AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa komandieris Raimonds Pauls

Par sevi

Esmu dzimis 1936. gada 12. janvārī. Svētdienā. Tāpēc jau vēlāk svētku dienās tik bieži iznācis strādāt. Mana dzimšanas vieta skaitās Rīga, bet pareizāk būtu teikt — Iļģuciems. Īsta strādnieku forštate. Manā bērnībā te daudzi vēl dedzināja petrolejas lampas. Mums Nordeķu ielā gandrīz katrai ģimenei bija kartupeļu lauciņš, pa gurķu un sīpolu dobei, jāņogu un stiķeņu krūmam. Turpat netālu ganījās kazas un pa kādai govij. Tēvs garas stundas strādāja fabrikā, bet, atnācis mājās, tūlīt ķērās pie kāda darba. Arī mēs ar māsu Edīti dabūjām savu reizi pieskatīt kazu vai palīdzēt vecākiem dārzā. Pārdaugavas bērni no darba nebēga un zināja, kas ir ģimenes gods. Skolotājiem bija parasta lieta iegriezties pie saviem skolēniem mājās. Vecāki vienmēr bija lietas kursā, kā mēs skolā uzvedamies, un skolotāji redzēja, kādi kuram mājas apstākļi.

Mana māte Alma Matilde, dzimusi Brodele, ienāca Rīgā no Vidrižiem. Iestājās darbā pie smalkas Rīgas šuvējas un iemācījās izšūt kleitas ar pērlītēm. Te viņu vispirms noskatīja mana tēvamāte un pieņēma par palīdzi mājas darbos. Drīz vien čaklajā jaunavā ieskatījies Paulu vecākais dēls Voldemārs. Viņi salaulājās Mārtiņa baznīcā, izaudzināja un izskoloja divus bērnus, piedzīvoja divus mazbērnus un zelta kāzas. Tēvs vēl bija šaisaulē, kad piedzima abas mazmazmeitiņas, bet nesen sekoja mātei Aizsaules ceļos. Mēs ar māsu Edīti, kas ir pazīstama tekstilmāksliniece, visu dzīvē esam sasnieguši ar darbu un neatlaidību. Tas mums no vecākiem. Mēs viņus vienmēr redzējām strādājam un savu darbu kārtīgi padarām.

Pirmos mūzikas instrumentus man nopirka tēvs. Vispirms četrgadīgam bērnam piemērotu vijolīti, pēc tam — klavieres. Tās, kaut lietotas, maksāja 600 latu. Tā bija liela nauda. Tēvs cienīja mūziku, arī pats spēlēja. Viņš savā ansamblītī sita bungas, vectēvs bija spēlējis vijoli, viņi bija strādnieku vidē iecienīti arodmeistari un muzikanti. Tēvs mani gribēja izskolot par profesionālu mūziķi, savam dēlam vieglāku maizi cerēdams. To, cik grūti jāstrādā fabrikā, viņš zināja, bet to, cik fanātisku darbu prasa mūziķa karjera, viņš pat nenojauta. Tā kā drīz vien sākās karš un mēs pa divi lāgi braucām ārā uz Vidrižiem, man iznāca spēlēt klavieres pie dažādiem pedagogiem, līdz 1946. gadā iestājos tagadējā Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un pēc tās beigšanas — Valsts konservatorijā. Mācījos docenta, vēlāk profesora, Hermaņa Brauna klavieru klasē. Augstskolu beidzu 1958. gadā, un man tika piedāvāta iespēja turpināt studijas aspirantūrā toreizējā Ļeņingradas konservatorijā. Es to neizmantoju, ko vēlāk esmu dažreiz nožēlojis. Tad es varbūt būtu mūziķis. Tagad sevi uzskatu par muzikantu, kaut gan nekaunos par to.

Jau trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumā biju sācis spēlēt ballītēs, muzicēt dažādos ansamblīšos. Tā bija ļoti laba skola, mana otrā akadēmija. Diemžēl gandrīz vienmēr tas bija saistīts ar iedzeršanu. Pārāk jauns un nesagatavots nonācu “zaļā pūķa” gūstā. Izķepuroties palīdzēja mātes asaras, mana labā profesora neatlaidība, Lanas parādīšanās manā dzīvē un meitas Anetes piedzimšana, bet visvairāk — pašlepnums un spītība, ko pēkšņi atmodināja tiešā saskare ar to nodzērušos tipu kompāniju, kuru sastapu slimnīcā, kur biju iegājis uz mēnesi ārstēties no alkohola. 1963. gada augustā es beidzu dzert (un drīz vien arī smēķēt) uz visu mūžu. Turēt šo solījumu man palīdzējis un palīdz darbs. Saņemšanos un izturību ir prasījušas daudzās koncertprogrammas, darbs ar solistiem un bērnu kolektīviem, svētku organizēšana un koncertbraucieni gan pa Latviju, gan ārzemēm. Tie devuši arī lielu gandarījumu, tāpat kā piedalīšanās gan lielajos, gan skolēnu Dziesmu svētkos.

Kopš Prezidenta institūcijas atjaunošanas 1993. gadā esmu Valsts prezidenta kultūras padomnieks. Kaut gan vairākas reizes esmu domājis pielikt punktu, joprojām turpinu radošo darbību gan kā komponists, gan izpildītājs.

Par viņu — Foto no māsas albuma

Pirmdien, 12. janvārī, Raimondam Paulam ir dzimšanas diena. Dažu labu gadu viņš mūs šai dienā aicinājis uz savu autorkoncertu vai kādu muzikālu izrādi. Pērn, atzīmēdams apaļāku jubileju, Maestro koncertēja ne vien Latvijā, bet arī Amerikā un Krievijā. Vaicāts, kādu dāvanu varam gaidīt šoreiz, viņš nopietni saka: “Šoreiz sēdēšu mājās un gaidīšu , ka man kāds ko uzdāvinās.”

Aizvadītajā gadā priecīgākos brīžus sagādājuši Geršvina mūzikas koncerti Nacionālajā operā, sadarbība ar Jāni Streiču “Likteņdzirnu” veidošanā un veiksmīgais darbs ierakstu studijā. “Izdarīts ir viss, ko biju ieplānojis. Strādāts ir daudz. Un strādāt jau es protu.” Un vēl bija lielie darbi un koncerti Mežotnes pilī, un vasaras estrādes atklāšana Salacas krastā. Nemaz jau nerunājot par Valsts prezidenta kultūras padomnieka spraigo ikdienas darbu. Pašlaik ar Raimonda Paula līdzdalību Vērmaņdārzā top jaunais sarīkojumu centrs “Vernisāža” (saruna ar R.Paulu — “LV” 6. janvāra numurā).

Fotogrāfiju, kas nebūtu avīzēs jau redzētas, gan vairs mājās neesot. Lai ilustrētu komponista autobiogrāfisko stastījumu, nācās lūgt māsu talkā. Edīte Paula Vīgnere ir pazīstama tekstilmāksliniece, kuras vērienīgais gobelēns “Cerība” ar Brīvības pieminekli centrā rotā ANO ēku Ņujorkā. Viņa gan nevarēja atrast nevienu fotogrāfiju, kur būtu kopā ar brāli. “Mums kopš bērnības bija katram savs ceļš — kad es piedzimu, Raimondu jau sāka vadāt uz mūzikas institūtu, kaut mums tikai trīs gadu starpība.”

Edītei visvairāk patīk, kā brālis spēlē klavieres. (“Tāds piesitiens nav nevienam! Es viņu varētu atšķirt starp tūkstošiem.”) Taču māsa ir pārliecināta, ka arī kā komponists viņš nav varējis pil-nīgi atklāties:

— Ja mums būtu pasaules klases dziedātāji un pasaules līmeņa menedžeri, arī Raimonda mūzika varētu iekarot pasauli. Kaut vai “Māsa Kerija”. Bijuši tikai līdzekļi, to varētu izveidot par tādu uzvedumu, kas gadiem nenoietu no skatuves. Ar ko tad tie amerikāņu “Kaķi” labāki!

Lai darba griba un darba prieks arī turpmāk iet roku rokā ar Raimonda Paula mūziķa, komponista, valstsvīra un kultūras dzīves organizatora talantu!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares korespondente

“Mūsu vecāku kāzu dienā”

Rotaļu laiks nebija ilgs.

Četrgadīgā Raimonda foto Rīgas Mūzikas institūta audzēkņa apliecībā

Ar klasesbiedriem Gūtmaņalā

Kopā ar māti pie mirušā brālīša Gunāriņa Lāčupes kapos

“Te mūsu mātei ir septiņdesmit gadu”

Pārdomu brīdī pēc koncerta Foto: Harijs Burmeistars

Baltezerā Foto: Laimonis Bļodnieks

Baltezerā 1975. gadā kopā ar meitu Aneti un māsasdēlu Pauli

Koncertā ar akordeonu

No pēdējo gadu koncertiem brīvā dabā un Rīgas pilī

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”