Tagad Latvijai paveras patiešām izcilas iespējas

Valdis Birkavs, Latvijas Republikas ārlietu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Bet ASV savukārt nebūs droša, kamēr nebūs droša Eiropa. Tapēc, neapšaubāmi, ASV un Baltijas harta ir ASV un Baltijas valstu kopējais ieguldījums pasaules drošībā. Eiropas drošībā. Baltijas drošībā. Un ASV drošībā. Es pilnīgi piekrītu ASV vēstniekam, ka arī ASV jutīsies drošākas. Bet mēs to, protams, izjutīsim vairāk.

Protams, tas nebūt nenozīmē, ka mēs samazināsim savu darbu Krievijas un ES virzienā. Arī NATO virzienā, jo ASV šajā hartā precīzi atzīst mūsu tiesības un arī definē palīdzību trim Baltijas valstīm šajā ārpolitiskajā virzībā. Tāpēc es domāju, ka šis ir vēsturiski un praktiski ārkārtīgi nozīmīgs dokuments.

Hartas teksts satur arī mums, latviešiem, ļoti svarīgo tēzi par mūsu okupāciju — hartā ir fiksēts, ka tā ir bijusi. Harta arī satur skaidru apgalvojumu, ka ASV atzīst mūsu valsts nepārtrauktību jeb kontinuitāti. Viņi to ir ne tikai uzskatāmi demonstrējuši 50 gadus, bet tagad arī apstiprinājuši hartā. Tas ir dokuments, kurā aiz katra teikuma slēpjas dziļa jēga. Harta arī rada instrumentu sadarbībai— partnerības komisiju, kas regulāri tiksies un apspriedīs Baltijas un ASV sadarbības jautājumus. Kā tos virzīt uz priekšu. Harta ir par mūsu vēsturi. Harta ir par mūsu nākotni. Harta ir par sadarbību. Par ekonomisko ieinteresētību. Par lietām, kas Latvijai ir ārkārtīgi svarīgas.

— Kā jūs vērtējat šī gada sākumu salīdzinājumā ar iepriekšējiem?

— Es domāju, ārpolitikā gadiem ilga pēctecība ir tikpat svarīga kā valdībās un parlamentos, valstīs. Jo ārpolitikas kursu negroza pa mēnešiem vai gadiem. Tas ir ilgstošs, tālejošs mērķis — valsts drošība un valsts labklājība. Harta, Baltijas jūras valstu premjerministru tikšanās, Luksemburgas lēmumi, asociētā līguma stāšanās spēkā būs ļoti nozīmīgi notikumi. Februāris būs nozīmīgs ar to, ka notiks pirmā asociētās padomes sēde, kurā mēs realizēsim sevi kā asociēta valsts jau pilntiesīgā statusā— jo tagad visas valstis ir ratificējušas attiecīgo līgumu. Tas viss ir mūsu iepriekšējās politikas turpinājums.

1990. gadā mēs runājām par to, lai būtu “kaut pastalās, bet brīvi”. 1991. gadā mēs sākām formulēt savus ārpolitiskos mērķus, vēl pat īsti neatšķirot Eiropas Savienību no Eiropas Padomes (to es sajutu vēl 1992., 1993. un pat vēl 1994. gadā) — jo kā gan mūsu cilvēki pēc 50 okupācijas gadiem varētu uzreiz izprast visu sarežģīto starptautisko mehānismu. Es domāju, mums ārpolitikā izšķirošs bija 1994. gads, kad mēs tā stingri nostājāmies uz kājām. Eiropas ceļā, NATO ceļā. Kā Eiropas Padomes dalībvalsts. Tajā gadā mēs visu sagatavojām. Tagad viss tālākais darbs ir jau ļoti konkrēts, un faktiski viss notiek neticami ātri. Es atzīšos, kad 1992. gada beigās sāku rakstīt “Latvijas ceļa” programmu, vārdi “Eiropas Savienība” man bija tāls sapnis. Es domāju, nu, kaut kad, pēc 2000. gada varbūt mēs varēsim sākt runāt. Bet, ka mēs tiksim tik tālu, ka būs jau stājies spēkā līgums, ka mēs būsim jau uzsākuši iestāšanās procesu... Tas, atklāti sakot, man sagādā ārkārtīgu gandarījumu.

— Šis gads iesācies īpaši veiksmīgi.

— Es domāju, galvenais ārpolitiskais uzdevums ir veiksmīgas iekšpolitiskās reformas. Veiksmīgs tas darbs, kas iesācies iepriekšējās valdībās. Ārpolitiskais mērķis un ārpolitiskās iespējas ir definētas pilnīgi precīzi. Mums ir iespējas iekļauties procesā — tikai mums tās jāizmanto. Mums ir iespējas sagatavot savu valsti dalībai NATO — tikai mums jāpadara attiecīgais “mājasdarbs”. Mums ir pavērušās kolosālas iespējas. Bet, ja te nekas nenotiks, ja mēs čammāsimies, vilksim garumā... Mums tas jādara nevis tāpēc, ka to prasa Eiropas Savienība, bet gan tāpēc, ka vajadzīgs mums pašiem. Tā ir pārbaudīta pieredze, kas ved valsti un cilvēkus pie drošības un turības.