MĒS UN EIROPA

Mūsu izglītība citvalstu prasību svaros

Andrejs Rauhvargers, Latvijas Akadēmiskās informācijas centra direktors, - "Latvijas Vēstnesim"

- Latvija ir ceļā uz Eiropas Savienību. Būtisks nosacījums veiksmīgai mērķa sasniegšanai ir mūsu izglītība, tās atzīšana citas valstīs. Kāda ir šībrīža situācija diplomatzīšanas jautājumu risināšanā gan ES, gan kandidātvalstu starpā?

- Šī gada būtiskākais notikums diplomatzīšanas jomā ir Lisabonas diplomatzīšanas konvencijas (pilns nosaukums - Eiropas reģiona konvencija par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kuras attiecas uz augstāko izglītību) parakstīšana 1997. gada 11. aprīlī, kas maina pašus diplomatzīšanas pamatprincipus. Vairs netiek meklētas diplomu ekvivalences, netiek precīzi salīdzināti vienas valsts diplomi ar citas, jo izglītības sistēmas ir kļuvušas ļoti daudzveidīgas. Tā vietā ir likta valstu savstarpēja uzticēšanās - valstis, kuras ir parakstījušas konvenciju, protams, pēc tās ratifikācijas, principā atzīst savstarpēji viena līmeņa diplomus, ja nav būtisku atšķirību. Ir jābūt uzmanīgiem, veidojot izglītības sistēmu, lai būtiskās atšķirības salīdzinājumā ar citām valstīm nerastos. Tās var būt, pirmkārt, mācību laika, ilguma atšķirība. Konvencijas pielikumā ir noteikts, ka mācību ilguma neatbilsme par vienu gadu vēl var nebūt būtiska, ja atbilst programmas, taču divi gadi un vairāk var tikt uzskatīti par nopietnu šķērsli savstarpējai diplomatzīšanai. Otrkārt, par būtisku atšķirību var tikt uzskatīta kāda mācību priekšmeta klātbūtne vai trūkums noteiktā programmā, piemēram, pārāk liela sporta nodarbību koncentrācija, uz kā rēķina ir samazināts citu nodarbību skaits. Treškārt, būtiska atšķirība var būt mācību programmu orientācija - vai tā ir akadēmiski vai profesionāli orientēta. Tas gan vairāk saistīts ar vidējās izglītības programmām, jo ir valstis, kurās universitātes tipa iestādēs uzņem tikai akadēmiskas ievirzes izglītību ieguvušos. Profesionāli izglītotajiem ir vēl papildus jāmācās.

Konvencija attiecas ne tikai uz ģeogrāfisko Eiropu, bet uz Eiropas reģionu, kurš konvencijas izpratnē ietver sevī arī tās valstis, kuras fiziski neatrodas Eiropā, bet kuras ir ieinteresētas sadarbībā ar Eiropas valstīm un kuras bija uzaicinātas parakstīt konvenciju, - ASV, Kanāda, Austrālija, Izraēla, arī dažas bijušās PSRS Vidusāzijas republikas.

Konvencijas pamats ir valstu savstarpēja uzticēšanās, tās darbošanās galvenais priekšnoteikums - nemitīga informācijas apmaiņa starp valstīm, tādēļ konvencijas īstenošanā vislielākā loma ir piešķirta Diplomatzīšanas un akadēmiskās informācijas centru (ENIC) tīklam Eiropas reģionā. Šie centri nepārtraukti sadarbojas, sniedzot cits citam nepieciešamās ziņas par savu valstu izglītības sistēmām. Svarīgs instruments konvencijas īstenošanai ir Eiropas Padomes un UNESCO kopīgi izstrādātā diplomu pielikuma ieviešana, kurā tiks dota izsmeļoša informācija par izglītību, uz kuras pamata tiek izdots diploms, lai citā valstī to būtu viegli saprast. Pašlaik notiek jaunā diploma pielikuma Eiropas mēroga izmēģinājums.

Konvencija uzliek par pienākumu dalībvalstīm sagatavot, publicēt un sniegt izsmeļošu informāciju par savām izglītības sistēmām. Latvijā šajā jomā jau daudz ir padarīts. 1994. gadā izveidots Latvijas Akadēmiskās informācijas centrs, kas sagatavojis izsmeļošu informāciju par Latvijas izglītības sistēmu. Ir izdota grāmata par valsts augstāko mācību iestāžu studiju programmām, kur katrai programmai veltīta viena lappuse, tā pieejama arī datu bāzes formā. Jau otro gadu tiek izdota brošūra par izglītību Latvijā, kur apkopota informācija par Latvijas izglītības sistēmu, tās struktūru, valsts augstākajām mācību iestādēm, privātajām augstskolām, kurām ir akreditētas mācību programmas. To, ka informācija par izglītību Latvijā ir sagatavota pilnīga un pietiekama, apliecina fakts, ka Latvijas ENIC centru augstu vērtē kolēģi citās valstīs. Ja ārvalstu kolēģiem rodas jautājumi, mūsu centrs spēj operatīvi sniegt ziņas par jebkuru Latvijas augstskolu, tās programmu u.tml. Lai Latvijas izglītības darbiniekus iepazīstinātu arī ar citu valstu izglītības sistēmām, ir izdots 12 valstu izglītības sistēmu apskats "Ārvalstu izglītības sistēmas. 1.daļa", kurā Akadēmiskās informācijas centrs piedāvā to valstu izglītības sistēmu aprakstus, ar kurām Latvijai biežāk iznāk saskarties. Centrs rīko arī mācības un seminārus augstskolu darbiniekiem. Tiek gatavots arī nākamais centra izdevums, kurā, iespējams, citu valstu piešķirtajiem grādiem un kvalifikācijām tiks noteiktas ekvivalences Latvijā.

- Vai ir stingri noteikts, kuri konkrēti ir tie Latvijas diplomi, kas tiek vai netiek atzīti citās valstīs?

- Saskaņā ar Lisabonas konvencijas principiem šāds jautājums vairs nav īsti vietā. Konvencijā ir skaidri pateikts, ka netiek sastādīti starptautiski atzītu vai neatzītu augstskolu vai programmu saraksti. Diploma atzīšanai pirmais priekšnoteikums ir tāds, ka tam jābūt atzītam valstī, kurā tas izdots, tad, ja neatklāsies būtiskas atšķirības ar atbilstošo izglītības programmu tajā valstī, kurā atzīšana tiek lūgta, diploms var tikt atzīts. Līdz ar to katras valsts rīcībā ir jābūt datiem, kuras augstskolas un programmas tā atzīst pati, lai nepieciešamības gadījumā varētu sniegt informāciju jebkurai citai valstij. Ja kāda augstskola nav atzīta savās mājās, tad tās diplomi citās valstīs netiks atzīti nekādā gadījumā. Diploma valstiska atzīšana ir pirmais priekšnoteikums tā starptautiskajai atzīšanai.

- Kuras augstskolas un kuras programmas šobrīd ir valstiski atzītas Latvijā?

- Visas Latvijas valsts augstskolas, kuru Satversmes ir apstiprinātas, ir valsts atzītas. Pašlaik uzsākta augstākās izglītības kvalitātes vērtēšana ar tai sekojošu akreditāciju. Ja gadījumā akreditācija parādīs, ka kāda augstskola vai tās programma neatbilst noteiktajām prasībām, tas atsauksies arī uz diplomu starptautisko atzīšanu, taču līdz katras konkrētas programmas kvalitātes novērtēšanai visas valsts augstskolu programmas ir uzskatāmas par valsts vienreiz atzītām. Pretējā gadījumā iznāktu, ka uzsākot akreditācijas procesu, kura pirmais posms vien prasīs vairākus gadus un ievērojamus līdzekļus, visas gadiem ilgi pastāvējušo augstskolu programmas pēkšņi izrādītos uz laiku neatzītas.

Ar privātajām augstskolām ir nedaudz atšķirīgi. Tās visas ir nesen dibinātas, un tām valstiskā atzīšana jāiegūst pēc kvalitātes novērtēšanas. Dažām no Latvijas privātajām augstskolām jau ir viena vai vairākas akreditētas programmas - Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolai "Attīstība", "Turības" mācību centram, Latvijas Banku akadēmijai, kas gan pašlaik pārtop valsts augstskolā, Rīgas Starptautiskajai ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolai, Biznesa institūtam "Rimpak Livonija", Baltijas krievu institūtam un Kristīgajai akadēmijai. Diplomi, kas iegūti apgūstot akreditētas programmas, ir atzīti Latvijā un līdz ar to var tikt atzīti arī ārzemēs.

- Vai tas nozīmē, ka akreditēto privāto programmu un valsts augstskolu beidzējiem ir vienādas iespējas diplomu atzīšanā ārpus Latvijas?

- Teorētiski jā, tomēr neslēpšu, ka uz Austrumeiropas privātajām augstskolām skatās ar daudz lielāku piesardzību nekā uz valsts augstskolām, tādēļ būtiskās atšķirības varētu tikt meklētas cītīgāk. Tādēļ jāveic darbs, lai šīs programmas līdzās valsts augstskolu programmām parādītos informācijas materiālos par augstāko izglītību Latvijā. Tieši šī iemesla dēļ materiālā "Education in Latvia", kurš gatavots Eiropas starptautiskās izglītības asociācijas gadskārtējai konferencei Barselonā 1997. gada novembrī, ietvērta informācija arī par akreditētajām privātajām programmām.

- Kā tad ir ar pārējām privātajām augstskolām?

- Tās, kurām ir tikai licence, vēl nav valsts atzītas Latvijā un līdz ar to nevar pretendēt uz savu diplomu un grādu starptautisku atzīšanu. Tomēr vajadzētu stingri nodalīt tās privātās augstskolas, kurām ir licences un kuras nopietni gatavojas kvalitātes novērtējumam, no tādām, kuras Latvijā darbojas bez jebkādām atļaujām un bieži vien sauc sevi pār ārvalstu augstskolu filiālēm.

- Vai nevarētu brīdināt sabiedrību ar konkrētiem piemēriem gan par nelegālajām filiālēm, gan par viltus diplomiem?

- Šis ir ļoti nopietns jautājums, tādēļ gribu sākt ar nelielu paskaidrojumu. Nokļūstot "plašajā pasaulē", mums nākas izslimot ne vienu vien "plašās pasaules" slimību, tajā skaitā to, kas saistās ar viltus augstāko izglītību. Tā var sagādāt gan vilšanos, gan laika un materiālus zaudējumus. Iestādes, kuras izsniedz apšaubāmus un nekur neatzītus diplomus angliski sauc par "degree mills" - grādu vai diplomu dzirnavām. Tām ir divi galvenie paveidi. Pirmo var atšifrēt samērā viegli un tas pie mums Latvijā pagaidām nav izplatīts. Tajā krāpšana ir pietiekami "rupja" - jūs izlasāt avīzē (turklāt tā var būt kāda no vispārzināmajām Eiropas vai Amerikas lielajām avīzēm) sludinājumu ar, piemēram, šādu tekstu: "Saņemiet savu doktora diplomu par savu dzīves pieredzi" ar tālāk norādītu adresi, uz kuru jānosūta pāris tūkstoši dolāru. Šādā gadījumā katrs pats saprot, kāda vērtība būs iegūtajam doktora grādam un var brīvi izlemt - mēģināt apmuļķot savu darba devēju ar bezjēdzīgu diplomu vai nē. Otrais veids ir daudz viltīgāks - jums tiešām piedāvā mācīties, biežāk neklātienē, bet varbūt arī klātienē, turklāt ievērojami ietaupot laiku, teiksim, apgūt bakalaura programmu pusotrā gadā un maģistra programmu - pāris mēnešos. Diploms arī tiek piedāvāts labu labais, parasti ārzemju. Šādā gadījumā ir daudz vieglāk atrast naivuļus, kas notic, ka tā tiešam var būt.

Pirms dodu dažus piemērus, gribu piebilst, ka viltus augstskolu darbība, tajā skaitā arī Latvijā, ir pietiekami labi maskēta. Par "ārzemju augstskolu filiāļu" eksistenci tepat Rīgā uzzinām tikai tad, kad pašam klausītājam vai vecākiem rodas aizdomas, vai pat tikai tad, kad kāds atnāk pie mums, lai iegūtu Latvijas atzīšanu savam "ārzemju" diplomam. Tagad daži piemēri.

Kāds cilvēks griezās pie mums, lai uzzinātu, vai tā ir taisnība, ka "Hamburgas astroloģijas akadēmijas" filiālei Rīgā nav vajadzīga Latvijas licence, jo tā jau esot licencēta Vācijā. Kaut arī labi zinājām, ka ārzemju augstskolu filiāles Latvijā ir likumīgas tikai tad, ja to atvēršanai ir dota Izglītības un zinātnes ministrijas atļauja, tomēr painteresējāmies Vācijas centrālajā diplomu atzīšanas iestādē par šādas augstskolas eksistenci Vācijā. Saņēmām atbildi, ka Vācijas valsts atzīto augstskolu sarakstā Hamburgā šāda augstskola nav minēta.

Pie mums griezās kāds Latvijas darba devējs, kura darbinieks bija iesniedzis Amerikas "Klusā okeāna krasta universitātes" diplomu. Šis cilvēks, izlasot sludinājumu kādā Latvijas laikrakstā, esot iestājies attiecīgās "Amerikas augstskolas" filiālē Maskavā. un neklātienē studējis, t.i., sūtījis pārbaudes darbus un pat saņēmis to novērtējumu. "Augstskolas" nosaukums patiesībā bija jau pazīstams - tā ir iedibinājusi filiāles vairākās Eiropas valstīs. ASV diplomatzinēji mums paskaidroja, ka adrese, kura norādīta diplomam pievienotajos dokumentos, patiesībā ir gluži citas ASV mācību iestādes adrese, bet diplomu izsniegušajai iestādei ASV nav reģionālās akreditācijas.

Divas Latvijas iedzīvotājas krietnu laiku studēja neklātienē Pēterburgas "Ārstnieciskās pedagoģijas institūtā", saņemot divu mācību iestāžu, kuras atradās Vācijā un Šveicē, kopīgi izsniegtus augstskolas diplomus. Ar Vācijas un Šveices diplomatzinēju palīdzību divu stundu laikā noskaidrojām, ka ne viena, ne otra no iestādēm attiecīgajās valstīs nav atzīta kā augstskola. Pēc zināma laika izdevās saņemt arī Krievijas atbildi, ka pats "Ārstnieciskās pedagoģijas institūts" nav saņemis nekādu valsts iestāžu atļauju darbībai Pēterburgā.

Gribu vērst īpašu uzmanību diviem paņēmieniem, kas tiek izmantoti Latvijā un uz kuriem nevajadzētu "uzķerties".

Pirmais neapšaubāmi ir orientēts uz Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Mācības notiek Latvijā (parasti ar īsu apmācības laiku), bet tiek piedāvāts labi pazīstamas Krievijas augstskolas diploms. Kā iegūti diplomi, kurus šeit piedāvā, lai paliek pašu piedāvātāju ziņā. Visticamākais, ka attiecīgajām Krievijas augstskolām vispār nav zināms, ka to diplomus piedāvā Baltijā (Latvija šajā ziņā nav izņēmums). Tiem, kas pārdomā, vai šādu piedāvājumu pieņemt, iesakām ņemt vērā, ka līdz šim nevienai ārzemju augstskolai nav izsniegta IZM atļauja filiāles dibināšanai Latvijā (ir zināms tikai viens gadījums, kad šāda atļauja ir prasīta), tādēļ šāda darbība vispirmām kārtām ir nelikumīga. Turklāt, lai pārliecinātos, vai, mācoties "filiālē", patiešam esat kļuvis par attiecīgās augstskolas studentu, silti iesakām uzrakstīt tieši konkrētajai augstskolai Krievijā un palūgt atsūtīt tās rektora pavēles kopiju, ar kuru esat ieskaitīts studentu skaitā. Ja tādas pavēles nav, jūs maldina kāds tepat, Latvijā.

Otrais. Jums piedāvā iestāties un studēt augstskolā vēl pirms vidusskolas beigšanas. Lielisks laika ietaupījums, vai ne? Tomēr neaizmirsīsim, ka augstskolā pēc likuma var uzņemt tos, kam ir atestāts par vispārējo vidējo izglītību, tātad likums atkal tiek pārkāpts. Viss balstīts uz cerību, ka gan jau neviens nepamanīs. Ja gadījumā nepietiekamo mācību gadu skaitu tiešām nepamanītu darba devēji tepat, pašu mājās, velti cerēt, ka tas paliks nepamanīts pieredzējušiem diplomatzinējiem ārzemēs. Starp citu, Latvijā eksistē mehānisms, kā īpaši spējīgajiem likumīgi saīsināt savu mācību laiku - ar rajona skolu valdes atļauju atsevišķos gadījumos var apgūt vidusskolas programmu īsākā laikā, saņemt atestātu un tad arī stāties augstskolā.

- Kad reāli citas valstis varētu sākt atzīt Latvijas diplomus?

- Vajadzētu formulēt divus dažādus jautājumus - kad sāks darboties konvencija, un kad tiks atzīti mūsu diplomi? Konvencija sāks darboties, kad piecas valstis to būs ratificējušas. Tiek paredzēts, ka tā varētu sākt darboties ne ātrāk kā nākamā gada vasarā. Tas nenozīmē, ka mūsu diplomi netiek atzīti, kamēr konvencija vēl nedarbojas. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka izglītības sistēmas Eiropā un pasaulē ir ļoti atšķirīgas, tādēļ diplomu atzīšanā parasti lielākās grūtības sagādā informācijas trūkums par attiecīgās valsts izglītības sistēmu un konkrētā diploma vietu tajā. Tieši tādēļ galvenā loma ir informācijas apmaiņai, tam, ka par mūsu izglītību zina citās valstīs. Gribētos apgalvot, ka Akadēmiskās informācijas centrs var sniegt pietiekamu informāciju par Latvijas augstskolām, programmām, turklāt šo informāciju jau tagad ir saņēmuši četrdesmit sešu Eiropas reģiona diplomatzīšanas tīklā (ENIC) iesaistīto valstu diplomatzīšanas centri. Laba sadarbība diplomatzīšanas jomā Latvijai ir ar Ziemeļvalstīm, Nīderlandi, Vāciju, pēdējā laikā arī ar ASV.

Vācijā, kur vidējā izglītība ilgst trīspadsmit gadus, līdz šim bija grūtības ar mūsu vidusskolu atestātu atzīšanu, jo mūsu vidusskola laika ziņā faktiski līdz šim bija vienpadsmitgadīga, nevis divpadsmitgadīga (atcerēsimies klašu "pārnumurēšanu" pirms vairākiem gadiem). Šinī mācību gadā būs pirmie vidusskolu absolventi, kuri patiešām ir mācījušies vidusskolā divpadsmit gadus, un, saskaņā ar vienošanos, tiem vairs nebūs problēmu ar atestātu atzīšanu, iestājoties Vācijas augstskolās. Ar Vāciju tika sagatavots arī līguma teksts par diplomu savstarpējo atzīšanu, kas pašreiz tiek augstā līmenī apspriests abās valstīs, un, cerams, ka pavasarī to parakstīs. Var rasties jautājums, vai ir vajadzīgi šādi starpvalstu līgumi, ja ir konvencija? Ir valstis, kas līgumus neslēdz, paļaujas tikai uz konvenciju. Ar tām valstīm, ar kurām norit intensīva studentu apmaiņa, līgumi ir ļoti noderīgi, jo konvencija nosaka diplomatzīšanu principā. Līgums ar konkrētu valsti nosaka, kam pielīdzināms Latvijā iegūtais grāds, noteikta izglītības pakāpe, kādas tai būs tiesības otrā valstī. Šādi līgumi Latvijai ir plānoti arī ar Poliju un Ungāriju.

Dažkārt atzīšanas problēmas rodas gadījumos, kad Latvijas augstskolās ir iedoti vairāki diplomi par praktiski vienu un to pašu padarīto darbu. Ir gadījumi, kad students, mācoties pedagoģiskā programmā, iegūst vienlaikus bakalaura grādu kādā noteiktā zinātņu nozarē un pedagoģijā - tas būtu saprotams. Taču pēc neilga laika tam tiek piešķirts psiholoģijas bakalaura un tad arī psiholoģijas maģistra grāds. Nonākot ārzemēs, tiks atzīts tikai bakalaura grāds un tiesības strādāt skolā.

Tas ir mūsu izglītības likumdošanas trūkums: nav stingri noteikts, vai maģistratūras programma var būt balstīta tikai uz tādu pašu vai ļoti radniecīgu bakalaura programmu. Pasaulē bakalaura un maģistra grāda attiecībās valda divi principi: pirmais maģistra grāds ir obligāta pakāpe iestājai doktorantūrā, tādēļ to var iegūt tajā pašā nozarē kā turpinājumu pēc bakalaura grāda iegūšanas, tātad pakāpenības princips. Otrais - bakalaura grāds pats par sevi dod tiesības iestāties doktorantūrā, maģistra grāds šajā ceļā nav obligāta pakāpe, tādēļ to iespējams iegūt nozarē, kas ir pilnīgi atšķirīga no bakalaura studijām (piemēram, ekonomikas maģistrs pēc vēstures bakalaura). Otrajā gadījumā, nonākot lielākajā daļā Eiropas valstu, sasniegumi katrā no studiju virzieniem tiks vērtēti atsevišķi, t.i., maģistra grāds attiecīgi tiks vērtēts kā papildus iegūta izglītība. Mūsu valstī it kā ir noteikts pakāpenības princips (jo maģistrs ir obligāta pakāpe ceļā uz doktorantūru), taču tajā pašā laikā nav stingri norādīts, ka maģistratūrai jābūt tajā pašā virzienā kā bakalaura studijām. Tā ir diezgan neloģiska situācija, piemēram, iedomāsimies divus maģistrus starptautiskajās attiecībās: vienam no tiem bakalaura grāds ir bioloģijā, otram - politikas zinātnē. Vai tiešām tie abi ir vienādi gatavi doktorantūrai starptautiskajās attiecībās?

Kā diplomatzinēju mani mulsina arī tas, ka Latvijā pašlaik daudzos gadījumos students sekmīgi studē vairākās augstskolās vai vairākās studiju programmās vienlaikus, tātad apmēram vienlaikus saņems vairākus augstākās izglītības diplomus. Nemaz nerunājot par to, ka prasīties prasās mūsu pašu secinājums par reālo studentu noslodzi un reālo darba apjomu katra diploma iegūšanai, ja šie diplomi tiks lepni nolikti rindiņā kādā no rietumvalstu diplomatzīšanas centriem, vispirms noteikti pārbaudīs, vai tie nav viltoti, bet pēc tam izdarīs secinājumus par augstāko izglītību Latvijā.

- Pēdējos gados Latvijā vairākas augstskolas ir dibinātas ar ārvalstu palīdzību. Vai to diplomiem ir lielākas cerības uz atzīšanu ārzemēs?

- Patiesībā tas ir diezgan plašs jautājums. Veidojot augstskolu Latvijā ar citas valsts atbalstu un šīs valsts labi pazīstamas augstskolas palīdzību, esam pārliecināti, ka izglītības kvalitāte būs augsta, tādēļ diploms noteikti pavērs visas iespējas ārzemēs. Veidojot augstskolu kopīgi ar kādu citu valsti, tomēr jāņem vērā vērā arī formālā puse - ka trešo valstu diplomatzinēji vispirms jautās, kurai no izglītības sistēmām augstskola pieder. Ja būtu noteikts, ka tā ir attiecīgās ārvalsts augstskola Latvijā, tad tā pakļautos attiecīgās valsts izglītības likumdošanai, diplomi tiktu piešķirti šīs valsts vārdā un kā tādi arī tiktu vērtēti. Ja noteikts, ka tā būs Latvijas augstskola, tad tai pilnībā jāpakļaujas Latvijas izglītības likumdošanai - lai varētu pretendēt uz atzīšanu pasaulē, katrai valstij vispirms jāievēro tie nosacījumi, kurus tā pati ir izveidojusi.

Šajā vietā diemžēl nedrīkst piekāpties ārzemju sponsoru dabiskajai vēlmei veidot pilnīgi visu pēc sava prāta un savas valsts augstskolu parauga. Pieredze liecina, ka, ja studiju programma neatbilst pašas Latvijas likumdošanai, diplomiem nonākot trešajās valstīs, rodas grūtības ar to atzīšanu.

- Vai Latvija ir iesaistījusies Eiropas kopīgajos pasākumos diplomatzīšanas jomā?

- Latvija diplomatzīšanas jomā ir iesaistījusies dažādās starptautiskās programmās. Šobrīd notiek Eiropas Padomes, UNESCO un Eiropas Komisijas kopīgs pasākums: Eiropā tiek izmēģināts diploma pielikums, kas tika secīgi izveidots līdz ar jaunās ķonvencijas izstrādāšanu. Latvijas Akadēmiskās informācijas centrs darbojas šā projekta vadības grupā, bet Latvijas Universitāte ir vienīgā augstskola no Baltijas valstīm, kas piedalās šī pielikuma izmēģinājumā. Eksperimenta mērķis nav salīdzināt LU diplomu ar citu valstu diplomiem, bet izmēģināt diploma pielikuma darbību - pārbaudīt, vai tas spēs tik precīzi atspoguļot diplomam atbilstošo izglītības saturu, lai darba devējiem un ārzemju diplomatzinējiem nerastos neskaidrības. Bet katrā ziņā mūsu augstskolai būs interesanti uzzināt, ko par tās diplomiem domā citās valstīs, jo katras dalībvalsts augstskolas diplomu līdz ar jaunā tipa pielikumu vērtēs gan diplomatzīšanas eksperti, gan augstskolas, profesionālās asociācijas, darba devēji.

Latvija piedalās arī daudzvalstu PHARE projekta vadībā par augstākas izglītības diplomu un studiju kredītpunktu starpvalstu atzīšanu ( Recognition of Higer Education Diplomas and Study Credit Points across Borders ). Latvijas Akadēmiskās informācijas centram uzticēts vadīt vienu no četrām projekta sadaļām, kas liecina par mūsu darba augstu novērtējumu Eiropas Savienības valstīs.

- Kāda ir starptautiskā diplomatzīšanas prakse attiecībā uz padomju laikā iegūtajiem diplomiem?

- Katra valsts ir izveidojusi savu kritēriju sistēmu padomju diplomu atzīšanai, un, atklāti sakot, īpašu problēmu šī jautājuma risināšanā nav. No padomju laika diploma saprotamu iemeslu dēļ izskaitīti ārā visi politiskie priekšmeti, fizkultūras nodarbības un lielākā daļa svešvalodu apmācības (ko vajadzētu apgūt vidusskolā), kas paliek pāri, tas parasti tiek atzīts par derīgu.

Kļūdains ir izplatītais uzskats, ka padomju laika augstskolas beigšanas dokumentu "neviens nesaprot", jo tas saucas "diploms" un tajā nav runas par bakalaura vai maģistra grādiem. Nosaukums nebūt nav galvenais - pasaulē dažādas izglītības pakāpes tiek sauktas ļoti atšķirīgi, piemēram, Vācijā joprojām lieto to pašu nosaukumu "diploms" vai pat "valsts pārbaudījums", Itālijā maģistram atbilstošā pakāpe saucas "diploma di laurea", Nīderlandē "doctorandus". Savukārt, vārds "bakalaurs" dažādās valstīs apzīmē gan vidusskolas pilna kursa beidzēju, gan akadēmiskās augstākās izglītības pirmo pakāpi, gan pabeigtu profesionālo augstāko izglītību.

- Jūsu domas par darbaspēka plūsmu un situāciju darba tirgū optimāla diplomatzīšanas jautājuma risinājuma situācijā. Vai mūsu valsts izglītotais darbaspēks neaizplūdīs uz ārzemēm, atbrīvojot vietas citu valstu strādātgribētājiem?

- Domāju, ka šāda divpusēja plūsma tik viegli neveidosies. Diplomatzīšanai ir divi veidi: diplomatzīšana akadēmiskiem un profesionāliem nolūkiem. Tas, par ko runāts iepriekš, ir saistīts ar diplomatzīšanu akadēmiskiem nolūkiem, t.i., mācību turpināšanai, arī jau daudzkārt minētās konvencijas saturs ir par to. Profesionālo atzīšanu regulē pavisam citi likumi. Katrā valstī ir virkne tā saukto regulēto profesiju, kur ar likumu tiek noteikts, kādai ir jābūt izglītībai. Dabūt darba atļauju regulētā profesijā ar citas valsts diplomu ir sarežģīti - var būt arī tā, ka diploms tiek akadēmiski atzīts, bet darba atļauja tomēr netiek dota.

Eiropas Savienībā darbaspēka plūsmas atvieglināšanai dalībvalstu starpā ir pieņemtas īpašas direktīvas par regulētajām profesijām. Ir septiņas profesijas, kuru izglītības saturu nosaka ES direktīvas par katru atsevišķi. Tās ir medicīnas profesijas: ārsti, zobārsti, farmaceiti, vispārējās prakses medmāsas, vecmātes, veterinārārsti, arhitekti, tūlīt pievienosies arī advokāti. Ja Latvija grib pilnvērtīgi iekļauties ES darba tirgū, tad tai ir jāpanāk, lai šo profesiju apgūšana atbilstu ES direktīvām, visiem tiem kritērijiem, ko tās izvirza, tad, kad tas sasniegts un fiksēts ES dokumentos, diplomi tiek atzīti automātiski.

Pārējo profesiju atzīšanā, kuras nav tik stingri regulētas, katrai valstij ir savi kritēriji, ja izglītībā atrod būtiskas atšķirības, ārzemniekam var noteikt eksāmena kārtošanu vai adaptācijas periodu. Lai risinātu problēmu, Eiropas Komisija ir pieņēmusi divas direktīvas, kuru nolūks ir radīt vispārēju sistēmu diplomu atzīšanai profesionāliem nolūkiem, jo šinī jautājumā pietiekami daudz sarežģījumu ir pašu ES dalībvalstu starpā. Regulēto profesiju apzināšana Latvijā un atbilstošās likumdošanas saskaņošana ar ES likumdošanu ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem Baltās grāmatas nosacījumu izpildei..

Atgriežoties pie jautājuma par situāciju darba tirgū, domāju, ka darbaspēka plūsma no vienas valsts uz otru būs, bet normas robežās un bez kādam Latvijai bīstamām tendencēm.

Liena Pilsētniece,

"LV" korespondente

Iespējamais viltus diploms

Studijas Eiropā latvietim nav tikai sapnis

Zane Zvaigzne, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktora vietniece, - "Latvijas Vēstnesim"

Tiesības uz izglītību ir vienas no cilvēka tiesībām. Augstākā izglītība ir līdzeklis zināšanu ieguvei un padziļināšanai. Tā ir ārkārtīgi nozīmīga kultūras un zinātnes vērtība katram indivīdam un visai sabiedrībai kopumā.

1997. gada 11. aprīlī Latvija parakstīja Eiropas reģiona konvenciju par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kas saistītas ar augstāko izglītību.

Viens no Eiropas Padomes mērķiem ir veidot vienotu politiku kultūras un zinātnes jomā. Šī mērķa sasniegšana tiks veicināta, darot brīvi pieejamu Eiropas jaunatnei dalībvalstu intelektuālo potenciālu. Universitātes ir viens no galvenajiem intelektuālās darbības centriem valstīs. Personām, kuras sekmīgi beigušas vidējo mācību iestādi vienas dalībvalsts teritorijā, jādod visas iespējas pēc savas izvēles iestāties universitātē citas valsts teritorijā. Studijas ārvalstīs veicina studentu kulturālu un akadēmisku bagātināšanos. Eiropas kultūras un izglītības kopienā, kuru tā tiecas nostiprināt, jābūt maksimāli brīvām pārvietošanās iespējām cilvēkiem, kas mācās vai veic pētniecības darbu universitātēs.

Eiropas reģionu izglītības sistēmu lielā dažādība atspoguļo kultūras, sociālo, politisko, filozofisko, reliģisko un ekonomisko daudzveidību. Šī konvencija ir izstrādāta, lai visiem Eiropas reģiona iedzīvotājiem sniegtu iespējas pilnvērtīgi izmantot šo daudzveidību, atvieglojot katram valsts iedzīvotājam, studentam iespēju izmantot izglītības resursus citās valstīs. Studiju, diplomu, zinātnisko grādu atzīšana, kuri iegūti citās Eiropas valstīs, veicina akadēmiskās izglītības izplatību.

Iepriekšējās konvencijas tika izstrādātas pirms 1990. gada un pat piecdesmitajos gados. Pašlaik tās ir novecojušas un reāli netiek ņemtas vērā. Eiropā ir notikušas pārmaiņas augstākās izglītības sistēmā - iesaistījušās jaunas valstis un radīti jauni augstskolu veidi. Jaunās konvencijas teksts ir veidots tā, lai aizstātu iepriekšējās, kā arī mainītu pašu izglītības dokumentu atzīšanas pamatprincipu. Nepieciešams pilnveidot līdzšinējo kvalifikācijas atzīšanas kārtību un nodrošināt, lai tā kļūtu skaidrāka un piemērotāka pašreizējai augstākās izglītības situācijai Eiropā.

Citas Eiropas Padomes un UNESCO konvencijas, kas attiecas uz akadēmisko izglītību Eiropā:

* Eiropas konvencija par tādu diplomu ekvivalenci, kas dod iespējas uzņemšanai universitātēs (1953. gads, ETS 15) un protokols (1964. gads, ETS 49),

* Eiropas konvencija par universitāšu studiju periodu ekvivalenci (1956. gads, ETS 21),

* Eiropas konvencija par universitātes kvalifikācijas akadēmisko atzīšanu (1959. gads, ETS 32),

* Konvencija par studiju, diplomu un grādu, kuri saistīti ar augstāko izglītību, atzīšanu Eiropas reģiona valstīs (1979. gads),

* Eiropas konvencija par universitātes studiju periodu vispārēju ekvivalenci (1990. gads, ETS 138),

* Starptautiskā konvencija par Vidusjūrā robežojušos arābu un Eiropas valstu augstākās izglītības studiju, diplomu un grādu atzīšanu (1976), kas pieņemta UNESCO ietvaros un daļēji attiecas uz akadēmisko atzīšanu Eiropā.

Konvencijas pamatā ir vairāki būtiski principi, kas raksturo jaunu pieeju augstākās izglītības atzīšanas jautājumiem.

Svarīgākais ir tas, ka personai, kas vēlas studēt kādas citas dalībvalsts augstskolā, nav jāpierāda savas līdzšinējās izglītības atbilstība, piemērotība vai līdzība. Atzīšana balstās uz to, ka valstis uzticas viena otras izglītības sistēmai. Katrai valstij tomēr ir tiesības atteikt izglītības dokumenta atzīšanu, ja tā var uzrādīt būtiskas atšķirības saturā un līmenī. Tāpēc ir vajadzīga vispusīga un atjaunota informācija par katras valsts augstākās izglītības sistēmu.

Valsts uzņemas atbildību, ka netiks pieļauta nekāda veida diskriminācija ne pēc rases, ādas krāsas, invaliditātes, valodas, reliģiskas, politiskas vai citas pārliecības, ne citiem principiem, kas neattiecas uz akadēmiskiem nopelniem kvalifikācijā. Dalībvalstīm jānodrošina atbilstoša kārtība iesniegumu izskatīšanā par kvalifikācijas atzīšanu, balstoties tikai uz iegūtajām prasmēm un zināšanām. Katrai pusei jānodrošina vērtēšanas un atzīšanas informācijas pieejamība, saskaņotība un uzticamība. Pievienojoties šai Konvencijai, valdība apņemas nodrošināt nepieciešamo institūciju izveidi, informācijas sagatavošanu un resursus, lai veiktu šo darbu. Valstīm jāiesniedz Konvencijas depozitārijā vispusīga informācija par augstākās izglītības sistēmu un institūcijām, kurām valsts uzticējusi veikt izglītības salīdzinošās izvērtēšanas funkciju.

Konvencija nosaka, ka katra puse atzīst citas puses piešķirtās kvalifikācijas un apmierina vispārējās prasības uzņemšanai augstākajā izglītībā šajās valstīs, lai uzņemtu programmās, kas pieder tās augstākās izglītības sistēmai, ja netiek uzrādītas būtiskas atšķirības starp vispārējām uzņemšanas prasībām valstī, kurā iegūta kvalifikācija, un valstī, kur tiek pieprasīta kvalifikācijas atzīšana.

Kādā pusē piešķirtas augstākās izglītības kvalifikācijas atzīšana tās īpašniekam dod tiesības piedalīties tālākas augstākās izglītības studijās, ieskaitot būtiskus eksāmenus un gatavošanos doktorantūrai uz tādiem pašiem noteikumiem kā tie, kas tiek prasīti no pretendentiem ar tās valsts kvalifikācijām, kur atzīšana tiek pieprasīta.

Uzņemšana kādā noteiktā mācību iestādē var būt ierobežota vai selektīva, bet tā nedrīkst pārkāpt Konvencijas pantus. Šajos gadījumos tiek noteikta uzņemšanas kārtība, kas nodrošina ārzemju kvalifikācijas taisnīgu un nediskriminējošu vērtēšanu. Personai ir iespēja turpināt mācības citas dalībvalsts augstākās izglītības sistēmā, sagatavoties pēc noteiktas programmas un iegūt zinātnisku grādu.

Katrā valstī jāizveido nacionālais informācijas centrs, kas atvieglotu uzticamas, precīzas un atjaunotas informācijas iegūšanu gan par augstākās izglītības sistēmu attiecīgajā valstī, gan citās dalībvalstīs. Centrs nodrošinātu konsultācijas par kvalifikācijas atzīšanu un novērtēšanu atbilstoši valsts nacionālajiem likumiem.

Ir izveidots nacionālo informācijas centru tīkls par akadēmiskās atzīšanas un mobilitātes jautājumiem (ENIK).

Latvijā darbojas Akadēmiskās izglītības informācijas centrs, kas ir apkopojis informāciju par Latvijā pieejamām studiju programmām.

Katrai dalībvalstij ir jāsastāda, jāatjauno un jāpublicē informācija par dažādām augstākās izglītības mācību iestādēm, kas veido attiecīgās valsts augstākās izglītības sistēmu, kur būtu norādīti iegūstamās kvalifikācijas veidi un prasības, izglītības programmas raksturojums. Šī Konvencija balstās uz vēsturiskajā, kultūras un politiskajā attīstībā izveidojušos augstāko izglītības sistēmu dažādības atzīšanu. Valstīm, kuras pievienojas šai Konvencijai, nav jāunificē savas augstākās izglītības sistēmas, gluži otrādi - ar šīs Konvencijas palīdzību tās centīsies paplašināt studentu iespējas mācīties citās valstīs ar atšķirīgu augstākās izglītības sistēmu.

Latvija bija pirmo 27 valstu vidū, kuras parakstīja šo Konvenciju. Konvenciju parakstījušas visas trīs Baltijas valstis, Skandināvijas valstis, Vācija, Francija, Čehija, Ungārija, arī ASV.

Bezdarbs, Latvija un Eiropas Savienība

Dr. hab. oec. Baiba Rivža, LLU profesore, Maiga Krūzmētra, docente, - "Latvijas Vēstnesim"

1. tabula. Bezdarba kvantitatīvā izaugsme

2. tabula. NVD darba rezultāti 1992. - 1997. gadā

3.tabula. Bezdarba situācijas raksturojums 1997.g. 1.novembrī

3. attēls. Ilglaicīgo bezdarbnieku diferenciācija rajonu griezumā

Tā kā Latvija ir izteikusi vēlēšanos kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, pievienojoties ES tuvākā vai tālākā nākotnē, mūsu valstij ir jābūt gatavai savākt un sniegt nepieciešamo statistisko sociāli ekonomisko informāciju atbilstoši ES prasībām.

Eiropas Savienībā patlaban viena no svarīgākajām problēmām ir jautājums, kā nodrošināt 18 miljonus ES valstīs mītošo bezdarbnieku ar darbu. Sākot ar 1993. gadu, bezdarba problēma ir skarta daudzos ES saietos. Taču, neraugoties uz to, vidējais bezdarba līmenis Eiropas Savienības valstīs stabili pārsniedz 10%. Visaugstākais tas tradicionāli ir Spānijā - tur bezdarba līmenis sasniedz pat 20,9%, bet vislabākā situācija ir Lielbritānijā, kur bezdarbs veido tikai 5,5%. Briselē izstrādātais teorētiskais plāns paredz bezdarba līmeņa samazināšanu līdz 7 % nākamo piecu gadu laikā. Šim nolūkam būtu jārada 12 miljoni jaunu darbavietu.

Reāli rodas jautājums - kāda situācija ir Latvijā, kā tā atbilst ES rādītājiem, un kādas ir mūsu valsts perspektīvas kopējā kontekstā?

Pēc Nodarbinātības valsts dienesta (NVD) datiem ir vērojama tendence, ka pieaug bezdarbnieku skaits gan absolūtos skaitļos, gan arī procentuāli pret darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Nepārtraukti pieaug arī ilgstošo bezdarbnieku skaits gan absolūtos skaitļos, gan procentuāli pret visu bezdarbnieku kopējo skaitu, turklāt šī grupa aug ātrāk nekā bezdarbnieku skaits vispār.

Tātad šo piecu gadu laikā reģistrēto bezdarbnieku skaits visu laiku ir palielinājies.

1.tabulā redzamie skaitļi norāda, ka, pirmkārt, ir laiks sākt pierast pie bezdarba kā neatņemamas sabiedrības pastāvēšanas iezīmes un tādēļ viss, kas saistīts ar šo parādību (bezdarbnieku uzskaitīšana, apmācība, darbā iekārtošana utt.), būs ilglaicīgs darbalauks. Otrkārt, uztvert, ka blakus problēmai "bezdarbs vispār" par ļoti nozīmīgu ir kļuvusi "ilglaicīga bezdarba" problēma, jo sevišķi ir pieaudzis tieši ilglaicīgo bezdarbnieku (vairāk nekā 6 mēnēšus) skaits. 1997. gada novembrī viņu jau bija 61,7 % no visiem reģistrētiem bezdarbniekiem. Līdz ar to varētu secināt, ka akcents pārvietojas no problēmas "bezdarbs vispār (bezdarbnieki)" uz "ilgstoša bezdarba (bezdarbnieku)" problēmu un sevišķi uz bezdarbu (bezdarbniekiem), kas ilgst vairāk par gadu. Kaut arī katru gadu ir palielinājies brīvo darba vietu skaits un, salīdzinot 1997. gadu ar 1992. gadu, tas pieaudzis 2,4 reizes, darbaspēka pieprasījums arvien vēl ievērojami atpaliek no tā piedāvājuma un nepārsniedz 3,0 %.

1992. gadā izveidotais Nodarbinātības valsts dienests (NVD) šo piecu gadu laikā realizējis visai plašu darbu zaudējušo cilvēku iesaistīšanu apmaksātos sabiedriskos darbos, pārkvalificēšanu un arī apmācīšanu jaunām profesijām.

Ar NVD līdzdalību darbā ir iekārtoti 1993. gadā 20,7 %, 1994. gadā - 18,9 %, 1995. gadā - 16,6 % un 1996. gadā - 15,5 % no attiecīgā gadā reģistrētajiem bezdarbniekiem. Ar katru gadu NVD veiktā bezdarba rādītāju uzskaites un atskaites sistēma ir pilnveidojusies, dodot iespēju iegūt pilnīgāku priekšstatu par šo parādību. Tomēr saistībā ar Latvijas virzību uz ES ir virkne risināmu jautājumu, no kuriem dažiem vajadzētu veltīt sevišķu uzmanību.

Pirmais no šiem jautājumiem ir mazliet dīvains pēc iepriekš rakstītā, t.i. - cik īsti Latvijā ir bezdarbnieku? Salīdzinot NVD uzrādītos datus par bezdarbniekiem un Valsts statistikas komitejas sniegtus datus par to pašu parādību, tie visai būtiski atšķiras, tādēļ jautājums ir likumsakarīgs. Šo atšķirību izveidošanās pamatā ir dažādu metodoloģiju lietošana, kas jau analizēta literatūrā, tādēļ mēs pie paša fakta nepakavēsimies. Toties gribam pievērst uzmanību tam, ka sabiedrībā ir veidojies mazliet greizs priekšstats par reālo stāvokli darba tirgū un līdz ar to arī par pašreizējā posma aktuālākajām problēmām.

Pirmkārt, bezdarbnieku reāli ir ievērojami vairāk, nekā par to raksta prese un ziņo NVD. Pēc Starptautiskās darba organizācijas (SDO) metodoloģijas - 18,3 %, tātad gandrīz katrs piektais mūsu valsts darbspējas vecuma iedzīvotājs, t.i., 2,3 reizes vairāk, nekā līdz šim mums oficiāli ziņo. Šis skaitlis daudz vairāk izskaidro sociālās spriedzes pakāpi sabiedrībā, kā arī augsto nabadzības līmeni, ko apliecina O. Krastiņa publikācijas.

Otrkārt, izmantojot SDO metodoloģijas pielietošanas rezultātā iegūto informāciju, mēs iegūstam pavisam citu ainu par ilgstošo bezdarbu Latvijā: ievērojami samazinās tās bezdarbnieku grupas īpatsvars, kura bez darba ir līdz sešiem mēnešiem, bet divas reizes palielinās to ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars, kuri bez darba ir ilgāk nekā gadu.

1.attēls. Bezdarbnieku sadalījuma izmaiņas, lietojot dažādas metodoloģijas

Rezultātā no visiem pēc SDO metodoloģijas uzskaitītiem bezdarbniekiem gandrīz divas trešdaļas ir cilvēki, kas darbu zaudējuši jau ilgāk nekā gadu. Tātad ilgstošie bezdarbnieki ir izteikta problēmgrupa šodienas sabiedrībā.

Pēc ārzemju literatūras avotiem bezdarbniekos izdalāmas 3 grupas:

1) cilvēki, kas darbu zaudējuši nesen, parasti ir orientēti uz jauna darba, kaut arī sliktāka, sameklēšanu; darba zaudēšanu viņi lielākoties uzņem kā apstākļu sagadīšanos;

2) cilvēki, kas jau ilgāku laiku ir bez darba, zaudējuši cerības atrast darbu, tādēļ bieži kļūst naidīgi pret sabiedrības institūtiem; fiziskā darba darītājiem šāda attieksme parādās agrāk, garīgā - vēlāk;

3) cilvēki ar visai augstu izglītības līmeni; šais cilvēkos bezdarba apstākļos veidojas protests pret sabiedrisko iekārtu, kas novedusi viņus līdz šādam stāvoklim.

Lai gan NVD ir izvērsis bezdarbnieku analīzi, vēl arvien mūsu rīcībā ir pārāk maz informācijas par šiem ilglaicīgajiem bezdarbniekiem. Pagaidām ir iespējams vienīgi konstatēt, ka 20 tūkstošus no šiem gandrīz 53 tūkstošiem cilvēku veido t.s. bezdarbnieku problēmgrupas, kā jaunieši, pirmspensijas vecuma cilvēki, invalīdi, sociālie bezdarbnieki (alkoholiķi un narkomāni), māmiņas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, no ieslodzījuma vietām atbrīvotie.

2. attēls. Ilglaicīgo bezdarbnieku problēmgrupas

Sakarā ar šo NVD veikto problēmgrupu izdalīšanu rodas virkne jautājumu gan par visu šo kopumu, gan arī par katru no šīm grupām.

Pirmkārt - cik pamatota ir tieši šādu problēmgrupu izdalīšana? Pirmo trīs grupu izdalīšanai par kritēriju ir ņemts cilvēku vecums, pārējo četru - sociālā pozīcija. Ja pēdējo četru grupu pārstāvjiem grūtības iekārtoties darbā galvenokārt nosaka šī sociālā pozīcija, tad attiecībā uz pirmajām trim grupām nez vai tas ir vienkārši vecums vispār. Varbūt arī šajās grupās galvenais darbā iekārtošanās grūtību radītājs ir nevis vecums, bet gan pavisam cits faktors, piemēram, profesijas neesamība, nepietiekama izglītība utt. Liekas, to pilnībā apstiprina NVD apkopotie dati - 53,9 % no problēmgrupās ieskaitītajiem cilvēkiem ir cilvēki bez profesijas.

Otrkārt, par katru no izdalītajām problēmgrupām būtu bez izglītības jāzina arī iepriekšējā nodarbošanās-profesija, vecums, ģimenes stāvoklis. Par invalīdiem svarīgi būtu zināt invaliditātes raksturu un grupu, par māmiņām - pēc kura bērna kopšanas atvaļinājuma viņa ir kļuvusi bezdarbniece, par no ieslodzījuma nākušajiem cilvēkiem - ieslodzījumā pavadītais laiks utt.

Treškārt, ja šīs problēmgrupas aptver 20 tūkstošus ilgstošo bezdarbnieku, tad par atlikušajiem 33 tūkstošiem no viņiem mums faktiski nav nekādas informācijas, turklāt tā ir, ņemot vērā NVD uzskaitītos ilglaicīgos bezdarbniekus. Kādu gan ainu mēs iegūtu, ja par analīzes objektu šo 20 tūkstošu vietā kļūtu pēc Statistikas komitejas datiem esošie gandrīz 129 tūkstoši ilgstošo bezdarbnieku?

Arī reģionālas attīstības uzdevumu risināšana ir cieši saistīta ar bezdarba problēmām. Bezdarbs kā parādība eksistē ne tikai laikā, bet arī telpā, turklāt reāli laika un telpas vienībā. Reģionālas attīstības politikai ir jāveicina Latvijas reģionu nelabvēlīgo atšķirību novēršana. Bezdarbs un ar to saistītās problēmas, protams, ir jāpieskaita šīm nelabvēlīgajām atšķirībām. Ir labi zināms, ka Latgales rajonos bezdarba līmenis ir daudz augstāks nekā pārējā Latvijā, mazpilsētās - augstāks nekā lielajās pilsētās utt. No NVD apkopotajiem datiem iespējams konstatēt arī šo ilglaicīgo bezdarbnieku (sākot ar sešiem mēnešiem) īpatsvaru rajonu griezumā, kas parāda diferenciāciju no 37,2 % Saldus rajonā līdz 78,7 % Preiļu rajonā (skat. 3. attēlu).

Ļoti pozitīvi jānovērtē NVD uzsāktā informācijas apkopošana par ilglaicīgo bezdarbnieku problēmgrupām reģionālā griezumā. Tikai dažu rajonu rādītāju salīdzināšana uzskatāmi parāda, cik šāda informācija ir nepieciešama un kā tā var palīdzēt, pirmkārt, saredzēt asākās problēmas rajonā, un, otrkārt, kādi varētu būt attiecīgās NVD nodaļas galvenie darbības virzieni. Salīdzināšanai mēs izvēlējāmies dažādās Latvijas daļās izvietojušos četrus rajonus - Kuldīgas, Limbažu, Madonas un Preiļu, kurus raksturo visai atšķirīgi bezdarba rādītāji.

Kaut arī reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars Kuldīgas un Limbažu rajonā ir gandrīz vienāds, diezgan būtiski atšķiras šais rajonos ilglaicīgo bezdarbnieku īpatsvars, bet savukārt Madonas un Preiļu rajonā ir visai tuvs ilglaicīgo bezdarbnieku īpatsvars no reģistrētajiem bezdarbniekiem, toties būtiski atšķiras vispār reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars.

Analizējot atsevišķas bezdarbnieku problēmgrupas, tāpat ir iespējams konstatēt savdabības. Neatkarīgi no kopējā bezdarbnieku īpatsvara mainās atsevišķu problēmgrupu vieta un līdz ar to arī veicamo pasākumu apjoms vienā vai otrā rajonā. Piemēram, Kuldīgas rajonā to bezdarbnieku īpatsvars, kuri ir atgriezušies no ieslodzījuma, ir 3,8 %, bet Limbažu rajonā tikai 0,7 %. Māmiņas pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma Preiļu rajona bezdarbnieku kopumā ir tikai 2,2 %, bet Limbažu rajonā tai pašā laikā - 29,6 %. Limbažu rajonā viena trešdaļa bezdarbnieku ir sievietes ar maziem bērniem un šai gadījumā ir savas specifiskas prasības darbam, Preiļu rajonā ļoti asa ir 19 līdz 24 gadus vecu cilvēku iekārtošana darbā, savukārt Madonas rajonā procentuāli lielākā grupa ir pirmspensijas vecuma cilvēki. Tātad katram rajonam, bet,iespējams, pēc tālākiem aprēķiniem arī lielākiem reģioniem varēs izdalīt savas specifiskās bezdarba problēmas, kurām jāveltī īpaša uzmanība.

Secinājumi un priekšlikumi

1.Vēl arvien trūkst pietiekamas un detalizētas informācijas bezdarba kā nozīmīgas sabiedrības parādības pētīšanai, analīzei un līdz ar to arī stāvokli regulējošu lēmumu pieņemšanai un reālai rīcībai. Var cerēt, ka Statistikas komitejas uzsāktie darbaspēka regulāri apsekojumi no vienas puses un NVD izvērstās aktivitātes reģistrēto bezdarbnieku sīkākai aprakstīšanai perspektīvā pavērš lielākas iespējas šim darbam, it sevišķi reģionālo procesu pētīšanai, kam nepieciešama informācija arī par primārajām administratīvi teritoriālajām vienībām.

2. No jauna var izvirzīt priekšlikumu par zinātnisku pētījumu koordinācijas centra izveidošanu pie NVD, kas koncentrētu informāciju, varētu risināt metodoloģijas un metodikas problēmas, organizētu seminārus un konferences par bezdarba un bezdarbnieku tematiku.

3. Nepieciešams būtu sagatavot projektu pašu bezdarbnieku aptaujai, jo, aptaujājot darba devējus, ko praktizē NVD, ir tikai vienas puses viedokļa iegūšana. Objektīvākai stāvokļa izpratnei ir nepieciešama arī otras puses - iespējamo darba ņēmēju - viedoklis.

4. NVD būtu jāpilnveido Darba meklētāju klubu (DMK) aktivitātes, sevišķi bezdarbnieku psiholoģiskai izglītošanai, viņu pašapziņas kāpināšanai. Pagaidām tikai 7,2 % no visiem ilgstošajiem bezdarbniekiem ir bijuši līgumattiecībās ar DMK. Tāpat būtu jāveltī maksimālas pūles Dānijas pieredzes par jauniešu ražošanas skolām izplatīšanai Latvijā, ņemot vērā augsto jauniešu bezdarbu.

5. Sabiedrībā daudz plašāk jāizplata viedoklis, ka, lai pārvarētu bezdarba radītās problēmas, jāstrādā ir divām pusēm:

1) sabiedrībai: valstij, pašvaldībām, NVD un citām institūcijām (likumdošana, kursi, pabalsti, apmaksāti sabiedriskie darbi utt.);

2) pašiem bezdarbniekiem pārvarot iniciatīvas un pārliecības trūkumu (gatavība aktivitātei).