Ministru prezidents:

— ikmēneša preses konferencē vakar, 8. februārī

— Es vispirms gribētu runāt par bijušajām un gaidāmajām ārvalstu vizītēm Latvijā. Ļoti veiksmīga bija Somijas premjera Pāvo Liponena vizīte Latvijā. Mēs izrunājām jautājumus, kas saistīti ar Eiropas Savienību (ES), arī par integrāciju ES. Somija ir viena no tām valstīm, kas Latvijai pēdējos gados ir ļoti daudz palīdzējusi. Somijas dotācijas, ziedojumi un cita veida dāvinājumi Latvijai ir bijuši 27 miljonu latu vērtībā. Es saņēmu oficiālu ielūgumu apmeklēt vizītē Somiju. Ziemeļvalstu Ministru padomes ietvaros mēs tiksimies pēc formulas "pieci plus trīs" Kopenhāgenā. Pārrunāsim jautājumus, kas saistīti ar Baltijas integrāciju Eiropas Savienībā. Es Somijas premjeram arī uzdevu vairākus jautājumus. P. Liponens ir informācijas tehnoloģiju darba grupas vadītājs Somijā. Es lūdzu, lai viņš pastāsta, kā šie procesi tiek organizēti un vadīti, lai mēs savā e–valdības veidošanā nepieļautu tās kļūdas, kuras, iespējams, ir pieļāvuši somi. Es domāju, ka mūsu attiecības ar Somiju ir ļoti labas.

Šodien Latvijā sākas gan Lietuvas premjera Rolanda Paksa, gan Igaunijas premjera Marta Lāra vizīte. Tas saistīts ar to, ka Latvija ir prezidējošā valsts Baltijas Ministru padomē. Mēs pārrunāsim jautājumus, kas saistīti ar virzību uz Eiropas Savienību. Gan Pakss, gan Lārs nesen atgriezušies no Briseles, un man būs interesanti uzzināt, kas jauns tur noticis. Mums būtu svarīgi saskaņot savas pozīcijas par to, kā mēs veidosim savas attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī par mūsu virzību uz NATO. Mēs pārrunāsim arī vairākas praktiskas lietas. Piemēram, no šī gada 1. janvāra jau darbojas Baltijas vienotās ekonomiskās telpas robežšķērsošanas sistēma. Tas nozīmē, ka tām tranzīta kravām, kas šķērso Baltiju, visas muitas pārbaudes ir jāiziet tikai uz vienas robežas. Mēs arī pārrunāsim Latvijas un Igaunijas uzņēmēju kopīgo vēlmi atjaunot dzelzceļa kustību posmā Moisekila — Limbaži. Tā varētu izvērsties par lielu maģistrāli kravas plūsmai no Somijas uz Igauniju un tālāk uz Eiropu. Pārrunāsim arī vairākus divpusējos jautājumus. Piemēram, par Latvijas jūras robežu un lietuviešu gatavību parakstīt vienošanos par zvejniecību, pirms Latvija ratificē šo robežu. Premjeri ierodas kopā ar savām kundzēm, kurām ir paredzēta speciāla programma.

Es gribētu arī pastāstīt par to, ka darba grupa ir pabeigusi darbu pie vienotas pārtikas un iedzīvotāju veselības uzraudzības sistēmas izveides. Mēs vienojāmies, kā sadalīt funkcijas, ir jāizveido arī laboratorijas sistēma. Šodien laboratorijas ir gan Labklājības, gan Zemkopības ministrijā, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Tās tiek finansētas no valsts budžeta. Valstij būtu jāpaliek tikai galvenajām references laboratorijām, pārējās kā juridiskas personas būtu jālaiž strādāt brīvajā tirgū un jāļauj tām savā starpā konkurēt. Mēs pārrunājām arī attiecības starp Labklājības un Zemkopības ministriju. Tas ir jautājums par zāļu reģistru. Es domāju, ka Latvijā nav nepieciešami divi zāļu reģistri, kā tas ir šobrīd: viens — cilvēkiem, otrs — dzīvniekiem. Faktiski šīs zāles atšķiras tikai tīrības pakāpes ziņā. Pēc ķīmiskā sastāva vairumā gadījumu tās ir pilnīgi vienādas. Tik mazā valstī kā Latvija jābūt tikai vienam zāļu reģistram. Latvijā nebūtu vajadzīgi arī divi autotransporta reģistri. Iespējams, ka tehniskais reģistrs, kas šobrīd ir Zemkopības ministrijā, būtu jāpievieno Ceļu satiksmes drošības direkcijai. Šie divi reģistri parādījās pirms 15 gadiem, kad tika veidots "Agroprom". Starpministriju darba kontekstā būtisks ir jautājums par jūras robežas apsardzi. Šobrīd ir zināma konkurence starp Iekšlietu ministriju un Aizsardzības ministriju par jūras un gaisa robežu apsardzi. Lielākajā daļā Eiropas valstu tās ir Aizsardzības ministrijas funkcijas. Uz visiem kuģiem un helikopteros klāt ir robežapsardzības cilvēki. Šobrīd šī iekšējā divu ministriju sacensība kavē Latvijas virzību uz Eiropas Savienību. Arī Eiropas Komisijas progresa ziņojumā bija minēts, ka mums jāpievērš lielāka uzmanība šīs sistēmas institucionālai sakārtošanai. Ir viedoklis, ka arī Iekšlietu ministrija varētu veidot savu struktūru krasta apsardzei. Bet šodien Iekšlietu ministrija maksā Aizsardzības ministrijai par helikoptera izmantošanu, lai varētu pārlūkot Latvijas robežu no gaisa. Manuprāt, tā ir neracionāla līdzekļu tērēšana. Darba grupa Ārlietu ministrijas vadībā jau ir nonākusi diezgan tuvu šīs situācijas risinājumam.

Vēl es gribētu pieskarties nulles budžetam. Šobrīd mēs esam tikuši skaidrībā ar metodēm, kā mēs reāli varētu izveidot nulles budžetu. Ir darba grupa, kurā piedalās Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisija, Valsts kontrole, Latvijas Banka, Ministru prezidenta birojs un Finansu ministrija. Ir sastādīts saraksts par visām tām institūcijām, kuru budžeti tiks pārbaudīti. Ir institūcijas, kuras pārbaudīs Valsts kontrole, dažas pārbaudīs arī Latvijas Banka. Es nākamajā nedēļā esmu uzaicinājis uz tikšanos pārstāvjus no Darba devēju konfederācijas. Es lūgšu privātā biznesa pārstāvjus šajā darba grupā deleģēt arī savus cilvēkus. Es varētu norādīt tās institūcijas, kuru budžeta racionālu izmantošanu derētu pārbaudīt cilvēkiem, kas pārstāv privāto biznesu. Tādējādi mēs varētu nonākt skaidrībā par šo situāciju jau pirms 15. maija, kad tiks izskatīts budžets, lai mums būtu pārliecība, ka katrs lats, kas tiek kādai ministrijai vai valsts iestādei iedalīts, tiktu arī racionāli izmantots.

Tad A. Bērziņš atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

— Kāpēc iekārta liellopu smadzeņu pārbaudei būtu jāiegādājas no subsīdiju naudas?

A. Bērziņš: — Tā nav jāpērk no subsīdiju līdzekļiem. Zemkopības ministrijai ir dots uzdevums sagatavot grozījumus Zemkopības ministrijas budžetā. Valdības rezerves fondā, kas ir domāts neparedzētiem izdevumiem, ir tikai 42 000 latu. Tos visus mēs nevaram iztērēt, jo nevaram paredzēt visas ārkārtas situācijas.

— Kā jūs vērtējat Igaunijas ārlietu ministra interviju, kurā viņš diezgan sarkastiski izsakās par Baltijas vienotību?

A. Bērziņš : — Protams, no vienas puses, Baltijas valstis ir vienotas, no otras, tās savstarpēji sacenšas. Sacenšas gan par investīciju piesaistīšanu, gan par ātrāku iestāšanos ES. Tas pilnībā atbilst Helsinkos akceptētajai "catch up" stratēģijai. Tas atstāj iespaidu uz dažādu politiķu izteikumiem. Bet es neesmu dzirdējis, ka kāds no Baltijas valstu premjeriem būtu izteicies pret Baltijas valstu vienoto ekonomisko telpu, kas tika izveidota pēc starpvalstu līguma. Es neesmu dzirdējis, ka kāds būtu kritizējis to, ka Baltijas valstīs ir brīva kapitāla plūsma. Visas trīs Baltijas valstis ir pateikušas, ja gadījumā tās tiks uzņemtas ES vienas pašas, tad tās ir gatavas lauzt brīvās tirdzniecības līgumu starp Baltijas valstīm. Pirmā to izdarīja Igaunija, tad Lietuva, un mums nekas cits neatlika, kā tam pievienoties. Tie ir politiskās taktikas jautājumi. No politiskās stratēģijas viedokļa nevienam nav šaubu, ka Baltijas valstu tirgus ar astoņiem miljoniem cilvēku ir daudz pievilcīgāks investoriem un ražotājiem nekā tad, ja tas būtu sadrumstalots.

— Šobrīd Rīgā tiek veidota nepilsoņu integrācijas padome. Vai jūs uzskatāt, ka tāda vispār ir vajadzīga?

A. Bērziņš: — Es gan neesmu dzirdējis, ka kāds to būtu pieprasījis. Domāju, ka šis jautājums ir jāizšķir konkrētai pašvaldībai. Ja tā redz, ka ir problēmas ar cilvēku integrāciju, tad tas ir jādara. Daudzas nelaimes slēpjas tajā apstāklī, ka daļa cilvēku nav informēti par šobrīd notiekošajiem procesiem.

— Jūs Valsts prezidentei esat teicis, ka šobrīd valdība ir ļoti stabila. Vai tas ir saistīts tikai ar Jaunās frakcijas aiziešanu opozīcijā? Varbūt ir uzlabojušās attiecības ar "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK?

A. Bērziņš : — Es to teicu citā kontekstā. Koalīcijas līgumā ir punkts: ja valdībā rodas domstarpības, tad lēmumu pieņem balsojot. Bet balsojumam ir jābūt tādam, lai valdībai Saeimā būtu 51 balss. Pēc Jaunās frakcijas aiziešanas šāda norma vairs nevar funkcionēt, jo nav tāda mehānisma, ka, partijām dažādi balsojot, iznāktu šī 51 balss. Tādēļ visi lēmumi ir jāpieņem ar konsensu. Šobrīd visiem koalīcijas partneriem ir jārespektē kopums, lai vispār varētu pieņemt lēmumu. No koalīcijas vadīšanas viedokļa tas, protams, ir sarežģītāk.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

— intervijā Latvijas Radio vakar, 8.februārī

Intervija Latvijas Radio 8. februāra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.09. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Labdien visiem vēlreiz, un paldies visiem klausītājiem, kas zvanījuši un rakstījuši. Studijā ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Pirms kāda laika uz Latvijas Radio bija atrakstījusi Pētersones kundze, bija uzrādīta Liepu iela 5, Pļavniekos. Cik es saprotu, premjera kungs ir sagatavojis atbildi Pētersones kundzei, bet adrese neatbilst...

A.Bērziņš: — Mēs bijām aizsūtījuši to vēstuli, bet tā atnākusi mums ir atpakaļ ar komentāru, ka šāds cilvēks tur nedzīvo.

— Tā ka, Pētersones kundze, ja jūs mūs dzirdat, tad, lūdzu, sazinieties ar mums un pasakiet, kāda ir jūsu tiešā adrese, lai mēs varētu jums šo vēstuli nosūtīt. Paldies visiem klausītājiem, kas arī ir mums rakstījuši vēstules, un, kā es teicu, vēstules mums ir prioritārās, un mēs droši vien varētu iesākt atbildēt uz visiem jautājumiem, izņemot pāris jautājumu, kas vēl iekrājušies arī no pagājušās reizes. Mēs te pagājušajā reizē sākām skaidrot par tām skolām un dziedāšanu, proti, par to, ka daļa koru pasniedzēju tur laikam nesaņem algas. Jūs teicāt, ka esat interesējies par šo lietu.

A.Bērziņš: — Jā, es interesējos, un man paskaidroja sekojošo: kopējā naudas masa, kas ir tātad ārpusstundu audzināšanai jeb, kā saka, interešu izglītībai, tā nav samazinājusies, bet vienkārši ir pārstrukturēta atbilstoši skolēnu skaitam visās skolās. Ja pirms tam tā ir kaut kā citādāk dalīta, tad tagad tā tiek dalīta uz katru skolēnu un nonāk rajona padomē, katra konkrētā rajona padome šo naudu sadala konkrētām rajona skolām. Tā ir tā shēma, un, ja tur kaut kas ir, tad attiecīgas skolas vadībai ir jāgriežas vienkārši rajona padomē un jāpārliecina, jāargumentē.

— Tātad rajona padome izdomā to, kurā skolā koris varētu būt atbalstāms un apmaksājams un kurā ne?

A.Bērziņš: — Nu, principā rajona padome var to darīt, kaut gan nauda tiek dalīta uz katru skolēnu, un tagad tā naudas summa ir pilnīgi vienāda. Jo lielāka skola, jo arī šīs iespējas ir lielākas, un gadījumā, ja nepietiek šīs naudas, tad pašvaldībai jāpiedod tai klāt.

— Optimāls variants?

A.Bērziņš: — Protams, protams.

— Ir vēl otrs jautājums, un par to mēs esam savulaik iesākuši runāt — par Rīgas Aviācijas universitāti. Toreiz mēs runājām, ka pēc pāris nedēļām varētu būt kaut kāda skaidrība. Jūs valdībā spriedāt par to.

A.Bērziņš: — Jā, mēs valdībā, man liekas, reizes divas vai pat trīs esam par šo jautājumu sprieduši. Jāsaka, ka tā informācija, kāda mums tika iesniegta abas reizes, nebija vēl tāda, lai varētu pieņemt ļoti konkrētus lēmumus. Tika pārrunātas vairākas lietas, kā katrā konkrētā gadījumā rīkoties. Mēs konstatējām, ka esošais likvidators ir strādājis ārkārtīgi nevīžīgi; konstatējām, ka arī departamenta direktors, kuram ir jāuzrauga visi šie jautājumi, ir strādājis nevīžīgi; konstatējām, ka vispār ir piecas krimināllietas ierosinātas par Aviācijas universitāti uz šo brīdi saistībā ar visas šīs augstskolas novešanu līdz tādam kritiskam stāvoklim. Jāsaka, ka tieši Izglītības ministrijas departaments, kurš atbild par augstāko izglītību, faktiski neko nav darījis. Tāpēc tagad ir situācija, kāda tā ir. Tas ieskicējums varētu būt sekojošs: iespējams, ka mēs skatām šo jautājumu kontekstā, tomēr kontekstā ar to ēku privatizāciju, kuras tātad nav nepieciešamas augstskolām un skolām, un par to, iespējams, mēs varētu izšķirties nākošajā valdības sēdē — tas ir ielikts dienaskārtībā. Tā ka nākamo ceturtdien es jums droši varēšu izstāstīt, kādus mēs esam pieņēmuši lēmumus.

— Par lēmumiem es jums jautāšu tātad nākamajā ceturtdienā, bet jūs, pagājušajā reizē runājot, teicāt, ka neesat apmierināts ar ministra darbu, šoreiz jūs šeit minējāt departamenta direktoru, likvidatoru…

A.Bērziņš: — Es teicu — ar ministrijas darbību kopumā, ar to cilvēku darbu, kam bija jāuzrauga vispār augstskolu sistēma — kā tā funkcionē. Es zinu, ka ministrs ir nopietni ķēries pie šīs problēmas risināšanas, viņš ir sācis pārskatīt, kas vispār notiek ar visiem īpašumiem, kuri ir augstskolām nodoti. Jo īpašumi ir dažādi — viena daļa ir pašu augstskolu īpašumi, ar kuriem viņi var rīkoties kā īpašnieki; otra daļa īpašumu ir vienkārši nodota augstskolām lietošanā, bet reģistrēti vai nu uz Finansu ministrijas vārda, vai uz Izglītības un zinātnes ministrijas vārda. Tur ir nepieciešama plašāka revīzija, un es ceru, ka tiks sakārtots arī šis jautājums.

— Vienīgi — un es atkal, protams, atgriezīšos pie šī jautājuma — jūs esat savulaik minējis, mēs esam runājuši par sporta namu. Jūs esat teicis, ka tā arī ir Izglītības un zinātnes ministrijas lieta — sakārtot, lai sporta nams nonāk līdz Rīgas domes īpašumam, jo tā ir valdības Komiteja savulaik lēmusi. Cik es saprotu — un tā arī ir bijis savulaik — ministrs ir solījis, ka viņš pāris nedēļu laikā — un tas solījums ir piefiksēts — kārtos, bet tās lietas nekustas uz priekšu.

A.Bērziņš: — Jā, ministrija tātad ir nodevusi šo "Daugavas" sporta namu Latvijas Universitātei valdījumā, un šobrīd Latvijas Universitātei un Rīgas pilsētai, Sporta pārvaldei ir jānoslēdz vienošanās par to, kā viņi turpmāk to apsaimniekos. Tātad valdība ir izlēmusi to, jautājums ir sagatavots izskatīšanai, bet mēs viņu neskatīsim, pirms nebūs šīs vienošanās, jo mēs gribam būt pārliecināti, ka ne tikai, teiksim, citas Rīgas skolas varēs tikt iekšā šajā sporta namā pēc tam, kad tas būs sakopts, atjaunots, bet mēs gribam būt pārliecināti, ka arī Universitāte varēs tur uz normāliem principiem, par normālām pašizmaksas cenām tur iet un sportot.

— Bet, ja Universitāte saka, ka viņa negrib atdot to sporta namu, tā tas arī paliks?

A.Bērziņš: — Nu, tad nākotne ir stipri sarežģītāka. Negribētos konfliktēt ar Universitāti, tā ir ļoti nopietna mācību iestāde, galvenā augstākā mācību iestāde Latvijā.

— Universitātei jau tas nav nodots īpašumā, tas ir nodots tikai valdījumā.

A.Bērziņš: — Tas ir nodots valdījumā, bet es domāju, ka neviens izglītības ministrs negrib strīdēties ne ar augstākām mācību iestādēm, ne ar to pasniedzējiem. Un es gribētu teikt, ka arī šis nav nekāds izņēmums, ir jāmēģina atrast normālu, saprātīgu risinājumu. No tā, vai tas būs nedēļu ātrāk vai nedēļu vēlāk, principā jautājums jau nemainās.

— Nu, nedēļu jau ne, bet, ja tas būs pāris gadu ātrāk vai vēlāk, tad tomēr tas jautājums ir...

A.Bērziņš: — Domāju, ka pāris gadus diez vai esošais "Daugavas" sporta nams vēl vispār būs tādā stāvoklī, lai tur nebūtu bīstami cilvēkiem nodarboties ar sportu. Tieši tāpēc mēs būtu ieinteresēti, lai tā nenotiek. Katrā gadījumā pilnīgi skaidrs, ka ne Universitāte, ne valsts pagaidām šajā sporta būvē kādus tik lielus līdzekļus, kādi tur ir jāinvestē, neatradīs, jo daudzi citi darbi ir darāmi skolās, augstskolās.

— Tieši tā. Jebkurā gadījumā tas ir tas, ko jau kādreiz pauduši, par ko arī bažījušies šeit cilvēki — ka tas sporta nams varbūt tiek apzināti novests līdz bankrotam no kaut kāda interesenta puses, lai pēc tam to privatizētu.

A.Bērziņš: — Nē, nu tā nevarētu teikt… Šim sporta namam nav iespējams bankrotēt, jo tas ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā, un ministrija kopumā ar savu visu budžetu atbild par šo sporta namu.

— Jebkurā gadījumā tas ir jānodod, jūsuprāt, Rīgas pilsētai?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka jā, ja reiz Rīgas pilsēta ir gatava uzņemties, investēt tajā līdzekļus, tas būtu absolūti labākais risinājums.

— Man ir atnākuši no Jevgeņija kunga pa internetu pāris jautājumu. Viens ir: kas tiek darīts valdībā, lai Latvijas ielās, stacijās, parkos un tā tālāk neredzētu tik ļoti daudz slimu klaidoņu vai cilvēku bez pastāvīgas dzīves vietas? Vai ir kāda programma, vai varbūt policijai tad jādod pilnvaras?

A.Bērziņš: — Šīs programmas ir pirmām kārtām katrā konkrētā pašvaldībā, jo tās ir sociālās palīdzības programmas un dažādas rehabilitācijas programmas. Es esmu par šo jautājumu kādreiz senāk, vēl Rīgas domē strādājot, interesējies, un mēs pat izveidojām Rīgā atsevišķas patversmes — atsevišķi vīriešiem, atsevišķi sievietēm, jo tika konstatēts, ka ir viena cilvēku kategorija, kuriem šāds dzīvesveids ir kļuvis vispār par dzīvesveidu, ja tā var izteikties, — viņi negrib darīt neko citu kā tikai un vienīgi to, ko viņi dara. Nu tad ir jāmēģina visai sabiedrībai kopumā viņus kaut kā rehabilitēt un iesaistīt visā sabiedrības dzīvē, bet tas šobrīd ir pašvaldību pienākums. Kas attiecas uz tiem gadījumiem, kad viņi pārkāpj kārtību un likumību, tas, protams, ir policijas jautājums. Un es zinu, ka ir pietiekami daudz tādu gadījumu, kad policija aiztur šos cilvēkus, it īpaši tad, kad viņi sāk iesaistīt mazgadīgus cilvēkus, teiksim, diedelēšanā un tā tālāk. Tā ka, protams, pie visiem šiem jautājumiem jāstrādā.

— Otrs jautājums varbūt ir tāds ļoti vienkāršs un prasts, tomēr jautājums: kāpēc Latvijā mājās netiek aizslēgtas kāpņu telpu durvis, varbūt valdībai vajag pieņemt noteikumus tāpat kā par obligāto civiltiesisko apdrošināšanu un uzlikt kā obligātu pienākumu durvju aizslēgšanu?

A.Bērziņš: — Šeit tomēr ir jāsaprot, ka vairāk nekā 70 procenti dzīvokļu šobrīd visās mājās ir privatizēti, tāpēc īpašniekiem pašiem ir jāapvienojas, jāieliek atslēga, jāizvīlē pietiekami daudz atslēdziņu un tās durvis vienkārši jāslēdz, te nevajadzētu gaidīt valdību. Un tas ir tieši tas, ko es dažkārt esmu teicis, — darīsim vairāk paši, mēs ļoti daudz varam izdarīt, sakopt kaut vai savu tuvāko apkārtni tā vietā, lai gaidītu, ka valdība jums pateiks — lūk, ir jāaizslēdz savas dzīvokļa durvis vai savas kāpņutelpas durvis.

— Pāris jautājumu ir par tirdzniecību, tomēr interesanti: vai kāds ir aprēķinājis, cik Rīgā ir nepieciešams lielo tirdzniecības centru, un cik daudz to ceļas, pārbūvējas? Te klausītājs izsaka aizdomas — vai tā nav tā saucamā netīrās naudas atmazgāšana?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tā nav nekāda naudas atmazgāšana. Tirdzniecības centri celsies tik lielā mērā, cik cilvēki ies tajos pirkties. Un, ja cilvēki iet pirkties un ja ir skaidri redzams, ka, teiksim, šis veikals ir dzīvotspējīgs, ka tā cena, ko samaksā, ir saprātīga, tad tie celsies un būvēsies. Kad apstāsies? Tirgus regulēs šo jautājumu automātiski, un tur nevajadzētu ar kaut kādām administratīvām metodēm iejaukties. Protams, ir jāskatās, jāplāno no tāda viedokļa, lai, teiksim, vienā pilsētas galā nebūtu desmit tādu centru un savukārt otrā nebūtu neviena.

— Un arī to tirgus nosaka?

A.Bērziņš: — To tirgus nosaka, bet no pilsētplānošanas viedokļa pašvaldības var drusciņ pieregulēt.

— Un te viens klausītājs zvanīja un jautāja par "Saktas" tirdziņu, kas ir pretī Ārlietu ministrijai un pie Ministru kabineta. Tur viss notiekot bez kases aparātiem, vismaz čekus, pērkot puķes, nekad neviens viņam neizsitot. Vai nav tā, ka deguna priekšā vienkārši krāpj valsti? Legālie tirgotāji, cik es saprotu...

A.Bērziņš: — Vismaz man ir bijusi ar viņiem tikšanās, viņiem ir oficiāli nodibināts uzņēmums. Es esmu pāris reizes pircis, neesmu speciāli pievērsis tam uzmanību, bet man liekas, ka ir kases aparāti tur iekšā. Ja ir tādi gadījumi, kā cilvēks saka, ka tiek krāpta valsts, — dariet to zināmu, aizsūtīsim Valsts ieņēmumu dienestu. Atnākšu mājās, palūgšu, lai aizbrauc un paskatās, kas notiek "Saktas" tirdziņa rajonā.

— Pāris jautājumu ir no cilvēkiem par pensijām un arī vēstulēs ir par pensiju lietām. Un pirmais jautājums: kāpēc negroza to pensiju likuma daļu, kas ir atļāvis ar vienreizēju lielu iemaksu saņemt tās vairākus simtus lielās pensijas? Jūs zināt, par ko ir runa.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka atpakaļ neko nevar grozīt — tas ir principā nepieņemami — nevienam likumam nav atpakaļejoša spēka, spēks ir tikai uz priekšu. Kas attiecas uz pašām pensijām, tad es, protams, izprotu to situāciju, kādā šobrīd ir daudzi pensionāri, tai skaitā, piemēram, arī mana mamma, bet viegla un vienkārša risinājuma nav. Pirmais, ko mēs darām, mēģinām sabalansēt sociālo budžetu, un es gribu teikt, ka kopš pagājušā gada oktobra sociālā budžeta ieņēmumi ir gandrīz tādi paši kā sociālā budžeta izdevumi, deficīts ir stipri samazinājies. Mums ir vēl jānodzēš pagājušā gada parādi šai gadā, un es ceru, ka kaut kad ap jūlija vidu mēs varēsim visiem teikt, ka sociālajā budžetā deficīta nav. Es vismaz tā ceru. Mēs katru mēnesi valdībā pārskatām visus nodokļu ieņēmumus un ļoti stingri prasām, lai šīs prognozes un plāni, kādi mums nodokļu ieņēmumu daļā ir, tiktu īstenoti. Un otrs ir tas, ka, sākot ar nākamo gadu, faktiski ir jāmainās pensiju indeksēšanas formulai. Ja līdz šim brīdim pensiju indeksācija notika tikai attiecībā pret inflāciju, tad es gribu teikt, ka Latvijas ekonomika beidzot ir sasniegusi to situāciju, kad reālas inflācijas vairs tikpat kā nav. Tas ir ļoti labi, un ir jāmeklē cita formula, kā indeksēt pensijas. Un Labklājības ministrijai kopā ar Pasaules banku ir izstrādāta tāda tēze, ka 2002.gada pensiju indeksācija notiks pēc īpašas formulas, kur būs iekļauta gan inflācija, gan darba alga. Citiem vārdiem, pensijas tiks piesaistītas darba algai un...

— Kādai — minimālajai, vidējai?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tā būs vidējā darba alga, un caur vidējo darba algu arī indeksētu, jo, redziet, sociālās apdrošināšanas maksājumi jau arī ir atkarīgi no vidējās darba algas — no tā, no kādas darba algas tiek maksātas šīs sociālās apdrošināšanas iemaksas. Labklājības ministrija pagaidām vēl nav šīs formulas metus rādījusi Ministru kabinetā, bet strādā pie tā, un laika jau vēl drusku ir.

— Jā, jebkurā gadījumā tie vairs nebūs kaut kādi 18 santīmi, te var būt vairāk. Nevis mazāk, bet vairāk?

A.Bērziņš: — Redziet, tā indeksācija ir atkarīga no tā, kādi pirmām kārtām ir ieņēmumi, jo, teiksim, nevar pensiju sistēmu sagraut, dzenot to deficītā un pakļaujot visām pārējām lietām. Bet tajā pašā laikā, protams, ir jārūpējas, lai cilvēkiem pieaugtu arī reālās pensijas, ja dzīves līmenis pieaug.

— Mums tomēr tā vidējā alga aug šobrīd?

A.Bērziņš: — Jāsaka gan, ka ne tik strauji, kā mums varbūt gribētos, bet lēnām pieaug, jā.

— Runājot par pensijām, man te ir vairāki jautājumi, droši vien jāņem visi pēc kārtas. Pirmais jautājums ir saistīts ar strādājošajiem pensionāriem: kā tad tur galu galā būs?

A.Bērziņš: — Jā, es jau vairākkārt esmu teicis, ka aptuveni jūlijā mēs varētu atgriezties pie šī jautājuma. Šobrīd ir laikam 28 tūkstoši strādājošu pensionāru, vidējā naudas summa, no kādas viņi ir bijuši spiesti saskaņā ar šo likumu atteikties, laikam ir 30 lati 14 santīmi, ja man ir pareiza informācija. Tas nozīmē, ka kopējās izmaksas gada laikā ir aptuveni 12 miljoni. Pagaidām sociālās apdrošināšanas budžetā tādas naudas nav.

— Jūlijā varētu atgriezties pie šī jautājuma?

A.Bērziņš: — Aptuveni jūlijā valdība atgriezīsies pie šī jautājuma, jo valdības deklarācijā mēs esam ierakstījuši, ka šo jautājumu skatīsim un mēģināsim atrisināt šogad.

— Un tad man no Jaunpiebalgas zvanīja: viņi ir dzirdējuši, ka viņiem draudot atcelt priekšlaicīgo pensionēšanos.

A.Bērziņš: — Tā ir tā lieta, ko Starptautiskais valūtas fonds un Pasaules banka saista ar šo ierobežojumu atcelšanu strādājošajiem pensionāriem.

— Tātad, ja atcels strādājošajiem pensionāriem ierobežojumus, tad arī tiks atcelta priekšlaicīgā pensionēšanās?

A.Bērziņš: — Tātad ir jāskatās ļoti uzmanīgi, kurā brīdī tas ir un kāda ir konkrētā situācija. Protams, pašreizējā situācijā pašlaik, kad bezdarbs ir relatīvi zems un visu laiku pazeminās, protams, varētu runāt par to, ka vienlaikus varētu tikt izdarītas šīs divas lietas — pirmkārt, ierobežotas iespējas aiziet priekšlaicīgā pensijā un dotas šīs iespējas strādājošajiem pensionāriem saņemt pilnu pensiju. Bet, protams, ir jānovērtē ļoti uzmanīgi šis sociālais svars katram no šiem lēmumiem un uzmanīgi jāizvērtē — tur nedrīkstētu sasteigt.

— Tā ka jautājums vēl ir — kas izdevīgāk?

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Protams arī — kā kuram?

A.Bērziņš: — Tieši tā! Tātad mēs, domāju, jūlijā šo jautājumu skatīsim šā vai tā.

— Man šeit Bērziņas kundze jautāja: bet kā ir ar tām pilnvarnieku algām? Viņa bija noskatījusies vakar televīzijā sižetu "Panorāmā" par to, ka tiem 900 latu ir maza alga un tad tur meklējot piemaksas. Viņa secina, ka jums uz pusi mazāka alga. Vai 900 latu ir maza alga?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka 900 latu ir liela alga. Arī mana alga ir liela alga, ja mēs salīdzinām ar vidējo algu, tad tā ir kādas trīs reizes lielāka par vidējo.

— Bet kāpēc tad ierēdņi, kas saņem pāri par tūkstoti, saka, ka mazāk viņi nevarot saņemt vai nedrīkstot — arī tā viņi saka?

A.Bērziņš: — Redziet, ja, teiksim, cilvēks ir ielikts par administratoru uzņēmumā, kurā, teiksim, katrs lēmums — pareizāks vai nepareizāks — maksā miljonus, tad, protams, viņa atalgojumam ir jābūt tādam, lai viņam nerastos ne mazākā kāre pieņemt lēmumus atbilstoši kādām citām interesēm. Bet, atgriežoties pie šīm pilnvarnieku algām, es gribu vēlreiz atkārtot, ka mēs valdībā esam izskatījuši jautājumu par to, kādām būtu jābūt šīm pilnvarnieku algām atkarībā no tā, cik cilvēku tur strādā.

— Te laikam nebija runa par pilnvarniekiem, bet gan par kādiem Finansu ministrijas darbiniekiem vai ministriju darbiniekiem, kas nav pilnvarnieki, bet ir ierēdņi.

A.Bērziņš: — Ja runājam par ierēdņiem, tad, protams, ir dažas problēmas. Piemēram, augsti kvalificēti ierēdņi, kuri spēj runāt četrās valodās, kuri spēj rakstīt visādus starptautiskus projektus un precīzi strādāt — tādi ir ārkārtīgi lielā vērtē privāttirgū, privātajās kompānijās. Un, protams, šeit ir jāmēģina kaut kādā veidā šos cilvēkus noturēt valsts darbā, un, ja viņiem ir kādi papildu darbi vai papildu pienākumi, tad ar viņiem tiek slēgts šis vadības līgums. Ministri diezgan regulāri stāsta par kadru mainību ministrijās. Piemēram, finansu ministrs teica, ka ministrijā kadru mainība ir 24 procenti — tas nozīmē, ka neviens cilvēks ministrijā nestrādā vidēji ilgāk par pieciem gadiem, un tas ir ļoti slikti. Valstij ir vajadzīgi pieredzējuši ierēdņi, bet tai pašā laikā, protams, šī algu sistēma, no vienas puses, traucē to darīt, no otras puses, ir ļoti grūti reglamentēt visu tā, lai precīzi noteiktu, cik kuram konkrēti pēc funkcijām ir jāsaņem. Un vadītājam arī jādod zināma brīvība.

— Jā, man tikai tādā gadījumā jautājums: tad premjers tiek mazāk novērtēts?

A.Bērziņš: — Vajadzētu nodalīt tos darbus, kur strādā politiski, ir politiska atbildība un vēl jāatbild par visām citām lietām, un tos darbus, kur strādā kā ierēdnis konkrētu uzdevumu veikšanai. Un neviens jau mani ar varu nespieda to darīt — pildīt šo darbu. Nu, tik par to maksā, es vienkārši neredzu, ka šodien būtu iespējams runāt par to, ka vajadzētu, teiksim, premjera algu vai ministru algas celt. Šobrīd, kad daudziem cilvēkiem ir tik sarežģīti ar iztikšanu, arī mums jādzīvo ar tām pašām algām, kādas mums ir.

— Man te vēl jautāja par Kalvīša kunga ideju, attiecībā uz pilnvarniekiem, ka tie varētu būt profesionāļi, nevis partiju pārstāvji, kā tas ir bijis līdz šim.

A.Bērziņš: — Grūti pateikt. Teiksim, Satversme saka, ka katram cilvēkam ir tiesības piedalīties kādā politiskā darbā. Ja es esmu profesionālis, vai tad tas nozīmēs, ka es nedrīkstu piedalīties kādā no partijām? Tas atkal nebūtu pareizi. Bet Kalvīša kungs mūs informēja par savu domu, mēs viņam uzdevām virkni jautājumu koalīcijas padomē, un Kalvīša kungs mēģinās aptuveni divu nedēļu laikā sagatavot iespējamu grozījumu projektu divos likumos, ar kuriem šobrīd pilnvarnieku tiesības, funkcijas un pienākumi ir reglamentēti, un tad mēs par to varētu runāt konkrētāk.

— Jūs šobrīd nesakāt ne jā, ne nē?

A.Bērziņš: — Es domāju, vislabākais būtu, ja uzņēmumos visi šie cilvēki, kas nodarbojas ar pārvaldi, būtu absolūti depolitizēti un viņiem būtu jāatbild tikai par konkrētām lietām, bet es arī gribu teikt, ka pati jautājuma nostādne nav korekta, jo nevar faktiski depolitizēt cilvēku.

— Nu tas jā, bet vienīgi jautājums: vai viens cilvēks var būt eksperts visās uzņēmējsabiedrībās — trijās, četrās, piecās, sešās pēc kārtas, kā reizēm mums ir pilnvarnieks?

A.Bērziņš: — Tā ir līdzšinējā prakse, kāda izveidojusies, es nezinu — manu priekšgājēju laikā — acīmredzot ne jau viena vien, bet vairākas partijas ir mēģinājušas savā veidā nostiprināt savu ietekmi un dalīt to, liekot atbilstošus cilvēkus šajos amatos. Varbūt tas nemaz nav slikti tādā ziņā, ka viņi tur skatās viens otram uz pirkstiem, ko kurš dara, līdz ar to droši vien ir lielākas garantijas, ka darbi ir padarīti pareizi.

— Visbeidzot man viens Zvaigznes kundzes jautājums: vai jūs esat pats ar sevi apmierināts?

A.Bērziņš: — Es neesmu, neesmu apmierināts. Man liekas, ja nebūtu tādas diezgan veltīgas "šūmēšanās", ja tā var izteikties, diezgan veltīgas enerģijas tērēšanas, lai atkal kādam apliecinātu, ka ar valdību viss kārtībā, valdība strādā, tad pēc pareizu akcentu salikšanas mēs droši vien daudz vairāk varētu izdarīt. Šodien, piemēram, man pienāca klāt LETA žurnālists un teica, ka viena no lielākajām bankām ir publicējusi savu pārskatu par to, kā tā vērtē Latviju, Lietuvu, Igauniju. Un atkal kārtējo reizi ir minēts, ka Igaunija ir labāka. Kaut gan Igaunijai tie rādītāji nemaz nav labāki kā mums, mēs daudzos rādītājos, piemēram, inflācijā un kopprodukta pieaugumā, pagājušajā gadā Igauniju esam apsteiguši. Bet ir rakstīts, ka Latvijā pastāv zināma politiska nestabilitāte. Šī nestabilitāte rodas no tā, ka mēs paši to kuģi šūpojam visu laiku. Vajadzētu vienkārši nomierināties un vairāk strādāt, vairāk enerģijas tērēt konkrētam darbam un mazāk — lai saceltu tos viļņus un putas.

— Paldies! Zvaniet, rakstiet! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 8.februārī

Intervija Latvijas Televīzijas 8. februāra raidījumā "4. studija". Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Gatavojoties šim raidījumam, es izgriezu no avīzēm visu, ko tās par jums ir rakstījušas. Es atklāju, ka pēdējā nedēļā jūs esat kļuvis ļoti populārs. Par jums ir arī ļoti daudz negatīvas informācijas, un es brīnos, ka jums ir tik ļoti pozitīvs reitings.

A.Bērziņš: — Acīmredzot cilvēki prot atšķirt patiesību no izdomājumiem.

— Sāksim varbūt ar pagājušās nedēļas laikrakstā "Diena" arhibīskapa Jāņa Vanaga teikto par to, ka valdību ir paredzēts gāzt 15. februārī.

A.Bērziņš: — Man ir grūti kaut ko komentēt. Es domāju, ka valdība noturēsies līdz Saeimas vēlēšanām.

— Kā vakar tika teikts: valdība ir tik stipra kā vēl nekad.

A.Bērziņš: — Jā, arī tā varētu teikt.

— Vai tas, ka jūs palūdzāt Jauno frakciju aiziet no koalīcijas, tiešām padarīja valdību stiprāku?

A.Bērziņš: — Par Jauno frakciju tas ir atsevišķs stāsts. Jaunā frakcija visu laiku uzskatāmi demonstrēja, ka tā ir opozīcijā. It īpaši uz to norādīja pēdējie divi balsojumi, kas valsts budžetam būtu maksājuši 20 miljonus latu. Par šiem balsojumiem pirms tam mums bija ar Jauno frakciju diskusijas, bet balsojot tā neturēja savu vārdu. Tad es arī viņiem pateicu: paldies par darbu. Es teicu, ja viņi ir izvēlējušies opozīciju, tad lai viņi arī tajā darbojas. Kopš 30. novembra Saeimas sēdēs, kā rāda statistika, Jaunā frakcija ir balsojusi 90 reizes pretēji tam, kā ir nolēmusi koalīcija, un 38 reizes atsevišķi deputāti nav piedalījušies balsojumā, par ko ir lēmusi koalīcija. Tas liecina par to, ka frakcijas disciplīna ir ļoti vāja. Kas attiecas uz koalīcijas līgumu, tad tajā ir punkts, ka lēmumus Ministru kabinetā var pieņemt tikai tad, ja par tiem nobalso visi ministri un tiem ir 51 balss Saeimā.

Līdz ar Jaunās frakcijas aiziešanu no koalīcijas ir izveidojusies situācija, ka visām valdošajām partijām ir nepieciešams vienoties. Nav iespējams koalīcijas partijām balsot dažādi un Saeimā gūt 51 balsi. Līdz ar to valdība ir stiprāka.

— Ingrīda Ūdre vienā no avīzēm ir teikusi, ka Jaunā frakcija faktiski bija nevajadzīga, jo tai neko nevajadzēja no privatizācijas un tā traucēja lielajām partijām sadalīt mantu.

A.Bērziņš: — Man ir grūti teikt, ko Ingrīdai Ūdrei vajadzēja vai nevajadzēja.

— Vēl ir publikācija par to, ka Andra Bērziņa māja ir vienīgā Ogrē, kas ir siltināta par pašvaldības naudu.

A.Bērziņš: — Es brīnos, ka avīze neuzrakstīja, ka māja ir speciāli uzbūvēta tuvu dzelzceļam, lai man nebūtu tālu ko iet uz elektrisko vilcienu un speciāli pēc mana pasūtījuma pretim mājai ir arī baznīca uzcelta. Par to siltināšanu... Mans dzīvoklis ir mājas vidējās trepēs, un tas, ka mājai nosiltina galus, no tā manā dzīvoklī īpaši siltāks nepaliek. Protams, var jau nofotografēt piecstāvu bloka māju, kurā man ir dzīvoklis ar kopējo dzīvojamo platību 27,84 kvadrātmetri. Var jau stāstīt, ka Bērziņam ir sagatavota silta vietiņa... Es domāju, ka cilvēki prot atšķirt īstenību no izdomājumiem.

— Kāpēc šādi blefi parādās tieši pēdējās nedēļas laikā?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tā ir priekšvēlēšanu situācija, kurā katrs mēģina kaut kā profilēt.

— Tikai tā?

A.Bērziņš: — Protams.

— Māris Krautmanis rakstīja par kaunpilno māžošanos zviedru kuģa lietā. Viņš saka, ka jūs tieši neesat griezis to kuģi, bet esat bijis klāt tajā procesā. Viņš raksta, ka tas viss ir noticis jūsu nolaidības dēļ.

A.Bērziņš: — Lai Māra Krautmaņa rakstītais paliek uz viņa sirdsapziņas. Kad mēs nonācām Rīgas domē, tad kuģa vairs nebija, un tiešām bija tāds brīdis, kad kuģa īpašnieki nāca pie Rīgas domes un prasīja, lai tā samaksā 11 miljonus latu. Tad mēs noalgojām juristu, un tas mūsu uzdevumā uzsāka ar šo zviedru kompāniju saraksti un pierādīja, ka Rīgas dome nav tā, pret kuru ir jāvērš šī prasība.

— Nu bet vienalga tas gulstas uz pilsētas pleciem. Jums ir jāizstrebj iepriekšējo ziepes.

A.Bērziņš: — Pašlaik manai valdībai ir jāizstrebj daudzu ziepes. Faktiski tās, kas ir sakrājušās visu šo desmit gadu laikā. Te es domāju "Lattelekom" lietu utt. Tā ka mums darbiņa netrūkst.

— "Lattelekom", paldies Dievam, vakar atzina, ka pretējā puse nevar izpildīt savas saistības.

A.Bērziņš: — Jāsaka, ka viņi oficiāli to vēl nav atzinuši.

— Vismaz Strautmanis vakar televīzijā tā teica.

A.Bērziņš: — Strautmanis vēl nav "Lattelekom". Viņiem vēl ir laiks līdz nākošā gada 14. februārim. "Tilts Communication" un "Sonnera" ir oficiāli jāatzīst, ka viņi to nevar izpildīt. "Lattelekom" atdeva par salīdzinoši lētu naudu tāpēc, lai panāktu Latvijas strauju izrāvienu uz priekšu, lai Latvija tiktu digitalizēta. Tas nozīmē to, ka šim stikla šķiedras kabelim būtu jāienāk katra latviešu zemnieka sētā.

— Kad beigsies šī māžošanās zviedru kuģa lietā?

A.Bērziņš: — Kā izrādījās, zviedri paši nemaz tik daudz nesaka. Mūsu žurnālisti krietni vien ir pielikuši klāt pie tā, ko ir teikuši zviedri. Katrā gadījumā es vienmēr esmu teicis, ka Latvijas valdība pildīs savas starptautiskās saistības, bet tā izmantos visas iespējas, lai tiesiskā ceļā aizstāvētu savu taisnību. Šāda pozīcija starptautiski ir pieņemama pilnīgi visiem.

— Jums taču ir preses sekretārs, kurš nākamā dienā var visus šos avīžnieku izdomājumus atspēkot.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka cilvēki paši visu to saprot. Nav vajadzīgs reaģēt uz kaut kādām galīgi absurdām lietām. Tā būtu veltīga laika tērēšana. Ir pietiekami daudz citu darbu ko darīt.

— Pašlaik ir problēma par vienoto pārtikas uzraudzības dienestu. Tas ir diezgan strīdīgs jautājums. Vai tas piederēs Zemkopības ministrijai vai ne? Bet es pats esmu vairākkārt veikalos nopircis desas, kurām nav bijusi nekāda kvalitāte un garša.

A.Bērziņš: — Ir divas dažādas lietas. Ir kvalitātes atbilstības izvērtēšana, ar kuru nodarbojas Ekonomikas ministrija, un ir uzraudzība un kontrole pār pārtiku. Zemkopības ministrija atbild par visiem jautājumiem, sākot no kūts līdz pārtikas produktam, un Labklājības ministrija atbild par visiem cilvēkiem. Ir viena pelēkā zona, kur šīs funkcijas pārklājas. Tas ir produkcijas gala etapā, kad ir jānoskaidro, vai produkcija nav bīstama cilvēka veselībai. Šo pārklāšanos mēs likvidēsim. Šīs aktivitātes tiešām nav saistītas ar pēdējiem notikumiem, speciāla darba grupa pie tā jau strādā trīs mēnešus. Šī problēma tiek pētīta, tiek salīdzināts, kā tas notiek citur Eiropā.

— Bet gadījumā ar "Tukuma pienu" kopā sanāca piensaimnieki un kliedza, ka gandrīz vai tiek likvidēta visa nozare.

A.Bērziņš: — Piensaimniekiem, protams, šādas lietas nepatīk. Bet es gribu teikt, ka ministri ir rīkojušies pilnīgi pareizi. Ja ir kaut neliela bīstamība, ka produkts var kaitēt cilvēka veselībai, tad uzņēmuma darbs ir jāapstādina. Ražotāju pienākums ir ļoti uzmanīgi sekot līdzi, lai visi strādājošie tiktu savlaikus pārbaudīti, lai viņu veselība tiktu pastāvīgi uzraudzīta.

— "Vakara Ziņas" ir atklājušas, ka Privatizācijas aģentūra ir izdarījusi valstij zaudējumus par 12 miljoniem latu. Valsts kontrolieris Raits Černajs ir paziņojis, ka tas ir noziegums.

A.Bērziņš: — Ir parlamentārās izmeklēšanas komisija, ir atbildīgais ministrs, tas lai ar to tiek galā. Tas, ka Privatizācijas aģentūra ir vairāk izmantojusi sertifikātus privatizācijā, tas ir paredzēts likumā. Lai atbilstošās institūcijas tad arī noskaidro, cik lielā mērā tas ir bijis atbilstīgi likumam. Lieta ir tā, ka šie sertifikāti, par kuriem savulaik lēma Augstākā padome, ir jāatprečo. Man ir grūti skatīties cilvēkiem acīs, kuri jautā: man ir sertifikāti, ko man ar tiem iesākt? Sertifikātiem ir jāpiedalās privatizācijas procesā.

— Tad jau principā tas ir nevis ekonomisks, bet politisks noziegums?

A.Bērziņš: — Valsts kontrolieris, protams, var dažādi kvalificēt savas pārbaudes rezultātus, bet es domāju, ka tiesībsargājošās institūcijas ir tās, kuras precīzāk kvalificēs šīs lietas.

— Vēl Māris Krautmanis ir rakstījis par Kalvīša cīņu par taisnību. Par to, ka šobrīd pilnvarnieki ir politiski zēni un meitenes. Un tagad Kalvītis grib, lai tie būtu profesionāļi.

A.Bērziņš: — Mēs Koalīcijas padomē šo jautājumu izskatījām. Arī man gribētos, lai valsts pilnvarnieki būtu profesionāļi, un ļoti daudzi pilnvarnieki arī ir tādi. Ir atsevišķi tā sauktie jūtīgie uzņēmumi, par kuriem partijas ir lēmušas, ka tie tiks uzraudzīti gan politiski, gan profesionāli. Es domāju, ka varbūt nemaz nav tik slikti, ka jūtīgajos uzņēmumos pilnvarnieki viens otram skatās uz pirkstiem. Protams, ka šai institūcijai līdz ar laiku ir jāpārveidojas. Šādai institūcijai pēc Komerclikuma stāšanās spēkā vispār vairs nav vietas. Kalvīša kungs sagatavos nepieciešamos grozījumus divos likumos, kas nosaka to, kāds ir pilnvarnieka statuss. Un tad mēs par to Saeimā droši vien vēl daudz diskutēsim.

— Es gribētu citēt jūsu interviju, kuru jūs esat sniedzis kādai rajona avīzei: "Lembergs ir Austrumeiropas mēroga politiķis. Dievs vienmēr palīdz cilvēkiem, kas to lūdz, tomēr Dievs ar Lembergu nav salīdzināms." Jūs to pateicāt ļoti smalki un pieklājīgi.

A.Bērziņš: — Es vispār esmu ļoti pieklājīgs.

— Ir tāda bauma, kuru aizstāv arī "Dienas" komentētājs Ozoliņš, ka valdība kritis tikai tāpēc, ka Ventspils uzņēmumi nedabūs kuģniecību. Tā kā Lembergam pēc mūsdienu mitoloģijas pieder četras frakcijas, tad valdība kritīs.

A.Bērziņš: — Es tās baumas neesmu dzirdējis. Es domāju, ka Ventspils uzņēmumiem, tieši tāpat kā visiem pārējiem, bija iespēja izveidot kādas konsorcijas un piedalīties privatizācijā. Varbūt, ka Ventspils pat tajā piedalās. Mēs jau to nezinām, vēl nemaz nav nosaukti pretendenti uz "Latvijas kuģniecības" privatizāciju.

— Cik šie pretendenti ir — trīs vai četri?

A.Bērziņš: — Tā īsti es to neesmu noskaidrojis. Lai tas pagaidām paliek noslēpums, tas būs skaidrs 13. februārī.

— Bet ir kāda atšķirība starp trīs un četri?

A.Bērziņš: — Finansu konsultants ir teicis, ka ir nepieciešams saglabāt šo intrigu, lai varētu dabūt labāku cenu.

— Šodienas abas lielākās avīzes raksta, ka valdība piekāpjas Starptautiskajam valūtas fondam.

A.Bērziņš: — Valdība nav nekur īpaši piekāpusies.

— Runa ir par mazāku budžeta deficīta procentu.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka mūsu pašu mērķis un mūsu pašu interesēs ir panākt iespējami mazāku budžeta deficītu un neapēst savu nākotni. Teikt, ka tas, ka mēs ierobežojam savus izdevumus, būtu kāda īpaša piekāpšanās, nebūtu pareizi.

— Avīzes raksta, ka vienīgās nesaskaņas jums ar valūtas fondu ir pensiju lietās. SVF prasa, lai strādājošie pensionāri varētu saņemt savas pensijas.

A.Bērziņš: — Ar SVF ir notikušas ļoti nopietnas diskusijas. Es ar viņiem tikos arī vakar. SVF ļoti nopietni uzstāj, lai mēs paaugstinām pensijas vecumu līdz 65 gadiem un darām to tagad, kā arī viņi iestājas par to, lai mēs ierobežojam iespējas cilvēkiem priekšlaicīgi pensionēties. Tad, kad mēs runājam par šiem diviem jautājumiem — priekšlaicīgas pensionēšanās ierobežošana un pilnas pensijas strādājošajiem, tad mums ir jānoliek šīs lietas uz svaru kausiem un jāapskatās to sociālais svars. Ne tikai finansiālais, bet arī sociālais svars. Cik lielā mērā stāvoklis ar bezdarbu atļauj mums tā vai citādi rīkoties.

— Kādas ir galvenās atsķirības jūsu un SVF pozīcijās?

A.Bērziņš: — Mums bija ārkārtīgi smagas diskusijas par to, kas notiktu ar naudu, kuru mēs iegūtu, izsolot mobilo telefonu licences — jaunā modeļa UMT licences? Ko mēs drīkstam darīt ar šiem līdzekļiem? Mēs teicām, ka mūsu valstī ir tādi atsevišķi vienreizēji pasākumi, piemēram, sakārtot mūsu valsts robežu jeb uzbūvēt bibliotēku, kuriem mēs labprāt gribētu izmantot šos līdzekļus. Tās būtu vienreizējas lietas, kurām nebūtu tālākas ietekmes uz Latvijas valsts budžetu un makroekonomiku. Mēs uzstājām, ka mēs vēlamies tādā veidā šo naudu izlietot. Viņu pozīcija bija, ka visa šī nauda ir jāizmanto budžeta deficīta dzēšanai. Mēs esam panākuši savdabīgu kompromisu, kurš gan vēl nav noformulēts rakstiski. Tiks izveidots atsevišķs saraksts, kurš tiks saskaņots ar valūtas fondu, kurā tiks paredzēts, kādiem mērķiem mēs šo naudu varēsim izlietot. Piemēram, zemkopībā ir nepieciešams veikt lauksaimniecības skaitīšanu. Pēdējā lauksaimniecības skaitīšana ir bijusi 1927. gadā. Pēc tam 1974. gadā bija kolhozu skaitīšana. Ja mums šodien prasa, cik aramzemes ir apstrādāts, cik ir lopiņu, kāds ir laukos dzīvojošo ģimenes sastāvs, cik cilvēku ir nodarbināti lauksaimniecībā, mēs tādu precīzu atbildi nevaram dot. To varēs pateikt tikai pēc lauksaimniecības skaitīšanas. Tas ir vienreizējs pasākums, kas ir jāizdara, un pēc tam desmit gadus ar šo informāciju var dzīvot.

— Tas nozīmē, ka šīm pārrunām ar SVF ir ļoti liela nozīme.

A.Bērziņš: — Protams. Pēc pāris dienām mēs saņemsim projekta versiju, kuru ļoti uzmanīgi izskatīsim Ministru kabinetā, un tad, ja mēs nonāksim pie kopēja viedokļa, mēs to parakstīsim.

— Kad pensionāri varēs strādāt un saņemt pensiju?

A.Bērziņš: — Es esmu teicis vairākkārt, ka tas kopumā valstij maksās 12 miljonus latu. Es domāju, ka jūlijā mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies. Es ceru, ka mums izdosies sabalansēt sociālā budžeta ieņēmumus ar izdevumiem.

— Šodienas "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" ir rakstiņš "Valdošie sadalīs labumus". Urbanoviča kungs raksta, ka "Latvijas ceļš" un Tautas partija savā starpā ir visu sadalījušas un "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK nomierinājušas ar to, ka viņiem atstās Rīgas domes mēra amatu. Vai jums ir zināmas šādas baumas?

A.Bērziņš: — Man ir grūti komentēt to, ko ir teicis Urbanoviča kungs. Tās ir tikai baumas. Šodien, nākot uz raidījumu, es pie avīžu kioska satiku vienu čigānu, kurš man teica: iedod latu, es tev izstāstīšu, kas notiks politikā. Es latu iedevu, un viņš teica, ka Jurim Bojāram esot apsolīta Ventspils domes izpilddirektora vieta un viņa dēlam Rīgas ostas pārvaldnieka vieta. Es teicu, ka šādas baumas es neesmu dzirdējis.

— Tas nozīmē, ka sabiedrība domā par to, kas notiek politikā. Lapmežciemā, kur es dzīvoju, mums ir četri deputātu saraksti.

A.Bērziņš: — Man nav laika īpaši domāt par vēlēšanām. Valdībai ir ļoti daudz ko darīt. Protams, priekšvēlēšanu tuvums atstāj savu ietekmi uz visiem procesiem.

— Šodien un arī rīt Rīgā tiekas triju Baltijas valstu premjerministri. Ko jūs esat nolēmuši pārrunāt, par ko ir jāvienojas, lai sakārtotu šo trīs valstu attiecības?

A.Bērziņš: — Baltijas valstu Ministru padomē Latvija šobrīd ir prezidējošā valsts. Mēs tiekamies divreiz gadā. Šoreiz šī tikšanās ir paredzēta divas dienas, un mēs gribam pārrunāt veselu virkni jautājumu, kas ir saistīti ar divpusējām attiecībām. Pirmkārt jau par kopēju virzību uz Eiropas Savienību. Mēs gribam arī pārrunāt vienotos muitas un robežu šķērsošanas principus. Kopš 1. janvāra, ja tu esi šķērsojis vienu Baltijas valsts robežu, tad uz pārējām iekšējām robežām tev savas kravas vairs nav jāpārdeklarē. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Man ziņo, ka no mūsu puses viss ir kārtībā. To es arī gribētu pārrunāt ar saviem kolēģiem.

— Bet tad jau Latvijai neiznāk nekādi ieņēmumi.

A.Bērziņš: — Ieņēmumi no tranzīta ir tikai netieši. Šoferi, kas brauc cauri Latvijai, apstājas, lai paēstu, viņi pērk degvielu Latvijas benzīntankos utt. Padomājiet, cik labi, ka beidzās šīs garās rindas un nogurdinošās pārbaudes.

— Man vienmēr ir sāpējusi sirds, redzot šīs drausmīgi garās rindas uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas robežas.

A.Bērziņš: — Tas uztrauc arī mani. Pagājušajā vasarā, kad mēs tikāmies Pērnavā, es ļoti nopietni pastāvēju uz to, ka mums šis lēmums ir jārealizē.

— Bet, piemēram, Ainažos mēs esam uzcēluši milzīgi lielas būves, un tagad izrādīsies, ka tās ir gandrīz vai nevajadzīgas.

A.Bērziņš: — Nu vēl mēs tā nevaram teikt. Es, protams, ceru, ka Baltijas valstis visas kopā iestāsies Eiropas Savienībā, un tad šīm būvēm būs tikai nomināla nozīme. Būtu bijis es pie varas tajā laikā, es galveno vērību būtu veltījis ārējām robežām.

— Kādi vēl jums temati ir paredzēti? Divas dienas tas jau ir diezgan ilgs laiks.

A.Bērziņš: — Nu nav jau divas dienas. Viņi ieradās tikai šodien pēcpusdienā, un vakarā mēs ejam uz Operu un skatāmies baletu. Faktiski tās sarunas mums būs tikai rītdien. Es esmu plānojis pārrunāt jautājumus par mūsu zvejnieku aizstāvību, lai pie Latvijas jūras robežas ratifikācijas tiktu ņemtas vērā mūsu zvejnieku intereses.

— Tad acīmredzot šobrīd tādi nopietni konflikti starp Baltijas valstīm neeksistē?

A.Bērziņš: — Tādi īsti nopietni konflikti mums jau nav bijuši, vienīgais laikam tas cūku karš.

— Bija arī reņģu karš.

A.Bērziņš: — Vairāk nav nekādu karu, un es ceru, ka arī nebūs. Visām Baltijas valstīm vajadzētu turēties kopā savā virzībā uz Eiropas Savienību, jo tikai kopā mēs esam stipri. Kopā mums ir tirgus, kurā dzīvo 8 miljoni cilvēku. Atsevišķi mēs katrs esam maziņi.

— Paldies, Bērziņa kungs, ka jūs esat tāds optimists. Cerēsim, ka tiksimies nākammēnes un jūs joprojām būsit valdības galva.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā