par Ādolfu Alunānu

Jau pēc pirmā cēliena aplausi negribēja rimties. Tad spēle nonāca līdz R.Veica tēlotam Imantas miršanas skatam un sarunai ar Ajitu par tautas likteņiem pēc pēdējās cīņas ar nodevēju Kaupo, ko izšķīra saindēts šķēps. Šo pretinieku samulsināto fanātiķi ar pārliecību tēloja Vilis Segliņš.

Šo skatu bieži tiku uzšķīris autora pirms kāda pusgadsimta dāvātā lugas brošūrā. Tiku redzējis arī cenzēto eksemplāru viņa meitas rokrakstā. Luga bija atļauta izrādēm 1905.gada beigās. Pirmais iesniegums cenzūrai nosaukumā “Vanems Imanta” noraidīts pirms dažiem gadiem. Sava daļa panākumu liekama uz revolūcijas iekaŗojumu rēķina. Arī prese kļuva brīvāka.

Pēc atmiņas vēl šodien liekas, ka šis skats ir viens no vislabāk uzrakstītiem, un tam bija vieta mūsu skolas grāmatās.

Lugas sižets noderīgs operas tekstam. Pantos daudz gatava materiāla (kādreiz mēģināju rakstīt libretu, bet tā vairs nav). Alfreda Kalniņa komponētā Baņuta tika augsti vērtēta mūzikā, bet librets netiek mūzikai līdz. Igauņi par kādu latviešu tekstu nav ieinteresēti, bet Imantas sižets viņiem tuvs.

Alunāns, sekojot uzvedumam, likās apmierināts. Bet Imantas miršanas skatam nonākot uz skatuves pusceļā, sāka kļūt nemierīgs. Viņš paklusām man teica: “Kad es šo skatu rakstīju, es raudāju. Bet viņi ... to es viņiem nepiedošu!”

Šo skatu zināju no galvas, bet tagad vairs labi neatceros, ciktāl bija paturēts oriģināla teksts. Liekas, ka aktieri uz savu roku tekstu bija saīsinājuši ar vienkāršu apsvērumu, lai izrīkojums neievilktos un nenokavētu vakara līgo priekus. Pats skats stipri gaŗš un prasa sasprindzinātu spēli. Bet Alunāns to ņēma ļaunā un pār viņa lūpām jau nāca vārdi: “puikas...” un tamlīdzīgi. Viņam pieceļoties un dodoties laukā no zāles kā viņa šim vakaram pieaicināts adjutants devos līdz. Izrādes turpinājumā mēs sēdējām bufetē pie galdiņa, uz kuŗa atradās pāris pudeles alus, kas stāvēja neaiztiktas. Izņemot bufetes turētāju un viesmīli, kas arī lāgiem pazuda, telpā vairāk nebija neviena. Varbūt mēs izskatījāmies vientuļi un visu pamesti. Visi pārējie jau sagatavojušies godināt Alunānu, atradās zālē.

Bet Alunāna pazušana no zāles bija ievērota. Vispirms no skatuves telpas ieradās lūgt viņu atgriesties pāris aktrīses, pēc tam kāds paziņa no apmeklētājiem.

Tad izŗāde beidzās. Teātŗa zālē radās milzīgs troksnis. Izsauca autoru teātŗa tēvu un aktieŗus. Troksnis atšalca līdz ekonomijai. Un tad iesteidzās aktieŗi, aktrises un izrīkojuma apmeklētāji, lūdzot publikas vārdā uz skatuves. Viņi lūdza, atvainojās, atkal lūdza. Aizgāja un radās citi, bet Alunāns nekustējās no vietas.

Nevarēju vēl būt viņam kāds padoma devējs, bet apzinājos diezgan tuvs no tikšanās Rīgā un Jelgavā, tāpēc citiem nedzirdot, pacēlu arī savu balsi: “Apmeklētāji jau nav vainīgi, viņi nezina... Varbūt tomēr būtu labāk, ja jūs ietu... Tie no tautas, kas šeit klāt, visi jūs vēlas vēlreiz redzēt šinī priecīgā vakarā pēc viņu iemīļotās lugas izrādes.” ... —”Nē, es neiešu”, īsi noteica Alunāns, un tāpat bez uzsvēruma balsī piebilda — “es zinu, ko es daru.”

Tik ļoti gribējās piedzīvot Alunāna parādīšanos uz skatuves. Sajutu, ka viņu saņemtu brāzmaini.

Viņa laikā aktrise Berta Rūmniece tolaik stāstīja un Latvijas laikā pat aprakstīja publikas suminājumus Alunānam Jelgavā 1887.gadā. Tas noticis pēc lugas “Kas tie tādi, kas dziedāja” pirmizrādes Kurzemes brīvības svētkos. Bet es to neredzēju, jo tad biju tikai 3 gadi vecs.

Šī spilgtā notikuma sajūsmas vētrās vecā vācu teātŗa draperijas drebējušas un publika izdabūta no zāles tikai stundu pēc beigām, nodzēšot ugunis. Tā bija tajos laikos visvairāk rādītā.

“Cerības” biedrības zālē vēl ilgi un trokšņaini sauca Alunānu. Lugas iespaidā šinī zāļu vakarā visi viņu vēlējās redzēt uz skatuves un pirms izklīšanas apsveikt un godināt svētku sajūsmā.

Bet Alunāns negāja, kur viņu sauca ilgi un pacietīgi.

No šīs dienas es zināju, ka Alunāns ir manai tautai Dieva sūtīts lugu rakstnieks un aktieŗis, bet nepazīst ne mazākās personīgās godkārības, un ir pilns nelokāma spīta ikvienā dzīves situācijā. Un tāds viņš bija visu savu mūžu. Pat vissmagākos dzīves apstākļos viņš neliecās, līdz salūza.

Pēc “Mūsu senču” izrādes sākās dejošana dārzā un citi Jāņu laika prieki. Pie Alunāna piesteidzās daži no aktieŗu saimes nolūkā izlīdzināt jau notikušo. Vilis Segliņš, aizvadot sarunas uz aktieŗu lomām un spēli, jautāja: “Vai es neesmu spēlējis labi?” Alunāns pa pusei piekrītoši, pa pusei it kā negribot, teica — jā. Savā Romas fanātiķa Kaupo lomā, kas arī pēc sava teksta nav vienkāršs nodevējs, Segliņu atzina par izcilu tēlotāju, tāpat kā Reinholdu Veicu Imantas lomā. Aconu laikam tēloja vēlākais filmu režisors Vācijā Jānis Guters, bet Acona meitu Maiju — Otilija Muceniece. Vēl piedalījās Rudolfs Bēŗziņš un citi Jaunā teātŗa pazīstamie spēki. Šim teātŗim bija vienīgie šīs lugas kostīmi, ko aizņēmās pārējie.

Pie Alunāna tai vakarā nāca daudzi viņa paziņas, viņš likās jautrs un bezbēdīgs. Es tomēr jutu, ka šī vakara sarīkojuma viss labais iespaids pa daļai jau bija samaitāts mazāk apmeklētājiem nekā rīkotājiem un viņam pašam.

Alunāns labprāt kavējās tuvā draugu sabiedrībā, lai pēc intensīva garīga darba izklaidētos. Tad viņš teica tik daudz apsprātību un anekdotu, saturā gan tikai pieklājīgu, ka neviens tam netika līdz. Pa reizei arī pacēla glāzi līdzi citiem, bet nekad nedzēra vairāk, bet tikai mazāk par visiem pārējiem. Neviens nekad viņu neredzēja apskurbušu, ko nevarēja vienmēr teikt par klausītājiem — tie apskurba no Alunāna humora, no savas glāzes. Viņa draugs, aktieris Kārlis Brīvnieks, kas tik bieži sildījās šinī sabiedrībā, nesmādēja alu vairāk par pārējiem, savā Latvijas laikā izdotā brošūrā atmiņās par Alunānu dažviet, varbūt pašam neapzinoties, bez atbildības sajūtas un paškritikas, diezgan neveiklā rakstījumā notēlo it kā par dzērāju, kas patiesībā tā nebūt nebija. Šoreiz varbūt viņš kādu glāzi izdzēra vairāk nekā parasts, jo nelikās tik atturīgs kā citrreiz. Ja tas tā bija, tam bija ne tik daudz sakars ar Jāņu tradīcijām kā konflikta dēļ ar ansambli. Viņš nožēloja, ka tam bij jānotiek Jāņu naktī, kad tas vismazāk iederas, kaut arī aktieŗi, no kuŗiem neviens nebija sarakstījis kādu lugu, bija pieķērušies Alunāna koncentrēti un labi rakstītam tekstam, kaut ko grozot un īsinot. Tādēļ viss bija uzskatāms par nepatīkamu sagadīšanos.

(..) Jau labā rītā kā vieni no pēdējiem šķīrāmies no biedrības. Pasaucu važoni un braucām uz Daugavas pusi.

“Vai ir papirosi?” man piepeši ceļā vaicāja Alunāns. “Jā, tūlīt,” atbildēju, bet bija jaatzīstas, ka tie palikuši biedrībā uz galda. “Fūrman, brauc, kur dabū papirosus!” viņš noteica. Tas neatbildēja nekā, tik brauca tālāk. Pie kādas divstāvu koka mājas apstādināja pajūgu, un mēs izkāpām . Logu dēļi bija aizvērti, bet cauri tiem dzirdams balsu troksnis. Alunāns gāja uz durvīm, es sekoju. Stāvot uz paša sliekšņa, viņš vilcinājās, it kā pārdomās — iet pāri vai nē. Tad saņēmies neatkāpties, to izdarīja ar žestu, savā aktieŗa paņēmienā un balsī teicot: “Nu lai svētīta tā iešana un iziešana.” Šis izteiciens iespiedies atmiņā.

Bija sajūtams, ka zāle, kuŗā iegājām bija pilna savādas, visumā šaubīgas sabiedrības. Tur Rīgas pilsoņi, kas runāja dažādās mēlēs, acīmredzot bija pavadījuši zāļu vakaru un sagaidījuši Jāņus, kas latviešiem skaitījās tradicionāli, bet vairākumam pārējo nē. Alunānam pie rokas mēģināja pieķerties kāds varbūt iereibis sievišķis, uzrunājot par onkulīti. Viņam šī situācija nepatika, un kaut ko pateicis, ko nedzirdēju, apgriezās uz manu pusi. Biju jau pasaucis cigaretes un taisījos samaksāt. Bet izrādījās, ka pēdējo sīkāko naudu biju atstājis viesmīlim dzeramnaudā. Tā kā cita nekā mazāka kabatā nebija, tad samaksai rokā turēju cara 25 rub. gabalu, kas bija vienīgais makā. Alunāns, to ieraudzījis, no dažu soļu atstātuma man uzsauca: “Vai tu, puisīt, arī zini, kādā ellē esi iebridis? Te tevi aplaupīs un nositīs, nerādi tādu naudu!” Sameklēja desmit kapeikas parasto sešu vietā, un mēs gājām ārā, pirms kāds no šiem “Jāņu bērniem” paspētu atsaukties uz publiski izmesto izaicinājumu. Kāpjot pār slieksni uz ielu, Alunāns klusēja.

Aiz mums palika divas vecās Rīgas — tā viena mākslas, latviskā, kuŗas aprindas ar tās jaunatni apmeklēja izrīkojumus un priecājās dārzā, un otra, dažādu aprindu un tautību salasītā, kas nepazina ne Jāņus, ne teātri, ne Alunānu ar viņa zobgalībām.

Rīga, kuŗas vienīgā vadošā latviešu organizācija RLB 1875.g. pārrunās par savu teātri un apmeklētājiem Alunāna piektā darbības gadā latviešu iedzīvotāju skaitu aplēsa uz 40,000, tad bija jau tapusi pāri pusei latviska. Pirms tam bija daudzi gājuši no tautas projām, pavadītos trīsdesmit gados vēl vairāk ar kuplām ģimenēm atgriezušies, bet visvairāk ieceļojuši no laukiem. Šai rītā Rīga bija pavisam klusa. Daudzi bija izbraukuši uz Siguldu un citām lauku vietām svinēt Jāņus veco latvisko tradīciju garā zaļumu svētkos un piederīgo ģimenēs.

Saule bija jau gabalā, kad Alunāns izkāpa pie Aleksandra viesnīcas Tērbatas un Dzirnavu ielu stūrī, kur vienmēr apmetās. Šoreiz no Jāņu dienas redzēju tikai tās sākumu. Tā bija arī vienīgā reize, kad Alunānu nepavadīju atpakaļceļam vecajā Tukuma stacijā, jo viņš bija aizbraucis jau Jāņu dienā atpakaļ uz Jelgavu.

Kāds paziņa vēlāk stāstīja, ka izrādē Alunāna izsaukšanas laikā pēc aprunāšanās ar mani, izdzirdis — neies, atgriezies zālē un velti to mēģinājis iestāstīt entuziasma pārņemtai publikai. Man tas ļoti nepatika, tādēļ strupi atcirtu: un kam tev to vajadzēja mēģināt. Lai publika prasa savu, tad redzētu, kas iznāk. Alunāns vispār savā dzīvē nepieļāvās kādai publiskai godināšanai. Savu 60 gadu dzimšanas dienu 1908.g. rudenī nepavadīja biedrībā vai uz skatuves, bet dzīvoklī, kur gan pienāca daudz apsveikumu, un tāpat apsveicēji uzmeklēja personīgi, atstājot piemiņas balvas. Tam tomēr nebija sakara ar kādu personīgu publisku reprezentēšanos. Izņēmumi bija tie gadījumi, kad viņš uzstājās izrādē. Tad labprāt pieņēma aplausus par notēloto lomu vai citu uzstāšanos.

Kad vecais Ādolfs bija tikai vēl 35 gadus vecs, viņš prata latviešus vākt kopā ar savu teātri, kā to vēl neviens tautas vadonis nespēja. Kā to liecina teātŗa vēsture, savās izrādēs 1884.gadā viņš pulcinājis caurmērā 600 apmeklētāju, ko ar savām skatu lugām audzināja latviskā garā. Un tieši ar šo laiku sākot, latvieši starp pārējām tautībām Rīgā, pēc oficiālās skaitīšanas datiem, jau ieņēma pirmo vietu. Ja šī gadsimteņa sākums izšķīra galīgā veidā mūsu tautas likteņus, tad vispirms jāpateicas tiem gariem, kas pacēla latviskā dzīvībā to, kas “rādījās mūžīgi miris”.

(..) Šoreiz stāstīšu par pēdējo tikšanos. Tas bija 1908.gada beigu pusē. Jelgavā Ādolfs Alunāns Jau bija nosvinējis savu 60.dzimšanas dienu, uz kuŗu neaizbraucu, jo atrados tālu, un nosūtīju tikai apsveikuma telegrammu. Šīs dienas svinības viņš arī nevēlējās rīkot ne teātrī, ne citur, bet pavadīt mājās. Ārpus mājas viņš bija izgājis rīta pusē un aizgājis pie vecāku kapa pateikties par atbalstu un sniegto dzīves mācību.

Māte sākumā bija pretojusies dēla pāriešanai uz latviešu skatuvi, paredzot lielas grūtības un cerot uz vācu skatuvēm lielākus panākumus. Dēls mātei varēja novēlēt neskumt, jo ar panākto bija pārpilnām apmierināts.

Tomēr “Dzimtenes Vēstnesī” iespiestā apsveicēju, apmeklētāju un balvu pasniedzēju rinda mājās (viņš dzīvoja Jelgavā, Vaļņu ielā) bija ļoti gaŗa.

Noņemts tai rudenī kaŗa dienestā, vēl aizbraucu uz Jelgavu apmeklēt Alunānu, lai atvadītos.

(..) Teātŗa tēvs šoreiz jo daudz stāstīja par pagājušiem laikiem, darbiem un šo darbu likteņiem. Minēja arī savus nākotnes nodomus, jaunas lugas rakstīšanu un satīriska žurnāla izdošanu. Viņa tā gada kalendārs bija pilns ar maniem satīriskajiem rakstiņiem un dzejoļiem, tādēļ aicināja mani darboties līdzi arī šai jaunajā periodiskajā izdevumā.

Nezinot, kādos apstākļos un kur turpmāk atradīšos pats plašajā caru imperijā, apsolījumus nevarēju dot. Bija jāapzinās, ka vismaz trīs gadus būšu izolēts no sabiedriskās dzīves.

Bija zīmīgi, ka manas kaŗaklausības priekšvakarā, iestājoties svešas tautas kaŗa spēkā, Alunāns ar savu ieraksta veltījumu iedāvāja man dzejā sarakstīto lugu “Mūsu senči”.

(..) Šī tautas brīvības cīņas luga revolucionārā laika elpā sildīja sirdis kā jaunai, tā vecai paaudzei. Tas bija arī īsts kases gabals Jaunajam teātrim. Pēc “Teātŗa Vēstneša” statistikas izrāžu skaits sezonā gāja pāri katrai citai uzvestai lugai, arī Aspazijas un Raiņa darbiem.

Uz mums “Mūsu senči” runā caur gadsimtiem. Viņi brīdina tautu piesargāties no viltīgiem ienaidniekiem un nodevējiem. Bez kādas simbolikas un mistikas lugā cīnās Garlība Merķela gara tēli par savas brīvības paturēšanu un nākotni.

(..) Pēdējās tikšanās dienās Alunāns daudz stāstīja par savā dzīvē vadītajām labām un nenovēlīgām dienām. Par izcilākām personībām latviešu sabiedrībā saskanīgā darbā, domstarpībās, polemikā. Pats viscauri viņš bija optimists. Savus personīgos ienaidniekus, kuŗu gan bija mazāk nekā draugu, pieminēja ar vieglu humoru. Bet pret tautas ienaidniekiem bija dzēlīgs. Tas redzams no lugas teikumiem,visvairāk no kāda viņa dzejoļa — Mūsu senči un viņu senči, nosaucot iebrucējus par lielceļu laupītājiem, kas “puvuši pa grāvjiem, glūnējot uz mūsējiem.”

Kā optimists savā lugā, ko viņš iecerējis pagājušā gadsimta beigu gados, bet uzrakstījis šā gadsimta pašos pirmajos, liek Imantam par nākotni teikt:

“Es dzirdu kāda gara balsi čukstam — no simtu tūkstošu lūpām skanēs vārds — Jā, brīvi esam visi.”

Šī tautas brīvība savā valstī piepildījās jau sešus gadus pēc Alunāna nāves. Es gribētu teikt, ka viņš Latvijas valsts atnākšanu sekmējis vairāk nekā viens otrs cits, ko šodien ik dienas cildina un piemin kā pirmos celmlaužus.

Nodevēju Kaupu Imanta brīdina:

“Vai padomāji, ka darbs tas tavs, ja paliek tavi brāļi svešo vergi, kas piedzims postā augum augumos?” — Mums tagad Rīgā ne tikai viens vien Kaups.

Bez stāstījumiem pēdējā tikšanās dienā Alunāns parādīja arī vairākas vēstules. Tās viņš, kā pats teica, nemēdzot uzlgabāt, dažas saplēsa, arī Jēkaba Dubura vēstuli. Tā bija rakstīta satraukumā sakarā ar Alunāna piemiņas un atbalsta fondu. Alunāns nepiekrita līdzekļu saglabāšanai fondā, kas bija nodibināts pie Jaunā teātŗa viņa 60 gadu jubilejas un atvadu gadījumam no teātŗa vairāku simtu rubļu apmēros. Viņš vēlējās šo naudu saņemt savām un ģimenes vajadzībām. Duburs, kas fondu pie teātŗa pāŗzināja, vēstulē Alunānam pārmeta nepiekāpību. Tas pataisot viņam sirmus matus un iedzīšot nelaikā kapā.

Kad sniedzu atpakaļ izlasīto Dubura vēstuli, viņš man teica: “Nu redz, kad Duburs nomirs, es atkal būšu vainīgs...”

Alunāna draugs Jēkabs Duburs, viens no ievērojamākiem latviešu aktieŗiem un režisoriem, bija RLB un Jaunā teātŗa direktors. No viņa dzimšanas šogad pagāja 100 gadi, un viņš nomira četrus gadus pēc Alunāna — 1916.gadā bēgļu gaitās Somijā.

“Man rokā iemeties tas bende — reimatisms — vai būtu ar mieru uzrakstīt, es saukšu priekšā,” teica Alunāns.

Apstājies istabas vidū, viņš tūlīt sāka: “Gabaliņš no maniem piedzīvojumu uzzīmējumiem.”

Soļojot pa istabu, izsaucot teikumus ar pilnīgu interpunkciju, tos atkārtojot un ne reizes nekļūdoties, neko nepārlabojot, sastādīja galvā rakstu tik ātrā tempā, ka mana jaunā ātrrakstītāja roka ne tuvu nespēja līdzi tikt. Pagaŗā mūžā man nav atgadījies pieredzēt tādas spējas kādam citam. Alunāns bija apveltīts ārkārtējām gaŗa dāvanām.

Paņēmis rakstu, uzmetis acis, bet nelasījis cauri, to ievietoja aploksnē un lika uzrakstīt adresi. Pasaucis jaunāko meitu Valesku, iedeva nonešanai uz staciju pasta vilcienam. Pēc pāris dienām raksts bija vārdu pa vārdam iespiests toreizējā O. Nonāca, A.Bērziņa un E.Vulfa vadītajā dienas laikrakstā “Latvija”. Rakstā bija atbilde visā fonda lietā, aplinkus arī Duburam un viņa vēstulei, tomēŗ to nepieminot un arī nepolemizējot ar viņu.

(..) Alunānam saucot priekšā rakstu, man nāca prātā kāda iepriekšējā gada vasaras nakts, kad līdz rīta gaismai divi vien sēdējām tā laika Aleksandra viesnīcā.

Alunāns stāstīja ar pārdzīvotā atmodas laikmeta dienām, raksturīgākiem notikumiem tautas augšup ceļā, raksturojot visus tā laika darbiniekus kā šo pirmo sasniegumu virzītājus.

Rakstnieka, aktieŗa, vislabākā novērotāja un stāstītāja gājienu pa šiem vecajiem, sarežģītajiem labirintiem, pilniem daudzu gaišu tēlu un tumšu skatu, bija vērts stenografēt. Labas atmiņas un spilgtu stāstījuma spēju dots, šis tēlojums, pārrakstīts un caurlasīts, varēja tūliņ iet uz tipogrāfiju kā kultūrvēsturiskas grāmatas manuskripts. Ja tāda grāmata nav iznākusi, tad tādēļ, ka vecā Ādolfa mūžs bija par īsu, raibu un viņam nekad nebija stenogrāfistes. Pieredzes un objektīvitātes viņā bija pārpilnām.

Vaicājumam par jaunu lugu viņš piebilda, ka tiem sešiem mēnešiem, kas vajadzīgi, kamēr lugu uzraksta, pietrūkstot maizes, tomēr viņš rakstīšot. Man likās, ka lugu viņš spēj uzrakstīt nepilnā pusgadā.

No stāstītā atceros, vēl daudz ko tādu, kas līdz šim palicis nepieminēts un nezināms. Tajā vasaras naktī, pagātnes un nākotnes sapņos laiks bija aizsteidzies nemanot. Kad viesnīcas īpašnieka meita, jau piecēlusies, sāka pārvērst nakti par dienu, atveŗot slēģus, pa logu plūda iekšā spēcīgi saules stari. Kā iztrūcies no tumsas straujās pārmaiņas uz sauli, pielēcu kājās, bet Alunāns priecīgi iesaucās: — “Vasara jau ir!” Šis gaišais sauciens par vasaru, sauli un nākotni nav izgaisis atmiņā līdz šim pašam laikam.

No Jelgavas vēl kopā aizbraucām uz Rīgu. Vilciens uz sliedēm gaidīja savu atiešanas laiku, bet pie kases drūzmējās jo gaŗa rinda braucēju. Kāds dzelzceļnieks, ierudzījis Alunānu, ieveda viņu kases telpā, un mēs iekāpām vilcienā. Apveltījušies novēlējumiem un solījumiem sarakstīties, Rīgā šķīrāmies. Un nekad vairs netikāmies.

Bija 1912.gada ziedonis. Pēc kaŗa dienesta Varšavā un turpat pēc gada pilsētā privātā darbā pošoties braukt uz mājām, gāju atvadīties no latviešiem, ar kuŗiem biju tuvāk iepazinies biedrībā un sarīkojumos. Kādā ģimenē, kuŗas galva bija fabrikā meistars, teicu: “Pēc četriem gadiem nu pametu Varšavu uz neatgriešanos. Uz Vidzemi braukšu caur Jelgavu, lai satiktu labu jaunības dienu draugu. Še laikam ir klājies par daudz jautri, neesmu paspējis uzrakstīt, pārsteigšu, atvainošos.”

Ģimenes galva paskatījās uz mājas māti un jautāja :”Kā tas tur bija?” Mājas māte pacēla acis uz mani un teica: “Cik žēl. Pirms kādas stundas pastnieks pienesa “Dzimtenes Vēstnesi”. Teātŗa tēvs miris.” Minēja datumu — pirms dažām dienām.

Šī nāves ziņa īsi pirms došanās ceļā mani bezgala satrieca. Sev pārmetu — vienmēr un visur tu nonāc par vēlu, nekur dzīvē netiksi, varbūt tikai viņā saulē nonāksi laikā... Sajutos bezgala vainīgs.

Kalendāra vēstulniekā vēlāk lasīju: “Ed.Līcim, Varšavā: Kur palikāt, vai nesaņēmāt vēstuli zināma izdevuma lietā?” Citā gada gājumā bija rakstīts: “Kur pazudāt kā žīds pa Miķeļiem?” To vēstuli netiku saņēmis, bet tas vainu nemazināja, nekā vairs te nevarēja labot.

Nokļuvis Rīgā pāris dienas pēc bērēm, atradu visas avīzes pilnas ar nekrologiem un bēŗu aprakstiem. Teātŗa tēvs bija aizgājis no savām dzīves gaitām pašā ziedonī.

Par pēdējiem viņa dzīves gadiem un dienām man vēlāk Jelgavā stāstīja viņa meitas. Viņa dzīves biedrei Angelikai Alunānei Latvijas valsts jau neatkarības sākuma gados nolēma izmaksāt pensiju. Arī Baumaņu Kārļa meitai maksāja pensiju pirms likuma pieņemšanas.

Jau nākamajā gadā pēc Alunāna nāves Jelgavas Jāņa kapos pacēlās piemineklis, tolaik viens no dižākiem, modernākiem un pats pirmais latviešu skatuves mākslas darbiniekam — aktierim un lugu rakstniekam.

Piemineklī ieraksts: Latviešu teātŗa tēvam — Latvieši. Par pieminekļa tapšanu jo sevišķi rūpējās Rīgas latviešu biedrības Teātŗa komisijas priekšnieks Jānis Brigaders.

Ikreiz, kad gadījās būt Jelgavā, mani ceļi veda pie pieminekļa. Kapa vieta bija labi apkopta, pie pieminekļa pakājes nolikti svaigi ziedi, arvien nāca apmeklētāji. Tam pāri gājuši kaŗi, kapsēta sapostīta, bet pats piemineklis vēl šodien stāvot, kā bijis. Bergmaņu māja Filozofu ielā, kur Alunāns pēdējos mūža gadus dzīvoja un mira, arī patvērusies neskarta lielajā ugunsgrēkā. Pēc kādām ziņām tur tagad otrā stāvā ierīkots Alunāna piemiņas muzejs.

Alunāna bēŗu uzņēmumi parādījās kino filmā priekš Pirmā pasaules kaŗa. Kupleju iedziedājumi skaņu platē gramofonu sākuma laikā līdz Latvijas neatkarības gadiem vairs nebija saglabājušies.

Publikāciju sagatavoja

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

................................

Eduards Līcis. Atmiņas par laikiem un ļaudīm. 1989. Latviešu preses biedrības Anglijas kopas izdevums.