Par valsts un tradicionālo baznīcu juridiskajām attiecībām Eiropas Savienības valstīs

Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Pavisam nesen, 1997. gada 27. novembrī, 6. Saeima varēja Reliģisko organizāciju likumā definēt Latvijas valstij tradicionālās konfesijas. Priekšlikums bija papildināt Reliģisko organizāciju likuma 5. pantu, kas saucas “Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati”, ar jaunu otro daļu:

“ (2) Evaņģēliski luteriskā, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un Mozus ticīgo (jūdaistu) konfesijas, kuras ar savu darbību ilgstošā laika periodā veicinājušas un veidojušas Latvijas kultūrvēsturisko, garīgo un sociālo mantojumu, kā arī veikušas noteiktas valsts funkcijas un savu darbību nav izbeigušas, Latvijas Republikā uzskatāmas par tradicionālām konfesijām.”

Diemžēl deputāti nolēma pieņemt Zālamana lēmumu: lai nebūtu strīdu, par to, kura konfesija varētu būt vai nebūt tradicionāla1, nolēma nenoteikt nevienu konfesiju par tradicionālu, tādējādi neatzīstot, ka kāda no iepriekš uzskaitītajām konfesijām būtu veicinājusi un veidojusi Latvijas kultūrvēsturisko, garīgo vai sociālo mantojumu. Kā tad ir ar tradicionālismu Eiropā? Lai izprastu reliģijas un reliģisko konfesiju nozīmību mūsdienu pasaules procesos un izanalizētu situāciju Eiropas Savienības valstīs, sākumā es vēlētos pieskarties valsts un baznīcas attiecību jautājumam plašākā kontekstā.

Demokrātiskā sabiedrības modelī Baznīcas brīvība ir īpaši jārespektē visaugstākajā mērā. Ja valsts ir ieinteresēta demokrātiskā pārvaldē, tad tai jārespektē arī pilsoņu cilvēktiesības un reliģiskās jūtas kā to forma. Valstij un Baznīcai katrai ir savs raksturs un institucionāls statuss, kas balstās reliģisko organizāciju nepakļautībā valsts institūcijām. Abām varām (despotiem) vienmēr jābūt šķirtiem vienam no otra. Valsts varai ir jārūpējas par to, lai valstī prevalētu mūsdienu tiesību principi, balstīti uz morāli, kas sakņojas kristietībā. Valstij, kā jau iepriekš tika uzsvērts, jāseko, lai pilsoņu (kā tiesību subjektu) īpašā ieinteresētība reliģijas brīvības un cilvēktiesību jomā nenonāktu kolīzijā ar sabiedrības interesēm. Par moto varētu derēt I.Kanta princips: “Vienas personas brīvība nedrīkst ierobežot otra cilvēka brīvību” vai kristiešu maksima “Mums nevajag citiem darīt to, ko mēs negribam lai tie izdarītu mums.” Tieši kristietiskā ticība Dievam kā soģim — tiesnesim, kurš sodīs par visiem ļaunajiem darbiem, nospēlēja būtisku lomu kā Rietumu, tā arī Austrumu tiesībsistēmas attīstībā. Vārdi “grēks” un “noziegums” senatnē bija sinonīmi. Valsts vara, uzskata kristīgie teologi, ir nepieciešama tur, kur grēko. Patīk vai nepatīk tas kādam, bet reliģija, tai skaitā arī kristīgā, ir neatraujama mūsdienu Rietumu valsts pavadone. Amerikāņu princips “Valsts atdalīta no baznīcas” (separation of church and state) balstās uz teoriju, ka valsts neiejaucas un nebalsta (finansiāli) nevienu ticību — tām visām jāattīstās, cīnoties savstarpējā konkurencē, lai indivīdu, tā izvēlē, nekas nevarētu ietekmēt. Jo tikai šāda pieeja var nodrošināt visu reliģiju brīvu attīstību, brīvas, kapitalistiskās konkurences apstākļos. Baznīcas mūsdienu sūtība, kā uzskata tradicionālo konfesiju ideologi, ir tās sociālajā fenomenā. Normālai sabiedrības funkcionēšanai tās locekļiem vajag darīt to, kas nepieciešams sabiedrībai. Tāpēc XX gadsimta beigās kristīgās konfesijas kā sociāls institūts darbojas ļoti daudzās sfērās: svētdienas skolas, armijas, cietumu, slimnīcu kapelānu darbs, darbība masu informācijas līdzekļos utt.

Civilizācijas attīstību pavada organizāciju attīstība. Organizācija ir savdabīgs sociālais fenomens. Sabiedriskās organizācijas balstās uz sabiedrībā izveidojušos attiecību bāzes un iekļauj sevī šīs attiecības. Pati pirmā sabiedrības akceptētā un leģitimizētā sociāla tipa organizācija, protams, bija valsts. Otrā baznīca. Ar vārdu “baznīca” mēs parasti domājam kristīgo baznīcu. Pats jēdziens “reliģija” vienkāršotā variantā tiek saprasts kā ticība vienam vai vairākiem dieviem. Plašākā traktējumā arī ticība jebkādam pielūdzamam objektam. Reliģijas pamatā ir pasaules uzskats, kuru veido priekšstati par realitāti un tās likumsakarībām. Kopumā šie priekšstati arī nosaka katra konkrētā cilvēka (pilsoņa) attieksmi pret apkārtējo sabiedrību un tās norisēm. Arī attieksme (lojalitāte) pret valsti un pilsoņu tiesiskā apziņa ir iepriekšminētā pasaules uzskata dabiskās sekas un no tās atkarīga. Jautājums par reliģijas vietu sabiedriskajā sistēmā ir tikpat vecs un universāls kā pati cilvēku sabiedrība. Daži no teologiem pat uzskata, ka cilvēku nav jāapzīmē ar latīņu terminu homo sapiens , bet gan ar homo religiosus , jo apzinīgā cilvēka vēsture vienlaikus ir arī dievticīgā (māņticīgā) cilvēka vēsture. Viens no fundamentālākajiem reliģijas jautājuma aspektiem ir valsts un baznīcas attiecību veidi.

Eiropā līdz 1050. gadam neeksistēja ne likumu kopojumu, ne arī juridisku traktātu, lai gan bija daži paražu kopojumi vai kanonu kopojumi. Neeksistēja likumdošanas procesa mūsdienu izpratnē, lai gan karaļi laiku pa laikam izdeva pavēles ar likumu spēku. Baznīcai bija pat sistemātiskāka likumdošana nekā karaļiem, kuri, ņemdami par piemēru kanonistus, ar laiku sāka regulāri izdot un apkopot likumu krājumus. Šo faktu noliegt mēs nevaram. Eiropā varēja manīt pakāpenisku kanonisko tiesību sekularizāciju, ar kuras starpniecību tās iespaidoja nacionālo tiesību veidošanu. XI un XII gs. Baznīca nolēma pārveidoties, lai atbilstu ārējās pasaules izmaiņām. Pārveidošanās notika ar tiesību — kanonisko normu — starpniecību. Baznīca no veidojuma, kas stāv pāri likumiem, kļuva par juridisku personu — redzamu korporatīvu sabiedrību, kura, lai gan nav atkarīga ne no impēriskām, ne karaliskām vai feodālām vai pilsētu varām, tomēr darbojas kopā ar tām vienotas tiesību sistēmas ietvaros. Baznīca kļuva imperium in imperio jeb valsti valstī. Rietumos XI gs. beigās pirmoreiz radās nevis valsts, bet drīzāk Baznīca valsts formā... Viduslaikos šāda tipa bija vairākas Eiropas valstis, kurās valsts varu savstarpēji dalīja pāvests un karalis. Valstij un baznīcai dažbrīd ir bijušas arī visai divdomīgas attiecības (varas saplūšana). To apliecina fakts, ka agrāk likumu izsludināšana (acīmredzot lai pasvītrotu likumu dievišķību) notika baznīcā no kanceles. Latvijā pirmo reizi valdības rīkojumus un likumus baznīcā birģermeistari sāka izsludināt 1376. gadā, bet 1877. gada 25. septembrī pēdējais Rīgas birģermeistars paziņo par šāda veida (baznīcā, pēc dievkalpojama) likumu spēkā stāšanās izsludināšanas izbeigšanu. Tādi jēdzieni kā brīvība, vienlīdzība un cilvēktiesības, ar kurām tagad apelē jauno netradicionālo reliģiju darboņi, sāka parādīties tikai buržuāzisko revolūciju ietekmes rezultātā, kļūstot par cilvēces starptautisko morāles standartu. Neatkarības deklarācija 1776. gadā, “Tiesību bils” 1791. gadā, Vispārējā pilsoņa un cilvēka tiesību deklarācija 1789. gadā — tie ir nenovērtējami juridiskie dokumenti, kas nostiprināja pasaulē brīvdomības un personības autonomijas principus.

Pašlaik, XX gs. beigās, Rietumu pasaulē, atšķirībā no arābu valstīm, vairs nepastāv klerikāla rakstura valstis, t.i., tādas valstis, kurās valsts aparāts ir savienots ar baznīcu un pēdējais būtībā nosaka valsts ārējo un iekšējo politiku. Atšķirīgās valstīs ir dažādas pieejas reliģisko jautājumu kārtošanai no valsts puses. Tādas nācijas kā angļi, skandināvi un tagad arī krievi nostiprināja vienu ticību, nosakot tai konstitucionālu statusu, dažviet pat ar valsts baznīcas statusu. Citās valstīs, piemēram, Francijā vai Meksikā, baznīca dominējošo vietu sabiedrībā ieņēma bez īpaši likumdošanā nostiprinātām privilēģijām. Pretēja situācija ir valstīs, kur vēsturiski vienlaikus ir pastāvējušas vairākas reliģijas — Holandē, Baltijas valstīs, Vācijā un Kanādā, tur ar likumdošanu nostiprināja vairāku konfesiju līdztiesību un pārākumu pār citām reliģijām...

ASV ir atšķirīga pieeja, salīdzinot ar konservatīvo Eiropas reģionu. Tas ir pilnīgi dabiski, jo amerikāņu nāciju veidoja kolonisti, kas nāca no daudzām valstīm, kurās pastāvēja atšķirīgas nacionālās tradīcijas un ticības. Kolonistiem bija valstiski svarīgs jautājums izveidot vienotu kopsaucēju. Amerikāņi dibinot savu valsti nebalstījās uz Vecās Pasaules vērtībām — katolicismu, bet uz toleranci. Latvijas valstij, kas arī ir Eiropas kultūrmantojuma pārstāve, nevajadzētu sekot šim “Ziemeļamerikas variantam”, kā to dažkārt dēvē, jo “Eiropas pieeja” nebūt nav sliktāka. To mēs arī šai rakstā izskatīsim.

Analizējot Eiropu vai, precīzāk, Eiropas Savienības 15 valstis, redzam, ka lielākoties visas šīs valstis lielākā vai mazākā mērā var (izņemot ortodoksālo Grieķiju) iedalīt:

(1) katolicisma zemēs (Spānija, Itālija, Francija, Īrija, Nīderlande, Austrija, Portugāle) ;

(2) jauktās zemēs ar protestantisko noslieci, bet ar spēcīgu katoļu konfesiju (Vācija, Apvienotā Karaliste, Luksemburga);

(3) protestantu zemēs (Zviedrija, Dānija, Somija).

Lai gan katrā no šīm 15 valstīm darbojas arī citas konfesijas, tomēr nekristiešu konfesijas tur drīzāk ir demokrātijas pazīme nekā to izplatības apliecinājums. Eiropas Savienība pašlaik veidojas kā līdzīgu kultūrtautu apvienība, kultūru, kuru pamatā ir kristietība. Par to liecina grāmatā par ES valstu attiecībām ar baznīcām (G.Robera redakcijā “State and Churche in the European Union” , izdota 1996. gadā) publicētie statistiskie dati par denomināciju procentuālo proporciju Eiropas Savienībā 1996. gadā:

Katoļi 58.40 %

Protestanti 18.40 %

Anglikāņi 11.00 %

Grieķu ortodoksie

kristieši 2.70 %

Musulmaņi 2.00 %

Jūdi 0.04 %

Citas denominācijas un personas, kas nepieder denominācijām 7.50 %

Savukārt, apskatot ES valstu ģimenes tiesības (dzimtsarakstu jomā), atklājas šāda situācija:

(1) civila laulību reģistrācija sākumā, oficiāli, dzimtsarakstu birojā, kas ir atzīsts par juridiski saistošu aktu un tikai vēlāk baznīcā (Beļģija, Luksemburga, Vācija, Nīderlande2, Austrija, Portugāle, Francija)

(2) pēc izvēles (“Latvijas izvēlētā pieeja”): (Dānijā, Grieķijā, Spānijā, Īrijā, Itālijā, Apvienotajā Karalistē, Zviedrijā un Somijā).

Aplūkojot ES valstis atsevišķi, redzam, ka, piemēram, Nīderlandes valsts un baznīcas savstarpējo attiecību sistēma raksturojas ar to šķirtību. Nīderlandes 1983. gada konstitūcija garantē tiesību uz brīvu reliģijas izvēli. Reliģijas brīvība var tikt ierobežota tikai ar īpašu parlamenta izdotu aktu, ja rodas nepieciešamība aizsargāt pilsoņu veselību vai izsargāties no masu nekārtībām. Īpatni, ka ne Nīderlandes civillikums, nedz arī citi tiesību akti nedod skaidrojumu, ko nozīmē jēdziens “baznīca”. Dažreiz civilās tiesas dod kādus minimālus skaidrojumus, ko valsts prasa no baznīcas. Grieķijā turpretī vietējā pareizticīgā baznīca ir pasludināta par valsts reliģiju. Konstitūcijā gan ir deklarēts: “Reliģijas apziņas brīvību nevar traucēt. Indivīda pilsonisko un personisko brīvību kopsumma nav atkarīga no tā reliģiskās pārliecības. Visas atzītās reliģijas atrodas likuma aizsardzībā. Nav pieļaujamas tikai tādas reliģiskas prakses un darbība, kas traucē sabiedrisko kārtību vai vispārpieņemtos morālos principus.” Pareizticīgā baznīca tiek skatīta kā korporatīvs institūts, kurš patstāvīgi darbojas publisko tiesību sistēmā. Valsts pārrauga baznīcu un nosaka tās kompetenci un tiesības, gluži kā savu iestādi. Valsts ir tiesīga iejaukties pat iekšēja rakstura baznīcas lietās... Grieķijā joprojām ir spēkā 1939. gada likums par citām baznīcām. Saskaņā ar šo likumu jaunajām baznīcām vai sinagogām līdz ar citām formalitātēm jāsaņem atļauja no Pareizticīgās baznīcas metroplīta. Metropolīta atteikumam nav administratīvs raksturs, tomēr attiecīgie ierēdņi izglītības un kultu ministrijā atteikuma gadījumos jaundibināmajām reliģijām atsaka reģistrāciju.

Itālijā pēc Pirmā pasaules kara fašisti (kuri atradās pie varas no 1922. gada līdz pat Otrā pasaules kara beigām) iesāka samierināšanas politiku ar Romas katoļu baznīcu. Šis process beidzās 1929. gadā ar Vatikāna valsts jeb Svētā Krēsla (Vatican, Holy See) izveidošanu. Tas ir valstisks veidojums, kurš no citām suverēnām valstīm atšķiras tikai dažās niansēs: 1) Vatikānam nav pilsonības parastajā tās izpratnē, tā pilsoņi ir Itālijas pilsoņi, kas apkalpo Svēto Krēslu un pēc aiziešanas no pāvesta dienesta Vatikāna pilsonību zaudē; un 2) Vatikānam nav publiskās varas institūciju to vispārpieņemtajā izpratnē. Tomēr, neskatoties uz šīm niansēm, Vatikāns ir pilntiesīgs starptautisko līgumtiesību subjekts (līgumi starp valsts un baznīcām ir pārāk nopietna, komplicēta un sarežģīta tēma, un to derētu izskatīt atsevišķi). Vatikāns pēc būtības ir vēlēta monarhija, jo pāvests pēc savas ievēlēšanas ir ne tikai Vatikāna valdnieks, bet arī pārvalda suverēnu valstu tiesību subjektus (katoļu metropoles) kā Svētā Krēsla galva. Vatikāns savas diplomātiskās attiecības (arī ANO un EDSA) kārto caur nuncijiem.

Itālijā valsts garantē arī nereliģisku viedokļu aktīvistiem: ateismam un agnotismam pilnīgu darbības brīvību. Brīvība mainīt reliģisko pārliecību nav iekļauta Itālijas konstitūcijas deviņpadsmitajā “reliģijas pantā” tomēr tiek uzskatīta par konstitucionālu brīvību.

Beļģija 1994. gadā izdarīja savā konstitūcijā labojumus, un pašreiz attiecības starp valsti un baznīcu regulē Beļģijas konstitūcijas 19. pants (garantē dievkalpojumu brīvību), 20.pants (ar varu nevienu nevar iesaistīt dievkalpojumos), 21.pants (valstij nav tiesības iejaukties mācītāju un konfesiju vadītāju procesā) un 181.pants (nodrošina no valsts budžeta mācītājiem algu un pensiju vecumdienās). Beļģijā pašreiz oficiālā statusā ir sešas konfesijas: katolicisms, protestantisms, jūdaisms, anglikānisms, grieķu-katoļu baznīca un krievu pareizticīgā baznīca.

Vācijā, atšķirībā no plurālistiskās Beļģijas, ir starpmodelis starp valsts baznīcu un pilnīgi atdalītu no valsts baznīcu. Vācu modelis bāzējas uz trijiem pamatprincipiem:

1) neitralitāte (tas nozīmē, ka valsts nenostājas par labu kādai īpašai baznīcai vai, tieši otrādi, pret kādu no tām, valsts neidentificē sevi ar kādu reliģiju un neiejaucas to lietās);

2) tolerance (valsts garantē savu pilsoņu reliģiskās vajadzības);

3) vienlīdzība (valsts piemēro visām baznīcām vienādus noteikumus, ņemot vērā baznīcu skaitlisko sastāvu un sabiedrisko ietekmi).

Baznīcas Vācijā dod darbu 600 000 cilvēkiem! Finansiāli baznīcas Vācijā nav atkarīgas no valsts un finansē sevi pašas. Saskaņā ar baznīcu un valsts līgumiem baznīcas ievāc no pilsoņiem caur nodokļu inspektoriem no 8 līdz 9% ienākumu nodokli (atšķirībā no Francijas, kurā juridiskajām un fiziskajām personām no nodokļiem tiek atskaitīta summa, kas tiek ziedota reliģijai). Neviena vācu valdība vēl nav iedrošinājusies atcelt šo likumā nostiprināto tradīciju sakarā ar baznīcas veikto lielo sociālo darbu. Itālijā līdz 1984. gadam tikai katoļu baznīca varēja prasīt no valsts dotācijas (0,8% ienākumu nodokļa). Pašreiz Itālijas nodokļu maksātājs, gada beigās deklarējot savus ienākumus, saņem deklarāciju, kurā ir aile par 0,8% ienākuma nodokli. Viņam pastāv divas iespējas: tas var to norakstīt sociālajiem mērķiem (šajā gadījumā valsts pati izvēlas, kam tieši) vai arī reliģiskiem mērķiem, norādot konkrētu baznīcu, kas atzīmēta šai finansu deklarācijā. Savukārt Spānijas Ministru kabinets 1953. gadā noslēdza vienošanos ar katoļu baznīcu par to, ka valsts neievāc ienākumu nodokli no katoļu baznīcas un garantē baznīcai tādas pašas tiesības, līdzīgi uzņēmumiem vai organizācijām, kuru mērķis nav gūt peļņu. Citā vienošanās dokumentā “Par izglītības un kultūras jautājumiem” ar katoļu baznīcu Spānijas valsts apņemas izdalīt līdzekļus no budžeta katolisko kultūras pieminekļu saglabāšanai. Baznīcas finansēšanai (no 1979. līdz 1987. gadam valsts finansēja baznīcu pilnībā) no 1988. līdz 1991. gadam valsts piešķīra baznīcai 0,5% no ienākumu nodokļa ar nosacījumu, ka nodokļu maksātāji speciāli norādīs, ka šī summa aiziet tieši katoļu baznīcai. Ja ienākumi nesasniedza 1987. gada līmeni — valsts starpību piemaksāja (pašreiz valsts maksā 0,5% bez jebkādiem nosacījumiem).

Spānijā, saprotams, bija īpaši vēsturiski apstākļi, no kā izveidojās pašreiz spēkā esošā reliģiskā likumdošana. Spānijas konstitucionālās normas deklarē, ka tā nevienu reliģiju neuzskata par dominējošu un tiesību sistēmā pilsoņus skata neatkarīgi no to ticības. Konstitūcijā vienu reizi (16.3 pantā) minēta katoliskā baznīca, tad, kad runāts tiek par sadarbību ar reliģiskām organizācijām: “Publiskā vara ņem vērā spāņu sabiedrības reliģisko pārliecību par katoļu baznīcu un citām ticībām (baznīcām).” Spānijas 1980. gada likumā par reliģisko brīvību valsts garantē savu pilsoņu tiesības izvēlēties ticību saskaņā ar saviem uzskatiem un tiesības nodarboties ar visām reliģiskām darbībām. Šis likums nosaka arī ierobežojumus: (1) šīm brīvībām nav tiesību ierobežot citu pilsoņu brīvības un tiesības; (2) šīs brīvības nevar apdraudēt sabiedrisko kārtību, veselību un morāli; (3) nav pieļaujama tāda darbība, kas saistīta ar psihiskiem vai parapsihiskiem fenomeniem un ar to saistīto spiritisko vērtību izplatīšanu, kas ir pretrunā ar reliģiskām vērtībām.

Dānijas un Grenlandes konstitūcijās ir rakstīts, ka ev. luterāņu baznīca ir valsts baznīca un tā saņem no valsts visu iespējamo atbalstu (Grenlandes konstitūcijas 62. pants). No Eiropas valstīm Īrijai, kurā valsts ir atdalīta no baznīcas3, konstitūcijas 44. pantā ir deklarēts pats lielākais atbalsts valstī pastāvošajām baznīcām. Šveices konstitūcijas 49. pantā arī ir iekļauts reliģijas apziņas brīvības deklarējums. Interesanta situācija ir arī Austrijā.

Eiropas Savienības valstīs pastāv trīs pieejas jautājumā par valsts saistošo likumdošanu attiecībā par reliģisko organizāciju darbību (ecclesiastical law) :

(1) Valsts baznīcas: (lai arī bieži vien neoficiālā statusā) Anglija, Vācija, Grieķija, Zviedrija, Somija pieder pie šīs kategorijas valstīm;

(2) Striktās nošķiršanas (“strict separation”) modelis pastāv Francijā, Īrijā un Nīderlandē;

(3) Nosacītās nošķiršanas (“basic separation”) modelis darbojas Beļģijā, Spānijā, Itālijā, Austrijā un Portugālē.

Pirmā pieeja izpaužas ciešajā saiknē, kas veidojas valstij un Baznīcai pieņemot lēmumu attiecībā pret Baznīcu. Šai pieejā ir izteikta Baznīcas ietekme uz valsts likumdošanu reliģijas jomā. Otrā modeļa nosaukums pats norāda uz šīs grupas valstu attieksmi pret baznīcām. Savukārt trešajā modelī ir raksturīgs valsts dažu tiesību deleģēšana Baznīcām, kurā arī izpaužas valsts un baznīcas kopdarbība. Par Latviju var piezīmēt, ka tā tikai pašreiz nosaka savu virzību kādā no šiem trijiem attiecību modeļiem.

Reliģija visās ES valstīs ir atzīta par svarīgu elementu sabiedrības sociālajā dzīvē, arī ASV eksistē aptuveni 200 tiesību aktu un normu, kas regulē attiecības ar reliģiskajām organizācijām. Rezumējot šo nodaļu par ASV un ES, vēlētos piebilst, ka ASV un Eiropas pieejām reliģiskās likumdošanas jomā ir tikpat liela atšķirība kā lielākoties Eiropā darbojošajā romiešu tiesību sistēmā un ASV praktizētajās angļu un amerikāņu precedentu tiesībās. Starp citu, Itālijas konstitūcijas, kura pieņemta 1947. gadā, 7. pants atrunā, ka “Valsts un Katoliskā baznīca katra savā sfērā ir suverēna un neatkarīga, to attiecības tiek regulētas saskaņā ar līgumiem.” Itālijas konstitūcijas 8. pants apstiprina, ka visas reliģiskās apvienības ir vienlīdzīgas likuma priekšā.

Lietuvā 90% ir katoļi, bet atšķirībā no Latvijas un Igaunijas tā atzīst pat veselu 9 tradicionālo reliģisko savienību veidus — katoļus, grieķu katoļus, ev.luterāņus, evaņģēliskos reformātorus, ortodoksāļus jeb pareizticīgos, vecticībniekus, jūdaistus, musulmaņu divus virzienus — sunītus un karaīmus. Lietuva ne tikai atšķirībā no Latvijas un Igaunijas atzīst tradicionālas reliģiskās savienības, bet nosaka, ka pārējās (netradicionālās) reliģiskās apvienības var tikt atzītas no valsts puses, ja tās atbalsta sabiedrība, ar nosacījumu , ka tie nerunā pretī likumiem un morālei. Valsts atzīšana izpaužas caur Lietuvas Republikas Seimas balsojumu. Jaunās netradicionālās reliģijas var vērsties Seimā 25 gadus pēc to pirmās reģistrācijas dienas Lietuvā.

Ja Seima neatzīst, tad otrreiz var griezties tikai pēc 10 gadiem, skaitot no to neatzīšanas dienas. Tomēr ne Baltijas valstīs, nedz Krievijā nav kādas atzītas valsts reliģijas. Lietuvā ar ienākumu nodokli netiek aplikti garīdznieku un pārējā garīgā personāla ienākumi. Ar muitas nodokli tur netiek aplikta reliģiskā literatūra un rituāla lietas.

Nobeigumā, domājot par Latvijas valsti un nenotikušajām pārmaiņām Reliģisko organizāciju likumā, gribētos piezīmēt, ka Lietuvā, pastāvošā sistēma nav “vienādošanas” sistēma un šīs priekšrocības tiek sniegtas tikai par tradicionālajām atzītajām konfesijām. Tas ir normāli, jo Lietuvā lai kļūtu par tradicionālu konfesiju, ir nepieciešams gūt atbalstu parlamentā, kurš sastāv no tautas priekšstāvjiem!

............................

1 Domstarpības tautas priekšstāvjiem likuma grozījumu pieņemšanas laikā radās, kad tika izskatīta iespēja papildināt iepriekšminēto 6 sarakstu vēl ar divām konfesijām: septītās dienas adventistu un metodistu. Debašu laikā tika piedāvāta vēl devītā dievturu.

2 Nīderlandes likumdošanā (Art.449 Criminal Code.) ir nostiprināta norma, kas nosaka, ja garīdznieks veic reliģisku laulību ceremoniju, nepārliecinoties par iepriekšēju laulāto reģistrēšanos dzimtsarakstu iestādē, tad viņam par to draud krimināla atbildība.

3 Valstīs, kuras neietilpst ES, valsts un baznīcas attiecības ir risinātas ļoti dažādi, tā, piemēram, Ēģiptes konstitūcijas 2. pants nosaka, ka islams ir valsts reliģija un arābu valoda ir valsts valoda. Par likumdošanas pamatbāzi tur ir uzskatāmas musulmaņu tiesības — šariāts.Savukārt Mongolijā valsts arī ir atdalīta no baznīcas un konstitūcijā ir izrādīts respekts pret savu pilsoņu reliģisko pārliecību.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”