INTERVIJAS. SARUNAS

Starp kūti un gaļas galdu

Jāzeps Rimeicāns, Valsts Veterinārā dienesta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Uzklausījām viedokļus, ņēmām vērā ieteikumus, apspriedām projektu no visām pusēm, līdz 1996. gada 17. jūlijā VVD apstiprināja noteikumus "Veterinārsanitārās un sanitāri higiēniskās prasības mazjaudas kautuvēm", kuriem bija paredzēts arī stāties spēkā. Taču dažādu sabiedrības viedokļu dēļ, kuru pamatā bija arī liela neizpratne šajos jautājumos, gan arī tas, ka kautuvju skaits tajā brīdī patiesi varēja būt nepietiekams, noteikumu stāšanās spēkā tika atlikta līdz 1997. gada 1. janvārim. Šajā laikā mēs izskaidrojām cilvēkiem situāciju vietējā, Baltijas un arī Eiropas tirgū, apmācījām kāvējus, strādājām pie stingrās uzskaites veidlapu sagatavošanas, kautuvju apsekošanas un sertifikātu jeb atļauju izsniegšanas. Pienāca 1996. gada beigas, un 30. decembrī Ministru kabinets neapstiprināja "Veterināros noteikumus dzīvnieku kaušanas un kautproduktu ieguvei mazjaudas kautuvēs" (darbs pie šo noteikumu projekta un ieinteresēto pušu viedokļu uzklausīšana turpinājās visu iepriekšējo gadu). Ministru kabinets apstiprināja pagaidu noteikumus, kas noteica obligātu liellopu kaušanu kautuvēs, bet pieļāva cūku kaušanu savām vai atklātā tirgus (kur ir veterinārā pārbaude)vajadzībām uz vietas savā zemnieku vai piemājas saimniecībā. Šis pārejas laiks tika noteikts līdz 1998. gada 1. janvārim.

Baltijas valstu veterinārie speciālisti 1997. gada 8. janvārī satikās Palangā, lai apspriestu Baltijas valstu brīvās tirdzniecības ar lauksaimniecības precēm dažādos aspektus. Tika parakstīts vienošanās protokols, kurā gan Lietuva, gan Igaunija stingri garantē, ka Baltijas tirgū no viņu valstīm neieplūdīs gaļa, kas ir kauta mājas apstākļos. Jau vairākus gadus šo jautājumu sakārtošanā mēs velkamies pakaļ Igaunijai un Lietuvai, jo Lietuvā jau 1995. gadā, bet Igaunijā 1996. gadā (ar atļauju mājās kaut cūkas līdz 1997. gadam) aizliedza tirgot lopus, kas kauti nesertificētās kautuvēs.

Nu ir pienācis janvāris, un formāli ir stājušās spēkā prasības visus lopus, kuru gaļa un citi produkti tiks izmantoti ārpus savas saimniecības, radu un draugu loka, kaut tikai sertificētās kautuvēs. No pirmajām sarunām par to, ka šādi noteikumi būs un ka tiem jebkurā gadījumā būs spēkā jāstājas, ir pagājuši pilni trīs gadi. Taču atkal mēs sastopamies ar pretestību.

— Kas ir tie sabiedrības slāņi, kuri ir pret noteikumu ieviešanu?

— Ir divas vēstules valdībai, Ministru prezidentam Guntaram Krastam — no Saeimas "Tēvzemei un brīvībai"/ LNNK frakcijas un Latvijas Zemnieku federācijas. Protams, viedokļi tiek izteikti arī presē. Piemēram, ka ir milzīgi lieli attālumi starp kautuvēm un to skaits katrā rajonā ir nepietiekams, ka zemniekiem kautuvju pakalpojumi ir pārāk dārgi, ka kautuvju veterinārais stāvoklis lielākoties nav atbilsošs ES prasībām, un — arī, ka līdz šim vēl (LZF) rīcībā nav informācijas, ka kāds Latvijā būtu saindējies ar mājas apstākļos kautu dzīvnieku gaļu vai to produkciju.

— Ja jūs salīdzināt visu šo četru "pretviļņu" argumentus, vai tajos ir būtiskas atšķirības?

— Praktiski ne. Neraugoties arī uz to, ka VVD un lauku uzņēmēji ir veikuši ļoti lielu darbu, lai sagatavotos noteikumu ieviešanas brīdim un varētu turpināt strādāt pēc jaunajiem spēles notiekumiem. Pagājušā gada janvārī Latvijā bija apmēram 200 sertificētas kautuves,— gada laikā to skaits ir uz pusi palielinājies. To daudzums līdz pagājušā gada decembrim sasniedza 322, bet 19 kautuvēm atļaujas esam dažādu iemeslu dēļ anulējuši, jo apmēram 15 procentiem kautuvju bija izsniegtas tikai pagaidu atļaujas. Sakārtot mūsu sistēmu palīdzēja arī pagājušajā gadā ieviestās stingrās uzskaites veidlapas, kas skaidri parāda pagasta veterinārārsta darbību.

— Cik mazjaudas kautuves Latvijā atbilst ES prasībām?

— Līdz ES mums vēl augt un augt. Pašlaik Baltijas tirgus malai pāri skatu mest varētu kādas 4 — 8 mazjaudas kautuves. Taču, ja runājam par piena uzņēmumiem, pieteikumus produkcijas eksportam uz ES mums iesniedza 17 uzņēmumi, taču reāli eksportēt varēs tikai 6 uzņēmumi. Gluži tāpat ir ar kautuvēm. Mēs pašlaik orientējamies pārsvarā uz vietējo tirgu — Baltiju, arī uz tirgu Austrumos. Un šīm vajadzībām Latvijā strādāt var vairāk nekā 300 sertificētas mazjaudas kautuves. Taču jau minētās 4 — 8 ir tādas, kuras ir perspektīvas un kurām jau šobrīd tikai kāda nieka pietrūkst, lai atbilstu ES direktīvām. Runājot par pārējām, ir neliela grupa kautuvju, kuras ir pietiekami augstā līmenī, piemēram, Ādažos, Ulbrokā, Liepājas rajonā. Laba līmeņa mazjaudas kautuves ir tajās vietās, kur ir arī gaļas pārstrādes cehi. Latvijā ir 151 gaļas pārstrādes cehs, tātad — uz 2 kautuvēm ir viens neliels pārstrādes cehs, un apmēram 10 gadījumos kautuvei un ceham ir viens un tas pats īpašnieks. Taču mēs vēl neesam apkopojuši decembra datus, tā ka kautuvju skaits jau šobrīd varētu būt lielāks nekā 303, jo uzņēmēji sparīgi tās arī būvē. Domājot par priekšā stāvošo konkurenci un tirgus nosacījumiem.

Diemžēl daudzi uzņēmēji, neticot, ka prasības būt tik konsekventas, kādām cilvēki bija gatavojušies, arī beigu darbus kautuvēs ir atstājuši novārtā. To var saprast — kādēļ ieguldīt naudu tur, bez kā arī kādu laiku vēl varēs iztikt? Labāk iesēt 5 hektārus kviešu... Un šāda loģika ir saprotama, tikai — tas jau ir solis atpakaļ Latvijas sakārtošanā un arī ceļā uz Eiropas Savienību. Un tie uzņēmēji, kuri ir ieguldījuši līdzekļus kautuves uzbūvēšanā, jūtas nedaudz apkrāpti. Viņus ļoti labi var saprast. Tādēļ atkārtota pārejas laika pagarināšana un atkārtota noteikumu ieviešanas atcelšana diezin vai stiprinās uzticību valdībai.

— Ir dzirdēts arguments, ka Latvijā ir daži rajoni, kuros ir tikai viena vai divas kautuves un zemniekam savs cūcis uz turieni jāved gandrīz 60 kilometrus. Šādu argumentu izsaka Zemnieku federācija, konkrēti minot Daugavpili. Vai tā ir?

— Mazākais kautuvju skaits, kas ir kādā Latvijas rajonā, ir trīs. No 3 līdz 5 kautuvēm ir Rēzeknē, Krāslavā, Valkā un Balvos. Tie ir mūsu vājākie punkti, taču, ja skatāmies uz kartes, attālums varētu būt līdz 25 kilometriem. Ventspils rajonā ir 7 kautuves, bet tas ir šaurs un garš rajons, un arī te attālums varētu būt līdz 15 kilometriem. Savukārt Bauskas rajonā ir 20 kautuves, daudz ir arī Jelgavas rajonā. Jāatceras, ka paralēli mazjaudas kautuvēm darbojas arī lieljaudas uzņēmumi. Taču — reiz mums ir jāsāk sistēmu sakārtot. Īpaši ja izsakām vēlmi iestāties ES.

Neviens nepiemin to, ka pagājušajā gadā esam apmācījuši darbam kautuvēs 1008 cilvēkus. Tātad ir radītas vairāk nekā 1000 darbavietas. Un arī nerunā par to, kādi nodokļi būs valstij, ja visas kautuves darbosies. Šobrīd tās strādā ar nepilnu jaudu. Tiesa, konkurences iespaidā arī visas neizdzīvos — cilvēki izmantos to pakalpojumus, kuru izcenojumi būs lētāki, kurās būs labāka tehnoloģija, kas pratīs elastīgāk pielāgoties tirgus prasībām.

— Kad Ministru kabinetā varētu tikt skatīts jautājums par mazjaudas kautuvēm?

— Tas varētu būt nākamajā nedēļā. Bet šis jautājums acīmredzot ir tāds, ko arī var bezgalīgi un bezgalīgi atlikt... Un to, ka atkal sāksies šādas sarunas, mēs jau paredzējām.

— Un kā, jūsuprāt, savietojas rūpes par nelegālās gaļas ieplūšanas valstī samazināšanu, cerības par iestāšanos ES un mazjaudas kautuvju veterinārsanitāro un sanitāri higiēnisko prasību atkārtota atlikšana?

— Runājot par gaļu un tās pārstrādes produktiem, mēs bez šādu prasību stingras ieviešanas un kontroles pat nevarēsim muti vērt vaļā sarunās ar ES. Tas ir neapstrīdami. Mēs šobrīd pat nespējam pildīt mums atvēlēto 750 tonnu lielo ES kvotu, jo — ne tuvu neesam nepieciešamajā līmenī. Un gaļas nozarē mums ir daudz "sāpju bērnu". Problēmas, tāpat kā piena nozarē, ir jau pats pirmsākums — izejviela. Nenoliedzami — kautuves. Un galvassāpes radīs arī pārstrādes uzņēmumi, kas, tāpat kā piensaimniecībā, ir vislabākajā stāvoklī. Taču tās ir vēl pietiekami tālā nākotnē sagaidāmās problēmas. Pēc tam kad būsim sakārtojuši vismaz ar kautuvēm saistītās lietas. Ir jāsāk izkustēties no sastinguma punkta nozares sistēmas sakārtošanā. Mēs nevarēsim arī iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā un ierobežot legālo gaļas importu valstī, ka būsim tik nesakārtoti, kādi esam šobrīd. Tas ir mūsu pašu interesēs un mūsu pašu valdības rokās.

Līdzīgās domās ir arī bijušais Latvijas gaļas audzētāju, ražotāju un gaļas pārstrādātāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, pašreizējais akciju sabiedrības "Rīgas miesnieks" konsultants Gundars Kleinbergs:

— Sertificēto mazjaudas kautuvju sistēmai ir jāsāk beidzot nopietni darboties. Cik cilvēku nav izdevuši lielu naudu, lai sagatavotos noteikumu ieviešanai — uzbūvējuši kautuves, ieguvuši sertifikātus? Vai viņu darbs un nauda būs vējā? Un — vai būs vējā arī vadošo aprindu solījumi? Visu — mazjaudas un lieljaudas — kautuvju skaits Latvijā ir pilnīgi pietiekams. Mēs nedrīkstam atlikt nozares sakārtošanas darbu uzsākšanas termiņus. Tas nebūtu pieļaujams...

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore