PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Nepilngadīgo noziedzīgā apdraudējuma raksturojums Latvijas Republikā 1996.–1997.gadā

Informatīvi analītisks apkopojums

Nobeigums. Sākums "LV” 23.12.1997., nr.336/340

Bērnu noziedzīgā apdraudējuma noteicošie faktori

6. Vispārizglītojošās skolas pēdējos 5 gados ir distancējušās no bērnu brīvā laika organizācijas un individualizēta darba ar bērnu un ģimeni. Tajā pat laikā katrā skolā ir štata amats — direktora vietnieks ārpusskolas audzināšanas darba jautājumos. Šobrīd var konstatēt parādību, ka daudzās skolās nav pietiekošas un profesionālas atdeves no šī amata pildītājiem. Nav tikusi izvērtēta šī amata pildītāju darbība, tās efektivitāte un iespaids uz deviāciju attīstību skolas bērnu uzvedībā.

7. Netiek pietiekamā mērā koordinēta vienas pašvaldības teritorijā esošo skolu ārpusskolas audzināšanas darba pedagogu darbība bērnu brīvā laika organizēšanā. Valdība un pašvaldības arvien mazāk finansu līdzekļu iegulda bērna brīvā laika organizēšanā pirmsskolas bērnu iestādēs, skolās, ārpusskolas bērnu iestādēs, mākslas un mūzikas skolās un citur. Nav bērnu centru tiem bērniem, kam dažādu iemeslu dēļ nav kurp iet. Nepietiekami tiek izmantotas arī esošās iespējas.

8. Nevalstiskās organizācijas, kuras strādā ar bērniem, pārsvarā ir izveidojušās nesen, tās nav finansiāli un organizatoriski pietiekoši spēcīgas. Valsts un pašvaldības praktiski neatbalsta to iniciatīvas un mērķprogrammas. Tas saistīts ne tik daudz ar finansu līdzekļu deficītu, bet gan ar neizpratni un neuzticību šīm organizācijām. Nav izveidota izvērtēšana sistēma šo organizāciju piemērotībai darbam ar bērniem. Nevalstiskajām organizācijām netiek piedāvātas iespējas konkursa kārtībā pildīt dažādas valsts pasūtītas mērķprogrammas bērnu aprūpei, izglītošanai un rehabilitācijai, lai gan atsevišķām šīm organizācijām ir pietiekošs potenciāls.

9. Likumdošana nepārtraukti mainās, likuma normas bieži ir pretrunīgas. Atsevišķu jautājumu tiesiskā skaidrojuma neesamība kavē lietu izmeklēšanu, to izskatīšanu tiesā, kā arī operatīvu palīdzību bērniem un ģimenēm. Patreiz valstī vēl nav Bērnu tiesību aizsardzības pamatlikuma. Saeimas piedāvātajā Bērnu tiesību aizsardzības likumprojekta variantā nav ietverti principi, kurus par būtiskiem uzskata praktiskie bērnu tiesību aizsardzības vadītāji un speciālisti, kā arī tiesībsargājošo iestāžu vadoši darbinieki. Šis likumprojekts pietiekami nenosaka valsts politiku, tās pamatnostādnes, virzienus, iespējas un resursus, un mehānismu bērnu un jaunatnes sociālajam, ekonomiskajam un tiesiskajam atbalstam.

10. Pašreizējā likumdošanā netiek speciāli izdalīti noziegumi pret bērniem. Neskatooties uz to, ka pašreizējā laikā Latvijas likumdošana paredz atbildību par fizisku, psihisku un seksuālu varmācību pret personu (tajā skaitā arī pret bērniem un jauniešiem), paredz tiesības uz juridisko aizstāvību, tiesību aizsardzību brīvības atņemšanas vietās utt., — taču šīs tiesības praksē attiecībā pret bērniem īstenotas tiek vāji un nepietiekoši. Esošie likumi bieži netiek pildīti, jo vāja ir sabiedrības ietekme un kontrole. Bez tam eksistē daudzas neatrisinātas problēmas sociālās palīdzības dienestu un tiesību aizsardzības orgānu darbā (policijas, tiesas, prokuratūras), kas traucē šīm iestādēm strādāt efektīvi, atbilstoši sabiedrības vajadzībām (nepietiekama koordinācija; transporta, sakaru līdzekļu trūkums, nepietiekoša informācijas apmaiņa u.c.).

11. Sociālās palīdzības dienestu rīcībā patlaban vēl nav pietiekoši resursu (tai skaitā finansu un kadru), lai spētu atrisināt problēmas, kas skar iedzīvotāju vairākumu. Valsts sociālās palīdzības dienesti maz koordinē savu darbību un neapvieno pūles ar nevalstiskām organizācijām un Baznīcu bērnu un ģimenes sociālās aprūpes jomā. Sociālā palīdzība patreiz ir arī neadekvāta un daudzviet ir vērsta uz finansiāla atbalsta sniegšanu bezdarbniekam — hroniskam alkoholiķim, nevis citām sociāli daudz neaizsargātākām iedzīvotāju grupām, piemēram, bērniem — vardarbīgu noziegumu upuriem.

12. Nepilngadīgo tiesāšanas sistēma šodienas Latvijā ir mantota no padomju laika. Šis “mantojums” savas sekas atstāj arī uz nepilngadīgo noziedzības tendencēm. Kriminālatbildība Latvijā iestājās no 16 gadu vecuma. 14 — 16 gadus vecas personas var sodīt tikai par smagu noziegumu izdarīšanu: slepkavību, tīšu miesas bojājumu nodarīšanu, izvarošanu, zādzību, laupīšanu, ļaunprātīgu vai sevišķi ļaunprātīgu huligānismu, mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu pastiprinošos apstākļos, šaujamā ieroča munīcijas vai sprāgstvielu izlaupīšanu, par tīšu darbību, kas var būt par cēloni vilciena katastrofai. Šāda ar likumu noteikta it kā humāna attieksme pret bērnu, kurš vēl nav sasniedzis 14 gadu vecumu, bet jau ir izdarījis sabiedriski bīstamu darbību (noziegumu), praksē ļauj sekmīgi izvairīties no reāla soda mazgadīgam likumpārkāpējam, rada pamatotu nesodāmības izjūtu, kura turpinās arī pēc 14 un 16 gadu sliekšņa pārkāpšanas (par to liecina īpaši straujais 14 — 15 gadīgu noziedznieku īpatsvara kāpums). Noziedznieka mazais gadu skaits nebūt nemazina pretlikumīgā nodarījuma smagumu un seku apmērus: arī 10 gadīga zagļa rīcība nodara smagu kaitējumu apzagtajam, 13 gadīga huligāna piekautam cilvēkam nesāp mazāk, kā 14 vai 16 gadīga noziedznieka upurim.

13. Pašlaik Latvijā ir notikusi tiesu sistēmas reforma, pēc kuras pastāv trīs līmeņu tiesas: zemākais līmenis — pilsētu (rajonu) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa. Nepilngadīgajiem speciālas tiesas nav. Nepilngadīgie tiek tiesāti pēc tādas pašas sistēmas kā pārējie noziedznieki. Attiecībā uz nepilngadīgo tiesāšanas kārtību tiesnešu un prokuroru funkcijas nepilngadīgo lietās neatšķiras no vispārējās kārtības. Atšķirības ir kriminālprocesuālajā kārtībā, aresta termiņos, piemērojamos sodos, to lielumos. Vispār Latvijas Republikā personām, kas izdarījušas noziegumu var tikt piemēroti šādi pamatsodi: brīvības atņemšana, personas, kas nav Latvijas Republikas pilsonis izraidīšana no valsts, nometinājums, izsūtījums, tiesību atņemšana ieņemt noteiktus amatus vai tiesību atņemšana uz zināmu nodarbošanos, atbrīvošana no amata, naudas sods, sabiedriskais nopēlums. Nav pietiekoši iedarbīgu sodu ar audzinošu, brīdinošu raksturu, kas būtu piemēroti nepilngadīgajiem, piemēram, aizliegums noteiktu laiku apmeklēt sabiedriskus pasākumus (diskotēkas, bārus u.c.). Nav ar likumu noteikts pienākums publiski atvainoties cietušajam u.c. Nosakot sodu personai, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu nozieguma izdarīšanas brīdī, brīvības atņemšanas laiks nevar pārsniegt 10 gadus. Tas praktiski izslēdz iespēju izolēt uz pietiekoši ilgu laiku nepilngadīgos slepkavas, izvarotājus un citus bīstamus noziedzniekus. Personām, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu līdz nozieguma izdarīšanas brīdim tāpat nevar piemērot nometinājumu un izsūtījumu, arī pārējie sodi nav pielietojami to specifisko piemērošanas noteikumu dēļ. Tātad reāli notiesātajam nepilngadīgajam var piemērot brīvības atņemšanu un audzinoša vai medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus. Tas ir ļoti šaurs sodu spektrs.

14. Ja noziegumu izdarījis nepilngadīgais, tad tas tiek atzīts par atbildību mīkstinošu apstākli. Šis apstāklis patreiz neveicina nepilngadīgo noziedzības mazināšanos.

15. Attiecībā uz nepilngadīgajiem tiesa sprieduma izpildīšanu var atlikt uz laiku līdz 3 gadiem. Nepilngadīgajiem piemēro arī nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu un soda aizstāšanu ar vieglāku sodu, ja ir izciesta noteikta daļa soda. Praksē tas ļauj veiksmīgi izvairīties no reāla un pietiekoši iedarbīga soda.

16. Kriminālprocesuālā kārtība paredz, ka apcietinājumu nepilngadīgajiem kā drošības līdzekli krimināllietas izmeklēšanas laikā ar motivētu tiesas lēmumu var piemērot tikai no 14 gadu vecuma. Tajā pat laikā 13—gadīgs slepkava vai izvarotājs var brīvi pārvietoties un demonstrēt vienaudžiem savu nesodāmību.

17. Nepilngadīgie, kas notiesāti ar brīvības atņemšanu, sodu izcieš audzināšanas darbu kolonijā. Ir zināms, ka kārtība cietumā atspoguļo kārtību valstī. Latvijas cietumu pašreizējā prakse apstiprina šo domu. Stāvoklis ieslodzījumu vietās ir nelabvēlīgs: slikti dzīves apstākļi vairums gadījumos, zems darbinieku profesionālisms, zems drošības sistēmas līmenis. Te valda bezdarbs, cietsirdība un maz ticams, ka jaunietis šādā vidē varētu laboties. Cietumi deformē, bet ne labo jaunieti. Cietumā notiek intensīva noziedzīgās pieredzes apmaiņa starp ieslodzītajiem, tiek teorētiski izstrādātas jaunas, racionālas, “drošas” (pret atklāšanu) noziegumu izdarīšanas metodes, tiek dibinātas kriminālas un atbalsta saites starp atsevišķiem likumpārkāpējiem un noziedzīgām grupām, veidojas noziedzīgi sindikāti. Tā kā ražošanas apjoms ir krities un tikai neliela daļa no cietumniekiem strādā, iespējas kaut ko nopelnīt nepastāv.

18. Nepilnīgi attīstīta bērnu tiesību aizsardzības sitēma. Šodien Latvijā eksistē reāli darbojošās bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pamati (ir nodibināts Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ir bērnu tiesību aizsardzības inspektori rajonos un ir izveidoti atsevišķi pilsētu bērnu tiesību aizsardzības centri). Tomēr ar likumu nav noteikta vienota un pietiekoši neatkarīga valsts pārvaldes struktūra, kas veiktu bērnu tiesību aizsardzības uzraudzību, koordināciju valsts līmenī. Pašvaldību līmenī bērnu tiesību aizsardzība vēl netiek realizēta pietiekamā mērā. Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” reāli darbojas ne tā, kā sākotnēji tika gaidīts: bāriņtiesu (pagasttiesu) locekļi atsevišķos gadījumos likuma doto varu izmanto personisku rēķinu kārtošanai ar saviem personiskajiem pretiniekiem, pieņem lēmumus, kas no demokrātiskas valsts tiesiskā viedokļa ir absurdi un pretlikumīgi (pagasttiesa nolemj atņemt vecāku varu un ieraksta savā spriedumā, ka šis spriedums ir galīgs, un nav pārsūdzams !!!). Bāriņtiesu (pagasttiesu) pienākumos saskaņā ar likumu “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” galvenokārt ir tikai dažādas lemšanas, atļaušanas vai aizliegšanas funkcijas. Taču diemžēl bāriņtiesu (pagasttiesu) funkcijās nav noteikts pienākums reāli aizsargāt bērnu tiesības, nav noteikta pietiekoša šīs institūcijas atbildība par bērnu tiesību stāvokli pašvaldības teritorijā. Līdz ar to šobrīd ir situācija, kad pašvaldību līmenī ir izveidojusies plaši lemjoša institūcija (kas dažviet ambiciozī pretendē uz tiesu varas stāvokli), bet daudzviet nav institūcijas, kas reāli un sistemātiski strādātu bērnu aizsardzības jomā.

19. Patreiz bērns ir beztiesiskā stāvoklī veselības aprūpes personāla priekšā, kas īpaši smagi skar tādu delikātu jomu kā reproduktīvā veselība. Nepilngadīgā pacienta intīmā noslēpuma izpaušana rada pacienta neticību ārstam un oficiālai medicīnai vispār, veido psiholoģisku barjēru starp pacientu un ārstu. Rezultātā bērni, kam nepieciešama medicīniska palīdzība intīmā jomā, meklē to ārpus tradicionālās, oficiālās medicīnas vai cenšās savas problēmas risināt pašu spēkiem. Tāds notikumu attīstības variants raksturojas ar smagām sekām. Nespēja saņemt drošu intīma rakstura palīdzību sekmē seksuālu vardarbību un deviācijas pret bērniem, seksuāli transmisīvo slimību neārstēšanu un izplatību, kā arī pastiprina psiholoģisko spriedzi sabiedrības jaunatnes daļā kopumā.

20. Nav noteikti bērnu tiesību aizsardzības, bērnu aprūpes un veselības veicināšanas, izglītības un audzināšanas iestāžu un darbību standarti, kam vajadzētu būt pamatprasību zemākai robežai akreditējamām bērnu aprūpes iestādēm un aprūpes darbībām.

21. Kā prostitūciju un homoseksuālismu veicinošus faktorus nepilngadīgo vidū var minēt tādas deviācijas kā bezmērķīga klaiņošana, alkohola lietošana, aizraušanās ar pornogrāfiska un erotiska rakstura izdevumiem, arī aizraušanās ar azarta spēlēm, tai skaitā ar spēļu automātiem. Šie un vēl citi faktori, kā piemēram, viegla naudas iegūšanas iespēja, sekmē arī nepilngadīgo likumpārkāpumu izplatības augsto pakāpi.

Iespējamie darbības virzieni un atsevišķas rekomendācijas nepilngadīgo noziedzīgā apdraudējuma novēršanai Latvijas Republikā

Veidojot nepilngadīgo likumpārkāpēju uzvedības korekcijas un bērnu tiesību aizsardzības politiku Latvijā, liela uzmanība būtu jāpievērš preventīvajiem pasākumiem dažādu antisociālu parādību novēršanai gan pusaudžu vidē, gan pusaudžiem apkārt esošajā pieaugušo vidē.

Kā efektīvāko un nepieciešamāko darbības formu, kurai būtu jāpievērš vislielākā uzmanība, bērnu deviāciju un bez uzraudzības novēršanā, jāmin sociāli nelabvēlīgo apstākļu novēršanu bērnu dzīves vietās un ģimenēs. Tātad vispirms ir nepieciešams radīt sociāli labvēlīgu vidi nepilngadīgajam, lai pēc tam varētu veikt pārējos pasākumus. Ne mazāk svarīga loma ir arī pilnvērtīgai pasākumu veikšanai bērnu un pusaudžu tiesiskajā audzināšanā. Kopumā svarīga ir ne tikai nepilngadigo izglītošana, bet arī vecāku izglītībai ir liela loma dažādu deviāciju novēršanā. Izglītotiem cilvēkiem ir daudz vieglāk uztvert tos nepieciešamos pasākumus, kā arī īstenot tos dzīve, lai nodrošinātu gan sev, gan apkārtējiem labvēlīgu sociāli — ekonomiski un tiesisku vidi.

Tāpat deviācijas un likumpārkāpumus nepilngadīgo vidū varētu novērst apsekojot bērnu dzīves apstākļus ģimenēs, veicot pārrunas ar bērniem, kuriem ir novirzes uzvedībā, regulāri veicot reidus sabiedriskās vietās, kā arī izņemot bērnu no sociāli nelabvēlīgās vides, iegūstot paskaidrojumus no vecākiem par bērniem un novirzēm viņu uzvedībā, regulāri pārbaudot nelabvēlīgās ģimenes, kā arī veicot resocializācijas pasākumus, salīdzinot pastāvīgās uzskaites datus par bērnu iesaistīšanas mācībās ar datiem par reālo situāciju. Kopumā varam secināt, ka mierīgākiem pasākumiem tiek dota priekšroka nekā piespiedu pasākumiem. Administratīvo protokolu sastādīšana par bērnu audzināšanas un izglītošanas pienākumu nepildīšanu, materiālu sagatavošana par vecāku varas atņemšanu vai cita valsts iejaukšanās, izmantojot piespiedu līdzekļus, ir nevēlama bērniem un pieļaujama tikai galēji nelabvēlīgās situācijās.

Joprojām paliek neatbildēts jautājums, ko tad būtu jādara, lai uzlabotu situāciju, risinot gan pamesto un neaprūpēto bērnu likteni, gan sociālās vides uzlabošanas iespējas ģimenēs.

Viens no svarīgākajiem faktoriem ir uzlabot ģimeņu materiālo stāvokli. Tieši materiālā labklājība ir nepieciešama, lai paēdinātu, apģērbtu un izglītotu nepilngadīgos. Uzlabojoties materiālajai situācijai, uzlabosies ne tikai sociālo apstākļu vide, bet tas arī veicinās bērnu pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā. Jāpalielina šķirto vecāku atbildība par bērnu audzināšanu. Nevienam nav noslēpums, ka šķiroties vecākiem, visvairāk cieš bērnus. Tāpat arī bieži netiek maksāti alimenti, kas nepieciešami bērna uzturam. Šī jautājuma noregulēšana ļautu kaut daļēji kompensēt bērna tiesību uz uzturu un izglītību īstenošanu dzīvē.

Tāpat būtu nepieciešams risināt jautājumus par bērnu adoptēšanu. To varētu atrisināt uz laiku bērnu ievietojot patversmē, vai bērnu uz laiku atdodot citā ģimenē audzināšanai. Bērna ievietošana bērnu namā situāciju neatrisina, bet rada jaunas problēmas. Tādēļ nepieciešams pēc iespējas atteikties no bērnu institucionālas aprūpes, maksimāli veicinot aprūpi ģimenē vai audžuģimenē.

Lielākai ietekmei pašreiz vajadzētu būt informācijai par narkotiku ietekmes smagumu uz cilvēka organismu, viņa veselību un jauniešu sapratnes palielināšanai par to. Tādēļ galvenais uzdevums ir — vairāk uzmanības veltīt saviem bērniem, skolniekiem un jauniešiem, izskaidrot, ka īslaicīgās ķermeņa labsajūtas, ko panāk ar dažādiem palīglīdzekļiem (narkotikām), notiek uz ķermeņa aizsardzības spēju sagraušanas rēķina, pie viena mainot cilvēka domāšanu un uztveri. Tā ir labprātīga lēna un mokoša sevis iznīcināšana. Jārada bērnos sapratne par garīgajām (morālajām) vērtībām.

Kopumā ieteicams šos dažādos devianču jautājumus risināt, nepielietojot piespiedu pasākumus, kas tieši vai netieši skar bērnus.

Valdībai būtu nepieciešams turpināt vai uzsākt dialogu ar dažādām nevalstiskām organizācijām un atbalstīt to darbību nepilngadīgo audzināšanas jomā: UNICEF Nacionālo komisija, Kristīgo skolotāju asociācija, “Glābiet bērnus”, “Rūpju bērns”, Jaunatnes Sarkanais krusts, Skautu un Gaidu organizācija u.c. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centram nepieciešams sagatavot to nevalstisko organizāciju sarakstu, ar kurām rekomendējama sadarbība bērnu aprūpes, izglītības, audzināšanas un tiesību aizsardzības jautājumos. Tāpat nepieciešams sagatavot to organizāciju sarakstu, kuras tieši pretēji — nav rekomendējamas sadarbībai ar bērniem.

Lai nodrošinātu laicīgu un efektīvu prevenciju, nelabvēlīgās ģimenes (it īpaši tās, kuras nevar uzturēt bērnus) ir jāņem tiesībaizsardzības iestāžu uzskaitē. Reāli šādu ģimeņu skaits ir 10 reizes lielāks nekā oficiāli reģistrētais. Šādās ģimenēs plaši tiek lietota vardarbība pret bērniem. Fiziski ievainojumi un seksuāla izmantošana ir bieža parādība.

Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisijas uzdevums ir izstrādāt un apstiprināt bērnu tiesību aizsardzības politikas stratēģiju.

Likumdošanā galvenie uzdevumi:

* likumdošanas saskaņošana ar Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju;

* likumdošanas izstrāde par bērnu seksuālo izmantošanu;

* likumdošanas izstrāde par aizstāvību pret vardarbību ģimenē.

Kriminoloģisko pētījumu centrs izstrādā alternatīvu Bērnu tiesību aizsardzības likuma projektu. Alternatīvajā Bērnu tiesību aizsardzības likumā šī nepilnība ir novērsta, un pašvaldību līmenī tiek paredzēta vienotas pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības institūcijas izveide. Piedāvātajā likumā bērnu aizsardzības pārvaldes struktūrā ietverta Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija, Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisija, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs. Piedāvātās bērnu tiesību aizsardzības sistēmas mērķis ir ne tikai konstatēt un novērst konkrētās situācijas, kas apdraud bērnus, bet arī reāli sekmēt bērnu tiesību īstenošanu un ievērošanu valsts mērogā.

Bērnu tiesību aizsardzības uzlabošanā ir svarīga ne tikai jaunu likumu pieņemšana, labojumu pieņemšana esošajā likumdošanā, bet arī esošo likumu un normatīvo aktu izpildes analīze, kontrole un pietiekoši ātra korekcija nepilnību gadījumā.

Cietumam kā valsts tiesībsargāšanas institūcijai jāpilda četri pamatuzdevumi:

* nodrošināt tiesu spriedumu izpildi par brīvības atņemšanu;

* uzturēt kārtību cietumā;

* humāni apieties ar notiesātajiem un ieslodzītajiem;

* palīdzēt notiesātajiem sociālās rehabilitācijas jautājumos pirms atbrīvošanas no ieslodzījuma.

Nepieciešams izstrādāt un apstiprināt Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības un nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses valsts programmu 1998. — 2000.gadam. Šai programmai jāietver kā tiesiskus, tā organizatoriskus pasākumus bērnu tiesību aizsardzībā un audzināšanas darba uzlabošanā. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir panākt, lai 1993.gadā pieņemtais likums “Par audzināšanas rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem” sāktu darboties. Tas nav realizējams, ja neeksistē speciālas skolas, kur ievietot nepilngadīgos. Minētais likums jāpapildina, samazinot vecumu (tagad tas ir 11 gadi), no kura pusaudžus varētu ievietot speciālajā skolā, kā arī jāpapildina pārkāpumu diapazonu, par kuriem var noteikt piespiedu audzināšanas līdzekļus. Jāizstrādā likumprojekts par uzticības ģimenēm un uzticības personām, to tiesībām un pienākumiem.

Jāparedz piešķirt pašvaldībām tiesības noteikt dažus piespiedu audzināšanas līdzekļus, jo tiesu kompetencē ir tikai materiālu izskatīšana par likumpārkāpumiem, kad pusaudzis izdarījis krimināllikumā paredzētu nodarījumu. Šajā sakarā jāizstrādā likumprojekts par pašvaldību institūciju funkcijām, nosakot piespiedu audzināšanas pasākumus, izņemot nosūtīšanu uz mācību un audzināšanas iestādēm.

Jānodrošina, lai advokāta pakalpojumi tiesas procesā nepilngadīgajiem būtu bez maksas.

Organizatorisku pasākumu komplekss:

* Iekārtot nepilngadīgo aresta telpas ārpus pieaugušo cietuma. Novērtēt iespējas atjaunot nepilngadīgo cietumu.

* Veidot to nelabvēlīgo ģimeņu uzskaiti, no kurām būtu jāizņem bērni.

* Skolu un augstskolu mācību plānos kā obligātu priekšmetu ieviest tiesisko audzināšanu.

* Sistemātiski gatavot un izsūtīt ieinteresētām pusēm (institūcijām) pārskatus par nepilngadīgo noziedzību valstī.

* Sistemātiski gatavot un nosūtīt ieinteresētām pusēm pārskatus par bērnu tiesību ievērošanu valstī.

* Izveidot datu bāzi par pusaudžiem, kuri iesaistīti alkohola un narkotisko vielu lietošanā.

* Sadarbībā ar iekšlietu dienestiem un pašvaldībām atrast iespējas nepilngadīgos iekārtot darbā, kontrolēt amnestēto un sodu izcietušo, kā arī pirmstermiņa atbrīvoto un bez brīvības atņemšanas sodīto nepilngadīgo apgādāšanu ar dzīvojamo platību un darbu.

* Profilakses darbs ar alkohola, toksisko un narkotisko vielu lietotājiem, to ārstēšana.

* Nepilngadīgo pārkāpumu profilakses sistēmas izveidošana.

Bērnu tiesību aizsardzības centram jāorganizē un koordinē šīs politikas īstenošanu. Turpināt apkopot pieredzi un izstrādāti priekšlikumus par izmaiņām likumdošanā. Koordinēt Bērnu tiesību aizsardzības un nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses programmas īstenošanas darbu, sadarbojoties ar valdības un Saeimas komisijām, ar ministrijām, rajonu pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības darbiniekiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.

Izstrādāt, atjaunot un realizēt valsts programmas:

* demogrāfiskās situācijas uzlabošanai;

* narkotiku pieprasījuma samazināšanai;

* atbilstoši ANO Bērnu tiesību konvencijas ieteikumiem izstrādāt un obligātu ieviest skolu un augstskolu mācību plānos šādus kursus:

* tiesiskā audzināšana;

* ticības mācība (vai ētikas mācība);

* veselības mācība.

Pašvaldību galvenais uzdevums patreiz ir:

* Nemt uzskaitē visas nelabvēlīgās ģimenes, kurās ir bērni līdz 14 gadu vecumam.

* Ņemt uzskaitē visus bērnus vecumā līdz 14 gadiem, kuri neapmeklē skolu.

* Ņemt uzskaitē mazgadīgos, kuriem ir tendence izdarīt likumpārkāpumus un kas tos izdara.

* Sniegt materiālo palīdzību ģimenēm, lai visi bērni līdz 14 gadu vecumam varētu apmeklēt skolu.

* Panākt likuma par obligāto izglītību izpildi valstī.

* Dibināt rajonos un pilsētās bērnu patversmes.

* Saukt pie atbildības amatpersonas, kuras jauniešiem līdz 16 gadu vecumam ļauj uzturēties viņu iestādēs (bāros, naktsklubos u.c.). Šo uzdevumu realizēšanai jāveido Nepilngadīgo lietu administratīvās komisijas. Daudzās vietās tās jau darbojas.

Jāsagatavo likumprojekts par grozījumiem KK, paredzot kriminālatbildību par smagiem noziegumiem no 10 gadu vecuma.

Bezmaksas juridiskās (kā tas paredzēts ANO Bērnu tiesību konvencijā) un psiholoģiskās konsultācijās bērniem.

Jāveido atsevišķa kriminālsodu izciešanas iestāde Iekšlietu ministrijas pārziņā, kurā ievietotu pusaudžus līdz 15 gadu vecumam, kuri izdarījuši smagus noziegumus (KK 7.1.pants).

Iesaistīt tos pusaudžus, kuriem ir tieksme lietot alkoholu vai narkotiskās vielas, vai ir nosliece uz likumpārkāpumiem, sportā, zinātniski tehniskajā jaunradē, tūrismā.

Nepieciešama prostitūciju ierobežojoša likuma projekta izstrāde.

Nepieciešams noteikt bērnu tiesību aizsardzības, bērnu aprūpes un veselības veicināšanas, izglītības un audzināšanas iestāžu un darbību standartus. Standarti pietiekoši precīzi ļautu novērtēt šo iestāžu līmeni un konkrētā darbinieka darba kvalitāti. Ņemot vērā zinātnes un prakses, kā arī tehnisko līdzekļu straujo attīstību, un līdz ar to arī nepieciešamību dinamiski mainīt standartus, nav mērķtiecīgi tos noteikt likumā, bet gan noteikt ar Ministru Kabineta noteikumiem. Šajā likumā nepieciešama tikai norāde, ka bērnu iestādēm, un bērnu aprūpes darbībām jāatbilst noteiktiem standartiem. Tāda prakse ir arī ārvalstu likumdošanā.

Narkologam būtu jāparūpējas, lai samazinātos viņa pacientu reproduktīvā aktivitāte, un tādā veidā tiktu pasargāta valsts (sabiedrība) no nastas, ko uzliek alkoholiķu un narkomānu radītie un pamestie vai nogalinātie bērni.

Loģiski būtu, ka iedzīvotājus par bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem informētu arī citas institūcijas (izglītības, sociālās palīdzības iestādes, masu informācijas līdzekļi u.c.), kā arī citi medicīnas darbinieki (medmāsas, vecmātes u.c.).

Būtu nepieciešams izdarīt papildinājumus arī jaunā Krimināllikuma projektā, paredzot kriminālatbildibu par savu bērnu ļaunprātīgu neuzturēšanu un neaudzināšanu. Viens no sankciju veidiem varētu būt vainīgo personu sterilizācija (ķirurģiska kontracepcija) pēc tiesas sprieduma.

Domājams, ka šie pasākumi vismaz ierobežotu debīlu bērnu radīšanu, pasargātu sabiedrību no bioloģiskas degradācijas un seksuālu maniaku radītā apdraudējuma.

1996.gadā Zviedrijā notikusī starptautiskā konference bija veltīta bērnu seksuālās izmantošanas problēmai. Konferences deklarācijā valstis tika aicinātas pieņemt stingrākus likumus tieši bērnu pasargāšanai no nelikumīgām darbībām. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri izmanto seksuālo tieksmju apmierināšanai savus vai citu bērnus. Vajadzētu nopietni pārvērtēt esošo sankciju sistēmu pret bērnu slepkavām, bērnu izvarotājiem un bērnu seksuāliem izmantotājiem.

Izmantotie informācijas avoti

1. Tieslietu ministrijas Tiesu departamenta Tiesu darba un statistikas nodaļas informatīvs apkopojums “Notiesāto personu skaits pēc Latvijas Kriminālkodeksa pantiem, pēc kuriem paredzams sods par dažāda veida vardarbību vienīgi pret nepilngadīgām personām”, Rīga, 1997.g.

2. Kriminoloģisko pētījumu centra informatīvs apkopojums “Nepilngadīgo noziedzības profilakse un tiesu sistēma Latvijā”, Rīga, 1996.g.

3. A.Vilks, Kriminoloģisko pētījumu centrs, “Nepilngadīgo likumpārkāpumi un deviācijas”, Rīga, 1997.g.

4. A.Tone, Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācija, “Pašvērtējuma loma pusaudžu narkomānijas attīstībā Latvijā” (Informatīvs materiāls un atsevišķa pētījuma rezultāti), Rīga, 1996.g.

5. Labklājības ministrijas Valsts Narkoloģiskās aprūpes un veselības centrs, “Alkohola patēriņa, alkoholisma, alkohola psihožu, narkomānijas, toksikomānijas un smēķēšanas izplatība Latvijā”, Rīga, 1996.g.

6. Kriminoloģisko pētījumu centrs, Starptautiskās noziegumu upuru aptaujas dati, Rīga, 1996.g.

7. “Juvenile Offenders and Victims: A National Report”, US National Center for Juvenile Justice, August 1995, Pittsburg.

(Pēc Tieslietu ministrijas Tiesu departamenta Tiesu darba un statistikas nodaļas datiem)

Apkopojumu sagatavoja A.Vilks, A.Šulcs,

Kriminoloģisko pētījumu centrs