AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Saskaņā ar sevi, ar savu dzimto novadu, ar visu Latviju

Tikai tad vari būt apmierināts, ja zini, ka esi saskaņā ar sevi. Vissvarīgākie man šķiet tikai vārdi — godīgs darbs un tīra sirdsapziņa.

Kārlis Sebris

Šodienas nešķiramā sabiedrība: dzīvesbiedre Nellija, taksīte Rasa un pats

Kad ieejam Tautas pagalmā

Ieiet pagalmā, padot labdienu un apsēsties zem vecām liepām, kas jau dažu gadu desmitu pāraugušas mājas līdzeno sūnu jumtu, — man tikās arvienu. Vilcinādamies es dzēru malku vēsa ūdens, ko man pasniedza vecaistēvs, saimniece, ganu meitiņa vai cits, kas pagalmā gadījās. Klīstot pa laukiem, pa mežiem un dzirdot tikai putnu balsis, vēju un sava paša apnikušās domas, man arvienu gribējās paskatīties cilvēkam acīs. Un to tik labi var dzerot, kamēr meitiņa vai saimniece gaida krūzīti, kuru tu vilcinādamies turi rokās. Tu klausies mīksto liepu šalku, bet, kas tev vēl saldāks par liepu šalku un par akas ūdeni, tā ir tautas valoda, ko ganu meitenes uzmestās lūpiņas tev, smieklus aizturēdamas, nokaisa priekšā kā zīles. Kur viņa ņēmusi šos vārdiņus, kādās ežmalēs salasījusi, govis ganīdama? — tur ir tik daudz visādu mazu ziedu, tie slēpjas starp smilgām un kukuržņiem, kas ecējot nobiruši gar tīruma malu. Tu klausies uz šīm lūpām un prasi, kādos celmos viņa ogojusi. Tā visa nobirst lāsēm kā jauna eglīte, kurai tu garām ejot pavelc aiz cekula. Un vecaistēvs rāmi stāsta par laiku, par aršanu un sēšanu un visu, kas pie dzīves pieder.

Kur tagad ir šī dzīve?

Liepas pagalmā, kas man arvienu izlikās kā kuplas, valodīgas latviešu sievas, stāv klusu un nešalc vairs. Kaut kas trīc to tumšos, platos zaros. Tas ir pēdējais zaļums, kas kā sarma nozuzdams vēl karājas zaru galos. Šie zari man liekas jūtīgāki nekā agrāk, kad tie bija pilni šalcošu lapu un klausījās tikai paši savā spēkā un laimē. Tie ir jūtīgāki, stāvēdami tagad pret tumšām un bargām rudens debesīm, kad pie dzīves tos sien vairs tikai daži zaļi pavedieni. Ikkatrs zariņš jūt ziemas tuvošanos. Un arī mājā domā tikai par ziemu, kas šogad nāks tikpat balta kā agrāk. Tikai naktis būs baigas. Tās nāks, blāzmodamas sarkaniem kāviem pret balto sniegu.

Tāpēc ir tik kluss tautas pagalmā. Un, kad es nedzirdu vairs jautro ganu meitu, tad runāju pats, man gribas dzirdēt cilvēka balsi. Tā citreiz, naktī iedams pa mežu, es dziedāju. Un, kad mana paša balss staigāja pa tumšām un mēmām egļu galotnēm, tad man likās, ka arī tās kustas un runā un ka iešana ir drošāka.

Stāv klusu liepas.

Tās ir zaudējušas savas lapas.

Kārlis Skalbe

Par Kārļa Sebra grāmatu

Nule Zvaigznes dienā Jāņa Rozes grāmatnīcā notika Kārļa Sebra grāmatas “Mīļā meļa memuāri” atvēršana. Autors sava mūža astoņdesmito gadu vidū un īpašās gadskārtas priekšvakarā (apaļi sešdesmit gadi uz Nacionālā teātra skatuves!) ar savu labvēļu Anitas Mellupes, Lilijas Dzenes un Guntas Strautmanes līdzdalību mums kopā un katram atsevišķi ir iedāvinājis grāmatu, kam nav tikai memuārliteratūras vērtība vien.

Jo, paldies Dievam, šajā pasaulē ir nepārejošas (teiksim skaidri — nezūdamas) vērtības. Arī tādas kā skatuves meistara Kārļa Sebra devums latviešu teātrim, mūsu kultūrai, visai latvju tautai. Cilvēkam, kura senču priekšteči nākuši no Gaujas augšteces (vai arī uzvārds Sebris ( s›ber , igauniski — draugs!) par kaut ko būtisku neliecina?) raženajā mūža gaitā daudz krājies atmiņas apcirkņos. Tas tagad paša Kārļa Sebra atdots ne tikai viņa skatuves līdzgaitniekiem, laikabiedriem, teātra cienītājiem, bet ikvienām, kam sirds pukst latviskajam un Latvijai.

Mintauts Ģeibāks

Tā runā Kārlis Sebris —

kā karalis Brusubārda: kad vārds ir teikts, tad tas ir pateikts. Vispirms tas ir viņa aktiera vārds, no skatuves sacītais, jo Kārlis Sebris pieder tai aktieru paaudzei, kura rakstnieku vārdu godā, padara par savu un ar izkoptu balsi aizraida sadzirdamu līdz otrā balkona pēdējai rindai. Īpaši jau Nacionālajā teātrī no laika gala vārds bijis aktiera galvenais ierocis, un Kārlis Sebris ir vienmēr pratis ar to rīkoties. Tad, kad viņš — mēmais paplātes nēsātājs vai āvas turētājs — beidzot pie skatuves valodas tika. Un uz to, kā zināms, jaunajam aktierim bija jāgaida diezgan ilgi. Vārda meistars! Tā atzinība nāca lēnām, toties nu ir iesakņota dziļi.

Kārlim Sebrim kā apsēstam grāmatniekam, kurš puikas gados sapņoja izlasīt visas (!) pasaulē sarakstītās grāmatas, ir garša uz valodu. Viņš dzird un vērīgi uztver arī sadzīves sarunas, izlokšņu īpatnības, salīdzinājumu krāšņumu, veco vārdu smaržu.

“Katrs vārds, katra doma, rakstnieka izteikta, no laika gala radījusi man kādu noteiktu iztēles gleznu vai sajūtas. Jau sākot ar “pirmā agrā rudens vēsma gāja pāri laukiem”. Jūtu pat tādu kā drebuli, labības smaržu, dzirdu kuļmašīnas dūkšanu, aukstu rasu zirnekļa tīkla audumā.”

Un tā aizķeras prātā kāds lomas teksta gabals, piezīmju grāmatiņā ierakstās trāpīgs citāts nenoskārstai vaj'dzībai, ļaudīs dzirdēts teikums un tas saplūst ar paša vēroto. Tā pa to garo mūžu vairs nevar nošķirt, vai pats to izdomājis, vai kāds klasiķis sacījis, vai Sinoles vecītis izgudrēm paudis. Ar gadiem viss sakūst uzskatos par šo pasauli, un tas kausējums tiek apštempelēts ar zīmogu — Personība. Tas ir Kārlis Sebris. Personība.

“Čārlijs Čaplins atzīstas, ka līdz astoņpadsmit gadiem esot izmantojis citu domas. Es tās izmantoju visu mūžu, tās pieņemot vai apstrīdot, dibinu savus uzskatus,” — tā saka Kārlis Sebris.

Viņam ir vairākas kladītes, kurās kopā ar dzejoļiem ir izrakstītas atziņas, arī kalambūri. Dažiem atzīmēti autori, citiem ne. Var zīlēt, vai tā teicis Ļevs Tolstojs, Viljams Šekspīrs, Miervaldis Birze vai Kārlis Sebris pats. Un varbūt jaukākais ir tas, ka nevar pie reizes atšķirt. Tāds līmenis! Ar stilu izdalās citējumi no svētajiem rakstiem. Tos viņš labi pārzina, kā jau cilvēks, kurš jaunībā šaubījies: kļūt par mācītāju vai aktieri.

Ir arī kladīte ar runu uzmetumiem dažādos notikumos. Saucas: “Mana Pietuka Krustiņa darbība”. Taču, tās reproducējot, zaudētu pašu galveno — intonāciju ar aktiera tik iemīļotajiem kontrastiem.

“Ja jūtu, ka kļūstu par daudz sentimentāls vai, kā saka, topu jau uz raudāšanu mīksts, tad vajag palaist kaut ko “no mērkaķa”. Arī patoss ir jānogrādē.”

Vērtīgākais šajās runās ir tas pats, kas piemīt Kārļa Sebra skatuves mākslai, — spēja vienot, uzrunāt, jā, var teikt, uzrunāt tautu.

Skrīvera dēlam Kārlim Kārļa dēlam Sebrim ir izcili skaists, gandrīz kaligrāfisks rokraksts; ar tādu nevar šā tā papīru piešņāpāt, un uz tā rakstās pārcilāti, noapaļoti teikumi. Daži ar aktiera roku rakstīti veltījumi saviem kolēģiem ietverti arī šajā grāmatā, kuru starpā, protams, īpaši izceļas sveicinājums partnerei Elzai Radziņai jubilejā. Taču man liekas, ka Sebra rakstu klāsts pa lapiņai vien ir aizlidojis pasaules vējos, vēstulēs draugiem Latvijā un ārzemēs. Kārlis Sebris ir vēl no tās paaudzes, kura uzskata par pienākumu atbildēt uz vēstulēm un pateikt paldies par apsveikumu vai dāvanu.

Sevišķi naski Kārli Sebri sākuši intervēt pēdējos, deviņdesmitajos, gados, kad arī presē ir iespēja brīvāk izteikties. Un ne tikai par mākslas lietām. Taču jāpiebilst gan, ka tik bieži pie Kārļa Sebra vēršas tādēļ, ka viņš ir aktieris un nevis kāds Vesetas ielas iedzīvotājs, lai būtu nez cik gudrs. Visās intervijās aiz viņa muguras ir Kihnu Jena, Mīļā meļa, Kolā Briņona un Indrāntēva iespaidīgās ēnas, un, kā aktieris saka, viņa darba grāmatiņa ir Naiconālā teātra dēļi, kurus viņš min jau... 60 gadus. Arī pašlaik allaž pilnu teātri pulcina nemirstīgā “Bezkaunīgo veču” izrāde, kurā Kārlis Sebris ir mazliet nostalģiskais Askolds Olte. Viņš netaisās atvadīties no teātra ne kā aizvainots pensionārs, ne kā iedomīgs pozētājs. Ar labvēlīgu interesi dzīvo līdzi visam teātrī notiekošajam, iedibinājis ceļojošo Zelta gredzenu saviem līdzgaitniekiem un pēcniekiem par radošiem sasniegumiem. (To saņēmuši Uldis Dumpis un Ints Burāns.)

Kaut arī, kā smejas, bisi pakāris bērza staklē ar stobru uz leju, vienmēr gatavs ņemt to atkal plecā un doties cīņā, ja teātrim būs vajadzīgs. Par teātri, kam dārgas tradīcijas, kur estētiskais ar ētisko cieši vienots, par teātri, uz kura skatuves proklamēta Latvija un no kura skatuves vienmēr skan tīra latviešu valoda, runā intervijās Kārlis Sebris.

Aktiera domas par sabiedriskajiem jautājumiem vienmēr gūst plašu atbalsi. Viņš ir Sirdsapziņas parlamenta deputāts ar tautas atzinības mandātu.

“Sabiedriskums un zinātkāre man laikam ir iedzimta,” saka Sebris. Viņu saistot tas, ko Saulietis dēvēja par dzīves nārvoņu.

Intervijās jūtama arī stipra piederība savai paaudzei, jo aktieris necenšas “pielīmēties” jaunatnei un avangarda izpausmēm.

“Vecam sunim nevar iemācīt jaunus trikus,” — tā viņš nosaka — ar smaidu, humoru un sava padarītā apziņu. Ir uz kā atsperties.

Ar aktiera piekrišanu intervijās sacītais ir īsināts, lai novērstu atkārtošanos vai pārprotamas izteiksmes neveiklības. Taču dažviet, lai nepārtrūktu sarunas pavediens, kāda atkārtošanās arī pavīd.

Mūža gājumā Kārlim vienmēr līdzās ir Nellija, viņa rūpju un prieka patiesākais atspulgs, tālab arī šajā grāmatā vēlreiz atklātībai tiek nodotas sarunas, kurām Nellijas kundze ir piekritusi, korespondentu lūgta. Tās ir vienkāršas, sirsnīgas sarunas — kā visa gaisotne Sebru mājā, kur valda labsirdība, humors un atvasaras mierīgais gaišums.

Tēlnieki un gleznotāji ir iemūžinājuši Kārli Sebri nemirstīgajās mākslās, daļu viņam rakstīto vēstuļu glabās muzeju fondi, bet dzejnieki — draugi ir sūtījuši aktierim savus veltījumus. Daži no tiem kā cieņas un mīlestības dzirkstis ir iekaisīti starp intervijām šajā grāmatā.

“Man jautā: no kā es visvairāk baidos. Manos gados vairs ne no kā nav bail. Kā Kaudzītes Matīss saka: “Pat nāve mani nebaida, ja ir šī apziņa, ka mūžam dzīvos tēvija un viņas valoda.”

Vai es ticu, ka tā būs? Jā.”

Lilija Dzene

Kad Smiltenes ceļu krustojumā nogriežos no Pleskavas šosejas

Viens no populārākajiem cilvēkiem, ko apbrīno visā republikā, ir mūsu novadnieks Kārlis Sebris. Šodienas jubilāra mākslu var baudīt kā labu, lauku sētā ceptu rudzu maizi bez citām piedevām.

Ar stalto lizumnieti esmu pazīstams gandrīz divdesmit gadus. Šajā laikā ar apbrīnu noraudzījos uz viņa atveidotajām lomām teātrī un kino. Liktenim labpatikās savest mūs kopā dažādās vietās un situācijās. Man bijusi laime dzirdēt, kā Sebris runā ar plašāku savas mākslas cienītāju auditoriju, just, kā viņš izturas draugu un kolēģu pulkā, kā pārdzīvo šķiršanos no tuviem cilvēkiem. Aktieris tad vienmēr runā vienkārši, saprotami, tādiem vārdiem, kuriem katram ir sava noteikta vieta un nozīme. Tur jau slēpjas viņa runas skaistums un paliekošā vērtība.

Atbraucis pirms dažiem gadiem ciemoties pie kalnieniešiem, Kārlis Sebris mūs sajūsmināja, aizrāva ar savu runu un talantu visus klausītājus. Daudziem acīs bija asaras. Mūsu darba pirmrindnieki ar prieku toreiz sajuta izcilā aktiera apsveikuma rokas spiedienu un vēlējumus turpmākajā darbā gūt veiksmes.

Mākslinieks vienmēr ir uzmanīgs pret lauku ļaudīm, īpaši jau pret saviem novadniekiem. Mēs tiekamies diezgan bieži. Vienmēr aktieris apjautājas, kā klājas viņa dzimtās puses ļaudīm. Sejā visā krāšņumā atplaukst sebriskais smaids, ja varu pastāstīt kaut ko labu; par mūsu grūtumiem un nebūšanām dzirdot, atskan smaga nopūta. Tā, it kā tie pašu skartu. Reiz sarunā par izbraukātajiem tālajiem ceļiem un redzētajām vietām Kārlis Sebris teica: “Kad Smiltenes krustojumā nogriežos no Pleskavas šosejas un braucu pa “Šņores ceļu”, alkšņi sāk smaržot labāk par svešzemju krāsņajām magnolijām.” Lasītājs jau noprot, ka šis ceļš ved uz Kārlim Sebrim sirdij tuvām un mīļām vietām — viņa dzīves sākums ir Sinolē, dzīvots, strādāts Lizumā, Tirzā, Velēnā; šis ceļš ved uz Gaujas un Tirzas krastiem, uz Jērīcām, kur bērnībā basām kājām mīdīts zaļais, mīkstais pagalma mauriņš. Un arī uz klusajiem Sila kapiem, kur guldīti tēvs un māte. Saviem vecākiem aktieris veltījis daudz pateicības vārdu. Šajā sakarā citiem atmiņā dziļi palikusi Kārļa Sebra runa 50 gadu jubilejā 1964. gadā, kad no sava teātra skatuves viņš pašu pirmo tencinājumu veltīja tēvam un māmuļai, kura toreiz ar baltu lakatiņu galvā sēdēja skatītāju zālē.

Zinu: lauku ļaudis jubilāru kā uz rokām nēsā. Stalts un pievilcīgs viņš parādās pie saviem draugiem, iznāk uz sava teātra skatuves... Viņam nemaz nav jārunā, un visi jau gavilē, visi ir gandarīti, lielas, radošas personības silti apņemti.

Daudzveidīgs ir mūsu iemīļotais mākslinieks. Pats svīdis siena vālā, zem kājām sajutis zemes spēku sējas laikā, savās delnās turējis spīlenieku, priecājies par rudzu statu rindu... Īsts laucinieks. Mākslinieks nekad nav tūļājies, mājas darbus Jērīcās un tagad Vecdaugavas Aizvējos veicot. To nedara arī teātra mākslā.

Pirms jubilejas piezvanīju Sebra krustdēlam teātrī Gunāram Cilinskim un lūdzu dažos vārdos raksturot kādreizējo “aizbildni”. Viņš nedomājot atbildēja: “Apveltīts ar talantu. Godīgi strādā pats, to darīt mācīja arī mani. Lai viņam pietiek darba, veselības, dzīvojot līdz simtam!”

Godīgi strādāt — šī atziņa aktierim nāk līdzi no bērnības. No tās kārtības, kāda valdījusi mātes mājā. Ar savu darbu Kārlis Sebris nav piekrāpis nevienu. Možumu uzturēt palīdz arī sirsnīgā dzīvesbiedre Nellija, kas ir gādīga un uzticīga līdzgaitniece. Par daudziem prieka mirkļiem mākslinieka pilsētas dzīvoklī un vasarnīcā jāsaka paldies arī viņas labestībai.

Latviešu padomju teātra mākslā nav otra līdzīga mūsu dižajam novadniekam. Viņš — kā teiksmu ozols, kā stiprinieks, kas neredzamām simtu saitēm satur kopā visus. Kārlis Sebris nav izstīdzējis ne dzīvē, ne mākslā. Tātad — audzis saules pusē, debesu un tautas saules apspīdēts. Ar grūtu darbu un neatlaidību ir bijusi jāizcīna šī saules puse.

Ievērojamais igauņu rakstnieks Juhans Smūls teicis: “Kārlis Sebris — vienreizējs aktieris. Un lai viņš ilgi dzīvo virs zemes!” Mums, jubilāra novadniekiem, ir prieks pievienoties kaimiņtautas rakstnieka teiktajam un vēlēt savam iemīļotajam skatuves māksliniekam stipru veselību un darbu teātrī.

Raitis Apalups,

Latvijas Republikas 6.Saeimas

deputāts

Kad pie skatuves debesīm iemirdzas zvaigznes

Mana dārgā Stella!

Visi ziemeļu vēji, cits citu pārkliegdami, ir izdziedājuši tās tūkstoš vēstules, ko esmu Tev sūtījis daudzas vasaras. Šodien februāra sniegputenis nes Tev tūkstoš pirmo vēstuli, ko dziedās mana un daudzu Tavu draugu sirdis Tavā jubilejas dienā.

Mūsu teātra Stella stellarum — zvaigžņu zvaigzne! Zvaigžņu kustība liecina, ka Tava ienākšana mūsu teātrī ir iezīmējusi spožu svītru tā skatuves horizontā.

Pie skatuves debesīm iemirdzas dažādas zvaigznes — iemirdzas, pat spoži uzliesmo un atkal izdziest. Apbur mūs ar savu vienreizējo skaistumu (starp citu, man tu esi visskaistākā). Zināmu laiku aktieris var žilbināt ar savu simpātisko personību, labām ārējām dotībām, un tas arī ir viss. Pienāk brīdis, kad parādās grumbas un dubultzods, un varonis — mīlētājs un draiskulīgā nebēdne var iesaiņot savu rožaino grima paciņu un aiziet no teātra. Tas ir tādā gadījumā, ja simpātiskā āriene, skaistā seja un labā balss ir bijusi visa aktiera bagāža.

Domāju, ka aktieris tikai tad būs izpildījis savu aktierisko sūtību, ja viņš būs spējis parādīt uz skatuves sava talanta kristāla daudzās un dažādās šķautnes, nevis vienu, kaut arī žilbinoši spožu.

Un, lūk, mana dārgā Stella, tu jau ar pirmajiem soļiem, ienākdama mūsu teātrī, izpildīji šo aktiera sūtību. Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienu” meitene Elīna un Andreja Upīša “Zaļās zemes” dzīves rūpju un darba saliektā Osiene — jau šīs divas tik dažādās lomas dod tiesības rakstīt Tavu aktrises vārdu ar lielo burtu.

Esmu lepns un laimīgs par to brīdi, kad, Tev ienākot teātrī, mūsu teātra tēvs Alfrēds Amtmanis–Briedītis ielika Tavu roku manējā un vēlēja mums kopīgas gaitas uz skatuves. Viņa apbrīnojamais paredzējums un vēlējums ir piepildīts daudzkārtīgi. Kopš tā laika man ir bijusi laime kopā ar Tavu talantu izdzīvot daudzas dzīves.

Atceries: Aleksandra Korneičuka lugā “Kāpēc smaidīja zvaigznes” tiešām pat zvaigznes smējās par Tavu Kleopatru Gavrilovnu. Manam Barabašam līdzās Tu biji mana “admirāliene”, un es Tavās acīs biju “vecais vraks un caurā zēģele”.

Alekseja Arbuzova lugā “Esi sveicināta, mīlestība!” Tavas Larisas mīla nikno Serdjuku aizveda uz dejām kā lēnu jēriņu.

Dagnijas Zigmontes “Jūras vārtos” spekulante Strautmaniete ārzemju pakas apjūsmošanas laikā tomēr atrada iespēju pasveicināt Vīranaudu.

Augusta Deglava “Rīgā” Starpinga kungam gan neizdevās izlūgt no Tavas Mikumietes Mares “vienu cukerzīsu kusiņu”.

Arvīds Grigulis “Karavīra šinelī” Iraīnai Pelei un Edvīnam Gulbim lika kopā dzert zāļu šņabi un dziedāt ziņģi par veco mēteli un tomēr katram iet savu ceļu. Tāpat viņa drāmā “Savu lodi nedzird” Tavs talantīgi parādītais sarežģītais Janīnas tēls atstāja ēnā manu pulkvedi Sumbri.

Kaut gan par to netiek daudz runāts (un vispār par tādām lietām daudz nerunā), tomēr arī Frīdriha Šillera “Donā Karlosā” princeses Eboli attiecības ar Filipu nebija “dīvaini nevainīgas”.

Nu, bet tas, kādā veidā izrīkojās tava Marija ar seru Tobiju Viljama Šekspīra “Divpadsmitajā naktī”, tas vienkārši ir nepiedodami! Ar pāri plūstošo temperamentu šo zvērināto Ilīrijas vecpuisi aizmānīt no karstvīna kausiem un jautrās sabiedrības un tentertenteriski aizraut pie skumji svētā altāra!

Un te nu ir rezultāts: pašās beigās Smūla mežonīgajam kapteinim Kihnu Jenam Tava Manne ir apsolījusi dot puiku, kurš būs tāds pats pasaules klaidonis kā Jens un brauks pa visām pasaules jūrām.

Kā redzi, mana dārgā Stella, esmu bijis Tev gan brālis, gan vīrs, gan mīļākais, vienreiz tu esi kļuvusi gandrīz mana sievasmāte. Bet kas vēl nestāv priekšā! Tavs nepārspējamais raksturotājas talants kādreiz man ļaus būt Tavam dēlam, un Tava jaunība šodien mani netraucē būt Tavam tēvam.

Tāpēc es saku Tev, mana Stella stellarum : slavēts lai ir Tavs vārds šodien — jubilejā — un rīt mūsu kopīgā darbā.

Tavs “mīļais melis” —

Kārlis Sebris

Jānis Peters

Sapnis sveču mēnesī

Ar lielām skumjām apsnidzis un ilgām,

zem nobremzētiem pērkoniem stāv dārzs.

Raud jumtā vējš par vasaru un smilgām —

tāds alkains vējš — uz rožu kauliem kārs.

...karsts uguns noslīkst izkusušā vaskā,

un sirds pa muti gandrīz ārā kāpj —

pa vārtiņiem nāk dārzā kādas maskas

un skaļi smejas, elpo, mīlē, krāpj,

un nāk, un nāk, pa logu grasās iekšā,

tām dārza raibā radība nāk līdz

un ķēmojas, un spoguli liek priekšā,

kā mūžu mēdot. Tomēr nepalīdz —

jauns uzsnieg rīts ar skumjām un ar ilgām,

i vējš tāds pats — pēc kaut kā liela kārs,

pēc debesīm, kas nokrīt līdz pat smilgām,

kad pats sev acīs spoguļojas dārzs.

21.12.83.

Rūdolfa Blaumaņa “Indrānos” kopā ar Veltu Līni

Šis jau ir 1993.gada attēls — Kārļa Sebra darba jubilejas atzīmēšanas brīdis Nacionālā teātra aktieru sabiedrībā

Pēc pusstundas Ēvalds Valters savam ilggadējam skatuves gaitu līdzgaitniekam Kārlim Sebrim uz Nacionālā teātra skatuves teiks ļoti zīmīgus vārdus: “Kārli, tu jau vēl esi tik jauns, ka tu varētu būt mans dēlsÉ”

Alfreda Amtmaņa–Briedīša atceres sarīkojumā Valles pagastā, viņa dzimtajās mājās 1992.gadā kopā ar Lidiju Freimani

Šis ir Latvijas poligrāfijas meistardarba kārtējais apliecinājums — ar mūsu kultūrdarbinieku ierosmēm tapušais, Talsu tipogrāfijas saimes izveidotais parauggrāmatas veidols

Viņa ierastajā grāmatu sabiedribā 1994.gada 8.februārī

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”