Problēmas

Par laiku no nozieguma līdz sodam

Dzintra Šubrovska, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras preses sekretāre

“Trīs stratēģijas noziedzības apkarošanā” — tāds bija nosaukums LR Ģenerālprokuratūras un ASV Tieslietu ministrijas kopīgajam semināram, kurš risinājās no 11. līdz 13. novembrim. Latvijas juristi uzklausīja gan pašmāju, gan Amerikas kolēģu pieredzi, viedokļus un praksi, kā arī diskutēja par visaktuālākajām tēmām. Arī par to, kura līdz šim apspriesta visai nedaudz, — vienošanās process par vainas atzīšanu.

Pārmērīgi ilgs laiks Latvijā paiet no brīža, kad cilvēks pastrādājis noziegumu, līdz brīdim, kad viņš saņem sodu. Ne nodarījumā cietušais, ne sabiedrība nevar būt mierā ar faktu, ka uz tiesu jāgaida mēnešiem, pat gadiem ilgi, un nereti rodas iespaids, ka taisnīgs spriedums nekad netiks pasludināts. Galu galā liela prieka no tā parasti nav arī vainīgajam – neziņa par tālāko likteni nav patīkams stāvoklis, it sevišķi tad, ja laiks līdz tiesai jāpavada nebrīvē.

Gadu no gada palielinās gan tiesās izskatāmo, gan izskatīto krimināllietu apjoms, un pamazām krājas nepadarīto darbu kalni. Tiesneši, dzirdot ieinteresēto pušu grūtās nopūtas un pārmetumus, ka uz lietas izskatīšanu jāgaida pusgads, norāda uz sējumu kaudzi, kuros simts citu lietu jau gaida savu kārtu. Neizskatīto lietu atlikums, pārrēķinot to tiesas izskatīšanai nepieciešamajā laikā, ir visai iespaidīgs: Rīgas pilsētas Centra rajonā — 14,2 mēneši, Zemgales priekšpilsētā — 10, 6 mēneši, Kurzemes priekšpilsētā — 8,2 mēneši, Rīgas apgabaltiesas pirmajā instancē — 8 mēneši.

Tas nozīmē: šodien iesniedzot Centra rajona tiesai lietas materiālus, jūs varat cerēt, ka lieta tiks nozīmēta izskatīšanai ... 1999. gada janvārī! Lieki sacīt, ka situāciju visai grūti atzīt par normālu.

Ko darīt — bezgalīgi palielināt tiesnešu skaitu? Nebūsim utopisti – diezin kādi augsti kvalificētu juristu pūļi rindā pēc šiem amatiem nestāv. Tad varbūt iet citu ceļu un ieviest metodes, kas samazinātu katras krimināllietas izmeklēšanai un izskatīšanai veltāmā laika un darba apjomu?

Ne jau tikai sabiedrības vēlme ātrāk panākt taisnīguma iestāšanos ir svarīga. Arī pats taisnības noskaidrošanas process cieš no laika zoba. Nedēļām un mēnešiem ritot, liecinieki piemirst notikušo un pierādījumu loks arvien samazinās. Epizode, kas vēl izmeklēšanas laikā cilvēkam skaidri zīmējas acu priekšā, vairākus mēnešus vēlāk, pienākot tiesas dienai, sen pagaisusi no atmiņas.

Turklāt arī apstāklis, ka lietas izskatīšana tiesā jau noteikta, vēl nenozīmē, ka izskatīšana reāli notiks. Pietiek vienam vai otram lieciniekam neierasties, lai sēde tiktu pārcelta uz vēlāku laiku, un tas var atkārtoties atkal un atkal. No jauna tiks tērēts cilvēku laiks, viņu un valsts nauda, no jauna tiks pārbaudīta cilvēku pacietība un viņu ticība, ka vainīgais saņems sodu.

Latvijas tiesvedības process ir ļoti ilgs un ļoti dārgs. Vai vienmēr ir nepieciešams iet šo garo un dārgo ceļu? ASV pieredze pierāda, ka vairumā gadījumu tas nebūt nav vajadzīgs. Pēdējos gados tikai desmitā daļa krimināllietu tikušas izskatītas pēc pilna procesa. Gandrīz 90 procenti apsūdzēto ir atzinuši savu vainu un piekrituši vienošanās procesam. Ko tas nozīmē?

Ja apsūdzētais atzīst savu vainu, viņa advokāts vienojas ar prokuroru par nozieguma kvalifikāciju — par to, tieši kādu noziegumu cilvēks pastrādājis. Viņu apspriedēs var piedalīties arī pats apsūdzētais, kas gan notiek reti. Kad vienošanās notikusi, tiesnesis nozīmē lietas izskatīšanu, kas notiek atklātā tiesas sēdē, un nosaka sodu. Taču tiesā netiek pratināti liecinieki, apsūdzētie, cietušie. Nenotiek prokuroru un advokātu divkaujas. Šajā procesā bez apsūdzētā, prokurora un advokāta var piedalīties cietušais — ja viņš pats to vēlas. Tiesnesis iepazīstas ar lietu un nosaka sodu.

Atšķirībā no pilnā procesa, kas arī Amerikā ilgst mēnešiem, šajā gadījumā no pušu vienošanās brīža līdz soda noteikšanai vidēji paiet tikai sešas nedēļas.

Vai vienošanās process nepārkāpj, neierobežo cilvēku tiesības?

Apsūdzētā tiesības? Nē, jo vienošanās par vainas atzīšanu nebūt nav obligāta, šis process tiek izmantots tikai ar paša apsūdzētā piekrišanu, bez mazākā spiediena, turklāt ir nepieciešama vainas atzīšana arī atklātā tiesas sēdē. Šo lēmumu pieņem tikai un vienīgi pats apsūdzētais. Ja viņš to nevēlas un vainu neatzīst, lietu izmeklē un iztiesā parastā kārtībā. Dzīve apliecina, ka cilvēki biežāk izvēlas šo ceļu, jo vainas atzīšana ļauj cerēt arī uz nedaudz vieglāku sodu — tiesnesis, to nosakot, ņem vērā arī apsūdzētā personību. Apsūdzētais no vienošanās var atteikties jebkurā brīdī, pat tiesā.