INFORMĀCIJA

Iet tālāk un dziļāk mūsu humanitārās zinātnes

Saulvedis Cimermanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Iznācis žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas

“Sociālās un humanitārās zinātnes” 1997. gada apvienotais 3./4. numurs

Šis vairāk nekā 20 iespiedlokšņu lielais izdevums arī šoreiz sniedz patiesi daudz jaunas zinātniskas, zinātniski praktiskas un izglītojošas informācijas. Centrālo vietu šoreiz ieņem valodniecības tēmas, kas radušās LZA 1997. gada 21. marta “Letonikas” sēdes “Atis Kronvalds un latviešu valodas bagātināšana” rezultātā, taču netrūkst arī tādas, kas risinātas “Letonikas” programmas ietvaros un saiknē ar to. Liela vērība veltīta terminoloģijas jautājumiem un datoru izmantošanai valodniecībā. Aplūkoti daži latviešu literatūras un Latvijas teātra mākslas jautājumi. Plašas sabiedrības interesi var izraisīt ekonomistu pārskati par latviešu dzīves apstākļiem mūsdienās un par tautsaimnieciskās situācijas pētījumiem Latvijā, kā arī apskati par zinātnes aktivitātēm.

LZA korespondētājlocekle Valentīna Skujiņa raksturo Ati Kronvaldu kā nelokāmu cīnītāju par latviešu valodas stāvokļa nostiprināšanu, par valodas izkopšanu un bagātināšanu, stāsta par viņa ieguldījumu jaunu vārdu darināšanā un par 19. gadsimta otrajā pusē lietotajām jaunvārdu darināšanas metodēm. Kā svarīgākās raksta tēzes minamas: 1) Kronvaldam esam pateicīgi par latviešu nacionālās apziņas stiprināšanu laikā, kad bija spēcīgas pārtautošanās tendences, par latviešu valodas tiesību sargāšanu un vārdu krājuma bagātināšanu, lai latviešu valoda varētu vispusīgi attīstīties līdzīgi citām pasaules valodām; 2) Kronvalda mudinātie tautskolotāji daudz darīja latviešu valodas bagātināšanā un attīstīšanā, bet mūsdienās tāda aktivitāte ir maz jūtama; 3) jaunu vārdu darināšana ir ciešā saiknē ar agrāk nebijušu ražošanas, kultūras un sabiedriskās dzīves parādību rašanos; 4) Kronvalds labi zināja svešvalodas un izmantoja to dotumus latvisku jaunvārdu darināšanai, tomēr pirmā vietā vienmēr turēja latviešu valodas likumsakarības un uzstājās pret svešvārdu mehānisku pārņemšanu; 5) nav jākaunās no latviešu valodas, jo tajā ir sasniedzami izglītības augstumi; 6) latviešu inteliģencei jārunā un jāraksta latviski, t.i., pareizā un tīrā latviešu valodā; 7) no Kronvalda varam mācīties ne tikai latviešu valodas mīlestību, bet arī darba tikumu un godīgumu. Raksta nobeigumā ir sniegta īsa informācija par jaunvārdu darināšanas teoriju un praksi mūsdienu Latvijā.

Filoloģijas doktore Kornēlija Pokrotniece izteikti mūsdienīgā skatījumā stāsta par Ata Kronvalda personības izaugsmi un radošo darbību, īpaši minot viņa spējas pārliecināt cilvēkus par savu patiesību un spējas iesaistīt laikabiedrus mērķtiecīgā darbībā latviešu tautas un valodas stiprināšanas labā. Viņa rīcības būtisks motīvs bijis iepriekšējo paaudžu radīto vērtību pārmantošana un lietā likšana jaunos apstākļos. Grieķu, krievu, latīņu, lietuviešu un vācu valodas zināšana, iespējamā nojausma par angļu, franču un igauņu valodu paplašinājusi Kronvalda redzesloku un pavērusi iespēju izmantot citu valodu dotumus latviešu valodas bagātināšanai, protams, stingri ievērojot latviešu valodas likumsakarības. Kronvalds cīnījies par to, lai latviešu jauniešiem skolās tiktu sniegtas pietiekamas ziņas par Latviju un latviešu valodu, nešaubījies par latviešu valodas un tautas ilgu pastāvēšanu. Viņš kā tautas vienības sludinātājs bijis viens no pirmajiem, kas latvieša jēdzienā ietvēris latgaliešus jeb vitebskiešus (Vitebskas guberņas Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķos dzīvojošos latviešus — S.C. ) un skaidri pateicis, ka arī tie ir latvieši un ka mūs vieno viss latviskais. Visnotaļ ievērošanas cienīgi skan doktores raksta beigu daļa: “Būdams liels patriots, Kronvalds nekad nav noniecinājis citas valodas. Tieši otrādi — uzsvērdams, ka latviešu tautas izglītības un civilizācijas interešu veicināšanai nav labāka līdzekļa par latviešu valodu, Kronvalds atzīst, ka vācu, krievu un arī citas valodas jāprot katram, kas grib sasniegt izglītības augstākas pakāpes... Kronvaldam patriotisks bija it viss, kas noderīgs latviešu tautai. Un valodu zināšanas bija noderīgas.”

LZA korespondētājlocekle Daina Nītiņa ļoti īsi un viennozīmīgi izceļ tās Kronvalda darbības iezīmes, kuras ir visai svarīgas arī mūsdienu kultūras un sabiedrisko darbinieku rīcībai. Valodnieces domas sniedzu sekošā redakcijā: 1) Kronvalds darbojās saiknē ar tā laika Eiropas tautu atmodas procesiem un viņa cīņas līdzeklis bija latviešu valoda; 2) Kronvalda centieni saglabāt latviešu tautu un valodu ir svarīgi mūsdienās, kad starptautiskā līmenī tiek paustas domas par to, ka tuvākajos 100 gados izzudīs 75–90% no pašreizējiem dialektiem un valodām; 3) Kronvalds rūpējās par latviešu valodas savdabību saglabāšanu citvalodu tekstu tulkojumos; 4) kārklu vācieši un pārējie kārklu cittautieši ir latviešiem un latviešu valodai bīstama tendence; 5) latviešiem jāmācās svešvalodas, lai gūtu izglītību un būtu vajadzīgi savai tautai, jo citai tautai viņi nav vajadzīgi; 6) izglītībai jākalpo nācijas uzplaukumam, izglītotiem ļaudīm, kas guvuši izglītību citās valodās, jāsarunājas un jāraksta izkoptā dzimtajā valodā; 7) modernajā laikmetā nevar apmierināties tikai ar valodas pagātnes bagātībām un sasniegumiem, reizē ar izglītību ir jāiet uz priekšu arī valodā, jāizkopj rakstu un izglītoto ļaužu valoda; 8) latviešu valoda, kas kādu laiku ir bijusi novārtā, ir bagāta un auglīga, atvērta un gatava attīstībai; 9) kultūras tautas dziļi un nopietni nododas tēvu valodas studijām; 10) ja atceramies Kronvaldu kā patriotu un cienām viņa devumu, tad mums ir jānes atbildība par latviešu tautas un valodas nākotni, par latviešu valodas pilnasinīgu dzīvi un dzīvīgumu.

Filozofijas doktore Ella Buceniece raksta par dzimtenes, dzimtās valodas un savas tautas mīlestības izpausmēm Ata Kronvalda domās un darbos.

Filoloģijas doktore Dzintra Paegle raksturo Ati Kronvaldu kā visneatlaidīgāko 19. gadsimta otrās puses cīnītāju par latviešu valodu skolā, par to, lai latviešu valoda būtu mācībpriekšmets un lai tajā mācītu arī pārējos priekšmetus. Viņa pārliecinoši attēlo nolaidīgo attieksmi pret latviešu valodu mūsdienu Latvijas mācību iestādēs un visā valstī, parāda virzienus, kuros jāstrādā, lai uzlabotu stāvokli.

Filoloģijas doktore Maija Baltiņa uzdod daudzus jautājumus par to, kāda ir Ata Kronvalda un citu jaunlatviešu valodnieciskās un kultūras darbības izzināšanas jēga mūsdienās un ar to mudina pārrunāt dažādas ar valodu un kultūru saistītas problēmas. Viņa pati tādai izzināšanai saskata trīs apsvērumus: 1) “apgūt jaunlatviešu atstāto mantojumu valodas izpētē, bet pārvarot vienu otru stereotipu, jo pašu jaunlatviešu ieskicētajās valodas pētniecības kontūrās redzams, ka tās tiecas pāri šauri nospraustiem, nemaināmiem ietvariem ” (izcēlums mans — S.C. ); 2) “izprast un sajust jaunlatviešu radītos impulsus un atrast tiem vietu šodienas kultūrā”. 3) “atrast iespēju ar atjauninātu skatu iedziļināties jaunlatviešu atstātajā mantojumā un turpināt vairākkārt latviešu valodniecībā aizsāktos pētījumus par jautājumu — valoda un tās gars...”

LZA īstenā locekle Aina Blinkena augsti vērtē Ata Kronvalda paliekošo devumu latviešu valodas izkopšanā un attīstīšanā, kā arī sabiedriskās, it īpaši nacionālās domas virzīšanā. Kā raksta būtiskākās atziņas minēšu šādas: 1) Kronvalda interese par latviešu valodu ir cieši saistāma ar valodniecības uzplaukumu Eiropā 19. gadsimta sākumā, ar intereses pieaugumu par senajām indoeiropiešu valodām un ar latviešu atmodas darbinieku informētību par norisēm Eiropā; 2) Kronvaldam bija nepieņemami A. Bīlenšteina un citu vācu autoru spriedumi par latviešiem kā neizglītotu ļaužu kopu, kurai nav nacionālas perspektīves; 3) Kronvalds uzskatīja, ka tauta ir dzīva tik ilgi, kamēr dzīvo tās valoda; valoda attīstās un tās galarezultātam ir jābūt vienotas sarunu un rakstu valodas izveidošanai; 4) pēc Kronvalda domām, latviešu skolai jābūt tādai, kurā bērniem ieaudzina mīlestību pret savu tēvu zemi, tās vēsturi un valodu, un māca tās pazīt; 5) Kronvalds centās pārliecināt savus laika biedrus par latviešu valodas vērtībām, tās dziļajām saknēm, izaugsmes iespējām un nekļūdījās; 6) mūsdienu Latvijā daudzi latviešu valodas lietotāji neapzinās tās lielo vērtību, atļaujas lietot valodu necienīgi, piesārņojot ar nevajadzīgiem aizguvumiem un vulgārismiem. Šajos akadēmiķes vērtējumos vajadzētu ieklausīties ikvienam Latvijas iedzīvotājam, bet jo īpaši izglītības, kultūras, valsts un zinātnes darbiniekiem.

Habilitētā filoloģijas doktore Elga Kagaine skaidro, kā latviešu valodas Ziemeļrietumvidzemes izloksnēs mainās no igauņu un lībiešu valodām pārņemto vārdu jēdzieniskais saturs un lietošana. Šis pētniecības virziens ir nozīmīgs minēto etnosu kultūras sakaru procesa un etniskās vēstures jautājumu izzināšanai.

Vēl Elga Kagaine atkārtoti raksta par Ziemeļvidzemes izlokšņu vārdu ķereži un ceri (no laukakmeņiem krauta pirts un rijas krāsns sastāvdaļa — S.C. ) sakaru un uzsver, ka šo un citu vārdu “paralēlais lietojums Ziemeļvidzemes pierobežas izloksnēs atklāj savstarpējos, gadsimtiem ilgos sakarus un ietekmju procesus, kas ir risinājušies starp baltu un Baltijas somu valodām, un kārtējo reizi norāda uz nepieciešamību pētīt šos sakaru jautājumus abpusēji, t.i., no baltistu un somugristu viedokļa.” Šī būtiskā atziņa ievērojama visiem, kas skaidro etnosu divpusējos un daudzpusējos sakarus un etniskās vēstures problēmas.

Filoloģijas doktors Agris Timuška stāsta par izlokšņu vārdu salīdzināšanas metodēm un tās iespējām dažādās valodniecības jomās.

Valodniece Asnate Baņģiere runā par fonētiskajām izmaiņām, kas notikušas latviešu valodas vidusdialekta zemgaliskajā Vilces izloksnē laikā no 1932. līdz 1996. gadam, bet valodniece Evija Liparte iepazīstina ar dažām savdabībām Kurzemes lībiskajā Engures izloksnē.

Filoloģijas doktore Ilga Jansone publicē latviešu valodas izloksnēs lietotos tulznu un varžacu daudzos nosaukumus. To izplatība parāda atsevišķu novadu savdabības, kas pieļauj meklējumus latviešu un lībiešu etniskās vēstures un kultūras sakaru vēstures jautājumu skaidrošanā. Publicētie nosaukumi parāda Austrumlatviju kā zonu ar slāviskām ietekmēm, Rietumlatviju — ar ģermāniskām. Savdabīgo, it īpaši tā saukto “apšaubāmo” nosaukumu izplatība mudina meklēt izskaidrojumu iedzīvotāju etniskajā sastāvā un migrācijā.

Valodniece Sarmīte Lagzdiņa no atkarību gramatikas skatījuma aplūko vienkārša teikuma uzbūvi un atsevišķu teikuma locekļu lomu tajā.

Sanktpēterburgas Valsts universitātes valodnieks Aleksejs Andronovs izsaka pārdomas par to, kā cittautiešiem, kuri mācās latviešu valodu, atvieglot latviešu valodas darbības vārdu locīšanas sistēmas apguvi.

Datorzinību speciāliste Inguna Greitāne stāsta par mašīntulkošanas sistēmas LATRA izveidošanas pamatprincipiem. Sistēma paredzēta biržu informācijas tulkošanai no latviešu valodas angļu valodā. Rakstā atrodamas arī īsas ziņas par mašīntulkošanas sistēmu attīstību.

Datorzinību speciālisti Rudīte Čevere, Juris Borzovs un Marija Lučkina iepazīstina ar datora izmantošanas iespējām terminu izstrādē un terminu vārdnīcu veidošanā.

Valodniece Regīna Kvašīte publicē iestāžu, uzņēmumu, sabiedrisko organizāciju darbiniekiem un citu jomu praktiķiem nozīmīgu rakstu par lietišķajos tekstos lietojamo terminu veidošanas principiem un paņēmieniem, par viennozīmīgu terminu lietošanas nepieciešamību un citiem lietvedības jautājumiem. Viens no būtiskākajiem terminoloģijas jautājumiem mūsdienu Latvijā ir latvisko jeb pašvalodas un starptautisko (aizgūto) vārdu lietošana. Pēdējie dažādos tekstos nereti virknēti tādā saiknē un daudzumā, ka ļoti apgrūtina izteikto domu uztveršanu.

Inženiera Jura Pommera rosinošajā rakstā par spēkratu terminu veidošanu latviešu valodā īsi stāstīts par šīs terminoloģijas vēsturi un par vārdu darināšanas metodēm Latvijā. Izteikti šādi priekšlikumi: 1) mūsdienu apstākļos ir ļoti nepieciešama spēkratu četrvalodu (latviešu–angļu–vācu–krievu) terminu vārdnīca (terminoloģijas komisija tādu ir sagatavojusi, bet nav varējusi izdot); 2) Latvijas un ārzemju latviešu terminologiem jāvienojas par vienotu latviešu tehnisko terminoloģiju un par vārdu vienotu rakstību; 3) pietiekami nezinošu cilvēku sagatavotas un izdotas tehnisko terminu vārdnīcas var novest pie tādām nelabvēlīgām sekām, kādu labošanai būs vajadzīgs vairāk laika un spēka, nekā šobrīd nepieciešams jaunu, labu terminu un it īpaši — pārdomātu terminu sistēmas radīšanai; 4) terminoloģijas darbā svarīgākā nozīme patlaban ir likumu sakārtošanai un ievērošanai; 5) vārdnīcas Latvijā izdodamas tikai pēc apstiprināšanas LZA Terminoloģijas komisijā.

Ģeogrāfijas maģistre Ineta Grīne apraksta LU Ģeogrāfijas un zemes zinību fakultātē sagatavoto latviešu–angļu–vācu–krievu ilustrēto ģeomorfoloģijas terminu vārdnīcu, kas būs izmantojama augstākajās un vidējās mācību iestādēs un dažādu nozaru ikdienas darbā.

Habilitētais filoloģijas doktors Vitolds Valeinis pievēršas latviešu literatūras teorijas jautājumiem, kuri skaidroti Otrā pasaules kara gados, un uzsver, ka šī aktivitāte bija gatavojusies jau trīsdesmitajos gados, bet to apturēja līdz ar padomju varas nodibināšanu 1940. gadā. Padomju varas pirmā gada un Otrā pasaules kara norises izvirzīja jautājumus par latviešu nācijas turpmākajiem litkeņiem un pat par tās pastāvēšanu. Tādēļ inteliģence izjuta nepieciešamību pievērsties literatūras un mākslas teorijas jautājumiem, saistot tos ar nacionālo problemātiku. Autors skaidro saikni starp dažādām vērtību grupām, īpaši uzsverot nacionālo vērtību nozīmi nācijas saglabāšanā. Minēti arī to gadu uzskati par literatūras un mākslas parādību tipoloģizēšanu un datēšanu, par literatūras un mākslas kritikas metodēm un citu. Raksts mudina paplašināt un padziļināt 40. gadu pirmajā pusē noritējušo literatūras procesu izzināšanu.

LZA īstenā locekle Vera Vāvere turpina risināt tēmu par latviešu un krievu literātu sadarbību un savstarpējām interesēm XIX/XX gadsimta mijā. Viņa sniedz daudzpusīgu izziņas materiālu un mudina veikt padziļinātus pētījumus par laikposmu, kurā latviešu XX gadsimta kultūra veidojās ciešā saiknē ar pasaules literatūru. Tajā paliekošu ieguldījumu deva arī krievu rakstnieki.

Habilitētā mākslas zinātņu doktore Līvija Akurātere sniedz līdz šim novārtā atstātas ziņas par Rīgas pilsētas vācu teātra darbību XIX gadsimta 60.–80. gados. Viņa raksturo Rīgu kā pilsētu ar dziļām teātra mākslas tradīcijām, kura uztvēra Eiropas teātra mākslas strāvojumus un labvēlīgi ietekmēja Igaunijas teātra attīstību. Rakstā lasāma īsa informācija par Rīgas latviešu un krievu teātriem. Tomēr galvenā uzmanība ir veltīta vācu teātra darbības virzieniem, repertuāram un radošajam kolektīvam, tajā skaitā režisoriem un aktieriem, kas ieradušies Rīgā no dažādām Vācijas pilsētām. Autore noraida latviešu teātra vēsturnieka Kārļa Kundziņa pārsteidzīgos un virspusējos Rīgas vācu teātra vērtējumus un izskaidro, kāpēc šī teātra darbības analīzei nav pievērsta pelnītā uzmanība. Teātra radošā darbība un apmeklētāju sastāva izmaiņas rakstā skatītas saiknē ar 60.–80. gadu sociālās un kultūras dzīves procesiem.

Teātra mākslas pētniece Arno Jundze stāsta par pirmajām somu autoru lugām (A. Jerviluoma “Ziemeļnieki”, A. Jernfelta “Titus — Jeruzālemes dedzinātājs” un A. Kivi “Nummi kurpnieki”), kuras 1921.–1923. gadā iestudēja Rīgā Nacionālajā teātrī, pēc tam arī Liepājas Jaunajā teātrī un Valmieras Drāmas teātrī. Šiem iestudējumiem vajadzēja stiprināt Latvijas un Somijas kā jaunu neatkarīgu valstu kultūras sakarus. Diemžēl teātra jomā iniciatīva apsīka. Rakstā apkopotas ziņas par uzvedumu režisoriem, aktieriem, somu lugu tulkotājiem. Samērā plaši atspoguļotas Latvijas presē publicētajās recenzijās izteiktās domas.

Habilitētais ekonomikas doktors Andris Sproģis vērtē LZA Ekonomikas institūta, Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta, Latvijas Statistikas institūta un dažu citu pētniecības iestāžu ekonomistu un juristu devumu 1996. gadā. Darbs noritējis Latvijas Zinātnes padomes finansētu 25 projektu (grantu) un 3 programmu ietvaros. Autors min galvenās atziņas, kas gūtas katra zinātnieku kolektīva darbā, īpašu uzmanību veltot Latvijas tautsaimniecības neapskaužamajam stāvoklim, iedzīvotāju masu grimšanai nabadzībā, etnosa izmiršanas tendencēm un citām Latvijas saimnieciskās, sociālās un sabiedriskās dzīves nebūšanām. Sniegti lietišķi priekšlikumi negatīvo parādību novēršanai, vienlaikus norādot gandrīz 100 publikācijas, kurās par aplūkotajiem jautājumiem izlasāmas plašākas ziņas. A. Sproģa apskatu vajadzētu rūpīgi izanalizēt visās valsts likumdošanas, pārvaldes, tautsaimniecības un sociālās dzīves orgnaizēšanas un pārzināšanas institūcijās.

Ekonomikas doktore Ausma Cīce mudina pievērsties visai sarežģītās bezdarba problēmas vispusīgai analīzei. No viņas teiktā izriet, ka zinātniekiem un publicistiem nepieciešama precīza attieksme pret pētījumu pirmavotiem un citu pētnieku izteiktajām atziņām. Pavirša attieksme pret avotiem un literatūru ir viena no daudzām mūsdienu Latvijas humanitāro publikāciju nelaimēm.

Visai saturīgs, valsts tautsaimnieciskajai un demogrāfiskajai politikai rosinošs ir LZA īstenā locekļa Oļģerta Krastiņa un viņa kolēģu ekonomistu Vladimira Daneiko, Anitas Švarckopfas un Intas Vasaraudzes raksts “Latviešu dzīves apstākļi Latvijā”. Autori astoņos aspektos (sociālais stāvoklis darbā, nodarbinātība un bezdarbs, materiālā labklājība, mājokļa (dzīvokļa, mājas) apstākļi, izglītība, veselība un pašsajūta, likumpārkāpumi, demogrāfiskā vitalitāte) analizē plašu statistikas materiālu, salīdzina latviešu, krievu un reizumis arī citu etnosu stāvokli Latvijā. Kaut arī publikācija ir tikai pirmais plašākais mēģinājums skatīt cilvēku dzīves apstākļus etniskā plāksnē, tas tomēr sniedz paliekošas vērtības visiem, kas interesējas par tautību dzīves līmeni un kārto dažādu etnosu saskarsmes jautājumus. Raksts viennozīmīgi mudina tālākiem kompleksiem pētījumiem un apstākļu skaidrojumiem. Īpašu uzmanību gribu pievērst autoru trīs vispārinājumiem. 1) “Superliberālā valdības politika, kas veicina sabiedrības tālāku noslāņošanos saujiņā jaunbagātnieku un trūcīgā tautas pamatmasā, vēl tālāk saasinās demogrāfisko krīzi un apdraudēs latviešu tautas izdzīvošanu vispār.” 2) “Ņemot vērā Latvijas īpatnējo etnodemogrāfisko sastāvu, pamattautības iedzīvotāju mazo īpatsvaru un dažādu politisko spēku cenšanos nacionālās problēmas izmantot savās interesēs, tiklab statistikai, kā arī zinātniekiem jānodrošina objektīvi dati par Latvijā plašāk pārstāvēto tautību dzīves apstākļu īpatnībām” (izcēlums mans — S.C. ). 3) “Saimnieciskā krīze un nepieļaujami straujā sabiedrības noslāņošanās skar visas Latvijā dzīvojošās tautības ar dažādu intensitāti atsevišķos aspektos. Tādēļ arī visas tautības pārdzīvo demogrāfisko krīzi, mirstībai pārsniedzot dzimstību. Dzimstība straujāk samazinājusies krieviem, mirstība straujāk pieaugusi latviešiem.”

Ekonomists Nikolajs Sprancmanis sniedz lietišķus priekšlikumus Latvijas dzelzceļa saimniecības sakārtošanai un dažādu aprēķinu izdarīšanai.

Kultūrvēsturiski nozīmīga ir žurnāla iedaļa “Akadēmijas locekļu korespondence”.

LZA goda loceklis arhitekts Vaidelotis Apsītis nodod lasītāju rīcībā plašākām sabiedrības aprindām nezināmus faktus par 1958. gadā uzbūvētās Zinātņu akadēmijas augstceltnes tapšanas kopsakarībām, par projektētājiem un celtniekiem, īpaši minot kvalificētākos būvstrādniekus un māksliniekus. Sniegtas interesantas ziņas par Rīgā 1889. gadā dzimušās plaši pazīstamās tēlnieces Veras Muhinas dzimtu, uz kurai piederējušās zemes būvēta Zinātņu akadēmijas ēka. Stāstīts arī par Muhinu un viņu partneru 1818. gadā ierīkoto tirdzniecības kompleksu — “Krievu tirgotāju sētu”, kura kā krievu klasicisma stilā veidots ansamblis bija iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Diemžēl sētu nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunajai augstceltnei.

LZA īstenais loceklis Jānis Stradiņš paplašina V. Apsīša skarto jautājumu loku un pauž savas domas par Latvijas zinātnes vēsturi un perspektīvēm. Viņš stāsta par politizēto kņadu, kāda bija radīta ap sākotnēji iecerēto “Kolhoznieku namu”, par tā izmantošanas nolūkiem, tiem pakļauto ēkas plānojumu un iekārtojumu. Seko viela par to, kā ēka nonāca Zinātņu akadēmijas rīcībā, kā to izmantoja 60.–80. gados un kas augstceltnē notiek pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Norādīta sabiedrības attieksme pret būvi tās izmantošanas dažādos posmos. Autors izsvērti nosauc gan paliekošās pozitīvās zinātnes un kultūras vērtības, kas radītas augstceltnē, gan arī tās negatīvās norises, kas nedara godu šai būvei. Ieskicēts jautājums par sabiedrības attieksmi pret Zinātņu akadēmiju un tās ēku, par pārmaiņām, kas akadēmijā un tās mītnē notikušas deviņdesmitajos gados. Nopietni pārrunājams ir J. Stradiņa izvirzītais jautājums par to, kāda bija Zinātņu akadēmijas loma latviešu kultūras vēstures izzināšanā un nacionālās apziņas uzturēšanā padomju režīma gados. Akadēmijā strādāja labi sagatavoti arheologi, etnogrāfi, folkloristi, literatūras un mākslas zinātnieki, zinātnes vēsturnieki, kuru zinātniskās un populārzinātniskās publikācijas bija visai pieprasītas, viņu zinātniskās un darba atskaites konferences Rīgā un rajonos kupli apmeklētas. Arheologi, etnogrāfi, folkloristi un valodnieki bija tie, kas jau 50. gados pievērsās latviešu etniskās vēstures jautājumu risināšanai. 1977. gadā Rīgā notika pirmā starptautiskā zinātniskā konference par baltu etniskās vēstures problēmām. Tai sekoja citas kupli apmeklētas starptautiskas konferences un nopietni sagatavotas publikācijas. Minēto nozaru zinātnieki vāca materiālus, referēja konferencēs un rakstīja grāmatās par lībiešiem tajos gados, kad Latvijas varas iestādes viņus neatzina par patstāvīgu etnosu un varas gaiteņos skaitījās nepieklājīgi runāt par lībiešiem. Šo nozaru darbību pastāvīgi uzmanīja. Tāpēc tās nebija brīvas no zināmām nodevām režīmam un ar to vajadzēja rēķināties nozaru pastāvēšanas labad. Ievērību pelna akadēmiķa paustās atziņas par augstceltnes izmantošanu nākotnē, par tās saikni ar humanitāro institūtu pastāvēšanu, par letonikas nacionālā centra izveidošanu Zinātņu akadēmijas paspārnē. Viņš stāsta arī par tām iestrādēm, kas varētu nodrošināt letonikas centra sekmīgu darbību.

Žurnālā atrodamas bagātas ziņas par zinātnes dzīves norisēm.

Vispirms publicējam plašas informācijas par divām LZA “Letonikas” sēdēm: 1) “Kronvaldu Atis un latviešu valoda”, 2) “Jaunāko pētījumu rezultāti Rīgas senvēsturē”. Tajās izlasāms par sēžu saturu un virzību, tāpat arī viss pārrunās teiktais, tajā skaitā strīdīgais un ierosinātais.

LZA goda loceklis Jānis Graudonis jau savlaicīgi stāsta par arheologu gatavoto grāmatu “Latvijas senākā vēsture”, kas aptvers laikposmu no cilvēku ienākšanas Latvijas teritorijā līdz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša norisēm. Darbs būs nozīmīgs izziņas avots ikvienam, kas interesējas par Latvijas vēsturi, arī mācību līdzeklis visu līmeņu skolām. Lasītāji tajā atradīs pārskatu par arheoloģijas attīstību un avotiem Latvijā, par iedzīvotāju saimniecisko darbību, sabiedriskajām attiecībām, materiālo un garīgo kultūru, tajā skaitā par tautas mākslu. Plaši būs aplūkoti iedzīvotāju sastāva veidošanās un dažādu etnosu kultūras sakaru jautājumi.

LZA īstenā locekle Maija Kūle stāsta par Starptautiskās Zinātņu akadēmiju apvienības 71. ģenerālo asambleju Jeruzalemē 1997. gada 14.–22. jūnijā, kuras laikā Latvijas Zinātņu akadēmiju uzņēma par šīs autoritatīvās starptautiskās organizācijas pilntiesīgu biedru. Apvienībā iekļaujas dažādu zemju zinātņu akadēmiju humanitāro pētījumu veicēji. Informācijā stāstīts par apvienības sastāvu, uzņemšanas procedūru un darbības virzieniem. Īpaša uzmanība veltīta augstajām prasībām pret izstrādājamiem darbiem. Lasām arī par labo novērtējumu, kuru uzņemšanas gaitā saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmija. Izteikta doma, ka Baltijas valstu Zinātņu akadēmijas apvienībā varētu startēt ar topošo “Baltonikas” programmu.

Mākslas vēsturniece Kristiāna Ābele raksta par Latvijas un Lietuvas mākslas vēsturnieku devumu Otrajā Baltijas studiju Eiropas konferencē, kas notika Viļņā 1997. gada 20.–23. augustā. Ievērību pelna autores ierosinājumi pētījumu un līdzīgu konferenču organizēšanai mākslas jautājumos: 1) īpašas starptautiskas konferences tēma varētu būt seno mākslas laikmetu mijas izzināšana, 2) zināšanas par pagātni izrādījušās visai noderīgas, lai orientētos 20. gadsimta beigu mākslas kritikas un sabiedriskās domas izpausmēs, 3) nepieciešami rūpīgi salīdzinoši pētījumi, 4) vajadzīgi teorētiski augstvērtīgi mākslas kopainas skaidrojumi, 5) pienācis laiks sniegt padomju gadu mantojuma apzinājumus un izvērtējumus.

Filoloģijas doktori Anna Stafecka un Agris Timuška atreferē otrā Starptautiskā dialektologu un ģeolingvistu kongresa gaitu un saturu. Kongress strādāja Amsterdamā no 1997. gada 28. jūlija līdz 1. augustam. Tas parādīja, ka dialektoloģija kā starpdisciplināra zinātnes nozare attīstās un pilnveidojas visā pasaulē, pieaug tās zinātniski praktiskā loma. Diemžēl Latvijā, pretēji pasaules zinātnes tendencēm, tā pakāpeniski tiek nobīdīta otrajā plānā.

LZA korespondētājlocekle Valentīna Skujiņa atceras terminologu un valodnieku 11. simpoziju, kurš strādāja Kopenhāgenā no 1997. gada 18. līdz 22. augustam un apsprieda speciālā (nozaru) lietojuma valodas problēmas. Īpaši nozīmīgas ir pārstāstītās atziņas par zinātnes un sabiedrības saiknēm, par citu valstu un tautu kultūras savdabīguma sapratni, par valstu un tautu sadarbības atvieglošanu ar zinātnes palīdzību, par grieķu un latīņu valodas vārdu sakņu izmantošanu starptautiskajā terminoloģijā, par terminoloģijas pamatu kā īpaša mācību priekšmeta iekļaušanu augstskolu programmās.

Filoloģijas doktores Sarmas Kļaviņas pārskatā par Artura Ozola piemiņas konferenci nosauktas tradicionālās un mūsdienīgās metodes, kuras izmanto valodas attīstības problēmu skaidrošanā.

ASV profesors Indriķis Šterns sveic arheologu Andri Cauni 60 gadu jubilejā un stāsta par viņa radošo darbību Rīhas senvēstures izzināšanā un kultūras vērtību popularizēšanā.

Informatīvo daļu un žurnālu noslēdz plaša Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas zinātnes dzīves hronika, kurā iekļautas 1997. gada janvāra — jūnija norises. LZA sēdes, zinātniskās konferences, starptautiskā sadarbība, jaunu grāmatu izdošana, lēmumu par zinātnes attīstīšanu pieņemšana, pētniecības institūtu un augstskolu organizētie zinātniskie pasākumi un daudz kas cits.

Žurnāla jaunais numurs būs noderīgs dažādu nozaru speciālistiem, sabiedriskajiem un valsts darbiniekiem, mācību iestāžu pasniedzējiem un studentiem, visiem, kas interesējas par latviešu valodu, kultūru, dzīves apstākļiem un citu. Ikviens tajā atradīs sev vajadzīgas ziņas un lietišķus priekšlikumus dažādu jautājumu skaidrošanai un risināšanai.